Pikvika kluba piezīmes

XIX NODAĻA

Putni, dzīvodami svētīgā nezināšanā par sagatavošanās darbiem, kas bija paveikti, lai tos pārsteigtu pirmajā septembrī, savā laimīgajā dvēseles mierā un labsajūtā, bez šaubām, apsveica to kā vienu no jaukākajiem rītiem, ko tie piedzīvojuši šajā gadalaikā. Daža jauna irbīte, kas pašapmierināti tekalēja pa rugājiem ar visu uzpūtīgo jaunības švītību, un daža laba vecāka irbe, kuras apaļās actiņas vēroja šo vieglprātību ar gudra un piedzīvojuša putna nicību, vienlīdz nenojauzdamas tuvo galu, dzīves priecīgas un žirgtas baudīja svaigo rīta gaisu, bet pēc nedaudzām stundām jau gulēja nedzīvas pie zemes. Taču mēs kļūstam sentimentāli, - turpināsim.

Tātad, runājot skaidrā un lietišķā valodā, bija jauks rīts - tik jauks, ka gandrīz nevarēja ticēt nedaudzos Anglijas vasaras mēnešus jau pagājušus. Dzīvžogi, lauki un koki, pakalni un viršu klaji vēl rādīja skatītāja acij savas vienmēr mainīgās, sulīgi zaļās nokrāsas; gandrīz ne lapiņa vēl nebijā nokritusi, vienīgi tikko manāms dzeltenums bija iejaucies vasaras krāsu toņos, brīdinādams, ka sācies rudens. Debess bija bez mākoņiem, saule spīdēja silti un spoži, gaisā skanēja putnu dziesmas un neskaitāmu vasaras kukaiņu dūkšana; un kotedžu dārzi, ko pildīja puķes viskrāšņākajās un skaistākajās nokrāsās, smagajā rasā dzirkstīja kā mirdzošu dārgakmeņu kaudzes. Visur vēl varēja skatīt vasaras zīmogu, un neviena no tās skaistajām krāsām vēl nebija nobālējusi.

Tāds bija rīts, kad vaļējā kariete, kurā atradās trīs pikvikieši (misters Snodgrass bija atzinis par labāku palikt mājās), misters Vordls un misters Trandls, ar Semu Velleru uz bukas blakus kučierim, apstājās pie kādiem vārtiem ceļmalā, pie kuriem stāvēja garš, kaulains mežsargs un puszābakos un ādas getrās apāvies pusaudzis.

Katram līdzi bija ietilpīga soma un pa pointeram.

- Paklausieties, - misters Vinkls čukstēja Vordlam, kamēr kalpotājs nolaida kāpšļus, - viņi taču nedomā, ka mēs nošausim tik daudz putnu, ar ko piepildīt šos maisus?

- Piepildīt! - vecais Vordls izsaucās. - Dievs, apžēlojies, jā! Jūs piepildīsit vienu un es otru; un, kad tie būs pilni, tad mūsu medību svārku kabatās saies vēl tikpat daudz.

Misters Vinkls izkāpa, neatbildēdams uz to ne vārda, bet klusībā nodomāja, ka tādā gadījumā, ja viņiem jāpaliek zem klajām debesīm, kamēr viņš piepildīs vienu no maisiem, visiem ir lielas izredzes saaukstēties.

- Si, Džuno!... Šurp, vecā! Gulsties, Džef, gulsties! - Vordls sacīja, glāstīdams suņus. - Sers Džefrijs, protams, vēl Skotijā, Martin?

Garais mežsargs deva apstiprinošu atbildi un diezgan pārsteigts skatījās gan uz misteru Vinklu, kas turēja savu šauteni tā, it kā vēlēdamies, lai viņa svārku kabata tam aiztaupītu pūles nospiest mēlīti, gan uz misteru Tapmenu, kas savējo turēja tā, it kā baidītos no tās, - un nav nekāda iemesla šaubīties, ka tas tiešām tā arī bija.

- Mani draugi, Martin, vēl nav visai pieraduši pie tādām nodarbībām, - Vordls paskaidroja, ievērodams mežsarga skatienu. - Jūs jau zināt - mūžu dzīvo, mūžu mācies. Viņi drīz vien būs labi šāvēji. Taču es lūdzu no sava drauga Vinkla piedošanu - viņam jau ir zināma prakse.

