Pikvika kluba piezīmes

XVI NODAĻA

Visā gadā nav otra mēneša, kad dabā būtu vērojams lielāks skaistums kā augustā.

Pavasarim ir daudz jaukumu, un maijs ir spirgts un ziedošs mēnesis, bet šī laika pievilcību pavairo tā kontrasts ar ziemu. Augustam nav šādu priekšrocību. Tas atnāk, kad mēs cita nekā neatceramies kā skaidras debesis, zaļus laukus un saldi smaržojošas puķes, kad atmiņas par sniegu, ledu un aukstajiem vējiem ir izzudušas no mūsu apziņas tikpat pilnīgi, cik pilnīgi tie paši pazuduši no zemes virsas, un tomēr - cik jauks ir šis laiks! Augļu dārzos un labības laukos dzirdamas darba šalkas; koki līkst zem sulīgo augļu nastas, kas liec to zarus līdz pat zemei; un labība, glīti sastatīta vai, it kā aicinot sirpi, viļņo ik vieglā vēja pūsmā, kas lido tai pāri, piešķir ainavai zeltainu nokrāsu. Visu zemi, šķiet, pārklājis rāms maigums, un, liekas, šis gadalaiks iespaido pat ratus, kuru lēno kustību pāri nopļautajam labības laukam var uztvert vienīgi ar aci, kamēr auss nesadzird nevienu skarbāku skaņu.

Kad kariete ātri traucas garām laukiem un dārziem, kas iežogo ceļu, sieviešu un bērnu pulciņi, kas liek grozos augļus vai lasa izkaisītās vārpas, uz brīdi apstājas darbā un, aizēnojot saulē nobrūnināto seju ar vēl brūnāku roku, ziņkārīgām acīm noskatās braucējos, kamēr dažs druķīgs zeņķis, vēl pārāk mazs darbam, bet pārāk draiskulīgs, lai to varētu atstāt mājās, rāpjas pāri groza malai, kurā tās drošības dēļ ielikts, un spārdās un kliedz aiz sajūsmas. Pļāvējs pārtrauc darbu un, rokas sakrustojis, apstājas, lai noskatītos uz garām joņojošo karieti; bet smagie darba zirgi apveltī straujos karietes vilcējus ar miegainu skatienu, kas saka tik skaidri, cik vien zirga skatiens spēj: «Ir jau ļoti jauki paskatīties, bet lēna staigāšana pa mīkstu lauku galu galā ir labāka nekā tāda karsta noraušanās pa putekļainu ceļu.» Nogriezdamies ceļa līkumā, jūs pametat skatienu atpakaļ. Sievietes un bērni ir atsākuši savu darbu; pļāvējs atkal noliecies pār labību; ratos aizjūgtie zirgi sākuši iet, un viss atkal atrodas kustībā.

Iespaids, ko radīja šāda aina, nepagāja secen mistera Pikvika jutīgajai uztverei.

Aizrāvies ar lēmumu atmaskot bezgodīgā Džingla īsto seju ikkatrā vietā, kur tas vien sācis nodarboties ar krāpniecību, misters Pikviks sākumā sēdēja sevī iegremdējies un kluss, pārdomādams, kādā ceļā savu mērķi vislabāk sasniegt. Pamazām viņa uzmanību arvien vairāk un vairāk piesaistīja apkārtējie priekšmeti, un pēdīgi brauciens viņam sagādāja tādu baudu, it kā tas būtu uzsākts pasaulē vispatīkamākā iemesla dēļ.

- Brīnišķīgs skats, Sem, - misters Pikviks sacīja.

- Pārīgāks par skursteņiem, ser, - misters Vellers atbildēja, pielikdams roku pie cepures.

- Man liekas, ka jūs, Sem, visā savā dzīvē diez vai kaut ko citu esat redzējuši kā skursteņus, ķieģeļus un kaļķus, - misters Pikviks smaidīdams piemetināja.

- Es vienmēr nav bijs zābaktīrītājs, ser, - misters Vellers atteica, pakratīdams galvu. - Reiz es bij važoņa palīgs.

- Kad tas bija? - misters Pikviks jautāja.

- Kad mani pirmoreiz pa kaklu pa galvu izsvieda pasaulē, lai es paspēlē lēciņus ar viņas nepatikšanām, - Sems atbildēja. - No sākuma es bij ratiņstūmējs, tad pie ormaņa, tad izsūtāmais, tad zābaku tīrītājs. Nu es ir džentelmeņa apkalpotājs. Varbūtiņās kādudien pats būšu džentelmens ar pīpi mutē un lapeni mājas dārzā. Kas viņu zin? Es vismaz nejustos izbrīnējies.

- Jūs esat īsts filozofs, Sem, - misters Pikviks noteica.

- Tas, jādomā, mums ģimenē, ser, - misters Vellers paskaidroja. - Mans tēvs tagad ir stipri uz to pusi. Kad pamāte lamājas, viņš svilpo. Viņa paliek nikna un salauž šim pīpi, šis iziet ārā un dabu citu. Tad šī sāk dikti spiegt un krīt istērijā, bet viņš visā omulība pīpē, kamēr šī atkal nomierinās. Tā tak ir filozofija, ser, vai ne?

- Katrā ziņā ļoti labs aizvietotājs, - misters Pikviks smiedamies atbildēja. - Tā laikam, Sem, jums daudz pakalpojusi jūsu raibajā dzīvē.

- Ir pakalpojse, ser! - Sems izsaucās. - To jūs var droši sacīt. Kad es aizbēgu no nesēja un nebiju vēl salīdzs pie ormaņa, man divi nedēļi bij nemēbelēts dzīvoklis.

- Nemēbelēts dzīvoklis? - misters Pikviks pabrīnījās.

- Jā - zem Vaterlo tilta sausajām arkām. Prīmā guļvieta - desmit minušu gājiens līdz visām sabiedriskām iestādēm. Vienīgais, ko vare iebilst - zitivācija par daudz vējaina. Es tur redzēj dažu labu dīvainu skatiņu.

- To var ticēt, - misters Pikviks teica, izrādīdamies ļoti ieinteresēts.

- Tādus skatiņus, ser, - turpināja misters Vellers, - kas iedurtos jūsu labvēlīgajā sirdī un iznāktu pa otru pusi ārā. Kārtīgos klaidoņus jūs tur neredzēs; uz tiem var paļauties, ka tie zin ko labāku. Jauni nabagi, i sievišķi, i vīrišķi, kas vēl nav tikuši uz augšu savā profesijā, tie tur reizēm apmetas, bet visvairāk šito vientuļo vietiņu tumšajos kaktos salien tādi pavisam nogājšies, badā aizmiruši bezpajumta radījumi - nabaga radījumi, kuriem nesanāk pat ne divpensu virvei.

- Kas tā, lūdzu, par divpensu virvi, Sem? - misters Pikviks apjautājās.

- Divpensu virve, - misters Vellers atbildēja, - vienkārši ir lēta naktspatversme, kur gultas maksā divi pensi pa nakti.

