Pikvika kluba piezīmes

XV NODAĻA

Mistera Pikvika sirdsapziņa viņam mazliet pārmeta neseno nevērīgo izturēšanos pret draugiem «Pāvā», un viņš trešās dienas rītā pēc vēlēšanām patlaban gribēja doties pie tiem apjautāties, kad viņa uzticamais kalps pasniedza vizītkarti, uz kuras bija iegravēts šāds uzraksts:

Misis Leo Hantere Alā. Ītensvilā

- Kāda persona gaida, - lakoniski sacīja Sems.

- Vai tā persona vēlas satikt mani, Sem? - misters Pikviks jautāja.

- Viņam vajgas taisni jūs un neviens cits neder, kā teica velna privātsekretārs, kad viņš pievāca doktoru Faustu, - misters Vellers atbildēja.

- Viņam? Vai tad tas ir džentlmenis? - misters Pikviks pabrīnījās.

- Ja nav džentelmens, tad ļoti laba imitācija, - misters Vellers atbildēja.

- Bet šī ir lēdijas vizītkarte, - misters Pikviks aizrādīja.

- Tomēr man to iedeva džentelmens, - Sems atteica, - un viņš gaida viesistabā... teica, ka gaidīs vai cauru dienu, bet jūsus vajgot satikt.

Dzirdēdams par šādu apņēmību, misters Pikviks nokāpa viesistabā. Tur sēdēja kāds nopietna izskata cilvēks, kas, viņam ienākot, pielēca kājās un sacīja ar dziļu cieņu:

- Misters Pikviks, man šķiet.

- Tas pats.

- Atļaujiet man, ser, to godu satvert jūsu roku... atļaujiet man, ser, to paspiest! - nopietnais cilvēks sacīja.

- Protams, - misters Pikviks atteica. Svešinieks pakratīja pasniegto roku un tad turpināja:

- Mēs esam dzirdējuši par jūsu slavu, ser. Troksnis, ser, ko sacēla jūsu arheoloģiskā diskusija, ir sasniedzis misis Leo Hanteres ausis... manas sievas, ser; es esmu misters Leo Hanters¹.

Svešinieks brīdi klusēja, it kā sagaidītu, ka misteru Pikviku šis atklājums apstulbinās, bet, redzēdams, ka tas paliek pilnīgi mierīgs, turpināja:

- Mana sieva, ser, - misis Leo Hantere - lepojas, ka var ieskaitīt starp saviem paziņām visus tos, kas kļuvuši slaveni ar saviem darbiem un talantiem. Atļaujiet man, ser, šajā sarakstā goda vietā ierakstīt misteru Pikviku un viņa biedrus - tā kluba locekļus, kurš savu nosaukumu ieguvis no viņa vārda.

- Es, ser, būšu ārkārtīgi laimīgs, ja varēšu iepazīties ar šādu lēdiju, - misters Pikviks atbildēja.

- Jūs ar viņu iepazīsities, ser, - nopietnais vīrs atteica. - Rīt priekšpusdienā, ser, mēs rīkojam sabiedriskas brokastis - fê te champê tre, - kurās piedalīsies liels skaits no tiem, kas kļuvuši slaveni ar saviem darbiem un talantiem. Sagādājiet, ser, misis Leo Hanterei to prieku redzēt jūs Alā!

- Ar lielāko patiku, - misters Pikviks atbildēja.

- Misis Leo Hantere, ser, bieži rīko šādas brokastis, - jaunais paziņa turpināja. - Tie ir «Saprāta svētki», ser, un «dvēseles līksme», kā iejūtīgi un oriģināli izsacījies kāds, kas veltījis misis Leo Hanterei sonetu par viņas brokastīm.

- Vai viņš arī ir kļuvis slavens ar saviem darbiem un talantiem? - misters Pikviks apvaicājās.

- Protams, ser, - nopietnais vīrs atbildēja, - tādi ir visi misis Leo Hanteres paziņas; viņas godkārība, ser, prasa, lai tai nebūtu citādu paziņu.

- Tā ir ļoti cildena godkārība, - misters Pikviks apliecināja.

- Kad es paziņošu misis Leo Hanterei, ka šis izteiciens nācis no jūsu lūpām, ser, viņa patiešām būs lepna, - nopietnais vīrs sacīja. - Man liekas, ser, ka starp jūsu pavadoņiem ir kāds džentlmenis, kas radījis dažus skaistus dzejoļus?

- Manam draugam misteram Snodgrasam ir ļoti liela slieksme uz poēziju, - misters Pikviks apstiprināja.

- Arī misis Leo Hanterei, ser. Viņa dievina dzeju, ser. Viņa to pielūdz; es varu sacīt, ka visa viņas dvēsele un gars ir pilnīgi poēzijas varā. Viņa pati, ser, ir sacerējusi dažus jaukus gabaliņus. Jums varbūt, ser, ir gadījies lasīt viņas «Odu par mirstošo vardi».

- Liekas, ka ne, - misters Pikviks atsacīja.

- Jūs mani pārsteidzat, ser! - misters Leo Hanters izsaucās. - Tā radīja milzīgu sensāciju. Tā bija parakstīta ar «L» un astoņām zvaigznītēm un pirmo reizi parādījās kādā lēdiju žurnālā. Tā iesākās šādi:

- Skaisti, - misters Pikviks sacīja.

