Pikvika kluba piezīmes

IX NODAĻA

Vakariņas bija pasniegtas, krēsli novietoti ap galdu, pudeles, krūzes un glāzes sakārtotas uz bufetes, un viss norādīja, ka tuvojas visomulīgākais posms dienas divdesmit četrās stundās.

- Kur Reišele? - misters Vordls ieminējās.

- Jā, un Džingls? - misters Pikviks piemetināja.

- Patiešām, - namatēvs sacīja, - man brīnums, kā līdz šim neesmu pamanījis, ka viņa trūkst. Šķiet, viņa balss nav dzirdēta vismaz divi stundas. Emīlij mīļā, pazvani!

Pēc pazvanīšanas parādījās resnais puika.

- Kur ir mis Reišele?

Viņš nevarēja pasacīt.

- Tad kur ir misters Džingls?

To viņš nezināja.

Visi izskatījās pārsteigti. Bija vēls - jau pāri vienpadsmitiem. Misters Tapmens nosmējās bārdā. Viņi kaut kur kavējās, runādami par viņu. Ha, ha! Lieliska izdoma - labs joks.

- Nekas, - Vordls noteica pēc īsas pauzes. - Esmu pārliecināts, ka viņi tūliņ ieradīsies. Es nekad neviena dēļ negaidu uz vakariņām.

- Ļoti labs princips, - misters Pikviks atbildēja, - brīnišķīgs.

- Lūdzu, sēdieties! - aicināja namatēvs.

- Pateicos, - misters Pikviks teica, un viņi apsēdās.

Uz galda bija milzīgs auksta vērša cepeša gabals, un misters Pikviks saņēma no tā krietnu porciju. Viņš bija pacēlis dakšiņu pie lūpām un patlaban gribēja atvērt muti, lai iebaudītu kumosu aukstā cepeša, kad virtuvē piepeši sacēlās daudzbalsīga dūkoņa.

Misters Pikviks ieklausījās un nolaida dakšiņu. Arī misters Vordls ieklausījās un nemanot izlaida no rokas cepešu griežamo nazi, kas palika iedurts gaļas gabalā. Viņš paskatījās uz misteru Pikviku. Misters Pikviks paskatījās uz viņu.

Gaitenī atskanēja smagu soļu duna; durvis pēkšņi atvērās, un istabā iedrāzās puisis, kas bija tīrījis mistera Pikvika zābakus viņa ierašanās dienā. Vīru pavadīja resnais puika un visi mājas ļaudis.

- Ko, pie velna, tas nozīmē? - namatēvs izsaucās.

- Emma, vai aizdedzies virtuves skurstenis? - vecā lēdija apjautājās.

- Dievs pasarg, vecmāmiņ! Nē! - abas jaunās lēdijas sāka spiegt.

- Kas noticis? - namatēvs ierēcās.

Puisis ierāva elpu un vājā balsī iesaucās:

- Viņi ir prom, kungs... pavisam prom, ser!

(Tika ievērots, ka šajā mirklī misters Tapmens nolika nazi un dakšiņu un kļuva ļoti bāls.)

- Kas ir prom? - misters Vordls nikni noprasīja.

- Misters Džingls un mis Reišele, pasta karietē, no «Zilā Lauvas» Magltonā. Es tur biju, bet nevarēju tos aizturēt; tad skrēju pateikt jums.

- Es samaksāju viņa ceļa izdevumus! - misters Tapmens iesaucās un kā prātu zaudējis pielēca kājās. - Viņš no manis paņēma desmit mārciņas!!... Aizturiet viņu!!...

Viņš mani ir apkrāpis!... Es to nepieļaušu!... Es gribu taisnību, Pikvik!... Es to necietīšu!

Un, izgrūzdams tamlīdzīgus nesakarīgus izsaucienus, nelaimīgais džentlmenis kā neprātīgs riņķoja pa istabu.

- Dievs, stāvi mums klāt! - izsaucās misters Pikviks, ar šausmu pilnu izbrīnu uzlūkodams sava drauga neparastās kustības. - Viņš ir kļuvis ārprātīgs! Ko mēs darīsim?

- Ko darīsim! - izsaucās druknais, vecais namatēvs, kas bija dzirdējis vienīgi šīs runas pēdējos vārdus. - Iejūdziet zirgu divričos! Es «Lauvā» dabūšu karieti un tūliņ tiem sekošu. Kur, - viņš iesaucās, kad puisis aizskrēja izpildīt pavēli, - kur ir tas nelietis Džo?

