Pikvika kluba piezīmes

LV NODAĻA

- Semivel, - misters Vellers uzrunāja savu dēlu otrā rītā pēc bērēm, - es to ir atrads. Es jau bij domājs, ka tur tas būs.

- Kur kas būs? - Sems atjautāja.

- Tavas pamātes teštamente, Semmij, - misters Vellers paskaidroja. - Kur uzrakstīts, ka jādara tas, ko es tev vakar teica par tām obelgācijām.

- Kā, vai t' viņa tev netika teikuse, kur tā ir? - Sems pabrīnījās.

- Ne vārdiņa, Semmij, - misters Vellers atbildēja. - Mēs izrunājās par saviem maziem ķīviņiem, un es viņu mierinā un drošinā, un tā man galīgi izgā no prāta kauč ko par šito pajautāt. Es ar vis nez, vai būtu to darījs, ja ar atcerējies, - misters Vellers piebilda, - jo ir tak neglīti, Semmij, prašņāt par mantību cilvēkam, ja tu to kop uz slimības gultas. Tas ir tikpat, kā kad tu būtu palīdzējs uzkāpt augšan ārpuses pasažieram, kas nogāzies no karītes, un iebāzs roku šim kabatā, kamēr pats tu ar nopūšanām vaicā, kā šis nu jūtas.

Tik tēlaini izskaidrojis savus uzskatus, misters Vellers atvēra kabatas grāmatu un izvilka netīru vēstuļu papīra lapu, uz kuras lielā nekārtībā drūzmējās dažādi burti.

- Šitas ir tas dukuments, Semmij, - misters Vellers teica. - Es to uzgā tai mazā, melnā tējkannā uz bufetes skapa augšas plaukta. Pirms mēs bij precējšies, Semivel, viņa tur glabāja papīrnaudu. Nez cik reižu es nav noskatījies, kā viņa noņem vāciņu, lai samaksātu kādu rēķinu. Nabadzīte, viņa būtu varējse visas mājas tējkannas piebāzt ar teštamentēm, no tā viņai neceltos nekādas neērtības, jo beigas laikā viņa tādu mantu lietoja gaužām maz, tik tais atturības vakaros viņi no tējas ielika grunti, lai tā tālāk būvētu ar stiprākiem dzērieniem.

- Un kas tur teikts? - Sems apjautājās.

- Taisni tas, ko es tev jau teicu, manu zēn, - tēvs atbildēja. - «Divsimts mārciņas, obelgācijās manam padēlam Semivelam un viss mans pārējais īpašums, lai kāds tas nebijs, manam vīram misteram Tonijam Velleram, ko es ieceļ par vienīgo savas teštamentes izpildītāju.»

- Un tas ir viss? - Sems noprasīja.

- Tas ir viss, - misters Vellers atbildēja, - un man rādās, ja mēs, kas vienīgie ir tās ieinteresierētās puses, atrod to par labu un apmierinošu priekš mums abiem, mēs šito papīri gluži labi var iemest ugunī.

- Ko tu dari, dullais! - Sems izsaucās, paķerdams papīru, kad tēvs visā nevainībā uzbikstīja uguni, lai pārietu no vārdiem pie darbiem. - Ir gan tu varens teštamentes izpildītājs!

- Un kāpēc ne? - misters Vellers nojautāja, ar biguli rokā bargi atskatīdamies.

- Kāpēc ne! - Sems atsaucās. - Tāpēc, ka to vēl vajgas pārbaudīt un apstiprināt, un apzvērēt, un tur vēl nez kādas citas formālības jāizdara.

- Tu to no tiesas domā? - misters Vellers ieteicās, nolikdams biguli.

Sems rūpīgi novietoja testamentu sānu kabatā un ar skatienu lika saprast, ka tā viņš domājot gan un turklāt ļoti nopietni.

- Tad es tev kauč ko teiks, misters Vellers sacīja pēc īsām pārdomām. - Šitā lieta piederas tam lordkanclera sirdsdraugam. Tas ir jāredz Pellam, Semmij. Viņš ir īstais vīrs priekš grūtiem tieslietu jautājumiem. Mēs šito te tūlītās aiznesīs pie Maksātspējīgo tiesas, Semivel.

- Es nekad vēl nav redzējs tādu vecu tukšpauri! - Sems saskaities izsaucās. - Mūžīgi viņam pa galvu maisās Oldbeilijas un Maksātspējīgo tiesas, un alebiji un visādas tādas blēņas! Labāk velc mugurā savu izejamo kārtu un brauc uz pilsētu šito lietu nokārtot, bet nestāvi šite un negvelz to, no kā pats nekā nejēdz.

