Pikvika kluba piezīmes

X NODAĻA

Londonā ir vairākas vecas viesnīcas, kas tajos laikos, kad pasta karietes veica savus ceļojumus nopietnākā un daudz svinīgākā kārtā nekā patlaban, bija tālu izslavētu pasta kariešu galvenās mītnes, bet kas tagad ir pagrimušas tik tālu, ka tajās apstājas vai vienīgi no laukiem iebraukuši vezumi. Lasītājs velti meklētu pēc kādas no šīm senajām iebraucamajām vietām starp «Zelta Krustiem» un «Vēršu Rīklēm», kas pacēlušas savas staltās fasādes Londonas lepnākajās ielās. Ja viņš gribētu aplūkot kādu no šīm vecajām vietām, viņam būtu jādodas uz pilsētas nomaļākajiem kvartāliem, un še vientuļos nostūros viņš atrastu dažas, kas vēl arvien drūmā stūrgalvībā stāv starp modernajiem jauninājumiem, kuri tās aplenc.

It īpaši Boro¹ kvartālā vēl arvien pastāv kāds pusducis vecu viesnīcu, kas savu ārējo izskatu saglabājušas nemainītu un paglābušās kā no komunālo labiekārtojumu trakumsērgas, tā no privātās spekulācijas drudža. Tās ir lielas, dīvainas veclaiku celtnes ar piebūvēm un galerijām, gaiteņiem un kāpņu telpām, diezgan plašas un diezgan senas, lai sagādātu materiālu simtiem spoku stāstu, - ja pieņemam, ka mēs kādreiz nonāksim līdz nožēlojamai nepieciešamībai tādus izdomāt un ka pasaule pastāvēs pietiekami ilgi, lai izsmeltu neskaitāmos patiesīgos nostāstus, kas saistās ar veco Londonas tiltu un ar tā tuvāko apkārtni Sārijas pusē.

Agri no rīta, kas sekoja iepriekšējā nodaļā atstāstītajiem notikumiem, kādā no šo viesnīcu pagalmiem - tas bija ne vairāk, ne mazāk kā slavenā «Baltā Brieža» pagalms - kāds vīrs cītīgi darbojās, tīrīdams zābaku pāri. Viņš bija ģērbies platsvītrainā vestē ar zilām stikla pogām un melniem kalikona uzročiem, dzeltenpelēkās biksēs un stulpiņos. Ap kaklu viņam ļoti vaļīgi un nevērīgi bija apsiets spilgti sarkans lakats un uz vienas auss bezrūpīgi uzmaukta veca, balta cepure. Viņam priekšā atradās divas rindas zābaku, viena tīrītu, otra - netīrītu, un ikreiz, papildinādams tīro rindu, viņš uz brīdi pārtrauca darbu un ar redzamu apmierinātību nolūkojās uz padarīto.

Pagalmā nebija nekā no tās steigas un kustības, kas parasti raksturīga lielai viesnīcai, kurā apstājas pasta karietes. Trīs četri kravas rati, piekrauti ar precēm gandrīz līdz parastas mājas otrā stāva augstumam un pārklāti ar plašiem pārklājiem, bija novietoti zem augstas nojumes, kas stiepās gar vienu pagalma galu; vēl kādi rati, kam laikam vajadzēja sākt ceļojumu šajā rītā, bija izvilkti ārā atklātā vietā. Divas guļamistabu galeriju rindas ar vecām, neveiklām balustrādēm ieslēdza pagalmu no abām pusēm, un attiecīgi divas zvanu rindas, pasargātas no nokrišņiem ar nelielu, ieslīpu jumtiņu, karājās virs durvīm, kas veda uz bufetes telpu un ēdamistabu. Divi trīs divriči un karietes bija novietotas zem dažādām mazām pajumītēm un šķūnīšos; un smaga zirgu mīņāšanās vai ķēdes iežvadzēšanās, kas laiku pa laikam atskanēja pagalma attālākajā galā, pavēstīja katram, kas par to interesējās, ka stallis meklējams tajā virzienā. Kad vēl piemetinām, ka daži puiši darba blūzēs gulēja aizmiguši uz smagiem saiņiem, vilnas ķīpām un citiem priekšmetiem, kas bija izmētāti visapkārt salmos, tad esam aprakstījuši tik pilnīgi, cik nepieciešams, Boro Haistrīta viesnīcas

«Baltais Briedis» pagalma vispārējo izskatu tajā rītā, par ko runājam.

Skaļi ieskanoties vienam no zvaniem, augšējā guļamistabu galerijā parādījās švītīga istabas meita, kas, pieklauvējusi pie kādām durvīm un saņēmusi no iekšienes kaut kādu rīkojumu, uzsauca pār balustrādi:

- Sem!

- Kas ir? - atbildēja cilvēks ar balto cepuri.

- Divdesmit otrais numurs vēlas savus zābakus!

- Papras divdesmit otram numuram, vai viņš tos grib tūliņās vai pagaidīs, kamēr dabon, - bija atbilde.

- Nu, nemuļķojies, Sem, - meitene pielabinādamās sacīja, - džentlmenim zābaki vajadzīgi tūdaļ uz vietas.

- Neko sacīt - balstiņa tev jāndie debešķīga, - zābaku tīrītājs atteica. - Tad paskat jel šite uz tiem zābakiem - vienpadsmit pāru zābaku un viena kurpe, kas pieder sestam numuram, tam ar to koka kāju. Vienpadsmit zābakiem jābūt gataviem pusdeviņos un kurpei deviņos. Kas tad ir tas divdesmit otrais numurs, ka citiem viņa dēļ būtu jāgaid?

Nē, nē, visus pa kārtai, kā teica Džeks Kečs², kad viņš kāra cilvēkus. Man žēl, ka jums jāgaid, ser, bet tūliņās es jūs apkalpos.

To pateicis, cilvēks ar balto cepuri vēl lielākā uzcītībā sāka spodrināt kādu atloku zābaku.