- Es esmu šite, bet es neesmu nelietis, - atbildēja kāda balss. Tā bija resnā puikas balss.

- Padodiet man viņu šurp, Pikvik! - Vordls kliedza, mezdamies uz nelaimīgo jaunieti. - Tas neģēlis Džingls viņu ir uzpircis, lai viņš ar pasaku stāstīšanu par manu māsu un jūsu draugu Tapmenu novestu mani uz nepareizām pēdām! (Še misters Tapmens atkrita krēslā.) Padodiet man viņu šurp!

- Nelaidiet viņu! - spiedza visas sievietes, caur kuru balsīm bija skaidri sadzirdami resnā puikas šņukstieni.

- Neturiet mani! - vecais vīrs kliedza. - Mister Vinkl, rokas nost! Mister Pikvik, laidiet mani vaļā, ser!

Bija skaists skats šajā kņadā un juceklī uzlūkot mierīgo un filozofisko izteiksmi mistera Pikvika sejā, kas gan bija mazliet piesarkusi aiz piepūles, jo viņš stāvēja, abām rokām cieši apkampis korpulenta namatēva resno viduci, tā apvaldīdams viņa versmainās dusmas, kamēr visas sanākušās sievietes izvilka, izgrūda un izbuksnīja resno puiku no istabas. Tikko misters Pikviks bija atlaidis rokas, ienāca kalps un paziņoja, ka divriči piebraukti.

- Nelaidiet viņu vienu! - sievietes klaigāja. - Viņš kādu nogalinās.

- Es došos viņam līdzi, - misters Pikviks sacīja.

- Jūs esat labs cilvēks, Pikvik, - namatēvs attrauca, satverdams viņa roku. - Emma, iedod misteram Pikvikam šalli, ko aplikt ap kaklu, - pasteidzieties! Parūpējieties par vecmāmiņu, meitenes; viņai ir slikti. Nu, vai kārtībā?

Tā kā mistera Pikvika mute un zods bija steidzīgi ietīti garā šallē, cepure uzlikta galvā un lielais mētelis uzmests uz rokas, viņš atbildēja apstiprinoši.

Viņi ielēca divričos.

- Laid, lai iet, Tom! - saimnieks izsaucās; un viņi aizbrauca pa šaurajiem lauku ceļiem, kratīdamies pa riteņu grambām un aizķerdamies pie dzīvžogiem, kas auga abās pusēs, un likās, ka kuru katru brīdi viņi sašķīdīs gabalos.

- Cik daudz viņi ir mums priekšā? - Vordls nokliedza, kad viņi piebrauca pie «Zilā Lauvas» durvīm, pie kurām, neraugoties uz vēlo stundu, bija salasījies neliels ļaužu pūlītis.

- Ne vairāk par trim stundas ceturkšņiem, - visi reizē atbildēja.

- Tūliņ karieti ar četriem zirgiem! Žiglāk! Divričus izjūgsit vēlāk!

- Nu, puiši! - viesnīcas saimnieks uzsauca. - Ratus ar četriem zirgiem ārā! Veicīgi!

Kustieties dzīvāk!

Zirgu puiši un zēni aizskrēja. Lukturi mirgoja, ļaudīm šurpu turpu skraidot; zirgu pakavi klabēja uz pagalma nelīdzenā bruģa; kariete rībēja, kad to vilka ārā no ratnīcas; visur bija troksnis un kustība.

- Nu, vai tā kariete šonakt būs gatava? - Vordls kliedza.

- Pašlaik jau pagalmā, ser, - zirgu puisis atsaucās.

Karieti atstūma, zirgus aizjūdza, foreitori¹ uzlēca tiem mugurā, un ceļotāji iekāpa karietē.

- Lieciet vērā: ne ilgāk kā pusstundā septiņjūdžu posmu! - Vordls nokomandēja.

- Braucam!

Foreitori laida darbā pātagas un piešus, apkalpotāji klaigāja, zirgu puiši izgrūda uzmundrinošus saucienus, un zirgi aizauļoja pa galvu pa kaklu.

«Jauka situācija,» prātoja misters Pikviks, kad viņam atlika mirklis pārdomām.