- Kāpēc viņi sauc gultu par virvi? - misters Pikviks vaicāja.

- Lai dievs svētī jūsu nevainību, ser, tas nav tā, - Sems attrauca. - Kad lēdija un džentelmens, kam tas hotels pieder, tikko sāk savu veikalu, viņi mēdz klāt guļvietas uz grīdas, bet tas neatmaksājas, tāpēc ka iemītnieki neguļ vis mērenu divpensu miegu, bet velk vaļā ar gulēšanu līdz pusdienai. Tādēļ viņiem, tagad istabā ir izstieptas divi virves, tā ap seši pēdi viena no otras un trīs pēdi no grīdas; un guļvietas ir taisītas no rupja maisu audekla un izstieptas starp virvēm.

- Nu, nu? - misters Pikviks teica.

- Nu, - misters Vellers trauca tālāk, - šitā plāna priekšrocība ir acīm redzama. Ikrīt pulksten sešos viņi palaiž virves vienā galā vaļām, un gulētāji visi nogāžas lejā.

Iznākums ir tāds, ka visi nu ir pilnīgi uzmodināti, rāmi pieceļas un iet prom. Lūgtum piedošanu, ser, - Sems ieteicās, piepeši pārtraukdams savu runāšanu, - vai tā būtu Berija-Sentedmondsa?¹

- Tā pati, - misters Pikviks atbildēja.

Kariete rībēja pa mazas, glītas, pēc izskata rosīgas un tīras pilsētiņas labi bruģētajām ielām un apstājās pie lielas viesnīcas, kas atradās platā ielā, gandrīz tieši pretī vecajam klosterim.

- Un šis, - misters Pikviks sacīja, paskatīdamies uz augšu, - ir «Eņģelis». Šeit mēs izkāpsim, Sem. Bet nepieciešama zināma piesardzība. Noīrējiet atsevišķu istabu, bet nenosauciet manu uzvārdu! Jūs saprotat?

- Esiet mierīgi, ser, - misters Vellers attrauca, saprotoši pamirkšķinādams.

Un, izvilcis mistera Pikvika ceļa somu no pakaļējās kastes, kur tā bija steigā iesviesta, kad viņi kāpa karietē Ītensvilā, misters Vellers aizgāja pildīt savu uzdevumu. Istabu drīz vien noīrēja, un misters Pikviks tajā tika ievests bez kavēšanās.

- Tagad, Sem, - misters Pikviks sacīja, - pirmais, kas jāizdara, ir...

- Jāpasūta pusdienas, ser, - misters Vellers pārtrauca. - Ir jau krietni vēls, ser.

- Patiešām, - misters Pikviks atzina, paskatīdamies pulkstenī - Jums taisnība, Sem.

- Un, ja man bijse atļaušana dot padomu, ser, - misters Vellers piemetināja, - es pēc tam liktos uz kārtīgu nakts miegu un līdz rītam par to blēdi i netaujātu. Nekas, ser, nespirdzina labāk par miegu, - tā sacīja apkalpotāja, izdzerdama veselu olu biķerīti opija.

- Es domāju, ka jums taisnība, Sem, - misters Pikviks atteica. - Bet man vispirms jāpārliecinās, vai viņš ir šai mājā un negatavojas doties projām.

- Atstājiet to manā ziņā, ser, - Sems atsacīja. - Atļaujiet man pasūtīt kārtīgu maltīti, un, kamēr to pataisīs, es apakšā apprasīsies; piecās minūtēs, ser, es var izurbināt no apkalpotāja sirds katru noslēpumu.

- Dariet tā! - misters Pikviks bija ar mieru, un misters Vellers tūliņ aizgāja.

Pēc pusstundas misters Pikviks jau sēdēja pie ļoti sātīgām pusdienām, un pēc trim ceturtdaļām stundas misters Vellers atgriezās ar ziņām, ka misters Čarlzs Fic-Maršals devis rīkojumu saglabāt viņam istabu līdz turpmākajam norādījumam. Viņš gatavojoties pavadīt vakaru kādā privātā mājā kaimiņos, uzdevis apkalpotājam palikt nomodā, līdz viņš atgriezīsies, un savu sulaini paņēmis līdzi.

- Tagad, ser, - misters Vellers sacīja, nobeidzis savu ziņojumu, - ja es no rīta dabū parunāties ar šito te sulaini, tas man par savu saimenieku pastāstīs visu, kā vajga.

- Kā jūs to zināt? - misters Pikviks pārtrauca.

- Lai dievs jūs pasargā, ser, sulaiņi vienādiņ tā dara, - misters Vellers atbildēja.

- Ahā, to es biju aizmirsis, - misters Pikviks atteica. - Labi.

- Un tad jūs, ser, izgudros, kas vislabāk darāms, un mēs tad tā ar darīs.

Tā kā likās, ka šāds plāns ir vislabākais, tad pēdīgi arī vienojās pie tā palikt.

Misters Vellers ar sava kunga atļauju devās pavadīt vakaru pēc sava prāta; un drīz vien pēc tam kāda kompānija, kas bija sapulcējusies bufetes istabā, vienbalsīgi izvēlēja viņu par priekšsēdētāju, un šo godājamo posteni viņš izpildīja bufetes pastāvīgajiem apmeklētājiem par tādu prieku, ka to skaļie smiekli un piekrišanas saucieni iespiedās mistera Pikvika guļamistabā un saīsināja viņa atpūtas dabisko laiku vismaz par trim stundām.

Nākamā rīta agrumā misters Vellers dzina ārā iepriekšējās nakts uzdzīves drudža paliekas ar puspensa dušas palīdzību (pierunājis kādu jaunu džentlmeni, kas darbojās staļļa nozarē, par šo monētu sūknēt viņam uz galvas un sejas ūdeni, līdz viņš kļūst pilnīgi atjaunots), kad viņa uzmanību piesaistīja kāds jauns puisis mīkleņu krāsas livrejā, kurš sēdēja sētā uz sola, lasīdams, kā likās, dziesmu grāmatu un izskatīdamies dziļi iegremdējies tajā, tomēr šad un tad uzmezdams skatienu indivīdam zem sūkņa, it kā viņam tomēr būtu zināma interese par šo izdarību.

«Tu ir jocīgs vecītis, kā es skatās,» misters Vellers nodomāja, kad viņa acis pirmoreiz sastapās ar mīkleņu krāsas drēbēs ģērbtā svešinieka skatienu. Svešajam bija liela, dzeltenīga, neglīta seja, dziļi iegrimušas acis un milzīga galva, no kuras nokarājās daudz gludu, melnu matu. «Tu ir jocīgs vecītis,» misters Vellers domāja, un, tā domādams, viņš turpināja mazgāties un par svešinieku vairs nedomāja.

