Pikvika kluba piezīmes

LVI NODAĻA

Misters Pikviks sēdēja vienatnē, pārdomādams par daudzām lietām un starp citu arī par to, kā viņš vislabāk varētu parūpēties par jauno pāri, kura pašreizējais nenoteiktais stāvoklis modināja viņā pastāvīgu žēlumu un bažas, kad istabā viegliem soļiem ienāca Mērija un, piegājusi pie galda, ātri sacīja:

- Piedodiet, ser, Semjuels ir lejā un jautā, vai viņa tēvs varot jūs satikt.

- Protams, - misters Pikviks atbildēja.

- Pateicos, ser, - Mērija atteica, atkal steigdamās uz durvīm.

- Vai Sems jau ilgi šeit? - misters Pikviks vaicāja.

- Ak nē, ser, - Mērija dzīvi atbildēja. - Viņš nupat tikai kā pārnāca. Viņš saka, ser, ka turpmāk vairs atvaļinājumu no jums nelūgšot.

Varbūt Mērija apzinājās, ka šo pēdējo paziņojumu pasacījusi dedzīgāk, nekā tiešām nepieciešams, vai arī ievēroja, ka misters Pikviks, meitenei beidzot runāt, uzlūko to ar labsirdīgu smaidu. Lai nu būtu kā būdams, viņa nolieca galvu un sāka pētīt sava glītā priekšautiņa stūri ar tādu uzmanību, kurai, likās, nebija nekāda iemesla.

- Sakiet, lai viņi tūliņ nāk šurp, - misters Pikviks teica.

Mērija, acīm redzami atvieglota, aizsteidzās izpildīt uzdevumu. Misters Pikviks, ar kreiso roku zodu berzēdams, pāris reižu pārstaigāja istabu un, likās, bija nogrimis domās.

- Nu jā, - misters Pikviks pēdīgi izrunāja laipnā, bet mazliet skumjā balsī, - tas ir labākais veids, kā es viņam varu atmaksāt par viņa pieķērību un uzticību. Dieva vārdā, lai tad tā arī notiek. Tāds nu ir vientuļa veca vīra liktenis, ka cilvēki, kas ap viņu, atrod citus, kas tiem mīļi, un atstāj viņu. Man nav tiesību sagaidīt, ka ar mani būs citādi. Nē, nē, - misters Pikviks jautrākā balsī piebilda, - tas būtu patmīlīgi un nepateicīgi. Man jābūt laimīgam, ka spēju par viņu tik labi parūpēties. Un es esmu laimīgs, - jā, patiešām.

Šīs pārdomas bija tā aizņēmušas mistera Pikvika prātu, ka pie durvīm bija jāklaudzina trīs vai četras reizes, līdz viņš to izdzirda. Ātri apsēdies un rādīdams savu parasto labvēlīgo seju, viņš lūdza ienākt, un istabā ienāca Sems Vellers, kam sekoja viņa tēvs.

- Priecājos jūs atkal redzēt mājās, Sem, - misters Pikviks teica. - Kā jums klājas, mister Veller?

- Pavisam braši, ser. Paldiesiņ, - atraitnis atbildēja. - Cerams, ka jūs, ser, ir vesels.

- Jā, pateicos, - misters Pikviks apliecināja.

- Es ar jums, ser, gribē druscīt parunāt, - misters Vellers teica. - ja jūs man, ser, varējs atlicīt minūtes piecas.

- Protams, - misters Pikviks atbildēja. - Sem, pasniedziet tēvam krēslu!

- Paldiesiņ, Semivel, man jau te ir viens krēsls, - misters Vellers teica un runādams pievilka krēslu. - Varen jauks laiciņš šodien, ser, - vecais džentlmenis piebilda, nolikdams cepuri uz grīdas un pats apsēzdamies.

- Patiešām lielisks, - misters Pikviks apstiprināja. - Tieši piemērots sezonai.

- Tik sezonīgs laiciņš vēl i redzēts nav, ser, - misters Vellers atbildēja.

Tad vecajam džentlmenim uznāca spēcīga klepus lēkme, un, kad tā bija beigusies, viņš māja ar galvu, mirkšķināja ar acīm un raidīja dažādus lūdzošus un draudošus žestus savam dēlam, bet Sems Vellers ietiepīgi centās tos neredzēt.