- Labs ir, Semmij, - misters Vellers atbildēja. - Es, Semmij, piekrīt visam, kas nāk lietai par labu. Bet liec aiz auss, manu zēn, nevienu citu kā Pellu - nevienu citu tiesas lietu pratēju kā tik Pellu.

- Es nemaz cita ar negrib, - Sems atcirta. - Nu, vai tu reiz nāks?

- Paga mirklīti, Semmij, - atsaucās misters Vellers; kas, apsējies šalli pie mazā, logā iekārtā spogulīša, patlaban ar neiedomājamām pūlēm centās iekļūt savās virsdrēbēs. - Paga mirklīti, Semmij. Kad tu būs tikpatās vecs kā tavs tēvs, tu ar, manu zēn, nevarēs ielīst vestē tik viegli kā tagadītās.

- Ja man tajā ielīst būs tikpat grūti, tad lai velns mani parau, ja es to vispār nēsās, - dēls atbildēja.

- Tā tu tagadiņās domā, - misters Vellers iebilda ar savam vecumam atbilstošu cienību, - bet gan tu redzēs, kad tiksi resnāks, tiksi gudrāks ar. Resnums un gudrība, Semmij, vienādiņ aug reizē.

Izteicis šo nemaldīgo sentenci - daudzgadīgu personisku piedzīvojumu un novērojumu rezultātu, misters Vellers, izveicīgi izlocījis augumu, piespieda svārku apakšējo pogu izpildīt savus pienākumus.

Pēc brīža, atvilcis elpu, viņš noberza cepuri ar elkoni un paziņoja, ka esot gatavs.

- Tā kā četras galvas, Semmij, ir labākas par divi galvām, - misters Vellers runāja, kamēr viņi divričos brauca uz Londonu, - un tā kā šitāds te īpašums juridiskam džentelmeņam ir liela kārdināšana, mēs paņems līdza pārs manu draugu, kas tūlītās varēs klupt šam virsū, ja šis darīs kauč ko nepienācīgu. Divus no tiem, kas tevi todien pavadīja līdz Flītai. Tie, - misters Vellers pusbalsī piebilda, - ir paši labākie zirgu pazinēji.

- Vai advokātu pazinēji ar? - Sems apjautājās.

- Cilvēks, kas māk novērtēt lopiņu, māk novērtēt visu ko, - tēvs atbildēja ar tādu autoritāti, ka Sems pat nemēģināja viņa viedokli apstrīdēt.

Izpildīdami šo svarīgo lēmumu, viņi lūdza sev pakalpot džentlmeni ar plankumaino seju un divus citus ļoti resnus kučierus, ko misters Vellers droši vien izvēlējās tādēļ, ka tie bija resni un tātad arī gudri. Saņēmuši šādu pastiprinājumu, viņi devās uz viesnīcu Portjugelstrītā un no turienes aizsūtīja vēstnesi pāri ielai uz Maksātnespējīgo tiesu, lai tas palūgtu misteru Solomonu Pellu nekavējoties ierasties.

Vēstnesis laimīgā kārtā atrada misteru Solomonu Pellu tiesā, kur tas - tā kā tiesas darīšanās patlaban valdīja klusums - stiprinājās ar aukstiem uzkožamiem: Ebernetija biskvītu¹ un desu. Tikko viņam ausī iečukstēja uzaicinājumu, viņš iegrūda uzkožamos kabatās pie darīšanu papīriem un metās pāri ielai tik ātri, ka sasniedza viesnīcas istabu vēl pirms tam, kad vēstnesis bija paspējis izkļūt ārā no tiesas.

- Džentlmeņi, - misters Pells teica, paceldams cepuri, - gatavs jums visiem pakalpot. To es nesaku, lai glaimotu jums, džentlmeņi, bet pasaulē nav piecu citu cilvēku, kuru dēļ es šodien būtu iznācis no tiesas.

- Tik aizņemts, ko? - Sems vaicāja.

- Aizņemts! - Pells attrauca. - Esmu galīgi nomocīts, džentlmeņi, kā mans draugs nelaiķis lordkanclers man daudz reižu teica, iznācis no lordu palātas, kur bija uzklausījis apelācijas. Nabadziņš! Viņš ļoti ātri nogura, un šīs apelācijas viņš nevarēja izturēt. Es tiešām daudz reižu tiku nodomājis, ka tās viņu piebeigs, un piebeidza ar.

Misters Pells pakratīja galvu un apklusa, bet vecākais misters Vellers, piebikstījis savam kaimiņam, it kā griezdams tā vērību uz atorneja augstajiem sakariem, jautāja, vai minētie pienākumi esot atstājuši ļaunas sekas uz viņa dižciltīgā drauga veselību.