Skaļā zvanīšana atkārtojās, un pretējās puses galerijā parādījās «Baltā Brieža» vecā, rosīgā saimniece.

- Sem! - saimniece iesaucās. - Kur ir tas sliņķis, tas slaists... nu, tas Sems! Ak te jūs esat! Kāpēc jūs neatbildat?

- Nav smalkais tonis atbildēt, kamēr jūs vēl runā, - Sems īgni noņurdēja.

- Tā ka tūliņ notīriet šīs kurpes septiņpadsmitajam numuram un aiznesiet uz atsevišķo viesistabu, numurs pieci, pirmajā stāvā!

Saimniece nometa pagalmā lēdijas kurpju pāri un aizsteidzās projām.

- Numurs pieci, - Sems noteica, paceldams kurpes, un, izņēmis no kabatas krīta gabaliņu, izdarīja uz zoles parasto atzīmi. - Lēdijas kurpes un sevišķa viesistaba. Jādomā, tā vis nebūs aizbraukuse kravas ratos.

- Viņa atbrauca šorīt agri, - atsaucās meitene, kas vēl vienmēr balstījās uz galerijas margām, - kopā ar kādu džentlmeni īrētā karietē, un tas ir viņš, kas prasa zābakus. Tādēļ izdari nu labāk, kas vajadzīgs, un miers mājās.

- Kāpēc ta tu agrāk nesacīj? - Sems ļoti sašutis pārmeta, sameklēdams kaudzē, kas atradās viņam priekšā, vajadzīgos zābakus. - Es tak domāj, ka tas ir parastais trīspensu vīrelis. Sevišķa viesistaba! Un lēdija ar vēl! Ja viņā kauču pilīte no džentelmeņa, tad viņš ir vērts šiliņu dienā, neskaitot īpašos uzdevumus.

Šo iedvesmojošo pārdomu uzmundrināts, misters Semjuels laida darbā suku ar tik sirsnīgu cītību, ka pēc dažām minūtēm zābaki un kurpes, laistīdamās tā, ka būtu iesvēlušas skaudību patīkamā mistera Vorrena dvēselē (jo «Baltajā Briedī» lietoja Deja un Martina zābakziedi³), ieradās pie piektā numura durvīm.

- Iekšā! - kāda vīrieša balss atsaucās, atbildot Sema klauvējienam.

Sems paklanījās smalki jo smalki un iegāja istabā, kur pie brokastu galda sēdēja lēdija un džentlmenis. Pakalpīgi nolicis džentlmeņa zābakus pie viņa labās un kreisās kājas un lēdijas kurpes pie viņas labās un kreisās kājas, viņš atkāpās līdz durvīm.

- Apkalpotāj! - džentlmenis sacīja.

- Jā, ser, - Sems atbildēja, pievērdams durvis un atstādams roku uz durvju roktura.

- Vai jūs nezināt - kā nu to tur sauc - Doktoru Apvienību?⁴

- Jā, ser.

- Kur tā atrodas?

- Pie Pāvila baznīcas, ser; zema, velvēta ieeja no ielas, vienā stūrī grāmatveikals, otrā - viesnīca, un vidū divi vīri, kas piedāvā licences.

- Piedāvā licences! - džentlmenis nobrīnījās.

- Piedāvā licences, - Sems apstiprināja. - Divi ziķeri baltos priekšautos - un paceļ cepures, kad jūs iet iekšā. «Licenci, ser, licenci?» Jocīgi putni šitentie, ser, un viņu priekšniecība ar - Oldbeilijas⁵ proktori⁶ - nu riktīgi un gruntīgi.

- Ko viņi īsti dara? - džentlmenis jautāja.

- Ko dara? Jūs apstrādā, ser. Un tas vēl nebūtiņās nav tas ļaunākais. Viņi piedabū vecus džentelmeņus darīt tādas lietas, kas tiem nav ne sapņos rādījšās. Mans tēvs, ser, bij kučiers. Atraitnis viņš bij un pamatīgs resnis - resns kā muca, jānudie. Sieva viņam ņem un nomirst - un atstāj mantojumā četrisimt mārciņas. Iet viņš uz Apvienību, lai aprunātos ar advokātu un dabūtu savu naudiņu, iet varen uzcirties - zābaki ar atlokiem, puķu pušķis pogcaurumā, cilinders ar platām malām, zaļa šalle - caur un cauri džentelmens. Iet caur velvi un pārliek, kur ieguldīt naudu. Te pienāk viens tāds ar baltu priekšautu un paceļ cepuri: «Licenci, ser, licenci?» - «Kas tas tāds?» saka mans tēvs. «Nu licence, ser,» saka tas otrs. «Kāda licence?» saka mans tēvs. «Tāda, ka var precēties,» saka tas otrs. «Parauj jods,» saka mans tēvs, «tas man nekad ne prātā nav nācs» - «Bet es tomēr domā, ser, ka jums vajdzētos licences,» saka tas otrs.