Misters Pikviks, sajuzdams, ka vecais džentlmenis ir mazliet apmulsis, izlikās, ka aizņemts ar līdzās noliktās grāmatas lapu atgriešanu, un pacietīgi gaidīja, līdz misters Vellers sāks runāt par sava apmeklējuma nolūku.

- Nekad es nav redzējs tik nejauku puiku kā tevi, Semivel, - misters Vellers sacīja, dusmīgi noskatīdamies uz dēlu, - savu mūžu nav redzējs.

- Ko tad viņš dara, mister Veller? - misters Pikviks jautāja.

- Viņš negrib iesākt, ser, - misters Vellers paskaidroja. - Viņš zin, ka es nemāk izteikties, kad jākārto tādas īpašīgas darīšanas, un tomēr viņš stāv un skatās, kā es te aizņem jūsu dārgo laiku un pats palieku par apsmieklu, bet nepalīdz man ne ar pušplēstu vārdiņu. Dēls tā nedara, Semivel, - misters Vellers aizrādīja, pieri slaucīdams, - nepavisam ar ne.

- Tu jau teici, ka pats runās, - Sems taisnojās. - Kā es varē zināt, ka tu jau pašā sākumā izgāzīsies?

- Tev tak vajadzē redzēt, ka es netieku no vietas, - tēvs atbildēja. - Es ir ceļa nepareizā pusē un ieskrējs žogā un visādās nepatikšanās, un tomēr tu man nedod roku piepalīdzēt. Man kauns par tevi, Semivel.

- Lieta tāda, ser, - Sems uzsāka, viegli paklanījies, - ka tēvs ir saņems naudu.

- Labi, labi, Semivel, dikti labi, - misters Vellers teica, apmierināti mādams ar galvu. - Es nemaz negribē tevi bārt, Semmij. Ļoti labi. Tā vajgas iesākt: tūliņās pie lietas. Nudie varen labi, Semivel.

Izrādīdams savu apmierinātību, misters Vellers neskaitāmas reizes locīja galvu un uzmanīgi gaidīja Sema runas turpinājumu.

- Jūs varat apsēsties, Sem, - misters Pikviks uzaicināja, noprazdams, ka saruna ievilksies ilgāk, nekā viņš bija gaidījis.

Sems atkal paklanījās un apsēdās. Tēvs uz viņu paskatījās, un viņš turpināja:

- Tēvs ir saņēms pieci simti trīsdesmit mārciņas.

- Pazeminātos konzoļos, - misters Vellers seniors pusbalsī piemetināja.

- Nav svarīgi, pazeminātos konzoļos vai kā citādīgi, - Sems teica. - Summa ir pieci simti un trīsdesmit mārciņas, vai ne?

- Pareizi, Semivel, - misters Vellers apliecināja.

- Šitai summai viņš pielika klāt to, ko saņems par māju un viesnīcu...

- ... īres tiesībām, firmas vārdu, mantām un iekārtu, - misters Vellers iejaucās.

- ... tā ka kopā, - Sems turpināja, - tas viss iztaisa tūkstoš simts un astoņdesmit mārciņas.

- Patiešām? - misters Pikviks izsaucās. - Man prieks to dzirdēt. Apsveicu jūs, mister Veller, ka jums tik labi veicies.

- Pagaidiet brīsniņu, ser, - misters Vellers sacīja, lūdzoši paceldams roku. - Sper tālāk, Semivel!

- Šito te naudiņu, - Sems teica, mazliet vilcinādamies, - viņš gauži būtu gribējs kauč kur nolikt, kur viņš zinātu, ka tā ir drošās rokās, un man ar tas varen patiktos, jo, ja viņš to paturēs, viņš to kādam aizlienēs vai sāks pirkt zirgus, vai ar kur nekur izmess savu kabatas grāmatu, vai izdarīs vēl kādu citu muļķību.

- Labi, Semivel, - misters Vellers piebilda tik apmierināts, it kā Sems būtu izteicis augstāko uzslavu viņa gudrībai un tālredzībai. - Varen labi.

- Šito te iemeslu pēc, - Sems turpināja, nervozi burzīdams cepures apmali, - šito te iemeslu pēc viņš šodien to izņēma un atnāca kopā ar mani šurpu, un grib teikt, tas ir, grib piedāvāt vai, citāžiņ sakot...

