Pikvika kluba piezīmes

XXXV NODAĻA

- Bet tiešām, godājamo ser, - teica mazais Perkers, rītā pēc tiesas stāvēdams mistera Pikvika istabā, - tiešām, jūs taču nedomājat nopietni, - un tagad jādomā nopietni, dusmas atstājot pie malas, - ka jūs nemaksāsit šos izdevumus un zaudējumu atlīdzību?

- Ne puspensa, - stingri atteica misters Pikviks, - ne puspensa.

- «Urrā, lai dzīvo princepss!» - kā teica augļotājs, kad viņš negribē pagarināt vekseli, - piezīmēja misters Vellers, kas novāca brokasta traukus.

- Sem, - misters Pikviks sacīja, - esiet tik labs un ejiet lejā.

- Saprotu, ser, - misters Vellers atbildēja, un, paklausīdams mistera Pikvika delikātajam mājienam, Sems izgāja.

- Nē, Perker, - ļoti nopietni sacīja misters Pikviks, - mani draugi šeit centās mani atrunāt no šīs apņemšanās, bet bez sekmēm. Es dzīvošu tāpat kā agrāk, līdz pretējā puse iegūs pilnvaras izdot pret mani izpildrakstu, un, ja viņi būs tik zemiski, ka izlietos to, lai mani arestētu, es padošos ar mierīgu prātu un bez uztraukuma. Kad viņi var to izdarīt?

- Viņi, cienījamo ser, var iesniegt izpildrakstu, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību un novērtētos izdevumus, nākošajā sesijā, - Perkers atbildēja. - Tieši pēc diviem mēnešiem, cienījamo ser.

- Labi, - misters Pikviks atteica. - Līdz tam laikam, mans draugs, es par šo lietu negribu vairs nekā dzirdēt. Un tagad, - misters Pikviks turpināja, uzlūkodams savus draugus ar labsirdīgu smaidu un acīm, kuru dzirkstību nekādas brilles nevarēja aizmiglot vai apslēpt, - vienīgais jautājums ir šāds: kurp mēs tālāk dosimies?

Misteru Tapmenu un misteru Snodgrasu bija pārāk aizgrābusi drauga varonība, tādēļ viņi nevarēja atbildēt. Misters Vinkls vēl nebija pietiekami atguvies no atmiņām par savu liecību tiesā, lai varētu kaut ko pateikt par jebkādu tematu, tādēļ misters Pikviks atbildi gaidīja veltīgi.

- Labi, - šis džentlmenis teica, - ja jūs atļaujat man izvēlēties mūsu ceļa mērķi, es saku - Bata. Es domāju, ka neviens no mums tur nekad nav bijis.

Neviens tur nebija bijis, un, tā kā šo priekšlikumu silti atbalstīja Perkers, kam šķita ļoti iespējams, ka misters Pikviks, redzējis mazliet pārmaiņu un mazliet izklaidējies, pārdomās savu lēmumu labāk un par parādnieku cietumu domās sliktāk, tad to vienbalsīgi pieņēma, un Semu tūliņ aizsūtīja uz «Baltā Zirga Pagrabu» pasūtīt piecas vietas karietē, kas izbrauks nākošajā rītā pusastoņos.

Vēl bija brīvas tieši divas vietas iekšpusē un tieši trīs ārpusē, tādēļ Sems Vellers tās visas pasūtīja un, ar biļešu kases klerku izmainījis dažas laipnības kādas alvas puskronas dēļ, ko viņam gribēja izdot atpakaļ, devās atkal uz «Džordžu un Vanagu», kur bija ļoti aizņemts līdz pat gulētiešanai, dodams uzvalkiem un veļai pēc iespējas mazāku apmēru un izlietodams savu mehāniķa ģenialitāti dažādu asprātīgu ierīču konstruēšanai, lai piestiprinātu vākus kastēm, kam nebija ne atslēgu, ne viru.

Nākošās dienas rīts bija ceļojumam ļoti nepiemērots - miglains, mitrs un lietains.

Kariešu zirgi, braucot pa pilsētu, tā garoja, ka ārpuses pasažierus nevarēja saskatīt.

Avīžu pārdevēji bija izmirkuši un oda pēc pelējuma; kad kariešu logos pabāza galvas apelsīnu pārdevēji, no viņu cepurēm tecēja ūdens un sagādāja atspirdzinošu dušu iekšpusē sēdošajiem. Ebreji, kas tirgojās ar piecdesmitasmeņu spalvu nazīšiem, izmisumā tos aizvāza ciet, un vīri, kas pārdeva kabatas grāmatiņas, tās arī sabāza pa kabatām. Pulksteņķēdes un maizes grauzdējamās dakšiņas piedāvāja par pazeminātām cenām, un penāļi un sūkļi bija pilnīgi neejoša prece.

Atstājis Semu Velleru pasargāt bagāžu no septiņiem vai astoņiem nesējiem, kas tai mežonīgi uzbruka, līdzko kariete apstājās, un pārliecinājies, ka viņi ieradušies apmēram divdesmit minūtes par agru, misters Pikviks ar saviem draugiem devās meklēt patvērumu ceļotāju istabā - pēdīgajā posta vietā.

Ceļotāju istaba «Baltā Zirga Pagrabā», protams, ir nemājīga, citādi jau tā nebūtu ceļotāju istaba. Tā ir istaba pa labo roku no ieejas, un tajā liekas kā iemaldījies kāds godkārīgs virtuves pavards kopā ar dumpīgu biguli, ogļu stangām un liekšķeri. Istaba ir sadalīta kabīnēs, lai ceļotāji sajustos kā ieslodzīti, un apgādāta ar pulksteni, spoguli un dzīvu apkalpotāju. Pēdējais atrodas istabas stūrī ierīkotajā būdā, kur tas mazgā glāzes.

