Pikvika kluba piezīmes

XLIV NODAĻA

Misters Pikviks bija pārāk aizkustināts par Sema karsto pieķērību, lai būtu spējīgs izrādīt dusmas vai nepatiku par pārsteidzīgo soli, ko tas bija spēris, tīšuprāt iekļūdams parādnieku cietumā uz nenoteiktu laiku. Vienīgais, par ko viņš neatlaidīgi prasīja paskaidrojumu, bija Sema kreditora vārds, bet to misters Vellers stūrgalvīgi atsacījās nosaukt.

- Nav vērts, ser, - atkal un atkal teica Sems. - Tas ir viens ļaunprātīgs, nelabvēlīgs, pasaulīgs, spītīgs un atriebīgs radījums ar cietu sirdi, ko nekādi nevar atmīkstināt, kā aizrādīja tikumīgais mācītājs, kad ar tūsku slimais vecais džentelmens teica, ka, pēc viņa domām, labāk tomēr būtot atstāt visu savu mantu sievai nekā likt par to būvēt baznīcu.

- Bet apdomājiet, Sem, - misters Pikviks iebilda, - summa ir tik maza, ka to var ļoti viegli samaksāt, un, reiz nu esat mani pārliecinājis paturēt jūs pie sevis, jums vajadzētu iedomāties, cik daudz vairāk jūs man varētu noderēt, ja varētu iziet ārpus cietuma.

- Lielu pateikšan jums, ser, - nopietni atbildēja misters Vellers, - bet man gan negribētos.

- Ko negribētos, Sem?

- Nu, ser, man negribētos pazemoties un lūgt žēlastību no šitā cietsirdīgā ienaidnieka.

- Bet jūs taču, Sem, nelūdzat nekādu žēlastību, ja lūdzat viņu saņemt savu naudu, - misters Pikviks centās viņu pārliecināt.

- Lūgtu piedošanu, ser, - Sems atbildēja, - bet tā būtu bijse visai liela žēlastība, ja to samaksātu, tak viņš nekādas žēlastības nav pelnījs. Tādas tās lietiņas, ser.

Tā kā misters Pikviks diezgan sapīcis sāka berzēt degunu, misteram Velleram šķita prātīgāk mainīt sarunas tematu.

- Es, ser, savu lēmumu ir pieņems dēļ principa, - Sems sacīja, - un jūs tak savējo ar tāpat. Tas man liek atgādāties vīru, kas dēļ principa dabūja galu, par ko jūs, ser, protams, ir dzirdējs,

Šeit misters Vellers apklusa un iesāņus uzmeta savam kungam viltīgu skatienu.

- Šai gadījumā nevar vis teikt «protams», Sem, - sacīja misters Pikviks un pamazām sāka smaidīt, neraugoties uz nepatiku, ko viņam sagādāja Sema stūrgalvība.

- Par minētā džentlmeņa likteni es nekā neesmu dzirdējis.

- Kā, ser! - misters Vellers iesaucās. - Es brīnās par jums, ser. Viņš, ser, bij klerks valsts iestādē.

- Tiešām? - misters Pikviks teica.

- Jā gan, ser, - misters Vellers atbildēja, - un bij ļoti patīkams džentelmens - viens no tiem kārtīgajiem un akurātīgajiem, kas slapjā laikā kājas bāž mazos gumijas toverīšos un kam nav citu sirdsdraugu kā vien zaķādas krūšu sildītājs. Viņš taupīja naudu dēļ principa, katru dienu vilka tīru kreklu dēļ principa un ar saviem rada gabaliem nekad nerunāja dēļ principa, jo bažījās, ka tie gribēs no viņa aizņemties naudu, un visā visumā viņš bij no tiesas neparasti patīkams cilvēks. Matus viņš dēļ principa grieza ik pēc divi nedēļi un uzvalkus iegādājās uz ekonomiskiem principiem - trīs uzvalkus gadā, un vecie jāpieņem atpakaļ. Tā kā viņš bij dikti regulārs džentelmens, viņš katru dienu pusdienoja vienā un tai pašā vietā, kur bij jāmaksā šiliņš un deviņi pensi no personas, un viņš tur apēds visai pamatīgu šiliņu un deviņus pensus, kā saimenieks bieži teica, asaras birdinādams, bez tam ziemā mēdzis bikstīt uguni kamīnā un tā ik dienas iztaisījs skaidrus zaudējumus par četrarpus pensa, nemaz i nerunājot par sirdēstiem, kad saimeniekam bij jānoskatās, kā viņš to dara. Un kur t' vēl tā lielmanība! «Padodiet «Pastu», kad šis džentelmens beigs lasīt!» - tā viņš ik dienas ienākdams nobļaujas. «Tomas, pameklējiet «Laiku», parādiet man «Rīta Vēstnesi», kad tas ir brīvs, neaizmirstiet mani pieteikt uz «Hroniku» un - esiet tik laipni - atnesiet «Ziņotāju»!» Un tad viņš sēdē un visu laiku lūrē tik pulkstenī un izskrē ārā taisni ceturtdaļminūtes iepriekš, lai uzglūnētu zēnam, kas nesa vakara avīzi.