- ... grib pateikt to, - vecākais misters Vellers nepacietīgi pārtrauca, - ka tā man neder. Es pastāvīgi braukā ar karīti, un man nav kur to nolikt, ja es negrib maksāt pavadoņam par glabāšanu vai iebāzt to kādā karītes sienu somā, kas būtu par kārdināšanu iekšpuses pasažieriem. Ja jūs, ser, man to varējs uzglabāt, es jums būtu gauži pateicīgs. Varbūtiņās, - misters Vellers turpināja, pienākdams misteram Pikvikam klāt un čukstēdams viņam ausī, - varbūtiņās tā jums druscīt palīdzēs samaksāt izdevumus par to notiesāšanu. Es saka tik šito: turiet to naudiņu pie sevs, kamēr es to atprasīs!

Pateicis šos vārdus, misters Vellers ielika kabatas grāmatu mistera Pikvika rokās, paķēra savu cepuri un izskrēja no istabas tādā ātrumā, kādu nekad nevarētu sagaidīt no tik korpulenta cilvēka.

- Apturiet viņu, Sem! - misters Pikviks uztraukts iesaucās. - Panāciet viņu, tūlīt vediet viņu atpakaļ! Mister Veller, ei, nāciet atpakaļ!

Sems redzēja, ka kunga pavēlei nevar neklausīt, un, noķēris aiz rokas tēvu, kas jau kāpa lejā pa kāpnēm, ar varu atvilka viņu atpakaļ.

- Labais draugs, - misters Pikviks teica, sniegdams vecajam vīram roku, - jūsu uzticēšanās mani ārkārtīgi aizkustina.

- Es gan, ser, neredz, kāpēciņās tad īsti, - misters Vellers ietiepīgi atbildēja.

- Labais draugs, varu jums apgalvot, ka naudas man ir vairāk, nekā man vajadzīgs, daudz vairāk, nekā cilvēks manos gados var izdot līdz mūža beigām, - misters Pikviks sacīja.

- Neviens gan nezin, cik daudz viņš var izdot, kamēr nav palūkojs, - misters Vellers piezīmēja.

- Tas var būt, - misters Pikviks atbildēja, - bet, tā kā man nav nodoma izdarīt šādus mēģinājumus, tad, liekas, trūkums nebūs jācieš. Es jūs lūdzu, mister Veller, ņemiet to atpakaļ!

- Labi, labi, - misters Vellers ļoti neapmierināts sacīja. - Liec aiz auss manus vārdus, Semmij, es izdarīs kauč ko briesmīgu ar šito naudu, kauč ko briesmīgu.

- Labāk vis ne, - Sems iebilda.

Misters Vellers brīdi pārdomāja un tad, apņēmīgi aizpogādams svārkus, teica:

- Es turēs aizkārtni.

- Ko! - Sems iekliedzās.

- Aizkārtni! - misters Vellers atkārtoja caur sakostiem zobiem. - Es turēs aizkārtni.

Saki sveikiņi savam tēvam, Semivel. Savas atlikušās mūža dienas es veltīs aizkārtnei.

Šie draudi bija tik šausmīgi un misters Vellers, acīm redzot, bija pilnīgi nolēmis tos izpildīt dzīvē un jutās tik dziļi apvainots par mistera Pikvika atteikumu, ka šis džentlmenis pēc īsām pārdomām teica:

- Labi, labi, mister Veller, es to naudu paturēšu. Varbūt es ar to varu izdarīt vairāk laba nekā jūs.

- Nu kā tad, skaidrs! - misters Vellers atsaucās, kļūdams atkal jautrs. - Protama lieta, ka jūs var, ser.

- Par to vairs nerunāsim, - misters Pikviks teica, ieslēgdams kabatas grāmatu savā pultī. - No sirds jums pateicos, mans labais draugs! Tagad apsēdieties atkal, es jums gribu lūgt padomu.

Kamēr misters Pikviks ieslēdza kabatas grāmatu, misteram Velleram aiz prieka par apmeklējuma spīdošajiem panākumiem iekšķīgos smieklos raustījās ne vien seja, bet arī rokas, kājas un viss ķermenis, taču, izdzirdis šos vārdus, viņš pēkšņi kļuva ārkārtīgi cienīgs un nopietns.

- Esiet tik labs, Sem, un pagaidiet dažas minūtes ārpusē, - misters Pikviks teica.