Vienu no šīm kabīnēm tobrīd bija aizņēmis kāds gadus četrdesmit plecus vecs vīrs ar bargām acīm un kailu, spīdīgu galvas virsu, bet ar krietnu kvantumu melnu matu virs deniņiem un pakauša pusē un ar lielu, melnu vaigbārdu. Viņš bija ģērbies līdz zodam aizpogātos brūnos svārkos, un uz sēdekļa tam blakus gulēja liela roņādas ceļojumu cepure, mētelis un apmetnis. Kad. ienāca misters Pikviks, viņš nikni un valdonīgi pacēla acis no brokastgalda un izskatījās ļoti cienīgs. Pēc patikas nopētījis šo džentlmeni un viņa pavadoņus, tas sāka dungot kādu motīvu tā, it kā gribēdams pateikt, ka šim bijušas aizdomas, ka šo grib apcelt, bet ka no tā nekas neiznākšot.

- Apkalpotāj! - teica džentlmenis ar vaigbārdu.

- Ser? - atbildēja kāds vīrs ar netīru seju un tādu pašu dvieli, iznirdams no augstāk minētās būdas.

- Vēl grauzdētu maizi!

- Jā, ser.

- Ar sviestu, ievērojiet! - nikni teica džentlmenis.

- Tūlīt, ser, - atbildēja apkalpotājs.

Džentlmenis ar vaigbārdu atkal sāka dungot un, gaidīdams grauzdēto maizi, piegāja pie uguns, paņēma svārku stērbeles padusēs, skatījās uz saviem zābakiem un domāja.

- Es gribētu zināt, kur šī kariete Batā apstājas? - misters Pikviks klusi teica misteram Vinklam.

- Hm-ē, ko? - svešais atsaucās.

- Es, ser, runāju ar savu draugu, - atbildēja misters Pikviks, vienmēr gatavs sākt sarunu. - Es gribēju zināt, pie kādas viesnīcas šī kariete Batā apstājas. Varbūt jūs man to varat pasacīt?

- Vai jūs braucat uz Batu? - svešais vaicāja.

- Braucu, ser, - misters Pikviks atbildēja.

- Un tie pārējie džentlmeņi?

- Tie arī brauc, - misters Pikviks paskaidroja.

- Taču ne iekšpusē? Lai mani velns parauj, ja jūs braucat iekšpusē, - svešais sacīja.

- Visi ne, - misters Pikviks aizrādīja.

- Ak visi ne? - svešais izteiksmīgi sacīja. - Es esmu pasūtījis divas vietas. Ja viņi mēģinās sabāzt sešus cilvēkus tādā elles kārbā, kur vietas tikai četriem, es ņemšu pasta karieti un iesniegšu sūdzību. Es esmu par braucienu samaksājis. Nekas neiznāks, es, jau biļetes ņemdams, klerkam teicu, ka nekas neiznāks. Es zinu, ka tādas lietas ir darītas. Es zinu, ka tādas lietas dara katru dienu, bet ar mani to nekad nav izdarījuši un nekad neizdarīs. Tie, kas mani pazīst, to labi zina, sasper jods!

Tad niknais džentlmenis spēcīgi pazvanīja un pateica apkalpotājam, lai tas pēc piecām sekundēm atnesot grauzdēto maizi, citādi viņš kaut ko piedzīvošot.

- Manu labo ser, - misters Pikviks ieminējās, - atļaujiet man piezīmēt, ka šis uztraukums ir pilnīgi lieks. Es esmu paņēmis tikai divas vietas iekšpusē.

- Man prieks to dzirdēt, - niknais vīrs attrauca. - Es atsaucu savus izteicienus.

Lūdzu mani atvainot! Šeit ir mana karte. Būsim pazīstami.

- Ar lielāko prieku, ser, - misters Pikviks atbildēja. - Mēs būsim ceļa biedri, un es ceru, ka mums vienam otra sabiedrība būs patīkama.

- Es ceru, ka tā būs, - niknais džentlmenis atteica. - Es zinu, ka tā būs. Man patīk jūsu sejas, tās mani iepriecina. Džentlmeņi, jūsu rokas un vārdus. Būsim pazīstami!

Šai draudzīgajai runai, protams, sekoja draudzīga apsveicināšanās, un niknais džentlmenis tādos pašos īsos, aprautos un saraustītos teikumos nekavējoties sāka draugus informēt, ka viņa vārds esot Daulers, ka viņš braucot uz Batu izklaidēties, ka agrāk viņš bijis armijā, ka tagad nodarbojoties ar veikaliem kā džentlmenis, ka viņš pārtiekot no šiem ienākumiem un ka persona, kurai viņš paņēmis otru vietu, esot ne vairāk, ne mazāk kā misis Daulere, viņa sieva.

- Viņa ir jauka sieviete, - misters Daulers apliecināja. - Es ar viņu lepojos. Man ir iemesls.

- Es ceru, ka man būs tas prieks spriest par to, - misters Pikviks smaidīdams ieteicās.

- Tas jums būs, - Daulers atbildēja. - Viņa ar jums iepazīsies. Viņa pratīs jūs novērtēt. Es viņu bildināju neparastos apstākļos. Es viņu ieguvu ar pārsteidzīgu zvērestu. Tā. Es viņu ieraudzīju; es viņu iemīlēju; es viņu bildināju; viņa man atteica.

«Jūs mīlat kādu citu?» - «Nelieciet man sarkt.» - «Es viņu pazīstu?» - «Jā.» - «Ļoti labi, ja viņš paliks šeit, es viņam novilkšu ādu.»

- Lai dievs pasarg! - neviļus iesaucās misters Pikviks.

- Vai tad jūs novilkāt ādu tam džentlmenim? - jautāja misters Vinkls gluži nobālējis.

- Es viņam uzrakstīju vēstuli. Es teicu, ka tas būs ļoti sāpīgi. Un tā tas arī ir.

- Protams, - misters Vinkls piebilda.

