Pikvika kluba piezīmes

XLIX NODAĻA

- Mans tēvocis, džentlmeņi, - aģents stāstīja, - bija viens no jautrākajiem, patīkamākajiem un asprātīgākajiem cilvēkiem, kādi jebkad dzīvojuši. Es vēlētos, kaut jūs viņu būtu pazinuši. No otras puses, džentlmeņi, es nevēlētos, ka jūs viņu būtu pazinuši, jo tādā gadījumā jūs šobrīd pēc dabas likumiem būtu vai nu miruši, vai vismaz ik tuvu nāvei, ka sēdētu mājās un ļaudīs nerādītos, un tas man laupītu nesamaksājamo prieku ar jums šobrīd runāt. Džentlmeņi, es vēlētos, kaut jūsu tēvi un mātes būtu pazinuši manu tēvoci. Tiem viņš būtu ļoti paticis, sevišķi jūsu cienījamajām mātēm, to es zinu droši. Ja no daudzajiem tikumiem, kas rotāja viņa raksturu, vajadzētu izvēlēties divus vispārākos, es teiktu, ka tie bija prasme sagatavot punšu un pēc vakariņām dziedāt. Piedodiet, ka es uzkavējos šajās skumjajās atmiņās par godājamo nelaiķi - tādu cilvēku kā manu tēvoci jūs katra dienu vis nesastapsit.

Par sava tēvoča izcilu rakstura iezīmi es vienmēr esmu uzskatījis to, ka viņš bija tuvos draugos un biedros ar Tomu Smārtu no lielā Bilsona un Slema tirdzniecības nama Keitetonstrītā Sitijā. Mans tēvocis bija aģents pie Tigina un Velpa, bet ilgu laiku braukāja gandrīz pa tām pašām vietām, kur Toms, un jau pirmo vakaru, kad viņi satikās, mans tēvocis iemīlēja Tomu, bet Toms iemīlēja manu tēvoci. Viņi bija pazīstami tikko pusstundu, kad jau saderēja uz jaunu cepuri, kurš sagatavos labāko punša kvartu un kurš to ātrāk izdzers. Tika atzīts, ka sagatavošanā uzvarējis mans tēvocis, bet dzeršanā Toms Smārts viņu pārspējis par pustējkarotes tiesu. Viņi izdzēra katrs vēl pa kvartai viens uz otra veselību un kopš tā laika un uz visiem laikiem kļuva nešķirami draugi. Šādās lietās, džentlmeņi, valda liktenis, mēs tur nekā nevaram darīt.

Augumā mans tēvocis bija nedaudz īsāks par vidusmēru, tāpat arī mazliet resnāks nekā parastie cilvēki un sejā varbūt kādu nieciņu sarkanāks. Viņam, džentlmeņi, bija visjaukākā seja, kāda vien redzēta: kaut kas līdzīgs Pančam, tikai ar glītāku degunu un zodu. Viņa acīs vienmēr mirgoja un dzirkstīja labsirdība, un no viņa lūpām nekad nenozuda smaids - ne jau kāds no tiem tukšajiem, kokainajiem smīniem, bet īsts, jautrs, sirsnīgs, labsirdīgs smaids. Reiz viņš izvēlās no saviem divričiem un atsitās ar galvu pret jūdzes stabiņu. Viņš gulēja, sitiena apdullināts, un uz blakus sabērtās grants kaudzes bija tā saskrambājis seju, ka, lietojot mana tēvoča spēcīgo izteicienu, varētu sacīt: paša māte nebūtu viņu pazinusi, ja atgriezusies zemes virsū. Tiešām, džentlmeņi, kad es par šo lietu padomāju, man liekas, ka tā noteikti nebūtu viņu pazinusi, jo nomira, kad mans tēvocis bija divus gadus un septiņus mēnešus vecs, un man šķiet ļoti iespējams, pat ja neņem vērā granti, ka jau viņa atloku zābaki vien būtu krietno lēdiju ne mazumu samulsinājuši, - par viņa jautro, sarkano seju nemaz nav ko runāt. Taču tur nu viņš gulēja, un es bieži esmu dzirdējis savu tēvoci stāstām, ka vīrs, kas šo pacēlis, esot teicis - šis smaidījis tik jautri, it kā būtu izvēlies aiz priekiem, un, pēc tam kad šim nolaiduši asinis, šā apziņas atgriešanās pirmā vājā izpausme bijusi tāda, ka šis uzslējies gultā sēdus, sācis pilnā kaklā smieties, nobučojis jauno sievieti, kas turējusi bļodu, un nekavējoties pieprasījis jēra kotleti ar marinētiem valriekstiem.

Viņam, džentlmeņi, ļoti garšoja marinēti valrieksti. Viņš vienmēr teica: ja tiem nelejot klāt etiķi, tie esot lielisks uzkožamais pie alus.

Mana tēvoča lielais ceļojums arvien notika lapkritī, kad viņš savāca parādus un pieņēma pasūtījumus ziemeļos, braucot no Londonas uz Edinburgu, no Edinburgas uz Glazgovu, no Glazgovas atpakaļ uz Edinburgu un no turienes ar zvejas kuģi uz Londonu. Jums jāsaprot, ka šo otru reizi viņš Edinburgu apmeklēja pats sava prieka pēc. Otrreiz viņš tur parasti uzturējās kādu nedēļu, lai apciemotu savus vecos draugus, un, tā kā brokastis viņš ēda pie šī un pabrokastis pie tā, pusdienas pie kāda trešā un vakariņas vēl pie kāda cita, tad visu šo nedēļu parasti bija ļoti aizņemts. Es nezinu, vai jūs, džentlmeņi, kādreiz esat piedalījušies īsti sātīgās brokastīs pie viesmīlīgiem skotiem un pēc tam gājuši iekost kādu bušeli austeru ar kādu duci alus un pāris glāzītēm viskija noslēgumā. Ja jūs to kādreiz esat darījuši, jūs man piekritīsit, ka vajadzīga ļoti izturīga galva, lai pēc tam vēl ietu pie draugiem pusdienot un vakariņot.

Bet, dieva vārds, manam tēvocim tas viss nebija nekas! Viņš bija tā norūdīts, ka tā viņam likās bērnu spēle. Tiku dzirdējis viņu sakām, ka viņš jebkuru dienu varot pārspēt dandijiešus dzeršanā un pēc tam pāriet mājās nestreipuļojot, un turklāt, džentlmeņi, dandijiešiem ir tik stingras galvas un tik stiprs punšs, kāds vien ir sastopams starp abiem poliem. Esmu dzirdējis, ka kāds glāzgovietis un kāds dandijietis sacentušies dzeršanā, piecpadsmit stundas nepieceldamies no vietas. Abi nolūza, cik bija iespējams noteikt, vienā un tajā pašā brīdī, bet, ja neskaita šo sīkumu, džentlmeņi, citādi ar viņiem viss bija pilnīgā kārtībā.

