Jātnieks bez galvas

XV NODAĻA BēGLE IR PANĀKTA

Vēl kādu jūdzi skriešanās turpinājās bez pārmaiņām.

Savvaļas ķēves joprojām drāzās ātri, tomēr ne vairs baiļu dzītas. Aizmugurē bija dzirdami lāsumainā mustanga aprautie krācieni, bet vecie biedri tos it kā nedzirdēja.

Jātnieks bērajā zirgā bija ļoti satraukts, viņa izturēšanās pauda izmisumu un bezcerību.

— Aiziet, Kastro! — nepacietīgi uzsauca Moriss. — Kas ar tevi šodien ir? Neaizmirsti, ka iepriekšējo reizi tu to panāci, kaut arī ar pūlēm. Bet tagad tā taču ir ar jātnieku. Ar jātnieku, kas man dārgāks par visu pasaulē, par kuru es atdotu savu un tavu dzīvību. Nu, ātrāk, ātrāk! …

Un Moriss traucās, nenolaizdams acu no jātnieces, kas attāli­nājās aizvien vairāk. Reizēm viņa skatiens izmērīja attālumu, kas šķīra abus.

«Vai neuzkliegt?» piepeši Morisam iekrita prātā. «Balss ska­ņas viņu varbūt sasniegs, bet vai viņa sadzirdēs vārdus un sa­pratīs brīdinājumus un padomus? Diez vai no tā kaut kas iznāks.»

Un Moriss atteicās no šīs domas, pa daļai tāpēc, ka šajā brīdī viņā atdzīvojās cerība panākt bēgli, pa daļai tāpēc, ka viņš zi­nāja — mustangs ir apstādināms ar rīcību, nevis ar vārdiem.

Visu laiku viņš loloja cerību, ka piejās tik tuvu, lai varētu uzmest mustangam kaklā laso un piespiest dzīvnieku paklausīt. Taču šī cerība palēnām izplēnēja.

Pašreiz manada zibēja starp birzīm, kas auga te no vienas vietas; šur un tur birzis saplūda nepārtrauktā zaļā blīvā.

Mustangu mednieku pārņēma jaunas bažas. Jātniece varēja nonākt biežņā, kuru katru mirkli izzust no redzesloka uz līkumo­tajām takām.

Jaunekļa satrauktā iztēle zīmēja šaušalīgas ainas, citu par citu drūmāku — bojā ejas un katastrofas ainas.

— Ak dievs! — viņš izsaucās. — Ja nu te ieklīst ērzeļi! Tās taču ir viņu iemīļotās vietas. Dzīvnieki bijuši te pirms nedēļas, un šis … jā, šis ir tieši tas mēnesis, kad tie trako!

Mustangu mednieka pieši iecirtās zirgam sānos tā, ka uz tiem parādījās asinis. Kastro, kas skrēja pilnos auļos, pārmetoši pa- blenza atpakaļ uz saimnieku.

Šajā brīdī manada pazuda no redzesloka. Tur nebija nekā mistiska: ķēves bija iesprukušas starp diviem krūmu puduriem.

Tas maģiski iedarbojās uz lāsumaino mustangu. It kā saņēmis zīmi izbeigt pakaļdzīšanos, dzīvnieks piepeši palēnināja soli un tad apstājās pavisam.

Kad Moriss izauļoja pļaviņas vidū, viņš ieraudzīja Luīžu mie­rīgi sēžam seglos kā marmora tēlu un it kā gaidām, ka viņš piejās klāt.

— Mis Poindekstere! — Moriss izdvesa. — Priecājos, ka šis mežonīgais radījums atkal jums klausa. Es biju ļoti noraizē­jies …

— Par ko, ser? — neizpratnē jautāja meitene.

— Par jūsu drošību, par ko gan citu, — viņš nedroši atbil­dēja..

— Pateicos, mister Džerald, bet es nekādas briesmas nema­nīju. Vai tiešām man draudēja briesmas?

—' Nemanījāt briesmas! — pieaugošā izbrīnā iesaucās īrs. — Jāšus uz mustanga, kas nes jūs pa prēriju!

