Jātnieks bez galvas

XCII NODAĻA PIESPIEDU ATGRIEŠANAS

Kolhauns satver no segliem noslīdē­jušo pavadu.

Zirgs cenšas izrauties, bet nekas neiznāk. Galva ir stingri pie­sieta, un dzīvnieks var to tikai grozīt, ne vairāk.

Jātnieks pat nemēģina vairīties no gūsta; viņš sēž seglos stīvs un mēms.

Pēc īsas cīņas zirgs ir sagūstīts. Uzvarētājs līksmi iekliedzas. Pēkšņi viņam ienāk prātā kāda doma. Vēl viss nav paveikts līdz galam. Kas? Tas ir Kolhauna noslēpums, un zaglīgais skatiens, ko viņš aplaiž visapkārt, liecina, ka viņam nav ne mazākās patikas dalīties tajā vēl ar kādu.

Nopētījis krūmmalu un pāris sekundes paklausījies, Kolhauns ķeras pie darba. Viņš izvelk nazi, paceļ serapē stūri un noliecas pie jātnieka bez galvas, it kā gribēdams iedurt tam nazi sirdī.

Roka jau pacelta. Dūriens šķiet nenovēršams.

Kolhauna nodoms tomēr paliek nepiepildīts. Kāds ir izjājis laukā no krūmiem un uzkliedz. Šis cilvēks ir Zebs Stamps.

— Izbeidziet to spēlīti! — ātri jādams šurp cauri zemajiem krūmiņiem, sauc Zebs. — Sasodīta būšana, izbeidziet!

— Kādu spēlīti? — apjucis jautā kapteinis, nemanāmi iebāz­dams nazi atpakaļ makstī. — Kāda velna pēc jūs bļaustāties? Tas lops ir sapinies pavadā. Es baidījos, ka tas atkal neaizbēg, un gri­bēju pārgriezt tam rīkli.

— Ak tādas tās lietas! Nu, es domāju, ka nav nekādas vaja­dzības pārgriezt tam lopiņam rīkli. Mēs varam iztikt arī bez asins­izliešanas. Jūs runājat par zirga rīkli, vai ne tā?

— Protams, par zirga.,

— Tā. Kas attiecas uz cilvēku, tad tas jau ir izdarīts. Ja tas ir cilvēks … Ko jūs par to domājat, mister Kaš Kolhūn?

— Ja es zinātu, kas to izdarījis! Man nav bijis laika viņu kār­tīgi apskatīt. Es tikai nule piejāju. Ak dievs! — viņš turpina māk­slotā izbrīnā. — Es domāju, ka tas ir cilvēka ķermenis, pie tam beigta cilvēka …

— Vārds vietā. Kā lai šis būtu dzīvs, ja galvas nav uz ple­ciem? Vai zem tā apsega nekas nav paslēpts, ko?

— Nē. Man liekas, ka nav.

— Paceliet to drusciņ un paskatieties.

— Man negribas ķerties klāt. Viņš izskatās tik baismīgs!

— Jokaini! Pirms brīža jums nebija bail. Kas jums pēkšņi uznāca?

— Ak … — Kolhauns stostās. — Mani bija uztraukuši pakaļ­dzīšanās. Sadusmojos uz to lopu un gribēju darīt galu tā stiķiem.

— Nekas, — atsaka Zebs, — es pats paskatīšos. Jā-ā, — viņš turpina, piejādams tuvāk un aplūkodams dīvaino stāvu. .— Jā-ā, tas ir cilvēka ķermenis, par to nav divu domu. Beigtāks par beigtu un ciets kā maize lielā salā. Pagaidiet! — viņš iesau­cas, paceldams serapē malu. — Tas tak ir tas pats cilvēks, par kura noslepkavošanu pašreiz notiek tiesa! Jūsu brālēns Henrijs Peintdeksters. Augstā debess, tas ir viņš!

— Man šķiet, ka jums taisnība. Tas tiešām ir viņš.

— Lai velns par stenderi! — Zebs turpina, notēlojis pārsteigto.

— Tas nu ir visdīvainākais. Es domāju, ka mums nav vērts te stā- sēž seglos. Rādās, ka viņš turas stingri. Zirgu arī es pazīstu. Sa- vēt un gari spriedelēt. Labāk vedīsim līķi atpakaļ tā, kā viņš odis manu veco ķēvi, tas nāks līdzi bez spītēšanās. Nu, vecenīt, sasveicinies ar viņu. Redzi nu! Vai tad tu neredzi, ka tas ir tavs vecs paziņa? Pēdējā laikā viņam gan plāni klājas, tā ka ir piedo­dams, ka tu viņu uzreiz nepazīsti. Viņš ir kļuvis diezgan mežo­nīgs.

