Jātnieks bez galvas

XXV NODAĻA NEATDOTA DĀVANA

Vēl pāris minūtes pēc tam, kad veiklā sieviete un viņas pavadonis bija ārpus redzes loka, Luīza Poindekstere stāvēja vienaldzīga pret visu pasauli. Meitenes izturēšanās un grūtsirdīgais izskats lieci­nāja, ka viņas domas nav kļuvušas gaišākas.

Pat vēl ļaunāk: ja pirms tam Luīza bija prātojusi par pirm­klasīgo jātnieci un apsvērusi šīs sievietes ierašanās iemeslus, tad nesenais starpgadījums bija pārvērtis viņas minējumus par grau- zīgām aizdomām.

Viņai kā akmens novēlās no sirds, ieraugot kādu izjājam no birzes; vēl vieglāk kļuva, kad jātnieks nogriezās pa celiņu, kas veda uz hasiendu. Izrādījās, ka tas ir vecais mednieks Zebs Stamps.

Kreoliete atplauka. Godīgā mežavīra ierašanās šķita daudz­sološa.

— Tieši viņš man ir vajadzīgs! — Luīza atviegloti iesaucās. — Iespējams, ka viņš nes kādu vēsti un varēs pateikt, kas ir viņa. Viņš droši vien būs to saticis uz ceļa. Es uzzināšu to, kas man nepieciešams, un Zebam neradīsies ne mazākās aizdomas. Pēc visa notikušā man jābūt uzmanīgai pat ar viņu. Ak vai! Ja es zinātu, ka patīku Morisam, man būtu viss vienalga. Kā var kaitināt viņa vēsums! Un pret mani, Luīžu Poindeksteri! Ja tā turpināsies, man jātiek vaļā no šīm važām, kaut… kaut arī sirds salūztu sāpēs!

Pa to laiku Zebs Stamps jau bija piejājis pie hasiendas.

— Dārgo mister Stamp! — vecais mednieks izdzirdēja balsi, kurā tik labprāt klausījās. — Cik priecīga esmu, jūs redzot! Kā­piet nost no zirga un nāciet pie manis. Es zinu, ka jūs labi pro­tat kāpt un uzskriet augšā pa šīm akmens kāpnēm jums būs tī­

rais nieks. No šejienes paveras tāds skats, ka jūsu pūliņi tiks atlī­dzināti.

— Tur augšā tiešām ir ko redzēt, — atbildēja mednieks, —un šitā skata dēļ Zebs Stamps būtu ar mieru rāpties kaut vai tvai­koņa skurstenī. Jūsu dēļ, mis Luīza, ir vērts. Es iešu augšā, tikai ievedīšu savu veco ķēvi stallī. Jūs nepagūsiet ne aci pamirkšķi­nāt. Kusties, vecā! Nenokar galvu, varbūt Pluto pacienās tevi brokastā ar kukurūzu.

— Ho-ho, mister Tamp, — iestājies staļļa durvīs, ierunājās melnais kučieris. — Ho-ho, kāpiet vien augšā pie mis, un nēģe­ris pabaros jūsu ķēvi.

— Tu esi lāga puisis, Pluto. Nākamreiz atvedīšu tev oposumu, tik mīkstu kā divus gadus vecu cālēnu. To es visādā ziņā izda­rīšu.

Tad Zebs, lēkdams pāri diviem, pat trim pakāpieniem, uz­skrēja azotejā, kur viņu vēlreiz sirsnīgi sveica jaunā saimniece.

Meitenes satraukums un steiga, ar kādu viņa veda Zebu uz azotejas attālāko stūri, lika apķērīgajam medniekam noprast, ka viņš ataicināts šurp ne jau tādēļ, lai jūsmotu par skaisto skatu.

— Sakiet man, mister Stamp, — Luīza teica, ar saviem slai­dajiem pirkstiem aizskardama vecā vīra piedurkni un jautājoši ielūkodamās viņa pelēkajās acīs, — vai jūs kaut ko zināt? Kā viņam ar veselību? Vai viņš bīstami ievainots?

— Ja jūs par misteru Kolhūnu …

— Nē, nē, nē, par viņu es zinu visu. Es nerunāju par misteru Kolhaunu.

— Cik man zināms, mis Luīza, šajā apvidū ievainoti ir divi. Otrs ir mustangu mednieks Moriss. Vai tas var būt, ka jūs jau­tājat tieši par viņu?

— Jā gan. Jūs saprotat, ka man nevar būt vienaldzīga šā cilvēka labklājība, kaut arī viņš sastrīdējies ar manu brālēnu. Jūs labi zināt, ka viņš divas reizes izglābis man dzīvību. Sakiet man, — vai viņa dzīvjba ir lielās briesmās?

