Jātnieks bez galvas

PROLOGS

Tieši pusnakti teksasas briedi no miega iztraucē pakavu klaboņa. Taču briedis nepamet savu paslēptuvi, pat nepieceļas kājās. Varbūt tumsā auļo kāds mustangs, kas arī mīt šajā apvidū? Briedis maz­lietiņ paceļ galvu; virs augstās zāles parādās viņa ragi — dzīv­nieks ieklausās. Atkal dzirdama pakavu klaboņa, šoreiz gan ar citu pieskaņu: šķind metāls, it kā tērauds atsistos pret akmeni.

Šī skaņa briedim nozīmē jau kaut ko vairāk, un dzīvnieka izturēšanās mainās. Viņš uztrūkstas kājās no savas guļas vietas un, nojoņojis pa prēriju krietnu gabalu, apstājas, lai palūkotos atpakaļ, kas tad īsti iztraucējis viņa naktsmieru.

Dzidrajā mēnesnīcā briedis ierauga savu niknāko ienaid­nieku — cilvēku. Tas tuvojas jāšus.

Instinkts skubina bēgt, taču jātnieks izskatās tik neparasti, ka briedis paliek stāvam kā zemē iemiets. Sagatavojies lēcienam, lepnos ragus atpakaļ atmetis, viņš vēro un vēro; lielajās, brūna­jās acīs, kas pievērstas miera traucētājam, atspoguļojas izbailes un mulsa.

Kas tad piespiedis briedi tik ilgi skatīties?

Zirgs — kā jau zirgs, ar segliem, iemauktiem, segu un visu pārējo. Ne tādu ko apbrīnot, ne no tāda ko bīties. Bet cilvēks, kas tam mugurā? Ak vai, uz cilvēku baigi skatīties, it kā tam kaut kā trūktu.

Ak dievs, jātniekam nav galvas!

Pat muļķa dzīvnieks to apjēdz. Pēdējo reizi pametis klīstošo skatienu atpakaļ, kā mēģinādams izprast, kas ir šis ķēmīgais briesmeklis, viņš, šausmu pārņemts, joņo tālāk. Šoreiz briedis vairs neapstājas, iekams nav pārpeldējis pāri Leonai, kuras otrā krastā viņš jūtas drošībā.

Nelikdamies zinis par izbiedēto briedi, it kā nemaz nebūtu ievērojis tā zibenīgo skrējienu, jātnieks bez galvas turpina savu ceļu.

Viņš dodas uz to pašu pusi, uz upi, tikai bez jebkādas stei­gas, lēnā, mierīgā, gandrīz vai ceremoniālā solī.

Šķiet, ka viņš ir dziļu domu varā, tāpēc neredz neko sev ap­kārt un zirgs ik pa brīdim var noplūkt zāles kumšķi. Jātnieks neizdod ne skaņas, nepakustina ne roku, lai paskubinātu zirgu, pat tad, kad, piestājis apošņāt viņu pēdas, iekaucas prērijas vilks.

Tā vien šķiet ka jātnieku pilnīgi pārņēmusi kāda doma un nekas nespēj atraut viņu no tās. Neviena skaņa, pat neviens čuksts neatklāj viņa noslēpumu. Izbiedētais briedis, zirgs, vilks un mēness ir vienīgie viņa vientulības liecinieki.

Jātniekam uz pleciem uzmests serapē[1], kura viens gals, vēja plandīts, pa daļai atsedzis viņa stāvu. Kājās viņam gari jaguār- ādas zābaki. Tādējādi pasargāts no nakts mitruma un tropiskā lietus gāzēm, viņš jāj tālāk mēms kā zvaigznes, kas mirgo virs viņa, bezrūpīgs kā cikāde, kas sisina zālē, vai kā prērijas vējiņš, kas rotaļājas ar viņa apģērba krokām.

Piepeši kaut kas it kā iztraucē jātnieka pārdomas un zirgs pieliek soli. Papurinājis galvu, tas līksmi iezviedzas, tad, izstiepis kaklu un iepletis nāsis, sāk rikšot un pamazām pāriet auļos. Tu­vumā upe — lūk, kādēļ zirga solis kļuvis raitāks.

Zirgs apstājas tikai tad, kad ir līdz vēderam iebridis kristāl­dzidrajā ūdenī. Jātnieks iegrimst ūdenī līdz ceļiem.

Dzīvnieks alkaini apdzesē slāpes, pārpeld pāri upei un ātrā riksī pieveic pretējā krasta slīpumu.

Ticis augšā, tas apstājas, it kā jātnieks gaidītu, lai zirgs no­purina ūdeni. Nočīkst segli un kāpšļu siksnas, un nakts klusumā šie trokšņi kā pērkona grāvieni aizveļas cauri garaiņu mākonim, kas ir balts kā ūdenskrituma šļāce.

No šā miglas nimba iznirst jātnieks bez galvas un turpina ceļu.

Zirgam sānos acīmredzot iedūries piesis, un, klausīdams pava­dai, dzīvnieks naigi skrien, it kā reiz jau būtu mērojis šo ceļu.

Priekšā plešas kailā savanna, pār kuru jumjas naksnīgā zilgme, un noslēpumainajā mēness gaismā šķiet, ka tālumā zeme saplūst ar debesīm.