Jātnieks bez galvas

LXXXV N O D A Ļ A LABAIS BRĀLĒNS

Luīza pilnā mērā izmantoja brīvību, ko viņai bija atļāvis tēvs. Jau pēc nepilnas stundas viņa bez kādiem aplinkiem bija atteikusi Kol­haunam.

Tas bija viņa trešais bildinājums. Pirmās divas reizes viņš bija runājis caur puķēm, nenostādot jautājumu tieši.

Atbilde pēc trešā bildinājuma liecināja, ka tā ir galīga. Tas bija vienkāršs «nē», kuram sekoja izteiksmīgs «nekad», — atbilde bez jebkādas izlocīšanās vai taisnošanās.

Kolhauns uzklausīja to it kā bez sevišķa izbrīna. Visticamā­kais, ka viņš bija to gaidījis.

Kolhauns neļāvās izmisumam, kā mēdz notikt līdzīgos gadīju­mos: viņa sejā nenotaīsēja ne muskulis, viņa vaigi nenobālēja. Vērotājam no malas Kolhauns drīzāk atgādinātu lēcienam sagata­vojušos jaguāru. Viņa skatiens likās sakām: «Nepaies ne minūte, kad tu man dziedāsi citu dziesmiņu.»

Skaļi viņš teica:

— Tu taču nesaki to nopietni, Lū?

— Pilnīgi nopietni, ser. Vai tad tas izklausījās pēc joka?

— Izklausījās tā, it kā tu nemaz nebūtu papūlējusies padomāt.

— Par ko?

— Par daudz ko.

— Tieši par ko?

— Vispirms par to, kā es tevi mīlu.

Luīza neatbildēja.

— Mīlu tā, — Kolhauns turpināja tādā kā skaidrojošā, tādā kā lūdzošā tonī, — kā neviens un nekad vēl nav mīlējis. Šīs jūtas ir stiprākas par mani, un tās var mirt tikai līdz ar mani. Tās neiz- dzisīs pat līdz ar tavu nāvi.

Kolhauns apklusa, taču atbildi nesagaidīja.

— Nav vērts stāstīt par manu mīlestību. Tā uzliesmoja tajā pašā dienā — kur nu, tajā pašā stundā —, kad es pirmo reizi ieraudzīju tevi. Nevar teikt, ,ka ar laiku tā būtu kļuvusi stiprāka. Tas nemaz nevarēja notikt. Kad es pirmo reizi ierados tava tēva mājā — nu jau ir pagājuši seši gadi —, līdzko biju nokāpis no zirga, tu uzaicināji mani pastaigāties pa dārzu, kamēr būs gata­vas pusdienas. Toreiz tu biji pusaudze, Lū, bet jau skaista kā sie­viete, tāda kā patlaban. Tava bērnišķīgā čalošana atstāja uz mani iespaidu, kuru nav spējis izdzēst ne laiks, ne attālums, ne arī uzdzīve. " * ~

Kreoliete joprojām klausījās, kaut gan neizrādīja to. Šie ska­nīgie, nopietnie un glaimojošie vārdi nevarēja atstāt sievieti vien­aldzīgu. Ar tādām runām Lucifers bija panācis visu, ko vēlējās. Luīzas skatienā jautās ja ne atzinība, tad vismaz līdzjūtība. Tomēr viņa klusēja, kā klusējusi,

Kolhauns runāja tālāk:

— Jā, Lū, tas ir taisnība. Esmu to pārbaudījis ar visiem trim. Seši gadi ir diezgan ilgs laiks. Misisipi no Meksikas šķir prāvs attālums, un es devos prom, tikai lai aizmirstu tevi. Tas nelīdzēja, un atgriezies es metos uzdzīves virpulī. Jaunorleāna to atceras. Es neteikšu, ka mana kaislība būtu kļuvusi stiprāka. Es jau teicu, ka tā nebija. Kopš tās stundas, kad tu saņēmi manu roku un no­sauci mani par brālēnu — ak, tu nosauci mani par mīļo brālēnu, Lū, — kopš tās stundas manas jūtas nav mainījušās ne par matu. Greizsirdīgs gan es kļuvu, jā, tik greizsirdīgs, ka būtu varējis tevi vai nogalināt.

— Apžēlojies, kā tu runā! Tas ir pat aušīgi!

— Un tomēr tas ir nopietni. Reizēm es biju tik greizsirdīgs uz tevi, ka tikai ar pūlēm valdījos. Es taču nevaru kļūt citāds.

— Es neko nevaru tev līdzēt, brālēn. Es nekad neesmu devusi tev iemeslu domāt…

— Es zinu, ko tu gribi teikt. Vari paturēt šos vārdus pie sevis. Es pateikšu tavā vietā: «Domāt, ka es tevi mīlu.» Šie vārdi tev bija uz mēles. Es nesaku, ka tu mani būtu mīlējusi, — Kolhauns turpināja aizvien izmisīgāk. — Es nepiedošu to, ka tu mani tā kārdināji. Vainīgs vai nu dievs, kas devis tev tādu skaistumu, vai velns, kas licis to uzlūkot.