Sems nekavējoties izgāja.

Misters Vellers izskatījās neparasti gudrs, bet ļoti izbrīnījās, kad misters Pikviks iesāka sarunu, sacīdams:

- Man šķiet, mister Veller, ka jūs neesat laulības dzīves aizstāvis.

Misters Vellers papurināja galvu. Viņš bija pilnīgi zaudējis spēju runāt, jo neskaidras aizdomas, ka kādai nelietīgai atraitnei izdevies gūt panākumus pie mistera Pikvika, neļāva viņam izrunāt ne vārda.

- Vai jūs, nupat ar dēlu augšā nākdami, neredzējāt tur lejā pie trepēm kādu meiteni? - misters Pikviks jautāja.

- Jā, meitēnu es redzēj, - misters Vellers īsi atbildēja.

- Nu, ko jūs par viņu domājat? Sakiet atklāti, mister Veller, - ko jūs par viņu domājat?

- Es domā, ka viņa ir apaļa un labi noauguse, - misters Vellers kritiski atteica.

- Tā ir, - misters Pikviks piekrita, - tā ir. Un ko jūs domājat par viņas uzvedību, cik to varējāt novērot?

- Varen piemīlīga, - misters Vellers atbildēja. - Varen piemīlīga un attiecīga.

Nebija skaidrs, ko īsti misters Vellers domā ar pēdējo apzīmētāju, bet pēc balss noskaņas, kādā tas tika izsacīts, varēja spriest, ka tā ir laba atsauksme, un misters Pikviks bija tik apmierināts, it kā būtu saņēmis ļoti skaidru atbildi.

- Es par viņu, mister Veller, ļoti interesējos, - misters Pikviks teica.

Misters Vellers nokāsējās.

- Tas ir, es interesējos par viņas labklājību, - misters Pikviks turpināja. - Es vēlos, lai viņa būtu laimīga un viņai nekā netrūktu; Jūs saprotat?

- Pavisam skaidri, - atbildēja misters Vellers, kas šimbrīžam vēl nekā nesaprata.

- Šī jaunā meitene, - misters Pikviks runāja tālāk, - mīl jūsu dēlu.

- Semivelu Velleru! - tēvs iesaucās.

- Jā, - misters Pikviks apstiprināja.

- Tā ar ir dabiski, - misters Vellers teica pēc īsām pārdomām, - dabiski, bet diezgan bīstami. Semmijam jāuzmanās.

- Ko jūs ar to gribat teikt? - misters Pikviks vaicāja.

- Dikti jāuzmanās, lai viņai nekā nepasaka, - misters Vellers atbildēja. - Dikti jāuzmanās, lai vienā jaukā brīdī nepasaka kauč ko tādu, ka šo varētu notiesāt par solījuma laušanu. Ja viņas reiz metušas aci uz jums, tad, mister Pikvik, jūs nekadās nevar būt drošs. Jūs nemaz nezin, kā ar tām tikt galā, un, kamēr jūs par to domā, viņas jau ir tikušas galā ar jumsim. Es pats, ser, tā apprecējās pirmo reizi, un Semmijs ir šitās blēdības iznākums.

- Jūs mani ne visai iedrošināt pabeigt to, kas man sakāms, - misters Pikviks piezīmēja, - bet labāk pasacīt to pie reizes. Ne tikai šī jaunā meitene mīl jūsu dēlu, mister Veller, bet arī jūsu dēls mīl viņu.

- Tās tik ir jaukas lietiņas tēva ausīm! - misters Vellers atsaucās. - Neko teikt!

- Es viņus esmu vairākas reizes novērojis, - misters Pikviks sacīja, neatbildēdams uz mistera Vellera pēdējo piezīmi, - un man par to nav ne mazāko šaubu. Pieņemsim, ka es gribētu viņus pēc apprecēšanās iekārtot kādā uzņēmumā vai darbā, kas viņiem varētu sagādāt pieklājīgu iztiku, - ko jūs par to teiktu, mister Veller?

Sākumā misters Vellers ar skābu seju uzklausīja vārdus par kāda viņam tuva cilvēka precēšanos, bet, kad misters Pikviks sāka viņu pārliecināt, sevišķi pasvītrodams to faktu, ka Mērija nav atraitne, viņš pamazām kļuva pielaidīgāks.