«Jauka situācija Pikvika kluba prezidentam. Mitri pasta rati... sveši zirgi... piecpadsmit jūdžu stundā... un pulkstenis divpadsmit naktī!»

Pirmās trīs četras jūdzes neviens no abiem džentlmeņiem neizrunāja ne vārda, jo viņi bija pārāk dziļi iegrimuši katrs savās domās, lai kaut ko sacītu ceļa biedram.

Taču, kad viņi bija nobraukuši šo attālumu un iesilušie zirgi uzņēma īsti strauju gaitu, misters Pikviks, ko ātrā kustība bija ļoti uzmundrinājusi, vairs nespēja ilgāk palikt pilnīgi mēms.

- Es domāju, mēs tos katrā ziņā noķersim, - viņš ieteicās.

- Cerēsim, - ceļa biedrs atbildēja.

- Jauka nakts, - misters Pikviks ieminējās, skatīdamies uz spoži spīdošo mēnesi.

- Jo ļaunāk, - Vordls atteica, - mēness gaismā viņiem daudz vieglāk tikt no mums prom, bet mums tas ilgi nespīdēs. Pēc stundas būs norietējis.

- Diezgan nepatīkami tumsā braukt ar tādu ātrumu, vai ne? - misters Pikviks apjautājās.

- Es domāju gan, - viņa draugs sausi atbildēja.

Īslaicīgā pacilātība, kas bija pārņēmusi misteru Pikviku, sāka nedaudz atslābt, kad viņš iedomājās neērtības un briesmas, kas draudēja ceļojumā, kurā tik neapdomīgi bija devies. Viņu no pārdomām ar skaļu saucienu iztraucēja foreitors, kas jāja uz pirmā zirga.

- Jo-jo-jo-jo-joe! - pirmais puisis kliedza.

- Jo-jo-jo-joe! - sauca arī otrais.

- Jo-jo-jo-joe! - braši piebalsoja pats vecais Vordls, izbāzis galvu un pusi ķermeņa pa karietes logu.

- Jo-jo-jo-joe! - sauca misters Pikviks, uzņemdamies kliegšanas grūtumu, lai gan viņam nebija ne mazākās jausmas, kāda tai nozīme vai nolūks. Un, visiem četriem saucot «jo-joe!», kariete apstājās.

- Kas tad nu? - misters Pikviks iejautājās.

- Te ir aizkārtne, - vecais Vordls atbildēja. - Te mēs kaut ko uzzināsim par bēgļiem.

Pēc piecām minūtēm, kas pagāja, nerimstoši klauvējot un saucot, kāds vecs vīrs kreklā un biksēs iznāca no sarga mājiņas un pacēla aizkārtni.

- Vai sen jau še izbrauca cauri pasta kariete? - misters Vordls vaicāja.

- Vai sen?

- Nu jā!

- Nu, es īsti nezinu. Tas nevarētu būt visai ilgu laiku atpakaļ, ne arī visai īsu laiku atpakaļ, liekas - tā kā vidū starp abiem.

- Vai vispār kāda kariete ir braukusi garām?

- Kā ne! Viena aizbrauca.

- Cik sen, mans draugs? - misters Pikviks iejaucās. - Pirms stundas?

- Jā, man domāt, tā varētu būt, - vīrs atbildēja.

- Vai varbūt pirms divi stundām? - jautāja foreitors, kas sēdēja uz pakaļējā zirga.

- Kas viņu zina, varbūt arī tā, - večuks šaubīdamies atbildēja.

- Brauciet, puiši! - iesaucās ātri iekaistošais vecais džentlmenis. - Nav ko šķiest laiku ar šo veco idiotu.

- Idiotu! - smīnēdams izsaucās večuks, stāvēdams pie pusaizvērtās aizkārtnes ceļa vidū un vērodams karieti, kas ātri izzuda tālumā. - Es idiots? Ne uz to pusi. Jūs te pazaudējāt desmit minūtes un galu galā aizbraucāt tikpat gudri, kā atbraukuši. Ja uz šitā ceļa katrs sargs, kas saņem gineju, nopelnīs to jel uz pusi tik labi kā es, tad tu, vecais resnvēderi, to otru karieti nepanāksi līdz Miķeļiem.

Un, vēlreiz nosmīnējis, večuks aizvēra aizkārtni, iegāja savā mājā un aizbultēja durvis.