Taču vīrs vēl arvien turpināja skatīties no savas dziesmu grāmatas uz Semu un no Sema uz dziesmu grāmatu, it kā viņš gribētu uzsākt sarunu. Tādēļ pēdīgi Sems, lai dotu tam izdevību, familiāri pamādams ar galvu, sacīja:

- Nu, priekšniek, kā klājas?

- Man prieks sacīt, ser, ka ļoti labi, - vīrs atsacīja, runādams ļoti apdomīgi, un aizvēra grāmatu. - Ceru, ka jums tāpat, ser?

- Nu, ja es nejuties tik līdzīgs staigājošai šņaba pudelei, tad man šorīt tā nebūtu jālīgojas, - Sems atbildēja. - Vai jūs, vecais, ir apmeties šitai viesnīcā?

Mīkleņu vīrs atbildēja apstiprinoši.

- Kā ta tas tā gadījās, ka jūs pagājšnakt nebij kopā ar mums? - Sems apvaicājās, berzēdams seju ar dvieli. «Tu, liekas, ir jautras dabas - izskats tik omulīgs kā dzīvai forelei kaļķu grozā,» misters Vellers piemetināja pie sevis.

- Es pagājušajā naktī biju līdzi savam kungam, - svešinieks atbildēja.

- Kā ta šo sauc? - misters Vellers jautāja, kļūdams tumši sarkans no pēkšņa uztraukuma un berzēšanas kopīgās iedarbības.

- Fic-Maršals, - mīkleņu vīrs atteica.

- Dodiet ķepu! - Sems sacīja, pieiedams viņam klāt. - Man gribētos ar jums iepazīties. Man, veco zēn, patīk jūsu izskats.

- Tas ir ļoti savādi, - mīkleņu vīrs atbildēja, izturēdamies ļoti vienkārši. - Man jūsējais patīk tik ļoti, ka es no pirmā acumirkļa, kad ieraudzīju jūs zem sūkņa, gribēju ar jums runāt.

- No tiesas?

- Goda vārds. Nu, vai tas nav savādi?

- Vienreizēji, - Sems atsacīja, domās priecādamies par svešinieka pielaidību. - Kāds jūsu goda vārds, patriarh?

- Džobs.

- Tas ir ļoti labs vārds - vienīgais, cik es zin, no kura nevar iztaisīt palamu. Un uzvārds?

- Troters, - svešinieks atteica. - Un jūsējs?

Sems turēja prātā sava kunga brīdinājumu un atbildēja: - Mans uzvārds ir Vokers² un mana kunga - Vilkinss. Vai jums šorīt nederētu kāda lāsīte, mister Troter?

Misters Troters piekrita šim patīkamajam priekšlikumam un, iebāzis grāmatu svārku kabatā, devās līdzi misteram Velleram uz bufeti, kur viņi drīz vien sāka apspriest kādu uzmundrinošu maisījumu, kas radās, sajaucot alvas traukā zināmu daudzumu britu džina ar smaržīgo krustnagliņu esenci.

- Un kāda ta ir jūsu vieta? - Sems ievaicājās, piepildīdams sava biedra glāzi otrreiz.

- Slikta, - Džobs atteica, smakšķinādams lūpas, - ļoti slikta.

- Vai no tiesas? - Sems nobrīnījās.

- Patiešām. Sliktākais tas, ka mans kungs taisās precēties.

- Nevar būt!

- Jā gan. Un visļaunākais vēl tas, ka viņš gatavojas aizbēgt ar kādu milzīgi bagātu mantinieci no internāta skolas.

- Skat, kāds pūķis! - Sems teica, atkal piepildīdams sava biedra glāzi. - Man domāt, tā ir kāda internāta skola šai pašā pilsētā, vai ne?

Lai gan šis jautājums tika uzdots visbezrūpīgākajā tonī, kāds vien iedomājams, Džobs Troters ar žestiem skaidri parādīja, ka viņš sapratis sava jaunā drauga kārošanu izvilkt no viņa atbildi. Viņš iztukšoja glāzi, noslēpumaini paskatījās uz savu biedru, vienu pēc otras pamirkšķināja abas mazās ačeles un pēdīgi izdarīja ar roku tādu kustību, it kā strādātu pie kāda iedomāta sūkņa roktura, ar to likdams saprast, ka viņš (misters Troters) apjēdzis, ka misters Semjuels Vellers viņu grib izsūknēt.

- Nē, nē, - misters Troters noslēgumā sacīja, - to katram nevar stāstīt. Tas ir noslēpums - liels noslēpums, mister Voker.

To sacīdams, mīkleņu vīrs apgrieza savu glāzi otrādi, tādējādi atgādinādams biedram, ka viņam vairs nekā nav atlicis ar ko remdēt slāpes. Sems ievēroja mājienu un, novērtēdams delikāto veidu, kādā tas tika izdarīts, lika vēlreiz piepildīt alvas trauku. To redzot, mīkleņu vīra mazās ačeles iemirdzējās.

- Tātadiņās noslēpums, - Sems noteica.

- Man gandrīz ir tādas aizdomas, - mīkleņu vīrs sacīja, ar apmierinātu seju sūkdams savu dzērienu.

- Jūsu kungs laikam ir varen bagāts, - Sems ieteicās.

Misters Troters smaidīja un, turēdams glāzi kreisajā rokā, ar labo četras reizes zīmīgi iesita pa savu mīkleņu krāsas bikšu kabatu, it kā likdams saprast, ka viņa kungs varētu darīt to pašu, nevienu daudz netraucēdams ar naudas žvadzoņu.

- Ak tā! - Sems teica. - Tad tāda tā spēlīte?

Mīkleņu vīrs zīmīgi pamāja ar galvu.

- Nu labi, bet vai jums, vecpuik, nenāk prātā, ka jūs būs īsts nelietis, ja ļaus savam kungam aizvest šito jauno lēdiju? - misters Vellers pārmeta.

- Es to zinu, - Džobs Troters sacīja, pavērsdams pret sarunu biedru dziļi noskumušu seju un klusi iekunkstēdamies. - Es to zinu, un tas jau mani tā nomāc. Bet ko es varu darīt?

- Darīt! - Sems teica. - Izstāstiet to visu tai priekšniecei un atstājiet savu kungu!

- Kas man ticēs? - Džobs Troters atbildēja. - Jauno lēdiju uzskata par nevainības un kautrības iemiesojumu. Viņa visu noliegs - un mans kungs tāpat. Kas ticēs man?

Es pazaudētu savu vietu un tiktu apsūdzēts par sazvērestību vai par kaut ko tamlīdzīgu, - tas ir viss, ko es dabūtu par savu labo darbu.

- Jāndie tā, - Sems pārdomādams ieteicās. - Jāndie tā.

- Ja es zinātu kādu godājamu džentlmeni, kas varētu šo lietu uzņemties, - misters Troters turpināja, - es varētu kaut cik cerēt šo bēgšanu aizkavēt; bet te jau ir tās pašas grūtības, mister Voker, taisni tās pašas. Es šai svešajā vietā nepazīstu nevienu džentlmeni, un, ja arī pazītu, tad, desmit pret vienu, manam stāstam neticētu.