Mans tēvs paliek stāvam un mazlietiņ apdomājas. «Nē,» viņš saka, «nolāpīta būšana, bet es ir par daudz vecs, bez tam arī daudz par resnu,» viņš saka. «Ne uz to pusi, ser,» saka tas otrs. «Jūs domā?» saka mans tēvs. «Tur nav ko domāt,» atbild tas otrs, «pagājušo pirmdien mēs apprecināj vienu džentelmeni, kas bija divreiz resnāks par jums.» - «Vai no tiesas?» saka mans tēvs. «No tiesas gan, apprecināj,» saka tas otrs, «jūs jau ir tīrais bērnelis blakus viņam... Šeitan, ser... šeitan!» - Un mans tēvs, jāndie, iet viņam pakaļ - gluži kā piejaucēts mērkaķis leijerkastei. Ieiet abi mazā dibensistabelē, tur sēž viens zellis starp netīru papīru kumšķiem un nez kādām skārda kastēm - un lūko izrādīties, ka ir dikti aizņemts. «Lūdzu piesēst, ser, kamēr es izgatavo jums izziņu,» saka advokāts. «Pateikšan, ser,» saka mans tēvs un sēž nost, un apskatas - platām acīm, vaļā muti - tos vārdus, kas uz kastēm. «Jūsu vārds, ser?» vaicā advokāts. «Tonijs Vellers,» atbild mans tēvs. «Kādas draudzes?» vaicā advokāts. «Skaistā Mežone,» atbild mans tēvs, tādēļ ka tamī vietā viņš parasti pieturēj savos braucienos, bet par tādām draudzēm tur nekā nezin. «Un lēdijas vārds?» jautā advokāts. Mans tēvs - kā no debesīm nokrits. «Sasper jods, kā man to zināt?» viņš saka. «Ko? Nezināt!» saka advokāts. «Ne vairāk kā jūs,» saka mans tēvs, «bet vai es to nevar vēlāk ierakstīt?» -«Tas neiet,» saka advokāts. «Labi,» saka mans tēvs, brīsniņu apdomājs, «rakstiet - misis Klarka.» - «Kāda Klarka?» prasa advokāts, mērkdams spalvu tintē. «Sjūzena Klarka, no «Grenbijas Marķīza» Dorkingā,» saka mans tēvs. «Ta jādomā, viņa būs nācēja, ja es uzrunās. Es gan šai nav vēl ne vārdiņa bilds, bet viņa būs nācēja, es zin.» Licenci uztaisīj, un misis Klarka bij nācēja - un kas tas trakākais: viņi ir precējšies vēl tagadiņ, - un tā es nekad nav ne acīs redzējis nevienu no tām četrisimt mārciņām. Lūgtam piedošanu, ser, - Sems piebilda, kad bija beidzis savu stāstu, - bet, kad man šitās bēdu lietas sanāk prātā, es nekādi nevar apstāties, nu gluži kā jauna ķerra ar iesmērētiem riteņiem.

To pastāstījis un brītiņu pagaidījis, lai pārliecinātos, vai no viņa vēl kaut ko nevēlas, Sems atstāja istabu.

- Pusdesmit - īstais laiks - tūliņ ceļā, - ieteicās džentlmenis, kuru, šķiet, mums nevajadzēs lasītājam stādīt priekšā kā misteru Džinglu.

- Laiks... ko darīt? - neprecētā krustmāte koķeti atvaicāja.

- Gādāt licenci, dārgo eņģelīt, - ko iesniegt baznīcai - lai es rītdien jūs varētu saukt par savējo, - misters Džingls atteica un paspieda neprecētās krustmātes roku.

- Licenci! - Reišele nosarkdama atsaucās.

- Licenci, - misters Džingls atkārtoja. - Pēc licences es aizsteidzos, Viens divi - būšu atpakaļ!

- Kā jūs gan steidzaties! - Reišele iebilda.

- Mana steigšanās - tā ir nieks pret tām stundām, dienām, nedēļām, mēnešiem, gadiem, kad būsim savienoti, - tās steigsies - tās skries - laidīsies - lidos kā bultas - drāzīsies - kā tvaika mašīnas - ar tūkstoš zirgu spēkiem - mana steigšanās - nav ko runāt.

- Vai nevaram... vai nevaram apprecēties jau šodien? - Reišele apjautājās.

- Neiespējami - tas nav izdarāms - jāpaziņo mācītājam - licence šodien - laulību ceremonija rīt.

- Man tik ļoti bail, ka mans brālis mūs neatrod! - Reišele ieminējās.

- Neatrod! Muļķības! Par daudz sakratīts apgāžoties - bez tam - vislielākā uzmanība - atstājām pasta karieti - gājām kājām - paņēmām važoni - nokļuvām Boro - vispēdējā vieta pasaulē, kur viņš iedomāsies meklēt - ha, ha! - lieliska izdoma - ļoti.

- Nepalieciet ilgi projām! - neprecētā krustmāte mīļi noteica, kad misters Džingls uzmauca galvā savu ielocīto cepuri.

- Palikt ilgi projām no jums? Cietsirdīgā burve!

Un misters Džingls rotaļīgi pielēca pie neprecētās krustmātes, uzspieda uz viņas lūpām šķīstu skūpstu un dejodams izsteidzās no istabas.

- Mans mīļotais! - izsaucās vecmeita, kad durvis aiz viņa bija aizvērušās.

- Dullā vecene, - noņurdēja misters Džingls, soļodams pa gaiteni.

Ir sāpīgi domāt par mūsu dzimuma neuzticamību, un tādēļ nesekosim mistera Džingla domu pavedienam kamēr viņš ceļoja uz Doktoru Apvienību. Pietiks, ja pastāstīsim, ka, izglābies no cilpām, kādas izliek baltajos priekšautos tērptie pūķi, kas apsargā ieeju šai apburtajā vietā, Džingls neaizskarts aizsniedza galvenā vikāra kabinetu un, saņēmis no Kenterberijas arhibīskapa ļoti glaimojošu rakstu uz pergamenta «Ar sveicienu uzticamajam un mīļotajam Alfrēdam Džinglam un Reišelei Vordlai», viņš rūpīgi novietoja mistisko dokumentu kabatā un kā uzvarētājs devās atpakaļ uz Boro.

Viņš vēl bija ceļā uz «Balto Briedi», kad divi resni džentlmeņi un viens tievs ienāca pagalmā un palūkojās apkārt, meklēdami kādu autoritatīvu personu, no kuras varētu ievākt dažas ziņas. Gadījās, ka misters Semjuels Vellers tieši tai brīdī bija aizņemts, spodrinot zābaku pāri ar krāsainiem atlokiem, - tas piederēja kādam fermerim, kurš pēc pūlēm Boro tirgū ieturēja vieglas brokastis, notiesādams divas vai trīs mārciņas aukstas vēršgaļas un izdzerdams vienu vai divus kausus portera. Pie mistera Vellera taisnā ceļā tad arī devās tievais džentlmenis.