- Es teicu, ka esmu devis džentlmeņa vārdu viņu nodīrāt. Mana reputācija bija uz spēles. Man nebija citas izejas. Kā virsniekam viņa majestātes dienestā man tas bija jādara. Es nožēloju, ka tas ir nepieciešami, bet to izdarīt bija mans pienākums. Viņu varēja pārliecināt. Viņš saprata, ka karadienesta noteikumiem nevar pretoties. Viņš aizbēga. Es meiteni apprecēju. Tur ir kariete. Tā ir viņas galva.

Beidzat šo stāstījumu, misters Daulers norādīja uz karieti, ko nupat piebrauca; pa tās atvērto logu skatījās kāda diezgan glīta sejiņa spilgti zilā cepurē, ar acīm kaut ko meklēdama pūlī, kas stāvēja uz ielas, droši vien šo pašu karstasinīgo vīru. Misters Daulers samaksāja rēķinu un ar savu ceļojuma cepuri, mēteli un apmetni izsteidzās ārā. Misters Pikviks un viņa draugi sekoja, lai ieņemtu savas vietas.

Misters Tapmens un misters Snodgrass bija nosēdušies uz karietes jumta aizmugurē, misters Vinkls bija iekāpis iekšā, un misters Pikviks gatavojās viņam sekot, kad Sems Vellers piegāja pie sava kunga un, ļoti noslēpumaini čukstēdams ausī, lūdza to uzklausīt.

- Labi, Sem, - teica misters Pikviks, - kas tad ir?

- Te, ser, notiekas kauč kas savāds, - Sems atbildēja.

- Kas? - misters Pikviks jautāja.

- Re, kas, ser, - Sems atteica. - Es ļoti baidās, ser, ka šitās karietes īpašnieks grib ar mums izspēlēt kādu bezkaunīgu joku.

- Kā tā, Sem? - misters Pikviks brīnījās. - Vai mūsu vārdi nav ievesti pasažieru sarakstā?

- Vārdi, ser, ir ne tikai pasažieru sarakstā vien, - Sems atbildēja, - bet vienu no tiem viņi ir uzkrāsojši pat uz karietes durvīm.

Runādams Sems norādīja uz to karietes durvju daļu, kur parasti redzams īpašnieka vārds, un tiešām - ar krietni lieliem, zeltītiem burtiem tur bija rakstīts maģiskais vārds

«Pikviks»!

- Ak debess! - izsaucās misters Pikviks, gluži satricināts par šo sagadīšanos. - Cik tas ir neparasti!

- Jā, bet tas vēl nav viss, - Sems trieca tālāk, atkal pievērsdams sava kunga uzmanību karietes durvīm. - Viņiem nepietiek ar to, ka viņi uzrakstījši «Pikviks», viņi priekšā vēl pieliek «Mozess». Es sak, tas nozīmē pārestībai pielikt vēl apvainojumu, kā teica papagails, kad viņu ne tikai aizveda no dzimtenes, bet pēc tam vēl lika runāt angļu mēlē.

- Protams, Sem, tas ir diezgan neparasti, - misters Pikviks teica,- bet, ja mēs te stāvēsim un runāsim, mēs pazaudēsim savas vietas.

- Kā, ser, vai ta tur nekas nav darāms? - iesaucās Sems, gandrīz šausmu pārņemts par to aukstasinību, ar kādu misters Pikviks gatavojās kāpt karietē.

- Darāms! - misters Pikviks atteica. - Kas gan būtu jādara?

- Vai ta par tādu vaļību nevienu nevajgas iekaustīt? - atsaucās misters Vellers, kas bija sagaidījis, ka viņam vismaz uzdos tūliņ izaicināt konduktoru un kučieri uz dūru cīņu.

- Protams, ne, - steidzīgi atbildēja misters Pikviks, - nekādā ziņā ne. Sēdieties tūliņ savā vietā!

- Es ļoti baidās, - novērsdamies Sems nomurmināja pie sevis, - ka ar kungu ir notics kas nelāgs, jo citāžiņ viņš šito te tik mierīgi nepaciestu. Cerams, ka šitā tiesāšanās nav salauzuse viņa garu, bet izskatās gan slikti, ļoti slikti.

Misters Vellers domīgi pakratīja galvu; lai ilustrētu to, cik ļoti viņš šo gadījumu ņēma pie sirds, ir vērts atzīmēt, ka viņš neteica vairs neviena vārda, līdz kariete sasniedza Kensingtonas aizkārtni. Nav zināms neviens cits gadījums, kad viņš tik ilgu laiku būtu klusējis.

Ceļojuma laikā nenotika nekas tāds, ko būtu vērts speciāli atzīmēt. Misters Daulers atstāstīja dažādus notikumus, kas visi ilustrēja viņa personisko drošsirdību un bezbailību, un vienmēr atsaucās uz misis Dauleri, kas stāstīto varēja apstiprināt. Misis Daulere katru reizi piemetināja kādu ievērojamu faktu vai apstākli, ko misters Daulers bija piemirsis vai varbūt kautrīgi noklusējis, jo šiem pielikumiem ikreiz bija jāpierāda, ka misters Daulers ir vēl daudz lieliskāks vīrs, nekā pats sevi attēlo. Misters Pikviks un misters Vinkls klausījās ar dziļu apbrīnu un starpbrīžos sarunājās ar misis Dauleri, kas bija ļoti patīkama un valdzinoša persona. Tā mistera Daulera stāsti un misis Dauleres pievilcība, un mistera Pikvika labsirdība, un mistera Vinkla māka klausīties panāca to, ka iekšpusē sēdošie pasažieri visu ceļu ļoti patīkami pavadīja laiku.