Kādu vakaru, divdesmit četras stundas pirms izbraukšanas uz Londonu, mans tēvocis ēda vakariņas pie sava veca drauga, pilsētas valdes locekļa Mak... nezkādatur ar četriem balsieniem vēl pēc tā «Mak», - kurš dzīvoja Edinburgas vecpilsētā. Tur bija valdes locekļa sieva un valdes locekļa trīs meitas, un valdes locekļa pieaugušais dēls, un trīs vai četri dūšīgi, viltīgi, veci skotu puiši ar spurainām uzacīm, kurus valdes loceklis bija sasaucis kopā, lai darītu godu manam tēvocim un uzturētu jautrību. Tās bija lieliskas vakariņas. Pasniedza žāvētu lasi un Finnenas mencas, un jēra galvu, un pildītu aitas kuņģi - slavens skotu ēdiens, džentlmeņi, uz kuru skatīdamies mans tēvocis mēdza teikt, ka, pasniegts uz galda, tas viņam vienmēr ļoti atgādinot Kupidona vēderu, - un vēl visai daudz citu ēdienu, kuriem esmu piemirsis nosaukumu, bet kas tomēr bija ļoti garšīgi ēdieni. Meitenes bija glītas un patīkamas, valdes locekļa sieva viena no labākajām radībām, kādas jebkad dzīvojušas, un mans tēvocis vislabākajā noskaņojumā. Sekas bija tādas, ka visu augu vakaru jaunās lēdijas nepārtraukti ķiķināja un spiedza, vecā lēdija skaļi smējās, bet valdes loceklis un pārējie vecie zēni rēca, līdz viņu sejas kļuva sarkanas. Es labi neatceros, cik glāžu viskija todija katrs vīrs pēc vakariņām izdzēra, bet tik daudz zinu, ka apmēram vienos pēc pusnakts valdes locekļa pieaugušais dēls zaudēja samaņu, uzsākdams dziesmas «Villijs alu brūvēja» pirmo pantiņu, un, tā kā tās jau kopš pusstundas bija vienīgais pudeles biedrs, ko varēja redzēt virs sarkankoka galda, manam tēvocim ienāca prātā, ka gandrīz būtu laiks padomāt par iešanu, - sevišķi tādēļ, ka dzeršana bija sākusies jau pulksten septiņos, - lai viņš varētu tikt mājās pienācīgā laikā. Bet. domādams, ka nebūtu gluži pieklājīgi aiziet tā tūliņ uz vietas, mans tēvocis pats sevi ievēlēja par priekšsēdētāju, iemaisīja jaunu glāzi, piecēlās, lai uzsauktu pats sev tostu, griezās pats pie sevis ar patīkamu un glaimojošu uzrunu un uzdzēra tostam ar lielu sajūsmu. Vēl arvien neviens nepamodās, tādēļ mans tēvocis iedzēra vēl lāsīti - šoreiz tīru, bīdamies, ka groks viņam nenāk par ļaunu, - un, varmācīgi sagrābis savu cepuri, devās ārā uz ielas.

Nakts bija vētraina, kad, aizvēris valdes locekļa mājas durvis un uzmaucis cepuri cieši galvā, lai vējš to nenorautu, mans tēvocis sabāza rokas kabatās un paskatījās augšup, pētīdams laika apstākļus. Mākoņi slīdēja pāri mēnesim galvu reibinošā ātrumā, vienā mirklī to pilnīgi aptumšodami, bet otrā ļaudami tam atmirdzēt pilnā spožumā un izliet gaismu pār visu apkārtni, lai tad atkal jo straujāk skrietu tam pāri un ietītu visu tumsā. «Tas nu neiet,» mans tēvocis uzrunāja laiku, it kā juzdamies personīgi apvainots, «tas nu manam ceļojumam nemaz neder. Nekādā ziņā tas neiet,» teica mans tēvocis visai iespaidīgi. Un, dažas reizes to atkārtojis, viņš ar zināmām grūtībām atguva līdzsvaru, jo no ilgās skatīšanās augšup bija mazliet noreibis, un priecīgu prātu devās ceļā.

Valdes locekļa māja bija Kenongeitā, un manam tēvocim vajadzēja iet uz Leitvokas otru galu, kas bija mazliet tālāk par jūdzi. Abās pusēs pret tumšajām debesīm pacēlās augstas, novārgušas un izdēdējušas mājas ar laika zoba apgrauztām fasādēm, un to logi šķita dalījušies mirstīgo cilvēku acu liktenī - tie no vecuma bija iegrimuši un kļuvuši nespodri. Mājas bija sešu, septiņu, astoņu stāvu augstas; stāvs krāvās uz stāva kā bērnu kāršu namiņos, metot savas tumšās ēnas uz nelīdzenā bruģa un padarot tumšo nakti vēl tumšāku. Lielos attālumos bija izkaisītas dažas eļļas laternas, bet tās norādīja tikai netīro ieeju kādā šaurā strupceļā vai arī vietu, kur sākās stāvas un līkumotas kāpnes uz augšējiem stāviem. Aplūkodams visas šīs lietas kā cilvēks, kas tās redzējis jau pārāk bieži, lai vēl uzskatītu tās par ievērības cienīgām, mans tēvocis gāja pa ielas vidu, sabāzis īkšķus vestes kabatās un laiku pa laikam ļaudams atskanēt dažādiem dziesmu fragmentiem, ko viņš izpildīja tik centīgi un aizrautīgi, ka mierīgie un godīgie ļautiņi uztrūkās no pirmā nomidža un gulēja gultās drebēdami, līdz skaņas izdzisa tālumā, un tad, apmierināti nosprieduši, ka tas ir tikai kāds piedzēries nedarbnieks, kas meklē ceļu mājup, viņi silti sasedzās un atkal iemiga.

Es, džentlmeņi, tādēļ tik sīki aprakstu, kā mans tēvocis gāja pa ielas vidu ar īkšķiem vestes kabatās, ka šajā stāstā nav itin nekā neparasta (kā viņš bieži un ļoti pamatoti mēdza teikt), ja jūs jau no paša sākuma skaidri nenoprotat, ka viņš nekādā ziņā nebija sapņaini vai romantiski noskaņots.