- Mans draugs, - tievais džentlmenis ierunājās.

«Tu gan būs viens no tiem, kam patīk saņemt padomus bez maksas,» Sems nodomāja, «jo citādiņ tu uzreiz nebūtu pret man tik mīlīgs.»

Taču balsī viņš pasacīja vienīgi:

- Jā, ser?

- Mans draugs, - tievais džentlmenis atkārtoja, miermīlīgi nokrekšķinādamies, - Vai pie jums patlaban apmetušies daudz ļaužu? Darba, kā redzu, pietiek? Vai ne?

Sems uzmeta vaicātājam ašu skatienu. Tas bija mazs, sausnējs cilvēks ar tumšu, sažuvušu seju un mazām, nemierīgām, melnām acīm, kas mirkšķinājās un midžinājās abās pusēs mazam, okšķerīgam degunam, it kā tās ar šo sejas daļu spēlētu nepārtrauktus paslēpiņus. Viņš bija ģērbies viscaur melnā, zābaki spīdēja gluži tāpat kā viņa acis, vēl viņam bija tīrs krekls ar kruzuļiem un balts, šaurs kaklauts. No vestes kabatas nokarājās zelta pulksteņa ķēde ar brelokiem. Melnos glazē cimdus viņš nesa ne uz rokām, bet rokās, un runājot viņš tās palika zem svārku stērbelēm ar tāda vīra izskatu, kurš paradis uzdot īsti grūtus jautājumus.

- Darba, kā redzu, pietiek? - mazais vīriņš pārvaicāja.

- O jā, ser, - Sems atbildēja. - Nabagi mēs, kā rādās, nekļūsim, bet bagāti ar ne. Ēd vārītu jērgaļu bez kaperiem un neraizējas par mārrutkiem, ja tik var dabūt vēršgaļu.

- A, jūs esat jokdirbis, - mazais vīriņš noteica.

- Mans vecākais brālis gan mocījās ar šito kaiti, - Sems atsacīja, - var jau būt, ka tā ir lipīga - es bieži gulēju ar viņu vienā gultā.

- Šī ir savāda veca māja, - mazais vīriņš ieteicās, lūkodamies apkārt.

- Būtu palaiduš ziņu, ka jūs nāks, mēs to būtu pielabojši, - nesatricināmais Sems atbildēja.

Likās, šie dažādie atsitieni mazo vīriņu stipri vien samulsināja, un starp viņu un abiem resnajiem džentlmeņiem notika īsa apspriede. Kad tā beidzās, mazais vīriņš paņēma šņaucienu no iegarenas sudraba tabakas dozes un, acīm redzot, jau gribēja atjaunot sarunu, kad iejaucās viens no resnajiem džentlmeņiem, kuram bija labsirdīga seja, bez tam vēl brilles un pāris melnu getru.

- Lietas kodols ir tāds, - labsirdīgais džentlmenis sacīja, - ka mans draugs, lūk, še (norādīdams uz otru resno džentlmeni), dos jums pusgineju, ja jūs atbildēsit uz vienu vai diviem...

- Godājamo ser... godājamo ser, - mazais vīriņš attrauca, - lūdzu atļaujiet man, godājamo ser... pirmais princips, kas šādos gadījumos jāievēro, ir šāds: ja jūs nododat kādu lietu profesionāla cilvēka rokās, jums nekādā veidā nevajag iejaukties lietas gaitā, jums pilnīgi jāuzticas viņam. Patiešām, mister (viņš piebilda, pagriezies pret otru resno džentlmeni)... es aizmirsu jūsu drauga vārdu.

- Pikviks, - atteica misters Vordls, jo tas nebija neviens cits kā šis dzīvespriecīgais džentlmenis.

- Ak Pikviks... tiešām, mister Pikvik, godājamo ser, atvainojiet manī... es ar lielāko prieku uzklausīšu ikvienu jūsu priekšlikumu, kā amicus curiae⁷, bet jums jāsaprot, cik šajā gadījumā nepiemērota jūsu iejaukšanās manā rīcībā ar tādu ad captandum⁸ argumentu kā pusginejas piedāvājumu. Patiešām, godājamo ser, patiešām.

Un mazais vīriņš ievilka nāsīs pārliecinošu šņaucienu tabakas, izskatīdamies ļoti dziļdomīgs.

- Mana vienīgā vēlēšanās, ser, - misters Pikviks atbildēja, - ir nobeigt šo nepatīkamo lietu, cik ātri vien iespējams.

- Gluži pareizi, gluži pareizi, - mazais vīriņš attrauca.

- Ar šādu nolūku, - misters Pikviks turpināja, - es lietoju argumentu, kas, kā to mācījusi mana cilvēku pazīšana, ir visiedarbīgākais jebkurā gadījumā.

- Jā, jā, - mazais vīriņš nobēra, - labi, labi, bet jums gan to vajadzēja pasacīt man.

- Godājamo ser, esmu pilnīgi pārliecināts, ka jums nebūs nezināms, cik lielā mērā jāuzticas profesionālam cilvēkam. Ja šai ziņā ir vajadzīga kāda autoritāte, godājamo ser, tad atļaujiet man jums atgādināt labi zināmo gadījumu no Bārnvela un...

- Lai nu paliek Džordžs Bārnvels⁹, - pārtrauca Sems, kas pa šīs īsās sarunas laiku bija izpildījis izbrīnīta klausītāja lomu, - katris viens zin, kas tas bij par gadījumu, lai gan manas domas, ņemiet vērā, vienmēr bijšas tādas, ka jaunais sievišķis bij pelnījs karātavas daudz vairāk nekā viņš. Bet tik un tā - tas viss neved ne šurpu, ne turpu. Jūs taisās man piedāvāt pusgineju. Ļoti labi, es ir ar mieru, un skaidrāk tak es vairs nevar pateikt. Vai ne tā, ser? (Misters Pikviks pasmaidīja.) Tad nu nākošais jautājiens būtu, - ko, pie velna, jūs no mans grib, kā teica tās vīrs, kas ieraudzīja spoku.