Pateikdamies par komplimentu, misters Vinkls vārgi pasmaidīja pār savu zilo kaklautu un kautrīgajā apjukumā tik dīvaini izrīkojās ar šauteni, ka gadījumā, ja ierocis bijis pielādēts, viņš neizbēgami būtu uz vietas nošāvies.

- Tādā veidā, ser, jūs nedrīkstat ar ieroci apieties, kad tas būs pielādēts, - garais mežsargs paskarbi uzsauca, - vai ar velns lai mani parauj, ja jūs kādu no mums nepataisīsit par auksto gaļu.

Tādējādi brīdināts, misters Vinkls spēji pārmainīja šautenes stāvokli un, to darīdams, visai spēcīgi iebelza ar laidi Semam pa galvu.

- Oho! - Sems noteica, paķerdams cepuri, kas bija notriekta zemē, un berzēdams sev deniņus. - Oho, ser, ja jūs tādā garā turpinās, jūs ar vienu šāvienu piepildīs vienu no šitiem maisiem un paliks vēl pāri.

Še puika ar ādas getrām sirsnīgi nosmējās un tad pūlējās izskatīties tā, it kā tas būtu bijis kāds cits, bet misters Vinkls majestātiski sarauca pieri.

- Kur jūs, Martin, likāt tam puikam mūs gaidīt ar uzkodām? - Vordls vaicāja.

- Pie Vientuļā koka pakalna pulksten divpadsmitos, ser.

- Tā taču nav sera Džefrija zeme, ko?

- Nē, ser, bet cieši tai klāt. Tā ir kapteiņa Boldviga zeme, bet tur mūs neviens netraucēs, un tur ir skaista pļaviņa.

- Labi, - vecais Vordls atteica. - Un tagad - jo ātrāk sākam, jo labāk, Tātad mēs sastapsimies divpadsmitos, Pikvik?

Misteram Pikvikam ļoti gribējās novērot medības, jo sevišķi tādēļ, ka viņš bija diezgan nobažījies par mistera Vinkla dzīvību un locekļiem. Turklāt tik vilinošā rītā bija ļoti nepatīkami griezties atpakaļ un atstāt draugus izklaidējamies. Tādēļ viņš atbildēja ļoti skumīgā balsī:

- Nu, es domāju, ka cits nekas man neatliek.

- Vai tad džentlmenis nav mednieks, ser? - garais mežsargs apvaicājās.

- Nē, - Vordls atbildēja, - un bez tam viņš klibo.

- Man ļoti gribētos iet līdzi, - misters Pikviks sacīja, - ļoti.

Sekoja īsa līdzjūtības pauze.

- Tur aiz dzīvžoga ir tačka, - puika ieteicās. - Ja džentlmeņa sulainis to stumtu pa taciņām, viņš varētu turēties mums līdzi, un mēs varētu to pārcelt pāri žogiem un citiem tādiem šķēršļiem.

- Tā lieta iet, - atsaucās misters Vellers, kas bija personīgi ieinteresēts, jo ļoti vēlējās redzēt medības. - Tā lieta iet. Labi teikts, puspuis. Es to dabūs vienā minūtē.

Bet te rādās grūtības. Garais mežsargs noteikti protestēja, ka medībās piedalās džentlmenis tačkā, jo tas esot visu nodibināto likumu un precedentu rupjš pārkāpums.

Tas bija nopietns, bet ne nepārvarams šķērslis. Kad mežsargs bija pierunāts un piekukuļots un kad viņš turklāt bija atvieglojis sirdi, iebelzdams pa galvu atjautīgajam jauneklim, kas pirmais ieteica izmantot mašīnu, misteru Pikviku tajā iesēdināja un mednieki devās ceļā; Vordls un garais mežsargs gāja pa priekšu, bet misters Pikviks tačkā, ko stūma Sems, noslēdza gājienu.

- Stāt, Sem! - misters Pikviks izsaucās, kad viņi bija tikuši pirmajam laukam līdz pusei.

- Kas tad nu? - Vordls uzprasīja.

- Es neatļaušu, ka šo tačku stumj uz priekšu kaut vienu soli, - misters Pikviks apņēmīgi sacīja, - ja Vinkls savu šauteni nenesīs kaut kā citādi.

