Pikvika kluba piezīmes

XXXVI NODAĻA

Tā kā misters Pikviks domāja palikt Batā vismaz divus mēnešus, viņam likās ērtāk uz šādu laiku noīrēt sev un saviem draugiem privātu dzīvokli; un, tā kā bija izdevīgs gadījums par mērenu cenu noīrēt kāda Roijelkresentas nama augšējo stāvu, kas bija lielāks, nekā viņiem vajadzēja, misters un misis Dauleri piedāvājās aizņemt vienu guļamistabu un vienu viesistabu. Šo priekšlikumu tūliņ pieņēma, un pēc trim dienām visi bija novietojušies jaunajā mītnē, bet pēc tā misters Pikviks ar vislielāko cītību sāka dzert ūdeņus. Misters Pikviks tos dzēra sistemātiski. Viņš izdzēra ceturtdaļpintes pirms brokastīm un pastaigādamies uzkāpa kādā pakalnā, otru ceturtdaļpinti pēc brokastīm un pastaigādamies nokāpa no kāda pakalna, un pēc katras jaunas ceturtdaļpintes misters Pikviks ļoti svinīgos un pārliecinošos izteicienos pavēstīja, ka jūtoties daudz labāk. Viņa draugi par to bija ļoti iepriecināti, lai gan arī agrāk nebija manījuši, ka viņam kaut kas kaitētu.

Telpa, kurā dzer minerālūdeņus, ir plašs salons, ko grezno korintiešu kolonas, estrāde mūziķiem, Tompiona pulkstenis¹, Neša statuja² un kāds zeltīts uzraksts, ko vajadzētu ievērot visiem ūdeņu dzērējiem, jo tas visus aicina būt žēlsirdīgiem.

Tur ir liela bufete ar marmora vāzi, no kuras apkalpotājs smeļ ūdeni, un lielu skaitu dzeltenīgu glāžu, no kurām apmeklētāji to dzer, un ir ļoti pamācoši un patīkami vērot, cik neatlaidīgi un nopietni viņi to malko. Turpat netālu atrodas vannas, kurās daļa apmeklētāju mazgājas, un pēc tam spēlē orķestris, viņus par šo veikto darbu apsveikdams. Ir vēl otra telpa ūdens dzeršanai, kurā nespēcīgas lēdijas un džentlmeņus iestumj ar tik pārsteidzoši daudziem un dažādiem krēsliem un ratiņiem, ka katram piedzīvojumu meklētājam, kas tur ieiet ar parasto skaitu kāju pirkstu, draud gandrīz nenovēršamas briesmas iznākt ārā bez tiem. Ir vēl trešā telpa, kurā iet cilvēki, kas mīl mieru, jo tur ir mazāk trokšņa nekā abās pārējās. Pastaigājas milzīgs daudzums cilvēku ar kruķiem un bez tiem, ar spieķiem un bez spieķiem, un visur rit dzīvas un patīkamas sarunas.

Katru rītu kārtīgie ūdens dzērēji, to skaitā misters Pikviks, satikās ūdens dzeršanas telpā, iedzēra katrs savu ceturtdaļpinti un, lai uzlabotu veselību, pastaigājās.

Pēcpusdienas promenādē lords Mjūtenheds un augstcienījamais misters Kraštons, atraitnīgā lēdija Snafenafa, pulkvediene Vagsbija un visi ievērojamie cilvēki un rīta puses ūdens dzērēji sanāca lielā sapulcē. Pēc tam viņi devās pastaigāties kājām vai braukšus, vai stumjamos krēslos un atkal visi satikās. Tad džentlmeņi devās uz lasāmzālēm un tur sastapās atsevišķās grupās. Pēc tam viņi gāja mājās. Ja to vakaru bija teātris, viņi varbūt satikās teātrī; ja tovakar bija balle, viņi satikās balles zālē, un, ja nebija ne viena, ne otra, viņi satikās nākamajā dienā - ļoti patīkama dienas kārtība, tikai varbūt mazliet vienmuļa.

Misters Pikviks pēc kādas tādā kārtā pavadītās dienas, kad viņa draugi bija aizgājuši gulēt, sēdēja viens pats savā istabā un rakstīja piezīmes savā dienasgrāmatā.

Viņu iztraucēja viegla klauvēšana pie istabas durvīm.