- Mēs vēlamies zināt... - misters Vordls iesāka.

- Bet godājamo ser... godājamo ser, - rosīgais mazais vīriņš metās starpā.

Misters Vordls paraustīja plecus un apklusa.

- Mēs vēlamies zināt, - mazais vīriņš svinīgi turpināja, - un mēs uzdodam šo jautājumu jums ar tādu nolūku, lai neradītu mājā nekādu uztraukumu... mēs vēlamies zināt: kas šajā mājā patlaban apmetušies?

- Kas šamā mājā apmetušies? - atkārtoja Sems, kura apziņā mājas iedzīvotājus vienmēr pārstāvēja tas speciālais apģērba piederums, kas nonāca viņa tiešā pārvaldīšanā. - Te ir kāds koka kāja sestajā numurā; te ir pārs Hesenes zābaku trīspadsmitajā; te ir divi pāri puszābaku tirgoņu istabā; te šitie zābaki ar krāsainiem atlokiem istabelē aiz bufetes un vēl pieci pāri atloku zābaku ēdamzālē.

- Vairāk nav? - mazais vīriņš novaicāja.

- Pagaid mazdrusciņ, - Sems atbildēja, pēkšņi kaut ko atcerēdamies. - Jā, te ir kāds pārs brangi novalkātu Velingtona zābaku un pārs lēdijas kurpju piektajā numurā.

- Kādas ir tās kurpes? - steidzīgi ievaicājās Vordls, kuru, tāpat kā misteru Pikviku, bija apmulsinājis šis īpatnējais viesu katalogs.

- Provinces darbs, - Sems atbildēja.

- Meistara vārds?

- Brauns.

- No kurienes?

- No Magltonas.

- Tie ir viņi! - Vordls iesaucās. - Paldies dievam, mēs viņus esam atraduši.

- Cst! - Sems attrauca. - Velingtonieši aizsoļoja uz Doktoru Apvienību.

- Nevar būt, - mazais vīriņš sacīja.

- Jā gan, pēc licences.

- Mēs esam ieradušies vēl laikā! - Vordls iesaucās. - Rādiet mums tūliņ to istabu, nedrīkstam kavēties ne mirkli.

- Ļoti lūdzu, godājamo ser... ļoti lūdzu, - mazais vīriņš sacīja, - piesardzību, piesardzību!

Viņš izvilka no kabatas sarkanu zīda naudas maku un, izņemdams sovrinu, cieši uzskatīja Semu.

Sems izteiksmīgi smīnēja.

- Ievediet mūs tūliņ bez pieteikšanas tai istabā, - mazais cilvēks teica, - un tas būs jūsu.

Sems iesvieda krāsaino atloku zābakus stūrī un veda viņus pa tumšu gaiteni, tad augšup pa platām kāpnēm. Nākamā gaiteņa galā viņš apstājās un pastiepa roku.

- Te būs, - nočukstēja atornejs¹⁰, ielikdams naudu pavadoņa rokā.

Sems pagāja vēl dažus soļus uz priekšu, un abi draugi ar savu juridisko padomdevēju tam sekoja. Viņš apstājās pie kādām durvīm. - Vai šī ir tā istaba? - mazais džentlmenis čukstus vaicāja. Sems piekrītoši pamāja ar galvu.

Vecais Vordls atvēra durvis, un visi trīs iegāja istabā tieši tajā brīdī, kad misters Džingls, kas patlaban bija atgriezies, rādīja neprecētajai krustmātei licenci.

Vecā jaunava skaļi iespiedzās un, atkritusi krēslā, aizsedza seju ar rokām. Misters Džingls salocīja licenci un iegrūda svārku kabatā. Nelūgtie viesi aizgāja līdz istabai vidum.

- Jūs... jūs esat apbrīnojams nelietis, nudien! - Vordls izsaucās, vai slāpdams aiz dusmām.

- Godājamo ser, godājamo ser, - mazais vīriņš brīdināja, nolikdams savu cepuri uz galda. - Lūdzu, esiet apdomīgi... lūdzu! Neslavas celšana, prasība par zaudējumu atlīdzību. Lūdzu, nomierinieties, godājamo ser, ļoti lūdzu!

- Kā jūs iedrošinājāties aizvest manu māsu no manas mājas? - vecais vīrs uzstāja.

- Jā... jā - ļoti labi, - mazais džentlmenis apstiprināja, - to jūs varat prasīt. Kā jūs uzdrošinājāties, ser?... Nu, ser?

- Kas jūs, pie velna, tāds esat? - misters Džingls noprasīja tik niknā tonī, ka mazais džentlmenis neviļus atkāpās pāris soļu.

- Jūs, nelieti, vēl prasīsit, kas viņš ir? - Vordls metās starpā. - Viņš ir mans atornejs misters Perkers no Greizinnas. Perker, es panākšu, ka šo tēviņu sauc pie atbildības... notiesā... es viņu... es viņu... nolādēts ar, es viņu iznīcināšu. Un tev, - misters Vordls turpināja, spēji pagriezdamies pret māsu, - tev, Reišel, tavos gados gan vajadzēja labāk zināt, ko tas nozīmē - aizskriet ar klaidoni, apkaunot savu ģimeni un padarīt sevi nelaimīgu! Uzliec cepuri, un brauksim mājās! Tūlīt pagādājiet karieti un atnesiet šīs lēdijas rēķinu!... Vai dzirdat?

- Dzirdu, ser - atbildēja Sems, kurš, atsaucoties uz Vordla spēcīgo zvanīšanu, bija ieradies tik mudīgi, ka to būtu apbrīnojis ikviens, kas nezinātu, ka pa visu apmeklējuma laiku Sema acs atradās ārpusē pie atslēgas cauruma.