— Un kas tur sevišķs? Viņš nevarēja nosviest mani zemē. Seglos es jūtos pārāk labi, ser.

— To es zinu gan, bet daudz netrūka, un jūs būtu apmaldī­jusies brikšņos, kur pat visvecākie teksasieši ar grūtībām atrod ceļu.

— Apmaldījusies? Ak, tādas briesmas man draudēja!

— Vai maz kas vēl varēja atgadīties. Pieņemsim, ka jūs va­rējāt ieskriet krūtīs …

— Indiāņiem? — Luīza pārtrauca, neļaudama mustangu med­niekam pabeigt teikumu. — Un kas tad būtu? Vai pašlaik starp mums un komančiem nevalda miers? Viņi taču ir pieklājīgi un neaizskartu mani, kā teica majors, kad jājām šurp. Goda vārds, ser, es priecātos par tādu izdevību, vismaz nevairītos no tās. Man gribētos redzēt šos cēlos mežoņus auļojam pa dzimto prēriju. Līdz šim esmu tos redzējusi tikai koloniju tuvumā, pie tam ar mūsu viskiju apdzirdītus.

— Es apbrīnoju jūsu drosmi, bet, tā kā man ir tas gods būt vienam no jūsu draugiem, tad atļaušos jūs brīdināt. «Cēlie me­žoņi», kā jūs tos dēvējat, ne vienmēr ir prātīgi un tik pieklājīgi, kā jūs domājat. Ja jūs tos būtu sastapusi…

— Ja es būtu tos sastapusi un viņi būtu mēģinājuši man uz­brukt, es kā bulta būtu aizšāvusies viņiem garām un atgriezusies pie draugiem. Maz ticams, vai kādam izdotos panākt tik ātru

būtni kā mans mustangs. Jums taču nebija viegli, vai tā nav?

Jaunais īrs skatījās uz kreolieti platām acīm, kas bija apbrī­nas un sajūsmas pilnas.

— Bet, — viņš atsāka pēc garākas pauzes, — jūs taču negri­bat teikt, ka varējāt apstādināt mustangu pēc savas vēlēšanās? Es biju pārliecināts …

— Nē, nē, nē! — mazliet apmulsusi, atbildēja skaistā jātniece. — Sākumā ķēve tiešām nesa mani, bet tad es sapratu, ka varu to apturēt. Tā es arī izdarīju, jūs taču redzējāt.

— Bet vai jūs varējāt izdarīt to agrāk?

Šis jautājums Morisam paspruka nevilšus, un viņš nepacietīgi gaidīja atbildi.

— Varbūt… varbūt… Droši vien, ja es būtu stingrāk pie­vilkusi pavadu. Bet jāatzīstas, ser, ka man ļoti patīk auļot, it īpaši pa prēriju, kur nav jābaidās samīt kādu cūku, vistu vai cilvēku.

Moriss izskatījās pārsteigts. Pat savā dzimtenē, kur sievietes izcēlās ar drošprātību, viņš nebija sastapis nevienu šai jātniecei kaut cik līdzīgu.

— Taisnību sakot, — meitene turpināja neviltotā vienkār­šībā, — es nenožēloju, ka mustangs aiznesa mani prom. Pārlieku garas un tukšas runas dažreiz nogurdina. Gribējās ieelpot svaigu gaisu un pabūt vienai. Galu galā, mister Džerald, viss ir iznācis ļoti labi: ir atkritušas izskaidrošanās un atsveicināšanās.

— Jūs vēlējāties būt viena? — vīlies jautāja mustangu med­nieks. — Ļoti nožēloju, ka iztraucēju jūsu mieru. Ticiet man, mis Poindekstere, es jums sekoju tikai tādēļ, ka jums draudēja briesmas.

— Ārkārtīgi laipni no jūsu puses, ser. Zinot, ka man patiesi draudējušas briesmas, esmu jums no visas sirds pateicīga. Es uzminēju: droši vien jūs baidījāties no indiāņu uzbrukuma.

— Nē, par indiāņiem es nedomāju.