- Panāk šurpu! - Sems sacīja, pēkšņi pielēkdams kājās un satverdams mīkleņu vīru aiz rokas. - Es redz, ka mans kungs ir tas cilvēks, kas jums vajdzīgs.

Un pēc nelielas Džoba Trotera pretestības Sems aizveda savu jaunatrasto draugu uz mistera Pikvika istabu un stādīja to viņam priekšā līdz ar īsu tā dialoga atstāstījumu, ko nupat pasniedzām.

- Esmu ļoti apbēdināts, ser, ka man jāpiekrāpj mans kungs, - Džobs Troters sacīja, pielikdams pie acīm sārtu, rūtainu kabatas lakatiņu apmēram trīs kvadrātcollu lielumā.

- Šādas jūtas dara jums godu, - misters Pikviks atbildēja. - tomēr tas ir jūsu pienākums.

- Es zinu, ka tas ir mans pienākums, ser, - Džobs attrauca, stipri saviļņots. - Mums visiem vajadzētu censties izpildīt savu pienākumu, ser; un es arī pazemīgi cenšos izpildīt savējo, ser, bet tas ir smags pārbaudījums, ser, - pievilt savu kungu, ser, kura drēbes tu valkā un kura maizi ēd, pat ja viņš būtu nelietis.

- Jūs esat ļoti labs puisis, - misters Pikviks sacīja dziļi aizkustināts, - godīgs puisis.

- Nu, nu, - iejaucās Sems, kas ar manāmu nepacietību bija noskatījies uz mistera Trotera asarām, - izbeidziet šito ūdens laistīšanu. No tā tikpat nekāds labums neatlec.

- Sem, - misters Pikviks pārmetoši noteica, - man ļoti žēl, ka jums tik maz cienības pret šī jaunā cilvēka jūtām.

- Viņa jušanas visas ir ļoti labas, ser, - misters Vellers atteica. - un, tā kā tās ir tik ļoti labas un žēl bijs tās pazaudēt, es domā, ka viņam tas vajdzētu paturēt pašam savās krūtīs, nevis ļaut izgarot ar karstu ūdeni, īpašīgi tālab, ka no tam nav nekāds labums.

Asaras vēl nekad nav uzvilkušas pulksteni vai iedarbinājšas tvaika mašiņu. Nākošu reizi, kad jūs, jauno cilvēk, iet ciemos, piebāž pīpi ar šitām te pārdomām un pagaidām liek to rozā kartūna lupatiņu kabatā. Tas nav tik glīts, ka jums vajdzētos vicināt to pa gaisu, it kā jūs bijs virves dancotājs.

- Manam apkalpotājam savā ziņā ir taisnība, - misters Pikviks sacīja, vērsdamies pie Džoba, - lai gan viņa domu izteikšanas veids ir diezgan parupjš un reizēm nesaprotams.

- Viņam, ser, pilnīgi taisnība, - misters Troters atbildēja, - saturēšos.

- Labi, - misters Pikviks sacīja. - Un tagad - kur ir šī internāta skola?

- Tā, ser, ir liela, veca sarkanu ķieģeļu ēka tūliņ aiz pilsētas, - Džobs Troters paskaidroja.

- Un kad, - misters Pikviks turpināja, - kad šo zemisko nodomu nolemts izpildīt... kad šai bēgšanai jānotiek?

- Nākošu nakti, ser, - Džobs atbildēja.

- Nākošu nakti! - misters Pikviks izsaucās.

- Jau šito pašu nakti, ser, - Džobs Troters apstiprināja. - Tas ir, kas mani tik ļoti uztrauc.

- Nekavējoties jāsāk rīkoties, - misters Pikviks sacīja. - Man tūliņ jārunā ar lēdiju, kas vada šo iestādi.

- Lūdzu piedošanu, ser, - Džobs iebilda, - bet šāda rīcība neko nedos.

- Kāpēc ne? - misters Pikviks jautāja.

- Mans kungs, ser, ir ļoti viltīgs cilvēks.

- To es zinu, - misters Pikviks sacīja.

- Un viņš, ser, ir tik ļoti piesaistījis vecās lēdijas sirdi, - Džobs turpināja, - ka viņa, neticētu nekam, ko par manu kunga stāstītu ļaunu, kaut jūs nomestos uz kailiem ceļiem un zvērētu, - sevišķi vēl tādēļ, ka jums nav nekādu pierādījumu, atskaitot apkalpotāja izteikumus, kurš, cik daudz viņa zina (un mans kungs noteikti, tā pasacīs), par kādu pārkāpumu ticis atlaists un nu stāsta to atriebdamies.

- Ko tad varētu darīt? - misters Pikviks ievaicājās.

- Veco lēdiju, ser, varētu pārliecināt tikai tad, ja manu kungu notvertu tieši bēgšanas brīdī, - Džobs atbildēja.

- Visām tādām vecām raganām notieši vajdzetos atdauzīt galvas pret ceļa stabiem, - misters Vellers piezīmēja iekavās.

- Bet es bīstos, ka pieķert viņu tieši bēgšanas brīdī būs ļoti grūti izpildāms uzdevums, - misters Pikviks ieminējās.

- Es nezinu, ser, - misters Troters sacīja, dažus acumirkļus padomājis. - Man liekas, ka tas ir ļoti viegli izdarāms.

- Kā? - bija mistera Pikvika jautājums.

- Nu, - misters Troters atbildēja, - mēs ar savu kungu saziņā ar divām iestādes apkalpotājām desmitos vakarā paslēpsimies virtuvē. Kad visi aizies pie miera, mēs iznāksim no virtuves, bet jaunā lēdija no savas guļamistabas. Pasta kariete gaidīs, un mēs aizbrauksim.

- Nu? - sacīja misters Pikviks.

- Nu, ser, es domāju, ka gadījumā, ja jūs gaidītu dārzā viens...

- Viens! - misters Pikviks sacīja. - Kāpēc viens?

- Man liekas ļoti dabiski, - Džobs atbildēja, - ka vecajai lēdijai nepatiktos, ja šādu nepatīkamu atklājumu izdarītu vairāku svešu personu priekšā. Arī jaunā lēdija, ser, - padomājiet par viņas jūtām.

- Jums pilnīgi taisnība, - misters Pikviks sacīja. - Šis apsvērums liecina par ļoti delikātām jūtām. Turpiniet, jums ir pilnīgi taisnība.

- Nu, es domāju, ser, ka gadījumā, ja jūs gaidītu dārzā viens un es jūs tieši pusdivpadsmitos ielaistu pa durvīm, kas ved uz dārzu no gaiteņa gala, jūs ierastos īstajā laikā, lai palīdzētu man izjaukt šī ļaunā cilvēka nodomus, kurš nelaimīgā kārtā ir ievilcis mani savos tīklos.

Še misters Troters smagi nopūtās.