Mans tēvocis, džentlmeņi, gāja, sabāzis īkšķus vestes kabatās, viens pats aizņemdams visu ielas vidu un uzdziedādams te pantu no kādas mīlestības dziesmiņas, te pantu no kādas dzērāju dziesmas un, kad viņam šie abi žanri bija apnikuši, melodiski svilpodams, līdz sasniedza Ziemeļu tiltu, kas šajā vietā savieno veco un jauno Edinburgu. Šeit viņš brīdi apstājās, lai nolūkotos uz dīvainajiem, nekārtīgajiem uguņu ķekariem, kas pacēlās cits pār citu un mirgoja tik augstu gaisā, ka likās, it kā no pils sienām vienā pusē un no Koltonhilas otrā pusē starotu zvaigznes, apgaismojot īstas gaisa pilis, kamēr vecā, gleznainā pilsēta apakšā dziļā tumsībā gulēja smagā miegā, bet Holirūdas pili un baznīcu dienu un nakti apsargāja - kā to mēdza teikt kāds mana tēvoča draugs - vecais Artūra Tronis, kas tumšs un drūms kā bargs ģēnijs pacēlās pār seno pilsētu, ko jau tik ilgi bija sargājis. Kā jau teicu, džentlmeņi, mans tēvocis tur uz brīdi apstājās, lai palūkotos visapkārt, un tad, izteikdams komplimentu laikam, kas, lai gan mēness sāka rietēt, bija mazliet noskaidrojies, tikpat ķēnišķīgi devās tālāk, ar lielu cieņu turēdamies ielas vidū un izskatīdamies tāds, it kā viņam ļoti kārotos satikt kādu, kas gribētu apstrīdēt viņa tiesības uz to. Taču gadījās tā, ka neviens tās negribēja apstrīdēt, un tāpēc viņš, īkšķus vestes kabatās sabāzis, gāja vien mierīgs kā jēriņš.

Kad mans tēvocis bija nogājis līdz Leitvokas galam, viņam bija jāšķērso diezgan liels, tukšs klajums, kas viņu šķīra no īsās ieliņas, kura veda tieši uz viņa mājvietu.

Tajā laikā šajā klajumā atradās iežogojums, kas piederēja kādam ratniekam, kuram bija līgums ar pasta pārvaldi par veco, nolietoto pasta kariešu uzpirkšanu, un, tā kā mans tēvocis ļoti mīlēja satiksmes karietes, kā vecas, tā jaunas un vidēja vecuma, viņam uzreiz ienāca prātā nogriezties no ceļa tikai tādēļ vien, lai caur žogu paskatītos uz šiem pasta ratiem, - viņš atcerējās redzējis tur iekšā sablīvētu kādu duci kariešu visai bezcerīgā un sabrukušā stāvoklī. Mans tēvocis, džentlmeņi, bija viegli iejūsmināms un uzņēmīgs cilvēks, tāpēc, pārliecinājies, ka caur žogu nekas lāgā nav saredzams, viņš pārkāpa tam pāri un, mierīgi apsēdies uz vecas ratu ass, dziļdomīgi sāka aplūkot pasta karietes.

Varbūt tādu tur bija ducis, varbūt arī vairāk - uz šo jautājumu mans tēvocis nekad nevarēja dot pilnīgi drošu atbildi, un, tā kā attiecībā pret skaitļiem viņš bija ļoti sīkumains, tad viņam arī negribējās sacīt, cik īsti, - bet tur tās stāvēja, sadzītas kopā, un atradās visbēdīgākajā stāvoklī. Durvis bija izrautas no virām un aiznestas, polstējumi noplēsti, tikai šur un tur pie kādas sarūsējušas naglas vēl karājās pa skrandai; lukturu nebija, dīseles sen pazudušas, dzelzs daļās sarūsējušas, krāsa nobrukusi; vējš svilpoja kailo koka skeletu spraugās, un lietus ūdens, kas bija sakrājies uz jumtiem, ar dobju un skumīgu skaņu lāsi pa lāsei pilēja tajās iekšā. Tie bija mirušo pasta ratu sabrukušie skeleti, un šajā vientuļajā vietā un nakts laikā tie izskatījās baigi un drūmi.

Mans tēvocis atspieda galvu rokās un pārdomāja par tiem darbīgajiem cilvēkiem, kas pirms gadiem šajās vecajās karietēs kaut kur bija braukuši, bet tagad bija tikpat klusi un pārmainījušies kā tie; viņš pārdomāja par tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem šie sabrukušie, trūdošie rati daudzus gadus katru vakaru, vai lietus, vai sniegs, bija nesuši dedzīgi gaidītas vēstis, nepacietīgi kārotus naudas pārvedumus, ziņas par labu veselību vai pēkšņus paziņojumus par slimību un nāvi. Tirgotājs, mīlētājs, sieva, atraitne, māte, skolas zēns, pat mazais bērniņš, kas, pastniekam klaudzinot, tenterēja uz durvīm, - kā viņi visi bija gaidījuši veco kariešu ierašanos! Un kur viņi visi bija tagad!

Džentlmeņi, mans tēvocis gan parasti teica, ka viņš par to visu toreiz pārdomājis, bet man ir aizdomas, ka viņš to vēlāk būs izlasījis kādā grāmatā, jo viņš noteikti apgalvoja, ka, sēdēdams uz vecās ratu ass un skatīdamies uz sabrukušajām pasta karietēm, esot iesnaudies un ka viņu pēkšņi pamodinājis dobjš baznīcas pulksteņa zvans, nosizdams divi. Nu, mans tēvocis nebija no ātrajiem domātājiem, un es esmu pilnīgi pārliecināts - ja pārdomas par visām šīm lietām tiešām būtu viņu nodarbinājušas, tad tas būtu ildzis vismaz līdz pustrijiem. Tādēļ, džentlmeņi, mana stingrā pārliecība ir tāda, ka mans tēvocis iesnaudās, vispār ne par ko nedomādams.

Lai nu būtu kā būdams, bet baznīcas zvans nosita divi. Mans tēvocis pamodās, izberzēja acis un pārsteigts pielēca kājas.

Tikko pulkstenis bija nositis divi, šajā vientuļajā un klusajā vietā vienā mirklī radās neparasta dzīvība un kustība. Pasta kariešu durvis atkal atradās virās, polstējumi bija savā vietā, dzelzs daļas spīguļoja tikpat kā jaunas, krāsa bija atjaunota, lukturi dega; uz bukām atradās spilveni un ceļa mēteļi, nesēji zem katras bukas novietoja somas; pavadoņi iekrāva vēstuļu maisus, zirgu puiši lēja ūdeni uz atjaunotajiem riteņiem, daudzi cilvēki skraidīja apkārt, pielikdami visām karietēm dīseles, ieradās pasažieri, uz jumtiem uzcēla somas, iejūdza zirgus, un, īsi sakot, bija pilnīgi skaidrs, ka visi pasta rati tūliņ dosies ceļā. Džentlmeņi, visu to redzot, mans tēvocis iepleta acis tik plati, ka līdz pat savas dzīves pēdējam brīdim brīnījās, kā tas gadījies, ka viņš tās atkal varējis aizvērt.