Tas bija pateikts tik nopietni, ka jokus vajadzēja mest pie malas. Zebs nekavējās atbildēt:

— Nemaz ne. Viena lode izskrējusi cauri kājai virs potītes. Šis ievainojums nav bīstamāks par kaķa skrambu. Otra lode trā­pījusi puisim kreisās rokas mīkstumā. Arī tas nav nekas nopietns, tikai sarkanā sula notecēja tā pavairāk. Tagad viņš jau jūtas labi un cer pēc pāris dienām tikt uz pekām. Viņš smejas, ka būtu derējis pasēdēt seglos un izmest līkumu pa prēriju. No tā būtu bijis vairāk labuma nekā no visiem Teksasas dakteriem kopā.

Es ari tā domāju. Bet viņu ārstē forta ķirurgs, un tas pagaidām neļauj viņam celties.

— Kur viņš guļ?

— Viesnīcā, turpat, kur viņi kāvās.

— Varbūt viņu nekopj, kā pienākas? Esmu dzirdējusi, ka tā esot nejēdzīga viesnīca. Varbūt slimo neēdina tā, kā pienākas? Pagaidiet, mister Stamp, es drīz būšu atpakaļ. Gribu viņam kaut ko aizsūtīt. Es zinu, ka jūs izdarīsiet to manis dēļ. Vai nav tiesa? Es galvoju par to. Pagaidiet mani, viens divi būšu atpakaļ.

Atbildi negaidīdama, meitene devās uz kāpnēm un ātri no­skrēja lejā. Drīz viņa atgriezās ar paprāvu grozu, kurā acīmre­dzot bija salikts ēdamais.

— Nu, mīļo mister Stamp, vai aizvedīsiet to misteram Džeral­dam? Neko lielu jau Florinda nav ielikusi — drusku vīna, ievārī­jumu un vēl šo to slimniekam uz kārā zoba. Ej nu sazini, vai viesnīcā var dabūt kaut ko garšīgu. Nesakiet viņam, kas sūta, ne viņam, ne arī kādam citam. Neteiksiet, vai ne? Es zinu, ka neteiksiet, jūs, labais milzi.

— Varat paļauties uz Zebu Stampu, mis Luīza. Nevienam ne­būs ne jausmas, kas šos gardumus sūta. Bet kāds jau esot viņam sanesis kārumus papilnam, nezinot, kur likt.

— Tā? Jau sanesis? Kas?

— Ko nezinu, to nezinu, mis Luīza. Esmu tikai dzirdējis, ka uz krodziņu grozus atvedis meksikānis, kāda kalps. Es pats to vīru esmu redzējis. Vēl pirms pāris minūtēm sastapu. Viņš pava­dīja sievieti, kas sēdēja seglos kā vairums meksikāniešu. Izska­tījās, ka tas ir kalps, jo viņš jāja labu gabalu iepakaļ un turēja rokā grozu, uz mata tādu, kādu Moriss nesen jau saņēmis. Droši vien viņi atkal veda slimniekam visādus našķus.

Vairāk neko Zebam Stampam nevajadzēja stāstīt. Viss bija skaidrs kā diena: Luīzai Poindeksterei bija sāncense, varbūt pat kaut kas vairāk. Sieviete ar laso bija vai nu Morisa Džeralda līgava, vai mīļākā!

Tā nebija nejaušība — kaut gan Zebam Stampam varēja tā likties —, ka uz azotejas margām novietotais grozs, kuru turēja jaunā kreoliete, pēkšņi izšļuka viņai no rokām un nokrita uz akmeņiem.

Pudeles sašķīda drumslās, un to saturs nošļakstīja visu sienu.

Noliecoties pār margām un vērojot lauskas, Luīza Poindek­stere jutās tā, it kā viņas sirds būtu satriekta drumslās līdzīgi apakšā spīguļojošajam stiklam.

— Cik žēl! — viņa teica, pūlēdamās apslēpt uztraukumu. — Visi gardumi pagalam! Ko teiks Florinda? Galu galā, ja jau

misters Džeralds ir tik labi apgādāts, kā jūs sakāt, liela vajadzība pēc tiem viņam nav. Esmu priecīga, ka viņš nav aizmirsts. Es taču esmu viņam pateicību parādā! Tikai, mister Stamp, nevie­nam ne pušplēsta vārda. Arī par to, ka es apvaicājos par Morisu Džeraldu. Jūs taču zināt, ka viņa nesenais pretinieks ir mums tuvs radinieks, un tas var izraisīt kolonijā nevajadzīgas pārru­nas. Mīļo Zeb, vai jūs man apsolāt?