- Lūdzu, piedodiet, ser, - teica saimniece misis Kredoka, ieskatīdamās istabā, - bet vai jums, ser, vēl kaut ko nevajadzēs?

- Nekā, kundze, - misters Pikviks atbildēja.

- Mana kalpone, ser, aizgājusi gulēt, - misis Kredoka turpināja, - un misters Daulers bija tik labs un pateica, ka viņš pasēdēšot nomodā, lai sagaidītu misis Dauleri, jo viesības laikam nevilkšoties pārāk ilgi. Tādēļ es domāju, ja jums, mister Pikvik, nekā vairāk nevajag, es iešu gulēt.

- Katrā ziņā, kundze, - misters Pikviks atbildēja.

- Novēlu jums labu nakti, ser, - misis Kredoka teica.

- Ar labu nakti, kundze! - misters Pikviks atsaucās.

Misis Kredoka aizvēra durvis, un misters Pikviks turpināja rakstīt.

Pēc pusstundas piezīmes bija pabeigtas. Misters Pikviks rūpīgi nosusināja pēdējo lappusi ar susināmo papīru, aizvēra grāmatu, noslaucīja spalvu pie svārku stērbeļu oderes un atvēra rakstāmgalda atvilktni, lai tur rūpīgi novietotu tintnīcu. Atvilktnē atradās dažas loksnes papīra, aprakstītas diezgan sīkā rokrakstā un tā salocītas, ka bija redzams virsraksts labi salasāmā apaļrakstā. No virsraksta redzēdams, ka tas nav privāts dokuments, bet, kā liekas, attiecas uz Batu un ir ļoti īss, misters Pikviks to atlocīja, sakārtoja sveci tā, lai tā labi degtu līdz lasīšanas beigām, un, pievilcis krēslu tuvāk kamīnam, sāka lasīt:

PATIESĀ LEĢENDA PAR PRINCI BLEIDADU

Pirms mazāk nekā divsimt gadiem vienā no šīs pilsētas publiskajām peldu iestādēm bija redzams uzraksts par godu tās varenajam dibinātājam - slavenajam princim Bleidadam. Šis uzraksts tagad ir izdzisis.

Daudzus gadu simteņus pirms tam no paaudzes paaudzē pārgāja veca leģenda, ka slavenais princis, atgriežoties no senajām Atēnām, kur viņš bija ievācis bagātīgu zināšanu ražu, saslimis ar spitālību, tādēļ vairījies no sava karaliskā tēva galma un ar bēdīgu prātu piebiedrojies zemkopjiem un cūkām. Ganāmpulkā (kā leģenda stāsta) bija kāda cūka ar nopietnu un svinīgu sejas izteiksmi, pret kuru princis izjuta draudzību, jo arī viņš pats bija gudrs. Tā bija cūka ar pārdomātu un nosvērtu izturēšanos - dzīvnieks, kas daudz pārāks par saviem biedriem; tās rukšķēšana bija briesmīga un kodiens ass. Jaunais princis, skatīdamies uz šīs majestātiskās cūkas seju, dziļi nopūtās: viņš domāja par savu karalisko tēvu, un viņa acis pildījās asarām.

Šai gudrajai cūkai patika peldēties treknos, šķidros dubļos. Ne vasarā, kā tagad dara parastas cūkas, lai atvēsinātos, un kā tās ir darījušas arī tajos tālajos laikos (kas pierāda, ka jau toreiz, lai gan nedroši, sākusi aust civilizācijas gaisma), - bet aukstajās ziemas dienās. Viņas sari bija vienmēr tik gludeni un āda tik tīra, ka princis nolēma izmēģināt to ūdeņu tīrīšanas spējas, kurus lietoja viņa draudzene. Viņš izmēģināja.

Zem melnajiem dubļiem burbuļoja Batas karstie avoti. Viņš mazgājās un tika izdziedināts. Aizsteidzies uz sava tēva galmu, viņš izsacīja tēvam savu dziļāko cieņu un, drīz vien atgriezies uz šejieni, nodibināja šo pilsētu un tās slavenās peldvietas.

Ar visu savas agrākās draudzības dedzību viņš meklēja cūku, bet - ak vai! - ūdeņi bija tai atnesuši nāvi. Neuzmanoties tā bija izpeldējusies pārāk karstā avotā, un šī dabas filozofa vairs nebija! Viņai sekoja Plīnijs, kas arī krita par upuri savām slāpēm pēc zināšanām. Tā bija leģenda. Tagad klausieties patiesību.