«Nu!» teica kāda balss, un mans tēvocis sajuta uz sava pleca kādu roku. «Jums pieteikta viena biļete iekšpusē. Kāpiet tik iekšā!»

« Man biļete!» mans tēvocis izsaucās apgriezdamies. «Nu, protams.»

Mans tēvocis, džentlmeņi, nevarēja izteikt ne vārda, tik ļoti viņš bija pārsteigts.

Visdīvainākais bija tas, ka, lai gan šeit mudžēja tāds ļaužu pūlis un lai gan ik brīdi parādījās jaunas sejas, nevarēja pateikt, no kurienes tie visi nāca; likās, ka tie nez kādā savādā veidā uzrastos no zemes vai gaisa un tādā pašā veidā atkal pazustu. Kad kāds nesējs bija ielicis bagāžu karietē un saņēmis savu atlīdzību, viņš pagriezās un prom bija; un, pirms vēl mans tēvocis paspēja nobrīnīties, kas ar to noticis, uzradās pusducis jaunu, grīļodamies zem smagajiem saiņiem, kuri šķita pietiekami lieli, lai nesējus saspiestu. Turklāt visi pasažieri bija tik neparasti ģērbušies - gari, plati, tresaini svārki ar lieliem piedurkņu atlokiem un bez apkaklēm; un parūkas, džentlmeņi, - īstas, lielas parūkas ar bizītē iesietu lenti. Mans tēvocis nekā nevarēja saprast.

«Nu, vai jūs kāpsit iekšā?» teica cilvēks, kas jau iepriekš bija uzrunājis manu tēvoci. Viņš bija ģērbies kā pasta pavadonis, ar parūku galvā un svārkos ar milzīgiem piedurkņu atlokiem. Vienā rokā viņam bija lukturis, otrā - milzum liela īsstobra muskete, ko viņš gatavojās novietot savā nelielajā ieroču kastītē; «Vai jūs kāpsit iekšā, Džek Martin?» teica pavadonis, paceldams lukturi pie mana tēvoča sejas.

«Ei!» teica mans tēvocis, pāris soļu atkāpdamies. «Tas ir pārāk familiāri!»

«Tā stāv rakstīts pasažieru sarakstā», atbildēja pavadonis.

«Un misters tur nav priekšā?» noprasīja mans tēvocis, jo viņam, džentlmeņi, likās, ka nosaukt viņu par Džeku Martinu, ja to izdara nepazīstams pavadonis, ir tāda vaļība, ko pasta kantoris nepieļautu, ja to zinātu.

«Nē, nav», pavadonis vēsi atbildēja.

«Vai par biļeti samaksāts?» jautāja mans tēvocis.

«Zināms, ka ir,» atbildēja pavadonis.

«Ak ir?» teica mans tēvocis. «Lai tad iet. Kura kariete?»

«Šī,» teica pavadonis, norādīdams uz veclaicīgu Edinburgas-Londonas pasta karieti ar nolaistām kāpnītēm un atvērtām durvīm. «Pagaidiet, lūk, arī pārējie pasažieri, lai tie iekāpj pirmie.»

Pavadonim vēl runājot, tieši mana tēvoča priekšā piepeši parādījās kāds jauns džentlmenis pūderētā parūkā un debeszilos svārkos ar sudraba tresēm un ļoti platām un kuplām stērbelēm, kas oderētas ar stīvdrēbi. Tigins un Velps, džentlmeņi, darbojās apdrukāta katūna un vestu nozarē, tāpēc mans tēvocis tūliņ pazina, kas tā par drēbi.

Jaunais džentlmenis valkāja bikses līdz ceļiem, kaut ko stulpiņiem līdzīgu pāri zīda zeķēm un kurpes ar sprādzēm; piedurkņu galos bija mežģīnes, galvā trīsstūraina cepure un pie sāniem garš zobens. Viņa vestes stūri sniedzās gandrīz līdz gurniem un kaklasaites gals gandrīz līdz viducim. Viņš svarīgi piegāja pie karietes durvīm, noņēma cepuri un turēja to virs galvas visas rokas garumā, tai pašā laikā atliekdams mazo pirkstiņu, kā to dara daži pārsmalki ļaudis, ņemdami tējas tasi; tad viņš sasita papēžus un dziļi un cienīgi paklanījās, izstiepdams kreiso roku. Mans tēvocis patlaban gribēja nākt klāt un to sirsnīgi pakratīt, taču ievēroja, ka šī uzmanības parādīšana nav domāta viņam, bet kādai jaunai lēdijai, kas šai brīdī parādījās pie karietes kāpnītēm, tērpusies veclaicīgā zaļa samta tērpā ar zemu viduci un korseti. Viņai, džentlmeņi, galvā nebija cepures, bet to sedza melna zīda kapuce, un, kad viņa, gatavodamās kāpt iekšā karietē, uz mirkli paskatījās visapkārt, atklājās tik skaista seja, kādu mans tēvocis nekad nebija redzējis - pat gleznā ne. Ar vienu roku paceldama svārkus, viņa iekāpa karietē, un, kā mans tēvocis, ar pamatīgu lāstu apstiprinādams savus vārdus, vienmēr apgalvoja, viņš nebūtu ticējis, ka tādas kājiņas var būt tik skaistas, ja pats savām acīm nebūtu tās redzējis.

Taču, tikai uzmetis acis šai skaistajai sejiņai, mans tēvocis pamanīja, ka jaunā lēdija viņu lūdzoši uzlūko un izskatās iebiedēta un izmisusi. Viņš ievēroja vēl to, ka jaunais cilvēks ar pūderēto parūku, kaut arī izrādīja visai smalku un dižmanīgu pieklājību, meitenei kāpjot iekšā, cieši sagrāba viņu aiz rokas un pats viņai sekoja tūdaļ uz vietas. Pie šīs kompānijas piederēja arī kāds neparasti neglīts puisietis cieši pieglaustā, brūnā parūkā un plūmju krāsas uzvalkā; tam bija ļoti, liels zobens un zābaki līdz pat gurniem. Kad jaunais cilvēks apsēdās blakus jaunajai lēdijai, kas, viņam tuvojoties, ierāvās stūrī, mans tēvocis bija pilnīgi pārliecināts, ka notiek kaut kas tumšs un noslēpumains vai arī, kā viņš pats vienmēr sacīja, «kaut kur tikusi vaļīga kāda skrūve». Ir tiešām pārsteidzoši, cik ātri viņš izšķīrās palīdzēt šai lēdijai visās briesmās, ja tikai tai palīdzība būtu vajadzīga.