- Man liekas, ka viņš no tām nekad pilnīgi neatlaba, - Pells atbildēja. - Patiesību sakot, esmu par to pārliecināts. «Pell,» viņš man daudz reižu tika teicis, «kā, pie velna, jūs varat izturēt tik smagu garīgu darbu, tas man ir noslēpums.» - «Nu,» es parasti atbildēju, «to es, goda vārds, pats labi nezinu.» - «Pell,» viņš piebilda, nopūzdamies un skatīdamies uz mani ar skaudību, - jūs saprotat, džentlmeņi, ar draudzīgu skaudību, tikai draudzīgu skaudību, ko es nekad neņēmu ļaunā, - «Pell, jūs esat brīnums! Brīnums!» Ak džentlmeņi, jums viņš būtu ļoti paticis, ja jūs viņu būtu pazinuši! Atnesiet man par trim pensiem rumu, mana dārgā!

Pēdējos vārdus misters Pells veltīja apkalpotājai tādā balsī, kas liecināja par apslāpētām bēdām. Tad viņš nopūtās, aplūkoja savas kurpes un griestus un, kad atnesa rumu, to tūliņ izdzēra.

- Bet, - Pells teica, pievilkdams pie galda krēslu, - manas profesijas cilvēkam nav tiesību domāt par saviem personiskiem draugiem, kad no viņa prasa juridisku palīdzību. Starp citu, džentlmeņi, kopš es jūs pēdējo reizi šeit sastapu, mums ir bijis jāapraud kāds ļoti bēdīgs gadījums.

Nonācis līdz vārdam «jāapraud», misters Pells izvilka kabatas lakatu, taču izlietoja to tikai ruma lāsītes noslaucīšanai, kas bija aizķērušies pie viņa augšlūpas.

- Es to izlasīju «Ziņotājā», mister Veller, - Pells turpināja. - Pasarg, dievs, tikai piecdesmit divi! Nu padomājiet vien!

Šie domu pilnie vārdi bija veltīti vīram ar plankumaino seju, kura skatienu misters Pells nejauši uztvēra, bet vīrs ar plankumaino seju, kurš vispār nebija sevišķi apķērīgs, sāka nemierīgi grozīties krēslā un izsacīja domas, ka tiešām, kas uz to attiecoties, nevarot saprast, kā lietas notiekot. Tā kā šī piezīme attiecās uz tik augstām lietām, ka par tām grūti strīdēties, tad tai pretī neviens arī nerunāja.

- Esmu dzirdējis, mister Veller, ka viņa bijusi ļoti skaista sieviete, - Pells līdzjūtīgi teica.

- Jā, ser, bij gan, - atbildēja vecākais misters Vellers, kam ne visai patika, ka šo jautājumu apspriež šādā veidā, taču viņš domāja, ka advokātam, kas tik ilgi bijis nelaiķa lordkanclera tuvs draugs, labāk jāzinot pieklājīgas uzvešanās noteikumi. - Viņa bij gauži smuks sievišķis, ser, kad mēs sapazinās. Tolaik, ser, viņa bij atraikne.

- Cik savādi, - Pells teica, ar skumju smaidu palūkodamies visapkārt, - arī misis Pella bija atraitne.

- Tas ir ļoti neparasts gadījums, - vīrs ar plankumaino seju piebalsoja.

- Jā, tā ir dīvaina sagadīšanās, - Pells apliecināja.

- Nemazās ar nē, - paskarbi piezīmēja vecākais «misters Vellers. - Apprecas vairāk atraikņu nekā jaunu meitu.

- Tiesa, tiesa, - Pells piekrita, - jums taisnība, mister Veller. Misis Pella bija ļoti eleganta un smalka sieviete, viņas manieres apbrīnoja visā apkārtnē. Es biju lepns, redzot, kā šī sieviete dejoja. Viņas kustības bija tik drošas un cieņas pilnas, bet tomēr tik dabiskas! Viņas tērpu piegriezums, džentlmeņi, bija pati vienkāršība... Ak jā!

Piedodiet, mister Semjuel, ka jautāju, - advokāts turpināja klusākā balsī, - vai jūsu pamāte bija gara auguma?

- Ne visai, - Sems atbildēja.

- Misis Pella bija gara, - Pells trieca tālāk. - Lieliska sieviete, džentlmeņi, ar cēliem vaibstiem un degunu, kāds var būt tikai valdniekiem un pavēlniekiem. Viņa mani ļoti mīlēja... ļoti... un turklāt bija cēlusies no ievērojamas ģimenes. Viņas mātesbrālis, džentlmeņi, kas tirgojās ar tiesu kanceleju piederumiem, bankrotēja par astoņsimt mārciņām.