- Uzliec cepuri! - atkārtoja Vordls.

- Nedariet to! - sacīja Džingls. - Atstājiet šo istabu, ser, - jums te nav ko meklēt - lēdija var darīt, ko pati vēlas - viņai vairāk par divdesmit vienu!

- Vairāk par divdesmit vienu! - Vordls nicinoši atsaucās. - Vairāk par četrdesmit vienu!

- Nav taisnība, - atcirta neprecētā krustmāte, kuras sašutums pārspēja apņemšanos krist ģībonī.

- Ir taisnība, - attrauca Vordls. - Tev jau ir visi piecdesmit.

Te nu vecā jaunava izgrūda skaļu brēcienu un zaudēja samaņu.

- Glāzi ūdens! - humānais misters Pikviks sacīja, izsaucis viesnīcas saimnieci.

- Glāzi ūdens! - saniknotais Vordls attrauca. - Atnesiet veselu spaini un uzgāziet visu viņai virsū; tas nāks par labu, un viņa to ir pilnā mērā pelnījusi.

- Vē, jūs necilvēks! - labsirdīgā saimniece iesaucās. - Nabadzīte!

Un ar dažādiem izsaucieniem, tādiem kā: «Nu, nu, mīļā... iedzeriet mazdrusciņ no šitā te... tas jums darīs labu... saņemieties jel... esiet nu mīļa!» utt., utt. - saimniece, kurai palīdzēja istabas meita, berzēja neprecētajai krustmātei pieri ar etiķi, viegli sita pa rokām, kutināja degunu, atlaida korseti un izlietoja citus tādus spēcināšanas līdzekļus, kādus līdzcietīgas sievietes parasti laiž darbā pie lēdijām, kuras tiecas nokļūt līdz histērijai.

- Rati piebraukti, ser, - paziņoja Sems, parādīdamies pie durvīm.

- Ejam! - Vordls uzsauca. - Es nonesīšu viņu lejā.

Pēc šī priekšlikuma histērija atjaunojās divkāršā sparā.

Saimniece patlaban gatavojās ļoti skarbi protestēt pret šādu rīcību un jau izsacīja sašutuma pilnu jautājumu, vai misters Vordls uzskatot sevi par radības kungu, kad iejaucās misters Džingls.

- Apkalpotāj, - viņš sacīja, - pasauciet policistu!

- Pagaidiet, pagaidiet! - mazais misters Perkers iesaucās. - Apdomājieties, ser, apdomājieties!

- Man nav ko apdomāties, - Džingls atbildēja. - Viņa ir pati par sevi noteicēja - redzēsim, kas uzdrošināsies viņu aizvest - ja viņa pati to nevēlas.

- Es negribu, ka mani aizved, - neprecētā krustmāte murmināja. - Es to nevēlos.

(Atkal sekoja šausmīga lēkme.)

- Godājamo ser, - klusā balsī ieteicās mazais vīriņš, pavezdams misteru Vordlu un misteru Pikviku sāņus. - Godājamo ser, mēs esam ļoti neveiklā situācijā. Tas ir grūts gadījums... ļoti grūts; man nekad tāds nav nācis priekšā; bet tik tiešām, godājamo ser, tik tiešām, mūsu spēkos nestāv noteikt šīs lēdijas rīcību. Es jūs jau iepriekš brīdināju, godājamo ser, ka nav citas izejas kā kompromiss.

Iestājās īss klusuma brīdis.

- Kāda veida kompromisu jūs varētu ieteikt? - misters Pikviks apjautājās.

- Redziet, godājamo ser, mūsu draugs ir nepatīkamā stāvoklī... ļoti nepatīkamā. Mums vajadzēs samierināties ar zināmu naudas zaudējumu.

- Es samierināšos ar jebkādu, bet nepielaidīšu šo kaunu un neļaušu viņai, tādai muļķei, padarīt sevi nelaimīgu uz visu mūžu, - Vordls atteica.

- Es domāju, šī lieta ir nokārtojama, - rosīgais mazais vīriņš sacīja. - Mister Džingl, vai jūs uz acumirkli neienāktu ar mums kopā otrā istabā?

Misters Džingls bija ar mieru, un četrinieks iegāja kādā tukšā istabā.

- Nu, ser, - mazais vīriņš uzsāka, rūpīgi aizvēris durvis, - vai kaut kādā veidā nevarētu šo lietu nokārtot?... Panāciet uz mirkli šeit, ser... šai loga nišā, ser, kur mēs varam būt vieni... šeit, ser, šeit, sēdieties, lūdzu, ser! Tātad, godājamo ser, starp mums runājot, mēs abi zinām ļoti labi, godājamo ser, ka jūs ar šo lēdiju esat aizlaidies viņas naudas dēļ. Neskaistieties, ser, neskaistieties; es saku, starp mums runājot, mēs to zinām. Mēs abi esam cilvēki, kas apgrozījušies pasaulē, un mēs ļoti, labi zinām, ka mūsu draugi tādi nav, - vai ne?

Mistera Džingla seja pamazām noskaidrojās, un viņa kreisajā acī uz mirkli ietrīsējās kaut kas līdzīgs vieglam mirkšķim.

- Labi, labi, - mazais vīriņš ieteicās; vērodams iespaidu, kādu bija radījis. - Tagad ņemiet vērā faktu, ka bez šiem nedaudzajiem simtiem lēdijai nepieder tikpat kā nekas līdz viņas mātes nāvei... jauka veca lēdija, manu dārgo ser.

- Veca, - misters Džingls noteica, īsi, bet ar uzsvaru.

- Jā, jā, - advokāts atsaucās, viegli ieklepodamies. - Jums taisnība, godājamo ser, viņa ir diezgan veca. Bet viņa ir cēlusies no vecas ģimenes, godājamo ser, vecas jebkurā šī vārda nozīmē. Šīs ģimenes dibinātājs ieceļojis Kentā, kad Jūlijs Cēzars iebruka Britānijā, - tikai viens vienīgs loceklis no šīs ģimenes kopš tā laika nav nodzīvojis līdz astoņdesmit pieciem gadiem, un tam viens no Henrijiem nocirta galvu.

