Pikvika kluba piezīmes

XXXVIII NODAĻA

Neveiksmīgais džentlmenis - nelaimīgais cēlonis neparastajam troksnim un satraukumam, kas jau iepriekš aprakstītajā kārtā un veidā bija pamodinājis Rojelkresenta iemītniekus, - pēc apmulsuma un uztraukumā pavadītās nakts atstāja māju, kurā viņa draugi vēl gulēja, un devās ceļā, pats nezinādams, uz kurieni. Nav iespējams izteikt pārāk augstu atzinību vai pārāk dedzīgu uzslavu tām cēlajām un nosvērtajām jūtām, kas misteru Vinklu piespieda spert šo soli. «Ja šis Daulers,» misters Vinkls pie sevis sprieda, «ja šis Daulers mēģinās izpildīt savus draudus un apvainos mani ar darbiem, - un es nešaubos, ka viņš to darīs, - es būšu spiests viņu izaicināt. Viņam ir sieva, tā viņu mīl un ir no viņa atkarīga. Ak dievs! Ja es viņu aklās dusmās nogalinātu, kā es pēc tam pats sajustos!» Šīs mokošās pārdomas uz humānā jaunekļa jūtām iedarbojās tik spēcīgi, ka viņa ceļgali sitās viens pie otra un seja izpauda ārkārtīgu iekšēju satraukumu. Šo apsvērumu pamudināts, viņš satvēra savu ceļa somu un, zagšus nokāpis lejā, aizvēra nīstamās ārdurvis, cik klusu vien spēja, un aizgāja. Iedams uz «Karalisko Viesnīcu», viņš tur atrada karieti, kas patlaban devās ceļā uz Bristoli, un, nodomājis, ka Bristole viņa nolūkam ir tikpat laba vieta kā jebkura cita, uz kuru viņš varētu doties, uzkāpa uz bukas, un sasniedza savu ceļa mērķi tik ātri, cik to varēja sagaidīt no diviem zirgiem, kas šo ceļa gabalu turp un atpakaļ veica vismaz divi reizes dienā.

Viņš apmetās viesnīcā «Krūms» un, nolēmis katru sarakstīšanos ar misteru Pikviku atlikt tik ilgi, līdz varēs cerēt, ka mistera Daulera niknums būs zināmā mērā izgaisis, devās aplūkot pilsētu, kas viņam likās vēl mazliet netīrāka par visām agrāk redzētajām vietām. Apskatījis dokus un kuģus un aplūkojis katedrāli, viņš, pajautājis ceļu uz Kliftonu¹, devās uz turieni virzienā, kas viņam bija norādīts. Bet, tāpat kā Bristoles ietves nav tīrākās un platākās pasaulē, tā arī šīs pilsētas ielas nepieder pie taisnākajām, un tajās var viegli apmaldīties. Misters Vinkls, daudzo līkumu un pagriezienu apmulsināts, sāka apskatīties pēc kāda pieklājīgāka veikala, kur vēlreiz varētu lūgt padomu un norādījumus.

Viņš ieraudzīja kādu nupat krāsotu ēku, kura nesen bija iekārtota par kaut ko vidēju starp veikalu un dzīvojamo māju un kuras sarkanā laterna, piestiprināta pār parādes durvju pusapaļo lodziņu, būtu pietiekami norādījusi, ka šī ir praktizējošā ārsta rezidence, pat ja virs kādreizējās viesistabas loga uz paneļa apšuves zelta burtiem nebūtu rakstīts: «Ārsta kabinets». Nodomājis, ka šī būs piemērota vieta aptaujas izdarīšanai, misters Vinkls iegāja mazā veikaliņā, ko pildīja atvilktnes ar zeltītiem uzrakstiem un pudeles; redzēdams, ka tur neviena nav, viņš sāka ar puskronu klauvēt uz letes, lai pievērstu sev tā cilvēka uzmanību, kurš varētu atrasties dibenistabā, kur vajadzēja būt šīs iestādes visslepenākai un svētākai vietai, kā viņš sprieda pēc atkārtotā uzraksta uz durvīm: «Ārsta kabinets», - šoreiz, lai izvairītos no vienmuļības, tas bija uzkrāsots baltiem burtiem.

Pēc pirmā klauvējiena pēkšņi apklusa iepriekš skaidri sadzirdamās skaņas, kas lika domāt, ka iekšpusē cilvēki paukojas ar biguļiem; pēc otrā klauvējiena veikalā klusi ienāca kāds pēc izskata centīgs jauns džentlmenis zaļās brillēs, ar ļoti lielu grāmatu rokā un, nostājies aiz letes, jautāja, ko apmeklētājs vēloties.

- Piedodiet, ser, ka jūs traucēju, - misters Vinkls teica, - bet vai jūs nebūtu tik laipni un nepasacītu man ceļu uz...

- Ha, ha, ha! - centīgais jauneklis ierēcās, uzsviezdams lielo grāmatu gaisā un ļoti izveicīgi notverdams to tieši tai brīdī, kad tā draudēja satriekt atomos visas uz letes stāvošās pudeles. - Tas tikai ir pārsteigums!

