Pikvika kluba piezīmes

XXVII NODAĻA

Tā kā bija atlikušas vēl divas dienas līdz nolemtajam pikvikiešu braucienam uz Dinglijdellu, misters Vellers, agri paēdis pusdienas, apsēdās kādā «Džordža un Vanaga» sētas puses istabā, lai pārdomātu, kā vislabāk izlietot savu brīvo laiku. Bija neparasti jauka diena, un viņš šo lietu nebija apsvēris vēl ne desmit minūtes, kad viņu pēkšņi sagrāba dēla mīlestības un maiguma jūtas un viņš tik stipri izjuta nepieciešamību apmeklēt tēvu un izpildīt savu pienākumu pret pamāti, ka pats bija ļoti izbrīnījies par savu nevērību, jo agrāk ne reizes nebija padomājis par šo morālisko pienākumu. Gribēdams nekavējoties izlabot savu līdzšinējo nevērību, viņš tūliņ devās augšā pie mistera Pikvika un lūdza atvaļinājumu šī slavējamā nodoma izpildīšanai.

- Protams, Sem, protams, - misters Pikviks atsaucās, un viņa acis mirdzēja no prieka par šo viņa kalpotāja dēla mīlestības jūtu izpausmi, - protams, Sem.

Misters Vellers pateikdamies paklanījās.

- Es ļoti priecājos, Sem, ka jums ir tik augsta dēla pienākuma apziņa, - misters Pikviks sacīja.

- Tā man vienmēr bijse, ser, - misters Vellers atbildēja.

- Tā ir ļoti patīkama īpašība, - misters Pikviks atzinīgi teica.

- Ļoti, ser, - misters Vellers atbildēja, - ja man kādreiz kauč ko no mana tēva vajdzējās, es to vienmēr ļoti godbijīgi un pieklājīgi palūdzu. Ja viņš man to nedeva, es paņēmu pats, bīdamies krist kārdināšanā izdarīt ko nelāgu, ja man tā nebūtu. Tādā ceļā, ser, es viņam aiztaupīju ļoti daudz rūpju.

- Ne jau nu gluži to es gribēju sacīt, Sem, - misters Pikviks teica, ar vieglu smaidu pakratīdams galvu.

- Viss no labām jūtām, ser, - ar vislabākajiem nodomiem, kā teica džentelmens, kad viņš aizbēga no sievas, jo viņam likās, ka tā ar viņu esmot nelaimīga, - misters Vellers atbildēja.

- Jūs varat iet, Sem, - misters Pikviks sacīja.

- Paldiesiņ, ser, - misters Vellers atbildēja un, paklanījies cik vien labi mācēdams un uzvilcis savu vislabāko uzvalku, uzrāpās uz Erandelas¹ karietes jumta un devās ceļā uz Dorkingu.

«Grenbijas Marķīzs» misis Velleres laikā bija labākās šķiras ceļmalas krodziņu īstens paraugs - pietiekoši liels, lai būtu ērts, un pietiekoši mazs, lai būtu omulīgs.

Ceļa otrā pusē pie augsta staba atradās liela izkārtne, kas attēloja kāda apoplektiska izskata džentlmeņa galvu un plecus sarkanos svārkos ar tumši ziliem atlokiem, un virs viņa trīsstūrainās cepures bija tās pašas zilās krāsas triepums, kam vajadzēja attēlot debesis. Virs visa tā atradās pāris karogu, bet zem viņa svārku pēdējās pogas - pāris lielgabalu; tas viss kopā bija slavenā Grenbijas marķīza izteiksmīgs un neapšaubāms portrets.

Bufetes istabas logā atradās izmeklēta ģerāniju kolekcija un spodri noslaucīti stipru dzērienu trauki. Uz atvērtajiem slēģiem bija dažāda satura zeltīti uzraksti, kas daiļrunīgi stāstīja par mīkstām gultām un labiem vīniem; un izmeklētā zemnieku un, zirgu puišu grupa, kas slaistījās pie staļļa durvīm un zirgu siles, jau iepriekš liecināja, ka iekšā pārdod sevišķa labuma alu un degvīnu. Sems Vellers, nokāpis no karietes, apstājās, lai ar piedzīvojuša ceļotāja aci aplūkotu visas šīs mazās pazīmes, kas liecināja par uzņēmuma zelšanu, un, to izdarījis, tūliņ gāja iekšā, ļoti apmierināts ar visu redzēto.