Pa to laiku kariete, nesamazinot ātrumu, tuvojās posma galapunktam. Mēness, kā Vordls bija pareģojis, drīz norietēja; garas tumšu, smagu mākoņu grēdas, kas kopš kāda laika bija pamazām pārvilkušās pār debesīm, tagad veidoja virs galvas vienu vienīgu melnu masu, un lielas lietus lāses, kas šad un tad atsitās pret karietes logiem, likās brīdinām ceļotājus, ka ātri tuvojas vētraina nakts. Arī vējš, kas pūta viņiem tieši pretī, nikniem brāzieniem traucās pa šauro ceļu un drūmi gaudoja gar ceļa malām augošajos kokos. Misters Pikviks novilka mēteli ciešāk, iekārtojās pēc iespējas ērtāk karietes stūrī un iegrima veselīgā miegā, no kura viņu atmodināja vienīgi karietes apstāšanās, zirgu puišu zvaniņa skaņas un skaļš sauciens:

- Tūliņ zirgus!

Bet še gadījās jauna aizkavēšanās. Foreitori gulēja tik mistiski cietā miegā, ka to atmodināšanai vajadzēja minūtes piecas. Zirgu puisis nez kā bija kaut kur nogrūdis staļļa atslēgu, un, kad tā atradās, divi nomiegojušies palīgi uzlika neīstajiem zirgiem nepareizus aizjūgus, tā ka visu jūgšanās procedūru vajadzēja sākt no jauna. Bijis misters Pikviks viens, šie daudzie kavēkļi būtu tūliņ izbeiguši pakaļdzīšanos, bet veco Vordlu tik viegli nevarēja iebiedēt; un viņš, iedunkādams vienu puisi un pagrūzdams otru, te savilkdams sprādzi, un tur saņemdams ķēdi īsāku, rīkojās ar tādu apņēmību, ka kariete bija gatava daudz ātrāk, nekā varēja sagaidīt apstākļos, kad jāpārvar tik daudz grūtību.

Viņi atsāka ceļojumu; un patiešām viņu izredzes nemaz nebija daudzsološas.

Posms bija piecpadsmit jūdžu garš, nakts tumša, vējš stiprs, un lietus gāza straumēm.

Ar šādiem apvienotiem kavēkļiem ātri braukt nebija iespējams; bija jau gandrīz viens naktī, un, lai nokļūtu līdz nākamajai pieturai, pagāja turpat divi stundas. Še tomēr viņi ieraudzīja kaut ko tādu, kas modināja cerības un pacilāja nomāktos prātus.

- Kad šī kariete iebrauca? - izsaucās vecais Vordls, izlēkdams no savas karietes un norādīdams uz kādu citu, kas, šķidriem dubļiem nošķiesta stāvēja pagalmā.

- Vēl nebūs ne stundas ceturksnis, ser, - atbildēja zirgu puisis, kam bija domāts jautājums.

- Lēdija un džentlmenis? - Vordls taujāja gandrīz bez elpas aiz nepacietības.

- Jā, ser.

- Gara auguma džentlmenis - frakā - garām kājām - tievs?

- Jā, ser.

- Pavecāka lēdija - kalsnu seju - diezgan kaulaina - ko?

- Jā, ser.

- Dieva vārds, Pikvik, tie ir viņi! - vecais džentlmenis iesaucās.

- Viņi būtu bijuši šeit jau agrāk, - zirgu puisis ieteicās, - bet viņiem bija pārtrūkušas streņģes.

- Tie ir viņi! - Vordls atkārtoja. - Viņi gan, dievs, sodi! Tūliņ četrjūgu! Mēs tos noķersim, pirms tie sasniegs nākošo pieturu. Puiši, katram gineju - mudīgāk - kustieties - jūs esat braši zēni!

Un, izteikdams tamlīdzīgus pamudinājumus, vecais džentlmenis skraidīja pa pagalmu un rosījās ar tādu trauksmi, ka tā pielipa arī misteram Pikvikam; un tās iespaidā šis džentlmenis vispārsteidzošākā kārtā iepinās aizjūgos un maisījās starp zirgiem un riteņiem, būdams stingri pārliecināts, ka, tā rīkodamies, viņš krietni vien sekmē sagatavošanos ceļojuma turpināšanai.