- Par to nebēdājieties, - misters Pikviks mierināja. - Ja viņam būtu kaut viens graudiņš no tā jūtu smalkuma, ar ko izceļaties jūs, kaut gan jūs esat necilā stāvoklī, es uz viņu vēl varētu cerēt.

Džobs Troters zemu palocījās, un, par spīti mistera Vellera iepriekšējam aizrādījumam, viņa acis atkal pildījās asarām.

- Es nekad nav redzējs šitādu tipu, - Sems piebilda. - Lai velns mani parau, bet man rādās, ka viņam galvā ir ūdensvads un krāns stāv vienmēr vaļā.

- Sem, - misters Pikviks ļoti stingri uzbilda, - pievaldiet mēli!

- Labi, ser, - misters Vellers atbildēja.

- Man šis plāns nepatīk, - misters Pikviks ieminējās pēc dziļām pārdomām. - Kāpēc es nevaru paziņot jaunās lēdijas draugiem?

- Tāpēc, ser, ka viņi dzīvo simt jūdžu no šejienes, - Džobs Troters atbildēja.

- Tad ta āķis! - misters Vellers pie sevis noteica.

- Tad šis dārzs, - misters Pikviks turpināja. - Kā es tajā tikšu iekšā?

- Mūris ir ļoti zems, ser, un jūsu apkalpotājs palīdzēs jums tikt pāri.

- Mans apkalpotājs palīdzēs man tikt pāri, - mehāniski atkārtoja misters Pikviks. - Jūs noteikti būsit šo durvju tuvumā, par kurām runājāt?

- Jums nebūs iespējams kļūdīties, ser. Tās ir vienīgās, kas ved uz dārzu. Pieklauvējiet pie tām, kad dzirdēsit pulksteni sitam, un es tūliņ atvēršu.

- Man šis plāns nepatīk, - misters Pikviks atkārtoja, - bet, tā kā citu nevaram izdomāt un uz spēles ir šīs jaunās lēdijas dzīves laime, es to pieņemu. Es noteikti tur būšu.

Tā otru reizi mistera Pikvika iedzimtā labsirdība ievilka viņu pasākumā, no kura viņš ar lielāko prieku būtu atturējies.

- Kāds ir tās mājas nosaukums? - misters Pikviks jautāja.

- Vestgeithauza, ser. Kad jūs iznāksit no pilsētas, pagriezieties mazliet pa labi. Tā stāv viena pati netālu no lielceļa, pie vārtiem ir misiņa plāksnīte ar uzrakstu.

- Es to zinu, - misters Pikviks sacīja. - Es to ievēroju kādreiz agrāk, kad biju šai pilsētā. Varat uz mani paļauties.

Misters Troters paklanījās otrreiz un gribēja iet, kad misters Pikviks iespieda viņam rokā gineju.

- Jūs esat lielisks puisis, - misters Pikviks teica, - un es apbrīnoju jūsu labo sirdi.

Nekādas pateicības. Atminieties - vienpadsmitos.

- Nebaidieties, ka es to aizmirsīšu, ser, - Džobs Troters apgalvoja.

Ar šiem vārdiem viņš Sema pavadībā atstāja istabu.

- Es jums sacīs, - pēdējais teica, - ka šitentā raudāšana nav slikta izdoma. Par tādu samaksu mans raudātu kā noteku caurule lietus gāzē. Kā jūs to dabū gatavu?

- Tas nāk no sirds, mister Voker, - Džobs svinīgi atbildēja. - Sveiki, ser.

«Tu ir īsts mīkstpēdiņš. Šā vai tā, mēs no tevs dabūj ārā visu,» misters Vellers nodomāja, kad Džobs bija aizgājis.

Mēs nevaram precīzi izklāstīt, kādas domas pildīja Džoba Trotera galvu, tāpēc ka mēs nezinām, kādas tās bija.

Diena pagāja, pienāca vakars, un īsi pirms desmitiem Sems Vellers ziņoja, ka misters Džingls un Džobs kopā izgājuši, ka viņu bagāža sakravāta un ka viņi pasūtījuši karieti. Acīm redzot, bija iesākusies sazvērestības izpildīšana, kā misters Troters jau iepriekš pasacījis.

Pienāca pusvienpadsmit, un misteram Pikvikam bija laiks doties veikt savu delikāto uzdevumu. Atsacīdamies no Sema piedāvātā mēteļa, kas varētu būt par kavēkli kāpšanā pār mūri, viņš sava apkalpotāja pavadībā devās ceļā.

Bija pilns mēness, bet tas slēpās aiz mākoņiem. Nakts bija jauka, sausa, bet neparasti tumša. Takas, dzīvžogi, lauki, mājas un koki bija tīti dziļā tumsā. Gaiss bija karsts un spiedīgs, apvāršņa malā vāji plaiksnījās rūsa, un tas bija vienīgais, kas radīja pārmaiņu vienmulīgajā tumsā, kurā viss bija ietīts; nedzirdēja nekādu skaņu, atskaitot nemierīga sētas suņa riešanu tālumā.

Viņi atrada māju, izlasīja uzrakstu uz misiņa plāksnes, apgāja apkārt mūrim un apstājās tai vietā, kur tas viņus šķīra no dārza attālākā gala.

- Kad jūs, Sem, būsit palīdzējuši man tikt pāri, jūs atgriezīsities viesnīcā, - misters Pikviks sacīja.

- Labi, ser.

- Un jūs paliksit nomodā, kamēr es atgriezīšos.

- Skaidrs, ser.

- Saņemiet mani aiz kājas un, kad es sacīšu: «Pāri!» - uzmanīgi paceliet.

- Būs darīts, ser.

Paveicis šos priekšdarbus, misters Pikviks pieķērās pie mūra augšējās malas un deva pavēli: «Pāri!» - kas tika izpildīta ļoti burtiski. Vai nu viņa ķermeni zināmā mērā iespaidoja viņa gara elastība, vai arī mistera Vellera jēdziens par vieglu grūdienu bija mazliet rupjākas dabas, nekā to saprata misters Pikviks, taču palīdzības tiešās sekas bija tādas, ka šis nemirstīgais džentlmenis tika pārsviests mūrim pilnīgi pāri tieši puķu dobē, kur viņš, aplauzis trīs ērkšķogu krūmus un vienu rožu krūmu, pēdīgi izstiepās visā garumā.

- Es ceru, ser, ka jūs nesasitās, - Sems sacīja, skaļi čukstot, tiklīdz bija atjēdzies no pārsteiguma par sava kunga noslēpumaino pazušanu.

- Es, protams, pats nesasitos, Sem, - misters Pikviks atbildēja no mūra otras puses,

- bet drīzāk domāju, ka jūs mani sasitāt.

- Jāndie nē, ser, - Sems atbildēja.

- Nekas, - misters Pikviks teica pieceldamies, - nav nekā vairāk ka dažas skrambas. Ejiet projām, citādi mūs izdzirdēs.

- Sveiki, ser.

- Sveiki.