- Kas tad nu! - izsaucās spalga sievietes balss, tikko Sems pabāza galvu pa durvīm. - Kas jums vajadzīgs, jauno cilvēk?

Sems paskatījās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss. Tā nāca no brangi resnas omulīga izskata lēdijas, kas sēdēja bufetes istabā pie kamīna un uzpūta uguni, lai uzvārītu tējas katliņu. Viņa nebija viena, jo otrā pusē kamīnam krēslā ar augstu atzveltni taisns kā bulta; sēdēja kāds vīrs, ģērbies apdilušā melnā uzvalkā, ar gandrīz tikpat garu un stīvu muguru kā krēsla atzveltne. Sems viņam tūliņ pievērsa sevišķu uzmanību.

Tas bija vīrs ar garu, vāju, klīrīgu seju, sarkanu degunu un klaburčūskas acīm - diezgan asām, bet katrā ziņā ļaunām. Viņam bija ļoti īsas bikses un melnas kokvilnas zeķes, kas, tāpat kā pārējais uzvalks, bija krietni noruzējušas. Viņa skatieni bija it kā sastērķelēti, bet viņa baltais kaklauts tāds nebija, un tā garie, saburzītie stūri ļoti nevīžīgi un neizskatīgi nokarājās pār cieši aizpogāto vesti. Pāris vecu, novalkātu biezu cimdu, cepure ar platām malām un izbalējis, zaļš lietussargs, kura audumam cauri dūrās daudz vaļu ūsu, it kā lai atsvērtu kāta galā trūkstošo rokturi, gulēja uz krēsla viņam blakus un, būdami ļoti kārtīgi un rūpīgi salikti, likās norādām, ka vīrs ar sarkano degunu, lai nu kas viņš bija, nekur nedomā steigties.

Par godu vīram ar sarkano degunu jāsaka, ka viņš būtu negudrs, ja lolotu šādu nodomu, jo, pēc visa spriežot, apskaužams būtu tas cilvēks, kas varētu cerēt, ka kaut kur citur viņu uzņems vēl labāk. Plēšu uzpūstā uguns spoži dega, un šo abēju pūliņu rezultātā katliņš jautri dziedāja. Uz galda bija sakārtota maza tējas servīze, kamīna priekšā uz paplātes klusi čurkstēja karstā sviestā grauzdētas maizītes, un sarkandegunis rosīgi darbojās ar garu misiņa grauzdējamo dakšiņu, pārvērzdams lielu maizes riecienu par šo patīkamo ēdmaņu. Viņam blakus stāvēja garojoša glāze ananasu groka ar šķēli citrona, un katru reizi, kad sarkandegunis pacēla maizes riecienu pie acīm, lai pārliecinātos, cik tālu tas ticis, viņš iedzēra pāris malciņu karstā ananasu groka un uzsmaidīja brangi resnajai lēdijai, kas uzpūta uguni.

Sems bija tik nogrimis šīs patīkamās ainas aplūkošanā, ka brangi resnās lēdijas pirmo jautājumu palaida garām pilnīgi neievērotu. Tikai tad, kad to atkārtoja jau trešo reizi un katru reizi spalgākā tonī, viņš apjēdza, ka izturas nepiedienīgi.

- Saimenieks mājā? - Sems vaicāja, atbildot uz šo jautājumu.

- Nē, nav, - misis Vellere atbildēja, jo šī brangi resnā lēdija nebija neviena cita kā nelaiķa mistera Klarka bijusī atraitne un vienīgā mantiniece. - Nē, nav, un es viņu arī negaidu.

- Viņš laikam šodien brauc? - Sems ieteicās.