«Nāve un zibens!» iesaucās jaunais džentlmenis, pielikdams roku zobenam, kad mans tēvocis iekāpa karietē.

«Asins un pērkons!» ierēcās otrs džentlmenis.

Turklāt viņš izrāva savu zobenu un bez kādām ceremonijām dūra manam tēvocim.

Manam tēvocim nekāda ieroča nebija klāt, bet viņš ļoti veikli norāva neglītajam džentlmenim no galvas trīsstūraino cepuri, uztvēra ar tās dibenu viņa zobena smaili, saspieda abas malas kopā un turēja cieti.

«Duriet viņam no muguras!» sauca neglītais džentlmenis savam biedram, cenzdamies izraut zobenu.

«Labāk ne!» uzsauca mans tēvocis, draudoši paceldams papēdi. «Es viņam izsperšu smadzenes, ja viņam tādas ir, vai arī ielauzīšu galvaskausu, ja viņam tādu nav.»

Šajā brīdī, sasprindzinādams visus spēkus, mans tēvocis izrāva no neglītā vīra rokām zobenu un izsvieda to pa karietes logu, pēc tam jaunākais džentlmenis atkal iebrēcās: «Nāve un zibens!» - un draudīgi pielika roku pie zobena roktura, tomēr to neizvilka. Varbūt, džentlmeņi, kā mans tēvocis smaidīdams mēdza teikt, - varbūt tādēļ, ka viņš negribēja nobiedēt lēdiju.

«Nu, džentlmeņi,» teica mans tēvocis, nesteidzīgi apsēzdamies. «Es nevēlos, ka lēdijas klātienē notiktu nāves gadījumi - ne ar zibeni, ne bez tā, un asins un pērkona mums vienam ceļojumam jau ir pilnīgi pietiekami; tātad, ja jums nav iebildumu, sēdēsim savās vietās kā daždien mierīgi iekšpuses pasažieri. Ei, pavadon, padodiet šim džentlmenim viņa galda nazi!»

Tikko mans tēvocis bija izteicis šos vārdus, pavadonis ar džentlmeņa zobenu rokā parādījās pie karietes loga. To pasniegdams, viņš pacēla savu lukturi un nopietni ieskatījās manam tēvocim sejā, un laternas gaismā mans tēvocis ļoti pārsteigts ieraudzīja, ka pie loga sadrūzmējies milzīgs pasta ratu pavadoņu bars, kas visi viņu nopietni aplūkoja. Viņš vēl nekad savā mūžā nebija redzējis tādu bālu seju, sarkanu svārku un nopietnu acu jūru.

«Tā ir pati dīvainākā lieta, ar kādu man jebkad bijušas darīšanas,» mans tēvocis nodomāja. «Atļaujiet, ser, atdot jums jūsu cepuri.»

Neglītais džentlmenis klusēdams saņēma savu trīsstūreni, pētoši apskatīja caurumu vidū un beidzot svinīgi uzbāza to uz parūkas, tomēr svinīgo iespaidu mazliet sabojāja spēcīgās šķavas, kas viņam uznāca tieši tajā brīdī un lika cepurei atkal nokrist zemē.

«Kārtībā!» sauca pavadonis ar lukturi, uzkāpdams uz sava mazā aizmugures sēdeklīša.

Viņi devās ceļā. Izbraucot no pagalma, mans tēvocis paskatījās pa karietes logu un ieraudzīja, ka pārējās karietes ar visiem saviem kučieriem, pavadoņiem, zirgiem un pasažieriem lēnos rikšos brauc riņķī un riņķī ar apmēram piecu jūdžu ātrumu stundā.

Mans tēvocis, džentlmeņi, iedegās sašutumā. Būdams komerciāls cilvēks, viņš saprata, ka ar pasta maisiem nav ko jokot, un nolēma, Londonā nonācis, par to tūliņ atgādināt pasta kantorim.

Taču pašreiz viņa domas nodarbināja jaunā lēdija, kas sēdēja attālākajā stūrī, seju cieši apsegusi ar kapuci, džentlmenis debeszilajos svārkos, kas sēdēja viņai pretī, kā arī otrais vīrs plūmju krāsas uzvalkā viņai blakus, kuri abi meiteni cieši novēroja. Ja viņa sakustējās tik vien, lai sakārtotu savas kapuces krokas, viņš jau varēja dzirdēt, ka neglītais vīrs uzsita ar roku pa zobenu, un no otrā elpas varēja manīt (jo bija tik tumšs, ka tā seju viņš nevarēja saredzēt), ka tas izskatās tāds, it kā gribētu lēdiju norīt vienā paņēmienā. Tas manu tēvoci sakaitināja arvien vairāk un vairāk, un viņš nolēma, lai notiek kas notikdams, paskatīties, kā tas viss beigsies. Viņš arvien apbrīnoja spožas acis, skaistas sejiņas un glītas kājiņas, - īsi sakot, viņam patika viss daiļais dzimums.

Tas mūsu ģimenē, džentlmeņi, ir iedzimts, - arī es tāds esmu.

Mans tēvocis izmēģināja daudz paņēmienu, lai pievērstu sev lēdijas uzmanību vai vismaz iesaistītu noslēpumainos džentlmeņus sarunā. Viss bija veltīgi, džentlmeņi negribēja runāt, bet lēdija neuzdrīkstējās. Viņš laiku pa laikam izbāza galvu pa karietes logu un uzbrēca: «Kāpēc nebrauc ātrāk?» Bet viņš varēja saukt, līdz aizsmaka, - neviens viņam nepievērsa ne mazākās uzmanības. Viņš atzvēlās karietē un domāja par skaisto sejiņu un kājiņām. Tā bija labāk: ātrāk pagāja laiks, un nevajadzēja domāt par to, uz kurieni viņš brauc un kā nokļuvis tik dīvainā stāvoklī. Pārāk daudz tas viņu arī neuztrauca - mans tēvocis, džentlmeņi, bija neatkarīgs, drosmīgs un bezbailīgs cilvēks, kas ne par pašu velnu nebēdāja. Pēkšņi kariete apstājās.

«Ei!» uzsauca mans tēvocis. «Kas tad nu noticis?»

«Kāpiet ārā!» teica pavadonis, nolaizdams kāpnītes.

«Šeit!?» iesaucās mans tēvocis.

«Šeit,» atbildēja pavadonis.

«Nekas nebūs,» teica mans tēvocis.

