Jātnieks bez galvas

XCVI NODAĻA AIZBĒDZIS!

Šis vārds atstāj stipru iespaidu uz tiesu.

Vienlaikus pūlī atskan kliedzieni. Tie nav pārsteiguma klie­dzieni: tie nozīmē attaisnojumu tam, kas nepatiesi apsūdzēts, un apsūdzību tam, kas bijis visdedzīgākais apsūdzētājs.

Zeba Stampa liecība savu ir paveikusi. Ar katru jaunu faktu aizdomas kļuva lielākas, līdz beidzot visi bija pārliecināti, ka Mo- riss Džeralds nav tas cilvēks, kuru vajadzētu tiesāt par Henrija

Poindekstera noslepkavošanu. Ne mazāk stingri ļaudis ir pārlie­cināti, ka īstais vainīgais ir Kolhauns.

Netīrā papīra strēmele ir bijusi pierādījumu ķēdes pēdējais posnis. Retais vairs šaubās, kas izlējis nevainīgā jaunekļa asinis.

Kad, laizdami no rokas rokā, zvērinātie ir aplūkojuši papīru, vārdu atkal dod Zebam, kas ieminējies, ka viņam vēl šis tas sa­kāms. Zebs runā par to, ka aizdomas viņam radušās, meklējot prērijā pēdas. Viņš pastāsta, ka Kolhauns šāvis no krūmiem, ka pēc tam sākusies pakaļdzīšanās un apmainīti zirgi. Visbeidzot nāk aina biezoknī, kur jātnieks bez galvas noķerts. Pēdējo epizodi mednieks apraksta visos sīkumos, neslēpdams savas domas par šo gadījumu.

Tad Zebs apklust, it kā gaidītu, ka tiesa kaut ko jautās. Taču pūlī neviens vairs neskatās uz viņu. Ļaudis zina, ka viņš visu izstāstījis, un, ja arī Zebs vēl nav beitfzfš, tad viņiem ir gatavs pašiem savs spriedums.

Ļaudis pat negaida, ko teiks tiesa. Viņiem, kas pieredzējuši, kā tiesa un līdz ar to viņi paši vazāti aiz deguna, un iesvilušies nevaldāmā atriebības kārē, tiesas rīcība šķiet pārlieku gausa. At­skan kliedzieni:

— Atbrīvojiet īru, viņš nav vainīgs! Mums vairs nekādi pierā­dījumi nav vajadzīgi! Viss ir skaidrs. Laidiet viņu vaļā!

Atskan vēl kāda, ne mazāk uzstājīga prasība:

— Apcietiniet Kasiju Kolhaunu un nododiet tiesai! Viņš ir pastrādājis noziegumu. Tāpēc viņš tā ēdās uz mustangu mednieku. Ja viņš nebūs vainīgs, viņš to pierādīs. Tiesāt viņu! Tiesnesi, mēs gaidām! Pavēliet misteru Kolhaunu nosēdināt uz apsūdzēto sola! Pietiekami ilgi uz tā ir sēdējis nevainīgs cilvēks. Lai viņa vietu ieņem īstais vainīgais!

Prasība, kuru sākumā izklieguši tikai daži, tagad kļūst vispā­rēja. Tiesnesis neuzdrošinās pretoties un, kaut gan tas nav liku­mīgi, aicina Kasiju Kolhaunu tiesas priekšā.

Saucējs trīs reizes skaļi izsauc viņa vārdu. Atbildes nav, un visi ar acīm meklē Kolhaunu.

Vienīgi Zebs Stamps skatās uz pareizo pusi. Pēkšņi viņš pie­steidzas pie savas vecās ķēves, kas vēl joprojām stāv blakām spokainā jātnieka zirgam.

Ar veiklību, kas pārsteidz visus klātesošos, vecais mednieks ielec seglos un jāj prom.

Vienlaikus visi ierauga kādu lavāmies starp attālāk piesieta­jiem zirgiem. Šis cilvēks kustas piesardzīgi, tomēr ātri.

— Tas ir viņš! Tas ir Kolhauns! — iekliedzas kāds, kas viņu pazinis.

— Mēģina aizšmaukt! — kāds piebalso.

— Noķeriet viņu! — sauc tiesnesis, un tas nozīmē pavēli. — Noķeriet un atvediet atpakaļ!

Rīkojums nav jāatkārto. Vārdi nav paguvuši lāgā izskanēt, kad desmitiem cilvēku reizē metas pie saviem zirgiem.

Kolhauns sasniedz savu mustangu pirmais. Tas ir tas pats pe­lēkais .mustangs, ar kuru viņš nesen vajāja jātnieku bez galvas. Segli tam vēl ir uz muguras un laužņi mutē. Skatītāju satraukums un kliedzieni liek Kolhaunam noprast, ka nu jāglābj āda. Slēp­ties vairs nav nozīmes. Kapteinis liek kājas pār pleciem un drīz ir mugurā savam mustangam. Pametis skatienu atpakaļ, viņš kā plēsts aizauļo prērijā. Viņam pakaļ aizdrāžas piecdesmit jātnieki, kurus spārno majora atvadu vārdi: «Atvediet viņu dzīvu vai mi­rušu!»

Nav svarīgi, kurš to izdarīs. Nekāda oficiāla atļauja vairs nav vajadzīga. Vajātājus iedvesmo naids pret ļaundari un lielā cieņa, kādu viņi izjutuši pret tā upuri. Visi traucas uz priekšu, it kā būtu jāatriebj miesīga brāļa nāve, it kā katrs gribētu būt taisnīgā sprieduma izpildītājs.