To tad viņš lasīja ar tik dziļu intresi un neatlaidību, ka pārējie apmeklētāji krita vai izmisumā un trakumā, īpašīgi kāds vecs džentelmens, kurš ātri apskaitās un kuru apkalpotājam tādās reizēs vajdzē stingri uzmanīt bailēs, ka tas nekrīt kārdinājumā un nenodara kauč ko pārsteidzīgu ar cepeša griežamo nazi. Nujā, ser, tā viņš tur sēdē, aizņemdams vislabāko vietu trīs stundas, un pēc pusdienām neko nedzēra, tikai gulēja un tad gāja uz kafejnīcu dažas ielas tālāk, izdzēra tur mazu krūzīti kafijas un apēda četras maizītes, bet pēc tam gāja uz savām mājām. Kensingtonā¹ un likās gulēt.

Vienunakt viņš jutās gauži slims; sūta pēc ārsta; dakters atbrauc zaļā karītē ar nez kādām tur Robinsona Krūziņa izgudrotām trepītēm, ko izkāpjot pats var nolaist un iekāpjot uzvilkt, lai kučieram nav jākāpj nost no bukas un jāparāda publikai, ka viņam ir tikai livrejas svārki, bet bikses pie tiem nepavisam nepiestāv. «Kas notics?» prasa dakters. «Gauži slims,» saka pacients. «Ko jūs ēdāt?» prasa dakters. «Teļa cepeti,» saka pacients. «Un ko jūs aprija pašu pēdīgo?» prasa dakters. «Maizītes,» saka pacients. «Tur, rau, ir tas suns aprakts,» saka dakters. «Es jums tūliņās atsūtīs zāles, un uz priekšu tās vairs neaiztiekat.» - «Ko neaiztikt?» prasa pacients. «Vai zāles?» - «Nē, maizītes,» saka dakters. «Kāpēc?» saka pacients un pielec gultā sēdus. «Es jau piecpadsmit gadus katru vakaru dēļ principa ir apēds četras maizītes.» - «Nu, tad dēļ principa tās ar atmetiet,» saka dakters. «Maizītes, ser, ir veselīgas,» saka pacients. «Maizītes, ser, nav veselīgas!» nikni saka dakters. «Bet tās ir lētas,» pacients saka jau pielaidīgāk, «un par to cenu bez tam ļoti sātīgas.» - «Jums tās būtu dārgas par katru cenu, dārgas pat tad, ja jums par ēšanu maksātu,» saka dakters. «Četras maizītes katru vakaru,» viņš saka, «tiks ar jums galā sešos mēnešos!» Pacients skatās viņam taisni acīs, labu brīdi domā un beidzot teiks: «Vai jūs, ser, par to ir drošs?» - «Es par to galvo ar savu ārsta godu,» saka dakters. «Kā jūs domā, cik daudz maizīšu varētu nogalināt mani uz vietas?» prasa pacients. «Es nezinu,» saka dakters. «Vai jūs domā, ka ar maizītēm par puskronu pietiktu?» prasa pacients. «Es domā, ka pietiktu,» saka dakters. «Par trim šiliņiem, man domāt, droši pietiktu,» saka pacients. «Noteikti,» saka dakters. «Lieliski,» saka pacients, «ar labu nakti.»

Otrā rītā viņš pieceļas, liek iekurt kamīnu, pasūta par trim šiliņiem maizītes, visas apgrauzdē, visas apēd un iešauj sev galvā lodi.

- Kāpēc viņš tā darīja? - strauji jautāja misters Pikviks, stāsta traģiskā noslēguma satriekts.

- Kāpēc viņš tā darīja, ser? - Sems atkārtoja. - Nu, lai balstītu savu lielo principu, ka maizītes ir veselīgas, un lai parādītu, ka viņu neviens nespēj nogriezt no ceļa!

Ar tamlīdzīgu izlocīšanos un sarunas temata maiņu misters Vellers atsaucās uz sava kunga jautājumiem pirmajā vakarā, ko viņš pavadīja Flītā. Redzēdams, ka visa laipnā pierunāšana ir veltīga, misters Pikviks pēdīgi negribīgi atļāva viņam uz vienu nedēļu noīrēt gultas vietu pie kāda plikgalvaina kurpnieka, kas nomāja mazu istabiņu vienā no augšējām galerijām. Šajā vienkāršajā miteklī misters Vellers ienesa no mistera Rokera noīrēto gultas maisu un gultas drēbes, un, likdamies gulēt, viņš jau jutās kā mājās, it kā cietumā būtu uzaudzis un visa viņa dzimta būtu tur veģetējusi jau trīs paaudzes.

- Vai jūs, vecais gaili, vienādiņ gultā smēķē? - misters Vellers jautāja savam saimniekam, kad abi bija apgulušies.

- Jā, smēķēju, mazo Bentamas gailīt², - kurpnieks atbildēja.

- Atļaujiet pajautāt, - kāpēc jūs klāj sev gultu zem galda? - Sems vaicāja.

- Tāpēc, ka pirms ierašanās šeit es biju pieradis pie gultas ar baldahīnu un atrodu, ka galds šim nolūkam noder diezgan labi, - kurpnieks paskaidroja.