- Lieliski, - misters Leo Hanters atteica, - tik vienkārši!

- Ļoti, - misters Pikviks piebilda.

- Nākošais pants ir vēl aizkustinošāks. Vai man to nodeklamēt?

- Lūdzu, - misters Pikviks sacīja.

- Tas skan tā, - nopietnais vīrs turpināja vēl nopietnākā balsī.

- Smalki pasacīts, - misters Pikviks teica.

- Katrs vārds savā vietā, ser, - katrs savā vietā, - misters Leo Hanters sacīja, - bet jūs dzirdēsit, kā misis Leo Hantere to pati noskandēs! Viņa, ser, to prot vislabāk celt priekšā. Viņa to nodeklamēs maskā, ser, rīt priekšpusdienā.

- Maskā!

- Kā Minerva. Bet es aizmirsu - tās būs brokastis ar maskām.

- Žēlīgais dievs! - misters Pikviks izsaucās, uzmezdams skatienu savam augumam.

- Es taču nevaru...

- Nevarat, ser, jūs - un nevarat! - misters Leo Hanters attrauca. - Solomonam Lūkesam, ebrejam Haistrītā, ir tūkstošiem masku kostīmu. Padomājiet, ser, cik daudz piemērotu kostīmu jūs varat sev izvēlēties. Jūs varat būt Platons, Zenons, Epikūrs, Pitagors... viņi visi ir klubu dibinātāji.

- To es zinu, - misters Pikviks atteica, - bet, tā kā es nevaru sacensties ar šiem lielajiem vīriem, nevaru atļauties valkāt viņu tērpus.

Nopietnais vīrs dažas sekundes iegrima dziļās pārdomās un tad sacīja:

- Kad tā padomā, ser, tad es nezinu, vai misis Leo Hanterei lielāku prieku nesagādātu, ja viņas viesi redzētu tik slavenu džentlmeni kā jūs viņa paša ietērpā, nevis maskā. Man liekas, ka varu apsolīt attiecībā pret jums, ser, izņēmumu, - jā, jā, esmu pilnīgi drošs, ka misis Leo Hanteres vārdā drīkstu jums to apsolīt.

- Tādā gadījumā, - misters Pikviks sacīja, - es ar lielāko prieku ieradīšos.

- Bet es tērēju jūsu laiku, ser, - nopietnais cilvēks piebilda, it kā pēkšņi attapdamies. - Es zinu laika vērtību, ser. Es jūs nekavēšu. Tad es drīkstu pateikt misis Leo Hanterei, ka viņa var noteikti gaidīt jūs un jūsu ievērojamos draugus? Ar labu rītu, ser, esmu lepns, ka redzēju tik izcilu personu, - ne soli, ser, ne vārdu!

Un, nedodams misteram Pikvikam laiku kaut ko iebilst vai noliegt, misters Leo Hanters svinīgā gaitā aizgāja.

Misters Pikviks uzlika cepuri un devās uz «Pāvu», bet misters Vinkls ziņu par masku balli jau tur bija aiznesis pirms viņa.

- Misis Pota ies, - bija pirmais vārds, ar ko viņš apsveica savu vadoni.

- Tiešām? - misters Pikviks atsaucās.

- Kā Apolons, - atbildēja misters Vinkls. - Tikai Pots iebilst pret tuniku.

- Viņam taisnība. Viņam pilnīgi taisnība, - misters Pikviks sacīja ar uzsvaru.

- Ja, un tādēļ viņa nolēmusi uzvilkt baltu atlasa tērpu ar zelta vizuļiem.

- Bet tad jau neviens nezinās, ko viņa attēlo, - misters Snodgrass noteica.

- Protams, zinās, - misters Vinkls sašutis atbildēja. - Vai tad viņi neredzēs liru, ko?

- Patiešām, to es aizmirsu, - misters Snodgrass atteica.

- Es iešu, ģērbies kā bandīts, - misters Tapmens iejaucās.

- Ko! - teica misters Pikviks, piepeši saraudamies.

- Kā bandīts, - misters Tapmens mīlīgi atkārtoja.

- Jūs taču nedomājat sacīt, - misters Pikviks teica, ar svinīgu stingrību cieši uzskatīdams draugu, - jūs taču nedomājat sacīt, mister Tapmen, ka esat nodomājis sevi ieģērbt zaļa samta žaketē ar divas collas platiem atlokiem?

- Tāds ir mans nodoms, ser, - misters Tapmens attrauca iekarsdams. - Un kāpēc ne, ser?

- Tāpēc, ser, - misters Pikviks sacīja manāmi uztraucies, - tāpēc, ka jūs esat pārāk vecs, ser.

- Pārāk vecs! - misters Tapmens izsaucās.

- Un, ja vajadzīgs vēl kāds pamatojums iebildumam, - misters Pikviks turpināja, - jūs esat pārāk resns, ser.

- Ser, - sacīja misters Tapmens, un viņa sejā ieplūda tumšsārta kvēle, - tas ir apvainojums.

- Ser, - misters Pikviks attrauca tādā pašā tonī, - es jūs ne uz pusi neapvainoju tā, kā jūs apvainotu mani, parādīdamies manā klātbūtnē zaļā samta žaketē ar divas collas platiem atlokiem.