- Labi, - teica misters Vellers, kas pa šīs sarunas laiku bija kļuvis nepacietīgs, - sāks nu runāt par darīšanām.

Šie vārdi skanēja kā mūzika Pella ausīs. Viņš visu laiku bija lauzījis galvu, vai viņam uzdos kārtot kādu lietu jeb vai viņš tikai uzlūgts izdzert glāzi groka vai kausu punša, vai baudīt kādu citu viņa profesijai piedienīgu laipnību, bet tagad visas šaubas izgaisa, turklāt viņš nemaz nebija izrādījis ziņkārību. Ar dzirkstošām acīm viņš nolika cepuri uz galda un sacīja:

- Kas tās būs par darīšanām? Vai kāds no šiem džentlmeņiem grib iet caur tiesu?

Pieprasīsim arestu, jūs saprotat - draudzīgu arestu. Man šķiet, mēs visi šeit esam draugi?

- Do šu to dukumentu, Semmij, - misters Vellers uzprasīja, paņemdams testamentu no dēla, ko šī saruna, liekas, visai uzjautrināja. - Mums, ser, vajdzīgs sastiprināt šito te.

- Apstiprināt, godājamo ser, apstiprināt, - Pells aizrādīja.

- Nu, ser, - asi atbildēja misters Vellers, - sastiprināt un apstiprināt ir gandrīz viens un tas pats. Ja jūs, ser, nesaprot, ko es domā, tad, man rādās, es atradīs tādu, kas saprot.

- Es ceru, mister Veller, ka jūs neapvainojāties, - pazemīgi atteica Pells. - Kā redzu, jūs esat testamenta izpildītājs, - viņas piebilda, pārlaidis acis papīram.

- Jā, ser, - misters Vellers apliecināja.

- Pārējie džentlmeņi, man šķiet, ir mantinieki, vai ne? - Pells vaicāja, apsveikdams tos ar labvēlīgu smaidu.

- Semmijs ir mantenieks, - misters Vellers aizrādīja. - Pārējie džentelmeņi ir mani draugi, tie tik atnākuši pieskatīt, lai viss iet pa godam - tādi kā šķīrējtiesneši.

- Ā, - Pells atsaucās. - Labi. Protams, man nav iebildumu. Bet, pirms es iesāku, man no jums vajadzētu piecas mārciņas. Ha, ha, ha!

Kad komiteja bija nospriedusi, ka piecas mārciņas avansa veidā varētu izsniegt, misters Vellers šo summu samaksāja. Pēc tam sākās gara apspriede par tīriem niekiem, un šajā apspriedē misters Pells par lielu apmierinājumu džentlmeņiem, kas uzmanīja, vai viss notiek pa godam, pierādīja, ka tad, ja šīs lietas kārtošana nebūtu uzticēta viņam, viss būtu nogājis greizi. To viņš pamatoja gan ne sevišķi skaidri, tomēr pietiekami. Kad šis svarīgais punkts bija noskaidrots, misters Pells uz mantojuma rēķina iestiprinājās ar trim kotletēm, piedzerdams klāt kā iesala, tā spirta dzērienus, un tad visi devās uz Doktoru Apvienību.

Otrā dienā atkal vajadzēja apmeklēt Doktoru Apvienību un daudz noņemties ar kādu liecinieku - zirgu puisi, kas, būdams piedzēries, atsacījās zvērēt, bet tā vietā tik bezdievīgi lādējās, ka proktoru un baznīcas pārstāvi sagrāba šausmas. Nākamajā nedēļā viņi vēl dažas reizes apmeklēja Doktoru Apvienību un bez tam vienu reizi Mantojuma nodevu kantori, tika uzrakstīti līgumi par īres tiesību un viesnīcas pārdošanu, kā arī apstiprināti, tad vēl sastādīja mantas sarakstu un iekoda dažādas pabrokastis, ēda visādas pusdienas un darīja tik daudz ienesīgu darbu, un sakrājās tik daudz papīru, ka misters Solomons Pells un puika, kā arī zilā soma piedevām - visi trīs kļuva tik resni, ka laikam neviens tajos nebūtu pazinis to pašu vīru, puiku un somu, kas pirms dažām dienām mētājās pa Portjugelstrītu.

Beidzot, kad visas šīs svarīgās lietas bija nokārtotas, nozīmēja dienu mantu pārdošanai, īpašuma nodošanai un māklera Vilkinsa Flašera, eskvaira, apmeklēšanai.