«Skaisti, tad palieciet tepat,» teica pavadonis.

«Un palikšu,» teica mans tēvocis.

«Palieciet,» teica pavadonis.

Pārējie pasažieri šo sarunu noklausījās ļoti uzmanīgi, un, redzēdams, ka mans tēvocis nolēmis neizkāpt, jaunākais vīrietis spiedās viņam garām, lai palīdzētu izkāpt lēdijai. Neglītais vīrietis šajā brīdī pētīja caurumu savas trīsstūru cepures dibenā.

Jaunā lēdija, garām spraukdamās, iemeta vienu no saviem cimdiem mana tēvoča rokā un tuvinājusi lūpas viņa sejai tā, ka viņš uz sava deguna juta tās silto elpu, klusi izsacīja vienīgo vārdu: «Palīdziet!» Džentlmeņi, mans tēvocis tūdaļ izlēca no karietes ar tādu sparu, ka tā salēkājās visās atsperēs.

«Ahā! Jūs tātad pārdomājāt?» teica pavadonis, redzēdams, ka mans tēvocis jau stāv uz zemes.

Mans tēvocis dažus mirkļus uzlūkoja pavadoni, prātodams, vai nevajadzētu izraut viņa musketi, iešaut sejā vīram ar lielo zobenu, otrajam ar resgali iegāzt pa galvu, satvert jauno lēdiju un pazust, izmantojot radušos jezgu. Taču viņš šo plānu atmeta kā pārāk melodramatisku izpildījumā un sekoja abiem noslēpumainajiem vīriešiem, kas, no abām pusēm vezdami lēdiju, patlaban iegāja kādā vecā namā, kura priekšā kariete bija apstājusies. Viņi iegriezās gaitenī, un mans tēvocis sekoja.

No visām sakritušajām un pamestajām mājām, kādas mans tēvocis jebkad redzējis, šī bija visbēdīgākā. Likās, ka tā kādreiz būtu bijusi liela viesnīca, bet tagad jumts bija daudzās vietās ielūzis un stāvās kāpnes nodeldētas un sabrukušas. Telpā, kurā viņi patlaban iegāja, atradās liels kamīns, kura skurstenis bija no kvēpiem nomelnējis, bet patlaban tajā nekvēloja silta uguns. Pavardā vēl arvien gulēja baltie, pūkainie sadegušas malkas pelni, bet tas bija auksts un apkārt viss tumšs un drūms.

«Nu,» teica mans tēvocis, paskatīdamies visapkārt, «man šķiet, ka pasta rati, kas brauc sešarpus jūdzes stundā un uz nenoteiktu laiku apstājas pie šādiem te caurumiem, ir visai nekārtīgs satiksmes līdzeklis. Tas kļūs zināms. Es rakstīšu avīzēs.»

Mans tēvocis to sacīja diezgan skaļā balsī, nemaz necenzdamies savaldīties, lai, ja vien būtu iespējams, iesaistītu abus svešiniekus sarunā. Bet neviens no tiem nepievērsa viņam vairāk uzmanības, kā vien tik, ka īgni uz viņu skatījās, savā starpā sačukstēdamies. Lēdija, kas atradās istabas otrā galā, vienu reizi uzdrošinājās pamāt ar roku, it kā lūgdama mana tēvoča palīdzību.

Pēdīgi abi svešinieki panāca mazliet tuvāk un saruna sākās nopietni.

«Man šķiet, draugs, jūs nezināt, ka šī ir privāti aizņemta istaba.» teica džentlmenis debeszilajā uzvalkā.

«Nē, draugs, to es nezinu,» atbildēja mans tēvocis. «Ja nu šī privātā istaba ir speciāli pasūtīta šim gadījumam, tad jādomā, ka kopīgā istaba ir ļoti patīkama.»

To teikdams, mans tēvocis atsēdās augstā atzveltnes krēslā un ar acīm tik smalki nomērīja džentlmeni, ka Tigins un Velps, vadoties tikai no šī aprēķina vien, būtu varējuši pārdot tam apdrukātu katūnu uzvalkam - ne collu par daudz, ne collu par maz.

«Atstājiet šo istabu!» abi vīri reizē sacīja, satverdami savus zobenus.

«Ko?» atsaucās mans tēvocis, nekādi neizrādīdams, ka saprot viņu vārdus.

«Atstājiet šo istabu, citādi jūs būsit mironis,» teica neglītais cilvēks ar lielo zobenu, tajā pašā laikā to izvilkdams un pavicinādams gaisā.

«Dur nost!» teica džentlmenis debeszilajā uzvalkā, arī izvilkdams savu zobenu un atkāpdamies divus vai trīs jardus. «Dur nost!»

Lēdija skaļi iekliedzās.

Nu, mans tēvocis vienmēr bija slavens ar savu lielo drošsirdību un apķērību. Visu laiku, kamēr izlikās tik vienaldzīgs pret visu notiekošo, viņš bija slepeni lūkojies pēc kāda metamā vai aizstāvēšanās ieroča, un tajā pašā brīdī, kad tika izvilkti zobeni, viņš ieraudzīja stūrī pie kamīna kādu vecu rapieri sarūsējušā makstī, ar kurvjveidīgu rokas aizsargu. Ar vienu lēcienu mans tēvocis to satvēra rokā, braši pavicināja virs galvas, skaļi uzsauca lēdijai, lai nestāvot ceļā, svieda ar krēslu vīram debeszilajā uzvalkā, ar maksti vīram plūmju krāsas uzvalkā un, izmantodams apjukumu, uzbruka tiem abiem reizē.

Džentlmeņi, ir kāds vecs stāsts - ne sliktāks tādēļ, ka ir patiess, - par kādu smalku, jaunu īru džentlmeni, kam jautāts, vai viņš protot spēlēt vijoli, un viņš atbildējis, ka par to viņš nemaz nešauboties, bet droši gan pateikt nevarot, jo nekad neesot mēģinājis. To pašu var attiecināt arī uz manu tēvoci un viņa paukošanas prasmi. Viņš vēl nekad nebija turējis rokā zobenu, atskaitot vienu reizi, kad tēloja Ričardu Trešo kādā amatiera uzvedumā, un toreiz bija norunāts, ka Ričmonds ļaus sevi nodurt no mugurpuses bez kāda cīniņa, bet šoreiz mans tēvocis cirtās un kāvās pret diviem pieredzējušiem zobena cīnītājiem durdams un aizsargādamies, atsizdams un izvairīdamies, parādīdams sevi par visvīrišķīgāko un izveicīgāko paukotāju, lai gan līdz tam viņam nebija ne jausmas, ka viņš no šīs zinātnes kaut ko saprot. Tas, džentlmeņi, tikai pierāda, cik patiess ir vecais sakāmvārds, ka cilvēks nekad nezina, ko viņš spēj veikt, pirms nav to izmēģinājis.

