Jātnieks bez galvas

VII N O D A Ļ A NEMIERĪGA NAKTS

Negaidītais atklājums, ka lāsumainais mustangs jau noķerts, neiedo­mājami iepriecināja veco mednieku. Liels nopelns bija arī pude­lei, kurā, par spīti Felima bažām, pirms ceptā tītara nogaršošanas katram atradās pa viskija malkam.

Saruna pa to starpu ritēja tālāk, skardama jautājumus, kurus labprāt pārspriež visi prērijā dzīvojošie, — par indiāņiem un mednieku piedzīvojumiem.

Tā ka Zebs Stamps bija dzīva medniecības jautājumu enciklo­pēdija, viņam lāva runāt visvairāk, un viņš arī runāja tā, ka pārsteigtais Felims tikai laiku pa laikam skali iesaucās izbrīnā.

Tomēr saruna apsīka jau ilgi pirms pusnakts. Droši vien tukšā pudele vairāk nekā citi iemesli spieda vīrus domāt par atpūtu, kaut gan bija vēl cits, svarīgāks iemesls. Mustangu mednieks bija nolēmis no rīta doties uz koloniju. Lai sagatavotos šim ceļo­jumam, celties vajadzēja agri jo agri. Savvaļas zirgus vajadzēja sasiet stingrāk kopā, lai tie pa ceļam nepaspruktu.

Mednieks jau bija piesējis garā Saitē savu «veco ķēvi», kā viņš saukāja nožēlojamo zirglopu, un paķēris līdzi vecu, izbalē­jušu segu — savu vienīgo gultas piederumu.

— Liecieties manā gultā, — viņam laipni piedāvāja saim­nieks. — Es paklāšu ādu un gulēšu uz grīdas.

— Nē, — atteica viesis, — Zebam Stampam neder neviens no jūsu plauktiem. Vislabprātāk es gulu zemē, tad man ir pat cie­šāks miegs. Bez tam nav jābaidās nogāzties.

— Ja jums tā patīk, liecieties uz grīdas. Te būs vislabāk. Es noklāšu jums ādu.

— Jaunais cilvēk, esiet bez rūpēm, nav ko velti laiku tērēt. Tāds puisis kā es nevar gulēt ne uz kādas grīdas. Viņa gulta ir zaļā prērijas zāle.

— Vai tiešām jūs gulēsiet zem klajas debess? — brīnījās mustangu mednieks, redzēdams, ka viesis, pārmetis pār plecu savu veco segu, iet uz durvju pusi.

— Jā, es nedomāju darīt neko citu.

— Bet nakts taču ir stindzinoši auksta!

— Nieki! Labāk maķenīt pasalt nekā smakt nost zem jumta.

— Jūs jokojat, mister Stamp?

— Jaunais cilvēk! — dedzīgi atsaucās mednieks, tieši neat­bildēdams uz jautājumu. — Pēdējos sešos gados Zebs Stamps vēl ne reizi nav izstiepis savus vecos kaulus zem jumta. Man reiz bija kaut kas līdzīgs mājai kalnu kļavas dobumā. Tas bija pie Misisipi, kad mana vecene vēl bija dzīva un es turēju šo mā-' jokli, lai izdabātu viņai. Pēc viņas nāves pārcēlos uz Luiziānu, bet pēc tam uz šejieni. Kopš tā laika, vai gulos vai ceļos, Teksa- sas zilās debesis ir bijušas mans vienīgais jumts.

— Ja nu jums tā patīk gulēt ārā . ..

— Jā, man patīk, — īsi atteica mednieks, pārkāpdams pār slieksni un dodamies uz mauriņu starp būdu un upīti.

Viņš nesa līdzi ne tikai novalkāto segu — pār roku viņam bija pārmesta sešus septiņus jardus gara astru virve. Tas bija gabals no kabriesto, kuru parasti lieto zirgu piesiešanai ganībās, kaut gan šajā gadījumā kabriesto kalpoja citam nolūkam.