Pirms daudziem gadu simteņiem slavā un godībā valdīja slavenais un diženais Lads Hadibrass, Britānijas karalis. Viņš bija varens valdnieks. Zeme drebēja, viņam staigājot, - tik resns viņš bija. Viņa pavalstnieki sildījās gaismā, ko izstaroja viņa seja - tā bija tik kvēli sarkana. Tiešām, katra viņa auguma colla bija karaliska. Un viņā bija krietni daudz collu, jo, lai gan viņš nebija sevišķi garš, taču apmēros bija visai ievērojams, un collas, kas trūka garumam, pilnīgi atsvēra apkārtmērs. Ja kādu no jaunāko laiku deģenerētajiem valdniekiem kaut cik varētu ar viņu salīdzināt, tad, man šķiet, šis slavenais valdnieks varētu būt tikai augsti godājamais karalis Kols.

Šim labajam karalim bija karaliene, kas pirms astoņpadsmit gadiem bija dzemdējusi dēlu, kuru nosauca par Bleidadu. Viņu nosūtīja uz kādu sagatavošanas skolu tēva valstī, kur viņš palika līdz desmit gadu vecumam, un pēc tam uzticama sūtņa uzraudzībā zēns tika nosūtīts uz augstāko skolu Atēnās. Tā kā par uzturēšanos skolā brīvdienu laikā nebija atsevišķi jāmaksā un par skolnieka izņemšanu no skolas iepriekš nebija jābrīdina, viņš tur palika astoņus garus gadus. Kad šis laiks beidzās, karalis, viņa tēvs, sūtīja lordkancleru samaksāt rēķinu un pārvest dēlu mājās. Kad lordkanclers to bija izdarījis, viņu sagaidīja ar sajūsmas saucieniem, un tūliņ viņam piešķīra pensiju.

Kad karalis Lads redzēja princi, savu dēlu, un atzina, kā tas izaudzis par skaistu jaunekli, viņš tūdaļ nodomāja, cik lieliski būtu, ja varētu to bez kavēšanās apprecināt, lai tā bērni varētu turpināt slaveno Ladu dzimumu līdz pasaules pēdējām dienām.

Šādā nolūkā viņš nosūtīja speciālu sūtniecību, kurā ietilpa diženi augstmaņi, kam nebija nekā ko darīt un vajadzēja kādu papildu nodarbošanos, pie kāda kaimiņu karaļa un prasīja, lai tas dod savu skaisto meitu viņa dēlam par sievu. Tai pašā laikā viņš paziņoja, ka ļoti vēloties būt ar savu brāli un draugu vissirsnīgākajās attiecībās, bet, ja viņi par šīm precībām nevarēšot vienoties, viņam būšot jāpadodas nepatīkamajai nepieciešamībai iekarot tā karaļvalsti un izdurt tam acis. Otrais karalis (kurš no viņiem abiem bija vājākais) uz to atbildēja, ka viņš ļoti pateicoties savam draugam un brālim par tā krietnumu un augstsirdību un ka viņa meita esot pilnīgi gatava precēties, kad vien princim Bleidadam patikšot nākt un viņu paņemt.

Tikko šī atbilde sasniedza Britāniju, visu tautu pārņēma prieks. Visās malās dzirdēja tikai svētku un dzīru troksni - un bez tam vēl naudas žvadzēšanu, ko tauta maksāja karaļa nodokļu iekasētājiem, lai segtu šīs laimpilnās ceremonijas izdevumus.

Šim gadījumam par godu karalis Lads sasauca pilnu padomi, jūtu pārpilnībā piecēlās no troņa un lika lordam galvenajam tiesnesim gādāt šurp vislabākos vīnus un galma menestrelus; seno vēsturnieku nezināšanas dēļ šo laipnības parādīšanu piedēvējuši karalim Kolam visiem pazīstamās rindās, kuras šo majestāti attēlo: Saucam pēc pīpes un saucam pēc kausa, un saucam pēc saviem trim vijolniekiem.

Tā ir acīm redzama netaisnība pret karaļa Lada piemiņu un karaļa Kola tikumu negodīga pārspīlēšana.

