Jātnieks bez galvas

LXXV NODAĻA PA PEDAM

Zebs Stamps apstājās un tikai īsu brīdi uzkavējās tajā vietā, kur bija ieraudzījis salauztā pakava nospiedumu.

Pietika ar sešām sekundēm, lai konstatētu, ka viss saskan, un piecēlies Zebs devās tālāk pa šīm pēdām. Viņš gāja kājām, un vecā ķēve paklausīgi sekoja viņam pieklājīgā attālumā.

Zebs nogāja vairāk nekā jūdzi, reizēm palēninot soli, kad pē­das kļuva neskaidras, reizēm pieliekot soli, kad pēdas bija viegli saskatāmas.

Zebs, kas pētīja prērijas zīmes, atgādināja arheologu, kad tas cenšas atšifrēt hieroglifus, kuri veselu mūžību nogulējuši mirušas pilsētas drupās aprakti un visiem pārējiem liekas smieklīgi.

Pilnīgi iegrimis savos pētījumos un ar tiem saistītajās pārdo­mās, mednieks neredzēja neko ap sevi. Viņš nepameta skatienu nedz uz bezgalīgi plašo, zaļo savannu, nedz uz dzidri zilajām de­besīm. Viņš saspringti lūkojās zālē sev pie kājām.

Piepeši Zebu iztraucēja kāda skaņa. Tas bija šāviens, bet tik tāls, ka vairāk izklausījās pēc pistona paukšķa. Zebs instinktīvi apstājās, pacēla acis, bet neizslējās taisni. Viņš pārlaida skatienu apvārsnim.

Gaisā lēni kāpa zilgs balonveida mākulītis. Tas bija pacēlies no kādas koku saliņas. Meža plankumiņš, dūmi un skaņa bija tik tālu, ka vienīgi pieredzējuša prērijas iedzīvotāja acis varēja sa­skatīt skupsnu un saklausīt skaņu no tās vietas, kur stāvēja Zebs Stamps. Taču Zebs gan redzēja, gan dzirdēja.

— Velns parāvis, cik savādi! — viņš norūca, joprojām stā­vēdams kā dārznieks, kas stāda kāpostus. — Sasodīti savādi, lai neteiktu vairāk. Kam varētu nākt prātā šeitan medīt? Tā tak ir veltīga pulvera šķiešana! Esmu šajās vietās bijis un zinu, ka tu­vumā nav ne tik, cik melns aiz naga, ja neskaita koijotus. Ej tu sazini, no kā šie iztiek… A! — viņš pēc īsa brīža turpināja. — Kāds veikalnieks, izbraucis no pilsētas ekskursijā, kā viņi to dēvē, uzbrūk tiem pretekļiem, lai vēlāk varētu dižoties, ka ir me­dījis vilkus. Lai, man par to nav daļas. Lai šauj, cik uziet. Pag, kāds nāk šurp. Zirgs ar visu jātnieku, un tas trenc šo, it kā pakaļ dzītos vesels bars velnu ar nokaitētām dakšām. Tas taču bezgal- vainais! Lai velns par stenderi, tas tak ir viņš!

Vecajam medniekam bija taisnība. Acis viņu nevīla — tas bija jātnieks bez galvas.

Nevarēja būt šaubu arī par to, kurp viņš jāj: taisni virsū Ze­bam, it kā cita ceļa nebūtu.

Drosmīgāku cilvēku par veco mednieku Teksasas robežās die­zin vai varētu atrast. Viņš nebaidījās ne no kaguāra, ne no ja­guāra, ne no lāča, ne no bizoņa, arī no sarkanādainajiem ne. Pat saticis komanču verdzi, viņš neapmulstu tā, kā apmulsa, ieraudzī­dams vientuļo jātnieku.

Kaut gan Zebs Stamps bija iedziļinājies dabas noslēpumos un pieredze bija apveltījusi viņu ar stoicismu, viņš nebija gluži brīvs no māņticīgiem aizspriedumiem. Un kurš gan ir brīvs?

Zebam Stampam netrūka drosmes nicināt jebkuru ienaidnieku, kas parādās dabiskā izskatā, vienalga, vai tam būtu divas vai čet­ras kājas, bet viņš nespēja stāties pretī nedabiskajam. Kuram katram būtu sašļukusi dūša, redzot spoku drāžamies uz priekšu un it kā nesot nāvi.

Viņš ne vien bija nobijies, bet drebēja pie visām miesām un meklēja paslēptuvi.

Jātnieks bez galvas jau bija pavisam tuvu un, kā Zebs iedo­mājās, varēja viņu redzēt.

Daži netālu augoši krūmi solīja patvērumu. Bet vai apseglotā ķēve viņu nenodos? Nē, tupdamies Zebs jau bija to apsvēris.

— Gulsties! — viņš uzkliedza savam mēmajam draugam, kas viņu lieliski saprata. — Zemē, vecā grabaža, vai arī tu iegāzīsies ellē!

It kā sabijusies no tādiem briesmīgiem draudiem, kaulainā ķēve noslīga uz priekšējiem ceļiem un tad, pievilkusi klāt pakaļ­kājas, nogūlās zālē, it kā būtu pārliecināta, ka dienas gaitas bei­gušās un ar mierīgu sirdi var atpūsties.

Līdzko Zebs un viņa zirgs bija paguvuši paslēpties, garām aiz­auļo ja jātnieks bez galvas.

Viņš drāzās pilnā sparā, un Zebs nopriecājās, ka jātniekam acīmredzot ne prātā nenāk apstāties.

Viņš bija auļojis šurp gluži nejauši nevis tāpēc, ka būtu redzē­jis mednieku vai viņa nožēlojamo zirģeli.

Zebs vēroja spokaino jātnieku, un lai nu kam, bet viņam tas vairs nebija noslēpums.

Zirgam šaujoties garām krūmiem, vējš pacēla serapē malu, un Zeba acīm atklājās labi pazīstams stāvs apģērbā, kuru viņš bija jau redzējis. Tā bija zila kokvilnas blūze ar krokām uz krūtīm, un, kaut gan spilgtais zilums bija izraibināts ar sarkaniem trai­piem, mednieks to pazina.

Par galvu, kas balstījās uz jātnieka gurna, viņš nebija drošs. Un nebija ari nekāds brīnums. Tagad to nepazītu pat miesīgā māte, kas bieži lūkojusies maigajā sejā.

Zirgu, seglus, revolveru makstis, svītraino serapē, debeszilo blūzi un bikses, pat cepuri galvā — to visu Zebs pazina. Tāpat kāpšļos izslējušos stāvu. Galvai un sejai arī vajadzēja būt tām pašām, kaut gan galva neatradās savā vietā.

Zirgs aizdrāzās garām desmit soļu attālumā. Zebs nemēģināja to apstādināt, tikai lēni nomurmināja:

— Lai velns par stenderi! Tātad tomēr taisnība! Nabaga jau­neklis ir beigts … beigts …