- Ser, - misters Tapmens teica, - jūs esat rupjš cilvēks.

- Ser, - misters Pikviks sacīja, - jūs pats tāds esat.

Misters Tapmens paspēra pāris soļu uz priekšu un nikni uzskatīja misteru Pikviku.

Misters Pikviks atbildēja ar tādu pašu skatienu, ko viņa brilles sakoncentrēja fokusā, un ar katru elpas vilcienu pauda cīņas gatavību. Misters Snodgrass un misters Vinkls, redzot šādu scēnu starp diviem tādiem cilvēkiem, stāvēja kā pārakmeņojušies.

- Ser, - misters Tapmens sacīja pēc īsas pauzes, runādams zemā, aizslāpētā balsī, -

jūs nosaucāt mani par vecu?

- Nosaucu, - misters Pikviks apstiprināja,

- Un resnu?

- Es to atkārtoju.

- Un rupju cilvēku?

- Tāds jūs esat.

Sekoja baismīga pauze.

- Mana pieķeršanās jūsu personai, ser, - misters Tapmens sacīja aiz uztraukuma drebošā balsī un runādams atrotīja piedurknes, - ir liela... ļoti liela... bet šai pašai personai man nekavējoties jāatmaksā.

- Panāciet šurp, ser! - misters Pikviks atbildēja.

Satraucošā dialoga pamudināts, šis varonīgais vīrs tiešām pieņēma paralītiķa stāju, kas, kā abi skatītāji nešaubīgi ticēja, bija domāta kā aizsardzības stāvoklis.

- Ko! - iekliedzās misters Snodgrass, pēkšņi atgūdams runas spēju, ko viņam bija laupījis ārkārtīgais pārsteigums, un metās starp abiem, riskēdams saņemt sitienu pa deniņiem no abām pusēm. - Ko! Mister Pikvik, uz jums lūkojas visa pasaule! Mister Tapmen! Jūs, tāpat kā mūs visus, apspīd viņa nemirstīgā vārda gaisma! Kaunieties, džentlmeņi, kaunieties!

Neparastās līnijas, ko acumirklīgā kaislība bija ievilkusi mistera Pikvika gaišajā un atklātajā pierē, viņa jaunajam draugam runājot, pamazām izzuda kā melna zīmuļa pēdas, kad tām pāri slīd dzēšamā gumija. Pirms misters Snodgrass beidza runāt, mistera Pikvika seja bija pieņēmusi savu parasto labvēlīgo izskatu.

- Es pārsteidzos, - misters Pikviks ieminējās, - ļoti pārsteidzos. Tapmen, dodiet roku!

Tumšās ēnas nozuda no mistera Tapmena sejas, kad viņš cieši satvēra sava drauga roku.

- Es arī biju pārsteidzīgs, - viņš sacīja.

- Nē, nē, - misters Pikviks pārtrauca, - vaina ir mana. Vai jūs vilksit zaļo samta žaketi?

- Nē, nē, - misters Tapmens atbildēja. .

- Jūs to darīsit man par prieku, - misters Pikviks nobeidza.

- Labi, labi, vilkšu, - misters Tapmens attrauca.

Tūdaļ nolēma, ka misters Tapmens, misters Vinkls un misters Snodgrass tērpsies maskās. Tādējādi pašas siltākās un labākās jūtas paskubināja misteru Pikviku piekrist tādai izdarībai, no kuras viņa veselīgais saprāts būtu licis atturēties. Spilgtāku ilustrāciju viņa labajam raksturam būtu grūti iedomāties pat tad, ja šajās lappusēs attēlotie notikumi būtu pilnīgi izdomāti.

Misters Leo Hanters nebija pārspīlējis mistera Solomona Lūkesa krājumus. Viņa garderobe bija bagāta - ļoti bagātīga, varbūt ne stingri klasiska, ne arī gluži jauna, tāpat tajā nebija atrodams neviens apģērba gabals, kas būtu darināts precīzi pēc kāda laikmeta vai laika modes, bet viss bija vairāk vai mazāk nobārstīts vizuļiem, - un kas gan ir skaistāks par vizuļiem! Var iebilst, ka tie nav piemēroti dienas gaismai, bet katrs zina, kā tie mirdzētu, ja iedegtu lampas, un nekas nevar būt skaidrāks par to, ka tādā gadījumā, ja cilvēki rīko masku balles dienā un tērpi neizskatās gluži tik labi, kā tie izskatītos vakarā, vainīgi ir vienīgi cilvēki, kas rīko masku balles, bet nekādā ziņā nav apvainojami vizuļi. Tāds bija mistera Solomona Lūkesa pārliecinošais uzskats, un, šādu argumentu iespaidoti, misters Tapmens, misters Vinkls un misters Snodgrass ietērpās kostīmos, kādus viņa gaume un pieredze lika ieteikt kā šim gadījumam sevišķi piemērotus.