Ārpuses pasažieri izturējās tā, kā vienmēr izturas ārpuses pasažieri. Viņi bija ļoti jautri un runīgi katra posma sākumā, ļoti drūmi un miegaini vidū un atkal ļoti moži un dzīvi, tuvojoties beigām. Tur bija kāds jauns, gumijas mētelī ģērbies džentlmenis, kas visu dienu smēķēja cigārus, un kāds cits jauns džentlmenis, ģērbies mēteļa parodijā, - tas daudzus cigārus gan aizdedzināja, bet, jau pēc otrā dūma ievilkšanas, acīm redzot, juzdamies nelabi, aizsvieda projām, kad domāja, ka neviens uz to neskatās. Uz bukas sēdēja trešais jaunais cilvēks, kas gribēja iepazīties ar lopkopību, un aizmugurē kāds vecs, kas labi pazina lauksaimniecību. Pastāvīgi mainījās kristāmie vārdi darba blūzēm un baltiem svārkiem, ko kučieris aicināja kāpt augšā pavizināties un kas pazina katru zirgu un zirgu puisi uz ceļa un tam blakus. Pusdienas par puskronu uz cilvēku būtu bijušas lētas, ja vien mērens skaits ēdēju tās īsajā apstājas laikā būtu varējuši apēst. Un septiņos vakarā misters Pikviks un viņa draugi, un misters Daulers, un viņa sieva devās katrs uz savām telpām «Baltā Brieža» viesnīcā pretī lielajai Batas minerālūdens iestādei, kuras, apkalpotājus viņu uzvalku dēļ varētu noturēt par Vestminsteras skolas skolēniem, ja viņi šo ilūziju neizgaisinājuši ar to, ka uzvedās daudz labāk.

Nākošajā rītā, tikko bija novākts brokastu galds, kāds apkalpotājs ienesa mistera Daulera vizītkarti līdz ar lūgumu atļaut viņus iepazīstināt ar kādu draugu. Vizītkartei tūlīt sekoja tās nosūtītājs pats, ievezdams arī savu draugu.

Šis draugs bija pievilcīgs jauns cilvēks, nedaudz vairāk kā piecdesmit gadus vecs, ģērbies ļoti spilgtos, zilos svārkos ar žilbinošām pogām, melnās biksēs un ārkārtīgi spožos zābakos no vissmalkākās ādas. Viņam pie kakla īsā, platā, melnā lentā karājās zelta lornete; kreisajā rokā viņš nevērīgi turēja zelta tabakas dozi, viņa pirkstos vizuļoja neskaitāmi zelta gredzeni un krekla kruzuļos mirdzēja liela, zeltā ietverta dimanta adata. Viņam bija zelta pulkstenis un zelta pulksteņķēde ar lieliem zelta brelokiem, un viņš nēsāja lokanu melnkoka spieķīti² ar smagu zelta rokturi. Viņa veļa bija pati baltākā, smalkākā un stīvākā; viņa parūka pati spīdīgākā, melnākā un sprogainākā. Viņa šņaucamā tabaka saucās «Prinča maisījums», viņa smaržas - Bouquet du roi³. Viņa seja bija savilkta mūžīgā smaidā, un viņa zobi bija tik lieliskā kārtībā, ka nelielā attālumā grūti bija atšķirt īstos no mākslīgajiem.

- Mister Pikvik, - Daulers teica, - mans draugs Endželo Sairess Bentems, eskvairs, ceremonijmeistars Bentems; misters Pikviks. Esiet pazīstami.

- Apsveicu ar ierašanos Ba-atā, ser. Tas tiešām ir ieguvums. Sirsnīgi apsveicu ar ierašanos Ba-atā, ser. Jau sen - ļoti sen, mister Pikvik, jūs neesat dzēris šos ūdeņus. Tā šķiet vesela mūžība, mister Pikvik. Ievē-ērojami!

Tā runādams, Endželo Sairess Bentems, eskvairs, ceremonijmeistars, saņēma mistera Pikvika roku un, visu laiku to turēdams savējā, plecus uzrāvis, nepārtraukti klanījās, it kā nevarētu saņemties un palaist to atkal vaļā.

- Es tiešām ļoti sen neesmu dzēris šos ūdeņus, - misters Pikviks atbildēja, - jo, cik varu atcerēties, es nekad agrāk šeit neesmu bijis.

- Nekad neesat bijis Ba-atā, mister Pikvik! - izsaucās lielais meistars, pārsteigumā atlaizdams roku. - Nekad neesat bijis Ba-atā! He, he! Mister Pikvik, jūs esat jokupēteris. Nav slikti, nav slikti. Labi, labi. He, he, he! Ievē-ērojami!

- Man, pašam sev par kaunu, jāatzīstas, ka es runāju pilnīgi nopietni, - misters Pikviks atbildēja. - Es tiešām nekad agrāk šeit neesmu bijis.

- O, es saprotu, - lielais meistars izsaucās, izskatīdamies ļoti apmierināts. - Jā, jā...blabi, labi... arvien labāk. Jūs esat tas džentlmenis, par ko mēs esam dzirdējuši. Jā, mēs jūs pazīstam, mister Pikvik, mēs jūs pazīstam.

«Šo nolādēto avīžu tiesu ziņojumi!» misters Pikviks nodomāja. «Viņi jau visu par mani uzzinājuši.»

- Jūs esat tas džentlmenis, kurš dzīvo Klephemgrīnā⁴, - Bentems turpināja, - kurš, pēc portvīna lietošanas neuzmanīgā kārtā saaukstējies, nevarēja vairs pakustināt ne kājas, ne rokas, kuru aso sāpju dēļ nevarēja pārvietot un kurš lika iepildīt pudelēs simts un trīs grādus karstu ūdeni no «Karaļa peldes» un aizsūtīt veselu vezumu uz viņa guļamistabu pilsētā, kur viņš izpeldējās, izšķaudījās un tai pašā dienā atveseļojās.

Ļoti ievē-ērojami!

Misters Pikviks pateicās par komplimentu, ko saturēja šis pieņēmums, tomēr bija tik pašaizliedzīgs, ka noliedza to, un, izmantodams apstākli, ka ceremonijmeistars uz mirkli apklusa, lūdza to iepazīties ar viņa draugiem - misteru Tapmenu, misteru Vinklu un misteru Snodgrasu. Šī iepazīšanās, protams, pildīja ceremonijmeistaru ar prieku un lepnumu.

