Pikvika kluba piezīmes

LVII NODAĻA

Veselu nedēļu pēc mistera Vinkla laimīgās ierašanās no Birmingemas misters Pikviks un Seims Vellers ik dienas no rīta līdz vakaram uzturējās ārpus mājas, iegriezdamies tikai pusdienās un izskatīdamies tik noslēpumaini un nopietni, ka tas viņiem nemaz nepiestāvēja. Bija skaidrs, ka sagaidāmi ļoti svarīgi un ievērojami notikumi, bet, kādi tie būs, par to klīda dažādi minējumi. Daži (starp tiem misters Tapmens) bija gatavi domāt, ka misters Pikviks prāto par laulības saitēm, bet lēdijas šo minējumu sparīgi noraidīja. Citi drīzāk sliecās pieņemt, ka viņš nolēmis doties kādā tālā ceļojumā un patlaban ir aizņemts ar dažādiem priekšdarbiem, bet to stingri noliedza pats Sems, kas, Mērijas nopratināts, bija noteikti apgalvojis, ka nekādu jaunu ceļojumu vairs nebūšot. Pēdīgi, kad pēc sešu dienu veltīgas minēšanas visi bija galīgi samocījuši smadzenes, vienbalsīgi nolēma uzaicināt misteru Pikviku, lai tas apgaismo savu uzvešanos un skaidri pasaka, kāpēc viņš tā vairās no savu apbrīnotāju draugu sabiedrības.

Šajā nolūkā misters Vordls visus ielūdza pusdienās Edelfijā un, kad karafes bija divas reizes apceļojušas galdu, ķērās pie lietas.

- Mēs visi ļoti gribētu zināt, - vecais džentlmenis uzsāka, - kā mēs jūs esam apvainojuši un kas jums liek mūs pamest un staigāt apkārt vienam pašam.

- Vai tiešām? - misters Pikviks atsaucās. - Savāda sagadīšanās - šo pašu dienu es pats jums to gribēju pastāstīt. Ja jūs ieliesit man vēl glāzi vīna, es apmierināšu jūsu ziņkārību.

Karafes neparasti ātri pārgāja no rokām rokās, un misters Pikviks, ar jautru smaidu uzlūkojis savus draugus, turpināja:

- Visas šīs pārmaiņas, kas notikušas mūsu vidū, - misters Pikviks teica, - es domāju laulības, kas jau ir notikušas, un laulības, kas vēl notiks, - līdz ar pārmaiņām, kādas tās radīs, lika man ar skaidru galvu un bez kavēšanās pārdomāt manus nākotnes plānus. Es nolēmu apmesties uz dzīvi kādā klusā, skaistā vietā kaut kur Londonas tuvumā. Atradu kādu māju, kas pilnīgi atbilst manām prasībām, to es noīrēju un iekārtoju. Tā ir pilnīgi sagatavota apdzīvošanai, un es tur gribu apmesties bez kavēšanās, cerēdams, ka vēl daudz gadu varēšu pavadīt klusā un mierīgā atpūtā un ka dzīvē mani iepriecinās draugu sabiedrība, bet nāvē pavadīs viņu labās atmiņas.

Misters Pikviks brīdi apklusa, un visi ap galdu sačukstējās.

- Māja, ko esmu noīrējis, - misters Pikviks runāja tālāk, - atrodas Dalvičā. Pie tās ir liels dārzs, un vieta ir viena no skaistākajām Londonas apkārtnē. Māja var sniegt visas ērtības, varbūt pat mazliet luksa, bet par to jūs varēsit spriest paši. Sems nāks man līdzi. Pēc Perkera ieteikuma esmu nolīdzis saimnieci, ļoti vecu, un kalpotājus, kādi viņai liksies nepieciešami, es vēl sadabūšu. Es ierosinu šo mājokli iesvētīt, izdarot tajā kādu ceremoniju, kas mani ļoti interesē. Ja manam draugam Vordlam nav iebildumu, es vēlētos, lai viņa meitas kāzas nosvin manā jaunajā mājā tajā dienā, kad es uz turieni pārcelšos. Jaunu ļaužu laime, - misters Pikviks teica mazliet aizkustināts,- vienmēr ir bijusi manas dzīves lielākais prieks. Mana sirds sils, vērojot zem mana paša jumta manu visdārgāko draugu laimi.