Tas tiešām bija pārsteigums, un misters Vinkls par medicīniskā džentlmeņa neparasto izturēšanos bija tik ļoti izbrīnījies, ka neviļus atkāpās līdz durvīm un izskatījās ļoti apmulsis par šo dīvaino saņemšanu.

- Kā? Vai jūs mani nepazīstat? - medicīniskais džentlmenis izsaucās.

Misters Vinkls atbildot nomurmināja, ka viņam neesot tas gods.

- Nu, ko, - medicīniskais džentlmenis atteica, - tādā gadījumā es vēl drīkstu cerēt, ka varēšu ārstēt pusi Bristoles veceņu, ja man kaut cik veiksies. Nost ar tevi, vecā, sapelējusī neliete, nost ar tevi!

Ar šo lāstu, kas bija adresēts lielajai grāmatai, medicīniskais džentlmenis to ar ievērojamu veiklību iespēra veikala tālākajā kaktā un, noņēmis savas zaļās brilles, smīnēja tā, kā varēja smīnēt tikai Roberts Soijers, eskvairs, agrāk students no Gaija slimnīcas Boro, ar privātdzīvokli Lentstrītā.

- Jūs taču negribat sacīt, ka nenācāt pie manis, - misters Bobs Soijers sacīja, ar drauga dedzību spiezdams mistera Vinkla roku.

- Goda vārds, es nenācu pie jums, - misters Vinkls attrauca, savukārt spiezdams mistera Boba Soijera roku.

- Dīvaini, ka jūs nesaredzējāt vārdu, - teica Bobs Soijers, pievērsdams drauga uzmanību ārdurvīm, uz kurām ar to pašu balto krāsu bija rakstīti vārdi: «Soijers, agrāk Nokmorfs».

- Es pat nepamanīju, - misters Vinkls atbildēja.

- Ak dievs, ja es būtu zinājis, ka tas esat jūs, es būtu meties ārā un jūs apkampis, - Bobs Soijers trieca tālāk, - bet, goda vārds, es domāju, ka jūs esat Karaļa Nodokļi.

- Ko jūs sakāt! - misters Vinkls teica.

- Patiešām, tā es nodomāju, - Bobs Soijers apstiprināja, - un jau gribēju teikt, ka neesmu mājās, bet, ja jūs būtu atstājis kādu zīmīti, es to noteikti nodotu sev, jo viņš mani nepazīst un arī Apgaismošana un Ielu Bruģēšana mani nepazīst. Man šķiet, ka Baznīcas Nodoklis nojauš, kas es esmu, bet Ūdensvads mani noteikti pazīst, jo es, tikko šeit ierados, izrāvu tam zobu. Bet nāciet taču iekšā, nāciet iekšā!

Tā pļāpādams, misters Bobs Soijers iestūma misteru Vinklu dibenistabā, kur sēdēja neviens cits kā misters Bendžemins Ellens, kas uzjautrinājās, ar sarkani nokaitētu biguli urbjot kamīna podiņos mazus, apaļus dobumiņus.

- Nu, - misters Vinkls teica, - tas tiešām ir negaidīts prieks! Cik jums te ļoti jaukas telpas!

- Nekas nekaiš, nekas nekaiš, - Bobs Soijers atbildēja. - Drīz pēc tām lieliskajām viesībām es izturēju eksāmenu un mani draugi sameta, cik vajadzīgs šīs lietas uzsākšanai, tā es apģērbu melnu uzvalku un uzliku brilles, lai, šeit ierodoties, izskatītos, cik iespējams, cienīgāks.

- Un, bez šaubām, šeit jums ir tīri ienesīga prakse? - lietpratīgi sprieda misters Vinkls.

- Ļoti ienesīga, - Bobs Soijers atbildēja, - tik ienesīga, ka pēc dažiem gadiem visus ienākumus varēs salikt vīna glāzē un pārklāt ar ērkšķogu lapu.

- Jūs taču to nesakāt nopietni? - misters Vinkls atsauca. - Jau zāles vien.

- Tikai izlikšanās, manu dārgo zēn, - Bobs Soijers paskaidroja. - Puse atvilktņu ir tukšas, un otru pusi nevar atvērt.

- Kas par niekiem! - misters Vinkls izsaucās.

- Fakts. Goda vārds! - Bobs Soijers atbildēja, ieiedams veikalā un pierādīdams savu izteikumu patiesīgumu, spēcīgi paraustot neīsto atvilktņu zeltītos rokturus. - Īstas šai veikalā ir gandrīz vai vienīgi dēles, un pat tās ir jau lietotas.

- To es gan nebūtu domājis! - misters Vinkls iesaucās ļoti pārsteigts.

- Es ceru, ka ne, - Bobs Soijers atbildēja. - Citādi taču nebūtu nozīmes izlikties, vai ne? Bet ko jūs gribētu iebaudīt? To pašu, ko mēs? Pareizi. Ben, mīļais draugs, iebāz roku bufetē un paņem mūsu patentētās vēderzāles.

Misters Bendžemins Ellens pasmaidīja un mīļu prātu izvilka no blakus stāvošās bufetes melnu pudeli, līdz pusei pilnu ar degvīnu.

