Jātnieks bez galvas

XXXV N O D A Ļ A NEVIESMĪLĪGAIS SAIMNIEKS

Zaķpastala! Muļķis! Pats arī esmu īsts muļķis, lolodams tādu cerību! Man vajadzēja paredzēt, ka viņa pratīs apvārdot šo kucēnu un dos Iespēju tam nelietim aizšmaukt. Man pašam vajadzēja nolaist viņu no kājas, pataisīt beigtu kā slīkstošu žurku. Un bez nekāda riska, pat neaptraipot savu labo slavu! Tēvocis Vudlijs pateiktu man paldies, kolonijā visi atzītu, ka esmu darījis pareizi. Manu māsīcu, jaunu meiteni, pavedis kāds vazaņķis zirgu tirgotājs! Kurš mani par to nosodītu? Palaist garām tādu izdevību! Velns un elle, ej nu gaidi, kad atkal tāda radīsies!»

Tā domāja kapteinis, nelielā attālumā sekodams Luīzai un Henrijam.

— Interesanti, — viņš murmināja pie sevis, ieiedams pagalmā, — vai tas pienapuika tiešām grib atvainoties cilvēkam, kas

piemuļķojis viņa māsu? Ha-ha! Tas nu gan būtu labs joks, ja ne­būtu tik skumīgs. Acīmredzot viņš to domā nopietni, citādi stallī nebūtu tāds troksnis. Viņš seglo savu zirgu! Nu kā tad!

Staļļa durvis, kā visās meksikāņu hasiendās, veda uz bruģētu pagalmu. Durvis bija pievērtas, bet, kad Kolhauns paskatījās uz to pusi, tās tika atgrūstas vaļā līdz kājai un, vezdams zirgu, pa tām iznāca kāds vīrietis.

Galvā viņam bija panama, bet uz pleciem apmetnis. Kolhauns pazina savu brālēnu Henriju un viņa tumši brūno zirgu.

— Muļķi tāds! Tu izlaidi viņu no nagiem! — noskaities rūca kapteinis, kad jauneklis tuvojās viņam. — Atdod man nazi un revolveri. Šīs rotaļlietiņas nav piemērotas tavām smalkajām roci­ņām. Kāpēc tu nedarīji tā, kā es tev teicu? Kāpēc tu spēlēji tādu vientiesi?

— Tā bija, — mierīgi atbildēja jaunais plantators. — Es to zinu. Esmu apvainojis, pie tam nepamatoti, kārtīgu cilvēku.

— Apvainojis kārtīgu cilvēku! Ha-ha-ha! Tu esi traks, kā dievs debesīs, tu esi traks!

— Tāds es būtu bijis, ja būtu klausījis tavam padomam, Kaš. Par laimi, es to nedarīju. Esmu pelnījis, ka mani sauc ne tikai par vientiesi, kaut gan, ņemot vērā apstākļus, manai rīcībai va­rētu atrast attaisnojumu. Lai būtu kā būdams, es bez vilcināšanās jāju izlūgties viņam piedošanu.

— Uz kurieni tu jāsi?

— Pie mustangu mednieka Morisa atvainoties viņam par savu neglīto izturēšanos.

— Neglīta izturēšanās! Ha-ha-ha! Vai tu nejoko?

— Nē. Es runāju nopietni. Ja tu jāsi man līdzi, pats redzēsi.

— Tad es teikšu vēlreiz — tu esi traks! Ne tikai traks, bet nelabojams idiots!

— Tu neesi visai pieklājīgs, Kaš. Kaut gan pēc tā, ko es pats esmu sarunājis, labprāt piedodu tavu asumu. Varbūt arī tu se­kosi manam paraugam un atvainosies par savu rupjību.

To pateicis, jauneklis — viens no retajiem Dienvidu bruņi­niekiem — ielēca seglos, uzsauca zirgam un kā vējš izdrāzās pa vārtiem.

Kolhauns stāvēja, kamēr tālumā noklusa pakavu klaboņa, tad, kā pēkšņas iedomas vadīts, caur verandu iesteidzās savā istabā. Drīz viņš iznāca no tās vecā apmetnī, aizgāja uz stalli un izveda no tā savu zirgu, jau apseglotu. Viņš veda zirgu pa akmeņiem izlikto pagalmu tik klusi, it kā būtu to nozadzis. Ticis laukā no pagalma, viņš uzlēca zirgam mugurā un auļoja prom.