Mēness gaismā rūpīgi apskatījis zāli, Zebs salocīja virvi iega­renā cilpā un nolika zemē.

Iegājis šajā savdabīgajā nožogojumā, viņš ietinās vecajā segā, apgūlās, un pēc brīža jau likās, ka viņš ir aizmidzis. Vienmērīgā elpa liecināja, ka Zebam Stampam ar viņa spēcīgo organismu un tīro sirdsapziņu vajag tikai gribēt, un miegs būs klāt kā saukts.

Tomēr ilgi atpūsties viņam nebija lemts. Katru viņa kustību vēroja izbrīnītu acu pāris — Felima O'Nīla acis.

— Svētais Patrik, — čukstēja galvejietis, — ko tas nozīmē? Kāpēc vecajam apkārt virve?

īra ziņkāre sākumā cīnījās ar pieklājību, tomēr beidzot ziņ­kāre guva virsroku. Līdzko gulētājs bija iekrācies, galvejietis pielavījās viņam klāt un sāka viņu purināt, lai tiktu skaidrībā par neatminēto jautājumu.

— Sasodītais īru ēzeli! — Stamps iesaucās, saniknots par traucējumu. — Es jau domāju, ka ir rīts. Kāpēc es lieku sev ap­kārt virvi? Taču lai' pasargātu sevi no visvisādiem mūdžiem!

— No kādiem mūdžiem, mister Stamp? Jūs gribat teikt — no čūskām?

— Kā tad, ka no čūskām. Ej gulēt!

Par spīti asajai atbildei, Felims atgriezās būdā apmierināts. Ja Teksasā bija kaut kas tāds, no kā viņš baidījās vairāk nekā no indiāņiem, kā viņš mēdza teikt, tad tikai indīgie rāpuli. Vēl nevienu nakti viņš šajā zemē nebija varējis nogulēt mierīgi, iedo­mādamies vai sapņodams, ka apkārt rāpo pretīgas odzes. Cik žēl, ka svētais Patriks pirms aiziešanas viņā saulē nebija apmeklējis Teksasu un atpestījis to no čūskām!

Dzīvodams šajā tālajā nostūrī, Felims ne ar vienu nesatikās, tāpēc arī nezināja par kabriesto maģiskajām īpašībām.

Viņš nekavējās likt lietā iegūtās zināšanas. Klusītēm iezadzies būdā, lai neuzmodinātu aizmigušo saimnieku, viņš noņēma no vadža kabriesto un, izgājis atkal pa durvīm, novilka to visap­kārt būdai.

Pabeidzis «apvaļņošanu», Felims - atgriezās būdā, čukstēdams pie sevis:

— Felim O'Nīl, beidzot tu varēsi gulēt mierīgi, lai cik čūsku būtu Teksasā!

Ta.d mustangu mednieka mājokli apņēma pilnīgs klusums. Arī pašā būdā valdīja klusums. Svētā Patrika tautietis, kas vairs ne­baidījās no čusnakiem, izstiepies uz zirgādas, vienā acumirklī iemiga.

Kādu laiku šķita, ka visi bauda naktsmieru, arī Tara un sagūs­tītais mustangs. Klusumu traucēja vienīgi Zeba Stampa ķēve, plūkdama lekno zāli.

Drīz tomēr atklājās, ka vecais mednieks ir nomodā. Viņš ne­vis gulēja, bet mētājās no vieniem sāniem uz otriem, it kā kāda uzmācīga doma neliktu viņu mierā. Beidzot Stamps uzrausās sē­dus un sadrūvējies aplaida skatienu visapkārt.

— Kaut velns rāvis to īru stulbiķi! — viņš izspieda caur zobiem. — Iztraucēja man miegu, nolādētais! Nebūtu par ļaunu ielingot viņu upē, tikai negribas aizvainot to otru īru. Droši vien tagad man nenāks miegs līdz rītam.