- Ūdens jums, protams, nav vajadzīgs? - Bobs Soijers ieminējas.

- Paldies, - misters Vinkls atbildēja, - ir tāda paagra stunda: ja jums nav iebildumu, es labprāt atšķaidītu.

- Mums nav nekādu iebildumu, ja vien jūsu sirdsapziņa to atļauj, - Bobs Soijers atteica un runādams ar baudu izdzēra glāzi degvīna. - Ben, padod bļodiņu!

Misters Bendžemins Ellens no tās pašas paslēptuves izvilka mazu misiņa bļodiņu, un Bobs Soijers piezīmēja, ka viņš ar to ļoti lepojoties, jo ārstam tāda dikti piestāvot.

Profesijai piedienīgajā bļodiņā uzlika vārīties ūdeni, un, to darīdams, misters Bobs Soijers paņēma dažas lāpstiņas ogļu no aptiekas skapīša ar uzrakstu: «Sodas ūdens».

Misters Vinkls atšķaidīja savu degvīnu, un sākās vispārīga saruna, ko pārtrauca kāds zēns vienkāršā pelēkā livrejā un ar zeltu apšūtā cepurē, kurš ienāca veikalā ar mazu, slēgtu kurvīti padusē un kuru misters Bobs Soijers tūliņ apsveica, uzsaukdams:

- Tom, vazaņķi, nāc šurp!

Zēns uz vietas paklausīja.

- Tu esi apstājies pie visiem Bristoles ielu stabiņiem, slinkais blandoņa! - misters Bobs Soijers teica.

- Nē, ser, neapstājos vis, - zēns atbildēja.

- Un labāk arī nemēģini to darīt, - draudoši sacīja misters Bobs Soijers. - Vai tu domā, ka kāds cilvēks griezīsies pie ārsta, ja redzēs, ka viņa zēns spēlē «murmuļus» notekā vai lēkā kukuriņus pa ielu? Vai tu, slīmests tāds, nemaz necienī savu profesiju?

Vai zāles visas aiznesi?

- Jā, ser.

- Pulverīšus bērnam lielajā mājā, kur nesen iegāja jaunie īrnieki, un tabletes, kas dzeramas četras reizes dienā, tam īgnajam, vecajam džentlmenim ar podagru kājā?

- Jā, ser.

- Tad aizver durvis un uzmani veikalu!

- Klausieties, - misters Vinkls teica, kad zēns bija izgājis, - lietas taču nav gluži tik ļaunas, kā jūs man gribējāt iestāstīt. Jūs tomēr izsūtāt kaut kādas zāles.

Misters Bobs Soijers palūkojās veikalā, lai pārliecinātos, ka neviens svešs nenoklausās, un, pieliecies pie mistera Vinkla, klusā balsī teica:

- Viņš tās visas aiznes pēc nepareizas adreses.

Misters Vinkls izskatījās apstulbis, bet Bobs Soijers un viņa draugs smējās.

- Vai tad jūs nesaprotat? - Bobs sacīja. - Viņš pieiet pie kādas mājas, piezvana, iedod kalpotājam rokā zāļu paciņu bez adreses un aiziet. Apkalpotājs to ienes ēdamistabā, saimnieks to atver un lasa recepti: «Mikstūru lietot pirms gulētiešanas - tabletes tāpat kā agrāk - skalošanu kā parasti - pulverīši. No Soijera, agrāk Nokmorfa.

Pagatavots, rūpīgi ievērojot ārsta priekšrakstus,» - un tālāk tādā pašā garā. Viņš to parāda sievai, tā izlasa recepti un atdod lejā apkalpotājiem - arī tie izlasa recepti. Otrā dienā ierodas zēns: «Ļoti nožēloju... esmu kļūdījies... ārkārtīgi daudz darba... jāiznēsā milzums zāļu... sveiciens no mistera Soijera... agrāk Nokmorfa.» Vārds paliek atmiņā, un medicīnā, manu zēn, tas tikai ir vajadzīgs; dievs sodi, vecais puika, tas ir labāks par visiem sludinājumiem pasaulē. Mums ir viena četru unču pudele, kas jau ir apceļojusi pusi Bristoles māju un vēl turas.

- Nu es saprotu! - misters Vinkls izsaucās. - Tā ir lieliska izdoma!

- O, Benam un man tādu ir vai vesels ducis! - jautri atbildēja Bobs Soijers. - Laternu aizdedzinātājs saņem astoņpadsmit pensus nedēļā par to, ka ik reizi, garām iedams, desmit minūtes no vietas rausta pie mums nakts zvanu, un mans puika vienmēr ieskrien baznīcā, pirms cilvēki sākuši dziedāt un tiem nav nekā cita ko darīt kā skatīties apkārt, un tad ar šausmām un izmisumu sejā sauc pēc manis. «Dievs, apžēlojies!» visi saka. «Vai kāds pēkšņi saslimis? Te sūta pēc Soijera, agrāk Nokmorfa. Ir gan šim jauneklim liela prakse!»