Jūdzi vai divas viņš jāja pa to pašu ceļu, pa kuru bija aizjājis Henrijs Poindeksters. Acīmredzot Kolhauna nodoms nebija pa­nākt jaunekli, jo tas jau bija aizjājis labi tālu. Kolhauns nesteidzās.

Pusceļā starp Kasadelkorvo un fortu viņš apturēja zirgu, pār­laida vērīgu skatienu tuvējai birzij, spēji nogriezās pa sānceļu un jāja uz upi.

— Vēl ir iespēja, — viņš murmināja, — pie tam laba, kaut gan dārgāka par to, kuru es palaidu garām. Tas maksās man tūkstoš dolāru. Un kas par to? Galvenais ir tikt vaļā no tā nolā­dētā īra, kas laupījis man visu dzīves prieku. Ja vien viņš nav melsis niekus, rīt agri no rīta viņš būs ceļā uz savu būdu. Intere- ' santi, cikos? Ja prērijas iedzīvotājs novārtās pa gultu līdz gais­mai, viņš jau uzskata, ka ir piecēlies vēlu. Nekas, Koijotam laika būs gana aizsteigties Morisam priekšā. To es zinu. Tāpat mēs dzenamies pakaļ savvaļas zirgiem. Viņš sacīja, ka viņa būda atro­doties pie Alamo. Tā sauc upīti, pie kuras bija sarīkots mūsu pik­niks. Būda nevar būt tālu no šejienes. Meksikānis droši vien zina to vietu vai vismaz ceļu uz turieni. Viņam un man ar to pilnīgi pietiks. Lai būdele pagaida savu saimnieku. Viņš nekad vairs tajā neatgriezīsies. Ceļā taču var pagadīties indiāņi! Tiem Jābūt, ka­mēr nav uzausis rīts!

Tā prātojot, Kolhauns bija sasniedzis citu būdu — meksikāņu mustangu mednieka būdu. Tā bija viņa ceļa mērķis.

Nolēcis no zirga un piesējis pavadu pie zara, viņš kāpa pār slieksni.

Durvis bija līdz galam vaļā. Iekšā kāds krāca.

Laiku pa laikam krākšanu pārtrauca gan klusuma brīži, gan cūkas rukšķēšanai līdzīgas skaņas, gan ar stīvu mēli izrunāti vārdi, jo gulētājs bija pilns kā mārks.

Kolhauns palika uz sliekšņa un klausījās.

— Tas lops ir galīgi pilnā! — viņš skaļi teica.

— Allo, senjor! — atsaucās būdas saimnieks, izdzirdējis cil­vēka balsi. — Kam tāds gods? Nē, vai man ir tāda laime … ka mani, Migelu Diasu … Ko .. . Koijotu, kā mani sauc klaidoņi. .. Ha-ha! Koijo . . . Koijots .. . Pag, pag, kā jūs sauc? Kā jūsu vārds, senjor? Mii demonios5 , kas jūs tāds esat?

Mazliet piecēlies savā niedru gultā, piedzērušais bridi palika sēdus stāvoklī, ar klīstošu skatienu blenzdams uz nelūgto viesi, kas bija pārtraucis viņa sapņus. Pēc tam būdas saimnieks, mur­minādams kaut ko nesaprotamu, atkal izstiepās gultā. Mežonīgā murdoņa, kuru nomainīja pērkonīgi krācieni, liecināja, ka Koijots vairs neapzinās viesa klātbūtni.

— Vēl viena izdevība vējā! — nikni nošņācās Kolhauns, vīlies pagriezdamies uz durvju pusi. — Nedzēris stulbenis un piedzēries nelietis — divi dārgi rīki, kas nepieciešami mana mērķa sasnieg­šanai! Tā tik ir laime! Visu nakti man nevedas. Var paiet trīs stundas, kamēr tas cūka izguļ dullumu. Veselas trīs stundas! Un tad ej nu sazini, vai no viņa būs kāds labums! Tad jau var būt par vēlu …

Kolhauns saņēma zirgu aiz pavadas, it kā būtu neziņā, kurp doties.

— Palikt te nav nekādas jēgas. Var uzaust gaisma, kamēr viņš atžirgst. Tikpat labi es varu jāt atpakaļ uz hasiendu un gaidīt tur … vai arī… vai arī…

Galīgo lēmumu Kolhauns neizteica skaļi. Lai kāds tas arī būtu, viņa nenoteiktībai bija darīts gals.

Raušus norāvis pavadu no zara, viņš uzlēca zirgā un jāja prom nevis uz to pusi, no kuras bija ieradies, bet uz pretējo pusi.