Tas dzīvoja kaut kur bankas tuvumā, un to šim nolūkam bija ieteicis misters Solomons Pells.

Tas bija svinīgs gadījums, un visi bija attiecīgi uzposušies. Mistera Vellera atloku zābaki bija no jauna nospodrināti un apģērbs sevišķi rūpīgi sakārtots; džentlmenis ar plankumaino seju bija iebāzis pogcaurumā kuplu dāliju ar vairākām lapām, un abu viņa draugu svārkus rotāja lauru un citu mūžam zaļu stādu pušķi. Visi trīs bija ģērbušies svētku drēbēs, proti, tie bija satuntuļojušies līdz pat zodam un uzvilkusi tik daudz apģērba gabalu, cik vien iespējams. Tādi ir šobrīd un vienmēr bijuši pasta kariešu kučieru uzskati par goda uzvalku - no pat tā laika, kad pasažieru karietes izgudrotas.

Misters Pells norunātajā laikā gaidīja parastajā satikšanās vietā. Pat misters Pells bija uzvilcis cimdus un tīru kreklu, kam apkakle un aproces no biežas mazgāšanas gan stipri apdilušas.

- Bez ceturkšņa divi, - Pells teica, paskatījies uz sienas pulksteni. - Ja mēs ieradīsimies pie mistera Flešera ceturksni uz trim, tad būsim tieši īstajā laikā.

- Ko jūs, džentlmeņi, teiktu par lāsīti alus? - ierosināja vīrs ar plankumaino seju.

- Un gabaliņu aukstas vēršgaļas? - teica otrs kučieris.

- Vai kādu austeri? - piebilda trešais - džentlmenis ar aizsmakušu balsi un ļoti resnām kājām.

- Klausieties, klausieties! - atsaucās Pells. - Lai apsveiktu misteru Velleru ar stāšanos mantinieka tiesībās, vai ne? Ha, ha!

- Es ar mieru, džentelmeņi, - misters Vellers atbildēja. - Semmij, pazvani!

Sems paklausīja. Porteri, auksto vēršgaļu un austeres atnesa bez kavēšanās, un visi iekoda, kā pienākas. Ikviens ķērās pie lietas tik dedzīgi, ka būtu gandrīz apvainojoši izcelt kādu sevišķi, bet, ja kāds tomēr parādīja lielākas spējas nekā pārējie, tad tas bija kučieris ar aizsmakušo balsi, kurš, austeres ēzdams, izlietoja veselu pinti etiķa, it kā tas bijis tīrais sīkums.

- Mister Pell, ser, - vecākais misters Vellers teica, maisīdams glāzē groku, kad austeru vāki bija novākti un katram džentlmenim priekšā nolikta šāda glāze, - mister Pell, ser, es jau taisījās uzdzert uz šitām obelgācijām, bet Semivels man iečukstē...

Semjuels Vellers, kas savas austeres bija ēdis klusēdams, pie tam rāmi smaidīdams, nu skaļi iejaucās:

- Klausieties!

- ...man iečukstē, - viņa tēvs turpināja, - ka labāk bijs veltīt šito lāsīti uz jūsu sekmēm un labklāšanu un pateikt jums paldiesu par šitās lietas nokārtošanu. Uz jūsu veselībām, ser!

- Pieturēt! - necerēti sparīgi iesaucās džentlmenis ar plankumaino seju. - Skatieties uz mani, džentlmeņi!

To teikdams, džentlmenis ar plankumaino seju piecēlās, tāpat visi pārējie džentlmeņi. Džentlmenis ar plankumaino seju uzlūkoja klātesošos un lēni pacēla roku, pēc tam visi (ieskaitot arī vīru ar plankumaino seju) dziļi ievilka elpu un pielika glāzes pie lūpām. Pēc mirkļa džentlmenis ar plankumaino seju roku atkal nolaida, un visi nolika uz galda tukšās glāzes. Nevar aprakstīt šīs brīnišķīgās ceremonijas aizraujošo iespaidu. Tā bija reizē cēla, svinīga un iespaidīga, tādējādi apvienojot visus diženuma elementus.