Pēc šīs dažu medicīnas noslēpumu atklāšanas misters Bobs Soijers un viņa draugs Bens Ellens atzvēlās katrs savā krēslā un sāka pilnā kaklā smieties. Pēc sirds patikas par šo joku izpriecājušies, viņi sāka runāt par lietām, kas misteru Vinklu interesēja vairāk.

Mums šķiet, esam jau agrāk kaut kur pieminējuši, ka misters Bendžemins Ellens no degvīna parasti kļuva sentimentāls. Tas nav nekāds izņēmuma gadījums, to mēs paši varam apliecināt, jo dažas reizes mums ir bijusi darīšana ar pacientiem, kas cieta no tās pašas kaites. Tieši šajā savas dzīves periodā misters Bendžemins Ellens, iespējams, bija vēl sentimentālāk noskaņots nekā jebkad agrāk, un šīs kaites iemesli bija šādi. Viņš jau gandrīz trīs nedēļas viesojās pie mistera Boba Soijera; misters Bobs Soijers nevarēja lielīties ar savu atturību, un misters Bendžemins Ellens nevarēja lielīties ar sevišķi izturīgu galvu; un sekas bija tādas, ka visu šo minēto laiku misters Bendžemins Ellens svārstījās starp daļēju apreibumu un pilnīgu apreibumu.

- Mans dārgais draugs, - misters Bens Ellens teica, izmantodams brīdi, kad Bobs Soijers bija aizgājis pie letes, lai izsniegtu dažas agrāk pieminētās lietotās dēles, - mans dārgais draugs, esmu ļoti nelaimīgs.

Misters Vinkls par to izsacīja sirsnīgu nožēlu un vēlējās zināt, vai viņš nevarot kaut ko darīt, lai mazinātu ciešanu pārņemtā studenta bēdas.

- Neko, mans dārgais draugs... it neko, - Bens teica. - Vai jūs atceraties Arabellu, Vinkl, - manu māsu Arabellu... jauna meitenīte, Vinkl, ar melnām acīm... kad mēs bijām tur pie Vordliem? Es nezinu, vai jūs viņu ievērojāt... jauka jauna meitene, Vinkl. Varbūt mani vaibsti jums varētu atgādināt viņas seju?

Misteram Vinklam nevajadzēja nekāda palīga, lai atcerētos burvīgo Arabellu, un tā bija viņa laime, jo Arabellas brāļa Bendžemina vaibsti bija maz piemēroti šādu atmiņu atsvaidzināšanai. Viņš atbildēja, cik vien iespējams, mierīgi, ka ļoti labi atceroties minēto jauno lēdiju un no visas sirds cerot, ka tā esot pie labas veselības.

- Mūsu draugs Bobs ir lielisks zēns, Vinkl, - bija vienīgā mistera Bena Ellena atbilde.

- Tiesa, - misters Vinkls atteica, ne visai priecādamies par to, ka šos divus vārdus piemin tik cieši kopā.

- Es viņus esmu nolēmis vienu otram; viņi ir radīti viens otram, nākuši pasaulē viens otram, dzimuši, Vinkl, viens otram, - misters Bens Ellens sacīja, sparīgi nolikdams glāzi. - Šai lietā, cienījamo ser, saskatāms sevišķs likteņa lēmums: viņu vecuma starpība ir tikai pieci gadi, un dzimšanas dienas abiem ir augustā.

Misteram Vinklam tik ļoti gribējās dzirdēt, kas nāks tālāk, ka viņš pat neizteica sevišķu apbrīnu par šo ārkārtīgo sagadīšanos, lai arī cik brīnišķīga tā bija; tāpēc misters Bens Ellens, nobirdinājis pāris asaru, turpināja runāt un pastāstīja, ka, par spīti visai cieņai, godbijībai un labvēlībai, ko viņš izjūtot pret savu draugu, Arabella neizskaidrojamā un nepateicīgā kārtā esot pret to izrādījusi noteiktu antipātiju.

- Un man šķiet, - noslēgumā teica misters Bens Ellens, - man šķiet, ka tam pamatā ir kāda agrāka aizraušanās.

- Un vai jums ir kāda nojausma, kurš tas varētu būt? - drebēdams jautāja misters Vinkls.

Misters Bens Ellens sagrāba biguli, kareivīgi pavicināja to sev virs galvas, deva briesmīgu triecienu pa iedomātu galvaskausu un beidzot visai izteiksmīgi noteica, ka viņš tikai vēlētos, kaut varētu to uzzināt, un tas esot viss.

- Es viņam parādītu, ko par viņu domāju, - misters Bens Ellens sacīja.

Un bigulis atkal apmeta loku, šoreiz vēl negantāk.

Tas viss, protams, ļoti nomierinoši iedarbojās uz mistera Vinkla jūtām. Dažas minūtes viņš klusēja, bet pēdīgi saņēmās un jautāja, vai mis Ellena esot Kentā.

