Jātnieks bez galvas

XXXIII N O d a l a SATRIECOŠS ATKLĀJUMS

Kā Luīzes Poindeksteres brālēns šajā vēlajā stundā gadījās dārzā? Vai kāds bija viņu brīdinājis par satikšanos? Varbūt neskaidras aiz­domas bija likušas Kolhaunam atstāt guļamistabu un pārmeklēt dārzu?

Citiem vārdiem sakot, vai viņš bija kļuvis par izspiegotāju nejauši vai bija'rīkojies ar iepriekšēju nodomu?

Lai nu kā, bet fakts palika fakts — atklājums bija iededzis kapteiņa dvēselē elles ugunis.

Ap pusnakti kapteinis stāvēja uz hasiendas jumta — kādēļ viņš bija tur uzkāpis, to še neminēsim, — un, smēķēdams cigāru, klīdināja lielziedu kaktusa smaržu. Nelikās, ka viņu tirdītu ne­miers. Divkaujā ar mustangu mednieku dabūtie ievainojumi bija sadzijuši, un, kaut gan viņu vēl aizvien mocīja atmiņas par sa­kāvi, pēdējā laikā šo atmiņu rūgtumu nedaudz mazināja doma par drīzo atriebību.

Kolhauns, tāpat kā Luīzas tēvs, jutās apmierināts, ka meitene vairs nesper ne soli ārpus mājas; viņš pats taču bija slepeni iero­sinājis aizliegt viņai tālās pastaigas. Tāpat kā Luīzas tēvam, vi­ņam neradīja aizdomas meitenes aizraušanās ar loku, un viņš iztulkoja to pēc sava prāta. Viņš pat sāka glaimot sev ar cerību, ka māsīcas vienaldzība pret viņu galu galā varētu būt tikai izlik­šanās. Pēdējā laikā viņa vairs neizturējās tik asi, un tas lika Kolhaunam šaubīties, vai greizsirdīgajiem minējumiem maz ir pamats.

Līdz šim Kolhauns nebija pieķēris, ka Luīza ilgotos pēc jaunā īra. Ritēja diena pēc dienas, un, tā kā šādu pierādījumu joprojām nebija, viņā nostiprinājās pārliecība, ka uztraukums bijis veltīgs.

Atguvis pašpaļāvību un mieru, Kolhauns uzkāpa azote jā. Kaut gan bija dziļa nakts, bezrūpība, ar kādu viņš aizdedzināja un kūpināja cigāru, liecināja, ka viņš stāv te bez īpaša iemesla. Var­būt cilvēks bija iznācis no guļamistabas ieelpot svaigu gaisu, varbūt viņu bija izvilinājis laukā spožais mēness, kaut gan viņš nejuta tieksmi pēc šādiem romantiskiem vērojumiem.

Lai būtu kā būdams, Kolhauns bija aizdedzinājis cigāru un tīksmi sūca to, atspiedies pret margām un pagriezies uz upes pusi. Viņš nebija pārsteigts, kad otrā krastā parādījās jātnieks. • Viņš nosprieda, ka tas ir kāds ceļinieks, kas izmanto vēso nakti, jo tāda nakts vilinātu pat visnogurušāko ceļavīru. Tas varēja būt kāds krodziņā pārāk ilgi aizkavējies plantators, kas atgriezās mājās no ciemata.

Dienā cilvēku būtu bijis vieglāk pazīt; mēness gaismā varēja pateikt vienīgi to, ka tas sēž zirgā.

Kapteiņa skatiens neapzināti sekoja vēlīnajam jātniekam, kā dažreiz cilvēks domīgi vēro skaidiņu aizlīgojam pa upi. Tikai tad, kad ceļinieks bija iejājis birzī, Kolhaunam tas sāka likties dīvaini.

— Pie velna, ko tas nozīmē? — viņš murmināja, izrāvis no mutes cigāru. — Viņš ir nokāpis no zirga un nāk šurp uz upes līkumu, it kā varētu tikt pāri. Viņš nokāpj pie% upes. Redzams, labi pazīst šo vietu. .Vai tiešām viņš domā iekļūt dārzā? Tad vi­ņam jāpeld, bet te nav nekā tāda, kā dēļ būtu vērts pūlēties. Kas viņam te meklējams? Varbūt tas ir zaglis?

Tas bija Kolhauna pirmais minējums, kuru viņš tūlīt pat no­raidīja. Amerikā pat ubags jāj ar zirgu, kur nu vēl zaglis. Tātad bija maz ticams, ka noslēpumainajam cilvēkam būtu padomā zagt augļus vai dārzeņus.

Bet kas tad viņu dzina šurp?

Tas, ka nepazīstamais atstāja zirgu krūmos, tālāk nāca kājām un ar acīm redzamu piesardcību, cik nu mēnesnīcā varēja saska­tīt, mudināja domāt, ka viņam ir kaut kas aiz ādas. Bet kas?