Vecajai lēdijai, godājamo ser, patlaban vēl nav septiņdesmit trīs.

Mazais vīriņš apklusa un ieņēma šņaucienu tabakas.

- Nu, un? - misters Džingls atsaucās.

- Nu, godājamo ser... jūs nešņaucat tabaku? Ak tā, jo labāk... Dārgi maksā šis ieradums... Nu, godājamo ser, jūs esat jauks jauns cilvēks, pasaules cilvēks... spējīgs izkaldināt savu laimi, ja jums būtu kapitāls, - vai ne?

- Nu, un? - misters Džingls atkārtoja.

- Vai jūs saprotat mani?

- Ne gluži.

- Vai jūs nedomājat - tagad, godājamo ser, uzklausiet - vai jūs nedomājat, ka piecdesmit mārciņas un brīvība būtu labākas nekā mis Vordla un gaidīšana?

- Nebij nekā - ne puse no tā, cik vajag! - misters Džingls atsacīja pieceldamies.

- Nu jau, nu, godājamo ser, - mazais atornejs iebilda, satverdams viņu aiz pogas. - Skaista, apaļa summiņa... Tāds vīrs kā jūs to varētu īsā laikā trīskāršot... ar piecdesmit mārciņām, godājamo ser, var izdarīt lielas lietas.

- Daudz vairāk var izdarīt ar simt piecdesmit, - misters Džingls vēsi atbildēja.

- Nu, manu godājamo ser, netērēsim laiku, matus skaldīdami, - mazais vīriņš rezumēja, - sacīsim... septiņdesmit.

- Nebij nekā, - atteica misters Džingls.

- Neejiet prom, godājamo ser... lūdzu, jel nesteidzieties! - mazais vīriņš neatlaidās.

- Astoņdesmit, lai būtu, es tūliņ izrakstīšu jums čeku.

- Nebij nekā, - misters Džingls palika pie sava.

- Labi, godājamo ser, labi, - mazais vīriņš bilda, vēl vienmēr viņu aizturēdams, - tad sakiet man skaidri, cik vajag.

- Dārga padarīšana, - misters Džingls atsacīja. - Nauda no kabatas ārā - pasta rati deviņas mārciņas - licence trīs - tas ir divpadsmit - atkāpšanās simtu - simt divpadsmit

- goda aizskārums - un lēdijas zaudējums...

- Jā, godājamo ser, jā, - mazais vīriņš saprotoši attrauca, - par pēdējiem diviem punktiem nerunāsim. Tātad simtu un divpadsmit... sacīsim, simtu... lai iet.

- Un divdesmit, - misters Džingls aizrādīja.

- Lai būtu, lai būtu, es jums izrakstīšu čeku, - mazais vīriņš sacīja un šai nolūkā jau apsēdās pie galda. - Nauda izmaksājama parīt, - mazais vīriņš piebilda, uzmetis skatienu misteram Vordlam, - un mēs pa to laiku varam aizvest lēdiju.

Misters Vordls īgni pamāja ar galvu.

- Simtu, - sacīja mazais vīriņš.

- Un divdesmit, - sacīja misters Džingls.

- Godājamo ser, - iebilda mazais vīriņš.

- Dodiet viņam, - iejaucās misters Vordls, - un lai viņš iet!

Mazais džentlmenis izrakstīja čeku, un misters Džingls iebāza to kabatā.

- Un tagad tūliņ atstājiet šo māju! - Vordls izsaucās, pielēkdams kājās.

- Godājamo ser! - mazais vīriņš iejaucās.

- Un lieciet vērā, - misters Vordls aizrādīja, - ka nekas - pat ne manas ģimenes gods - mani nepiespiestu ielaisties šādā kompromisā, ja es nezinātu, ka tajā pašā brīdī, kad jūsu kabatā būs nauda, jūs aiziesit pie velna vēl ātrāk nekā bez tās....

- Godājamo ser, - mazais vīriņš atkārtoja.

- Esiet mierīgs, Perker, - Vordls turpināja. - Atstājiet istabu, ser!

- Tūliņ uz vietas, - nesamulsināmais Džingls attrauca. - Uz redzīti, Pikvik!

Ja kāds bezpartejisks skatītājs šīs sarunas beigu daļā būtu varējis novērot seju slavenajam vīram, kura vārds kā galvenā sastāvdaļa ietilpst šī darba virsrakstā, viņš gandrīz būtu spiests brīnīties, kā sašutuma uguns, kas zvēroja šī vīra acīs, neizkausēja briļļu stiklus, - tik majestātiskas bija viņa dusmas. Viņa nāsis izpletās un rokas neviļus sažņaudzās dūrēs, kad viņš izdzirdēja, ka šis bezgodis viņu uzrunā. Bet viņš atkal sevi savaldīja - viņš nesamala to miltos.

- Te ir, - rūdītais nelietis turpināja, nosviezdams licenci pie mistera Pikvika kājām, - pārmainiet vārdu - vediet lēdiju mājās - lai tiek Tapim.

Misters Pikviks bija filozofs, bet filozofi galu galā arī ir cilvēki, tikai tērpti bruņās. Šķēps bija aizsniedzis viņu un izurbies cauri viņa filozofiskajām bruņām līdz pašai sirdij. Dusmu neprātā viņš kā traks svieda nelietim ar tintnīcu un pats metās tai pakaļ.

Bet misters Džingls bija pazudis, un misters Pikviks atguvās ciešos Sema apkampienos.

- Paga! - šis neparastais apkalpotājs sacīja. - Tur, no kurienes jūs nāk, ser, mēbeles ir lētas. Šitā te ir pašrakstītāja tinte, veco džentelmen, - uzlik uz sienas jūsu parakstu.