- Kā tad man tā jānes? - nelaimīgais Vinkls vaicāja.

- Nesiet to ar stobru uz leju, - misters Pikviks atbildēja.

- Tā sportistam nepiestāv, - Vinkls iebilda.

- Man vienalga, vai sportistam tā piestāv vai nepiestāv, - misters Pikviks atcirta, - bet es negribu, ka mani nošauj tačkā par prieku kādam, kas norūpējies par savu izskatu.

- Es skatos, ka džentlmenis ātrāk nerimsies, kamēr nebūs kādā ietriecis savu lādiņu, - garais vīrs gremzās.

- Labi, labi... es jau, nekā nesaku, - nabaga Vinkls atteicas pagriezdams šautenes laidi uz augšu. - Nu tā.

- Mīļā miera dēļ jādara viss kas, - misters Vellers piemetināja un viņi atkal devās tālāk.

- Stāt! - misters Pikviks iesaucās, kad viņi bija nogājuši dažus jardus.

- Kas nu atkal? - Vordls noprasīja.

- Tapmena šautene nav droša; es zinu, ka nav, - misters Pikviks sacīja.

- Kā? Kas! Nav droša? - misters Tapmens vaicāja ļoti uztraukts.

- Jā, ja jūs to tā nesat, - misters Pikviks atteica. - Man ļoti nepatīkami izteikt vēl kādus iebildumus, bet es nevaru piekrist, ka mēs ejam tālāk, ja jūs to nenesat tāpat kā Vinkls.

- Es ar domāju, ka tā būtu labāk, ser, - garais mežsargs piebilda, - jo citādi jūs varat ielaist lādiņu pats sevī vai kādā citā.

Misters Tapmens ar vislielāko laipnību steidzīgi sagrieza ieroci, kā viņam ieteica, un visi no jauna devās uz priekšu; abi amatieri soļoja ar apgrieztiem ieročiem kā divi kareivji karaļa bērēs.

Piepeši suņi sastinga uz vietas, un mednieki, paspēruši piesardzīgu soli uz priekšu, arī apstājās.

- Kas suņiem noticis ar kājām? - misters Vinkls čukstēja. - Cik savādi viņi stāv!

- Vai nevarat klusāk? - čukstus atbildēja Vordls. - Vai tad jūs neredzat, ka viņi rāda?

- Rāda! - misters Vinkls atkārtoja, skatīdamies apkārt, it kā cerēdams ieraudzīt lauku ainavā kādu sevišķu jaukumu, kuram gudrie dzīvnieki aicinātu pievērst īpašu uzmanību. - Rāda! Uz ko viņi rāda?

- Turiet acis vaļā! - sacīja Vordls, kas šai satraukuma pilnajā mirklī jautājumam nebija pievērsis uzmanību. - Nu tad!

Atskanēja skaļš, švīkstošs troksnis, kas lika misteram Vinklam atlēkt atpakaļ, it kā viņš pats būtu izšāvis. Bliukš, bliukš! - atskanēja divi šāvieni; dūmi ātri aizkūpēja pār lauku un uzvijās gaisā.

- Kur viņi ir? - misters Vinkls taujāja, vislielākajā satraukumā grozīdamies uz visām pusēm. - Kur viņi ir? Sakiet, kad man šaut! Kur viņi ir?... Kur viņi ir?

- Kur viņi ir? - Vordls atkārtoja, paceldams pāri putnu, ko suņi bija nolikuši viņam pie kājām. - Kur viņi ir! Lūk, te viņi ir.

- Nē, nē, es domāju - tie citi, - apjukušais Vinkls sacīja.

- Šobrīd jau diezgan tālu, - Vordls atbildēja, aukstasinīgi pielādēdams savu šauteni.

- Ļoti ticams, ka pēc minūtēm piecām mēs uzdursimies citam bariņam, - garais mežsargs ieminējās. - Ja džentlmenis sāks šaut jau tagad, varbūt viņš dabūs lādiņu ārā no stobra tieši tad, kad irbes pacelsies.

- Ha, ha, ha! - misters Vellers ierēcās.

- Sem! - misters Pikviks apsauca, juzdams līdzi savam apjukušajam uti samulsušajam sekotājam.

- Ser?

- Nesmejieties!

- Skaidrs, ser.