Misteram Pikvikam uz viņu bija liela ietekme, un Mērijas āriene viņam ļoti patika, - patiesību sakot, viņš tai jau vairākas reizes bija pavisam netēvišķīgi pamirkšķinājis ar acīm. Beidzot viņš sacīja, ka ne jau nu viņam piederoties pretoties mistera Pikvika nodomiem un ka viņš ļoti labprāt paklausīšot tā padomam. Misters Pikviks iepriecināts tūlīt iesauca Semu atpakaļ istabā.

- Sem, - misters Pikviks sacīja atkāsēdamies, - mēs ar jūsu tēvu runājām par jums.

- Par tevi, Semivel, - tēvišķīgā un iespaidīgā balsī piemetināja misters Vellers.

- Es neesmu tik akls, Sem, un jau sen esmu ievērojis, ka jūs pret misis Vinklas istabeni jūtat kaut ko vairāk par draudzību, - misters Pikviks turpināja.

- Tu dzirž, Semivel? - misters Vellers aizrādīja tai pašā pamācošajā balsī.

- Man domāt, ser, - Sems teica, uzrunādams savu kungu, - man domāt, nav tak nekas slikts, ja jauns vīrišķis pamet aci uz jaunu sievišķi, kas vēl pie tam tik labi izskatās un tik labi uzvedas.

- Protams, ka ne, - misters Pikviks apliecināja.

- Nekādā ziņā ne, - laipnā, bet svarīgā tonī pievienojās misters Vellers.

- Es ne tikai nedomāju, ka tik dabiska rīcība būtu nepareiza, - misters Pikviks turpināja, - bet vēlos jums arī palīdzēt. Tāpēc es mazliet aprunājos ar jūsu tēvu un, redzēdams, ka viņš domā tāpat kā es...

- Jo šitā lēdija tak nav atraikne, - misters Vellers paskaidroja.

- Jo šī lēdija nav atraitne, - misters Pikviks smaidīdams piekrita. - Es vēlos atbrīvot jūs no ierobežojumiem, ko jums uzliek jūsu pašreizējais stāvoklis, un izrādīt savu atzinību par jūsu uzticību un daudzajām izcilajām īpašībām, dodot jums iespēju šo meiteni tūliņ apprecēt un iegūt neatkarīgu ienākuma avotu sev un ģimenei. Es būšu lepns, Sem, - teica misters Pikviks, kura balss līdz šim bija mazliet drebējusi, bet tagad atguva savu parasto skaņu, - lepns un laimīgs, ja varēšu parūpēties par jūsu turpmāko dzīvi.

Īsu brīdi valdīja dziļš klusums, un tad Sems klusā un aizsmakušā, bet tomēr stingrā balsī sacīja:

- Es ir jums dikti pateicīgs, ser, par jūsu laipnu sirdi. No jumsim to varē sagaidīt, bet tas tomēr nevar notikt.

- Kā nevar notikt? - pārsteigts izsaucās misters Pikviks.

- Semivel! - ar cienību sacīja misters Vellers.

- Es saka, ka tas nevar notikt, - Sems atkārtoja skaļākā balsī. - Kas tad būs ar jums, ser?

- Mans mīļais draugs, - misters Pikviks atbildēja, - nesenās pārmaiņas manu draugu dzīvē turpmāk pilnīgi izmainīs arī manu dzīves veidu. Turklāt es kļūstu vecāks, un man vajadzīga atpūta un miers. Mans klejošanas laiks, Sem, ir pagājis.

- Kas to var zināt, ser, - Sems pretojās. - Tā jūs tagad domā. Ja nu jūs pārdomā - un tas ļoti var notikt, jo jums vēl tagadīt ir divdesmit pieci gadi veca dvēsele, - kas t' ar jums bez mans notiks? Tas neiet, ser, tas neiet.

- Ļoti labi, Semivel, tur ir daudz no patiesības, - misters Vellers atzinīgi teica.

- Es, Sem, runāju pēc ilgām pārdomām, būdams drošs, ka savu vārdu turēšu, - misters Pikviks teica, galvu kratīdams. - Man sākas cita dzīve. Mani klejojumi ir beigušies.