- Bentem, - misters Daulers teica, - misters Pikviks un viņa draugi šeit ir svešinieki. Viņiem jāieraksta savi vārdi. Kur ir grāmata?

- Ba-atas ievērojamo apmeklētāju saraksts šodien pulksten divos būs Minerālūdeņu iestādē, - ceremonijmeistars atbildēja. - Vai jūs nepavadītu mūsu draugus uz šo lielisko celtni un nedotu man iespēju iegūt viņu autogrāfus?

- Es to izdarīšu, - Daulers atbildēja. - Šis apmeklējums ieildzis. Laiks iet. Es būšu šeit atkal pēc stundas. Iesim!

- Šovakar ir balles vakars, - ceremonijmeistars teica, pieceldamies uz iešanu un atkal saņemdams mistera Pikvika roku. - Balles vakari Ba-atā ir mirkļi, kas nozagti paradīzei. Tos dara apburošus mūzika, skaistums, elegance, mode, etiķete un - jo sevišķi tas, ka tajos nepiedalās neviens tirgotājs, kuriem ar paradīzi nevar būt nekāda sakara un kuriem Gildhollā ik pēc divām nedēļām notiek pašiem savas sanāksmes, kas ir, lai neteiktu par daudz, ievērojamas. Sveiki, sveiki!

Un, visu ceļu lejup pa kāpnēm apliecinādams, ka viņš esot ārkārtīgi apmierināts un ārkārtīgi iepriecināts, un ārkārtīgi aizgrābts, un ārkārtīgi glaimots, Endželo Sairess Bentems, eskvairs, ceremonijmeistars, iekāpa ļoti elegantā ekipāžā, kas gaidīja pie durvīm, un aizrībināja.

Noteiktajā stundā misters Pikviks un viņa draugi Daulera pavadībā devās uz sapulču telpām un ierakstīja savus vārdus grāmatā - laipnības izpausme, par ko Endželo Bentems bija vēl vairāk aizgrābts nekā iepriekš. Visiem draugiem vajadzēja saņemt ielūgumus uz šī vakara balli, bet, tā kā tie vēl nebija gatavi, misters Pikviks, par spīti visiem Endželo Bentema protestiem, apsolīja četros pēc pusdienas aizsūtīt pēc tiem Semu uz ceremonijmeistara namu Kvīnskvērā. Nedaudz pastaigājušies pa pilsētu un vienbalsīgi atzinuši, ka Parkstrīta ļoti atgādinot tās perpendikulārās ielas, ko cilvēki redz sapņos un pa kurām nekad nekur nevar aiziet, viņi atgriezās uz «Balto Briedi» un aizsūtīja Semu izpildīt uzdevumu, kādu tam bija nolēmis viņa kungs.

Sems Vellers ļoti nevērīgi un graciozi uzlika cepuri un, sabāzis rokas vestes kabatās, bez kādas steigas devās uz Kvīnskvēru, pa ceļam svilpodams dažas no pašreiz iecienītākajām melodijām pilnīgi jaunā aranžējumā, kāds paredzēts cēlajiem instrumentiem - mutes harmonikām un leijerkastei. Ieradies Kvīnskvērā pie numura, kas viņam bija norādīts, viņš beidza svilpot un braši pieklauvēja. Nekavējoties iznāca simetriski noaudzis sulainis greznā livrejā un pūderētu galvu.

- Vai šite, veco zēn, dzīvo misters Bentems? - apjautājās Sems Vellers, ko ne mazākā mērā neapmulsināja žilbinošais mirdzums, ko izstaroja sulainis ar pūderēto galvu un grezno livreju.

- Kāpēc, jauno cilvēk? - augstprātīgi jautāja sulainis ar pūderēto galvu.

- Tāpēc, ka, ja tas tā ir, jums jāiet iekšā ar šiten to karti un jāsaka, ka misters Vellers gaida. Vai jūs to izdarīs, sešpēdīgais? - Sems atteica.

To sacījis, viņš ļoti aukstasinīgi iegāja vestibilā un apsēdās.

Sulainis ar pūderēto galvu ļoti skaļi aizsita durvis un lielmanīgi nolūkojās uz Semu, bet Sems neievēroja ne durvju aizciršanu, ne lielmanīgo skatienu. Viņš kritiski, bet, kā likās, atzinīgi aplūkoja lietussargu statīvu no mahagonija.

Bija redzams, ka saimnieka izturēšanās, kad tas saņēma vizītkarti, bija noskaņojusi sulaini ar pūderēto galvu Semam labvēlīgi, jo, kad viņš, to nodevis, atnāca atpakaļ, viņš draudzīgi smaidīja un teica, ka atbilde tūliņ būšot gatava.

- Labi, - Seims teica. - Pasakiet vecajam džentelmeņam, lai nemaz nesviedrējas.

Nav ko steigties, sešpēdīgais. Pusdienas es jau ir paēds.

- Jūs, ser, agri pusdienojat, - sulainis ar pūderēto galvu sacīja.

- Man domāt, ka tad labāk garšo vakariņas, - Sems atbildēja.

- Vai jūs, ser, jau ilgi esat Batā? - sulainis ar pūderēto galvu jautāja. - Man nav bijis tas prieks dzirdēt par jums agrāk.

- Sevišķi pārsteidzošu zenzāciju es vēl nav šite izsaucs, - Sems atbildēja, - jo es un pārējie elegantie kungi ieradāmies tikai vakar.

- Jauka vieta, ser, - sulainis ar pūderēto galvu sacīja.

- Tā liekas, - Sems piebilda.

- Patīkama sabiedrība, ser, - sulainis ar pūderēto galvu turpināja. - Ļoti labi apkalpotāji, ser.

- Jādomā gan, - Sems atteica. - Laipni un vienkārši zēni, kas nevienam nekā nesaka.