— Tavi vārdi mani tikai sāpina. Es nedomāju, ka tu mēģinātu man glaimot. Tu runā pārāk nopietni. Bet tā ir iedoma, brālēn Kasij, no kuras tu itin viegli vari tikt vaļā. Ir vēl citas, par mani skaistākas sievietes, un daudzas justos pagodinātas ar tādām ru­nām. Kāpēc tu neuzrunā viņas?

— Kāpēc? — kā atbalss atsaucās Kolhauns. — Cik muļķīgs jautājums!

— Es vēlreiz atkārtoju šo jautājumu. Tas nav muļķīgs. Veltīgi tu esi man pieķēries. Būšu pilnīgi atklāta, Kasij. Es nemīlu … es nevaru mīlēt tevi.

— Tātad tu neprecēsies ar mani?

— Tas nu gan ir muļķīgs jautājums. Es jau teicu, ka nemīlu tevi. Ar to, man šķiet, pietiek.

— Bet es teicu, ka mīlu tevi. Tas ir tikai viens iemesls, kādēļ es gribu, lai tu kļūtu mana sieva. Bet ir vēl citi iemesli. Vai tos tu negribi zinātt

To jautājot, Kolhauna balsī vairs nebija ne miņas no pazemī­bas. Acis viņam atkal zvēroja kā jaguāram.

— Tu teici, ka esot vēl citi iemesli. Nosauc tos. Nekautrējies, es nebaidos uzklausīt.

— Ak tā? — Kolhauns nicinoši teica. — Tu nebaidies, jā?

— Nē. No kā lai es baidītos?

— Es neteikšu, ka tev būtu jābaidās, bet tavam tēvam gan.

— Es gribu zināt, no kā. Kas attiecas uz. viņu, tas tādā pašā mērā skar arī mani. Es esmu viņa meita un tagad, ak vai, viņa vienīgais … Runā vien, brālēn Kolhaun. Kāda nelaime tad viņam draud?

— Tā nav nelaime, Lū, tās ir lielas nepatikšanas. Grūtības, ar kurām viņš vairs nespēj tikt galā. Tu spied mani runāt par lietām, par kurām tev neko nevajadzētu zināt.

— Tiešām? Tu maldies, brālēn Kaš. Es jau zinu visu. Man ir zināms, ka tēvs iestidzis parādos un ka tu esi aizdevis viņam naudu. Kā es varēju to nemanīt? Iedomība, kas rakstīta tavā sejā, tava augstprātība, kuru tu izrādi katru mīļu brīdi un arī kalpu klātbūtnē, pat viņiem bija pietiekams pierādījums, ka kaut kas nav kārtībā. Tu esi Kasadelkorvo saimnieks. Es to zinu. Bet man tu neesi nekāds noteicējs.

Kolhaunam dūša saskrēja papēžos, dzirdot tik izaicinošu runu. Trumpis, uz kuru viņš bija licis tādas cerības, acīmredzot nelīdzēs.

— Jā, tā ir, — viņš izsmējīgi atteica. — Labi. Ja man nav nekāda teikšana par tavu sirdi, tad tava laime gan ir vai arī būs manās rokās. Es pazīstu to necienīgo suni, kas piespiedis tevi no­raidīt …

— Kurš tas ir?

— Tavu svētu nevainību!

— Es tiešām nezinu, ja vien tu nesauc pats sevi par necienīgu suni. Tādā gadījumā es tev piekrītu. Apzīmējums ir pārāk reāls, lai varētu kļūdīties.

— Lai tā būtu, — Kolhauns teica, pietvīkdams aiz dusmām, bet vēl joprojām valdīdamies. — Tā Јā tu esi tik sliktās domās par mani, es diez vai daudz zaudēšu tavās acīs, ja nepastāstīšu, ko es gribu izdarīt ar tevi.

— Izdarīt ar mani? Esi gan tu pašpārliecināts, brālēn Kaš! Tu runā tā, it kā es būtu tava protežē vai verdzene. Es neesmu ne viena, ne otra!

Izbijies Luīzas sašutuma, Kolhauns apklusa.

— Gribētos zināt, — meitene turpināja, — ar. ko tu man draudi. Saki, — ko tu esi nodomājis darīt ar mani? Man gribētos zināt..

— Dabūsi zināt, nebaidies.

— Es gribu zināt! Mani palaidīs prērijā, kur deguns rāda, vai ieslēgs klosteri? Bet varbūt cietumā?