- Varbūt brauc, varbūt nebrauc, - misis Vellere atcirta, apziezdama ar sviestu maizīti, ko vīrs ar sarkano degunu nupat bija beidzis grauzdēt. - Es to nezinu un, galvenais, arī negribu zināt. Lūdziet dieva svētību, mister Stigins!

Sarkandegunis izpildīja šo lūgumu un tūliņ ar milzīgu rijību ķērās pie maizītēm.

Sarkandeguņa izskats no pirmā acu uzmetiena lika Semam noģist, ka tas pats būs tas gana vietnieks, par kuru bija stāstījis viņa cienījamais tēvs. Tikko viņš redzēja to ēdam, visas šaubas šai jautājumā izgaisa un viņš tūliņ saprata, ka, ja grib apmesties tur, kur patlaban atrodas, viņam nekavējoties jānodrošina savs stāvoklis. Tāpēc viņš sāka darboties, pastiepdams roku pāri letes pusdurvīm, aukstasinīgi tās atbultēdams un mierīgi ieiedams iekšā.

- Kā sviežas, pamāt? - Sems teica.

- Tiešām, man liekas, tas ir kāds Vellers! - misis Vellere atsaucās, pievērsdama acis Semam un nerādīdama visai priecīgu seju.

- Es ar gandrīz tā domā, - nesamulsināmais Sems atsaucās, - un cer, ka šitas te cienīgtēvs mani atvainos, ja es teiks, ka es gribētu būt tas Vellers, kas jūs, pamāt, sauc par savējo.

Tas bija kompliments no diviem stobriem, jo lika noprast, ka misis Vellere ir ļoti patīkama sieviete un misters Stiginss izskatās kā garīga persona. Tam tūliņ bija redzams iespaids, un Sems nostiprināja savus panākumus, noskūpstīdams pamāti.

- Ejiet taču! - teica misis Vellere, viņu atgrūzdama.

- Kaunieties, jaunais cilvēk! - teica džentlmenis ar sarkano degunu.

- Neņemiet ļaunā, ser, neņemiet ļaunā, - Sems atbildēja, - jums ir pilnīgi taisnība; tā neklājas darīt, kad pamātes ir jaunas un smukas, - vai ne, ser?

- Tas viss ir nīcība, - misters Stiginss atteica.

- Ak, tā tas ir, - misis Vellere atbalsoja, sakārtodama savu aubīti.

Arī Sems tā domāja, tomēr cieta klusu.

Likās, ka gana vietnieks nekādā ziņā nav iepriecināts par Sema ierašanos, un, kad pirmā sajūsma par komplimentu bija pārgājusi, pat misis Vellere izskatījās tā, it kā varētu bez viņa iztikt, nejūtot ne mazākās neērtības. Taču te viņš nu bija, un, tā kā pieklājīgā kārtā durvis viņam nevarēja parādīt, visi trīs nosēdās dzert tēju.

- Un kā sviežas tēvam? - Sems apvaicājās.

Izdzirdusi šo jautājumu, misis Vellere pacēla rokas un pārgrieza acis, it kā šo tematu skart viņai būtu pārāk sāpīgi. Misters Stiginss ievaidējās.

- Kas šitam džentelmeņam kaiš? - Sems jautāja.

- Viņš ir satriekts, ka jūsu tēvs iet tādu ceļu, - misis Vellere atbildēja.

- Ak tā gan? - Sems noteica.

- Un ar pilnīgi pietiekošiem iemesliem, - cienīgi piemetināja misis Vellere.

Misters Stiginss paņēma jaunu maizīti un smagi novaidējās.

- Viņš ir briesmīgs grēcinieks, - misis Vellere turpināja.

- Ienaida vīrs! - misters Stiginss izsaucās.

Un viņš izkoda no maizes šķēles lielu, pusapaļu kumosu un atkal novaidējās.

Sems sajuta visai spēcīgu tieksmi dot cienīgtēvam misteram Stiginsam kādu iemeslu vaidēšanai, taču viņš apspieda šo vēlēšanos un tikai pajautāja:

- Ko ta nu vecais tādu izdarījs?