- Jums ir raksturs, ser, - Sems noteica.

- Nekas tamlīdzīgs man gan nepieder, - kurpnieks atbildēja, galvu kratīdams, - un, ja jums vajadzīgs labs raksturs, es baidos, ka šajā iestādē jums tādu būs grūti atrast.

Šī īsā saruna notika, kad misters Vellers bija atstiepies uz sava gultas maisa vienā istabas galā un kurpnieks uz sava maisa - otrā galā. Telpu apgaismoja niedres svece un kurpnieka pīpe, kas pagaldē spīdēja kā kvēlojoša ogle. Lai gan saruna bija īsa, misteru Velleru tā noskaņoja stipri labvēlīgi savam saimniekam, un, pacēlies uz elkoņa, viņš noskatījās uz to ilgāk, nekā līdz šim viņam bija atlicis laika vai patikšanas.

Viņš bija bāls - kā visi kurpnieki un noaudzis ar cietu, spurainu bārdu, - kā visi kurpnieki, viņa seja izskatījās kā dīvaina, labsirdīgi blēdīga maska, ko rotāja acu pāris, kas kādreiz noteikti bijis ļoti jautrs, jo tas dzirkstīja vēl tagad. Šis vīrs bija gadus sešdesmit vecs un cietumā sēdēja dievs zina cik ilgi, tādēļ bija diezgan savādi, ka viņš izskatījās apmierināts un pat jautrs. Viņš bija maza auguma un guļot saliecies divkārši, tādēļ izskatījās, it kā kāju viņam nemaz nebūtu. Mutē viņam bija liela, sarkana pīpe, viņš smēķēja un ar apskaužamu dvēseles mieru skatījās sveces gaismā.

- Vai jūs jau ilgi šite? - Sems apjautājās, pārtraukdams stipri ieilgušo klusumu.

- Divpadsmit gadu, - kurpnieks atbildēja, kodīdams pīpes galu.

- Necieņa pret tiesu? - Sems jautāja. Kurpnieks pamāja ar galvu.

- Un kamdēļ tad jūs ir tik stūrgalvīgs? - diezgan bargi teica Sems. - Kam jūs laiž postā savu dārgo dzīvi šitamā lielajā laidarā? Kamdēļ jūs nepiekāpjas un nesaka kanclerībai, ka jums dikti žēl, ka jūs padarījši viņa tiesu par nicināmu, un ka jūs nekad vairs tā nedarīs?

Kurpnieks iebīdīja savu pīpi mutes kaktiņā, lai varētu pasmaidīt, tad novietoja to atpakaļ vecajā vietā, bet neteica nekā.

- Kamdēļ jūs tā nedara? - Sems neatlaidīgi turpināja iztaujāt.

- Ak, - kurpnieks atteica, - jūs šīs lietas ne visai labi saprotat. Kā gan jūs domājat, kas mani izpostīja?

- Nu, - Sems teica, notīrīdams sveces degli, - iesākums, man domāt, bij tāds, ka jūs iekļuva parādos, vai ne?

- Man nav bijis parādu ne fārtinga, - kurpnieks atsacīja. - Miniet vēlreiz.

- Varbūt jūs pirka mājas, - Sems minēja, - kas smalkā angļu mēlē nozīmē - palikāt traks, vai jūs sāka būvēties, kas ir medicīnas termiņš un nozīmē - nedziedināmi slims.

Kurpnieks pakratīja galvu un teica:

- Miniet vēlreiz.

- Es ceru, ka jūs nesāka tiesāties, - aizdomīgi teica Sems.

- Nekad visā savā mūžā, - kurpnieks atbildēja. - Lieta tāda, ka mani izpostīja nauda, ko man atstāja kā mantojumu.

- Nu paklausās viens, - Sems sacīja, - kas tie par niekiem! Es būtu vēlējies, lai kāds bagāts ienaidnieks lūkotu mani šitādā veidā izputināt. Es viņam būtu ļāvs.

- O, es redzu, ka jūs man neticat, - kurpnieks teica, mierīgi smēķēdams savu pīpi. -

Jūsu vietā es arī neticētu, bet tomēr tā ir patiesība.

- Kā ta tas notika? - taujāja Sems, ko pa pusei jau bija pārliecinājis kurpnieka izskats.

- Lūk, tā, - kurpnieks atbildēja, - kādu vecu džentlmeni provincē, kuram es strādāju un kura nabadzīgo radinieci es biju apprecējis, - viņa ir mirusi, lai dievs viņu svētī un paldies dievam, - ķēra trieka, un viņš aizgāja.

- Uz kurieni? - jautāja Sems, kas pēc dienas daudzajiem notikumiem kļuva miegains.

- Kā man zināt, uz kurieni viņš aizgāja? - teica kurpnieks, kas tik neatlaidīgi sūca savu pīpi, ka runāja caur degunu. - Viņš aizgāja pie tēviem.

- Ahā, tas gan, - Sems atsaucās. - Nu, un?

- Nu, - kurpnieks turpināja, - viņš atstāja pieci tūkstoši mārciņu.