- Leciet nu iekšā - leciet! - vecais Vordls izsaucās, iekāpdams karietē, ievilkdams pakāpienus un aizcirzdams durvis. - Nāciet! Pasteidzieties!

Un, pirms misters Pikviks skaidri aptvēra, kas ar viņu notiek, viņš sajuta, ka vecā džentlmeņa rāviens no vienas puses un zirgu puiša grūdiens no otras iemet viņu pa pretējām durvīm karietē, un atkal viņi bija ceļā.

- Tā, tagad mēs kustamies, - vecais džentlmenis līksmi noteica. Pastāvīgā saduršanās vai nu ar karietes cieto koka sienu, vai ceļa biedra augumu misteram Pikvikam pietiekami skaidri liecināja, ka viņi patiešām kustas.

- Turieties! - druknais, vecais misters Vordls sacīja, kad misters Pikviks ar galvu atdūrās pret viņa plašo vesti.

- Vēl nekad savā mūžā tā neesmu kratīts, - misters Pikviks apliecināja.

- Nekas, - viņa ceļa biedrs mierināja, - drīz tas būs garām. Sēdiet tik stingri!

Misters Pikviks iespiedās karietes stūrī, cik cieši vien varēja; un kariete ripoja tālāk vēl ātrākā gaitā.

Tā viņi bija braukuši apmēram trīs jūdzes, kad piepeši misters Vordls, kas divi trīs minūtes bija skatījies ārā pa logu, ierāva dubļiem pārklāto galvu atpakaļ ratos un bez elpas aiz satraukuma iesaucās:

- Tur viņi ir!

Misters Pikviks izbāza galvu pa savas puses logu. Jā, netālu priekšā pilnos auļos drāzās četrjūga kariete.

- Uz priekšu, uz priekšu! - gandrīz spiedza vecais džentlmenis. - Puiši, divas ginejas katram - nelaidiet viņus prom - piespiediet - piespiediet!

Pirmās karietes zirgi skrēja ar vislielāko ātrumu, un aiz viņiem kā traki auļoja mistera Vordla zirgi.

- Es redzu viņa galvu! - ātri iekaistošais vecais vīrs izsaucās. - Sasodīts, es redzu viņa galvu!

- Es arī redzu, - misters Pikviks apstiprināja. - Tas ir viņš.

Misters Pikviks nebija kļūdījies. Mistera Džingla seja, pilnīgi pārklāta dubļiem, ko šķieda riteņi, bija skaidri saredzama pie otrās karietes loga, un roka, ko viņš spēcīgi vēcināja pret foreitoriem, liecināja, ka viņš tos uzmudina pastiprināt pūles.

Sasprindzinājums bija milzīgs. Viņi drāzās uz priekšu ar tādu ātrumu, ka lauki, koki un dzīvžogi likās traucamies garām kā viesulis. Viņi jau bija cieši blakus pirmajai karietei. Pat cauri riteņu rīboņai skaidri varēja sadzirdēt Džingla balsi, kas skubināja puišus. Vecais misters Vordls vai vārījās aiz uztraukuma un ārkārtīgām dusmām. Viņš neskaitāmas reizes bļāva: «Nelietis!» un «Bezgodis!» - sažņaudza dūri un izteiksmīgi kratīja to pret savu dusmu objektu, bet misters Džingls šiem draudiem atbildēja vienīgi ar nicinošu smīnu un izgrūda triumfa saucienu, kad viņa zirgi, ko arvien sparīgāk apstrādāja ar pātagu un piešiem, sāka auļot ātrāk un atstāja vajātājus aizmugurē.

Misters Pikviks tikko bija ievilcis iekšā pa logu izbāzto galvu un misters Vordls, paguris no kliegšanas, izdarījis to pašu, kad briesmīgs satricinājums atsvieda viņus pret karietes priekšsienu. Pēkšņs trieciens, skaļš brīkšķis... aizripoja kāds ritenis, un kariete apgāzās.

Pēc nedaudzām samulsuma un apjukuma sekundēm, kad nekas cits nebija uztverams kā vien zirgu raustīšanās un stiklu plīšana, misters Pikviks sajuta, ka viņu ar spēku velk ārā no karietes drupām; un, tikko viņš bija uz kājām un paguva atbrīvot galvu no mēteļa stērbelēm, kas traucēja izmantot aceņu pakalpojumus, viņa skatienam visā pilnībā atklājās notikusī nelaime.