Pikvikiešu vajadzībām no «Pilsētas Ģerboņa» tika noīrēta kariete, un turpat pasūtīja ekipāžu, lai misteru un misis Potus nogādātu uz misis Leo Hanteres dārzu, kas, kā misters Pots, delikāti pateikdamies par ielūgumu, jau bija konfidenciālā kārtā paziņojis «Ītensvilas Avīzē», «sniegs visdažādākos un patīkamākos valdzinājumus - mulsinošu skaistuma un talanta mirdzumu - izšķērdīgu un dāsnu viesmīlību - un pāri visam - vislielāko krāšņumu visizmeklētākās gaumes robežās un greznību, ko padara izsmalcinātu pilnīga harmonija un visšķīstākā sadraudzība, ar ko salīdzināta pati Austrumu pasaku zemes teiksmainā greznība liktos ietērpta tikpat tumšās un drūmās krāsās, kādam jābūt tā īgnā un nevīrišķīgā radījuma prātam, kurš iedrošinājies ar savas skaudības indi aptraipīt sagatavošanās darbus, ko veikusi tikumīgā un augsti cildenā lēdija, uz kuras altāra top nolikta šī pazemīgā apbrīnas balva». Šī pēdējā kodīga sarkasma pilnā piebilde bija mērķēta «Neatkarīgajam», kas tādēļ, ka nebija ielūgts, četros avīzes numuros pēc kārtas pūlējās visu šo notikumu izsmiet, izmantojot vislielāko druku, turklāt saliekot visus īpašības vārdus ar lielajiem burtiem.

Rīts pienāca. Bija patīkami uzskatīt misteru Tapmenu pilnā laupītāja ietērpā ar ļoti ciešu žaketi, kas viņa plecus un muguru vērta līdzīgu adatu spilventiņam. Kāju augšdaļa bija iespīlēta īsās samta biksēs, bet apakšdaļu apņēma tas sarežģītais tinums, kas īpaši patīk laupītājiem. Bija patīkami uzlūkot viņa atklāto un godīgo seju, kas slējās no vaļējās krekla apkakles, apgādāta ar lieliskām ūsām un izkrāsota ar dedzinātu korķi, un vērot visu krāsu lentām izgreznoto, cukurgalvai līdzīgo platmali, ko viņam vajadzēja turēt uz ceļgaliem, tāpēc ka neviena mums zināma slēgtā kariete neļauj nevienam cilvēkam turēt šāda veida cepuri starp galvu un karietes jumtu. Tikpat jocīgi un patīkami bija ģērbies misters Snodgrass - zilā atlasa vamzī un apmetnī, ciešās balta zīda biksēs un kurpēs un sengrieķu bruņu cepurē, proti, tērpā, kas, kā katrs zina (un, ja arī nezina, toties misters Solomons Lūkess zina), neapstrīdami ir bijis parastais trubadūra ikdienas apģērbs no vissenākajiem laikiem līdz viņu pilnīgai izzušanai no zemes virsas. Tas viss bija patīkami, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar pūļa klaigāšanu, kad slēgtā kariete apstājās aiz mistera Pota ekipāžas, kas pati bija apstājusies pie mistera Pota durvīm, kuras atvērās un parādīja dižo Potu, ģērbušos kā krievu pristavu ar briesmīgu pātagu rokā, kas ļoti gaumīgi simbolizēja «Ītensvilas Avīzes» vareno spēku un šausmīgos cirtienus, kādus tā deva sabiedrības ienaidniekiem.

- Bravo! - no gaiteņa sauca misters Tapmens un misters Snodgrass, ieraudzīdami staigājošo alegoriju.

- Bravo! - no gaiteņa atskanēja mistera Pikvika balss.

- Urā! Lai dzīvo Pots! - pūlis kliedza.

Dzirdot šos apsveikumus, misters Pots, smaidīdams ar labvēlīgu cienību, kas pietiekami liecināja, ka viņš apzinās savu spēku un zina, kā to likt lietā, iekāpa karietē.

Tad no mājas iznāca misis Pota, kas būtu izskatījusies ļoti līdzīga Apolonam, ja nebūtu ģērbusies kleitā. Viņu pavadīja misters Vinkls, kuru tā gaiši sarkanajos svārkos būtu varējuši noturēt tikai par sportistu, ja viņš nebūtu izskatījies tikpat līdzīgs pastmeistaram. Pēdējais nāca misters Pikviks, kuram zēni aplaudēja tikpat spēcīgi kā pārējiem, droši vien domādami, ka viņa šaurās bikses un getras ir kaut kādas tumšo viduslaiku paliekas; un tad abi rati devās ceļā pie misis Leo Hanteres. Misters Vellers (kam bija jāpalīdz apkalpot viesus) bija novietojies uz bukas tai karietei, kurā sēdēja viņa kungs.

It visi - vīrieši, sievietes, zēni, meitenes un mazbērni, kas bija sapulcējušies aplūkot viesus masku balles apģērbos, spiedza aiz prieka un sajūsmas, kad misters Pikviks ar laupītāju pie vienas rokas un trubadūru pie otras soļoja uz dārza ieeju.

Nekad nebija dzirdēti tā kliedzieni kā tie, kas sveica mistera Tapmena pūliņus nostiprināt sev uz pakauša cukurgalvai līdzīgo platmali, lai varētu ieiet dārzā pienācīgā stilā.