— Par ko tad? Sakiet man, lūdzu, lai turpmāk es būtu piesar­dzīgāka.

Moriss vilcinājās atbildēt. Viņš saklausīja skaņu, kas lika viņam pagriezties.

Kreoliete saprata, ka kaut kas pievērsis Morisa uzmanību. Viņa izdzirdēja vairākus griezīgus kliedzienus, tad dipoņu.

Zirgu mednieks pazina šīs skaņas. Vārdi, kas nāca no viņa mutes, bija tieša atbilde uz kreolietes jautājumu.

— Savvaļas ērzeļi! — viņš iesaucās satrauktā balsī. — Es zināju, ka tiem jābūt šajā apvidū, un tā patiešām ir.

— Vai tas ir tas briesmas, par kurām jūs runājat?

— Jā.

— Kāpēc no tiem jābaidās? Tie taču ir tikai mustangi!

— Jā gan, parasti no tiem nav ko baidīties. Bet tieši tagad, šajā gada laikā, tie kļūst mežonīgi un tikpat zvērīgi kā tīģeri. No tāda trakuma pārņemta ērzeļa ir jābaidās vairāk nekā no vilka, pantera vai lāča.

— Ko lai mēs darām? — jautāja meitene, šoreiz acīm redzami baiļu mākta. Viņa piejāja cieši klāt Morisam, kas reiz jau bija izglābis viņu no nelaimes, un, atbildi gaidot, lūkojās tam acīs.

— Ja tie mums uzbruks, — Moriss atbildēja, — mums ir di­vas iespējas, kā izvairīties. Pirmā — uzkāpt kokā un pamest zir­gus, lai tos saplosa.

— Un otra? — mierīgi jautāja kreoliete. — Visu ko, tikai ne pamest mūsu zirgus! Tā būtu nožēlojama glābšanās.

— Mums tas nemaz nebūs jādara, jo, kā redzams, te nav ne­viena pietiekami liela kokaVJa mustangi uzbruks, mums atliek paļauties uz mūsu zirgu žiglajām kājām. Diemžēl, — viņš turpi­nāja, uzmanīgi apskatījis lāsumaino ķēvi un pēc tam pats savu zirgu, — šorīt tie pārāk nodzīti. Abi ir pamatīgi nokausēti. No tā mums jābīstas visvairāk. Toties savvaļas zirgi ir spēka pilni.

— Vai jūs domājat, ka mums jau vajadzētu jāt prom?

— Pagaidām vēl ne. Jo ilgāk mēs ļausim saviem zirgiem at­pūsties, jo labāk. Varbūt ērzeļi vispār neatskries šurp, bet, ja arī atskries, nav teikts, ka bruks mums virsū. Viss atkarīgs no tā, kādā stāvoklī tie ir. Ja tie plēsīsies paši savā starpā, arī mēs būsim apdraudēti. Tādās reizēs tie kļūst traki un metas virsū saviem brāļiem pat tad, ja tiem mugurā jātnieks. Ahā, tā arī ir — starp viņiem notiek cīņa. Par to es spriežu pēc viņu zviedzie- niem. Un viņi skrien šurp.

— Mister Džerald, kāpēc mēs nevarētu jāt uz otru pusi?

— Tam nav nozīmes. Tur nav kur paslēpties, priekšā ir līdze­nums. Mēs nebūsim paguvuši nojāt ne pāris soļus, kad ērzeļi būs panākuši mūs. Mums jābēg citā virzienā, turp, kur ir piemēro­tāka vieta. Ja ausis mani neviļ, pašlaik tie virzās taisni. Ja sāk­sim jāt par ātru, mēs ieskriesim tiem rīklē. Mums jānogaida un jāmēģina zagties tiem nopakaļ. Ja tas izdosies un mēs varēsim noauļot divas jūdzes, mēs būsim glābti. Es zinu vietu, kur varē­sim justies droši kā Kasadelkorvo aplokā. Vai esat pārliecināta, ka tiksiet galā ar mustangu?

— Noteikti, — bez vilcināšanās un izlikšanās atbildēja kreo­liete.