- Ļoti laipnīgi no viņa puses, - Sems noteica.

- Vienu no tiem, - kurpnieks runāja tālāk, - viņš atstāja man, tādēļ ka es biju apprecējis viņa radinieci, jūs saprotat.

- Jauki, - Sems nomurmināja.

- Un, tā kā ap viņu bija liels skaits māsu bērnu un brāļu bērnu, kas šīs mantas dēļ savā starpā vienmēr ķildojās un plēsās, viņš ieceļ mani par testamenta izpildītāju un pārējo naudu uztic man glabāšanai³ un sadalīšanai starp viņiem saskaņā ar testamentu.

- Ko tas nozīmē - uzticēt glabāšanai? - Sems jautāja, mazliet atžirgdams no snaudas. - Ja tā nauda nepieder jums, kas no tās par labumu?

- Likums tādu lietu paredz, un tas ir viss, - kurpnieks teica.

- Man domāt, ka te kas nav pareizi, - Sems sacīja, galvu kratīdams. - Ko šitādā bodītē var saglabāt? Bet, lai nu būtu kā būdams, stāstiet tālāk.

- Labi, - kurpnieks sacīja, - kad es gribēju testamentu apstiprināt, māsu bērni un brāļu bērni, šausmīgi vīlušies par to, ka nedabū visu naudu, iesniedz caveat⁴.

- Kas ta tas tāds? - Sems jautāja.

- Tas ir tāds juridisks teiciens, kas nozīmē tik daudz kā - nekas neiznāks, - kurpnieks atbildēja.

- Saprotu, - Sems teica, - hābejas korpusa svainis. Nu?

- Bet, - kurpnieks turpināja, - redzēdami, ka nevar vienoties paši savā starpā un tāpēc arī nevar testamentu apstrīdēt, viņi caveat atsauca, un es izmaksāju visus novēlējumus. Tikko es to biju izdarījis, kāds no brāļu dēliem iesniedz prasību, lai testamentu atceļ. Pēc dažiem mēnešiem lietu iztiesā kāds kurls, vecs džentlmenis kādā dibenistabā kaut kur tur pie Pāvila baznīcas; un pēc tam, kad četri advokāti viņam bija katrs vienu dienu mākušies virsū, viņš vēl dienu vai divas pārdomā un lasa cauri liecības sešos sējumos un tad nospriež, ka testatoram galva neesot bijusi gluži kārtībā un man jāatdod visa nauda un jāsamaksā tiesas izdevumi. Es pārsūdzēju; lietu iztiesā trīs vai četri ļoti miegaini džentlmeņi, kas to visu jau bija dzirdējuši pirmajā tiesā, kur viņi ir advokāti bez darba; vienīgā starpība ir tā, ka tur viņus sauc par doktoriem un šeit par delegātiem, ja jūs to varat saprast; un viņi ļoti pakalpīgi apstiprināja vecā džentlmeņa spriedumu. Pēc tam mēs nonācām Kanclera tiesā, kur esam vēl tagad, un tur es palikšu uz mūžīgiem laikiem. Mani advokāti jau sen ir apēduši manas tūkstoš mārciņas, un mantojuma masa, kā viņi to sauc, un tiesas izdevumi kopā iztaisa desmit tūkstošus, kuru dēļ es šeit esmu un šeit palikšu, kurpes lāpīdams. Daži džentlmeņi runāja, ka iesniegšot šo lietu parlamentā, un man liekas, ka viņi to būtu arī izdarījuši, tikai viņiem pie manis atnākt nebija laika un man pie viņiem aiziet nebija iespējams, un manas garās vēstules viņiem apnika, un viņi atmeta ar roku. Un tā ir dieva patiesība, kur nav neviens vārds ne pielikts, ne atņemts, un to ļoti labi zina cilvēku piecdesmit kā šeit cietumā, tā ārpus tā.

Kurpnieks apklusa, lai pārliecinātos, kādu iespaidu viņa stāsts atstājis uz Semu, bet, redzēdams, ka tas ir aizmidzis, izdauzīja no pīpes pelnus, nopūtās, nolika pīpi, uzvilka segu pār galvu un arī aizmiga.

Kad otrā rītā misters Pikviks viens pats sēdēja pie brokastu galda (Sems kurpnieka istabā cītīgi spodrināja sava kunga kurpes un tīrīja melnās getras), pie durvīm kāds pieklauvēja un, pirms vēl misters Pikviks paspēja iesaukties «Iekšā!», parādījās mataina galva samta cepurītē. Kā matus, tā cepurīti viņš bez grūtībām pazina par mistera Smengla personīgo īpašumu.

- Kā klājas? - apvaicājās šis cienījamais džentlmenis, jautājumam pievienodams dažus desmitus galvas mājienu. - Paklausieties, - vai jūs šorīt kādu gaidāt? Trīs vīri... velnišķīgi džentlmeniski zeļļi... apakšā pēc jums taujāja un dauzījās pie visām apakšstāva durvīm, par ko ellīgi dabūja no kolēģiem, kam bija jāpapūlas un durvis jāatver.