Uzmanīgiem soļiem Sems Vellers aizgāja, atstādams misteru Pikviku vienu dārzā.

Ugunis laiku palaikam parādījās dažādos mājas logos vai arī atspīdēja no kāpņu telpām, it kā iemītnieki patlaban dotos pie miera. Cenzdamies neiet pārāk tuvu durvīm pirms norunātā laika, misters Pikviks ielīda kādā mūra stūrī un gaidīja, kad pienāks laiks.

Situācija bija tāda, kas varētu nomākt daudzu cilvēku garu. Taču Misters Pikviks neizjuta nedz nomāktību, nedz bažas. Viņš zināja, ka mērķis visnotaļ bija labs, un pilnīgi uzticējās augstsirdīgajam Džobam. Bija garlaicīgi, protams, lai nesacītu - pat drūmi, bet cilvēks ar rosīgu garu var vienmēr nodoties pārdomām. Misters Pikviks, gremdēdamies pārdomās, bija aizsnaudies, kad viņu pamodināja tuvējas baznīcas pulksteņa sitieni, nosizdami pusdivpadsmit.

«Ir laiks,» misters Pikviks domāja, uzmanīgi pieceldamies. Viņš paskatījās uz māju. Ugunis bija pazudušas un slēģi aizvērti - bez šaubām, visi gultās. Viņš piegāja uz pirkstgaliem pie durvīm un viegli pieklauvēja. Pagāja divas vai trīs minūtes bez jebkādas atbildes, viņš pieklauvēja otrreiz, mazliet skaļāk, un tad atkal, vēl skaļāk.

Pēdīgi kāpnēs bija dzirdams soļu troksnis, un tad pa atslēgas caurumu atspīdēja sveces gaisma. Pagāja labs brīdis, kamēr noņēma ķēdi un atvilka aizšaujamo. Tad durvis lēni atvērās.

Durvis vērās uz ārpusi, un, tām paveroties arvien plašāk un plašāk, misters Pikviks arvien vairāk un vairāk atkāpās aizdurvē. Kāds bija viņa pārsteigums, kad viņš, piesardzības dēļ mazliet paskatījies no savas paslēptuves, ieraudzīja, ka cilvēks, kas vēra durvis, nebija vis Džobs Troters, bet kāda kalpone ar sveci rokā! Misters Pikviks atrāva galvu atpakaļ ar tādu ātrumu, kādu rāda apbrīnojamais melodramatiskais aktieris Pančs, kad viņš guļ, uzglūnēdams plakangalvainajam komediantam ar skārda mūzikas kastīti.

- Tas būs bijis kaķis, Zāra, - meitene sacīja, uzrunādama kādu mājas iekšienē. - Kis, kis, kis! Pinc, pinc, pinc!

Bet, tā kā nevienu dzīvnieku šī labināšana nepievilināja, meitene lēni aizvēra durvis un atkal tās nostiprināja, atstādama misteru Pikviku taisni izstiepušos stāvam pie sienas.

«Tas nu ir ļoti savādi,» misters Pikviks prātoja. «Liekas, ka viņas ir palikušas nomodā ilgāk nekā parasti. Ārkārtīgi nepatīkami, ka viņi šādam nolūkam izvēlējušies no visām citām naktīm tieši šo, - ļoti nepatīkami.»

Šādi gudrodams, misters Pikviks uzmanīgi atgriezās mūra kaktā, kur viņš jau iepriekš bija slēpies, un gaidīja laiku, kad, pēc viņa domām, varētu atkārtot signālu.

Viņš tur nebija uzturējies ne piecas minūtes kad spilgtam zibens uzliesmojumam sekoja skaļš pērkona grāviens, kas ar briesmīgu troksni aizvēlās un aizrībēja tālumā, tad sekoja otrs zibens uzliesmojams, spožāks nekā pirmais, un otrs pērkona grāviens, skaļāks nekā pirmais; un tad sāka gāzt lietus ar tādu spēku un traku sparu, kas noslaucīja visu savā priekšā.

Misters Pikviks labi zināja, ka pērkona laikā koks ir ļoti bīstams kaimiņš. Viņam bija koks pa labi, koks pa kreisi, trešais koks priekšā un ceturtais aizmugurē. Ja viņš paliktu, kur bija, viņš varētu kļūt nelaimes gadījuma upuris; ja izietu dārza vidū, viņu varētu saņemt konstebls; vienu vai divas reizes viņš mēģināja pārkāpt pār mūri, bet, tā kā šoreiz palīgos nebija citu kāju, atskaitot tās, ar kurām daba viņu apgādājusi, vienīgais pūliņu rezultāts bija dažas ļoti nepatīkamas skrambas ceļgalos un stilbos un pamatīga izsviedrēšanās.

«Kāds drausmīgs stāvoklis!» misters Pikviks sacīja, pēc šiem vingrinājumiem apstādamies, lai noslaucītu pieri. Viņš palūkojās uz māju - viss bija tumšs. Tagad viņi noteikti bija aizgājuši gulēt. Viņš pamēģinās atkal dot signālu.

Uz pirkstgaliem misters Pikviks pārgāja pār mitro granti un pieklauvēja pie durvīm. Viņš aizturēja elpu un klausījās pie atslēgas cauruma. Nekādas atbildes. Ļoti savādi. Viņš pieklauvēja otrreiz. Klausījās atkal. Tad varēja sadzirdēt iekšpusē klusu sačukstēšanos, un kāda balss iesaucās:

- Kas tur ir?

«Tas nav Džobs,» misters Pikviks nodomāja, steigšus atkal piespiezdamies pie sienas aizdurvē. «Tā ir kāda sieviete.»

Viņš tik tikko bija paspējis formulēt šo secinājumu, kad trepju telpā tika atgrūsts vaļā logs un triju vai četru sieviešu balsis uzstājīgi atkārtoja jautājumu:

- Kas tur ir?

Misters Pikviks neuzdrošinājās pakustināt ne roku, ne kāju. Bija skaidrs, ka sacēlusies kājās visa iestāde. Viņš nolēma palikt, kur bija, līdz trauksme norims, un tad ar pārdabiskiem spēkiem tikt pāri mūrim vai arī iet bojā šai mēģinājumā.

Līdzīgi visiem mistera Pikvika lēmumiem, šis bija labākais, ko varēja pieņemt pašreizējos apstākļos, taču nelaimīgā kārtā tas bija dibināts uz pieņēmumu, ka viņas neuzdrošināsies atkal atvērt durvis. Kāds bija viņa apjukums, kad viņš dzirdēja, ka atkal noņem ķēdi un atvelk aizšaujamo, un redzēja durvis lēni veramies plašāk un plašāk! Soli pa solim viņš atkāpās stūrī, bet, lai darīja ko darīdams, šķērslis, ko radīja viņa paša persona, kavēja tās atvērt līdz galam.

