Jātnieks bez galvas

XIII N O D A Ļ A PIKNIKS PRĒRIJA

Austošās saules pirmie rožainie stari apgaismoja priekšmetus, kas stā­vēja Indžas forta virsnieku dzīvokļu priekšā.

Grupas centrā atradās neliels furgoniņš, kurā bija iejūgts meksikāņu mūļu pāris. Spriežot pēc tā, kā dzīvnieki dīdījās, nikni vicināja astes un grozīja ausis, tie kādu laiku bija nostāvējuši iejūgti un gaidīdami nevarēja sagaidīt, kad varēs doties ceļā. Ar savu izturēšanos mūļi brīdināja dīkdieņus, lai tie nepienāk pa spērienam.

Patiesību sakot, nekādu dīkdieņu tur nebija, ja neskaita mil­zīga auguma cilvēku filca cepurē. Pat krēslā šajā cilvēkā varēja pazīt mednieku Zebu Stampu. Viņš sēdēja uz savas «vecās gra­bažas», kas, pretēji mūļiem, stāvēja kā sālsstabs.

Toties apkārt valdīja rosība. Ļaudis skraidīja šurp un turp, no furgona uz virsnieku dzīvokļiem un atpakaļ pie braucamā.

Tur bija apmēram desmit cilvēku, kas atšķīrās kā ar apģērbu, tā ar ādas krāsu. Vairums bija ārrindas kareivju, divi, jādomā, pavāri, bet pārējie — virsnieku raitnieki.

Starp pēdējiem sevišķi izcēlās kāds labi ģērbies nēģeris, kas cienīgi staigāja turp un atpakaļ un kalpoja par sulaini pie forta komandanta. Šīs raibās sabiedrības vadītāja lomu izpildīja ser­žants, kas deva rīkojumu likt furgonā ēdamo un dzeramo — īsi sakot, visu piknikam nepieciešamo.

Ka paredzēts plaši uzdzīvot, to liecināja bagātīgi piekrautais vezums. Tajā bija Teksasai neparasti dažāda lieluma un formas grozi, kārbas un trauki.

Lai cik izsmalcināti un daudzveidīgi būtu pārtikas krājumi, ne visi piknika sagatavošarias dalībnieki bija apmierināti. Šis nepie­pildāmais Lukulls bija Zebs Stamps.

— Paklau, seržant, — viņš teica, — es nejūtu smaržojam kukurūzu un neesmu manījis, ka tu būtu to iekrāvis furgonā. Bet man šķiet, ka tur, prērijā, daži priekšroku dos kukurūzai, nevis kaut kādai spranču.suslai. Jūs laikam saucat to par šam- piņieti?

— Dot priekšroku kukurūzai un nevis šampanietim! Jūs runā­jat par zirgiem? >

— Pie velna zirgus! Es runāju nevis par zirgu kukurūzu, bet par Monongahelas viskiju.

— A, nu es saprotu. Jums taisnība, mister Stamp. Viskiju nedrīkst aizmirst, Pump. Man šķiet, ka es redzēju izbraucienam piemērotu pudeli.

— Jā, seržant, — atsaucās melnais dieninieks. — Te tā ir, — viņš piebilda, nesdams uz furgonu prāvu pudeli.

Uzskatīdams, ka gatavošanās pabeigta, vecais Zebs Stamps sāka rosīties.

— Vai viss kārtībā, seržant? — viņš jautāja, nemierīgi šūpo­damies kāpšļos.

— Ne gluži, mister Stamp. Pavārs saka, ka cāļi vēl jāpacep.

— Velns parāvis tos cāļus līdz ar visu pavāru! Kur tie der salīdzinājumā ar prērijas tītaru? Majors piekodināja, lai es vienu nošaujot. Nav joka lieta nošaut tītaru, kad saule nogājusi savas desmit jūdzes un pa pēdām velkas šitādi rati. Nedomā, seržant, ka putns ir tik dumjš kā forta kareivis. No visiem prērijas iemīt-' niekiem tītars ir visslīpētākais, un, ja tu gribi viņu apšmaukt, tev jābūt kājās līdz ar sauli, ja ne agrāk.

— Kas tiesa, tas tiesa, mister Stamp. Es zinu, ka majors kāro meža tītaru. Viņš teica, ka paļaujoties uz jūsu māku.

— Kā tad, kā tad. Kazi viņš gaida arī, ka celšu viņam galdā bizoņa mēli un šķiņķi, kaut gan šo dzīvnieku Dienvidteksasas prērijās vairs nav un nav bijis jau gadu divdesmit. Eiropiešu rakstnieki savās grāmatās gan skrīvē pavisam ko citu, cik esmu dzirdējis, sevišķi grēkojot spranči. Te vairs nav ne smakas no bizoņiem. Ir sastopami lāči, brieži, kalnu kazas, ir daudz meža tītaru, bet, lai nošautu kādu no tiem pusdienām, jums jāietur brokastis pietiekami agri. Ja man jāmīdās uz vietas, es nevaru apsolīt tītaru. Tātad, ja tu, seržant, gribi, lai tavi augstie viesi šodien gremotū'tītaru, visprātīgākais būtu dot rīkojumu kustēties.