Viss bija sagatavots vislielākā mērā apburoši un pilnīgi atbilda pravietīgā mistera Pota paredzējumiem par Austrumu pasaku zemes krāšņumu, līdz ar to pietiekami pārliecinoši apgāzdams zemiskā «Neatkarīgā» ļaunprātīgos izdomājumus. Dārzs bija lielāks par vienu un ceturtdaļu akra un viss ļaužu pārpilns. Nekad nebija redzēts tāds skaistums, elegance un literatūras talantu mirdzums. Šeit, ģērbusies kā sultāne, bija jaunā lēdija, kas «Ītensvilas Avīzē» «taisīja» dzeju». Viņa balstījās uz rokas jaunam džentlmenim, kas «taisīja» kritikas nodaļu un atbilstoši tam bija ģērbies feldmaršala uniformā, ja neskaita zābakus. Šeit bija veseli pūļi šādu ģēniju, un katra saprātīga persona būtu uzskatījusi, ka ir pietiekoši liels gods satikties ar tiem. Taču vēl vairāk, še bija pusducis lauvu² no Londonas - rakstnieki, īsti rakstnieki, kas bija sarakstījuši veselas grāmatas un pēc tam tās iespieduši, - un šeit jūs varējāt tos redzēt staigājam līdzīgi parastiem cilvēkiem, smaidām un runājam - jā, un runājam diezgan lielas muļķības, bez šaubām, ar to labo nolūku, lai darītu sevi saprotamus apkārt esošajiem vienkāršajiem ļaudīm. Bez tam še bija orķestris kartona cepurēs, četri dziedātāji no nezināmas zemes savos nacionālajos tērpos un ducis īrētu viesmīļu savos nacionālajos tērpos - turklāt ļoti netīros tērpos. Un pāri visam - še bija misis Leo Hantere, kas, ģērbusies kā Minerva, saņēma viesus, vai kūsādama aiz lepnuma un apmierinājuma, kas sapulcējusi kopā šādus izcilus cilvēkus.

- Misters Pikviks, kundze, - sacīja kāds apkalpotājs, kad šis džentlmenis ar cepuri rokā un ar laupītāju un trubadūru pie sāniem tuvojās prezidējošajai dievietei.

- Ko! Kur? - misis Leo Hantere izsaucās salēkdamās, tēlodama ārkārtēju pārsteigumu.

- Šeit, - misters Pikviks atsaucās.

- Vai tas ir iespējams, ka man patiešām ir laime uzlūkot pašu misteru Pikviku!- misis Leo Hantere izsaucās.

- Viņš pats, kundze, - atbildēja misters Pikviks, ļoti zemu palocīdamies. - Atļaujiet iepazīstināt manus draugus... misters Tapmens... misters Vinkls... misters Snodgrass... ar «Mirstošās vardes» autori.

Pavisam nedaudzi, atskaitot tos, kas paši mēģinājuši, zinās, kāds grūts process ir paklanīšanās, ja uzģērbtas zaļas, īsas samta bikses, cieti pieguļoša žakete un augsta cepure vai arī zils atlasa vamzis un baltas, cieši pieguļošas zīda bikses, vai korda bikses līdz ceļiem un atloku zābaki - apģērba piederumi, kas nav gatavoti pēc valkātāja mēra, bet uzvilkti viņam mugurā, nekādā ziņā nerēķinoties ar valkātāja un tērpa attiecīgajiem izmēriem. Nekad nebija redzētas tādas krampjainas kustības, kādas izdarīja mistera Tapmena augums, viņam nopūloties izskatīties brīvam un graciozam, ne arī tādas mākslīgas pozas, kādas rādīja viņa maskās ģērbtie draugi.

- Mister Pikvik, - misis Leo Hantere sacīja, - jums jāapsola, ka visu dienu paliksit pie maniem sāniem. Še ir simtiem ļaužu, kuri man katrā ziņā ar jums jāiepazīstina.

- Jūs esat ļoti laipna, kundze, - misters Pikviks atteica.

- Vispirms - šeit ir manas mazās meitenītes; es viņas gandrīz aizmirsu, - Minerva ieteicās, nevērīgi norādīdama uz divām pilnīgi pieaugušām jaunām lēdijām, no kurām vienai varēja būt ap divdesmit, bet otrai viens vai divi gadi vairāk un kuras bija ģērbtas ļoti meitenīgos tērpos, - vai nu tādēļ, lai pašas izskatītos jaunas, vai tādēļ, lai jaunāka izskatītos viņu māmiņa, par to misters Pikviks mums neko neziņo.

- Viņas ir ļoti skaistas, - misters Pikviks ieminējās, kad meitenes pēc iepazīstināšanas gāja projām.

- Viņas ir ļoti līdzīgas savai mātei, ser, - misters Pots majestātiski atteica.

- Ak jūs nerātni! - misis Leo Hantere izsaucās, rotaļīgi iesizdama pa redaktora roku ar vēdekli (Minerva ar vēdekli!).

- Kā ne, godājamā misis Hantere, - sacīja misters Pots, kas Alā izpildīja zvērināta taurētāja lomu, - jūs taču zināt, ka pagājušajā gadā, kad jūsu portrets bija izstādīts Karaliskajā akadēmijā, visi vaicāja, vai tā esat jūs vai jūsu jaunākā meita, jo jūs bijāt tik ļoti līdzīgas, ka nebija iespējams atšķirt.