- Labi, labi, - Sems atbildēja. - Tad taisni tāpēc jau pie jums vienādiņ jābūt kādam, kas jūs saprot, par jums gādā un par jums rūpējas. Ja jūs grib dabūt kādu smalkāku puisi, labs ir - ņemat viņu, bet - ar algu vai bez algas, ar uzteikšanu vai bez uzteikšanas, ar ēšanu vai bez ēšanas, ar dzīvokli vai bez dzīvokļa - Sems Vellers, ko jūs paņēma tai vecā Boro viesnīcā, no jums neatstāsies, lai notiek kas notikdams; un, lai visi un ikviens dara, ko var, šito te neviens nespēs aizkavēt!

Pēc šīs deklarācijas, ko Sems izteica ļoti pacilātā balsī, vecākais misters Vellers piecēlās no krēsla un, aizmirsis laiku, vietu un pieklājības likumus, pavicināja cepuri virs galvas un trīs reizes skaļi iesaucās: «Urā!»

- Mans mīļais draugs, - teica misters Pikviks, kad misters Vellers, mazliet nokaunējies par savu sajūsmu, atkal bija apsēdies, - jums taču jāpadomā arī par meiteni pašu.

- Es, ser, domā par to meiču, - Sems paskaidroja. - Es jau ir padomājs par viņu, es ar viņu ir runājs, ir viņai teics, kāda ir mana zitivācija, viņa ir ar mieru gaidīt, kamēr viss nokārtojas, un es tic, ka viņa to darīs. Ja viņa to nedara, tad viņa nav tā meiča, ko es bij domājs, un es no viņas ar prieku atsakās. Jūs, ser, mani pazīst jau sen. Ko es reiz ir nodomājs, to nekas negrozīs.

Kas varētu turēties pretī šādai apņēmībai? Ne jau misters Pikviks. Šajā brīdī viņa vienkāršo draugu nesavtīgā mīlestība tam sagādāja vairāk lepnuma un prieka, nekā viņa sirdij to varētu sniegt desmittūkstoš pasaules ievērojamāko vīru draudzības apliecinājumi.

Kamēr mistera Pikvika istabā risinājās šī saruna, viesnīcā ieradās kāds mazs, vecs džentlmenis tabakas krāsas uzvalkā. Viņam sekoja nesējs ar nelielu somu. Sarunājis gultas vietu naktij, viņš apjautājās apkalpotājam, vai šeit esot apmetusies kāda misis Vinkla, un apkalpotājs, protams, atbildēja apstiprinoši.

- Vai viņa pašlaik ir viena? - vecais džentlmenis jautāja.

- Man liekas gan, ser, - apkalpotājs atbildēja. - Es varu pasaukt viņas istabeni, ser, ja jūs...

- Nē, to man nevajag, - vecais džentlmenis aši attrauca. - Ievediet mani viņas istabā bez pieteikšanas!

- Kā, ser? - apkalpotājs izsaucās.

- Vai jūs esat kurls? - mazais, vecais džentlmenis noprasīja.

- Nē, ser.

- Tad esiet tik laipns un klausieties. Vai tagad jūs mani dzirdat?

- Jā, ser.

- Tas ir labi. Ievediet mani misis Vinklas istabā bez pieteikšanas!

Izteicis šo pavēli, mazais, vecais džentlmenis iespieda apkalpotāja saujā piecus šiliņus un cieši noskatījās viņā.

- Tiešām, ser, - apkalpotājs stomījās, - es nezinu, ser, vai...

- Ā, es redzu, ka jūs to darīsit, - mazais džentlmenis atteica. - Tad labāk dariet tūliņ. Aiztaupīsiet laiks.

Džentlmenis izturējās tik aukstasinīgi un mierīgi, ka apkalpotājs, nesacīdams vairāk ne vārda, iebāza piecus šiliņus kabatā un veda viņu augšā.

- Šī ir tā istaba, vai ne? - džentlmenis sacīja. - Jūs varat iet.

Apkalpotājs paklausīja, izbrīnā prātodams, kas šis džentlmenis tāds varētu būt un ko viņam vajag. Mazais, vecais džentlmenis nogaidīja, kamēr apkalpotājs aiziet, un tad pieklauvēja pie durvīm.

- Iekšā! - Arabella atsaucās.

- Hm, balss katrā ziņā ir patīkama, - mazais, vecais džentlmenis nomurmināja pie sevis, - bet tas vēl neko nenozīmē.