Cīņas troksnis bija briesmīgs, jo visi trīs cīnītāji lādējās kā kavalēristi un viņu zobeni šķindēja tā, it kā vienā laikā dauzītu citu pret citu visus Ņuportas tirgus nažus un tērauda rīkus. Kad cīņa bija pašā karstumā, lēdija, iespējams, lai iedrošinātu manu tēvoci, pilnīgi atvilka kapuci no savas sejas un atklāja tādu apžilbinošu skaistumu, ka viņš būtu cīnījies pret piecdesmit vīriem, lai iegūtu vienu viņas smaidu un pēc tam mirtu. Līdz šim viņš bija darījis brīnumus, bet tagad sāka kauties kā trakojošs milzis.

Šajā brīdī džentlmenis debeszilajā uzvalkā, pagriezdamies un ieraudzīdams jauno lēdiju ar neaizsegtu seju, iekliedzās niknumā un greizsirdībā un, pavērsis savu ieroci pret viņas skaistajām krūtīm, mērķēja viņas sirdī dūrienu, kas lika manam tēvocim tik izmisīgi iekliegties, ka visa māja noskanēja. Lēdija vieglītiņām palēca sāņus, izrāva zobenu jaunajam vīrietim no rokas, pirms viņš vēl bija atguvis līdzsvaru, un, aizdzinusi viņu pie sienas, izdūra zobenu cauri viņam un panelim līdz pat rokturim, tā pienaglojot viņu cieši jo cieši. Tā bija lieliska priekšzīme. Mans tēvocis, izgrūdis skaļu triumfa saucienu, tūdaļ ar neatvairāmu spēku spieda savu pretinieku atkāpties tajā pašā virzienā un, ietriecis veco rapieri pašā vidū uz viņa vestes uzdrukātajai lielajai, sarkanajai puķei, pienagloja viņu blakus draugam; tur nu, džentlmeņi, viņi abi stāvēja, agonijā svaidīdami rokas un kājas kā ampelmaņi, ko rausta aiz aukliņas. Mans tēvocis vēlāk vienmēr sacīja, ka, cik šis zinot, tas esot viens no drošākajiem līdzekļiem, kā tikt vaļa no ienaidnieka, un tā vienīgais trūkums esot tāds, ka tas iznākot diezgan dārgs, jo uz katru nogalināto vīru jāzaudē viens zobens.

«Karieti, karieti!» iekliedzās lēdija, pieskriedama pie mana tēvoča un ar savām skaistajām rokām apkampdama viņa kaklu. «Vēl mēs varam izglābties.»

«Varam!» iesaucās mans tēvocis. «Bet, mana dārgā, te taču vairs nav neviena, ko nokaut?»

Mans tēvocis, džentlmeņi, jutās diezgan vīlies, jo bija domājis, ka mazs, kluss mīlas brītiņš pēc kautiņa būtu īsti patīkams, kaut vai tikai pārmaiņas pēc.

«Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli,» teica jaunā lēdija. «Viņš (tā norādīja uz jauno džentlmeni debeszilajā tērpā) ir varenā Filtuvillas marķīza vienīgais dēls.»

«Nu, mana dārgā, es bīstos, ka viņš šo titulu nekad nemantos,» teica mans tēvocis, aukstasinīgi noskatīdamies uz jauno džentlmeni, kas, kā jau es teicu, stāvēja piesprausts pie sienas kā maijvabole. «Jūs, mana mīļā, esat šo dzimtu izbeigusi.»

«Šie nelieši mani aizrāva no manas mājas un draugiem,» teica: jaunā lēdija, sejai sašutumā kvēlojot. «Pēc stundas šis nožēlojamais būtu mani ar varu apprecējis.»

«Sasodīta nekaunība!» teica mans tēvocis, uzmezdams visai nicīgu skatienu mirstošajam Filtuvillas mantiniekam.

«Kā jūs pats varat spriest no tā, ko redzējāt,» teica jaunā lēdija, «viņi bija gatavi mani noslepkavot, ja jūs grieztos pie kāda pēc palīdzības. Ja viņu biedri mūs šeit atradīs, mēs esam pazuduši. Pēc divām minūtēm var jau būt par vēlu. Karieti!»

Un, teikdama šos vārdus, viņa, zaudējusi spēkus no uztraukuma un, piepūles, kādu izlietoja, durot jauno Filtuvillas marķīzu, ieslīga mana tēvoča rokās. Tēvocis viņu satvēra un iznesa pa durvīm. Ārā stāvēja kariete, un tajā jau bija iejūgti četri melni zirgi ar garām astēm un plīvojošām krēpēm, bet nebija ne kučiera, ne pavadoņa un pat ne zirgu puiša pie zirgu galvām.

Džentlmeņi, es, cerams, neaizskaršu sava tēvoča piemiņu, ja izteikšu domas, ka viņš, kaut arī būdams vecpuisis, jau bija turējis savos skāvienos dažas lēdijas; es tiešām domāju, ka viņam bija pat paradums skūpstīt bufetes meitenes, un no ticamām liecībām es zinu, ka vienu vai divas reizes viņš redzēts maigi apskaujam krodzinieci.

Šo apstākli es pieminu tādēļ, lai parādītu, cik neparasta bijusi šī skaisti jaunā lēdija, ja varējusi atstāt uz manu tēvoci tādu iespaidu; viņš mēdza stāstīt, ka tad, kad tās garie, melnie mati noslīguši pār viņa roku un kad tā, atguvusi samaņu, pievērsusi savas skaistās, melnās acis viņa sejai, viņš juties tik savādi uztraukts, ka viņam trīcējušas kājas. Bet kurš gan var vērties skaistās, maigās, melnās acīs un nejusties satraukts?

Es, džentlmeņi, nevaru. Es zinu dažu acu pāri, kuros bīstos ieskatīties, tas tiešām tiesa.

«Jūs mani nekad neatstāsit?» čukstēja jaunā lēdija.

«Nekad,» mans tēvocis teica. Un tā viņš arī domāja.

«Mans mīļais glābējs!» iesaucās jaunā lēdija. «Mans mīļais, labais, varonīgais glābējs!»

«Nerunājiet,» teica mans tēvocis, viņu pārtraukdams.

«Kādēļ?» jautāja jaunā lēdija.

«Tādēļ, ka runājot jūsu lūpas izskatās tik skaistas,» atbildēja mans tēvocis, «es bīstos kļūt rupjš un jūs noskūpstīt.»