Viņam blakus bez cepures, vairākās vietās saplēstām drēbēm stāvēja vecais misters Vordls, un viņiem pie kājām izklaidus gulēja karietes sastāvdaļas. Foreitori, kuriem bija izdevies pārgriezt streņģes, līdz nepazīšanai nošļakstīti ar dubļiem un sakratīti ātrajā jājienā, stāvēja pie zirgu galvām. Apmēram simt jardu priekšā atradās otra kariete, kas bija apstājusies, kad atskanēja brīkšķis. Foreitori, savilkuši sejas platā

smīnā, no segliem noskatījās uz saviem pretiniekiem, un misters Džingls redzami apmierināts pa karietes logu vēroja drupas. Patlaban ausa diena, un rīta pelēkajā

gaismā visa aina kļuva labi pārskatāma.

- Hallo! - nekaunīgais Džingls uzsauca. - Vai kāds cietis? Gados vecāki džentlmeņi - diezgan liels svars - bīstams pasākums - ļoti.

- Jūs esat nelietis! - Vordls norēcās.

- Ha, ha! - Džingls atbildēja un, zīmīgi pamirkšķinot acis un ar īkšķi norādot uz karietes iekšieni, piemetināja: - Paklausieties - viņa jūtas ļoti labi - sūta sveicienus - lūdz, lai jūs sevi neapgrūtinot - mīļš sveiciens Tapim - vai negribat uzkāpt pie mums aizmugurē? - Brauciet, puiši!

Foreitori nosēdās, kā pienākas, un rati aizripoja, kamēr misters Džingls izsmejoši vēdināja logā baltu kabatas lakatiņu.

Nekas visā šajā piedzīvojumā, pat karietes apgāšanās, nebija spējis satricināt mistera Pikvika garīgās dzīves mierīgo un vienmērīgo plūdumu. Taču zemiskums kādu bija izrādījis Džingls, vispirms aizņemoties naudu no sava uzticīgā mācekļa un pēc tam vēl saīsinot viņa vārdu tā, ka iznāca «Tapis», - tas bija vairāk, nekā misters Pikviks spēja rāmi paciest. Smagi elpodams un nosarkdams līdz pat briļļu kājiņu galiem, viņš sacīja lēni un ar uzsvaru:

- Ja es šo cilvēku vēl kādreiz satikšu, es...

- Jā, jā, - Vordls pārtrauca, - tas viss ir ļoti labi, bet, kamēr mēs še stāvam runādami, viņi dabūs licenci² un Londonā salaulāsies.

Misters Pikviks klusēdams iepildīja savu atriebības kāri pudelē un aizbāza tai priekšā korķi.

- Cik tālu ir līdz nākamajai pieturai? - misters Vordls apjautājās vienam no foreitoriem.

- Sešas jūdzes. Vai ne, Tom?

- Būs vairāk.

- Vairāk nekā sešas jūdzes, ser.

- Neko darīt, Pikvik, - Vordls sacīja, - mums tās jānoiet kājām.

- Tur neko nevar darīt, - atbildēja šis patiešām dižais vīrs. Nosūtījuši vienu no foreitoriem uz priekšu, lai tas pagādātu jaunu karieti un zirgus, un atstājuši otru parūpēties par salauzto karieti, misters Pikviks un misters Vordls vīrišķīgi devās ceļā, vispirms satinuši ap kaklu šalles un samaukuši pār acīm cepures, lai, cik vien iespējams, paglābtos no spēcīgā lietus, kas pēc maza pārtraukuma atkal sāka spēcīgi gāzt.

^{1 - Foreitors - divjūga pasta karietes kučieris (angl. - postboy, t. i., pasta zēns), kas vadīja zirgus, sēdēdams vienam no tiem mugurā. Četrjūga pasta karietēm bija divi foreitori - viens priekšējam, otrs pakaļējam zirgu pārim.}

^{2 - Licence - atļauja noslēgt laulību bez iepriekšējas trīsreizējas uzsaukšanas draudzes baznīcā. Dikensa laikos (tas ir, pirms bija ievesta laulību reģistrācija dzimtsarakstu nodaļās) šīs atļaujas Anglijā varēja pirkt anglikāņu baznīcas bīskapu vikāru (bīskapu vietnieku) kancelejās, bet Londonā - ģenerālvikāra kancelejā, kurp arī devās Džingls.}