Bet visās šajās dzīrēs un izpriecās piedalījās kāds cilvēks, kas nedzēra ne malka, kad plūda dzirkstošie vīni, un nedejoja, kad spēlēja menestreli. Tas nebija neviens cits kā pats princis Bleidads, kura laimei par godu tai pašā laikā vesela tauta atvēra rīkles un makus. Patiesība bija tāda, ka princis, aizmirsdams ārlietu ministra neapšaubāmās tiesības iemīlēties viņa vietā, pretēji visiem precedentiem politikā un diplomātijā bija jau iemīlējies pats uz savu roku un slepeni salaulājies ar kāda dižciltīga atēnieša skaisto meitu.

Šeit mums ir spilgts piemērs vienai no daudzajām civilizācijas un izsmalcinātības, priekšrocībām. Jā princis būtu dzīvojis vēlākos laikos, viņš būtu tūliņ varējis apprecēt to, ko viņa tēvs izvēlējies, un tad ķerties nopietni pie darba, lai atbrīvotos no šīs smagās nastas, kas viņu nomāca. Viņš būtu varējis mēģināt salauzt tās sirdi ar sistemātiskiem apvainojumiem un nevērību, vai arī, ja tās dzimumam piemītošā drosme un lepnā apziņa par daudzajām izciestajām netaisnībām tai palīdzētu izturēt šo slikto apiešanos, viņš būtu varējis mēģināt atņemt tai dzīvību un tā galīgi no tās atbrīvoties. Bet princim Bleidadam neienāca prātā neviens no šiem līdzekļiem, kā atbrīvoties, tādēļ viņš izlūdzās privātu audienci un pastāstīja visu savam tēvam.

Ir veca karaļu privilēģija - valdīt pār visu, tikai ne pār savām kaislībām. Karalis Lads iedegās briesmīgās dusmās, meta savu kroni pret griestiem un atkal to satvēra, jo tajos laikos karaļi turēja savus kroņus uz galvām, nevis Tauerā, spārdīja grīdu, dauzīja pieri, brīnījās, kādēļ viņa paša miesa un asinis saceļoties pret viņu, un beidzot, iesaucis savus sargus, pavēlēja princi nekavējoties aizvest un ieslodzīt kādā augstā tornī. Veco laiku karaļi parasti tā rīkojās ar saviem dēliem, kad to laulību tieksmes gadījuma dēļ nesakrita ar viņu pašu tieksmēm.

Kad princis Bleidads bija atradies ieslodzījumā augstajā tornī jau gandrīz gadu un viņa miesīgo acu priekšā nebija nekā cita kā akmens siena, bet gara acu priekšā - ilgstošs ieslodzījums, viņš, dabiski, sāka domāt par bēgšanu, un pēc dažu mēnešu gatavošanās viņam izdevās to izdarīt. Apdomīgā kārtā viņš savu galda nazi atstāja cietumsarga sirdī, lai šo nabaga cilvēku (kam bija arī ģimene) saniknotais karalis neturētu aizdomās kā bēgšanas līdzzinātāju un attiecīgi nesodītu.

Valdnieks, zaudējis dēlu, no dusmām zaudēja vai prātu. Viņš nezināja, uz ko izgāzt savas dusmas un bēdas, līdz laimīgā kārtā atcerējās lordkancleru, kas bija pārvedis viņa dēlu mājās. Viņš tam nekavējoties atņēma kā pensiju, tā galvu.

Pa to laiku jaunais princis, labi maskējies, kājām klīda pa sava tēva valsti, un visās grūtībās viņu uzmundrināja un balstīja domas par Atēnu meiteni, kas bija viņa smago pārbaudījumu nevainīgais cēlonis. Kādu dienu viņš apstājās kādā lauku ciematā, lai atpūstos. Redzēdams, ka pļaviņā notiek jautras dejas un cilvēki ar jautrām sejām staigā šurpu turpu, viņš uzdrošinājās kādam izpriecu dalībniekam, kas stāvēja turpat netālu, pajautāt par šī prieka iemeslu.

«O, svešiniek,» skanēja atbilde, «vai tad jūs nezināt par mūsu žēlīgā karaļa neseno uzsaukumu?»

«Uzsaukumu? Nē. Kādu uzsaukumu?» atsaucās princis, jo viņš bija ceļojis pa nomaļiem un maz staigātiem ceļiem un nezināja nekā, kas notika uz lielceļiem, kādi nu toreiz tie bija.