- Kas tur ir? - no kāpņu telpas spiedza daudzbalsīgs soprānu koris, kas sastāvēja no šīs iestādes neprecētās vadītājas, trim skolotājām, piecām apkalpotājām un trīsdesmit audzēknēm, - visas pusapģērbtas un veselu mežu sprogu uztinamo papīriņu matos.

Misters Pikviks, protams, nesacīja, kas tur ir, un tad koris mainīja dziesmu un sāka vilkt:

- Ak kungs! Man ir tik bail!

- Virēja, - sacīja lēdija priekšniece, kas bija parūpējusies, lai atrastos uz visaugstākā pakāpiena visas grupas aizmugurē, - virēja, kāpēc jūs neizejat gabaliņu dārzā?

- Piedodiet, kundze, man negribas, - virēja atbildēja.

- Ak dievs, kāda tā virēja muļķe! - trīsdesmit audzēknes izsaucās.

- Virēja, - ar lielu cienību sacīja priekšniece, - esiet tik laipna un nerunājiet man pretī! Es prasu, lai jūs tūliņ izietu dārzā.

Šeit virēja sāka raudāt, un istabene sacīja, ka tas esot «kauns», par šādu līdzdalību dumpī uz vietas saņemdama uzteikumu pēc mēneša.

- Vai jūs dzirdat, virēja? - lēdija priekšniece sacīja, nepacietīgi piecirzdama kāju.

- Virēja, vai jūs nedzirdat, ko saka jūsu kundze? - trīs skolotājas uzstāja.

- Kas par nekaunīgu personu tā virēja! - trīsdesmit audzēknes sacīja.

Nelaimīgā virēja, tik neatlaidīgi spiesta, panāca pāris soļu uz priekšu un, turēdama sveci tā, ka pati nevarēja itin nekā saredzēt, paziņoja, ka nekā tur neesot un ka tas būšot bijis vējš. Tādēļ durvis jau patlaban gribēja aizvērt, kad kāda ziņkārīga audzēkne, kas bija paskatījusies pa durvju šķirbu, sāka šausmīgi spiegt, un tas acumirklī lika atkāpties virējai, istabmeitai un visām, kas bija pagājušas uz priekšu.

- Kas noticis mis Smizerei? - lēdija priekšniece vaicāja, kad iepriekš minētā mis Smizere turpināja brēkāt ar četru jaunu lēdiju spēku.

- Ak kungs! Mis Smizere, dārgā! - pārējās divdesmit deviņas audzēknes sauca.

- O, vīrietis... vīrietis... aiz durvīm! - mis Smizere spiedza.

Līdzko lēdija priekšniece izdzirda šo drausmīgo kliedzienu, viņa aizsteidzās uz savu guļamistabu, divreiz aizslēdza durvis un mierīgi paģība. Audzēknes, skolotājas un apkalpotājas, cita citu grūstīdamas, metās atpakaļ kāpnēs, un nebija gan vēl piedzīvota tāda spiegšana, ģībšana un spaidīšanās. Saceļoties šim juceklim, misters Pikviks iznāca no savas paslēptuves un nostājās sieviešu priekšā.

- Lēdijas... mīļās lēdijas! - misters Pikviks uzsauca.

- O, viņš sauc mūs par mīļām! - kliedza vecākā un neglītākā skolotāja. - O, nelietis!

- Lēdijas! - rēca misters Pikviks, ko šis bīstamais stāvoklis dzina izmisumā. -

Paklausieties mani! Es neesmu laupītājs! Man vajag runāt ar iestādes priekšnieci!

- O, kāds negants briesmonis! - otra skolotāja spiedza. - Viņš vēlas mis Tomkinsu!

Atkal sākās vispārēja klaigāšana.

- Zvaniet kāda trauksmes zvanu! - ducis balsu kliedza.

- Nevajag... nevajag! - misters Pikviks sauca. - Paskatieties uz mani! Vai es izskatos pēc laupītāja? Manas dārgās lēdijas... jūs varat man sasiet kājas un rokas vai ieslēgt mani sienas skapī, ja gribat. Tikai paklausieties, kas man jāsaka... tikai paklausieties manī!

- Kā jūs iekļuvāt mūsu dārzā? - istabene izstostīja.

- Pasauciet priekšnieci, un es viņai izstāstīšu visu... visu, - misters Pikviks brēca, piepūlēdams savas plaušas līdz pēdējai iespējai. - Pasauciet viņu... tikai esiet mierīgas un pasauciet viņu, un jūs dzirdēsit visu.

Vai nu mistera Pikvika izskats, vai viņa izturēšanās, vai arī kārdinājums - tam sievietes daba nespēj pretoties - uzdzirdēt to, ko patlaban vēl klāj noslēpums, kaut cik nomierināja iestādes saprātīgāko daļu (apmēram četras personas). Tās ierosināja, ka misteram Pikvikam, lai pierādītu savu patiesīgumu, nekavējoties jāpadodas personiskās brīvības ierobežošanai, un, kad šis džentlmenis bija piekritis sarunai ar mis Tomkinsu no skapja iekšienes, kur dienas skolnieces karināja savas cepures un maizes somas, viņš tūliņ labprātīgi tajā iekāpa un tika pamatīgi ieslēgts. Tas atdeva drosmi pārējām; un, kad mis Tomkinsa bija vesta pie samaņas un nogādāta lejā, sarunas sākās.

- Ko jūs darījāt manā dārzā, vīrieti? - mis Tomkinsa vaicāja vājā balsī.

- Es nācu jūs brīdināt, ka viena no jūsu jaunajām lēdijām grib šonakt aizbēgt, - misters Pikviks atbildēja no skapja iekšienes.

- Aizbēgt! - reizē iekliedzās mis Tomkinsa, trīs skolotājas, trīsdesmit audzēknes un piecas apkalpotājas. - Ar ko?

- Ar jūsu draugu Čarlzu Fic-Maršalu.

- Manu draugu! Es tādu personu nepazīstu.

- Tad ar misteru Džinglu.

- Nekad savā mūžā neesmu šo vārdu dzirdējusi.

- Tad es esmu apmānīts un piekrāpts, - misters Pikviks izsaucās. - Esmu kritis par upuri sazvērestībai - ļaunai un zemiskai sazvērestībai. Aizsūtiet uz «Eņģeli», godājamā kundze, ja jūs man neticat. Es jūs lūdzu, kundze, aizsūtiet uz «Eņģeli», lai ierodas mistera Pikvika apkalpotājs.

- Viņam vajag būt cienījamam cilvēkam - viņš tur apkalpotāju, - mis Tomkinsa ieminējās rakstīšanas un rēķināšanas skolotājai.

- Manas domas, mis Tomkinsa, ir tādas, - rakstīšanas un rēķināšanas skolotāja atteica, - ka šis apkalpotājs tur viņu. Es domāju, ka viņš ir ārprātīgs, mis Tomkinsa, un tas otrais ir viņa sargs.

- Man liekas, jums pilnīgi taisnība, mis Gvina, - mis Tomkinsa atbildēja. - Lai divas kalpones dodas uz «Eņģeli», un pārejās lai paliek šeit mūs apsargāt!