To pasacījis, viņš atvēra durvis un iegāja. Arabella, kas sēdēja pie kāda rokdarba, svešinieku ieraugot, piecēlās mazliet apmulsusi, kas tomēr izskatījās ļoti jauki.

- Lūdzu, kundze, palieciet sēžot, - nepazīstamais teica ienākdams un aizvēra durvis. - Misis Vinkla, kā liekas?

Arabella pamāja ar galvu.

- Nataniēla Vinkla sieva, kas apprecēja Birmingemas veča dēlu? - teica svešinieks, acīm redzamā ziņkārē aplūkodams Arabellu.

Arabella atkal pamāja ar galvu un nemierīgi paskatījās visapkārt, it kā pārlikdama, vai nesaukt pēc palīdzības.

- Es redzu, kundze, ka jūs esat pārsteigta, - vecais džentlmenis ieminējās.

- Atzīstos, ka jā, - atbildēja Arabella, arvien vairāk izbrīnīdamās.

- Ar jūsu atļauju, kundze, es paņemšu krēslu, - svešinieks teica.

Viņš apsēdās un, izvilcis no kabatas briļļu maksti, nesteidzīgi izņēma brilles un uzlika tās uz deguna.

- Jūs mani nepazīstat, kundze? - viņš apvaicājās, tik cieši skatīdamies uz Arabellu, ka tā patiešām sāka uztraukties.

- Nē, ser, - viņa bailīgi atbildēja.

- Nu jā, - džentlmenis sacīja, pārmezdams kreiso kāju pār celi, - kā lai jūs mani pazītu? Taču mans vārds, kundze, jums ir pazīstams.

- Vai tiešām? - Arabella attrauca drebēdama, kaut pati nezināja, kādēļ. - Vai drīkstu jautāt, kā tas skan?

- Tūlīt, kundze, tūlīt, - svešinieks atteica, nenovērsdams acis no viņas sejas. - Jūs, kundze, nesen kā apprecējāties?

- Jā, nesen, - tikko dzirdami atbildēja Arabella, nolikdama sāņus rokdarbu un arvien vairāk uztraukdamās par kādu domu, kas tai jau pirmīt bija ienākusi prātā.

- Man liekas, jūs neaizrādījāt savam vīram, ka iepriekš vajadzētu aprunāties ar viņa tēvu, no kura viņš ir atkarīgs? - svešinieks sacīja.

Arabella pielika mutautiņu pie acīm.

- Jūs pat nemēģinājāt kaut kādā netiešā ceļā uzzināt, ko vecais vīrs domā par šo lietu, kas viņu, bez šaubām, ļoti interesē? - svešinieks turpināja iztaujāt.

- Nevaru to noliegt, ser, - Arabella sacīja.

- Un jums pašai nav pietiekami daudz mantas, lai sniegtu palīdzību savam vīram to pasaulīgo labumu vietā, kurus, kā jums zināms, viņš iegūtu, ja apprecētos pēc sava tēva gribas? - vecais džentlmenis trauca tālāk. - To, lūk, zēni un meitenes sauc par nesavtīgu mīlestību, līdz tiem pašiem rodas savi zēni un meitenes, un tad viņi šo lietu redz pavisam citādā gaismā.

Arabella, asarām strauji plūstot, taisnodamās sacīja, ka viņa esot jauna un nepiedzīvojusi; ka tikai mīlestība piespiedusi viņu spert šo soli un ka viņai jau gandrīz no bērnības trūcis vecāku padoma un vadības.

- Tas bija aplam darīts, - vecais džentlmenis piebilda maigākā balsī, - pavisam aplam. Tas bija muļķīgi, romantiski, vieglprātīgi.

- Tā bija mana vaina, tikai mana vaina, ser, - raudādama attrauca Arabella.

- Blēņas! - teica vecais džentlmenis. - Tā nebija jūsu vaina, ka viņš jūs iemīlēja, man šķiet. Tomēr, bija gan, - vecais džentlmenis piemetināja, šķelmīgi paskatījies uz Arabellu. - Tā bija jūsu vaina. Viņš tur nekā nevarēja darīt.

Vai nu šis mazais kompliments, vai īpatnējais veids, kā mazais džentlmenis to pateica, vai arī viņa pārmainītais tonis - daudz laipnāks nekā sākumā, vai arī tas viss kopā lika Arabellai caur asarām pasmaidīt.