Lai gūtu kompensāciju, misters Vellers, atrazdamies aiz tačkas, sašķobīja seju, par sevišķu uzjautrinājumu zeņķim ādas getrās, kurš palaida dižo smieklu un uz vietas dabūja dunku no garā mežsarga, kam arī vajadzēja kāda iegansta, lai aizgrieztos un paslēptu savu uzjautrinājumu.

- Bravo, veco zēn! - Vordls teica misteram Tapmenam. - Šoreiz jūs katrā ziņā izšāvāt.

- O jā,- misters Tapmens atbildēja ar manāmu lepnumu. - Es nospiedu mēlīti.

- Labi darīts. Nākošreiz jūs kaut kam arī trāpīsit, ja vien labi vērosit. Tas taču ir ļoti viegli, vai ne?

- Jā, tas ir ļoti viegli, - misters Tapmens sacīja. - Tomēr - kā tas sit pa plecu. Mani tikko nenogāza augšpēdu. Man nebija ne jausmas, ka šīs mazās šautenītes dod tādu atsitienu.

- Aha! - vecais džentlmenis smaidīdams atsaucās. - Pie tā jūs ar laiku pieradīsit.

Nu tad... visi gatavībā... ar tačku viss kārtībā?

- Viss kārtībā, ser, - misters Vellers atbildēja.

- Tad uz priekšu!

- Turas stingri, ser, - Sems sacīja, paceldams tačku.

- Jā, jā, - misters Pikviks atbildēja, un viņi devās uz priekšu ar attiecīgo ātrumu.

- Tagad palieciet ar tačku uz vietas! - uzsauca Vordls, kad tā bija pārcelta pār žoga pāreju otrā laukā un misters Pikviks atkal novietots tajā.

- Kārtībā, ser, - misters Vellers atbildēja apstādamies.

- Nu, Vinkl, - vecais džentlmenis teica, - sekojiet man klusītēm un šoreiz nenokavējiet!

- Neraizējieties, - misters Vinkls atsacīja. - Vai viņi rāda?

- Nē, nē, vēl ne. Klusiņām, klusiņām!

Viņi zagās uz priekšu un būtu arī piegājuši klāt ļoti klusu, ja misters Vinkls, izdarīdams kaut kādas ļoti sarežģītas kustības ar savu šauteni, viskritiskākajā momentā nebūtu nejauši izšāvis pāri zēna galvai tieši uz to vietu, kur būtu atradušās garā vīra smadzenes, ja tur stāvējis viņš.

- Kāda velna pēc jūs to darījāt? - vecais Vordls iesaucās, kad putni neskarti aizlidoja.

- Es nekad savā mūžā neesmu redzējis tādu šauteni, - atbildēja nabaga Vinkls, lūkodamies uz aizslēgu, it kā tas varētu kaut ko līdzēt. - Tā šauj pati no sevis. Nudien, pati.

- Pati no sevis! - Vordls atsaucās mazliet aizkaitināts. - Es gribētu redzēt, ka tā pati no sevis kaut ko nošautu.

- Tas drīz vien notiks, ser, - garais vīrs piemetināja zemā, pravietiskā balsī.

- Ko jūs ar to gribat teikt, ser? - misters Vinkls dusmīgi noprasīja.

- Neko, ser, neko, - garais mežsargs atbildēja. - Man pašam nav ģimenes, ser; un šitā te puikas māte jau kaut ko saņems no sera Džefrija, ja dēlu nogalinās uz viņa zemes. Pielādējiet atkal, ser... pielādējiet!

- Ņemiet viņam šauteni nost! - no tačkas sauca misters Pikviks, kurā garā vīra neskaidrie mājieni bija pamodinājuši šausmas. - Ņemiet kāds viņam šauteni nost, vai dzirdat!

Tomēr neviens brīvprātīgi nepieteicās šo pavēli izpildīt; un misters Vinkls, uzmetis misteram Pikvikam spītīgu skatienu, pielādēja savu šauteni un devās uz priekšu kopā ar pārējiem.