- Nē, nē, - misters Bens Ellens atsaucās, nolikdams biguli un izskatīdamies ļoti viltīgs, - man liekas, ka pie Vordliem nav gluži piemērota vieta stūrgalvīgai meitenei, tāpēc, reiz esmu viņas dabiskais aizstāvis un sargs, jo mūsu vecāki ir miruši, es viņu esmu atvedis šajā apvidū, lai pavada dažus mēnešus pie kādas vecas krustmātes jaukā, garlaicīgā, nomaļā vietā. Man šķiet, manu zēn, ka tas viņu izārstēs, un, ja ne, es viņu uz kādu laiciņu paņemšu līdzi uz ārzemēm un paskatīšos, kā tas iedarbojas.

- Šī krustmāte dzīvo Bristolē, vai ne? - stostīdamies jautāja misters Vinkls.

- Nē, nē, Bristolē ne, - misters Bens Ellens atbildēja, parādīdams ar īkšķi sev pār labo plecu, - uz to pusi, lūk, tur. Bet klusu - tur nāk Bobs. Ne vārda, mans dārgais draugs, ne vārda!

Lai cik īsa bija šī saruna, misterā Vinklā tā modināja vislielākās bažas un uztraukumu. Viņa sirdij nedeva mieru domas par Arabellas iemīļoto. Vai varbūt viņš pats tas ir? Vai viņa dēļ skaistā Arabella nicīgi noskatās uz jautro Bobu Soijeru, vai varbūt viņam ir kāds veiksmīgs sāncensis? Viņš nolēma par katru cenu Arabellu satikt, bet priekšā izrādījās nepārvarams šķērslis, jo viņš nekādi nevarēja uzminēt, vai mistera Bena Ellena paskaidrojumi «uz to pusi» un «lūk, tur» nozīmē trīs jūdžu, trīsdesmit vai trīssimt jūdžu attālumu.

Taču šobrīd viņam nebija laika kavēties pārdomās par savu mīlestību, jo atgriezās Bobs Soijers, un tūliņ pēc tam no maiznīcas atnesa gaļas pīrāgu, ko šis džentlmenis lūdza katrā ziņā palīdzēt apēst. Galdu uzklāja apkopēja, kas pie mistera Boba Soijera izpildīja arī saimniecības vadītājas vietu, un, aizņēmušies no pelēklivrejotā zēna mātes trešo nazi un dakšiņu (jo mistera Soijera mājas iekārta vēl bija diezgan trūcīga), viņi nosēdās pusdienot. Alu, kā misters Soijers izteicās, pasniedza «tam piedienīgā alvas traukā».

Pēc pusdienām misters Bobs Soijers lika ienest no veikala vislielāko piestu un sāka tajā brūvēt kūpošu ruma punšu, kā viscienījamākais aptiekārs ar stampu jaukdams un maisīdams sastāvdaļas. Tā kā misters Soijers bija vecpuisis, mājā bija tikai viena glāze, ko piešķīra misteram Vinklam kā viesim. Misteram Benam Ellenam piešķīra piltuvi, kuras šaurais gals bija aizbāzts ar korķi, un Bobs Soijers apmierinājās ar vienu no tiem platmalainajiem kristāla traukiem, kuri aprakstīti ar dažādām kabalistiskām zīmēm un kuros ķīmiķi parasti mērī saviem maisījumiem vajadzīgos šķidrumus. Kad šie priekšdarbi bija paveikti, punšu nogaršoja un atzina par lielisku, un, vienojušies, ka Bobam Soijeram un Benam Ellenam ir tiesības piepildīt divreiz, kamēr misters Vinkls piepilda vienreiz, viņi priecīgi un sadraudzīgi ķērās pie lietas, kā pienākas.

Dziedāts netika, jo misters Bobs Soijers sacīja, ka tas neatbilstot viņa profesijas cieņai, bet, lai kompensētu šo zaudējumu, viņi tik skaļi runāja un smējās, ka to varēja dzirdēt un droši vien arī dzirdēja līdz ielas otram galam. Šī saruna stipri saīsināja laiku mistera Boba Soijera zēnam, kas šo vakaru nepavadīja kā parasti, rakstot uz letes savu vārdu un to atkal izdzēšot, bet stāvēja pie stikla durvīm, reizē klausīdamies un skatīdamies.

Mistera Boba Soijera jautrība drīz kļuva pavisam neapvaldīta; misters Bens Ellens ātri ieslīga sentimentālā noskaņā, un punšs bija jau gandrīz izbeidzies, kad steidzīgi ieskrēja zēns un paziņoja, ka kāda jauna sieviete nupat atnākusi un pasacījusi, ka Soijeru, agrāk Nokmorfu, lūdzot nekavējoties ierasties kādā no kaimiņu ielām. Tas dzīres izbeidza. Misters Bobs Soijers, pēc divdesmit reižu atkārtošanas ziņojumu sapratis, apsēja ap galvu slapju dvieli, lai tiktu skaidrā, un, kad viņam tas pa daļai bija izdevies, uzlika savas zaļās brilles un devās ceļā. Noraidīdams visus lūgumus palikt, līdz Bobs Soijers atgriezīsies, un redzēdams, ka ir pilnīgi neiespējami iesākt ar misteru Benu Ellenu kaut cik jēdzīgu sarunu kā par sev tuvāko tematu, tā arī par jebkuru citu, misters Vinkls atvadījās un atgriezās uz «Krūmu».