- Ak dievs, cik tas muļķīgi! - misters Pikviks izsaucās pieceldamies. - Jā, man nav šaubu, ka tie ir mani draugi, kurus es gaidīju jau vakar.

- Jūsu draugi! - Smengls iesaucās, satverdams mistera Pikvika roku. - Ne vārda vairāk! Lai es esmu nolādēts, no šī brīža tie ir mani draugi un arī Maivina draugi!

Ellīgi patīkams džentlmenis šis Maivins, vai ne? - izjusti sacīja Smengls.

- Es šo džentlmeni tik maz pazīstu, - vilcinādamies teica misters Pikviks, - ka es...

- Es zinu, - Smengls pārtrauca, uzsizdams misteram Pikvikam uz pleca. - Jūs ar viņu iepazīsities labāk. Jums būs prieks par viņu. Šim cilvēkam, ser, - Smengls piezīmēja ar svinīgu seju, - ir tādas komiķa spējas, kas darītu godu Drurileinas teātrim⁵.

- Vai tiešām? - misters Pikviks atteica.

- Pie joda, jā! - Smengls apliecināja. - Paklausieties tikai, kā viņš atdarina četrus runčus ķerrā - četrus dažādus runčus, ser, zvēru pie sava goda! Zināt - tas ir ellīgi grūti! Nolādēts, nevar nemīlēt cilvēku, redzot viņā tādas īpašības! Viņam ir tikai viena vaina - tā mazā vājība, ko es jums jau pieminēju, - vai atceraties?

Misters Smengls pakratīja galvu tik konfidenciāli un saprotoši, ka misters Pikviks sajutās spiests kaut ko sacīt, tādēļ viņš teica: «Ā!» un nemierīgi skatījās uz durvīm.

- Jā, - ar garu nopūtu atsaucās misters Smengls. - Viņš, šis cilvēks, ser, ir lielisks biedrs - labāka biedra es nepazīstu nekur, bet šis viens trūkums viņam piemīt. Ja šobrīd viņa priekšā nostātos viņa vectēva gars, viņš to lūgtu aizdot naudu pret vekseli ar astoņpensu marku.

- Mīļais dievs! - misters Pikviks izsaucās.

- Jā, - misters Smengls turpināja, - un, ja viņa spēkos būtu to atkal uzmodināt, viņš to izdarītu pēc diviem mēnešiem un trim dienām, lai vekseli pagarinātu!

- Tās ir ļoti ievērojamas īpašības, - misters Pikviks teica, - bet es baidos, ka, kamēr mēs te runājam, mani draugi varbūt ir ļoti nepatīkamā stāvoklī, jo nevar mani atrast.

- Es viņiem parādīšu ceļu, - Smengls teica, dodamies uz durvīm. - Visu labiņu!

Kamēr viņi būs šeit, es jūs, vai zināt, netraucēšu. Starp citu...

Izteicis šos pēdējos divus vārdus, Smengls pēkšņi apstājās, aizvēra durvis, ko bija jau atvēris, un, klusi atgriezdamies pie mistera Pikvika, uz pirkstgaliem piegāja viņam cieši klāt un ļoti klusi pačukstēja:

- Vai jūs man līdz nākošās nedēļas beigām nevarētu aizdot puskronas?

Misters Pikviks tikko varēja apspiest smaidu, tomēr saglabāja nopietnu sejas izteiksmi, izvilka monētu un ielika to mistera Smengla saujā, bet šis džentlmenis, daudz reižu mādams ar galvu un mirkšķinādams acis, lika saprast, ka šī lieta paliks noslēpums, un devās meklēt trīs svešiniekus, ar kuriem kopā drīz vien atgriezās. Trīs reizes nokāsējies un tikpat daudz reižu pamājis ar galvu, tādējādi iedrošinādams misteru Pikviku, ka viņš neaizmirsīs naudu atdot, viņš ļoti laipni visiem paspieda roku un pēdīgi aizgāja.

- Maini dārgie draugi, - misters Pikviks teica, sniegdams roku pārmaiņus misteram Tapmenam, misteram Vinklam un misteram Snodgrasam, jo viņi bija šie trīs apmeklētāji, - es ļoti priecājos jūs redzēt.

Triumvirāts bija ļoti aizgrābts. Misters Tapmens ar nožēlu kratīja galvu, misters Snodgrass, neviltoti saviļņots, izvilka kabatas lakatiņu, bet misters Vinkls aizgāja pie loga un skaļi šņaukājās. - Mbrīt, džentelmeņi, - teica Sems, šajā brīdī ienākdams ar kurpēm un getrām, - nost ar melankāliju, kā teica zēns, kad nomira viņa skolotāja!

Sveiki koledžā, džentelmeņi!

- Šis muļķa puisis, - misters Pikviks sacīja, uzsizdams Semam uz galvas, kad viņš bija nometies ceļos, lai aizpogātu sava kunga getras, - šis muļķa puisis licis sevi apcietināt, lai paliktu manā tuvumā.

- Ko!? - visi trīs draugi iesaucās.