Mednieka pārliecinošā runa ietekmēja seržantu, un viņš pa­vēlēja saviem ļaudīm doties ceļā. Zebs Stamps jāja pa priekšu,

Tai šķērsotu plašo līdzenumu starp Leonu un Riekstu upi.

* *

Kopš pārtikas furgona aizbraukšanas nebija apritējušas ne divdesmit minūtes, kad tajā pašā vietā sāka pulcēties cita kom­pānija.

Jāšus parādījās dāmas, kuras pavadīja nevis zirgu puiši, kā parasts Anglijā, izjājot medībās, bet gan viņu tēvi, brāļi, līga­vaiņi un vīri. Drīz jo drīz te bija gandrīz visi Poindekstera viesi.

Ieradās arī pats plantators, viņa dēls Henrijs, māsasdēls Kasijs Kolhauns un meita Luīza uz lāsumainā mustanga, kas bija saposts par godu svinībām Kasadelkorvo.

Pikniks bija atbilde uz Poindekstera viesmīlību. Majors un virsnieki bija saimnieki, bet plantators un viņa draugi — lūgtie viesi. Ja arī pikniks nebija tik spožs, tad tomēr iecerēts ar zi­nāmu vērienu. Lai iepriecinātu kolonijas viesus, bija paredzēta reta izrāde — savvaļas zirgu medības.

Arēna šim sporta veidam varēja būt vienīgi prērija divdesmit jūdzes uz dienvidiem no Indžas forta. Tāpēc vajadzēja ātrāk sa­posties un ņemt līdzi pietiekami daudz pārtikas.

Līdzko uz Leonas spoguļainās virsmas sāka rotāties saules stari, ekskursija divdesmit dragūnu apsardzībā bija gatava doties ceļā. Tāpat kā iepriekš aizbraukušajai grupai, arī tai bija ceļ­vedis, nevis vecs mežinieks nonēsātā filca cepurē un izbalējušos svārkos, bet labi ģērbies jātnieks staltā zirgā — īsti piemērots pavadonis tādai izmeklētai sabiedrībai.

— Jājam, Moris! — uzsauca majors, redzēdams, ka visi ir kopā. — Lēdijas un džentlmeņi, šis jaunais cilvēks pazīst savva­ļas zirgu uzturēšanās vietas un ieražas kā savus piecus pirkstus. Ja Teksasā ir kāds, kas var parādīt, kā tie jāmedī, tad tas ir mus­tangu mednieks Moriss.

— Jūs nepelnīti cildināt mani, major, — atsaucās jaunais īrs, pieklājīgi palocīdamies klātesošajiem. — Neko tamlīdzīgu es ne­esmu teicis. Varu tikai apsolīt, ka parādīšu jums, kur dzīvo mus­tangi.

«Cik pieticīgs!» nodomāja Luīza.

— Tad ved mūs! — atkal uzsauca majors, un, rīta vējiņa plan­dītā karoga pavadīta, jautrā kavalkāde atstāja parādes laukumu,

* *

*

Teksasā vīriešiem, sievietēm un zirgiem divdesmit jūdžu jā- jiens pa prēriju pirms brokastīm ir tīrais nieks, nekas vairāk kā izprieca.

Šis attālums tika veikts nepilnās trijās stundās, un viss būtu bijis labi, ja beigās sevi nebūtu licis manīt izsalkums.

Par laimi, furgons ar pārtiku brauca cieši aiz jātniekiem un jau krietnu joni pirms pusdienlaika viņi bija apmetušies milzīga riekstu koka ēnā Riodenuesesas krastā.

Ceļā nekas ievērības cienīgs nebija atgadījies. Moriss jāja pa priekšu un reizēm parādīja savu izveicību, pārlēkdams pāri kādai upītei, nevis meklēdams braslu vai šaurāku vietu.

Daži tādā rīcībā saskatīja bravūru, vēlēšanos izcelties pārējo acīs. Vismaz Kasijs Kolhauns bija par to pārliecināts. Ej nu sa­zini, var jau būt, ka atvaļinātajam kapteinim bija taisnība.

Bet, ja tā, tad bija arī attaisnojums. Vai esat kādreiz pieda­lījies medībās, kad jums visapkārt lepni līgojas ar spalvām izro­tātas cepures? Esat? Tādā gadījumā nesteidzieties nosodīt Teksa- sas mustangu mednieku. Iegaumējiet, ka viņu vēroja ne viens vien spožs acu pāris un to skaitā bija arī Luīzas Poindeksteres acis. Padomājiet par to, un diezin vai jūs pārsteigs vēlēšanās «paspīdēt».

Bija arī citi, kas vēlējās izcelties ar savu drosmi. Jaunais dragūns Henkoks bieži raudzīja pierādīt, ka nav nekāds iesācējs uz zirga. Strēlnieku leitnants ik pa brīdim pajāja tālāk no inten­danta radinieces, lai izpildītu kādu jāšanas triku, neskatoties uz viņu, savu iecerēto, tikai gaidot klusos aplausos izteiktu atzinību.

Ak, Poindekstera meita! Lai kur tu būtu, civilizētās Luiziānas salonos, vai mežonīgās Teksasas prērijās, tavā klātbūtnē velti meklēt mieru! Ej kur iedama, visur tu liec dzimt romantiskām domām.