- Džentlmeņi, - misters Pells sacīja, - es varu teikt tikai to, ka šāda uzticības parādīšana ļoti iepriecinātu katru manas profesijas cilvēku. Es, džentlmeņi, negribu teikt nekā tāda, kas izklausītos kā egoisms, bet jūsu pašu dēļ es esmu ļoti priecīgs, ka griezāties tieši pie manis, tas ir viss. Ja jūs būtu griezušies pie kāda no mūsu profesijas zemākajiem pārstāvjiem, tad - tā ir mana noteikta pārliecība, un to es jums varu droši apgalvot - jūs jau sen būtu grāvī. Es vēlētos, kaut mans cēlais draugs vēl dzīvotu un būtu redzējis, kā es ar šo lietu tiku galā. To es nesaku lepodamies, tikai domāju... taču es jūs, džentlmeņi, negribu vairāk ar to apgrūtināt. Es, džentlmeņi, parasti esmu atrodams šeit, bet, ja es neesmu šeit vai tur pāri ielai, tad, lūk, mana adrese. Jūs redzēsit, ka manas prasības ir ļoti mērenas un pieņemamas un ka neviens neveltī saviem klientiem vairāk uzmanības kā es, un bez tam es ceru, ka savā profesijā arī šo to saprotu. Ja jums, džentlmeņi, radīsies izdevība ieteikt mani kādam no jūsu draugiem, es jums būšu ļoti pateicīgs, un tādi būs arī viņi, kad iepazīsies ar mani. Uz jūsu veselību, džentlmeņi!

Pēc šī jūtu izplūduma misters Solomons Pells nolika mistera Vellera draugu priekšā trīs mazas, ar roku rakstītas vizītkartes un, atkal paskatījies uz pulksteni, bažīgi ieteicās, ka būtu laiks iet. Paklausot šim mājienam, misters Vellers nokārtoja rēķinu, un testamenta izpildītājs, mantinieks, atornejs un šķīrējtiesneši devās uz Sitiju.

Biržas māklera Vilkinsa Flešera, eskvaira, kantoris atradās otrajā stāvā pagalmā aiz Anglijas bankas; Vilkinsa Flešera, eskvaira, māja atradās Brikstonā, Sārijas pusē; Vilkinsa Flešera, eskvaira, zirgs un rati atradās tuvējā iebraucamajā vietā; Vilkinsa Flešera, eskvaira, grūms bija ceļā uz Vestendu nez kādās darīšanās; Vilkinsa Flešera, eskvaira, klerks bija aizgājis pusdienās, un tādēļ pats Vilkinss Flešers, eskvairs, uzsauca: «Iekšā!» kad pie kantora durvīm pieklauvēja misters Pells un viņa biedri.

- Labrīt, ser, - Pells teica, pazemīgi paklanīdamies. - Ar jūsu atļauju mēs gribētu nokārtot kādu mazu īpašuma nodošanu.

- O, nāciet tik iekšā! - misters Flešers atsaucās. - Apsēdieties brīdi. Es tūliņ ar jums nodarbošos.

- Pateicos, ser, - Pells attrauca, - nav tik steidzīgi. Paņemiet krēslu, mister Veller.

Misters Vellers apsēdās uz krēsla, Sems apsēdās uz kādas kastes, šķīrējtiesneši apsēdās, kur nu katrs varēja ko sadabūt, un ar tik godbijīgām acīm sāka aplūkot kalendāru un divus trīs pie sienas pielipinātus papīrus, it kā tie bijuši labākie vecmeistaru darbi.

- Labi, saderēsim uz pusduci klareta! - teica Vilkinss Flešers, eskvairs, atsākdams sarunu, ko mistera Pella ienākšana uz brīdi bija pārtraukusi.

Šie vārdi bija domāti kādam ļoti švītīgam jaunam džentlmenim, kas nēsāja cepuri uz labās puses vaigbārdas un ar lineālu sita uz pults mušas. Vilkinss Flešers, eskvairs, balansēja uz divām kantora sēdekļa kājām, mērķēdams ar spalvu nazīti oblatu kastītei, un reizi pēc reizes itin veikli trāpīja uz vāka uzlipinātas mazas, sarkanas oblates pašā centrā. Abiem džentlmeņiem bija vestes ar ļoti lieliem izgriezumiem un apkakles ar ļoti lieliem atlokiem, ļoti mazi zābaki un ļoti lieli gredzeni, ļoti mazi pulksteņi un ļoti resnas pulksteņķēdes, cieši pieguļošas vārdā nesaucamās apģērba daļas un iesmaržoti kabatas lakati.

- Es nekad nederu uz pusduci, - otrais džentlmenis atbildēja. - Lai iet uz duci.

- Kārtībā, Simmerij! - Vilkinss Flešers, eskvairs, atsaucās.

- Ievērojiet, pirmā labuma, - otrais piezīmēja.

- Saprotams, - Vilkinss Flešers, eskvairs, apliecināja, un tad Vilkinss Flešers, eskvairs, ar zelta zīmulīti to pierakstīja mazā grāmatiņā, bet otrais džentlmenis ar citu zelta zīmulīti pierakstīja to citā mazā grāmatiņā.