- Jā, džentelmeņi, - Sems teica, - es ir... stāviet stingri, ser, būs tik laipni!... Es, džentelmeņi, ir cietumnieks, ieslodzīts, kā lēdija teica par savu vēl nedzimušo bērnu.

- Cietumnieks! - misters Vinkls iesaucās neizprotamā uztraukumā.

- Ehē, ser! - Sems atsaucās, paceldams galvu. - Kas ta nu, ser?

- Es biju cerējis, Sem, ka... nekas, nekas, - steidzīgi teica misters Vinkls.

Mistera Vinkla izturēšanās veidā bija kaut kas tik nervozs un neparasts, ka misters Pikviks, izskaidrojumu meklēdams, negribot paskatījās uz abiem pārējiem draugiem.

- Mēs nezinām, - misters Tapmens teica, skaļi atbildēdams uz šo mēmo jautājumu.

- Kopš divām dienām viņš ir ļoti satraukts un visa viņa izturēšanās ir pavisam neparasta. Mēs baidāmies, ka kaut kas ir noticis, bet viņš to noteikti noliedz.

- Nē, nē, - misters Vinkls teica, nosarkdams no mistera Pikvika skatiena, - tiešām nekas nav noticis. Es jums apgalvoju, godājamo ser, ka nekas nav noticis. Man privātās darīšanās uz īsu laiku būs jāatstāj pilsēta, un es biju cerējis, ka jūs atļausit Semam mani pavadīt.

Misters Pikviks izskatījās vēl vairāk pārsteigts.

- Es domāju, - misters Vinkls stomījās, - ka Semam nebūtu bijis iebildumu, bet, tā kā viņš ir apcietināts, tad, protams, tas nav iespējams. Man tātad jābrauc vienam.

Kad misters Vinkls izteica šos vārdus, misters Pikviks ar izbrīnu sajuta, ka Sema pirksti pie getrām nodreb, it kā viņš būtu par kaut ko pārsteigts vai uztraukts. Arī Sems paskatījās uz misteru Vinklu, kad tas beidza runāt, un, lai gan viņu skatieni sastapās tikai uz mirkli, šķita, ka viņi viens otru saprot.

- Vai jūs, Sem, kaut ko zināt par šo lietu? - misters Pikviks strauji teica.

- Nē, ser, nezinu, - misters Vellers atbildēja, sākdams pogāt ārkārtīgi uzcītīgi.

- Jūs par to esat pārliecināts, Sem? - misters Pikviks taujāja.

- Nu, ser, - misters Vellers atteica, - es ir pārliecināts par to, ka līdz šim brīdim es par šito lietu nekā nav dzirdējs. Ja man par to varbūtās ir kāda ģišana, - Sems piemetināja, skatīdamies uz misteru Vinklu, - tad es nav tiesīgs par to runāt, jo es baidās, ka tā var būt nepareiza.

- Man nav tiesību tālāk taujāt par sava drauga privātajām darīšanām, lai arī cik tuvs draugs viņš man būtu, - misters Pikviks teica pēc īsa klusuma brīža, - un pagaidām es sacīšu tikai to, ka es nekā nesaprotu. Un tagad - pietiek runāt par to.

To pasacījis, misters Pikviks sāka runāt par citām tēmām, un misters Vinkls, šķita, pamazām nomierinājās, lai gan ne tuvu vēl nebija pilnīgi mierīgs. Viņiem visiem bija tik daudz par ko runāt, ka rīta cēliens pagāja ļoti ātri, un, kad pulksten trijos misters Vellers uz mazā pusdienu galdā nolika ceptu jēra cisku un milzīgu gaļas pīrāgu ar dažādām sakņu ēdienu bļodām un uz krēsliem, guļamā dīvāna un citās iespējamās vietās salika portera krūzes, visi no tiesas ķērās pie ēšanas, neņemot vērā to, ka gaļa bija pirkta un cepta un pīrāgs pagatavots cietuma virtuvē turpat blakus.

Tam sekoja viena vai divas pudeles ļoti laba vīna, pēc kurām misters Pikviks bija aizsūtījis uz «Raga» kafejnīcu pie Doktoru Apvienības. Vienas vai divu pudeļu vietā pareizāk gan būtu runāt par vienu vai sešām pudelēm, jo tajā laikā, kad tās bija izdzertas un tāpat tēja, atskanēja zvans, atgādinot apmeklētājiem, ka laiks doties projām.

Ja no rīta misters Vinkls bija izturējies neizprotami, tad tagad, kad viņš gatavojās atvadīties no sava drauga, viņa izturēšanās, ko iespaidoja jūtas un izdzertā daļa no vienas vai sešām pudelēm, kļuva ārkārtīgi svinīga un it kā pārpasaulīga. Viņš uzkavējās, līdz misters Tapmens un misters Snodgrass izgāja, un tad drudžaini sagrāba mistera Pikvika roku, turklāt viņa seja izteica dziļu un varenu apņēmību, ko baismīgi apēnoja koncentrētas skumjas.

- Ar labu nakti, godājamo ser, - misters Vinkls teica, zobus sakodis.

- Lai dievs jūs svētī, mans dārgais draugs! - mīkstsirdīgais misters Pikviks sacīja, atbildēdams sava drauga rokas spiedienam.