«Nu,» zemnieks atbildēja, «tā ārzemnieku lēdija, kuru mūsu princis gribēja precēt, ir apprecējusi kādu savas pašas zemes augstmani, un karalis paziņo par šo notikumu un līdz ar to izziņo lielus publiskus svētkus, jo tagad, protams, princis Bleidads nāks atpakaļ un apprecēs lēdiju, ko izvēlējies viņa tēvs. Stāsta, ka viņa esot tik skaista kā pusdienas saule. Uz jūsu veselību, ser! Dievs, svētī karali!»

Princis tālāk neklausījās. Viņš bēga prom no šīs vietas un paslēpās tuvākā meža biezoknī. Viņš gāja un gāja, nakti un dienu, zem kvēlojošās saules un zem aukstā, bālā mēness, pusdienas sausajā karstumā un nakts mitrajā dzestrumā, pelēkajā rīta ausmā un kvēlajā vakara sārtumā. Viņš tik maz domāja par laiku vai ceļa mērķi, ka, iedams uz Atēnām, aizklīda līdz Batai.

Tur, kur tagad atrodas Bata, toreiz nekādas pilsētas nebija. Nebija ne zīmes no cilvēku mītnes, kas varētu šai vārdā saukties, bet jau toreiz te bija tas pats skaistais apvidus, tie paši plašie pakalni un ielejas, tas pats tālumā redzamais skaistais līcis³, tie paši augstie kalni, kas, līdzīgi dzīves likstām, no tālienes apskatīti un gaišās rīta dūmakas viegli aizplīvuroti, zaudē savu skarbo un bargo izskatu un liekas ļoti maigi un mierīgi. Šīs ainas liegā skaistuma aizkustināts, princis noslīga uz zaļajām velēnām un mazgāja savas sapampušās kājas ar asarām.

«Ak,» sacīja nelaimīgais Bleidads, rokas sažņaudzis un acis pret debesīm pacēlis, «kaut šeit beigtos mana klejošana! Kaut šīs gaužās asaras, ar kurām es tagad apraudu pieviltās cerības un apvainoto mīlestību, varētu šeit mūžam plūst mierā!»

Šī vēlēšanās tika uzklausīta. Tas notika pagānu dievu laikā, kuri reizēm mēdza turēt cilvēkus pie vārda, turklāt tik ātri, ka dažos gadījumos tas tiešām bija nepatīkami. Zeme atvērās zem prinča kājām, viņš iegrima bezdibenī, un zeme acumirklī atkal uz visiem laikiem sakļāvās virs viņa galvas, izņemot to vietu, kur augšup strāvoja viņa karstās asaras un kur tās turpina plūst līdz šim laikam.

Ir novērots, ka līdz pat šai dienai liels skaits vecāku lēdiju un džentlmeņu, kam nav izdevies iegūt dzīves biedru, un gandrīz tikpat daudz jaunu, kas labprāt vēlētos tādu iegūt, ik gadus dodas uz Batu dzert ūdeņus, no kuriem tie iegūst daudz spēka un apmierinājuma. Tā ir labākā uzslava prinča Bleidada asaru iedarbībai un stiprākais pierādījums šīs leģendas patiesīgumam.

Izlasījis šo mazo manuskriptu līdz beigām, misters Pikviks vairāk reižu nožāvājās, atkal to rūpīgi salocīja un nolika atpakaļ rakstāmgalda atvilktnē un tad, izskatīdamies ļoti noguris, aizdedza jaunu sveci un devās augšā uz guļamistabu.

Pēc paraduma viņš apstājās pie mistera Daulera durvīm un pieklauvēja, lai novēlētu labu nakti.

- Ā, - Daulers teica, - vai ejat gulēt? Es arī labprāt gribētu. Nelāga nakts. Vējains, vai ne?

- Ļoti, - misters Pikviks atteica. - Ar labu nakti!

- Ar labu nakti.

Misters Pikviks devās uz savu guļamistabu, bet misters Daulers atkal apsēdās pie kamīna, lai izpildītu pārsteidzīgi doto solījumu palikt nomodā, līdz sieva pārnāks mājās.