Pamatojoties uz mistera Pikvika autoritāti, mēs uzskatām par savu pienākumu paziņot, ka mistera Tapmena rīcībā ar ieroci izpaudās daudz vairāk saprāta un apdomības nekā mistera Vinkla izdarībās. Taču tas nekādā ziņā nesamazina pēdīgi minētā džentlmeņa lielo autoritāti visās lietās, kas saistās ar sporta nozari; jo, kā misters Pikviks ļoti skaisti piezīmē, šādā vai tādā kārtā no neatminamiem laikiem jau ir gadījies, ka daudzi no labākajiem un spējīgākajiem filozofiem, kas bijuši īsti zinātnes spīdekļi teorijā, izrādījušies pilnīgi nespējīgi realizēt to praksē.

Mistera Tapmena rīcība, tāpat kā daudzi mūsu visievērojamākie atklājumi, bija ārkārtīgi vienkārša. Ar apdāvināta cilvēka attapību un prāta asumu viņš tūliņ bija aptvēris, ka divas galvenās lietas, kas jāievēro, ir šādas: pirmais - izšaut savu ieroci, nenodarot kaiti sev pašam, un otrais - izdarīt to bez briesmām klātesošiem. Un vislabākais, ko varēja darīt: pēc tam kad bija pārspētas grūtības vispār ķerties pie šaušanas, vajadzēja cieši aizvērt acis un izlaist šāviņu gaisā.

Vienubrīd atgadījās, ka pēc šī varoņdarba paveikšanas misters Tapmens, atvērdams acis, ieraudzīja treknu irbi, kas ievainota patlaban nokrita zemē. Viņš jau gribēja apsveikt misteru Vordlu par tā pastāvīgajām sekmēm, kad šis džentlmenis pienāca klāt un silti paspieda viņam roku.

- Tapmen, - vecais džentlmenis sacīja, - jūs izmeklējāt tieši šo putnu?

- Nē... - sacīja Tapmens, - nē.

- Jūs to darījāt gan, - Vordls sacīja. - Es redzēju, ka jūs to darījāt... es ievēroju, ka jūs viņu izmeklējāt... es novēroju, kā jūs pacēlāt šauteni un nomērķējāt; un es varu sacīt, ka pats labākais šāvējs to nebūtu varējis izdarīt skaistāk. Jūs, Tapmen, šajās lietās esat vairāk piedzīvojis, nekā es domāju... jūs noteikti esat medījis jau agrāk.

Veltīgi misters Tapmens, kautrīgi smaidot, iebilda, ka viņš nekad neesot medībās bijis. Tieši šo smaidu uzskatīja par pierādījumu pretējam; un kopš tā laika viņa reputācija bija nodibināta. Tas nav vienīgais gadījums, kad reputācija iegūta tik viegli, un tādi laimīgi gadījumi notiek ne tikai irbju medībās.

Pa to laiku misters Vinkls zibsnīja, uguņoja un taisīja dūmus, negūdams nekādus taustāmus rezultātus, ko būtu vērts atzīmēt; dažreiz viņš izlaida savu lādiņu gaisā, bet dažreiz noblieza to tik tuvu zemei, ka abu suņu dzīvības atradās diezgan nedrošā un bīstamā stāvoklī. Kā šaušana tīras izpriecas dēļ tā bija ļoti daudzveidīga un interesanta, taču kā šaušana ar kādu noteiktu mērķi tā, visumā ņemot, laikam gan bija neveiksmīga. Ir atzīta aksioma, ka «katrai lodei ir savs mērķis». Ja to līdzīgā mērā attiecina arī uz skrotīm, tad tās, ko izšāva misters Vinkls, bija nelaimīgi atradeņi, kam laupītas to dabiskās tiesības un kas, izmestas pasaulē, klīst apkārt bez mērķa.

- Nu, - sacīja Vordls, iedams blakus tačkai un slaucīdams sviedru straumes, kaš lija no viņa jautrās, piesārtušās sejas, - karsta diena, vai ne?

- Patiešām, - misters Pikviks atbildēja. - Pat es izjūtu, ka saule briesmīgi karsē.

Nevaru iedomāties, kā jūtaties jūs.

- Jā, - vecais džentlmenis atzina, - diezgan karsti. Taču ir jau pāri divpadsmitiem.

Vai jūs redzat to zaļo pakalnu?

- Redzu.

- Tā ir tā vieta, kur ieturēsim brokastis; un, parauj jods, tur jau ir puika ar grozu, punktīgs kā pulkstenis!

- Tiešām, - misters Pikviks izsaucās atplaukdams. - Krietns zēns. Es viņam tūliņ iedošu šiliņu. Nu tad, Sem, brauc!