- Nāciet nu! - sauca misters Tapmens no galerijas.

- Jā, jā, tūliņ, - misters Vinkls atbildēja. - Ar labu nakti!

- Ar labu nakti! - teica misters Pikviks.

Sekoja vēl viens «ar labu nakti!» un vēl viens, un pēc tam vēl pusducis, un vēl arvien misters Vinkls cieši turēja sava drauga roku un ar to pašu savādo izteiksmi lūkojās viņam sejā.

- Vai kaut kas tomēr ir noticis? - pēdīgi sacīja misters Pikviks, kad viņam no spiešanas jau sāka sāpēt roka.

- Nekas, - misters Vinkls attrauca.

- Nu, labi, tad ar labu nakti! - misters Pikviks sacīja, pūlēdamies atbrīvot savu roku.

- Mans draugs, mans labdari, mans godājamais biedri, - murmināja misters Vinkls, viņa rokā ieķēries, - netiesājiet mani bargi, netiesājiet, ja dzirdat, ka, nepārvaramu šķēršļu novests līdz galējībai, es....

- Nu, kas tad būs? - misters Tapmens teica, atkal parādīdamies pie durvīm. - Vai jūs nāksit, vai arī mēs ļausim, lai mūs ieslēdz?

- Jā, jā, esmu gatavs, - misters Vinkls atsaucās un, spēji saņēmies, metās projām.

Kamēr misters Pikviks klusā izbrīnā noskatījās viņiem pa gaiteni pakaļ, kāpņu galā parādījās Sems Vellers un brīdi kaut ko čukstēja misteram Vinklam ausī.

- Protams, varat uz mani paļauties, - šis džentlmenis skaļi teica.

- Pateikšan, ser. Jūs neaizmirsīs, ser? - Sems piebrīdēja.

- Nekādā ziņā, - misters Vinkls atbildēja.

- Novēlu jums labu izdošanos, ser, - Sems sacīja, pieskardamies savai cepurei. - Es ļoti labprāt būtu braucs līdz ar jums, ser, bet saimenieks, protams, ir pāri par visu.

- Tas dara jums daudz goda, ka jūs paliekat šeit, - misters Vinkls teica, un ar šiem vārdiem viņi nozuda kāpnēs.

- Ļoti savādi, - misters Pikviks noteica, ieiedams atpakaļ savā istabā un domīgi apsēzdamies pie galda. - Kas gan šim jauneklim varētu būt padomā?

Kādu brīdi viņš sēdēja, šo lietu pārdomādams, līdz slēdzēja Rokera balss jautāja, vai drīkstot ienākt.

- Katrā ziņā, - misters Pikviks atteica.

- Es jums, ser, atnesu mīkstāku spilvenu, - Rokers sacīja, - tā pagaidu spilvena vietā, kas jums bija pagājušo nakti.

- Pateicos, - teica misters Pikviks. - Vai nevēlaties glāzi vīna?

- Jūs esat ļoti laipns, ser, - misters Rokers atbildēja, paņemdams piedāvāto glāzi. - Uz jūsu veselību, ser!

- Pateicos, - misters Pikviks sacīja.

- Diemžēl, ser, man jums jāsaka, ka jūsu saimnieks šovakar jūtas ļoti slikti, - Rokers teica, nolikdams glāzi, un, pirms atkal uzlika cepuri, sīki aplūkoja tās oderi.

- Kā? Kanclera cietumnieks! - misters Pikviks iesaucās.

- Ilgi, ser, viņš vairs nebūs kanclera cietumnieks, - atbildēja Rokers, pagriezdams savu cepuri tā, lai varētu izlasīt cepuru taisītāja vārdu tās iekšpusē.

- Jūs liekat manām asinīm sastingt, - misters Pikviks teica. - Ko jūs ar to gribat sacīt?

- Viņam jau ilgi ir dilonis, - misters Rokers sacīja, - un šovakar viņam ir ļoti grūti elpot. Doktors jau pirms pusgada sacīja, ka viņu var glābt tikai gaisa pārmaiņa.

- Augstais dievs! - misters Pikviks iesaucās. - Tātad likums šo vīru jau sešus mēnešus lēnām nobendē?

- To nu es nezinu, ser, - Rokers atbildēja, ar abām rokām šūpodams cepuri aiz apmales. - Man šķiet, ka tādu pašu galu viņš būtu ņēmis, lai vai kur būdams. Šorīt viņu ievietoja slimnīcā; doktors saka, ka viņam, cik iespējams, jāuztur spēki, un priekšnieks aizsūtīja viņam vīnu un buljonu, un citas tādas lietas pats no savas mājas.

Priekšnieka vaina, vai zināt, tā nav, ser.

- Protams, ka ne, - steidzīgi attrauca misters Pikviks.

- Es tomēr baidos, - Rokers teica, galvu kratīdams, - ka ar viņu ir beigas. Es par to Nedijam piedāvāju divus sešpensus pret vienu, bet viņš negribēja pieņemt un pareizi darīja. Paldies, ser. Ar labu nakti, ser!

- Pagaidiet, - misters Pikviks dedzīgi sacīja. - Kur šī slimnīca atrodas?