- O, tas, ser, tiešām tiesa, - teica sulainis ar pūderēto galvu, acīm redzot, uzskatīdams Seima piezīmi par augstu uzslavu. - Tas tiešām tiesa. Vai jūs kaut ko tādu arī lietojat, ser? - lielais sulainis jautāja, izvilkdams mazu tabakas dozīti ar lapsas galvu uz vāka.

- Bez šķavāšanās es to nevar izdarīt, - Sems atbildēja.

- Jā, ser, es piekrītu, ka tas ir grūti, - staltais sulainis teica. - Pie tā, ser, var pieradināties pamazām. Vislabāk vingrināties ar kafiju. Es ilgu laiku nēsāju klāt kafiju. Tā, ser, izskatās ļoti līdzīga rapē⁵.

Šai brīdī skarbs zvans sulainim ar pūderēto galvu atgādināja apkaunojošo nepieciešamību bāzt lapsas galvu kabatā un ar pazemīgu seju steigties uz mistera Bentema «kabinetu». Starp citu, mēs nezinām gandrīz nevienu cilvēku, kam nebūtu kāda maza dibenistabiņa, ko viņš katrā ziņā sauc par kabinetu, kaut arī pats ne raksta, ne lasa!

- Šeit ir atbilde, ser, - sulainis ar pūderēto galvu teica. - Es bīstos, ka jums tā liksies apgrūtinoši liela.

- Nav i ko runāt, - Sems atteica, paņemdams mazo aploksnīti. - Ir tomēr iespējams, ka mani vājie spēciņi to panesīs.

- Es ceru, ka mēs atkal satiksimies, ser, - teica sulainis ar pūderēto galvu, berzēdams rokas un pavadīdams Semu līdz slieksnim.

- Jūs, ser, ir ļoti laipnīgs, - Sems atbildēja, - bet esiet tak tik labiņš un nepiepūlas pāri spēkiem. Apdomājt, ko jūs ir parādā sabiedrībai, un nenodariet sev ļaunu ar pārmērīgu darbu. Savu līdzcilvēku dēļ izturieties cik rāmi vien var, padomājt, kāds tas būtu zaudējums, ja jums kas lēktos.

Ar šiem patētiskajiem vārdiem Sems Vellers atvadījās.

- Tas gan ir dīvains jauns cilvēks, - sulainis ar pūderēto galvu teica, noskatīdamies misteram Velleram pakaļ, un viņa seja skaidri rādīja, ka viņš nezina, ko par to domāt.

Sems neteica nekā. Viņš pamirkšķināja aci, pakratīja galvu, pasmaidīja, atkal pamirkšķināja un ar seju, kas rādīja, ka viņš par kaut ko ļoti uzjautrināts, priecīgs aizgāja.

Tajā vakarā tieši divdesmit minūtes pirms astoņiem Endželo Sairess Bentems, eskvairs, ceremonijmeistars, izkāpa no savas karietes pie sapulču telpu durvīm. Viņam bija tā pati parūka, tie paši zobi, tā pati lornete, tas pats pulkstenis un breloki, tie paši gredzeni, tā pati krekla adata un tas pats spieķis. Vienīgās redzamās pārmaiņas apģērbā bija tās, ka viņš bija uzvilcis vēl spilgtāk zilus svārkus ar balta zīda oderi, melnas, cieši pieguļošas bikses, melnas zīda zeķes, balles kurpes un baltu vesti un, ja tas ir iespējams, bija vēl mazliet vairāk sasmaržojies.

Tā ģērbies, ceremonijmeistars, ļoti apzinīgi izpildīdams sava ārkārtīgi svarīgā amata svarīgos pienākumus, ieņēma vietu zālē, lai sagaidītu viesus.

Tā kā Bata bija pilna iebraucēju, viesi un sešpensi tējai nāca straumēm. Balles zālē, garajā kāršu istabā, astoņstūrainajā kāršu istabā, kāpņu telpās un gaiteņos valdīja tiešām apdullinoša daudzu balsu dūkoņa un daudzu soļu troksnis. Vakartērpi švīkstēja, spalvas plīvoja, ugunis mirdzēja, un dārgakmeņi laistījās. Skanēja mūzika - ne kadriļas orķestra mūzika, jo tas vēl nebija iesācis, bet vieglu, sīku solīšu mūzika un šad tad dzidri, jautri smiekli, klusi un maigi, sevišķi patīkami sievietes balss izpildījumā, - tiklab Batā, kā visur citur. Mirdzošas acis, ko bija iedegušas priecīgas gaidas, staroja no visām pusēm, un, kur vien skaties, caur pūli graciozi slīdēja kāds apburošs stāvs, un, tikko tas pazuda, to aizstāja kāds cits, tikpat izsmalcināts un pievilcīgs.

Tējas zālē un ap kāršu galdiem bija sasēdies liels skaits jocīgu, vecu lēdiju un vārgulīgu, vecu džentlmeņu, kuri pārsprieda visas jaunākās tenkas un skandālus ar acīm redzamu patiku un baudu, kas skaidri norādīja, cik lielu prieku viņiem sagādāja šī nodarbība. Šīm grupām bija piebiedrojušās trīs vai četras mammas, kas meklēja meitām līgavaiņus. Likās, ka viņas būtu pilnīgi iegrimušas sarunā, kurā ņēma dalību, bet nepiemirsa laiku pa laikam iesāņus bažīgi palūkoties uz meitām, kas, atcerēdamās mammu dotos norādījumus - izmantot savu laiku, cik iespējams, labāk, bija jau iesākušas flirtēšanas priekšdarbus: viņas tīšām pazaudēja šalles, uzvilka cimdus, nolika tasītes un tā tālāk - liekas, ka tie visi ir sīkumi, bet piedzīvojušas un iepratušās personas ar tiem var panākt pārsteidzoši daudz.