— Ja gribat, varu kaut apzvērēt. Neviena vārda, mis Luīza, neviena vārda. Paļaujieties uz veco Zebu.

— Ticu. Nāciet, saule sāk cepināt. Nokāpsim lejā un paskatī­simies, vai neatradīsies kāda glāze jūsu iemīļotā monongahe- lieša. Nāciet!

Un jaunā kreoliete šķietami bezbēdīgi devās lejup pa kāp­nēm, dungodama «Jaunorleānas valsi».

Labprāt paklausot Luīzas uzaicinājumam, vecais mednieks se­koja viņai uz pēdām, un, kaut gan sievietes burvības tuvumā viņš palika salts kā akmens un šajā brīdī vairāk domāja par apsolīto monongahelieti, viņš nevarēja neapbrīnot kā no ziloņkaula dari­nātos meitenes plecus, kas durtin dūrās acīs.

Kad viņi bija nokāpuši lejā, skaistā namamāte pameta Zebu Stampu. Neuzkrītoši izzinājusi no viņa visu, ko vēlējās, meitene atstāja mednieku monongahelieša sabiedrībā, lai pati steigtos uz savu istabu un paliktu viena ar .savām bēdām.

Pirmo reizi mūžā Luīžu Poindeksteri mocīja greizsirdība. Tā bija viņas pirmā īstā mīlestība, jo viņa bija iemīlējusies Morisā Džeralda.

Diezin vai tādas meksikānietes rūpes varēja izskaidrot ar vienkāršu draudzību. Starp viņiem vajadzēja pastāvēt ciešākām attiecībām. Mokošās pārdomas ne soli neatkāpās no sadrūvējušās kreolietes. ,

Spriežot pēc tā, ko Moriss bija teicis un ko viņa pati bija redzējusi, tai vajadzēja būt sievietei, kas spējusi sagrozīt viņam galvu. Viņa bija apbrīnas vērta.

Šīs sievietes augums šķita pati pilnība. Seju gan neizdevās aplūkot pamatīgāk. Vai tā saderēja ar augumu? Vai tā bija tik skaista, lai savaldzinātu tādu vīrieti kā mustangu mednieks, kas, šķiet, prata valdīt pār savām jūtām?

Kasadelkorvo saimniece nezināja, kur dēties. Viņai par katru cenu vajadzēja redzēt meksikānieti. Līdzko Zebs Stamps bija prom, Luīza lika apseglot lāsumaino mustangu un pārjāja pāri upei.

Tuvojoties fortam, viņa, kā jau bija paredzējusi, satika meksikāņu senjoru, nē, pareizāk sakot, — senjoritu, kas nebija vecāka par viņu.

Šajā vietā ceļu apēnoja koki. Meksikāniete jāja ar kailu galvu. Šalle bija noslīdējusi uz pleciem, atsedzot matus, kas kuplumā varēja sacensties ar zirga asti, bet pēc krāsas atgādināja kraukļa spārnu. Mati iekļāva tumsnēju, tomēr pievilcīgu sejiņu.

Pieklājība atļāva meitenēm tikai žigli saskatīties. Taču, pa­jājušas tālāk, viņas nespēja pārvarēt kārdinājumu, pagriezās abas atpakaļ un saskatījās vēlreiz.

Acīmredzot viņas domāja apmēram vienu un to pašu, un ne vien Luīza bija dzirdējusi šo to par meksikānieti, bet tā zināja arī par viņu.

Nemēģināsim iztēloties, ko pēc šīs satikšanās domāja senjo­rita. Pietiks, ja pateiksim, ka kreoliete kļuva vēl drūmāka nekā pirms iz jāšanas un atpakaļ uz Kasadelkorvo devās gluži satriekta.

«Skaista gan,» viņa nodomāja, jādama garām savai iedomā­tajai sāncensei. «Jā, pārāk skaista, lai būtu viņam tikai drau­dzene. Man nav ne mazāko šaubu, kādas attiecības pastāv starp viņiem. Moriss mīl viņu! Moriss mīl viņu! Vienīgi tā izskaidro­jams viņa vēsums pret mani. Esmu bijusi traka, riskēdama savas laimes meklējumos iekulties nepatikšanās. Bet kā lai atraisās no šīm jūtām? Aizmirst viņu? Viegli pateikt. Vai es to spēšu? Es vairs nedrīkstu tikties ar viņu. Vismaz tas ir manos spēkos. Pēc tā, kas noticis, viņš vairs nerādīsies mūsu mājā. Bet mēs varam satikties nejauši, un no šīs nejaušības man jācenšas izvairīties. Ak, Moris Džerald, tu vēl ilgi liksi man ciest, un šo rūgto mā­cību es varbūt neaizmirsīšu līdz kapa malai.»