Kamēr mednieks ta runā, bērais un veca ķeve jau sagrūduši purnus kopā un sasveicinoties nosprauslājušies.

— Tā jau es domāju! — Zebs izsaucas, atraisīdams pavadu no akācijas. — Manas ķēves sabiedrībā ērzelis mums sekos kā pie­siets. Vismaz nebūs vajadzības griezt pušu viņam rīkli, lai neaiz­laistos lapās. Nu, mister Kolhūn, — viņš turpina, cieši paskatīda­mies uz kapteini, lai redzētu, kādu iespaidu atstās viņa vārdi,

— vai jūs nedomājat, ka mums būtu jājāj? Tiesa droši vien tur­pinās, un, ja tā, tad mūsu klātbūtne var izrādīties vēlama. Man rādās, ka mēs te esam dabūjuši liecinieku, kas palīdzēs šo to no­skaidrot, un mustangu mednieku vai nu pakārs, vai — kas ir vis­ticamākais — pilnīgi attaisnos. Nu, vai esat gatavs jāt atpakaļ?

— O, protams. Jums taisnība, nav nozīmes te kavēties.

Zebs sāk jāt pirmais, vezdams līdzi gūstekni. Tas nepretojas,

drīzāk, šķiet, priecājas, ka viņu pavada.

Kolhauns lēni un, kā teiktu uzmanīgāks novērotājs, negribīgi jāj nopakaļ.

Takas līkumā viņš pievelk pavadu un acīmredzot nevar izlemt, jāt uz priekšu vai auļot atpakaļ. Viņš izskatās ārkārtīgi uztraukts.

Zebs Stamps, vairs nedzirdēdams pakavu dipoņu, noprot, ka ceļabiedrs ir apstājies. Viņš pagriež ķēvi un jautājoši uzlūko kap­teini. Viņš ievēro, ka tas ir uztraucies, un tūlīt noprot šā uztrau­kuma iemeslu. Ne vārda neteikdams, Zebs noņem no pleca savu garo šauteni un pavērš pret Kolhaunu. Tā nu viņš sēž un neno­laiž acu no kavalērijas kapteiņa.

Netiek bilsta ne zilbe. Vārdi ir lieki. Pietiek ar Zeba žestu. Tas nepārprotami saka: «Pamēģini tik griezties atpakaļ!»

Kolhauns izliekas neko nemanām un klusi jāj tālāk.

Taču ilgi viņš nepaliek aizmugurē. Vecais mednieks neko gan nesaka, bet laikam taču viņam radušās aizdomas: viņš atvainojas, ka mazliet atpaliks, un viņa ceļabiedrs ir spiests samierināties.

Kavalkāde gausi virzās cauri krūmiem. Drīz viņi izjās atklātā prērijā. Beidzot jātnieki ierauga apvārsni.

Kolhaunu atkal sagrābj bailes, un viņš vēlreiz apstājas. Viņš ir pilnīgi panikas varā. Vai viņš drāzīsies atpakaļ krūmos un pa­slēpsies no ļaudīm? Bet varbūt viņš kā īsts vīrs sagaidīs negaisu, kas jau savilcies pār viņa galvu?

Viņš atdotu visu, kas viņam ir, un visu, ko viņš vēl cerējis iegūt, pat Luīžu Poindeksteri, lai tiktu vaļā no ienīstā Zeba Stampa un kaut desmit minūtes paliktu vienatnē ar jātnieku bez galvas.

Tomēr tas nav iespējams. Sumpurnis,, kas neatlaižas no viņar izskatās nepielūdzams. Kolhauns nojauš, ka par īsto gūstekni ve­cais mednieks uzskata viņu un, ja viņš mēģinās bēgt, dabūs lodi mugurā.

Bet ko Zebs Stamps galu galā var pateikt vai izdarīt? Vēl nav- zvanīts, ka tas mežainis vispār kaut ko zina. Un ko viņš galu galā var zināt?

Zebam ir aizdomas, to var redzēt. Bet kas par to? Tikai tam, kuram nav draugu, ir jābaidās no aizdomām, taču kapteinim draugu netrūkst. Ja vien šis nodevīgais notikums neuzpeldēs virs­pusē, viņam nav ko baidīties. Un kas var galvot, ka tas nāks gaismā? Viens pret desmit, ka lode nevis palikusi tur, kur ieurbu­šies, bet nokritusi kaut kur krūmu biezumā.

Šī cerība iedrosmina Kolhaunu, un viņš šķietami vienaldzīgi izjāj prērijā. Viņam cieši uz pēdām jāj Zebs Stamps ar savu veco ķēvi, kurai savukārt seko bērais ar Henrija Poindekstera līķi.