- Šorīt redzēju paziņojumu par Boferu, - misters Simmerijs ieminējās. - Nabaga velns, viņu padzen no mājas!

- Saderēsim uz desmit ginejām pret piecām, ka viņš sev pārgriezīs rīkli, - Vilkinss Flešers, eskvairs, ierosināja.

- Lai iet, - misters Simmerijs atbildēja.

- Pagaidiet! Ar vienu ierunu, - domīgi sacīja Vilkinss Flešers, eskvairs. - Varbūt viņš pakaras.

- Labi, - misters Simmerijs atbildēja, atkal izvilkdams zelta zīmulīti. - Man nav iebildumu, ka jautājumu nostāda šādi. Teiksim - padara sev galu.

- Izdara pašnāvību, - Vilkinss Flešers, eskvairs, pārlaboja.

- Tieši tā, - misters Sirnmerijs pievienojās pierakstīdams.

- Flešers - desmit ginejas pret piecām - Bofers izdarīs pašnāvību. Cik ilgā laikā?

- Divās nedēļās, - Vilkinss Flešers, eskvairs, ierosināja.

- Sasodīts, nē! - misters Sinumerijs attrauca un uz brīdi apklusa, lai ar lineālu sašķaidītu kādu mušu. - Teiksim - nedēļas laikā.

- Sadalīsim starpību, - Vilkinss Flešers, eskvairs, sacīja. - Lai būtu desmit dienās.

- Labi, desmit dienu laikā, - misters Sirnmerijs atbildēja.

Grāmatiņās ierakstīja, ka Boferam desmit dienu laikā jāizdara pašnāvība, ja ne, tad Vilkinss Flešers, eskvairs, maksās Frenkam Simmerijam, eskvairam, desmit ginejas, bet, ja Bofers šajā laikā izdarīs pašnāvību, Frenks Simmerijs, eskvairs, maksās Vilkinsam Flešeram, eskvairam, piecas ginejas.

- Man ļoti žēl, ka viņš bankrotējis, - Vilkinss Flešers, eskvairs, teica. - Pie viņa bija lieliskas pusdienas.

- Arī portvīns viņam bija ļoti labs, - misters Simmerijs piekrita. - Es rīt gribu aizsūtīt uz ūtrupi savu pārvaldnieku, lai pievāc dažas pudeles sešdesmit ceturtā.

- Ne velna jums neiznāks! - Vilkinss Flešers, eskvairs, iebilda. - Arī mans cilvēks ies. Piecas ginejas, ka mans cilvēks pārsolīs jūsējo.

- Lai iet!

Arī to ar zelta zīmulīšiem atzīmēja grāmatiņās, un misters Simmerijs, kas pa šo laiku bija apsitis visas mušas un tagad arī noslēdzis visas derības, aizgāja uz biržu palūkoties, kas tur notiek.

Tagad Vilkinss Flešers, eskvairs, visžēlīgi uzklausīja misteru Solomonu Pellu un, izpildījis dažas iespiestas veidlapas, lūdza apmeklētājus sekot viņam uz banku, ko tie arī darīja. Misters Vellers un viņa trīs draugi uz visu, ko redzēja, noskatījās bezgalīgā izbrīnā, bet Sems visu uzņēma ar nesatricināmu aukstasinību.

Šķērsojuši pagalmu, kur valdīja liels troksnis un kņada, un pagājuši garām pāris šveicariem, kas, šķiet, bija ģērbušies tikpat kā sacensībās ar kādā stūrī novietoto košsarkano ugunsdzēsības sūkni, viņi iegāja kantorī, kur bija nokārtojama viņu lieta, un tur Pells un misters Flešers tos uz brīdi atstāja, paši uziedami augšā testamentu kantorī.

- Kas šī te ir par vietu? - džentlmenis ar plankumaino seju iečukstēja vecākajam misteram Velleram.

- Juriskonzoļu kantors, - testamenta izpildītājs čukstus atbildēja.

- Kas ir tie džentlmeņi, kas sēž aiz letēm? - aizsmakušais kučieris vaicāja.

- Samazinātie konzoļi, man rādās, - misters Vellers atbildēja. - Vai tie ir samazinātie konzoļi, Semivel?

- Vai ta tu no tiesas domā, ka samazinātie konzoļi ir dzīvi cilvēki? - mazliet nicīgi atjautāja Sems.

- Kā es to var zināt? - misters Vellers atcirta. - Es doma, ka šitie pēc tādiem taisni izskatās. Kas t' tie ir?

- Klerki, - Sems atbildēja.

- Kāpēc t' tie visi loka iekšā sviestmaizes ar šķiņķi? - viņa tēvs taujāja.