Raižu pilnais prāts un neskaitāmās pārdomas, ko bija modinājusi Arabella, neatļāva izdzertajam punšam atstāt uz viņu tādu iespaidu, kādu tas būtu atstājis citos apstākļos. Tādēļ, izdzēris pie bufetes glāzi degvīna ar sodas ūdeni, viņš iegāja ēdamistabā, sajuzdamies pēc šī vakara notikumiem drīzāk nospiests nekā pacilāts.

Istabā patlaban bija tikai viens viesis - kāds mētelī ģērbies pagara auguma džentlmenis, kas sēdēja pie uguns ar muguru pret durvīm. Vakars bija mazliet vēsāks, nekā šai gada laikā parasti mēdz būt, un džentlmenis pavilka krēslu sāņus, lai arī jaunpienācējs varētu redzēt uguni. Ko gan izjuta misters Vinkls, kad šī kustība atklāja viņa skatienam atriebīgā un asinskārā Daulera seju un stāvu!

Mistera Vinkla pirmā doma bija spēcīgi paraut tuvākā zvana rokturi, bet tas nelaimīgā kārtā atradās tieši aiz mistera Daulera galvas. Viņš jau bija paspēris vienu soli uz to pusi, bet tad apstājās, un tai pašā mirklī misters Daulers ļoti strauji atrāvās atpakaļ.

- Mister Vinkl, ser! Palieciet mierīgi! Nesitiet man! Es to necietīšu. Paciest sitienu! Nekad! - teica misters Daulers, kas izskatījās rāmāks, nekā misters Vinkls būtu sagaidījis no tik nikna džentlmeņa.

- Sitienu, ser? - misters Vinkls stostījās.

- Sitienu, ser, Daulers atbildēja. - Savaldiet savas jūtas! Apsēdieties! Paklausieties!

- Ser, - misters Vinkls teica, trīcēdams no galvas līdz kājām, - pirms es būšu ar mieru sēdēt jums blakus vai pretī, ja nav klāt neviena apkalpotāja, man jādzird daži paskaidrojumi. Jūs, ser, man vakarnakt draudējāt... briesmīgi draudējāt, ser.

Še misters Vinkls stipri nobālēja un apklusa.

- Es to darīju, - Daulers atteica, būdams gandrīz tikpat bāls kā misters Vinkls. - Apstākļi bija aizdomīgi. Tie ir noskaidroti. Es cienīju jūsu drošsirdību. Jūsu jūtas ir cēlas. Nevainības apziņa. Šeit mana roka. Saņemiet to!

- Tiešām, ser, - teica misters Vinkls, kas šaubījās - dot roku vai nedot - un gandrīz baidījās, ka aiz šī uzaicinājuma slēpjas kādas lamatas, - tiešām, ser, es...

- Es zinu, ko jūs gribat sacīt, - Daulers pārtrauca. - Jūs jūtaties apvainots. Pilnīgi dabiski. Arī es tāds justos. Man nebija taisnība. Es lūdzu piedošanu. Esiet draugs! Piedodiet man!

Tā runādams, Daulers ar varītēm iespieda savu roku mistera Vinkla rokā un, visā spēkā to kratīdams, paziņoja, ka misters Vinkls esot ārkārtīgi drošsirdīgs puisis un viņš par to esot labākās domās nekā jebkad agrāk.

- Un tagad, - Daulers teica, - apsēdieties. Izstāstiet visu. Kā jūs mani atradāt? Kad jūs man sekojāt? Esiet atklāti. Izstāstiet man!

- Tas bija pilnīgi nejauši, - misters Vinkls atbildēja, gluži apjucis par dīvaino un negaidīto iztaujāšanu, - pilnīgi nejauši.

- Par to man prieks, - Daulers teica. - Es šorīt pamodos. Biju aizmirsis savus draudus. Es par šo starpgadījumu pasmējos. Jutos draudzīgi noskaņots. Es tā arī teicu.

- Kam? - misters Vinkls jautāja.

- Misis Daulerei. «Jūs devāt zvērestu,» viņa teica. «Es to darīju,» es teicu. «Tas bija pārsteidzīgi,» viņa teica. «Tas tiesa,» es teicu. «Es atvainošos. Kur viņš ir?»

- Kurš? - misters Vinkls noprasīja.

- Jūs, - Daulers atbildēja. - Es nogāju lejā. Jūs nebijāt atrodams. Pikviks izskatījās drūms. Kratīja galvu. Cerēja, ka netikšot pastrādāti varasdarbi. Es visu sapratu. Jūs jutāties apvainots. Jūs bijāt izgājis, varbūt sameklēt kādu draugu. Iespējams, ka pēc pistolēm. «Ļoti drošsirdīgs,» es teicu. «Es viņu apbrīnoju.»

Misters Vinkls ieklepojās un, sākdams saprast, no kuras puses vējš pūš, pieņēma svarīgu izskatu.

- Es jums atstāju zīmīti, - Daulers turpināja. - Es rakstīju, ka ļoti nožēloju. Un tā bija patiesība. Steidzamas darīšanas atsauca mani uz šejieni. Jūs nebijāt apmierināts.