- Kur jūsu vīrs? - strupi nojautāja vecais džentlmenis, apvaldīdams smaidu, kas nupat gribēja izplaukt viņa sejā.

- Es viņu gaidu, ser, kuru katru brīdi, - Arabella sacīja. - Es viņu pierunāju šorīt iziet pastaigāties. Viņš jūtas ļoti nospiests un nelaimīgs, jo no tēva nav nekādu ziņu.

- Ak nospiests? - vecais džentlmenis noteica. - Tā viņam ar vajag!

- Es baidos, ka viņš mokās manis dēļ, - Arabella turpināja, - un es, ser, ciešu viņa dēļ. Tikai es viena esmu vainīga, ka viņš nokļuvis pašreizējā stāvoklī.

- Nebēdājiet vis par viņu, mana dārgā, - vecais džentlmenis iebilda. - Tā viņam vajag! Es par to priecājos. Pat ļoti priecājos, ciktāl tas attiecas uz viņu.

Tikko vecais džentlmenis bija izteicis šos vārdus, uz kāpnēm atskanēja soļi, kas likās pazīstami kā viņam, tā Arabellai. Mazais džentlmenis nobālēja un, ar pūlēm savaldījies, misteram Vinklam ienākot, piecēlās.

- Tēvs! - misters Vinkls izsaucās, pārsteigumā atkāpdamies.

- Jā, ser, - mazais, vecais džentlmenis atbildēja. - Nu, ser, kas tev būtu man sakāms?

Misters Vinkls klusēja.

- Es ceru, ser, ka tev pašam ir kauns no sevis, - vecais džentlmenis turpināja.

Vēl arvien misters Vinkls nesacīja ne vārda.

- Nu, vai tev ir kauns, ser, vai nav? - vecais džentlmenis tincināja.

- Nē, ser, - misters Vinkls atbildēja, paņemdams Arabellu zem rokas. - Man nav kauns ne pašam sevis, ne manas sievas dēļ.

- Redz, kā! - vecais džentlmenis ironiski iesaucās.

- Ļoti nožēloju, ser, ja esmu izdarījis ko tādu, kas mazinājis tavu mīlestību pret mani, - misters Vinkls turpināja, - bet tajā paša laika es teikšu, ka man nav ko kaunēties par to, ka šī lēdija ir mana sieva, ne arī tev būtu jākaunas, ka viņa ir tava meita.

- Dod man roku, Nat! - vecais džentlmenis izsaucās pavisam citādā balsī. - Noskūpsti mani, mīļā! Galu galā tu esi apburoša vedekla!

Pēc dažām minūtēm misters Vinkls devās meklēt misteru Pikviku un, atgriezies kopā ar šo džentlmeni, stādīja to priekšā savam tēvam. Piecas minūtes bez mitēšanās abi spieda viens otram roku.

- Mister Pikvik, es jums sirsnīgi pateicos par laipno izturēšanos pret manu dēlu, - vecais misters Vinkls teica parupji, bet atklāti. - Esmu straujš vīrs, un, kad mēs pagājušo reizi tikāmies, es biju pārsteigts un aizkaitināts. Tagad es pats visu pārbaudīju un jūtos vairāk nekā apmierināts. Vai man vēl kaut kā atvainoties, mister Pikvik?

- Nepavisam, - šis džentlmenis attrauca. - Jūs esat izdarījis tieši to, kā vēl trūka, lai es būtu pilnīgi laimīgs.

Pēc tam viņi atkal piecas minūtes spieda viens otram roku un izsacīja daudz komplimentu, kuriem piemita tā reti novērotā īpašība, ka tie bija patiesi.

Sems, kā jau dēlam pieklājas, bija pavadījis tēvu līdz «Skaistajai Mežonei» un, atgriezdamies no turienes, pagalmā sastapa resno puiku, kam Emīlija Vordla bija uzdevusi atnest kādu zīmīti.

- Paklausieties, - Džo teica, kļuvis neparasti runīgs. - Vai Mērija nav skaista meitene, ko? Man viņa tā patīk, tā patīk!

Misters Vellers neatbildēja neviena vārda, bet brīdi uzlūkoja resno puiku, gluži apstulbis par tā bezkaunību, tad aiz apkakles aizvilka to līdz stūrim un ar nekaitīgu, bet izskatīgu kājas spērienu atlaida. Pēc tam viņš svilpodams devās mājās.