Kas varētu būt nepatīkamāk nekā sēdēt nomodā un kādu gaidīt, sevišķi tad, ja šis «kāds» atrodas viesībās? Jums katrā ziņā jādomā, cik ātri laiks paiet viņiem un cik lēni tas velkas jums, un, jo vairāk jūs par to domājat, jo vairāk jums zūd cerības, ka gaidītais drīz atgriezīsies. Arī pulkstenis, jums vienatnē sēžot, tikšķ pārāk skaļi, un jums sāk likties, it kā jūs būtu apausts ar zirnekļu tīkliem. Vispirms kaut kas pakutina jūsu labo celi, un tad tā pati sajūta rodas kreisajā. Tikko jūs esat pārmainījis stāvokli, tas pats sākas ar rokām, un, kad jūs esat izgrozījuši savus locekļus visdīvainākajos stāvokļos, pēkšņi atkal sāk niezēt deguns. Jūs to beržat tā, it kā gribētu noberzt pavisam nost, - un, bez šaubām, to arī izdarītu, ja varētu. Arī acis sagādā tikai nepatikšanas, un, kamēr jūs nokniebjat degli vienai svecei, otrai tas izaudzis pusotras collas garš. Šo un vēl dažādu citu nepatīkamu sīkumu dēļ tāda sēdēšana un gaidīšana, kad visi citi jau aizgājuši gulēt, ir viss kas cits, tikai ne patīkama laika pavadīšana.

Tieši tā domāja misters Daulers, sēdēdams pie kamīna un izjuzdams godīgu sašutumu pret visiem tiem necilvēkiem, kas priecājās viesībās un nelaida viņu gulēt.

Viņa oma nekļuva labāka, ja atcerējās, ka pievakarē bija iedomājies, it kā viņam sāpot galva, un tāpēc palicis mājās. Pēdīgi, pēc tam kad viņš bija dažas reizes aizsnaudies, gāzies pret kamīna režģiem un atrāvies atpakaļ īstajā laikā, lai neiededzinātu sejā zīmi, misters Daulers nolēma mazliet atlaisties gultā dibenistabā un domāt - protams, ne jau gulēt.

- Man ir ciešs miegs, - misters Daulers teica pats sev, atstiepdamies gultā. - Man jāpaliek nomodā. Jādomā, ka no šejienes es dzirdēšu klaudzinām. Jā. Es jau tā domāju. Es varu dzirdēt naktssargu. Tur viņš iet. Tagad dzirdams vājāk. Vēl mazliet vājāk. Viņš nogriežas ap stūri. Ā!

Kad misters Daulers nonāca līdz šai vietai, viņš pagriezās ap stūri, pie kura tik ilgi bija vilcinājies, un cieši aizmiga.

Tai brīdī, kad pulkstenis nosita trīs, vējš iepūta Kresentā nestuves, kurās sēdēja misis Daulere un kuras nesa viens īss un resns nesējs un viens garš un tievs, kuriem visu ceļu vajadzēja daudz pūļu, lai paši noturētos stateniski, nemaz jau nerunājot par nestuvēm. Bet šai augstajā vietā, kas turklāt bija apbūvēta pusmēness veidā, vējš riņķoja ar tik briesmīgu niknumu, it kā gribētu izraut bruģa akmeņus. Nesēji bija ļoti priecīgi, kad varēja nolikt nestuves zemē un divas reizes spēcīgi pieklauvēt pie ielas durvīm.

Viņi kādu laiku pagaidīja, bet neviens nenāca.

- Man šķiet, apkalpotāji dus Morfeja rokās, - ieminējās īsais nesējs, sildīdams rokas pie lāpas, ko nesa zēns, kurš viņus pavadīja.

- Es vēlētos, kaut viņš tiem iekniebtu un tos pamodinātu, - piezīmēja garais.

- Lūdzu, esiet tik laipni un pieklauvējiet vēlreiz! - no nestuvēm sauca misis Daulere. - Lūdzu, pieklauvējiet vēl reizes trīs četras!

Īsais nesējs labprāt gribēja šo lietu izbeigt, cik iespējams, ātrāk, tādēļ viņš pakāpās uz kāpnēm un piesita četras vai piecas reizes ik pa diviem sitieniem, no kuriem katram bija astoņu vai desmit sitienu svars, bet garais izgāja ielas vidū un skatījās, vai logos neparādās gaisma.

Neviens nenāca. Viss bija tumšs un kluss kā iepriekš.