Rāmu garu, ser; kāda vajadzība dzīties pakaļ cilvēkam, kam laimējies un, kas pa šo laiku jau ir Boro otrā galā?

Mistera Pikvika gars, tāpat kā visiem patiesi lieliem vīriem, bija pieejams pārliecināšanai. Viņa domas mēdza darboties ātri un spēcīgi, un ar vienu pārdomu mirkli pietika, lai viņš pārliecinātos par savu dusmu bezspēcību. Tās noplaka tikpat ātri, kā sacēlušās. Viņš atvilka elpu un laipni nolūkojās uz saviem draugiem.

Vai mums stāstīt par vaimanām, kas sacēlās, kad mis Vordla uzzināja, ka neuzticīgais Džingls viņu pametis? Vai mums sniegt izvilkumu no mistera Pikvika meistarīgā apraksta, kurā attēlota šī sirdi plosošā aina? Viņa piezīmju grāmatiņa, kas slacīta ar līdzjūtīgas cilvēkmīlas asarām, atrodas mūsu priekšā; viens vārds - un tā būs iespiedēja rokās. Bet nē! Mēs būsim stingri! Mēs neplosīsim lasītāju sirdis, attēlodami šādas ciešanas.

Nākamajā dienā abi draugi un atstātā lēdija smagajā Magltonas karietē lēni un skumīgi devās atpakaļ. Vasaras nakts tumšās un drūmās ēnas klājās visapkārt, kad viņi atkal sasniedza Dinglijdellu un apstājās pie Menora fermas durvīm.

^{1 - Boro - cits nosaukums Sautjorkai - Londonas pieupes rajonam dienvidos no Temzas. Šeit sugas vārds (angl. - borough - pils, cietoksnis) pārvērties par īpašvārdu, kaut gan Anglijā šis vārds sastopams arī ar suga. vārda nozīmi - tā saucas pilsētas vai apdzīvotas vietas, kurās reizēm ir korporatīva pārvaldes sistēma, bet arvien - tiesības pārstāvniecību parlamentā. Londonā vien ir kādi trīsdesmit šādi «boro», t.i., rajoni, kuriem ir tiesības uz pārstāvniecību parlamentā.}

^{2 - Džeks Kečs - Londonas bende Džons Kečs, kurš dzīvojis XVII g. otrā pusē un kura vārds kļuvis par bendes apzīmējumu vispār.}

^{3 - Deja un Martina zābakziede. - «Dejs un Martins» bija Londonā plaši pazīstama firma, kas konkurēja ar Vorrena firmu, kurā zēna gados strādāja pats Dikenss, - viņš iepakoja zābakziedes bundžas un uzlīmēja tām etiķetes»}

^{4 - Doktoru Apvienība - ēku komplekss, kas kādreiz piederēja juristu korporācijai, kuri nodarbojās ar baznīctiesas lietām. Baznīctiesai, kas atradās vienā no šīm ēkām, bija pakļautas laulību šķiršanas, mantojumu u.c. ģimenes lietas, bez tam vēl arī admiralitātes lietas. Arī šo tiesu vienu pašu mēdza dēvēt par Doktoru Apvienību. Visās ēkās, kas to apņēma, bija izvietojušies neskaitāmi baznīctiesas advokātu kantori. Doktoru Apvienības ēkās atradās arī ģenerālvikāra (Londonas bīskapa vietnieka) kanceleja, kas izdeva agrāk minētās licenes - apliecības, kuras atsvabina laulību kandidātus no uzsaukšanas baznīcā.}

^{5 - Oldbeilija - Londonas krimināltiesa, ko tā sauca pēc Oldbeilijas ielas, kur tiesas nams atradās.}

^{6 - Proktors - advokāts pie kādas no Doktoru Apvienības tiesām, kuru procesuālā kārtība gan stipri atšķīrās no parasto tiesu kārtības, tomēr bija ne mazāk sarežģīta un birokrātiski samudžināta. Tā kā procesa vadīšana Doktoru Apvienībā prasīja no advokātiem kanonisko tiesību un precedentu zināšanu šinī nozarē, tad proktori bija izdalīti atsevišķā korporācijā un proktoru kandidātiem vajadzēja speciālu apmācību, kuras Dikenss aprakstījis romānā «Dāvids Koperfīlds». Pēc Doktoru Apvienības tiesas likvidācijas 1857. gadā proktori pievienojās solisitoru. korporācijai.}

^{7 - Amicus curiae (lat.) - «tiesas draugs», t. i., padomnieks, kas sniedza konsultācijas prāvas gaitā, bet pats oficiāli tiesas procesā nepiedalījās;}

^{8 - Ad captandum (lat.) arguments - juridisks termins; arguments, ar kuru pierāda tiesību pārvaldīt kādu priekšmetu u. tml. Perkers, kas savu valodu mēdz izskaistināt ar juridiskiem terminiem, šoreiz grib sacīt, ka pusgineja, kuru Pikviks piedāvā Semjuelam, ir «arguments» nepieciešamo ziņu iegūšanai un ka ar šādu «argumentu» Pikviks ielaužas Perkera kompetencēs.}

^{9 - Džordžs Bārnvels - Džordža Lillo populārās buržuāziskās drāma «Londonas tirgonis jeb Stāsts par Džordžu Bārnvelu» (1731. g.) varonis, ka Eiropā veselu gadsimtu bija ļoti populārs. Sems Vellers domā tieši šo varoni, bet Perkers īstenībā runā par jurista R. Bārnvela grāmatu, kas veltīta procesu specifikai Karaļa Sola tiesā.}

^{10 - Atornejs - tas bija Anglijā nosaukums juristam, ka gandrīz līdz XIX gs. sākumam uzstājās tiesas procesos kā atbildīgā persona. Laikmetā, uz kuru attiecas «Pikvikā» attēlotie notikumi, šis nosaukums bija jau gandrīz iznīcis - tas pamazām izlīdzinājās ar solisitora nosaukumu.}