- Nu labi, ja arī viņi tā teica, - kāpēc jums tas jāatkārto svešu klātbūtnē? - misis Leo Hantere teica, otrreiz ieplikšķinādama ar vēdekli «Ītensvilas Avīzes» snaudošajam lauvam.

- Grāf! Grāf! - misis Leo Hantere spalgi izsaucās, vērsdamās pie kāda svešzemju uniformā ģērbta cilvēka ar lielu vaigbārdu, kas patlaban gāja garām.

- Ā! Jūs man sauc? - grāfs atsaucās, pagriezdamies atpakaļ.

- Es vēlos sapazīstināt divus ļoti gudrus cilvēkus, - misis Leo Hantere sacīja. -

Mister Pikvik, man ir liels prieks jūs iepazīstināt ar grāfu Smorltorku. - Un viņa steidzīgi pačukstēja misteram Pikvikam: - Slavens ārzemnieks... kopo materiālus savam lielajam darbam par Angliju... khem!...grāfs Smorltorks, misters Pikviks.

Misters Pikviks apsveica grāfu ar visu cieņu, kāda pienākas tik slavenam cilvēkam, un grāfs izvilka piezīmju grāmatiņu.

- Kā jūs teic, misis Hant? - grāfs jautāja, laipni uzsmaidīdams aplaimotajai misis Leo Hanterei. - Pig Vig vai Big Vig³... tā jūs sauc... advokāt?... ko? Es saprot - tas ir tā. Big Vig, - un grāfs gatavojās ierakstīt savā piezīmju grāmatiņā misteru Pikviku kā kādu džentlmeni no tiem, kas valkā likumnieka talāru un kas savu vārdu atvasinājis no profesijas, pie kuras pieder, kad iejaucās misis Leo Hantere.

- Nē, nē, grāf, - lēdija sacīja, - Pik-viks.

- Ahā, saprot, - atbildēja grāfs. - Pīk - vārds, Vīkss -uzvārds; labs, ļoti labs. Pīk Vīks. Kā jums iet, Vīks?

- Pateicos, ļoti labi, - misters Pikviks atbildēja ar visu savu parasto pieklājību. - Vai jūs jau ilgi Anglijā?

- Ilgs - ļoti ilgs laiks - div nedeļs - vēl vairāk.

- Vai ilgi šeit paliksit?

- Vien nedēļ.

- Jums būs diezgan ko darīt, - misters Pikviks sacīja smaidīdams, - lai šajā laikā savāktu visus materiālus, kas jums vajadzīgi.

- Ē, tie ir savākts, - grāfs attrauca.

- Patiešām? - misters Pikviks teica.

- Tie ir te, - grāfs piebilda, nozīmīgi iesizdams ar pirkstu sev pa pieri. - Liels gramat mājās - pils ar piezīm - muziks, glezns, zināta, dzej, poltiks - viss liets.

- Vārds politika, ser, - misters Pikviks aizrādīja, - satur pats sevī grūtas un ļoti plašas studijas.

- Ā! - teica grāfs, atkal izvilkdams piezīmju grāmatiņu. - Dikt labs... jauks vārd, ar ko iesākt nodaļ. Četrdesmit septītā nodaļ. Poltiks. Vārds «poltiks» aptur pats no sev...

Un mistera Pikvika izteiciens tika ierakstīts grāfa Smorltorka piezīmju grāmatiņā ar tādām variācijām un piemetinājumiem, kādus diktēja grāfa bagātā fantāzija vai arī nepilnīgās valodas zināšanas.

- Grāf, - misis Leo Hantere ieteicās.

- Misis Hant? - grāfs atbildēja.

- Te ir misters Snodgrass, mistera Pikvika draugs un dzejnieks.

- Pagaidi - iesaucās grāfs, vēlreiz izvilkdams piezīmju grāmatiņu. - Virsraksti dzejs - nodaļ: literār draug - vārds Snovgrass, dikt labs. Iepazīstin ar Snovgrass - liels dzejniek, Pīk Vīkss draug - no misis Hant, kas uzrakstīj otr jauks dzejol - kā to sauc? - Vārds - «Mirstoš vārds» - ļot labs - paties ļot labs.

Grāfs atlika atpakaļ savu piezīmju grāmatiņu un, vairākkārtīgi klanīdamies un izsacīdams komplimentus, aizgāja, pilnīgi apmierināts, ka pie sava informācijas krājuma pievienojis vissvarīgākos un vērtīgākos faktus.

- Apbrīnojams cilvēks šis grāfs Smorltorks, - misis Leo Hantere sacīja.

- Spēcīgs domātājs, - Pots atsacīja.

- Cilvēks ar gaišu galvu un stipru garu, - misters Snodgrass piemetināja.

Klātesošo viesu koris uztvēra grāfam Smorltorkam veltīto slavas dziesmu, gudri kratīja galvas un vienbalsīgi nosaucās:

- Ļoti!