Atvieglinājis sirdi, mednieks vēlreiz ietinās segā un nolikās guļus. >

Taču miegs nenaca ne akls. Zebs Stamps čubinājās un trinas, līdz beidzot atkal piecēlās sēdus. Šoreiz, piedraudot izpeldināt Felimu upē, viņš lietoja stiprākus vārdus.

Viņš jau sakustējās, it kā vīkštos izpildīt savus draudus, kad piepeši ieraudzīja kaut ko tādu, kas pievērsa viņa uzmanību.

Nepilnas divdesmit pēdas no tās vietas, kur mednieks sēdēja, pa zāli slīdēja garš, tievs ķermenis. Nebija pārāk grūti pateikt, ka gludā, eļļaini spīdīgā āda, kas atstaroja mēness sudrabaino gaismu, pieder rāpulim.

— Čūska! — mednieks nomurmināja. — Diez kas tā varētu būt par sugu, kas ložņā tik vēlā nakts stundā? Pārāk liela, lai būtu klaburčūska, kaut gan šajā apvidū pagadās gandrīz tāda paša lieluma klaburčūskas. Šai tomēr par daudz gaišs vēders. Nē, tā nav tā. A, nu es saprotu! Tas ir «cālītis», kas iznācis mek­lēt olas. Ak, tu, riebeklis, lien man taisni virsū!

Mednieka balsī nejautās bailes pat tad, kad bija skaidrs, ka rāpulis tuvojas. Viņš zināja, ka čūska nevis līdīs pāri kabriesto, bet, pieskārusies tam, griezīsies atpakaļ, it kā astru virve būtu uguns josla. Juzdamies šā maģiskā apļa vidū drošībā, Zebs Stamps varēja mierīgi skatīties uz nelūgto viešņu, kaut tā būtu visindī­gākā no prērijas čūskām.

Tomēr tā nebija indīga. Gluži otrādi — tā bija viena no visne­kaitīgākajām čūskām, miermīlīga kā cālis, kaut gan Ziemeļame­rikas rāpuļu sarakstā skaitījās viena no lielākajām.

Zeba sejā atspoguļojās ziņkāre, nekas vairāk. Mednieks, kas bija radis gulēt zālē, nejutās ne pārsteigts, ne izbijies. Pat tad, kad rāpulis pielīda pie paša kabriesto un, mazliet pacēlis galvu, paberzēja purnu gar virvi.

Pēc tam bija vēl mazāk iemesla uztraukties: čūska tūdaļ pa­griezās un līda.atpakaļ.

Mednieks nekustēdamies vēroja čūsku. Šķita, ka viņš ir ne­ziņā, ko iesākt — steigties pakaļ un nosist vai ļaut, lai tā iet, no kurienes nākusi. Ja tā būtu klaburčūska jeb «mokasins», viņš rīkotos kā Ēdenes dārzā un ar smagā krokodilādas zābaka papēdi sašķaidītu rāpulim galvu. Taču pret nekaitīgo «cālīti» Zebs Stamps nejuta naidu. To varēja secināt no viņa vārdiem:

—» Nabaga radījums! Lai lien. Tas nav mans ienaidnieks, kaut arī izsūc tītaru olas un iecērt robu tītaru dzimtā. Tāda nu reiz tai daba, un man nav ko dusmoties uz to. Uz muļķa īru man gan ir zobs. Ko varētu,, izdomāt viņam par soduT bet tā, lai neaizvai­noju jaunekli? Zinu! Tā ir viena doma, tikpat droši, kā mani sauc Zebs Stamps!

Izrunājis pēdējos vārdus, mednieks pielēca kājās un naski steidzās pakaļ rāpulim. Daži soļi, un garais, spīdīgais ķermenis jau locījās viņa rokās.

— Nu, mister Felim, — Zebs iesaucās, kā uzrunādams čūsku, — es tā satrūcināšu tavu jēra dvēseli, ka tu neaizmigsi līdz pa­šam rītam. Es tev pagādāšu blakusgulētāju!