- Saturas, ser! - sacīja misters Vellers, ko iejūsmināja izredzes uz atspirdzinājumiem. - Nost no ceļa, ādas getras! Ja jūs cienī manu vērtīgo dzīvību, tad negāž mani apkārt, kā džentelmens teica kučieram, kad tas viņu veda uz Taibernu.¹

Un, paātrinādams soļus līdz žigliem rikšiem, misters Vellers veicīgi aizstūma savu kungu līdz zaļajam pakalnam, veikli izsēdināja viņu tieši blakus grozam un ar vislielāko ātrumu sāka to izkravāt.

- Teļgaļas pīrāgi, - misters Vellers sacīja, runādams pats ar sevi, kamēr viņš novietoja ēdamlietas zālē. - Laba lieta ir teļgaļas pīrāgs, ja jūs pazīst to lēdiju, kas viņu taisījse, un var būt drošs, ka tur iekšā nav kaķēns; taču galu galā, vai nav ar vienalga, reiz tie ir tik līdzīgi teļgaļai, ka paši pīrādznieki nevar atšķirt?

- Vai tiešām nevar, Sem? - misters Pikviks apvaicājās.

- Nevar, ser, - misters Vellers atbildēja, piedurdams roku pie cepures. - Es reiz dzīvoja vienā mājā ar kādu pīrāgu taisītāju, ser, tas bij dikti jauks cilvēks... vīrs ar galvu, jāndie... prata iztaisīt pīrāgus no visa kā. «Kas jums daudz kaķu, mister Bruks,» es šim saku, kad iepazinos ar viņu tuvāk. «Aha,» viņš atsaka, «ir savs mazumiņš,» viņš saka. «Jūs laikam ļoti mīlē kaķus,» es saku. «Citi cilvēki mīlē,» viņš saka un pamirkšķina man ar aci. «Taču patlaban kaķiem nav sezona, līdz ziemai,» viņš saka.

«Nav sezona!» es saku. «Nē,» viņš saka, «tagad augļiem, kaķiem ne.» «Kā ta tā?» es saku. «Kā tā?» viņš saka. «Nu tā, ka es nekad neieies uz miesnieku kombinācijām uzturēt augstas gaļas cenas,» viņš saka. «Mister Veller,» viņš saka, spiež man roku, cik spēka, un čukst man ausī, «nestāstiet par to nevienam, bet viss atkarājas no pagatavošanas. Viņus visus var iztaisīt par cēliem dzīvniekiem,» viņš saka un rāda uz tādu makten jauku strīpainu kaķēnu, «un es no tiem pagatavo bifšteku, teļgaļu vai nieres, kā nu kuroreiz pieprasa. Un ne to vien,» viņš saka, «ja tik mainās tirgus pieprasījums un apetītei vajga dažādības, es vienā mirklī var iztaisīt no teļgaļas bifšteku, no bifšteka nieres vai no abiem diviem jērgaļu.»

- Tas, Sem, ir bijis ļoti atjautīgs jauneklis, - misters Pikviks teica, viegli nodrebinādamies.

- Bij ar, ser, - misters Vellers atbildēja, turpinādams tukšot grozu, - un pīrāgi bij debešķīgi. Mēle, tā ir varen laba lieta, ja tik nav sievieša mēle. Maize... šķiņķis - īsta bilde... aukstas vēršgaļas šķēles - ekur labs! Kas tur tajās māla krūzēs, jaunais delveri?

- Šitamā alus, - zēns atbildēja, noņemdams no pleca divas lielas māla pudeles, kas bija savienotas ar ādas siksnu, - otrā auksts punšs.

- Kopā ņemot, pamatīgs brokasts, - misters Vellers atzina, ar lielu apmierinājumu aplūkodams paša sakārtoto maltīti. - Nu, džentelmeņi, klūp virsū, kā angļi teica francūžiem, uzlikdami bajonetes.

Nevajadzēja otra uzaicinājuma, lai pamudinātu medniekus parādīt mielastam pienācīgo godu; un tikpat maz vajadzēja aicināt misteru Velleru, garo mežsargu un abus zēnus novietoties zālē mazliet tālāk un ķerties pie viņiem paredzētās uzkožamo daļas. Vecs ozols sniedza maltītes dalībniekiem patīkamu pavēni, bet viņu acīm pavērās krāšņs skats uz tīrumiem un pļavām, ko šķērsoja kupli dzīvžogi un ko bagātīgi greznoja šur tur augoši atsevišķi koki.