- Ak dievs! - misis Daulere izsaucās. - Esiet tik laipni un pieklauvējiet vēlreiz.

- Vai zvana te nav, kundze? - īsais nesējs sacīja.

- Ir gan, - iejaucās zēns ar lāpu. - Es jau visu laiku zvanu.

- Tas ir tikai rokturis, - misis Daulere paskaidroja. - Stieple ir norauta.

- Apkalpotājiem vajadzētu noraut galvas, - garais rūca.

- Es jūs palūgšu būt tik laipniem un pieklauvēt vēlreiz, - ārkārtīgi pieklājīgi teica misis Daulere.

Īsais vēl dažas reizes pieklauvēja, bet tas neatstāja ne mazāko iespaidu. Tad garais, zaudējis pacietību, stājās viņa vietā un sāka nemitīgi un skaļi klaudzināt, gluži kā ārprātīgs pastnieks.

Beidzot misters Vinkls sāka sapņot, ka viņš esot kādā klubā un tā locekļi tik sirdīgi strīdoties, ka priekšsēdētājam, lai uzturētu kārtību, visu laiku jādauza ar āmuru pa galdu; tad viņam radās neskaidrs priekšstats par ūtrupes telpu, kur neviens nekā nesola un ūtrupnieks visu nopērk pats; un beidzot viņš sāka domāt, - esot gluži iespējams, ka kāds klauvē pie ielas durvīm. Tomēr, lai par to pilnīgi pārliecinātos, viņš kādas desmit minūtes mierīgi palika gultā un klausījās, un, kad bija saskaitījis trīsdesmit divus vai trīsdesmit trīs sitienus, viņš sajutās ļoti apmierināts un pats sevi uzslavēja par modrību.

«Dung, dung - dung, dung - dumg, dung - dun, dun, dun, dun, dun, dungs,» skanēja klaudzieni.

Misters Vinkls izlēca no gultas, pilnīgi nesaprazdams, kas varētu būt noticis, un, steigšus uzvilcis zeķes un kurpes, ietinās rīta svārkos, aizdedzināja sveci pie nakts sveces, kas dega kamīnā, un steidzās lejā.

- Beidzot, kundze, kāds nāk, - īsais nesējs izsaucās.

- Es viņam labprāt ietu nopakaļus ar īlenu rokā, - garais nomurmināja.

- Kas tur ir? - misters Vinkls sauca, noņemdams durvju ķēdi.

- Nestāvi, čuguna galva, un neprasi! - ar vislielāko nicināšanu atbildēja garais, būdams pilnīgi pārliecināts, ka jautātājs ir kāds sulainis. - Atver durvis!

- Ātrāk, guļava! - uzmudinoši piemetināja otrs.

Misters Vinkls, pusmiegā būdams, mehāniski paklausīja pavēlei, mazliet pavēra durvis un palūrēja ārā. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija zēna nestās lāpas sarkanā uguns. Pārbijies no pēkšņās iedomas, ka māja varbūt aizdegusies, viņš steigšus plaši atgrūda durvis un, turēdams sveci virs galvas, blenza baiļu pilnām acīm, nebūdams drošs; vai viņš redz nestuves vai ugunsdzēsēju mašīnu. Šai brīdī spēcīgi uzbrāzmoja vējš. Svece nodzisa, misters Vinkls juta, ka viņu ar nepārvaramu spēku izrauj uz kāpnēm, un durvis ar skaļu blīkšķi aizcirtās.

- Tā, jauno cilvēk, tas jums izdevās, - īsais nesējs noteica.

Misters Vinkls, ieraudzījis nestuvju logā lēdijas seju, steigšus apgriezās, ar visu spēku sāka klaudzināt un izmisis kliedza nesējiem, lai stiepjot nestuves atkal prom.

- Nesiet tās prom, nesiet tās prom! - misters Vinkls kliedza. - Tur kāds nāk ārā no blakus mājas. Laidiet mani nestuvēs! Paslēpiet mani... dariet kaut ko ar mani!

Visu laiku viņš trīcēja no aukstuma un ikreiz, kad pacēla roku pie āmura, vējš visnepatīkamākā kārtā plivināja rīta svārku.

- Pa Kresentu nāk cilvēki. Tur ir arī lēdijas. Aizsedziet mani ar kaut ko! Stāviet man priekšā! - misters Vinkls brēca.

