Jātnieks bez galvas

XC N O D A Ļ A TIESA PĒKŠŅI TIEK PĀRTRAUKTA

Apsūdzētā pēdējie vārdi iepriecinā­juši Luīžu Poindeksteri, bet ne visus. Uz skatītāju vairumu tie atstājuši pilnīgi pretēju iespaidu.

Tāda nu ir mūsu nenovīdīgās dabas īpašība: mums sāp, redzot citu cilvēku mīlestību, it īpaši, ja tā izpaužas kā visaptveroša kaislība. To nav grūti izskaidrot. Mēs taču zinām, ka viņš vai viņa, ja ir iemīlējusies, neliekas redzam mūs. Tas ir sensenais stāsts par pašcieņu, kuru smeldzina doma par vienaldzību. Pat dažus no tiem, kas nav izjutuši kreolietes skaistuma valdzinā­jumu, urda skaudības velniņš; turpretī vairāk, ieinteresētos līdz sirds dziļumiem apbēdina tas, ko viņi sauktu par nekaunīgu atzī­šanos.

Ja apsūdzētais nav minējis savai nevainībai ticamākus pierā­dījumus, tad labāk lai viņš vispār nebūtu vēris muti vaļā. Pagai­dām šī runa tikai palīdzējusi viņa apsūdzētājiem iekvēlināt anti­pātijas tajos, kas citkārt būtu palikuši neitrāli.

Pūlis dūc, un Kolhauna drauģeļi atkal sarosās. Morisam Dže- raldam atkal draud briesmas krist pūļa nagos un tikt pakārtam bez tiesāšanas. Majors atkal pamet zīmīgu mirkli uz savas paklau­sīgās nodaļas pusi. Tiesnesis autoritatīvā balsī uzsauc:

— Klusu!

Nemiers ir apslāpēts, un apsūdzētais var runāt tālāk.

Viņš turpina savu stāstu:

— Redzēdams, ka tas ir Henrijs Poindeksters, es izjāju no bie­zokņa un apstādināju zirgu. Bija diezgan gaišs, un viņš tūlīt pa­zina mani. Es biju gaidījis dusmu izvirdumu — tam varbūt bija savs pamats —, tāpēc jutos priecīgi pārsteigts, kā viņš mani uz­ņēma. Jau ar pirmajiem vārdiem viņš lūdza mani piedot to, ko viņš pārsteidzīgi izteicis, un draudzīgi sniedza, roku. Vai man ir vērts teikt, ka es saņēmu un sirsnīgi paspiedu šo roku? Es zināju, ka tā ir patiesa draudzība. Vēl vairāk: es cerēju, ka vienā jaukā dienā tā kļūs man dārga kā paša brāļa roka. Tā bija vienīgā un pēdējā reize, kad es paspiedu šo roku. Pēc īsa brīža mēs novēlē­jām viens otram labu nakti un atvadījāmies. Es nenojautu, ka mēs šķiramies uz mūžu.

Džentlmeņi zvērinātie! Es nekavēšu jūsu laiku, atstāstot mūsu sarunu. Tai nav nekāda sakara ar šo tiesu.

Kādu gabalu mēs jājām kopā un tad apstājāmies zem koka.

Mēs apmainījāmies ar cigāriem un aizsmēķējām. Lai vēl vairāk nostiprinātu labu saprašanos, mēs apmainījāmies vēl ar kaut ko — ar platmalēm un apmetņiem. Tas bija mans ierosinājums. Ar šo paražu es iepazinos pie komančiem. Es iedevu Henrijam Poindek- steram savu meksikāņu sombrero un svītraino serapē un paņēmu viņa apmetni un panamu. Pēc tam mēs šķīrāmies — viņš aizjāja, es paliku.

Es nevaru saprast, kāpēc paliku vietā, kur bija notikusi man tik negaidītā un ļoti gaidītā izlīgšana. Tajā naktī man vairs negri­bējās jāt uz Alamo. Gribējās palikt zem šā koka. Es nokāpu no zirga, piesēju to pie koka, ietinos apmetnī un, panamu nenoņēmis, apgūlos zālē. Pēc trim sekundēm es jau biju aizmidzis. Reti kad es aizmiegu tik ātri. Pirms pusstundas es to nebūtu varējis izdarīt ne akls. Varēju teikt paldies apmierinājumam, kas bija pārņēmis mani pēc pārdzīvotajiem uztraukumiem.

Ilgi gulēt man neiznāca. Varēja būt pagājušas pāris minūtes, kad mani pamodināja kāda skaņa. Tas bija šautenes šāviens. īsti drošs es par to nebiju, man tā tikai izklausījās. Toties mans zirgs šķita drošāk pārliecināts. Kad paskatījos, tas stāvēja ausis saslē­jis un krāca, it kā šauts būtu uz viņu. Es pietrūkos kājās un ausī- jos. Bet, tā kā nekas nebija dzirdams un mustangs drīz nomie­rinājās, es nospriedu, ka mēs abi esam pārklausījušies. Zirgs bija matījis tuvumā klaiņojam kādu zvēru, un es varbūt biju dzir­dējis nevis šāvienu, bet zem zvēra kājām pārlūzuša zara brīkšķi. Bet ej nu sazini, varbūt tā bija viena no neskaitāmajām noslēpu­mainajām skaņām, kas bieži dzirdamas meža dziļumā.

Es izmetu to no prāta, atkal apgūlos zālē un aizmigu. Šoreiz nogulēju līdz pašam rītam, kad mani pamodināja drēgnums, ar kuru bija pievilkušās- drēbes.

Palikt zem koka vairs nebija patīkami, un, apseglojis zirgu, es grasījos jāt tālāk. Taču man ausīs joprojām skanēja šāviens — pat stiprāk nekā pirms aizmigšanas. Man šķita, ka tas atskan no tās puses, kurp bija aizjājis Henrijs Poindeksters. Mani pārņēma nemiers, un es nevarēju noturēties, nejājis atpakaļ uz to pusi un neizdibinājis, kas īsti tur noticis.

Jāt nevajadzēja ilgi. Ak dievs! Ko es ieraudzīju! Es ierau­dzīju . ..

— … jātnieku bez galvas! — iesaucas kāds no pūļa, un visi pagriežas atpakaļ.

— Jātnieku bez galvas! — kā atbalss atbild piecdesmit balsis.

Vai tā būtu zobošanās? Tā to neviens neuztver, jo visi klāt­esošie paši redz negaidītā tiesas pārtraukuma iemeslu. Tas ir pats briesmīgais jātnieks bez galvas!

— Rau, kur viņš jāj! Uz turieni! Uz turieni!

— Nē, viņš jāj šurp! Skatieties! Viņš jāj taisni uz fortu! Pēdējais pieņēmums liekas pareizākais, bet tikai uz mirkli.

Jātnieks pēkšņi apstājas un vēro ap koku sapulcējušos ļaudis. Zirgam šī aina acīmredzot nepatīk, tas skaļi iekrācas, pēc tam vēl skaļāk iezviedzas.

Lielā interese par apsūdzētā stāstu noplok. Visi ir vienis prā- tis, ka tagad noslēpuma atminējums ir tikpat kā rokā.

Vairums skatītāju metas pie saviem zirgiem. Pat zvērinātie nav nekāds izņēmums, un vismaz seši no divpadsmit pievienojas pārējiem, lai dzītos pakaļ jātniekam bez galvas.

Bet tas ir apstājies uz īsu mirkli — it kā lai novērtētu cilvēkus un zirgus, kas tuvojas viņam. Zirgs vēlreiz mežonīgi iezviedzas, apcērtas apkārt un aizauļo.