Pie durvīm un attālākos kaktos dažādās grupās slaistījās muļķīgi jaunekļi, izrādīdami ākstību un nelādzību visādos veidos, uzjautrinādami visus tuvumā esošos saprātīgos cilvēkus ar savu stulbumu un iedomību, paši apmierināti domādami, ka visi viņus apbrīno, - gudra un žēlsirdīga ir šī dabas dāvana, par to neviens prātīgs cilvēks nestrīdēsies.

Un beidzot - uz dažiem aizmugures sēdekļiem visam vakaram jau bija aizņēmušas vietas dažādas neprecētas lēdijas, kuru ziedu laiki sen pagājuši. Viņas nedejoja tādēļ, ka nebija partneru, un nespēlēja kārtis tādēļ, lai viņas nenoturētu par neglābjamām vecmeitām, un tā nu viņām bija dota patīkamā iespēja tenkot par visiem, nepiesaistot sev pārējo viesu uzmanību. Vārdu sakot, viņas varēja tenkot tiešām par visiem, tādēļ ka šeit bija ieradušies visi. Aina bija līksma, mirdzoša un krāšņa - grezni ģērbušies cilvēki, skaisti spoguļi, nospodrinātas grīdas, ziedu vijas un vaska sveces. Un visam pa vidu, klusā laipnībā slīdot no vienas vietas uz otru, padevīgi paklanīdamies pret vienu grupu, familiāri pamādams otrai un, patīkami uzsmaidīdams visiem, rosījās uzpostais Endželo Sairess Bentems, eskvairs, ceremonijmeistars.

- Ieejiet tējas zālē! Izņemiet sešpensu! Viņi ielej karstu ūdeni un sauc to par tēju.

Dzeriet! - misters Daulers skaļā balsī deva norādījumus misteram Pikvikam, kas ar misis Dauleri zem rokas gāja savu draugu priekšgalā.

Misters Pikviks iegāja tējas zālē, un misters Bentems, viņu ieraudzījis, izurbās caur pūli kā korķu viļķis un aizgrābts viņu apsveica.

- Cienījamo ser, es jūtos augsti pagodināts. Ba-ata ir aplaimota. Misis Daulere, jūs greznojat šīs telpas. Apsveicu jūs - kas par spalvām! Ievē-ērojami!

- Vai te kāds ir arī? - aizdomīgi jautāja Daulers.

- Kāds! Ba-atas izlase. Mister Pikvik, vai jūs redzat to lēdiju ar gaza turbānu?

- To resno, veco lēdiju? - nevainīgi atjautāja misters Pikviks.

- Cst, cienījamo ser, Ba-atā neviens nav ne resns, ne vecs. Tā ir atraitnēs palikusī lēdija Snafenafa.

- Vai tiešām? - misters Pikviks teica.

- Viņa pati, varat man ticēt, - ceremonijmeistars apliecināja. - Cst, pienāciet mazliet tuvāk, mister Pikvik! Vai jūs redzat to lieliski ģērbto jauno cilvēku, kas nāk šurp?

- To ar garajiem matiem un neparasti mazo pieri? - misters Pikviks taujāja.

- To pašu. Patlaban bagātākais jauneklis Ba-atā. Jaunais lords Mjūtenheds.

- Ko jūs sakāt! - misters Pikviks teica.

- Jā. Jūs, mister Pikvik, tūliņ dzirdēsit viņa balsi. Viņš ar mani runās. Otrais džentlmenis, kas kopā ar viņu, tas ar sarkano apakšvesti un tumšajām ūsām, ir augstcienījamais misters Kraštons, viņa sirdsdraugs. Kā jums klājas, milord?

- Ļoti kāsts, Bentem, - milords sacīja.

- Tiešām, milord, ir ļoti silts, - ceremonijmeistars atbildēja.

- Sasodīti, - piekrita augstcienījamais misters Kraštons.

- Vai jūs, Bentem, esat redzējis milorda pasta ratus? - augstcienījamais misters Kraštons jautāja pēc īsas pauzes, kurā jaunais lords Mjūtenheds bija mēģinājis ar skatienu apmulsināt misteru Pikviku un misters Kraštons pārdomājis, par kādu tematu milords vislabāk varētu runāt.

- Ak dievs, nē, - ceremonijmeistars atbildēja. - Pasta rati! Kāda lieliska ideja! Ievē-ērojami!

- Žēlīgās debesis! - milords teica. - Es domāju, ka katls il ledējis jaunos pasta latus. Tie il visglītākā, visskaistākā, visglatiodākā lietiņa ud liteņiem, kāda jebkad ledēta, - noklāsoti salkani, un dilgs klejumā klāsā.

- Ar īstu vēstuļu kastīti, un viss, kā nākas, - teica augstcienījamais misters Kraštons.

- Un plieksā mazs sēdeklis al delds maigām kucielim, - piemetināja milords. - Aizvakal no līta es blaucu uz Blistoli salkanos svālkos, un divi sulaiņi jāja cetultdaļjūdi man aid mugulas, un lai saspel mani pēlkons, ja cilvēki netlēja ālā no būdām un neaptulēja manu blaucienu un neplasīja, vai es mevedot pastu. Valeni, valeni!

Par šo anekdoti milords ļoti sirsnīgi nosmējās un klausītāji, protams, tāpat. Tad, paņēmis zem rokas padevīgo misteru Kraštonu, lords Mjūtenheds aizgāja.

- Milords ir patīkams jauneklis, - ceremonijmeistars piemetināja.

- Jādomā gan, - misters Pikviks sausi atbildēja.

Tā kā dejas jau bija sākušās, nepieciešamās iepazīstināšanas izdarītas un visi priekšdarbi nokārtoti, Endželo Bentems piebiedrojās misteram Pikvikam un ieveda viņu kāršu istabā.