- Tieši virs jūsu istabas, ser, - Rokers atbildēja. - Ja vēlaties aiziet, es jums parādīšu.

Misters Pikviks, ne vārda neteikdams, paķēra cepuri un tūliņ viņam sekoja.

Slēdzējs klusēdams gāja pa priekšu un, viegli paceldams durvju bultu, māja misteram Pikvikam ieiet. Tā bija liela, kaila un nemīlīga telpa ar dažām dzelzs gultām, no kurām vienā gulēja cilvēka ēna - izdilusi, bāla un baismīga, kas grūti un smagi elpoja un pie katra elpas vilciena sāpīgi ievaidējās. Pie gultas sēdēja vecs neliela auguma vīrietis kurpnieka priekšautā un, uzlicis raga brilles, skaļā balsī lasīja bībeli.

Tas bija laimīgais mantinieks.

Slimnieks pieskārās sava apmeklētāja rokai un māja tam apklust. Tas aizvēra grāmatu un nolika to uz gultas.

- Atveriet logu! - slimnieks teica.

Kurpnieks to izdarīja. Kariešu un ratu troksnis, riteņu rīboņa, vīriešu un zēnu izsaucieni - visas skaņas, ko izdod dzīvespriecīgs un darbīgs pūlis, saplūdušas dobjā murdoņā, ielauzās istabā. Pār skaļo, aizsmakušo dūkoņu laiku pa laikam uzspurdza skanīgi smiekli vai ausīs uz mirkli iesitās jautras dziesmiņas fragments, ko izkliedza kāds no nemierīgā pūļa, un tad atkal tas izdzisa balsu rūkoņā un soļu dunā - nemierīgās dzīves jūras bangās, kas bez pārtraukuma vēlās ārpus cietuma sienām. Tās ir skumīgas skaņas katram klusam klausītājam, bet jo skumīgākas tās šķiet tam, kas sēž nomodā pie nāves gultas.

- Šeit trūkst gaisa, - vājā balsī sacīja slimnieks. - Šī vieta to sagandē. Kad es pirms gadiem staigāju tur ārpusē, visapkārt bija svaigs gaiss, bet tas kļūst spiedīgs un smacējošs, tiklīdz ienāk šajos mūros. Es to nevaru elpot.

- Mēs to esam ilgu laiku elpojuši kopā, - vecais vīrs teica. - Saņemieties!

Sekoja īss klusuma brīdis, un abi apmeklētāji tuvojās gultai. Slimnieks pievilka sava vecā cietuma biedra roku sev klāt un, dedzīgi saspiedis to savās rokas, vairs neatlaida.

- Es ceru, - viņš pēc kāda laika ieelsās - tik klusu, ka klausītāji pielieca ausis cieši pie gultas, lai uztvertu pa pusei nesaprotamās skaņas, ko izdeva bālās lūpas, - es ceru, ka mans žēlīgais soģis atcerēsies smago sodu, ko esmu izcietis zemes virsū.

Divdesmit gadu, mans draugs, divdesmit gadu šajā briesmīgajā kapā! Mana sirds salūza, kad nomira mans bērns un es pat zārkā nevarēju viņu noskūpstīt. Kopš tā laika mana vientulība visā šajā troksnī un kņadā bija drausmīga. Lai dievs man piedod!

Viņš ir redzējis, ka es, vientulis, mirstu lēnā nāvē.

Viņš salika rokas un, vēl kaut ko murminādams, ko apmeklētāji nevarēja saprast, iegrima miegā - sākumā tikai miegā, jo viņi redzēja to smaidām.

Kādu brīdi viņi sačukstējās, tad slēdzējs, kas bija noliecies pār spilvenu, ātri atrāvās.

- Dieva vārds, viņš ir atlaists brīvībā!... - slēdzējs teica.

Tā bija patiesība. Bet dzīvojot viņš bija kļuvis tik līdzīgs mironim, ka tie neievēroja, kad tieši viņš nomira.

^{1 - Kensingtona - Dikensa laikā Londonas piepilsēta ar lielu parku, vēlāk tā iekļāvās pilsētas robežās. Parkā atrodas viena no pilīm, kurā dzīvoja karaļi līdz XVIII gadsimta vidum.}

^{2 - Bentamas gailītis - cīņas gaiļu suga, slaveni ar savu kauslīgumu, uz ko arī norāda kurpnieks.}

^{3 - Uzticēt glabāšanai - tas ir, uzticēt testamenta izpildītājam sadalīt mantojumu pēc testatora novēlējuma starp mantiniekiem.}

^{4 - Caveat (sargies!) - juridisks termins, kuru kurpnieks tulko: «Nekas neiznāks.» Ar «caveat» tiesā apzīmēja mantojuma saņemšanā ieinteresēto personu iesniegumu par to, ka novēlējums nevar stāties spēkā, jo viņi var to atspēkot.}

^{5 - Drurileinas teātris - viens no diviem galvenajiem Londonas teātriem, atklāts XVII. gadsimta otrajā pusē. Uz tā skatuves uzvestas visas klasiskās angļu lugas.}