- Man domāt, ka tas piederīgs pie viņu dienesta, - Sems paskaidroja. - Tas piederīgs pie zistēmas. Šite viņi to dara vienādiņ, visu cauru dienu.

Misteram Velleram un viņa draugiem tikai īsu brīdi bija ļauts pārdomāt, kāds šim īpatnējam noteikumam varētu būt sakars ar valsts naudas sistēmu, kad viņiem atkal piebiedrojās Pells un Vilkinss Flešers, eskvairs, un pieveda tos pie letes tajā vietā, virs kuras karājās apaļa, melna plāksne ar lielu burtu «W».

- Kas tas tāds, ser? - misters Vellers apjautājās, pievērsdams Pella uzmanību minētajai ripai.

- Nelaiķes uzvārda pirmais burts, - Pells atbildēja.

- Paklau, - misters Vellers teica, pievērsdamies šķīrējtiesnešiem, - te kauč kas nav kārtībā. Tā tā lieta neies - mūsu burts ir «V».

Šķīrējtiesneši tūlīt un noteikti izteica savas domas, ka zem burta «W» šo lietu nevarot likumīgi nokārtot, un droši vien tā būtu aizkavējusies vismaz vēl par vienu dienu, ja Sems nebūtu sācis strauji un, no pirmā skatiena spriežot, negodbijīgi rīkoties.

Viņš saķēra tēvu pie svārku stērbelēm, aizvilka to pie letes un noturēja to tur piespiestu tik ilgi, kamēr tas uzvilka savu parakstu dažiem dokumentiem. Tā kā misters Vellers rakstīja ar iespiedburtiem, šis darbs prasīja tik daudz pūļu un laika, ka dežurējošais klerks pa to laiku paspēja nomizot un apēst trīs ripstonpepiņus.

Tā kā vecākais misters Vellers tūliņ gribēja savu daļu pārdot, viņi no bankas devās uz biržas vārtiem, un Vilkinss Flešers, eskvairs, pēc īsas prombūtnes atgriezās ar čeku no Smita, Peina un Smita par pieci simti trīsdesmit mārciņām. Pēc šīsdienas kursa tāda summa misteram Velleram pienācās par otrās misis Velleres noguldījumiem.

Sema divsimt mārciņas bija pārvestas uz viņa vārdu, un Vilkins Flešers, eskvairs, saņēmis komisijas naudu, nevērīgi iemeta to svārku kabatā un aizgāja atpakaļ uz savu kantori.

Sākumā misters Vellers ietiepīgi gribēja visu naudu pret čeku saņemt tikai sovrinos, bet, kad šķīrējtiesneši aizrādīja, ka tādā gadījumā viņam lieki jātērējas un jāpērk maišelis, ar ko aiznest naudu mājās, viņš piekrita, ka šo summu izmaksā piecu mārciņu banknotēs.

- Manam dēlam, - misters Vellers teica, kad viņi iznāca no bankas, - manam dēlam un man šodien stāv priekšā ļoti svarīgas darīšanas, un es būtu gribējs šito lietu ātrāk novest līdz galam, tāpēc ies tik tūliņ taisni uz kādu vietu, kur var savilkt galus kopā.

Klusu istabu viņi drīz atrada, un rēķins tika uzrādīts un apspriests. Sems apšaubīja mistera Pella rēķinu, un šķīrējtiesneši neapstiprināja dažus izdevumus, bet tomēr, lai gan Pells daudzkārt svinīgi zvērēja, ka ar viņu apejoties pārāk bargi, tik izdevīga lieta viņam vēl nekad nebija gadījusies, jo tā viņu uz veselu pusgadu nodrošināja ar uzturu, dzīvokli un apmazgāšanu.

Šķīrējtiesneši, iedzēruši pa glāzītei, sniedza roku un aizgāja, jo vakarā viņiem bija jāizbrauc no pilsētas. Misters Solomons Pells, redzēdams, ka ne ēšanas, ne dzeršanas vairs nebūs, ļoti draudzīgi atvadījās, un Sems ar savu tēvu palika vieni.

- Tā, re, - misters Vellers teica, iebāzdams kabatas grāmatu sānu kabatā, - kopā ar rēķiniem par īres tiesībām šite sanāk tūkstoš simts un astoņdesmit mārciņas. Un tagad, Semivel, manu zēn, griez zirgus uz «Džordžu un Vanagu».

^{1 - Ebernetija biskvīts. - Tā Dikenss jokojot nosauc maizi. Džons Ēbernetijs, XVIII gs. beigās un XIX gs. sākumā ārsts Londonā, nodarbojās ar ēdienu gatavošanas un racionālas ēdināšanas jautājumiem.}