Misters Pikviks atkal apklusa, un Emīlija un Arabella dzirdami iešņukstējās.

- Kā personīgi, tā ar vēstulēm esmu sazinājies ar klubu, - turpināja misters Pikviks, - iepazīstinot to ar savu nodomu. Mūsu ilgās prombūtnes laikā tas ir daudz cietis no iekšējām nesaskaņām, bet pēdīgi manas aiziešanas, kā arī vēl citu iemeslu dēļ galīgi iziris. Pikvika klubs vairs nepastāv. Es nekad nenožēlošu, - klusā balsī teica misters Pikviks, - es nekad nenožēlošu, ka gandrīz divus gadus esmu ticies ar visdažādāko raksturu cilvēkiem, lai gan mana jauno iespaidu meklēšana daudziem varēja likties smieklīga. Gandrīz visa mana agrākā dzīve bija veltīta veikala darīšanām un mantas krāšanai, bet tagad esmu skatījis daudzas ainas, par kādām man agrāk nebija ne jausmas, un es ceru, ka tās būs apgaismojušas manu prātu un papildinājušas manas zināšanas. Ja arī esmu paveicis maz laba, ceru, ka esmu izdarījis vēl mazāk ļauna un ka visi mani piedzīvojumi sniegs man tikai jautras un patīkamas atmiņas mana mūža beigās. Lai dievs svētī jūs visus!

Pēc šiem vārdiem misters Pikviks ar trīcošu roku pielēja un iztukšoja glāzi, un viņa acis kļuva mitras, kad draugi visi kā viens piecēlās un no visas sirds uzdzēra uz viņa veselību.

Mistera Snodgrasa kāzām nebija daudz ko gatavoties. Tā kā viņam nebija ne tēva, ne mātes un līdz pilngadībai viņš bija atradies mistera Pikvika aizbildnībā, šis džentlmenis lieliski pazina viņa mantas stāvokli un nākotnes izredzes. Viņa ziņojums par abiem šiem jautājumiem Vordlu pilnīgi apmierināja - kā būtu apmierinājis gandrīz katrs ziņojums, jo vecajam, labajam džentlmenim sirds plūda pār malām aiz prieka un laipnības, - un, kad Emīlijai bija piešķirts pienācīgs pūrs, kāzas nolika pēc četrām dienām. Šāda steiga trīs šuvējas un vienu drēbnieku noveda gandrīz līdz ārprātam.

Licis aizjūgt savai ekipāžai pasta zirgus, vecais Vordls otrā dienā aizbrauca, lai atvestu savu māti uz pilsētu. Savu ziņojumu viņš vecajai lēdijai pateica ar parasto pēkšņumu, un viņa nekavējoties paģība, bet drīz tika atdzīvināta, lika tūliņ iesaiņot brokāta tērpu un sāka stāstīt līdzīgus notikumus, kas atgadījušies nelaiķa lēdijas Tolingloveras vecākās meitas kāzās. Stāsts ilga trīs stundas un tad vēl nebija ne līdz pusei.

Arī misis Trandlai bija jāpaziņo par Londonā notiekošajiem priekšdarbiem, un, tā kā viņas veselība bija delikātā stāvoklī, to viņai paziņoja misters Trandls, lai ziņas viņu pārāk stipri neiespaidotu, taču tās viņu neiespaidoja pārāk stipri, jo viņa tūliņ aizrakstīja uz Magltonu, pasūtīja jaunu cepuri un melnu atlasa tērpu un paziņoja, ka nolēmusi piedalīties ceremonijā. Tad misters Trandls ataicināja ārstu; ārsts teica, ka misis Trandlai pašai esot labāk jāzina, kā viņa jūtoties, un misis Trandla atbildēja, ka viņa jūtoties lieliski un esot nolēmusi braukt. Ārsts, būdams gudrs un sapratīgs ārsts un zinādams, kas der viņam un kas der citiem, teica, ka, mājās palikdama un uztraukdamās, misis Trandla varbūt nodarīšot sev vairāk ļauna nekā braukdama, tādēļ labāk lai braucot vien. Un viņa aizbrauca, un ārsts, būdams ļoti uzmanīgs, tai deva līdzi pusduci zāļu pudeļu, kas bija jāizdzer pa ceļam.