To teicis, viņš devās uz būdu. Klusītiņām ielavījies iekšā, viņš ielaida čūsku kabriesto aplī, ar kuru Felims bija nodrošinājis savu guļamvietu.

Tad mednieks atgriezās savās zāles cisās un, vēlreiz pārvilcis veco segu pār pleciem, nomurmināja:

— Tas kukainis netiks laukā no apļa, skaidrs kā diena. Bez tam rāpulis izpētīs vietu, kur atrodas, tas ir ne mazāk skaidrs. Ja stundas laikā tas neuzrāpsies virsū tam muļķa īram, tad vecais Zebs Stamps pats ir muļķis. E, kas tad tas? Vai tiešām tas ir viņš?

Ja mednieks arī būtu vēl kaut ko teicis, tik un tā nekas ne­būtu dzirdams: šajā brīdī sacēlās tāds troksnis, kas varētu pamodināt ikvienu dzīvu radību Alamo piekrastē vairāku jūdžu plašā apkaimē.

Vispirms atskanēja cilvēka kliedziens, pareizāk sakot, kau­ciens, — tāds, kas varēja nākt tikai no galvejieša rīkles. Felims O'Nīls tiešām bija ellišķās kņadas vaininieks.

Viņa kaucienam drīz pievienojās rējieni, sprauslāšana un zviedzieni, kas neapklusa pāris minūtes.

— Kas noticis? — jautāja saimnieks, izlēkdams no gultas un steigdamies pie sava pārbiedētā kalpa. — Kāds velns tevi dīda, Felim? Varbūt tev rādās spoki?

— Vai, saimniek, vēl ļaunāk! Mani sakoda čūska! Tā līda man pa miesu. Ak svētais Patrik, es, nabaga pazudinātais grēcinieks! Es droši vien miršu.

— Sakoda, tu saki? Kurā vietā? — taujāja Moriss, ar skubu iedegdams gaismu, lai kopā ar būdā ienākušo veco mednieku apskatītu Felima ķermeni.

— Es neredzu nekādas kodiena pēdas, — izgrozījis uz visām pusēm un rūpīgi apskatījis kalpu, sacīja mustangu mednieks.

— Nav ne skrambiņas, — piemetināja Stamps.

— Nav iekodusi? Tad ir labi. Bet līst tā līda man pāri. Vēl tagadīt jūtu, cik tā auksta.

— Diezin vai tā vispār bija čūska? — šaubīdamies jautāja Moriss. — Tu to visu esi nosapņojis, Felim, citādi nebūs.

— Kas tas par sapni, saimniek! Tā bija īsta čūska. Kā es še stāvu, tā bija!

— Var jau būt, ka bija čūska, — sausi ierunājās mednieks. — Palūkosimies, ja tā vēl būs atrodama. Izklausās gan jocīgi. Visapkārt mājai taču ir astru virve. Jābrīnās, kā tad čū^ka būtu varējusi pārrāpties tai pāri. Rau, rau, kur tā ir!

To teikdams, mednieks rādīja uz stūri, kur, saritinājusies gre­dzenā, gulēja čūska.

— Tas taču ir tikai «cālītis»!—viņš turpināja. — Tas nav bīs­tamāks par balodi. Iekost šis kukainis jums nevarēja, mister Fe­lim, bet mēs tomēr izrēķināsimies ar to.

Mednieks paķēra čūsku, pacēla augstu gaisā un trieca pret zemi tā, ka rāpulis gandrīz vairs nespēja pakustēties.

— Darīts, mister Felim! — Zebs iesaucās, ar smagā zābaka papēdi uzmīdams čūskai uz galvas. — Mierīgi liecieties gultā un guliet līdz rītam, vismaz čūskas jūs vairs netraucēs.

Sperdams pa priekšu beigto rāpuli, Zebs Stamps izgāja no būdas. Ķiķinādams pie sevis, viņš trešo reizi izstiepās maurā visā savā milzeņa augumā.