Jūs sekojāt. Jūs pieprasījāt mutvārdu izskaidrošanos. Jums uz to bija tiesības. Tagad tas ir padarīts. Manas darīšanas ir nokārtotas. Rīt es atgriezīšos. Brauksim kopā.

Dauleram runājot, mistera Vinkla izskats kļuva aizvien cienīgāks. Tagad bija saprotams sarunas noslēpumainais sākums; misteram Dauleram tikpat ļoti nepatika duelēties kā viņam pašam; īsi sakot, šis bramanīgais un bailes iedvesošais vīrs bija viens no lielākajiem gļēvuļiem pasaulē un, sapratis mistera Vinkla prombūtni tā, kā viņam to iztēloja bailes, bija darījis to pašu, ko misters Vinkls, un saprātīgi aizbraucis, līdz satrauktās jūtas visiem nomierināsies.

Kad misters Vinkls izprata lietas patiesos apstākļus, viņš pieņēma visai briesmīgu izskatu un sacīja, ka esot pilnīgi apmierināts, tomēr sacīja to tādā balsī, ka misteram Dauleram katrā ziņā bija jāsaprot - pretējā gadījumā nenovēršami būtu noticis kaut kas šausmīgs un iznīcinošs. Šķita, ka misteram Dauleram radās pienācīgs iespaids par mistera Vinkla augstsirdību un piekāpību, un abas karojošās puses šķīrās, lai dotos pie miera, daudzkārt apliecinādamas mūžīgu draudzību.

Apmēram pusvienos, kad misters Vinkls kādas divdesmit minūtes bija baudījis pirmā nomidža saldumu, viņu pēkšņi pamodināja skaļa klauvēšana pie istabas durvīm.

Kad tā ar vēl lielāku sparu atkārtojās, viņš pietrūkās gultā sēdus un jautāja, kas tur esot un ko vajagot.

- Lūdzu, ser, šeit ir kāds jauns cilvēks, kas saka, ka viņam jūs tūliņ vajagot satikt, - atsaucās istabenes balss.

- Jauns cilvēks! - misters Vinkls iesaucās.

- Par to nav ko šaubīties, ser, - pa atslēgas caurumu atbildēja kāda cita balss, - un, ja što pašu intresantīgo jaunekli bez kavēšanās nelaidīs iekšā, var gadīties, ka viņa kājas ieies agrāk par galvu.

Izsacījis šo mājienu, jaunais cilvēks viegli iespēra pa durvju apakšējo pildiņu, it kā apstiprinot savu vārdu nozīmi.

- Vai tas esat jūs, Sem? - misters Vinkls vaicāja, izlēkdams no gultas.

- Nekādīgi nav iespējams, ser, kauč cik apmierinošā pakāpē noskaidrot džentelmeņa personību, ja jūs nepaskatās uz viņu pašu, - pamācoši atbildēja balss.

Misters Vinkls, nemaz vairs nešaubīdamies par to, kas šis jaunais cilvēks ir, atslēdza durvis. Tikko tas bija izdarīts, ļoti strauji ienāca misters Semjuels Vellers un, rūpīgi aizslēdzis durvis no iekšpuses, bez steigas iebāza atslēgu vestes kabatā un, noskatījis misteru Vinklu no galvas līdz kājām, teica:

- Jūs, ser, ir visai jocīgs jauneklis, tas nu reiz tiesa.

- Ko šī jūsu izturēšanās nozīmē, Sem? - sašutis jautāja misters Vinkls. - Ejiet ārā, ser, tūlīt! Ko jūs ar to domājat, ser?

- Ko es ar to domā? - Sems atcirta. - Paklau, ser, tas ir drusciņ par treknu, kā teica jaunā lēdija, strīdēdamās ar pīrāgu cepēju, kas viņai bij pārdevs cūkgaļas pīrāgu, kam iekšā bij tīrais speķis. Ko es ar to domā! Nu, tas nav slikti, tas nav slikti.

- Atslēdziet durvis, ser, un nekavējoties atstājiet šo istabu! - misters Vinkls teica.

- Es šito istabu atstās taisni tajā brīdī, kad to atstās jūs, - iespaidīgi atbildēja Sems un ļoti cienīgi apsēdās. - Ja es būs spiests aiznest jūs pičpaunā, es, protama lieta, aizies mazlietiņ agrāk par jums, bet atļaujiet izteikt cerības, ka jūs mani nenovedīs līdz galējībām. Tā runādams, es tikai atkārto to, ko teica augstdzimtīgais džentelmens spītīgajai austerei, kura negribē līst ārā no čaulas, kad šis urbināja ar adatu, un šis tālab jau sāka bažīties, ka vajdzēšot saspiest to istabas durvīs.

Nobeidzis šo uzrunu, kas viņam bija neparasti gara, misters Vellers nolika plaukstas uz ceļiem un skatījās tieši misteram Vinklam sejā, un viss viņa izskats rādīja, ka viņš nekādā ziņā neļaus ar sevi jokot.