Taču nesēji bija tā aizelsušies no smiekliem, ka nevarēja viņam it nekā palīdzēt, bet lēdijas ar katru brīdi nāca tuvāk un tuvāk.

Misters Vinkls, zaudējis cerības, vēlreiz pieklauvēja. Lēdijas atradās tikai dažu namu attālumā. Viņš nometa izdzisušo sveci, ko visu laiku bija turējis virs galvas, un kā bulta metās iekšā nestuvēs, kur atradās misis Daulere.

Misis Kredoka beidzot bija izdzirdusi klauvēšanu un balsis un, aizkavējusies vienīgi tik ilgi, lai uzliktu galvā kaut ko smalkāku par nakts cepuri, noskrēja lejā viesistabā pārliecināties, vai tie ir gaidītie. Viņa atvēra logu tieši tai brīdī, kad misters Vinkls metās nestuvēs, un, tikko ieraudzījusi, kas ārā notiek, sāka skaļi un izmisīgi spiegt un lūdza, lai misters Daulers tūliņ ceļoties augšā, jo viņa sieva bēgot prom ar kādu citu džentlmeni.

To izdzirdis, misters Daulers pielēca no gultas kā gumijas bumba un, ieskrējis priekšistabā, aizsniedza vienu logu tieši tai brīdī, kad misters Pikviks atgrūda vaļā otru, un pirmais, ko abi ieraudzīja, bija misters Vinkls, kas patlaban nozuda nestuvēs.

- Naktssargi - briesmīgā balsī kliedza Daulers. - Apturiet viņu!... Aizturiet viņu!... Turiet viņu ciet!... Ieslēdziet viņu, kamēr es noeju lejā! Es viņam rīkli pārgriezīšu.... Dodiet man nazi!... No auss līdz ausij... To es, misis Kredoka, izdarīšu!

Un, izrāvies no spiedzošās saimnieces un mistera Pikvika rokām, saniknotais vīrs paķēra mazu deserta nazīti un izskrēja uz ielas.

Bet misters Vinkls uz viņu negaidīja. Tikko izdzirdis drošsirdīgā Daulera briesmīgos draudus, viņš izlēca no nestuvēm tikpat ātri, kā ielēcis, un, pametis rīta kurpes uz ielas, ņēma kājas pār pleciem un drāzās apkārt pa Kresentu, bet Daulers un naktssargs viņam uz pēdām sekoja. Taču viņš neļāva sevi panākt; kad viņš skrēja otru riņķi, durvis bija atvērtas; viņš metās iekšā, aizcirta tās Dauleram deguna priekša, uzskrēja savā guļamistabā, aizslēdza durvis, aizstūma tām priekšā mazgājamo galdiņu, kumodi un galdu un sameklēja visnepieciešamākās lietas, lai, rītam austot, aizbēgtu.

Daulers pienāca pie durvīm un caur atslēgas caurumu ar zvērestu apliecināja savu nelokāmo apņemšanos rīt pārgriezt misteram Vinklam rīkli. Tad apklusa daudzo balsu troksnis viesistabā, starp kurām bija skaidri dzirdama mistera Pikvika balss, kas centās nodibināt mieru, iemītnieki izklīda pa savām guļamistabām, un viss atkal palika klusu.

Ļoti iespējams, ka kāds uzdos jautājumu: kur tad visu šo laiku atradās misters Vellers? Nākošajā nodaļā mēs pastāstīsim, kur viņš bija.

^{1 - Tompiona pulkstenis - sienas pulkstenis vai stāvpulkstenis, ko darinājis pazīstamais angļu XVII gs. beigu pulksteņtaisītājs Tompions. Viņa pulksteņi bija slaveni ar uzjautrinošiem stundu sitieniem un gaitas precizitāti.}

^{2 - Neša statuja. - Kāršu spēlmanis un dēku meklētājs Ričards Nešs (dzimis 1674. g.), kurš pēdīgi izvēlējās par savu profesiju publiskas izrādes «dižciltīgās» publikas uzjautrināšanai un kļuva slavens ar savu darbību Batas «ceremonijmeistara» postenī.}

^{3 - Skaistais līcis. - Dikenss domā Bristoles līci starp Velsas pussalu un Kornvelu Anglijas rietumos; Batas kūrvieta atrodas netālu no Bristoles pilsētas.}