— Pēdējais tev, bez šaubām, būtu vairāk 'pa prātam — pro­tams, ja tu būtu ietupināta kopā ar …

— Tālāk, ser. Kāds liktenis tad mani gaida? Es degu nepacie­tībā to uzzināt.

— Nesteidzies. Pirmais cēliens tiks izrādīts rit.

— Tik ātri? Un kur, ja drīkst zināt?

— Tiesā.

— Kādā veidā, ser?

— Tu stāvēsi tiesneša un zvērināto priekšā.

— Tu esi apmierināts ar savām asprātībām, kaptein Kolhaun. Bet atļauj pateikt, ka man tāds humors nepatīk.

— Atradusi humoru! Es minu tikai faktus. Rīt ir tiesas diena. Misters Moriss Džeralds vai Maksvīnijs, vai arī O'Hogertijs, vai kā nu viņu sauc, stāvēs pie tiesas galda, apvainots tava brāļa slepkavībā.

— Meli! Moriss Džeralds nekad …

— Nespētu pastrādāt tādu noziegumu, tu gribēji teikt? Tas vēl ir jāpierāda. Tas arī tiks pierādīts, un tavas lūpas minēs pierā­dījumus par lielu prieku visiem zvērinātajiem.

Kreoliete iepleta acis kā iztrūcināta gazele. Viņas skatienā jautās bailes, šaubas, aizdomas un neziņa.

Pagāja vairākas sekundes, iekams viņa atguva spēju runāt.

— Es nezinu, ko tu gribi teikt, — Luīza beidzot sacīja. — Tu saki, ka mani izsauks uz tiesu. Kāpēc? Kaut gan esmu nogalinātā māsa, es nevaru piebilst nekā vairāk pie tā, ko visi runā.

— Vari gan, pie tam vairāk nekā citi. Ne jau visi zina to, ka tu satikies dārzā ar Džeraldu tieši liktenīgajā naktī. Neviens visā pasaulē nezina labāk par tevi, kas notika šīs slepenās satikšanās laikā: kā Henrijs iejaucās, cik pārskaities bija, iedomājoties kauna traipu, kāds gulstas ne tikai uz viņa māsu, bet uz visu ģimeni, kā viņš draudēja nonāvēt vainīgo un kā nekaunīgi pieviltā sie­viete neļāva viņam to izdarīt. Neviens visā pasaulē nezina, kas notika tālāk: kā Henrijs kā muļķis skrēja pakaļ tam nekrietnelim un kādi bija viņa nodomi. Bez viņiem abiem bija vēl tikai divi cilvēki, kuriem izdevās būt viņu šķiršanās lieciniekiem.

— Divi? Kas tie bija?

Tas tika jautāts gandrīz saltā mierā. Atbildēts tika tādā pašā tonī.

— Viens bija Kasijs Kolhauns, otrs — Luīza Poindekstere.

Luīza nenodrebēja. Viņa nelika manīt, ka būtu pārsteigta.

Viņa izmeta tikai divus izaicinošus vārdus:

— Un tad?

— Un tad? — kā atbalss atsaucās Kolhauns, saīdzis, ka viņa vārdi atstājuši tik mazu iespaidu. — Man šķiet, ka tagad tu sa- prpti…

— Ne vairāk kā agrāk.

— Tu gribi, lai runāju tālāk?

— Kā tev labpatīk.

— Lai notiek. Es saku, Luīza, ka ir tikai viena iespēja, kā glābt tavu tēvu no izputēšanas un tevi pašu no kauna. Tu saproti, par ko es runāju?

— Tagad jau drusku labāk.

— Lai tā būtu. Tātad rit tu ieņemsi liecinieces vietu?

— Riebīgais spiegs! Cik tu esi atbaidošs! Prom no manām acīm! Uz karstām pēdām, citādi es pasaukšu tēvu.

— Nepūlies. Es ilgāk vairs neuzspiedīšu tev savu sabiedrību, ja tā nav tev pa prātam. Es atstāšu tevi, lai tu labi apsvērtu. Var­būt līdz tiesai tu būsi pārlikusi. Ja tā, es ceru, ka tu savlaicīgi dosi man ziņu, lai atceltu izsaukumu uz tiesu. Ar labu nakti, Lū! Es gulēšu un domāšu par tevi.

Ar šiem zobgalīgi izteiktajiem vārdiem, kas viņam pašam iedzēla gandrīz vai sāpīgāk nekā Luīzai, Kolhauns izgāja no ista­bas. Viņš izskatījās drīzāk kā izpērts, nevis kā uzvaras pacilāts.

Luīza klausījās, līdz viņa soļi noklusa gaitenī. Tad, it kā cēlais sašutums piepeši būtu saplacis, viņa atslīga krēslā un, cieši pie­spiedusi rokas pie krūtīm, mēģināja savaldīt neredzēti stiprās baiļu trīsas.