- Es, ser, nebūtu domājs, ka jūs ir tik patīkams jauneklis, - nosodošā balsī turpināja misters Vellers. - Iejaukt mūsu dārgo priekšnieku visādās tur pantāzijās, kad viņš ir cieši nolēms izciest visu principa pēc. Jūs, ser, ir daudz ļaunāks nekā Dodsons, un, ja runa iet par Fogu, tad, salīdzinot ar jums, es var viņu uzskatīt par īstu eņģeli!

Misters Vellers, pasvītrojot pēdējo teikumu, spēcīgi uzsitis sev pa ceļiem, ar nicīgu sejas izteiksmi sakrustoja rokas un atzvēlās krēslā, it kā sagatavodamies uzklausīt noziedznieka aizstāvēšanās runu.

- Manu krietno zēn, - misters Vinkls teica, izstiepdams roku, - runājot viņam klabēja zobi, jo visu mistera Vellera lekciju viņš bija noklausījies savā nakts ietērpā, - manu krietno zēn, es cienīju jūsu pieķeršanos mūsu lieliskajam draugam, un man ir tiešām ļoti žēl, ka esmu viņam devis lieku iemeslu uztraukties. Pietiks, Sem, pietiks!

- Labi, - Sems atteica diezgan īgni, tai pašā laikā tomēr godbijīgi paspiezdams piedāvāto roku, - jums ar vajga to nožēlot, un es ir priecīgs, dzirdēdams, ka jūs to nožēlo, jo, cik daudz tas manos spēkos, es nevienam neļaus darīt viņam pāri, un tas ir viss.

- Saprotams, Sem, - misters Vinkls attrauca. - Tā, un tagad ejiet gulēt, Sem, un tālāk par šo lietu parunāsim rīt.

- Man ļoti žēl, - Sems atsaucās, - bet es nevar iet gulēt.

- Nevarat iet gulēt! - misters Vinkls atkārtoja.

- Nē, - Sems atteica, kratīdams galvu, - nekas neiznāks.

- Jūs, Sem, taču negribat sacīt, ka jau šonakt brauksit atpakaļ? - misters Vinkls jautāja ļoti pārsteigts.

- Nē, ja vien jūs to par vari negrib, - Sems atbildēja, - bet es nedrīkst atstāt šito istabu. Kungs man deva stingru pavēli.

- Blēņas, Sem, - misters Vinkls sacīja, - man šeit jāuzkavējas divas vai trīs dienas, un vēl kas: arī jums, Sem, jāpaliek šeit, lai palīdzētu man satikties ar kādu jaunu lēdiju - mis Ellenu, Sem; jūs viņu atceraties, - kas man jāredz un ko es gribu redzēt, pirms atstāju Bristoli.

Bet par atbildi uz visiem šiem argumentiem Sems stingri pakratīja galvai un sparīgi atbildēja:

- Nekas neiznāks.

Taču pēc mistera Vinkla neatlaidīgiem pārliecinājumiem un pierunāšanas, kad Semam vēl kļuva visos sīkumos zināms, kā noritējusi saruna ar Dauleru, Sems sāka svārstīties, un beidzot tika noslēgts kompromiss, kura galvenie un svarīgākie noteikumi bija šādi: Sems izies un atstās istabu misteram Vinklam netraucētai lietošanai, bet viņam ir atļauts aizslēgt durvis no ārpuses un atslēgu paņemt līdzi, taču ar noteikumu, ka ugunsgrēka vai citu draudošu briesmu gadījumā durvis nekavējoties atslēgs. Otrā rītā agri jāuzraksta vēstule misteram Pikvikam un jāiedod tā Dauleram; vēstulē jālūdz, lai misters Pikviks, atļauj Semam un misteram Vinklam iepriekš pieminētajā nolūkā palikt Bristolē un lai viņš sūta atbildi ar nākošo karieti. Ja atbilde būs piekrītoša, minētās personas paliks uz vietas, ja ne - atgriezīsies Batā tūliņ pēc atbildes saņemšanas. Un pēdīgi - misters Vinkls noteikti apņemas šai laikā neaizbēgt pa logu, skursteni vai citu kādu slepenu ceļu. Kad šī vienošanās bija noslēgta, Sems aizslēdza durvis un aizgāja.

Viņš bija jau gandrīz nokāpis lejā, kad pēkšņi apstājās un izvilka atslēgu no kabatas.

- Es tak pavisam aizmirsu notriekt viņu gar zemi, - Sems teica, pa pusei pagriezies uz atpakaļiešanu. - Kungs skaidri pieteica, ka tas ir jāizdara; šausmas, cik muļķīgi es ir rīkojies. Nu, nekas, - Sems piemetināja atplaukdams, - to varēs paspēt rītdien ar.

Šīs domas acīm redzami nomierināts, misters Vellers atkal ielika, atslēgu kabatā un, bez jauniem sirdsapziņas pārmetumiem nokāpis pa atlikušajiem pakāpieniem, drīz vien, tāpat kā pārējie mājas iemītnieki, gulēja dziļā miegā.

^{1 - Kliftona - gleznaina Bristoles priekšpilsēta, pazīstama ar saviem minerālūdeņu avotiem.}