Tā divas kalpones aizsūtīja uz «Eņģeli» sameklēt misteru Semjuelu Velleru, bet pārējās trīs palika apsargāt mis Tomkinsu, trīs skolotājas un trīsdesmit audzēknes. Bet misters Pikviks apsēdās skapī zem sviestmaižu somiņām un, aicinādams sev palīgā filozofisko domu un rakstura stingrību, gaidīja vēstnešu atgriešanos.

Pagāja pusotras stundas, pirms viņas atgriezās, un, kad viņas bija atgriezušās, misters Pikviks bez mistera Semjuela Vellera balss uztvēra vēl divas balsis, kas viņa ausīm likās pazīstamas, bet, kam tās piederēja, to viņš neparko nevarēja atgādāties.

Sekoja ļoti īsa saruna. Durvis atslēdza. Misters Pikviks izkāpa no skapja un ieraudzīja visus Vestgeithauzas iemītniekus, misteru Semjuelu Velleru un... veco Vordlu līdz ar viņa nākamo znotu misteru Trandlu!

- Mans dārgais draugs! - sacīja misters Pikviks, piesteigdamies pie mistera Vordla un satverdams viņa roku. - Mans dārgais draugs, dieva dēļ, lūdzu, izskaidrojiet šai lēdijai šo nelādzīgo un šausmīgo situāciju, kādā esmu nostādīts. Mans apkalpotājs jums par to būs pastāstījis; sakiet vismaz, manu dārgo draudziņ, ka es neesmu nedz laupītājs, nedz ārprātīgais!

- Es to pasacīju, mans dārgais draugs. Es jau to pasacīju, - misters Vordls atbildēja, spiezdams sava drauga labo roku, kamēr misters Trandls spieda kreiso.

- Un, kas tā saka vai ir sacījs, ka viņš tas būtu, - misters Vellers iejaucās, panākdamies uz priekšu, - tas saka to, kas nav patiesība, bet ir tālu no tās, gluži pretēji, pavisai otrādi. Un, ja šitamā vietā ir kādi vīri, kas to sacījši, es ar prieku šamā pašā istabā dos viņiem ļoti pārliecinošu pierādījumu, ka viņi kļūdījšies, ja vien šīs ļoti cienījamās lēdijas būs tik labas, ka izies ārā un pasūtīs tos šurpu pa vienam.

Ļoti tekoši izteicis šo izaicinājumu, misters Vellers izteiksmīgi uzsita ar sažņaugto dūri pa plaukstu un draudzīgi pamirkšķināja mis Tomkinsai, ko pārņēma neaprakstāmas šausmas, dzirdot izteicienu, kas pieļāva iespēju, ka Vestgeithauzas internātskolā, kura domāta jaunām lēdijām, varētu atrasties kāds vīrietis.

Mistera Pikvika paskaidrojumi, pa daļai jau sniegti agrāk, drīz bija galā. Bet ne ceļā uz mājām kopā ar draugiem, ne vēlāk, kad tie pie liesmojoša kamīna ieturēja vakariņas, kas viņam tik ļoti bija vajadzīgas, no viņa nevarēja izdabūt nevienu vienīgu vārdu. Viņš likās apjucis un samulsināts. Vienreiz un tikai vienreiz viņš pagriezās pret misteru Vordlu un vaicāja:

- Kā jūs šeit gadījāties?

- Mēs ar Trandlu atbraucām uz šejieni mazliet pamedīt pirmajā datumā, - Vordls atbildēja. - Mēs ieradāmies šovakar un bijām pārsteigti, dzirdot no jūsu sulaiņa, ka arī jūs esot šeit. Bet es esmu priecīgs, ka jūs šeit esat, - jautrais večuks piebilda, uzsizdams viņam pa muguru. - Esmu priecīgs, ka jūs esat šeit. Mēs pirmajā sarīkosim jautras medības un dosim Vinklam vēlreiz izdevību, vai ne, veco zēn?

Misters Pikviks neatbildēja, viņš pat neapvaicājās par saviem draugiem Dinglijdellā un drīz pēc tam aizgāja gulēt, lūgdams Semam aiznest projām sveci, kad viņš zvanīs.

Pēc laiciņa atskanēja zvans un misters Vellers ieradās.

- Sem, - misters Pikviks sacīja, skatīdamies pār segām.

- Ser? - misters Vellers atsaucās.

Misters Pikviks klusēja, un misters Vellers nogrieza svecei degli.

- Sem, - misters Pikviks atkārtoja it kā ar lielām pūlēm.

- Ser? - misters Vellers atsaucās otrreiz.

- Kur ir tas Troters?

- Džobs, ser?

- Jā.

- Prom, ser.

- Kopā ar savu kungu, man šķiet.

- Draugs vai kungs, lai kas viņš tāds nav, tas ir prom kopā ar viņu, - misters Vellers atbildēja. - Tie abi ir pāris, ser.

- Man liekas, ka Džingls nojauta manu nodomu un uzsūtīja jums to puisi ar visu šo stāstu, - kā slāpdams sacīja misters Pikviks.

- Tā būs, ser, - misters Vellers atbildēja.

- Tas viss, protams, bija meli.

- Viss, ser, - misters Vellers atteica. - Kārtīgi nostrādāts, ser; veikls triks.

- Nedomāju, ka nākamo reizi viņš gluži tik viegli tiks cauri, Sem, - misters Pikviks teica.

- Es ar nedomā, ser, ka viņš izspruks.

- Lai kad es šo Džinglu atkal satikšu, lai kur tas būtu, - misters Pikviks sacīja, pieceldamies gultā sēdus un dodams savam spilvenam briesmīgu sitienu, - es pats personīgi viņu pārmācīšu, piedevām tam, ka viņu celšu gaismā, ko viņš ir bagātīgi nopelnījis. Es to izdarīšu, vai arī mans vārds nav Pikviks.

- Un, kad es reiz dabūs ciet to melankālisko čiepstuli ar melniem matiem, - Sems sacīja, - ja es tad bez kādas mānīšanās neizspiedīs no viņa acīm druscīt īsta ūdens, tad mans vārds nav Vellers. Ar labu nakti, ser!

^{1 - Berija-Sentedmondsa - pilsētiņa Safokas grāfistes rietumos, slavena ar milzīga, XI gadsimtā celta klostera drupām.}

^{2 - Vokers. - Uzvārdam, kuru Sems sev piedēvē, ir vairākas nozīmes. Tas nozīmē kā «kājāmgājēju», «staigātāju», tā arī neticīga izbrīna izsaucienu: «Nav tiesa!», «Vai tas varētu būt!» u. tml. Bez tam tā apzīmē arī blēžus, krāpniekus. Šīs vārdu spēles asprātība atklājas tikai saistībā ar uzvārdu, kuru nosaucis nepazīstamais, - Troters (trotter angliski - rikšotājs).}