Tā kā sajūsma par grāfu Smorltorku bija ļoti liela, viņam būtu varējuši dziedāt slavas dziesmas līdz svētku beigām, ja četri no kaut kurienes atbraukuši dziedātāji, gleznaināka izskata dēļ nostājušies pie mazas ābelītes, nebūtu sākuši dziedāt savas nacionālās dziesmas, kas, kā likās, nebūt nebija grūti izpildāmas, jo priekšnesuma lielais noslēpums, šķiet, bija tāds, ka trīs no kaut kurienes atbraukušie dziedoņi rukšķēja, kamēr ceturtais kauca. Kad, visiem klātesošajiem skaļi aplaudējot, šis interesantais priekšnesums noslēdzās, tūliņ kāds zēns sāka locīties starp krēsla šķērskokiem un lēkt tam pāri, un līst tam apakšā, un gāzties ar to gar zemi, un darīt visu ko, atskaitot sēdēšanu uz tā, bet pēc tam izveidoja no savām kājām kaklasaiti un apsēja tās ap kaklu un tad parādīja, cik viegli cilvēks var kļūt līdzīgs lielam krupim; visas šīs izdarības sniedza sapulcētajiem skatītājiem lielu baudu un apmierinājumu.

Pēc tam bija dzirdama misis Potas balss, kura vāji nočiepstēja kaut ko tādu, ko pieklājība lika uzskatīt par dziesmu, kas viss bija ļoti klasiski un pilnīgi atbilda kostīmam, jo Apolons pats bija komponists, un komponisti ļoti reti var nodziedat savas vai citu dziesmas. Tad misis Leo Hantere nodeklamēja savu slaveno odu «Mirstošā varde», ko vienreiz lika atkārtot un ko būtu likuši atkārtot otrreiz, ja lielākā daļa viesu, kas domāja, ka ir pēdējais laiks dabūt kaut ko ēdamu, nebūtu sacījuši, ka esot apkaunojoša lieta tā izmantot misis Hanteres labo sirdi. Tā, lai gan misis Leo Hantere izteica pilnīgu gatavību atkārtot odu vēlreiz, viņas laipnie un saprātīgie draugi negribēja par to ne dzirdēt; un, kad ēdamzāle tika atvērta, visi, kas kādreiz še jau bija viesojušies, ar vislielāko steigu spiedās tajā iekšā, jo misis Leo Hantere parasti rīkojās tā, ka ielūgumus izsūtīja simt cilvēkiem, bet brokastis sagatavoja ne vairāk kā piecdesmit personām vai, citiem vārdiem, baroja tikai pašus lielākos lauvas, atstājot mazākos dzīvniekus pašus savā ziņā.

- Kur misters Pots? - vaicāja misis Leo Hantere, novietodama iepriekš minētos lauvas ap sevi.

- Šeit es esmu, - redaktors atsaucās no vistālākā telpas gala, bez mazākajām cerībām dabūt barību, ja namamāte kaut ko nedarīs viņa labā.

- Vai jūs nenāksit pie mums?

- Ak, lūdzu, neraizējieties par viņu! - sacīja misis Pota vislaipnākajā balsī. - Jūs sev uzkraujat daudz nevajadzīgu rūpju, misis Hantere. Tev taču turpat būs ļoti labi, vai ne, dārgais?

- Protams, dārgā, - nelaimīgais Pots atbildēja ar greizu smaidu.

Te nu bija pātaga! Stipro roku, kas to ar tādu gigantisku spēku vicināja par sabiedrisko darbinieku galvām, paralizēja misis Potas valdonīgais skatiens.

Misis Leo Hantere lūkojās apkārt ar triumfējošu skatienu. Grāfs Smorltorks cītīgi rakstīja piezīmes par šķīvju saturu; misters Tapmens ar grāciju, kādu nekad nebija izrādījis neviens laupītājs, piedāvāja dažām lauvenēm omāru salātus; misters Snodgrass, «izgriezis pogas» jaunajam džentlmenim, kas atgrieza grāmatas «Ītensvilas Avīzei», bija iegrimis dzīvā sarunā ar jauno lēdiju, kas «taisīja» dzeju; un misters Pikviks centās būt patīkams visiem. Likās, ka izmeklēto pulciņš jau bija pilnīgs, taču misters Leo Hanters, kura uzdevums tādos gadījumos bija stāvēt durvīs un sarunāties ar mazāk ievērojamiem ļaudīm, piepeši iesaucās:

- Mana dārgā, misters Čarlzs Fic-Maršals nāk!

- Debestiņ, - misis Leo Hantere izsaucās, - cik ļoti es viņu gaidīju! Lūdzu, saspiedieties ciešāk, lai misters Fic-Maršals var tikt iekšā. Mans dārgais draugs, saki misteram Fic-Maršalam, ka viņam jānāk tieši pie manis, lai es viņu varu izrāt par tik vēlu ierašanos.

- Nāku, mana dārgā kundze! - sauca kāda balss. - Cik ātri vien varu - laužu, ka biezs, - istaba kā piebāzta - te ir ko pasvīst - jāā.

Misteram Pikvikam izkrita no rokām nazis un dakšiņa. Viņš paskatījās pāri galdam uz misteru Tapmenu, kas bija nometis savu nazi un dakšiņu un izskatījās tā, it kā bez vārda runas gatavotos iegrimt zemē.

- Ah! - izsaucās balss, kuras īpašnieks lauza sev ceļu caur pēdējiem divdesmit pieciem turkiem, virsniekiem, kavalieriem un Kārļiem Otrajiem, kas vēl atradās starp viņu un galdu. - Īsts veļas rullis - Beikera patente - pēc tādas spiešanas manos svārkos nevienas krunciņas - varēju uzvilkt veļu negludinātu, kad nācu - ha, ha! - nav slikta ideja - neparasta lieta gludināt veļu, kad tā mugurā, kaut gan - nogurdinošs process - ļoti.