It kā ar šīm rūpēm vēl nepietiktu, Vordlam bija uzdots aizvest divas mazas vēstulītes divām mazām, jaunām lēdijām, kam bija jābūt par līgavas māsām. Vēstules saņēmušas, abas jaunās lēdijas krita izmisumā, jo viņām neesot ko tik svarīgā gadījumā uzģērbt un neesot laika, lai to iegādātos - apstāklis, kas abu mazo, jauno lēdiju abiem cienījamiem papiņiem sagādāja drīzāk apmierinājumu nekā citu ko.

Tomēr pārtaisīja vecus tērpus un izgatavoja jaunas cepures, un jaunās lēdijas izskatījās tik labi, cik vien to no viņām varēja sagaidīt, un, tā kā sekojošajā ceremonijā viņas īstā vietā raudāja un īstā laikā trīcēja, viņas izraisīja visu skatītāju apbrīnu.

Kā līdz Londonai tika abi nabaga radinieki - vai viņi gāja kājām vai pieķērās karietēm aizmugurē, vai viņus paveda vezumnieki, vai arī viņi pārmaiņus viens otru nesa, - tas nav zināms, bet klāt viņi bija jau pirms Vordla atgriešanās, un pirmie viesi, kas kāzu rītā pieklauvēja pie mistera Pikvika durvīm, bija abi nabaga radinieki saposušies un smaidoši.

Viņus tomēr sagaidīja sirsnīgi, jo misteru Pikviku neietekmēja ne bagātība, ne nabadzība. Jaunie apkalpotāji bija žigli un uzcītīgi. Sems nepārspējami jautrs un možs, bet Mērija mirdzoši skaista un izgreznojusies spilgtām lentām.

Līgavainis, kas šajā namā bija uzturējies jau divas vai trīs dienas, galanti izbrauca uz Dalvičas baznīcu pretī līgavai. Viņu pavadīja misters Pikviks, Bens Ellens, Bobs Soijers un misters Tapmens, bet aizmugurē stāvēja Sems Vellers, ģērbies jaunā un greznā, speciāli šim gadījumam izgatavotā livrejā ar baltu lentīti, savas sirdsdāmas dāvanu, pogcaurumā. Viņus sagaidīja Vordli un Vinkli, un līgava, un līgavas māsas, un Trandli, un, kad ceremonija bija beigusies, karietes ripoja atpakaļ uz mistera Pikvika māju, kur bija klāts brokastu galds un kur mazais misters Perkers tos jau gaidīja.

Šeit izklīda visi vieglie mākonīši, ko bija radījusi ceremonijas svinīgā daļa. Visu sejās mirdzēja prieks, un bija dzirdami tikai apsveikumi un laipnības. Viss bija tik skaists! Mauriņš mājas priekšā, dārzs aiz mājas, mazā oranžērija, ēdamistaba, viesistaba, guļamistaba, smēķētava un jo sevišķi kabinets ar gleznām, atzveltnes krēsliem, neparasta izskata skapjiem un dīvainiem galdiem, kā arī neskaitāmām grāmatām. Pa lielo logu varēja redzēt apakšā skaisto mauriņu un aiz tā jauku lauku ainavu ar šur un tur kokos grimstošām mājiņām. Un kur tad vēl aizkari un grīdsegas, un krēsli, un dīvāni! Viss bija tik skaists, tik solīds, tik kārtīgs un ieturēts tik izsmalcinātā gaumē, ka, pēc visu domām, grūti bija izšķirties, ko te visvairāk apbrīnot.