Kavalērijas kapteiņa dzīvībai nekad vēl nav draudējušas tādas briesmas: ne tad, kad viņš cīnījās asinīm slacītajā Buena- vistas kaujas laukā, ne tad, kad gulēja uz smiltīm nokaisītās grī­das Oberdofera viesnīcā un kuru katru brīdi varēja dabūt galvā mustangu mednieka lodi.

Viņš to zina, tāpēc triec zirgu, reizēm pamezdams skatienu pār plecu. Tas nav izmisuma skatiens. Tik tālu Kolhauns vēl nav nonācis, kaut gan, redzot tādu vajātāju verdzi, būtu jābrīnās, ka viņš vēl lolo kādu cerību.

Un tomēr Kolhauns lolo cerību. Viņš zina, ka viņam ir ātrs zirgs un ka priekšā ir mežs. Jā, līdz mežam ir nepilnas desmit jūdzes. Bet ko nozīmē desmit jūdzes, ja Kolhauns auļo ar div­desmit jūdžu ātrumu stundā un pēc pusstundas var būt jau krūmu aizsegā?

Vai šī doma viņu stiprina? Maz ticams. Kā lai paglābjas bie­zoknī, ja tev seko desmitiem pieredzējušu pēddziņu ar Zebu Stampu priekšgalā?

Nē, tas nav iespējams. Kolhauns apzinās, ka no Zeba nagiem neizsprukt.

Kas tad glābj viņu no izmisuma? Varbūt dzīvnieks, no kura viņš izspiež visu iespējamo?

Nekā tamlīdzīga. Henrija Poindekstera slepkava nav zaudējis prātu. Mēģinot izvairīties no taisnās tiesas, viņš nepaļaujas ne uz sava mustanga žiglajām kājām, ne uz pamalē zilgmojošo mežu.

Vēl tālāk ir robeža. Par to viņš domā, uz to viņš cer.

Īstenībā ir divas robežas. Viena no tām šķir divas tautas, ku­ras sauc par civilizētām. Tās vienojušās par noziedznieku izdo­šanu. Un tomēr cilvēks, kura rokas aptraipītas ar asinīm, var mēģināt likumu apiet ar līkumu, izmanīgi mainot dzīves vietu un tautību.

Kolhauns tomēr tā nerīkosies. Kaut gan vienošanās starp Tek- sasu un Meksiku netiek ievērota, viņš ir nedomā izmantot šo iespēju. Viņš nevēlas riskēt. Apzinoties, cik smagu noziegumu izdarījis, viņš nevar to atjauties.

Kolhauns auļo uz Riograndi, bet ne lai šķērsotu Meksikas robežu. Viņam prātā ir pavisam cita robeža — tā, aiz kuras klejo mežonīgie komanči, prēriju trimdinieki un dumpinieki, kas vien­mēr gatavi pacelt roku pret jebkuru baltādaino, bet diezin vai pacels roku pret viņu, kas izlējis baltā cilvēka asinis. Komanču vigvamā viņš cer atrast ne tikai patvērumu, bet arī viesmīlību, un iespēju turpināt savu asiņaino karjeru.

Lai kas draudētu priekšā, viss ir sīkums salīdzinājumā ar to, kas draud aizmugurē. Iespējams, ka Kolhauns nožēlos apkau­nojošo izraidīšanu no dzimtenes, zaudēto bagātību, draugus un stāvokli civilizētā sabiedrībā, bet vairāk par visu — atšķirtību no neprātīgi kvēli mīļotās sievietes, kuru viņš varbūt savu mūžu vairs neredzēs. Taču viņam nav laika domāt par Luīžu. Sim bez­godim paša āda ir dārgāka par mīlestību. Viņš cer, ka visa dzīve viņam vēl priekšā, un zina, ka nāve min uz papēžiem.

* *

*

Meksikāņu mustangs auļo, cik ātri vien spēj, ātri kā arābu zirgs, no kura tas varbūt cēlies. Bet vai dzīvnieks izturēs? Šo­dien tas noskrējis jau vairāk nekā divdesmit jūdžu, pie tam lie­lāko daļu auļos.

Taču no paguruma vēl ne miņas. Zirgs ir sīksts kā terjers, tas noauļos piecdesmit, ja vajadzēs — visas simt jūdzes, un kā­jas tam netrīcēs.

«Cik labi, ka apmainījāmies zirgiem ar to meksikānieti!» domā jātnieks. Ja nebūtu šā mustanga, viņš tagad stāvētu zem ozola bargā tiesneša un zvērināto priekšā un Linča tiesa kopā ar regu­latoriem kūdītu likuma kalpus izrēķināties ar viņu.

Tagad Kolhaunam no tā vairs nav jābaidās. Viņam sāk lik­ties, ka vispār nekas vairs nedraud. Viņš atskatās pār plecu un redz, ka vajātāji ir stipri atpalikuši.

Bēglis skatās uz priekšu un redz virs smaragdzaļās prērijas tumstam meža joslu. Viņš nešaubās, ka sasniegs to un tad būs gandrīz pilnīgā drošībā. Ja kāds Kolhaunu arī panāks, viņš p.ār- sēdīsies visātrākajā no vajātāju zirgiem, un tad lai ķer vēju laukā.

Noziedznieks saka paldies laimīgajai nejaušībai, kas piešķī­rusi viņam tādu auļotāju. Tas ir paša velna pirksts. Dievs nebūtu viņam palīdzējis. Un vai dievs ļaus aizbēgt cilvēkam, kura rokas sārtojušas asinis? Vai viņš neizstieps savu visvareno roku un ne­liks slepkavam apstāties?