- Tiešām izdarījis! - misis Vellere teica. - Ak, viņam ir cieta sirds. Vakaru pēc vakara šis lieliskais cilvēks - nerauciet pieri, mister Stigins, es vienmēr teikšu, ka jūs esat lielisks cilvēks, - nāk un sēž šeit veselām stundām, bet uz viņu tas neatstāj ne mazāko iespaidu.

- Nu, tas ir savādi, - Sems ieteicās, - uz mani tas atstātu gauži lielu iespaidu, ja es bijs viņa vietā; to es zin.

- Lieta tāda, mans jaunais draugs, - misters Stiginss svinīgi sacīja, - viņam ir nocietināta sirds. Ak mans jaunais draugs, kurš cits būtu varējis pretoties sešpadsmit mūsu visšķīstāko māsu lūgšanām un noraidīt viņu lūgumu ziedot mūsu cēlajai sabiedrībai, lai apgādātu nēģeru bērniņus Vestindijā ar flaneļa vestēm un morāliskiem kabatas lakatiņiem?

- Kas tas par morālisku kabatlakatiņu? - Sems vaicāja. - Es nekad nav tādu mēbeli redzējs.

- Tie, mans jaunais draugs, savieno iepriecinājumu ar pamācību, - misters Stiginss atbildēja. - Uz tiem ir iespiesti izmeklēti stāstiņi ar kokgriezumiem.

- Ā, es zin, - Sems atsaucās, - tie, kuri karājas veļas pārdotavās un kuriem virsū ir lūgumi pēc dāvanām un tamlīdzīgas lietas?

Misters Stiginss iesāka trešo riecienu un piekrītoši pamāja.

- Un tās lēdijas nevarē vis viņu pierunāt, ko? - Sems teica.

- Sēdēja un smēķēja savu pīpi, un teica, ka nēģeru bērniņi esot... kā viņš teica, kas esot nēģeru bērniņi? - misis Vellere sacīja.

- Mazi blēdēni, - atbildēja misters Stiginss ļoti aizskarts.

- Teica, ka nēģeru bērniņi esot mazi blēdēni, - misis Vellere atkārtoja.

Un abi novaidējās par vecā džentlmeņa zvērisko izturēšanos.

Varbūt atklātos vēl daudz līdzīga rakstura grēka darbu, bet, tā kā grauzdētā maize visa bija apēsta, tēja kļuvusi pavisam pliekana un Sems neizrādīja ne mazāko vēlēšanos iet projām, misters Stiginss pēkšņi atcerējās, ka viņam neatliekami jāsatiekas ar ganu, un tādēļ atvadījās.

Tikko bija novākti tējas piederumi un izslaucīts pavards, Londonas kariete pieveda misteru Velleru senioru pie durvīm, paša kājas ienesa viņu bufetes istabā, bet acis viņam parādīja dēlu.

- Ko, Semmijs! - tēvs izsaucās.

- Skat, vecais pagāns! - atsaucās dēls.

Un viņi sirsnīgi sadevās rokām.

- Dikti priecīgs tevi redzēt, Semmij, - vecākais misters Vellers sacīja, - bet tas, kā tu varēji tikt galā ar pamāti, tas man ir noslēpums. Es būtu gribējs, lai tu man uzraksti recepti, neko vairāk.

- Kuš! - Sems teica. - Viņa ir mājās, veco zēn.

- Viņa nevar sadzirdēt, - misters Vellers atbildēja, - pēc tējas viņa vienād iet lejā pāris stundu izlamāties; tāpēc mēs, Semmij, mierīgi ieslapināsim.

To teikdams, misters Vellers sajauca divas glāzes groka un izvilka pāri pīpju. Tēvs un dēls nosēdās viens otram pretī - Sems vienā pusē kamīnam krēslā ar augsto atzveltni, bet misters Vellers otrā pusē mīkstajā krēslā - un abi ar pienācīgo nopietnību sāka patīkami pakavēt sev laiku.