- Burvīgi... patiešām burvīgi! - izsaucās misters Pikviks, kura izteiksmīgās sejas āda saules staru ietekmē ātri kļuva sārta.

- Tā tas ir... tā tas ir, veco zēn, - Vordls atbildēja. - Nu ko, pa glāzei punša!

- Ar lielāko prieku, - misters Pikviks atteica, un apmierinājums, kas atspoguļojās viņa sejā pēc glāzes iztukšošanas, apliecināja atbildes patiesīgumu.

- Labs, - misters Pikviks atzina, nošmakstinādams lūpas. - Ļoti labs. Es izdzeršu vēl vienu glāzi. Auksts, ļoti auksts. Nu, džentlmeņi, - misters Pikviks turpināja, vēl arvien neatlaizdams krūzi, - tostu! Uz mūsu Dinglijdellas draugu veselību!

Tostam uzdzēra ar skaļiem piekrišanas saucieniem.

- Es jums pateikšu, ko darīšu, lai atkal atgūtu formu šaušanā, - ieteicās misters Vinkls, kas ar kabatas naža palīdzību ēda maizi un šķiņķi. - Es nolikšu izbāztu irbi uz staba gala un vingrināšos, iesākdams no neliela attāluma un pamazām to palielinādams. Man liekas, ka tā būs vislabākā vingrināšanās.

- Es zin kādu džentelmeni, ser, - misters Vellers sacīja, - tas ar darīja tāpat un iesāka no diviem jardiem, bet vairāk viņš ar nemēģināja, jo ar pirmo šāvienu bij aizbliezs putnu pavisam prom, tā ka pēcāk neviens vairs neatrada ne spalviņas.

- Sem, - misters Pikviks uzsauca.

- Ser? - misters Vellers atbildēja.

- Esiet tik labs un pataupiet savas anekdotes, kamēr tās kāds vēlēsies dzirdēt.

- Saprotu, ser.

Še misters Vellers tik izteiksmīgi pamirkšķināja aci, ko neaizsedza pie lūpām paceltā alus krūze, ka abus zēnus pārņēma krampjaini smiekli un pat garais vīrs atļāvās pasmaidīt.

- Tas tiešām ir lielisks auksts punšs, - misters Pikviks sacīja, nopietni noraudzīdamies uz māla pudeli, - un diena ir ārkārtīgi karsta, un... Tapmen, mans dārgais draugs, vai dzersim glāzi punša?

- Ar lielāko patiku, - misters Tapmens atbildēja.

Un, izdzēris šo glāzi, misters Pikviks izdzēra vēl vienu - tikai tādēļ, lai pārliecinātos, vai punšā nav apelsīna mizas, tāpēc ka apelsīna mizas viņam nepatīkot; un, atradis, ka mizu nav, misters Pikviks izdzēra vēl vienu glāzi uz viņu klātneesošā drauga veselību un tad sajuta neatliekamu vajadzību izdzert vēl vienu par godu nezināmajam punša gatavotājam.

Šī pastāvīgā glāžu tukšošana atstāja uz misteru Pikviku manāmu iespaidu; viņa seja izstaroja vissaulainākos smaidus, ap lūpām rotājās smiekli, bet acīs mirgoja labsirdīga jautrība. Pamazām padodamies uzbudinošā šķidruma iespaidam, ko vēl pastiprināja karstums, misters Pikviks izsacīja stipru vēlēšanos atcerēties kādu dziesmu, ko viņš dzirdējis bērnībā, bet, tā kā mēģinājums izrādījās neveiksmīgs, viņš centās stimulēt savu atmiņu ar jaunām punša glāzēm, taču, kā likās, panāca pilnīgi pretēju rezultātu, jo ne tikai vairs neatcerējās dziesmas vārdus, bet saka aizmirst, kā vispār kādu vārdu izrunā, un pēdīgi, piecēlies kājās, lai teiktu klātesošajiem daiļvārdīgu uzrunu, atmuguriski iekrita tačkā un acumirklī aizmiga.