Tieši tai brīdī, kad viņi ienāca, atraitnīgā lēdija Snafenafa un divas citas - pēc izskata ļoti vecas un arvien vistam nodevušās lēdijas grozījās ap kādu neaizņemtu kāršu galdu, un, tikko uzmetušas acis misteram Pikvikam, ko pavadīja Endželo Bentems, tās apmainījās savstarpējiem skatieniem, redzēdamas, ka viņš ir tieši tā persona, kuras tām pietrūka roberam.

- Manu dārgo Bentem, - glaimīgi teica atraitnīgā lēdija Snafenafa, - esiet tik labs un atrodiet mums kādu jauku cilvēku, lai šis galds būtu pilns.

Gadījās, ka tobrīd misters Pikviks skatījās uz citu pusi, tādēļ milēdija pameta ar galvu uz viņa pusi un izteiksmīgi savilka uzacis.

- Mans draugs misters Pikviks, milēdij, par to ļoti priecāsies. Esmu pārliecināts - viņš ievē-ērojami priecāsies, - ceremonijmeistars teica, saprazdams mājienu. - Misters Pikviks - lēdija Snafenafa, misis Vagsbija, pulkvediene, mis Bolo.

Misters Pikviks pret katru lēdiju paklanījās un, redzēdams, ka izvairīties nav iespējams, izmeta kārtis. Misters Pikviks un mis Bolo spēlēja pret lēdiju Snafenafu un pulkvedieni Vagsbiju.

Otrās partijas sākumā, tikko bija atklāts trumpis, istabā iesteidzās divas jaunas lēdijas un nostājās abās pusēs pulkvedienes Vagsbijas krēslam, kur tās pacietīgi gaidīja, kamēr spēle beidzās.

- Nu, Džeina, - pulkvediene Vagsbija teica, pievērsdamas vienai no meitenēm, - kas ir?

- Es, mamma, atnācu paprasīt, vai es drīkstētu dejot ar jaunāko misteru Krauliju? - glītākā un jaunākā no abām čukstēja.

- Ak dievs, Džeina, kā tu vispār vari par to domāt! - sašutusi atbildēja mamma. - Vai tu daudz reižu neesi dzirdējusi, ka viņa tēvam ir tikai astoņi simti gadā un pēc tēva nāves arī to vairs nebūs? Man kauns par tevi. Nekādā ziņā ne!

- Mamma, - čukstēja otra, kas bija daudz vecāka par māsu un izskatījās bezkrāsaina un mākslota, - ar mani iepazīstināja lordu Mjūtenhedu. Es teicu, mamma, ka, man šķiet, es vēl neesmu angažēta.

- Tu man esi mīļa meitiņa, - pulkvediene Vagsbija atbildēja, ar vēdekli pieskardamās meitas vaigam, - un uz tevi vienmēr var paļauties. Viņš, mana dārgā, ir neizmērojami bagāts. Lai dievs tevi svētī!

To sacīdama, pulkvediene Vagsbija ļoti mīļi noskūpstīja vecāko meitu un, brīdinoši savilkusi uzacis pret jaunāko, saka šķirot savas kārtis.

Nabaga misters Pikviks! Viņš nekad nebija spēlējis ar trim rūdītiem sieviešu dzimuma kāršu spēlmaņiem. Tās bija tik briesmīgi apķērīgas, ka viņu gluži nobiedēja.

Ja viņš izspēlēja nepareizu kārti, mis Bolo skatienos bija redzams vesels mazu dunču arsenāls; ja aizkavējās pārdomās, kura kārts būtu īstā, lēdija Snafenafa atzvēlās krēslā un ar nepacietības un nožēlas pilnu skatienu uzsmaidīja pulkvedienei Vagsbijai, bet pulkvediene Vagsbija paraustīja plecus un ieklepojās, ar to it kā sacīdama, ka šī šauboties, vai viņš vispār sākšot spēlēt. Pēc katras partijas mis Bolo ar drūmu seju un pārmetošu skatienu apjautājās, kāpēc misters Pikviks neesot otro reizi izspēlējis kāravu vai pirmo reizi kreicu, vai nokāvis pīķi, vai paņēmis ercenu, vai izspēlējis dūzi, vai piespēlējis kungam, vai kaut ko tamlīdzīgu; un, atbildot uz visiem šiem nopietnajiem apvainojumiem, misters Pikviks nekā nevarēja attaisnoties, jo bija jau visu spēles gaitu aizmirsis. Turklāt citi nāca un skatījās, un tas padarīja misteru Pikviku nervozu. Bez tam ļoti traucēja saruna netālu no galda starp Endželo Bentemu un divām mis Metinterām, kas, būdamas vecmeitas un diezgan īpatnējas, veltīja ceremonijmeistaram daudz uzmanības, cerēdamas, ka no viņa pa reizei var iznākt kavalieris. Visas šīs lietas kopā ar trokšņiem un pārtraukumiem, ko sacēla pastāvīgā staigāšana iekšā un ārā, bija iemesls tam, ka misters Pikviks spēlēja diezgan slikti; arī kārtis viņam nekrita, un, kad viņi desmit minūtes pēc vienpadsmitiem beidza, mis Bolo piecēlās no galda ļoti uztraukta un devas tieši uz mājām, sēdēdama nestuvēs un liedama asaru straumes.

Atkal piebiedrojies saviem draugiem, kas visi kā viens apgalvoja, ka jaukāku vakaru viņi laikam nekad neesot pavadījuši, misters Pikviks kopā ar viņiem devās uz «Balto Briedi» un, nomierinājis savas jūtas ar kaut ko karstu, likās gultā un gandrīz tūlīt aizmiga.

^{1 - Bata - iecienīta kūrvieta Anglijas rietumos ar dziedniecisku minerālūdeņu avotiem.}

^{2 - Lokans melnkoka spieķītis - Dikenss kļūdījies, piedēvēdams melnkoka spieķim lokanību.}

^{3 - Bouquet du roi (franc.) - karaliskā buķete.}

^{4 - Klephemgrīna - Londonas dienvidrietumu nomale.}

^{5 - Rapē - stipra franču šņaucamā tabaka.}