Visa tā centrā stāvēja misters Pikviks, un viņa sejā mirdzēja smaidi, kam nevarēja pretoties ne vīrieša, ne sievietes, ne bērna sirds. Būdams laimīgākais no visiem, viņš atkal un atkal spieda rokas vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, un, kad viņa rokas nebija aizņemtas, tad viņš tās aiz prieka berzēja. Ikreiz, dzirdot jaunu sajūsmas vai ziņkārības izpausmi, viņš pagriezās uz to pusi un ielīksmoja visus ar saviem prieka pilnajiem skatieniem.

Brokastis pasniegtas. Misters Pikviks pavada veco lēdiju (kas visu laiku runājusi par lēdiju Tolingloveri) pie garā galda viena gala; Vordls nosēžas otrā galā; draugi sakārtojas gar abām malām; Sems ieņem vietu aiz sava kunga krēsla; smiekli un sarunas apklust, un misters Pikviks, noskaitījis lūgšanu, brīdi klusē un raugās visapkārt. To darot, pār viņa vaigiem plūst laimes asaras.

Atstāsim mūsu veco draugu vienā no tiem neaptumšotas laimes brīžiem, kādus mēs, ja vien meklējam, šad un tad varam atrast mūsu nīcīgajā dzīvē. Uz zemes ir tumšas ēnas, bet gaisma tādēļ liekas vēl spilgtāka. Daži cilvēki, līdzīgi sikspārnim vai pūcei, tumsā redz labāk nekā gaismā. Mums, kam nav šādu redzes spēju, labāk patīk uzmest pēdējo atvadu skatienu iedomātajiem draugiem, ar kuriem kopā esam pavadījuši daudzas vientuļas stundas, tādā brīdī, kad pār tiem mirdz īslaicīga saules gaisma.

Tāds liktenis ir lielākajai daļai cilvēku, kas sastopas ar citiem cilvēkiem un nodzīvo kaut līdz pusmūžam, - tie iegūst daudz patiesu draugu un notikumu dabiskajā norisē tos atkal pazaudē. Visu rakstnieku liktenis ir radīt iedomātus draugus un pazaudēt tos, kad darbs pabeigts. Ar to vēl viņu bēdas nebeidzas, jo no viņiem vēl prasa atskaiti par šo iedomāto draugu tālāko likteni.

Ievērojot šo paradumu, - kas, bez šaubām, ir slikts paradums, - mēs pievienojam dažus biogrāfiskus datus par cilvēkiem, kas sapulcējušies pie mistera Pikvika.

Misters un misis Vinkla, pilnos apmēros ieguvuši vecā džentlmeņa labvēlību, drīz pēc tam apmetās kādā jaunceltā mājā, kas nebija ne pusjūdzes no mistera Pikvika mājas. Misters Vinkls strādāja Sitijā par sava tēva Londonas aģentu jeb korespondentu; viņš apmainīja savu iepriekšējo uzvalku pret parasto angļu apģērbu un kopš tā laika un vienmēr pēc ārienes izskatījās kā civilizēts kristietis.

Misters un misis Snodgrasi apmetās Dinglijdellā, kur viņi nopirka un apsaimniekoja nelielu fermu, vairāk gan izklaidēšanās nekā peļņas dēļ. Misters Snodgrass reizēm top sapņains un melanholisks un līdz šai dienai draugu un paziņu vidū ir slavens kā liels dzejnieks, lai gan mums nav zināms, ka viņš būtu uzrakstījis kaut ko tādu, kas šo pārliecību attaisnotu. Taču mēs zinām daudz ievērojamu cilvēku - literātu, filozofu un tamlīdzīgu, kuru slava dibināta uz tādiem pašiem pamatiem.

Misters Tapmens, kad viņa draugi apprecējās un misters Pikviks nometās uz pastāvīgu dzīvi, noīrēja dzīvokli Ričmondā, un kopš tā laika tur vienmēr ir uzturējies.

Vasaras mēnešos viņš vienmēr pastaigājas pa terasi, un viņa izskats ir jauneklīgs un jautrs. Tādēļ viņu apbrīno daudzās apkārtnē dzīvojošās vecākās un vientuļās lēdijas.

Viņš vairs nekad nav nevienu bildinājis.