Jaunā lēdija pacēla roku, it kā brīdinādama manu tēvoci tā nedarīt, un teica... nē, viņa nekā neteica... viņa pasmaidīja. Kad jūs skatāties uz skaistākajām lūpām pasaulē un redzat, ka tajās parādās šķelmīgs smaids... ja jūs esat tām ļoti cieši klāt un neviena cita nav tuvumā... jūs nevarat labāk apliecināt savu sajūsmu par to skaistajām formām un krāsu, kā vien tās bez kavēšanās noskūpstot. Mans tēvocis tā arī darīja, un par to es viņu cienu.

«Klau!» iesaucās jaunā lēdija satrūkdamās. «Riteņu un zirgu pakavu troksnis!»

«Tā ir,» teica mans tēvocis ieklausīdamies.

Viņam bija labas ausis atšķirt riteņu troksni un zirgu pakavu klaboņu, bet šoreiz likās, ka no tālienes tiem tuvotos tik daudz zirgu un ratu, ka nebija iespējams noteikt to skaitu. Izklausījās tā, it kā tur būtu piecdesmit kariešu un katrai priekšā seši tīrasiņu zirgi.

«Mūs vajā!» iesaucās jaunā lēdija, rokas sasizdama. «Mūs vajā! Man atliek cerēt vienīgi uz jums!»

Viņas skaistā seja pauda tādas šausmas, ka mans tēvocis tūliņ izlēma, ko darīt.

Viņš iecēla to karietē, piesacīja, lai nebīstoties, vēlreiz pieplaka ar savām lūpām pie viņas mutes un tad, ieteicis tai uzcelt logu, lai pasargātos no aukstuma, uzkāpa uz bukas.

«Pagaidiet, mīļais!» iesaucās jaunā lēdija.

«Kas ir?» atsaucās mans tēvocis no bukas.

«Es gribu ar jums parunāt,» teica jaunā lēdija, «tikai vārdiņu... vienu vārdiņu, visdārgākais.»

«Vai man jānokāpj?» jautāja mans tēvocis.

Lēdija neatbildēja, tikai pasmaidīja vēlreiz. Bet kas par smaidu, džentlmeņi!

Iepriekšējais pret to bija tīrais nieks. Mans tēvocis nokāpa no saviem augstumiem vienā mirklī.

«Kas ir, dārgā?» teica mans tēvocis, ielūkodamies pa karietes logu.

Gadījās, ka lēdija tajā pašā brīdī paliecās uz priekšu, un manam tēvocim tā likās vēl skaistāka nekā agrāk. Tobrīd, džentlmeņi, viņš tai bija ļoti tuvu, tātad varēja skaidri spriest par šo faktu.

«Kas ir, dārgā?» teica mans tēvocis.

«Vai jūs nekad nemīlēsit nevienu citu kā tikai mani... nekad nevienu citu neprecēsit?» jautāja jaunā lēdija.

Mans tēvocis svēti apzvērēja, ka nekad nevienu citu neprecēs, un tad jaunā lēdija atliecās atpakaļ karietē un pacēla logu. Viņš uzlēca uz bukas, iepleta elkoņus, satvēra grožus, paķēra pātagu, kas gulēja uz jumta, uzšāva priekšējam zirgam, un četri meļņi ar garajām astēm un plīvojošām krēpēm devās uz priekšu ar krietnu piecpadsmit angļu jūdžu ātrumu stundā, raudami sev līdzi veco pasta karieti. Kā viņi drāzās! Bet troksnis aiz muguras pieauga. Jo ātrāk brauca vecā kariete, jo ātrāk tuvojās vajātāji, - tur piedalījās vīri, zirgi un suņi. Troksnis bija briesmīgs, bet visu pārskanēja jaunās lēdijas balss, kas mudināja manu tēvoci un kliedza: «Ātrāk, ātrāk!»

Viņi traucās gar tumšajiem kokiem kā orkāna triektas spalviņas. Viņi šāvās garām mājām, vārtiem, baznīcām, siena kaudzēm un visam kam citam ar tādu ātrumu un dārdoņu kā pēkšņi vaļā palaisti rēcoši ūdeņi. Bet vēl arvien vajāšanas troksnis pieauga, un vēl arvien mans tēvocis dzirdēja, ka jaunā lēdija satraukta kliedza: «Ātrāk, ātrāk!»

Mans tēvocis rīkojās ar pātagu un grožiem, un zirgi lidoja uz priekšu, līdz no putām kļuva balti, taču troksnis aizmugurē vēl arvien pastiprinājās un jaunā lēdija vēl arvien sauca: «Ātrāk, ātrāk!» Mans tēvocis šajā uztraucošajā brīdī spēcīgi iespēra pa kasti zem bukas un... ieraudzīja, ka ir pelēks rīts un ka viņš sēž ratnieka pagalmā uz vecas Edinburgas pasta karietes bukas, trīcēdams aiz aukstuma un mitruma un spārdīdamies ar kājām, lai tās sasildītu! Viņš nokāpa un uztraukts ieskatījās karietē, meklēdams jauno, skaisto lēdiju, bet - ak vai! - karietei nebija ne durvju, ne sēdekļu - tā bija tukša čaula.

Protams, mans tēvocis labi saprata, ka te slēpjas kāds noslēpums un ka viss noticis tieši tā, kā viņš to mēdza atstāstīt. Viņš palika uzticīgs svinīgajam zvērestam, ko bija devis skaistajai jaunajai lēdijai, viņas dēļ atteicās no vairākām iekārošanas vērtām krodziniecēm un beidzot nomira vecpuisī. Viņš vienmēr runāja par to, cik tas gan esot savādi, ka šis tikai tāpēc, ka nejauši pārkāpis pār žogu, uzzinājis, ka pasta ratu, zirgu, pavadoņu, kučieru un pasažieru rēgi katru nakti dodoties ceļā; viņš mēdza piebilst, ka, pēc šā domām, šis esot vienīgais dzīvais cilvēks, kas kādreiz piedalījies šādā izbraucienā kā pasažieris; un man šķiet, džentlmeņi, ka viņam bija taisnība, - vismaz es nekad neesmu dzirdējis vēl par kādu citu.

- Man gribētos zināt, kas tad šīm spoku karietēm atrodas pasta maisos, - teica krodzinieks, kas visu šo stāstu bija noklausījies dziļā uzmanībā.

- Skaidrs taču - mirušās vēstules¹, - aģents atteica.

- Ak jā, nu protams, - krodzinieks atsaucās. - Tas man nemaz neienāca prātā.

^{1 - Mirušās vēstules - tā Anglijā sauc vēstules, kurām nevar atrast adresātu vai kuras netiek pieprasītas.}