Jātnieks bez galvas

XXXII NODAĻA. GAISMA UN ĒNA

Ilgi Morisam nebija jāgaida. Tajā pašā mirklī, kad viņš iekāpa laivā, hasiendā atvērās un kādu laiku palika pusviru logs, kas izgāja uz dārzu. Šķita, ka to kāds pietur, kamēr pārliecināsies, vai gaiss ir tīrs.

Mazā, baltā roka, uz kuras mēness gaismā viznīja dārgakmeņi, lika noprast, ka logu atvērusi skaistā dzimuma pārstāve, bet snidrais stāvs, kas drīz parādījās uz kāpnēm, — ka tā nav ne­viena cita kā Luīza Poindekstere.

Tā tiešām bija viņa.

Kādu brīdi Luīza stāvēja klausīdamās. Viņa dzirdēja airu šļakstus. Bet vai ausis viņu nevīla? Viņa varēja būt maldījusies, jo gaisu tricināja cikādu apdullinošā sisināšana. Vienalga. Tikša­nās brīdis tuvojās, un Luīza kaisa nepacietībā, kuru vēl vairoja divas vientuļās gaidās aizvadītās stundas, kas bija likušās garas kā dienas.

Nedzirdamiem soļiem notecējusi lejā pa akmens kāpnēm, viņa kā silfīda slīdēja starp statujām un krūmiem, līdz beidzot, nonā­kusi papeles ēnā, ieslīga dedzīgi izstieptās rokās.

Vai var aprakstīt, cik maigi ir šādi apkampieni, it īpaši,, ja tie ir zagti? Vai spalva ir spējīga attēlot šā mirkļa izjūtas?

Pirmā ierunājās Luīza:

— Nākamo nakti mēs tiksimies atkal, vai ne, dārgais?

— Ja vien varētu, es tev teiktu — jā, nākamo nakti, aiznā­kamo nakti, katru nakti.

— Un kādēļ ne? Kādēļ tu to nevari teikt?

— Rīt no rīta man jājāj uz Alamo.

— Ak tā? Vai tas ir nepieciešams?

Šis jautājums izskanēja kā negribēts pārmetums. Luīza Poin­dekstere allaž sadrūma, iedomājoties vientuļo būdiņu Alamo. Kā­dēļ? Viņa bija tur ciemojusies. Varēja domāt, ka šis apmeklējums pieder pie jaukākajām atmiņām viņas mūžā. Un tomēr nē!

— Man ir svarīgi iemesli, — Moriss atbildēja.

— Svarīgi iemesli? Vai tevi kāds gaida?

— Mans draugs Felims un neviens cits. Ceru, ka nabadziņam nekas nav lēcies. Es aizsūtīju viņu uz turieni pirms dienām des­mit, kad vēl nebija paklīdušas baumas par indiāņiem.

— Tevi gaida tikai Felims? Vai tas taisnība, Džerald? Mīļais, nemelo man! Tikai viņš?

— Kādēļ tu man to vaicā, Luīza?

— Nevaru tev pateikt, kādēļ. Es nomirtu aiz kauna, ja atzī­tos, kas man reizēm iekrīt prātā.

— Nebaidies, saki droši. Es neko neslēpju no tevis, pat ne­varu slēpt. Nu, saki, mīļotā!

— Tu to gribi, Moris?

— Gribu, katrā ziņā gribu. Es zinu, ka spēšu tev visu izskaid­rot. Ja kāds uzzinās par mūsu attiecībām, sāksies visādas neva­lodas. Tieši šā iemesla dēļ man jāatgriežas Alamo.

— Lai tur paliktu?

— Vienu vai, augstākais, divas dienas. Tikai lai savāktu man­tas un pateiktu ardievas dzīvei prērijā.

— Ak tā?

— Tu esi neapmierinātā?

— Nē, esmu neziņā. Es tevi nesaprotu. Varbūt nekad arī nesa­pratīšu.

— Tas taču ir ļoti vienkārši. Es zinu, tu man piedosi, kad dzir­dēsi, ko esmu izlēmis.

— Piedot tev, Moris? Par ko tu lūdz piedošanu?

— Par to, ka neesmu atklājis tev kādu noslēpumu… ka ne­esmu tas, par ko tu mani uzskati.

— Galvenais, ka tu esi cēlsirdīgs, skaists un drosmīgs. Tādi cilvēki ir retums! Ak, Moris, kaut tu zinātu, kā es tevi cienu, kā mīlu!

— Es tevi tāpat. Šīs laimes vārdā man jāšķiras no tevis.

— Jāšķiras?

— Jā, mīļā, bet, cerams, ne uz ilgu laiku.

— Uz cik ilgu laiku?

— Cik vajag tvaikonim, lai šķērsotu Atlantijas okeānu turp un atpakaļ.

— Vesela mūžība! Bet kādēļ?

— Man jāaizbrauc uz savu dzimteni, uz daudz nicināto Īriju. Pirms divdesmit stundām saņēmu uzaicinājumu. Atgriezīšos, cik ātri vien varēšu, un pierādīšu tavam lepnajam tēvam, ka nabaga mustangu mednieks, kas iekarojis viņa meitas sirdi… Vai esmu to iekarojis, Luīza?

— Muļķīti! Iekarojis? Vēl vairāk — tu esi to sagūstījis tā, ka tai nav nekādu izredžu atbrīvoties no važām. Neapsmej mani, Moris, un manu ievainoto sirdi — no šā brīža uz mūžīgiem lai­kiem esmu tava verdzene!

Šai kaismes pilnajai runai sekoja jūsmīgas skaujas, un augst- dzimusī, daiļā meitene ar miesu un dvēseli ļāvās mīļotajam cil­vēkam.

Sienāzis zaļajā zālē, cikāde uz lapas, dzeltenais ķauķis aug­stajā papelē un vēl kāds^ gaisā uzspurdzis putns piepeši apklusa, it kā aiz godbijības negribētu traucēt Luīzas un Morisa kluso divvientulību.

Taču negaidītajam klusumam bija pavisam cits cēlonis: uz dārza grantētā celiņa tikko dzirdami nošņirkstēja soļi.

Mīlētāji šajā brīdī bija kurli. Viņi nemanīja melno stāvu, kas slīdēja caur puķēm, paslēpās aiz statujas, notupās krūmos un bei­dzot, izslējies visā augumā, nostājās aiz koka nepilnus desmit soļus no tās vietas, kur Luīza un Moriss ļāvās skūpstiem.

Viņi nenojauta, ka šajā klusumā kvēlie vārdi aizskan sevišķi tālu un ka nodevīgais mēness ļauj viņus saskatīt sevišķi skaidri.

Aiz koka stāvošais klausītājs bija liecinieks visam. Bez seviš­ķas piepūles viņš saklausīja katru vārdu, pat nopūtas un čukstus. Mēness sudrabainajā gaismā viņš saskatīja katru visniecīgāko kustību.

Gandrīz vai nebūtu vajadzības nosaukt šā nelietīgā izspiego­tāja vārdu. Tas bija Kasijs Kolhauns.