- Vai te kāds bij, Semmij? - misters Vellers seniors pēc ilgāka klusuma vienaldzīgi apjautājās.

Sems izteiksmīgi pamāja.

- Zellis ar sarkanu degunu? - misters Vellers vaicāja. Sems atkal pamāja.

- Jauks cilvēks, Semmij, - misters Vellers teica, spēcīgi pūzdams dūmus.

- Tā liekas, - Sems piezīmēja.

- Labs rēķinātājs, - misters Vellers papildināja.

- Ak tā? - Sems noteica.

- Aizņemas astoņpadsmit pensus pirmdienā un atnāk otrdien pēc šiliņa, lai būtu visa puskrona; ierodas atkal trešdien pēc otras puskronas, lai būtu visi pieci šiliņi, un tā tik turpina divkāršot, kamēr īsā laikā tiek līdz piecmārciņu zīmei, - gluži tāpat, Semmij, kā skolas rēķinu grāmatā par tām zirgu pakavu naglām.

Sems ar galvas mājienu lika saprast, ka atceras tēva pieminēto uzdevumu.

- Tātad tu nevarēji ziedot priekš flaneļa vestēm? - Sems ieminējās pēc starpbrīža, kas bija veltīts smēķēšanai.

- Zināms, ka ne, - misters Vellers atbildēja, - kāds nēģerēniem ārzemēs labums no flaneļa vestēm? Bet es tev kaut ko teiks, Semmij, - misters Vellers sacīja, pazeminādams balsi un pārliekdamies par kamīnu. - Es būtu devīgi ziedojs trako krekliem priekš dažiem cilvēkiem tepat mūsu zemē.

To sacījis, misters Vellers lēni pieņēma agrāko pozu un dziļdomīgi pamirkšķināja savam pirmdzimtajam.

- Tā tiešām rādās ērmīga iedoma - sūtīt mutautiņus cilvēkiem, kas nemaz nezin, kā tos lietot, - Sems piezīmēja.

- Viņi vienmēr taisa šitādas te blēdības, Semmij, - viņa tēvs atbildēja. - Pagājušo svētdien es gāju pa ceļu - un ko es ieraugu stāvam pie baznīcas durvīm ar zilu zupas šķīvi rokā? Tavu pamāti! Es nudie domā, ka šķīvī bij pāris sovrinu sīknaudā, Semmij, pa puspensam vien; un cilvēki, kā nāk ārā, tā met tik pensus iekšā, - tā vien bij jādomā, ka tādu smagumu neviens mirstīgs šķīvis nevarēs izturēt. Kā tu domā, priekš kā viss tas bij?

- Varbūt atkal tējas dzeršanai? - Sems minēja.

- Ne uz to pusi, - tēvs atbildēja. - Ganam, Semmij, ko samaksāt par ūdeni.

- Ganam, ko samaksāt par ūdeni? - Sems sacīja.

- Jā, - misters Vellers atbildēja, - parāds bij par trijiem ceturkšņiem, un gans nebij samaksājs ne fārtinga, kur nu... varbūt tādēļ, ka no ūdens viņam maz labuma, jo no tās tapas, Semmij, viņš dzer dikti reti; viņš zin vēl desmitreiz labākus trikus par šito. Lai nu bij kā būdams, bet samaksāts nebij, un viņi noslēdz šim ūdeni. Gans iet taisni uz baznīcu, uzdodas, ka šis esmot vajāts svētais, un saka, šis jau nu cerot, ka tam cilvēkam, kas noslēdzs ūdeni, sirds atmīkstināšoties un tas atgriezīšoties uz īstā ceļa, bet drīzāk gan šis domājot, ka tas jau pierakstīts uz varen karstu vietiņu. Tad sievieši sasauc sapulci, nodzied dziesmu, izvēlē tavu pamāti par priekšā sēdētāju, nolemj nākošā svētdienā rīkot kolekti - un visu to atdod ganam. Un, ja viņš, Semmij, no tām sievām nedabūja tik daudz, ar ko atpirkties no ūdensvada sabiedrības uz visu mūžu, - misters Vellers teica noslēgumā, - tad es ir olenders un tu ar, un tas tad ar viss.