Ar šiem aprautajiem izteicieniem galdam tuvojās jauns cilvēks, ģērbies flotes virsnieka uniformā, un pārsteigtie pikvikieši ieraudzīja savā priekšā gluži tādu augumu un sejas vaibstus kā misteram Alfrēdam Džinglam.

Ļaundaris tikko bija paspējis saņemt misis Leo Hanteres pasniegto roku, kad viņa acis sastapās ar mistera Pikvika sašutuma pilnajiem acu āboliem.

- Ai jā! - Džingls izsaucās. - Pavisam aizmirsu - nepateicu savus rīkojumus pasta puisim - tūliņ to izdarīšu - pēc minūtes atpakaļ.

- Mister Fic-Maršal, apkalpotājs vai misters Hanters to tūliņ izdarīs! - misis Leo Hantere sacīja.

- Nē, nē - es to izdarīšu - nebūšu ilgi - tūliņ atpakaļ, - Džingls attrauca.

Ar šiem vārdiem viņš pazuda pūlī.

- Vai atļausit man jums vaicāt, kundze, - sacīja uztrauktais misters Pikviks, pieceldamies no krēsla, - kas ir šis jaunais cilvēks, un kur viņš mīt?

- Tas ir bagāts džentlmenis, mister Pikvik, - misis Leo Hantere atteica, - ar ko es jūs ļoti vēlos iepazīstināt. Grāfs priecāsies ar viņu satikties.

- Jā, jā, - misters Pikviks steidzīgi piebilda. - Viņa dzīves vieta...

- Pagaidām Berijā, viesnīcā «Eņģelis».

- Berijā?

- Berijā-Sentedmondsā, nedaudz jūdžu no šejienes. Bet, mīļais dievs, jūs taču, mister Pikvik, negatavojieties mūs atstāt; patiešām, mister Pikvik, jūs nedrīkstat tik ātri aiziet!

Bet, pirms vēl misis Leo Hantere beidza runāt, misters Pikviks jau bija izspiedies cauri pūlim un aizsniedzis dārzu, kur viņam pēc īsa brītiņa pievienojās misters Tapmens, kas bija draugam cieši sekojis.

- Tam nav nozīmes, - misters Tapmens sacīja. - Viņš ir prom.

- Es to zinu, - misters Pikviks attrauca, - un es viņam sekošu.

- Viņam sekot! Uz kurieni? - misters Tapmens jautāja.

- Uz «Eņģeli» Berijā, - misters Pikviks ļoti ātri atbildēja. - Kā lai mēs zinām, ko viņš tur patlaban piekrāpj? Reiz viņš piekrāpa kādu cienījamu vīru, un mēs bijām nevainīgais cēlonis. Otrreiz viņš to neizdarīs, ja es to varēšu aizkavēt. Es viņu atmaskošu. Sem! Kur ir mans apkalpotājs?

- Lūgtum, ser, - misters Vellers atsaucās, iznākdams no kādas vientuļas vietiņas, kur bija tukšojis madeiras pudeli, ko pirms vienas vai divi stundām bija nocēlis no brokastu galda. - Šite ir jūsu apkalpotājs, ser. Lepns uz savu titulu, kā teica dzīvais skilets, kad tie viņu rādīja cilvēkiem.

- Tūliņ sekojiet! - misters Pikviks uzsauca. - Tapmen, ja es palieku Berijā, jūs varēsit man sekot, kad es rakstīšu. Līdz tam - sveiki!

Iebilst nebija nozīmes. Misters Pikviks bija uztraukts un izlēmis, kā rīkoties.

Misters Tapmens atgriezās pie saviem galda biedriem un pēc stundas bija noslīcinājis visas atmiņas par misteru Alfrēdu Džinglu jeb misteru Čarlzu Fic-Maršalu jautrā kadriļā un šampanieša pudelē. Pa to laiku misters Pikviks un Sems Vellers, sēdēdami pasta karietes jumta vietās, ar katru minūti samazināja attālumu starp sevi un veco labo pilsētu Beriju-Sentedmondsu.

^{1 - Misters Leo Hanters. - Pēc angļu paražas precētu sievu bieži uzrunā viņas vīra vārdā un uzvārdā, priekšā liekot apzīmējumu misis - kundze (misis Leo Hantere).}

^{2 - Pusducis lauvu - tā ironiski apzīmēta grupa literātu un citu misis Hanteres viesu, kuri iedomājas sevi par «slavenībām». Šī iesauka saistās ar viņas uzvārdu (Hunter - mednieks vai medniece) un viņas vīra vārdu (Leo - lauva).}

^{3 - Big Wig (angl.) - «lielā parūka», t. i., garmataina parūka, ko pēc tradīcijām valkāja Anglijas valsts tiesneši un advokāti, pildot savus dienesta pienākumus. Ar iesauku «lielā parūka» tautas mutē apzīmēja arī tiesnesi vispār. Groteskais ārzemnieks, misis Hanteres viesis, sajaucis Pikvika uzvārdu ar vārdu Big Wig un uzskata, ka Pikviks pēc profesijas ir jurists.}