Misters Bobs Soijers, pēc tam kad «Avīzē»¹ bija izsludināts viņa bankrots, kopā ar misteru Bendžeminu Ellenu aizbrauca uz Bengāliju kā ārsti Austrumindijas kompānijas dienestā. Abiem četrpadsmit reižu piemetās dzeltenais drudzis, un pēc tam viņi nolēma kļūt mazliet atturīgāki. Kopš tā laika abiem klājas labi.

Misis Bārdla ir izīrējusi dzīvokli vēl daudziem patīkamiem vientuļiem džentlmeņiem, turklāt ļoti izdevīgi, bet nekad vairs nav iesniegusi sūdzību par laulības solījuma laušanu. Viņas atorneji misteri Dodsons un Fogs turpina darboties savā profesijā, no kuras gūst lielus ienākumus, un visi viņus uzskata par ļoti izveicīgiem darboņiem.

Sems Vellers turēja vārdu un divus gadus palika neprecējies. Tad vecā saimniece nomira un misters Pikviks tās vietu piedāvāja Mērijai ar noteikumu, ka viņa bez kavēšanās apprecēsies ar misteru Velleru, ko viņa darīja bez kurnēšanas. Ja spriež pēc tā, ka pie dārza vārtiņiem atkārtoti redzēti divi dūšīgi puišeļi, Semam ir ģimene.

Vecākais misters Vellers vēl vienu gadu vadīja karieti, bet tad ģikts viņu piespieda darbu atstāt. Misters Pikviks viņa kabatas grāmatas saturu bija noguldījis tik izdevīgi, ka viņam radās pieklājīgi ienākumi, no kuriem viņš vēl tagad dzīvo kādā lieliskā viesnīcā pie Šūtershilla, kur visi viņu godā kā orākulu. Viņš ļoti lielās ar to, ka esot pazīstams ar misteru Pikviku, un ir saglabājis nepārvaramu naidu pret atraitnēm.

Pats misters Pikviks dzīvo savā jaunajā mājā, veltīdams brīvās stundas savu piezīmju sakārtošanai - vēlāk viņš tās atdeva kādreiz slavenā kluba sekretāram - vai arī klausīdamies, kā Sems Vellers balsī lasa un izlasīto pēc sava prāta komentē, kas misteru Pikviku vienmēr ļoti iepriecina. Sākumā viņu stipri traucēja mistera Snodgrasa, mistera Vinkla un mistera Trandla pastāvīgie lūgumi būt par krusttēvu viņu atvasēm, bet tagad viņš pie tā jau pieradis un izpilda šos pienākumus kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņam nekad nav bijusi jānožēlo misteram Džinglam parādītā devība, jo kā šis cilvēks, tā arī Džobs Troters ar laiku ir kļuvuši par cienījamiem sabiedrības locekļiem, lai gan vienmēr stūrgalvīgi atteikušies atgriezties vietā, kur kādreiz darbojušies un piedzīvojuši kārdinājumus. Misters Pikviks tagad gan mazliet savārdzis, bet viņa gars ir jauneklīgs tāpat kā agrāk, un viņš vēl arvien bieži ir redzams apbrīnojam gleznas Dalvičas galerijā vai jaukā laikā pastaigājamies pa skaisto apkaimi. Viņu pazīst visi apkārtnes nabaga ļaudis un vienmēr godbijīgi noņem viņa priekšā cepures. Bērni viņu dievina, un, patiesību sakot, to dara visi kaimiņi.

Katru gadu viņš dodas svinēt lielus ģimenes svētkus pie mistera Vordla. Kā tur, tā visur citur viņu vienmēr pavada uzticamais Sems, kuru ar viņa kungu saista stipra un abpusēja mīlestība, ko izbeigs tikai nāve.

^{1 - «Avīze» - «Londonas Avīze», Anglijas valdības oficiāls orgāns; tajā tika iespiesti valdības rīkojumi, saraksti par augstākajiem ierēdņiem, kas iecelti amatos vai atlaisti no tiem, tiesu spriedumi bankrotu gadījumos u.c.}

The Posthumous Papers of the Pickwick Club (The Pickwick Papers)

1961

No angļu valodas tulkojis Mārtiņš Kalndruva

R. Seimora un H. Brauna ilustrācijas