Misters Vellers dažas minūtes klusēdams smēķēja un tad turpināja:

- Ļaunākais, manu zēn, ar šitiem ganiem ir tas, ka viņi vienādiņ sagroza galvas visām šenes jaunajām lēdijām. Dievs lai svētī viņu mazās sirsniņas, viņas jau domā, ka tā ir pareizi, un nekā labāka i nezin, bet viņas ir blēdības upuri, Semivel, blēdības upuri.

- Es domā gan, - Sems piekrita.

- Nekā citādi, - misters Vellers apliecināja, dziļdomīgi kratīdams galvu. - Un kas mani kaitina, Semivel, - redzēt, ka viņas tērē visu savu laiku un pūliņus, lai taisītu drēbes kaparkrāsas cilvēkiem, kam tās nemaz nav vajdzīgas, un neliekas ne zinis par miesas krāsas kristīgiem, kam tās ir vajdzīgas. Ja notiktos pēc mana prāta, Semivel, es dažu no tiem slinkajiem ganiem noliktu aiz smagas tačkas, lai dzenā tās cauru dienu uz priekšu un atpakaļ pa četrupadsmit collu platu dēli. Ja cits ne, tad tas viņiem izdzītu aušības.

Misters Vellers, ar uzsvaru ieteicis šo patīkamo līdzekli, pastiprinot vārdus ar dažādiem galvas mājieniem un acu mirkšķieniem, iztukšoja savu glāzi vienā vilcienā un ar iedzimtu cieņu izkratīja no pīpes pelnus.

Viņš vēl bija aizņemts ar šo operāciju, kad gaitenī atskanēja spalga balss.

- Tur jau nāk tava dārgā radiniece, Semmij, - misters Vellers noteica; un misis Vellere iedrāzās istabā.

- Ā, pārradies gan atpakaļ! - misis Vellere teica.

- Jā, mīļā, - misters Vellers atbildēja, no jauna piebāzdams pīpi.

- Vai misters Stiginss atnāca atpakaļ? - misis Vellere noprasīja.

- Nē, mīļā, neatnāca, - misters Vellers atbildēja, izveicīgi aizdedzinādams pīpi, turot pie tās galviņas no uguns ar knaiblēm paņemtu sarkanu ogli. - Un zini ko, mīļā, gan jau es kaut kā pārdzīvos, ja viņš ar nepavisam vairs neatnāk.

- Uh, tu nožēlojamais! - misis Vellere teica.

- Paldiesiņ, sirsniņ! - misters Vellers atteica.

- Nu, nu, tēv, - Sems teica, - nesāc nu svešinieku priekšā runāt mīļus vārdiņus. Re, kur nāk tas cienīgtēvs.

To dzirdot, misis Vellere steidzīgi noslaucīja nupat kā izspiestās asaras, bet misters Vellers sadrūmis ievilka savu krēslu stūrī aiz kamīna.

Misteru Stiginsu viegli bija pierunāt iedzert vēl glāzi karsta ananasu groka, vēl otru glāzi un trešo un tad stiprināties ar vieglām vakariņām, lai varētu sākt no jauna.

Viņš sēdēja tajā pašā pusē, kur misters Vellers seniors, un katru reizi, kad, sievai neredzot, to varēja izdarīt, šis džentlmenis izrādīja dēlam savās krūtīs paslēptās jūtas, pakratīdams dūri virs gana vietnieka galvas; tas viņa dēlam sagādāja neviltotu prieku un apmierinājumu, jo vairāk tādēļ, ka misters Stiginss turpināja mierīgi dzert karsto ananasu groku, it nemaz neapjauzdams, kas notiek.