Kādu laiku Kolhauns cilvēku neredzēja. Tas bija nozudis at­augā upes otrā krastā.

«Kas viņš tāds galu galā varētu būt?»

Jau kuro reizi atkārtojis šo jautājumu, kapteinis satrūkās — izklausījās, it kā upe ar plunkšķi iekristu kaut kas smags.

— Klaudz airi, — viņš čukstēja. — Nudien! Svešais pārvilcis, laivu un iras uz dārzu. Ko viņam te vajag?

Kolhauns9 gribēja klusi nokāpt lejā, pamodināt Poindeksteru, Henriju un dažus kalpus un saņemt naktsmiera traucētāju aiz čupra.

Viņš jau grasījās iet, kad auss uztvēra citu skaņu. Viņš no­liecās pār margām un ielūkojās dārzā.

Jaunais troksnis vairs neizklausījās pēc airu klaudzoņas, un tas arī nenāca no upes puses. Šķita, ka nočīkst durvis vai logs — tieši zem tās vietas, kur stāvēja klausītājs.

Piepeši viņš kļuva bāls kā mēness, bet sirds viņam sāka dau­zīties kā neprātīga. Māsīcas Luīzas guļamistabas logs bija vaļā. Viņa pati bija iznākusi uz dārza kāpnēm un acīmredzot grasījās kāpt lejup.

Ģērbusies vaļīgā baltā tērpā un apsējusi mazu lakatiņu, Luīza izskatījās pēc apburošas nakts nimfas, ap kuru sajūsminātais mē­ness liek plūsmot sudrabainam mirdzumam.

Kolhauns tūlīt apģida, ka jābūt sakaram starp Luīzas parā­dīšanos dārzā un svešinieka tuvošanos pa upi.

Kas tas varēja būt par cilvēku? Kas cits, ja ne mustangu med­nieks Moriss?

Slepena satikšanās! Pie tam vēl norunāta!

Par to nevarēja būt šaubu, un, ja tādas bija, tad tām vaja­dzēja izgaist, redzot balto stāvu klusi noejam pa kāpnēm, stei­dzamies pa grantētajiem celiņiem un visbeidzot nozūdam starp kokiem, kas meta ēnu pār krastā piestājušo laivu.

Kapteinis aiz pārsteiguma nespēja ne pakustēties. Tikai pēc tam, kad baltais stāvs vairs nebija redzams un dārzā kļuva dzir­damas balsis, viņam radās jauns plāns.

Viņš nosprieda, ka nav ko modināt māj niekus, vismaz pagai­dām ne. Viņš vienīgais kļūs Luīzas negoda liecinieks, un tad . . . un tad ,.. Kolhauns vairs ilgi neprātoja, kā rīkoties. Kaila instinkta dzīts, viņš noskrēja dārzā.

Viņš sajuta nespēku. Kājas bija ļodzījušās, jau steidzoties lejup pa pakāpieniem. Tās negribēja klausīt arī tad, kad viņš zagās pa celiņiem, paslēpās aiz koka un ( nevienam neredzams vēroja skatu, kas sagādāja viņam neizsakāmas ciešanas.

Viņš dzirdēja mīlētāju zvērestus, abpusējo atzīšanos, mus­tangu mednieka apņemšanos rīt no rīta doties prom un solījumu drīz būt atpakaļ.

Vēl dziļāk sāpināts viņš jutās, dzirdot, kā Luīza lūdz Morisu nējāt prom un kā beidzot piekrīt. Viņš redzēja arī kaislos atvadu apkampienus un ar kāju nervozi paspēra oļus, tādējādi apklusi­nādams cikādes.

Kāpēc Kolhauns šajā brīdī nedrāzās ārā no savas paslēptuves un nedarīja galu neciešamajai ainai, nodurot sāncensi viņa mī­ļākās acu priekšā? Kāpēc viņš nebija darījis to jau pašā sākumā, kad pēc noklausītās sarunas nebija nepieciešami tālāki pierādī­jumi, ka viņa māsīca ir kritusi negodā?

Citreiz kapteinis nebūtu bijis tik savaldīgs. Kas tad viņu at­turēja? Varbūt viņa sāncensim aiz jostas pazibējušais Kolta revol­veris?

Varbūt. Lai nu kā, bet, par spīti briesmīgajam kārdinājumam, kaut kas ne vien liedza viņam tūlīt atriebties, bet arī spieda sa­tracinošās izrādes pēdējā cēlienā neparasti mierīgi atstāt savu vietu un steigšus doties atpakaļ uz māju, ļaujot atvadīties mīlē­tājiem, kas tā arī palika neziņā, ka viņus kāds novērojis.