Saruna notika gandrīz tikai starp misis Velleri un cienīgtēvu misteru Stiginsu, un tās galvenie temati bija gana tikumi, viņa ganāmpulka slavējamās īpašībās un visu pārējo smagie noziegumi un pārkāpumi; tie bija apcerējumi, kurus vecākais misters Vellers reizēm pārtrauca ar pusbalsī izteiktiem atgādinājumiem par kādu džentlmeni, vārdā Vokeru, un citiem līdzīga rakstura komentāriem.

Beidzot misters Stiginss, kā varēja spriest pēc dažām neapšaubāmām pazīmēm, ieņēmis tik daudz ananasu groka, cik viņā spēja ietilpt, paņēma cepuri un atvadījās, bet Semam tūliņ pēc tam tēvs ierādīja gultu. Cienījamais vecais džentlmenis dedzīgi spieda viņa roku un, likās, gribēja dēlam kaut ko sacīt, bet, kad viņam tuvojās misis Vellere, viņš savu nodomu atmeta un īsi novēlēja labu nakti.

Otrā dienā Sems bija laikus kājās un, steigšus pabrokastojis, gatavojās atgriezties Londonā. Tikko viņš bija izgājis no mājas, viņam priekšā nostājās tēvs.

- Ceļā, Semmij? - misters Vellers jautāja.

- Bez kavēšanās, - Sems atbildēja.

- Es vēlētos, ka tu varējs iesaiņot šito Stiginsu un paņemt sev līdzi, - misters Vellers noteica.

- Man kauns par tevi! - Sems pārmetoši atsaucās. - Kamdēļ tu vispār ļauj viņam bāzt savu sarkano degunu «Grenbijas Marķīzā»?

Misters Vellers vecākais nopietni uzlūkoja dēlu un atbildēja:

- Tamdēļ, ka es ir precēts vīrs, Semivel, tamdēļ, ka es ir precēts vīrs. Kad tu būsi precēts vīrs, Semivel, tu sapratīsi daudz ko tādu, ko tagad nesaproti; bet, vai ir vērts nomocīties tik daudz, lai iemācītos tik maz, kā teica patversmes zēns, kad bij tics līdz alfabētes beigām, - tā nu ir garšas lieta. Es drīzāk domā, ka nav vērts.

- Nu labi, - Sems sacīja, - paliec sveiks!

- Paga vēl, Semmij, paga! - viņa tēvs atsaucās.

- Es var teikt tikai to, - Sems teica apstādamies, - ka, ja es bijs «Grenbijas Marķīza» īpašnieks un šitas te Stiginss nāktu un grauzdētu maizi manā bufetes istabā, es -

- Nu, ko? - misters Vellers pārtrauca ļoti sabudināts. - Ko tad?

- Saindētu viņam groku, - Sems atbildēja.

- Ko tu saki! - misters Vellers teica, uztraukuma purinādams dēlu aiz rokas. - Vai tiešām, Semmij... vai no tiesas tu to izdarītu?

- Es to izdarītu, - Sems sacīja. - Sākumā es pret viņu vēl nebūtu pārāk stingrs. Es viņu iebāztu ūdens mucā un uzliktu vāku, bet, ja redzētu, ka pret laipnību viņš ir nejūtīgs, es izmēģinātu to otru līdzekli.

Vecākais misters Vellers uzlūkoja savu dēlu ar neizsakāmi dziļas apbrīnas pilnu skatienu un, vēlreiz paspiedis tā roku, lēni devās prom, risinādams savā prātā daudzās problēmas, ko bija radījis dēla padoms.

Sems nolūkojās viņam pakaļ, kamēr viņš pazuda ceļa līkumā, un tad turpināja ceļu uz Londonu. Sākumā viņš domāja par sava padoma varbūtējām sekām un par to, vai būtu iespējams vai nebūtu, ka tēvs to izlieto. Taču viņš šo tematu atmeta ar nomierinošo domu, ka to rādīs tikai laiks, un tieši šādu domu mēs gribam iedvest arī lasītājam.

^{1 - Erandelas kariete kursēja starp Londonu un Erandelu - pilsētiņu Saseksas grāfistē.}