Kad grozu atkal piekrāva un atrada, ka misteru Pikviku ir pilnīgi neiespējami uzmodināt no dziļā miega, brīdi apspriedās, vai labāk būtu misteram Velleram stumt savu kungu atpakaļ vai arī atstāt viņu, kur tas bija, kamēr visi varēs atgriezties. Pēdējo variantu atzina par labāko; un, tā kā nebija paredzēts uzkavēties ilgāk par stundu un tā kā misters Vellers ļoti lūdza, lai arī viņam atļauj piedalīties, nolēma misteru Pikviku atstāt guļam tačkā un atnākt pēc viņa atpakaļceļā. Tā viņi aizgāja, atstādami misteru Pikviku visai ērti krācam pavēnī.

Šķiet, nav nekāda saprātīga iemesla šaubīties par to, ka misters Pikviks koka ēnā būtu turpinājis krākt, līdz viņa draugi atgrieztos vai, ja tas nenotiktu, līdz zemi pārklātu vakara ēnas, - protams, ja pieņem, ka viņam būtu ļauts tur mierīgi palikt. Bet viņam nebija ļauts tur mierīgi palikt. Un, lūk, kas viņam to neļāva.

Kapteinis Boldvigs bija mazs, nikns vīrelis, kas valkāja sastīvinātu, melnu kaklautu un zilus svārkus. Kad viņam labpatika apstaigāt savus īpašumus, viņu pavadīja resns, misiņa apkalts niedres spieķis un dārznieks ar dārznieka palīgu (abi ar padevīgām sejām), kam (dārzniekiem, ne jau spieķim) kapteinis Boldvigs ar visu pienācīgo dižmanību un bargumu izdalīja savas pavēles, jo kapteiņa Boldviga sievasmāsa bija precējusies ar marķīzu, bet kapteiņa māja bija villa un viņa zeme - «īpašumi», un tas viss bija ļoti cildens, varens un dižs.

Misters Pikviks nebija gulējis pat ne pusstundu, kad mazais kapteinis Boldvigs abu dārznieku pavadībā nāca tieši uz turieni tik ātrā gaitā, cik ātri vien soļot viņam atļāva auguma izmēri un paša personas svarīgums. Nonācis ozola tuvumā, kapteinis Boldvigs apstājās, dziļi ievilka elpu un noskatījās uz apkārtējo ainavu tādām acīm, it kā domātu, ka tai vajadzētu būt dziļi pateicīgai, ka viņš to ievērojis, un tad izteiksmīgi uzsita ar spieķi pa zemi un pasauca vecāko dārznieku.

- Hant! - kapteinis Boldvigs sacīja.

- Jā ser, - dārznieks atsaucās.

- Rīt no rīta norullējiet šo vietu, - vai dzirdat, Hant?

- Jā, ser.

- Un pielūkojiet, ka turat man šo vietu labā kārtībā, - vai dzirdat, Hant?

- Jā, ser.

- Un atgādiniet man, ka jāizliek uzraksts pret robežas pārkāpējiem, pulvera lamatas² un tā tālāk, lai še nenāktu prastie ļaudis. Vai jūs dzirdat, Hant, vai dzirdat?

- Es to neaizmirsīšu, ser.

- Lūdzu piedošanu, ser, - otrs vīrs ieteicās, pienākdams ar cepuri rokā.

- Nu, Vilkins, kas tad jums? - kapteinis Boldvigs noprasīja.

- Lūdzu piedošanu, ser... bet šodien te ir bijuši kādi robežpārkāpēji.

- Ko! - kapteinis Boldvigs izsaucās, nikni raudzīdamies apkārt.

- Jā, ser... man liekas, viņi šeit ir pusdienojuši.

- Kādi nolādēti pārdrošnieki! - kapteinis Boldvigs izsaucās, pamanījis zālē

izkaisītās maizes drupatas un ēdiena atliekas. - Te viņi patiešām ir rijuši savu barību.

Es vēlētos, kaut tie klaidoņi vēl būtu šeit! - kapteinis sacīja, sažņaugdams savu resno spieķi. - Es vēlētos, kaut tie klaidoņi vēl būtu šeit! - kapteinis saniknots atkārtoja.

- Lūdzu piedošanu, ser, - Vilkinss sacīja, - bet...

- Kas par bet? Ko? - kapteinis ierēcās, un, sekodamas Vilkinsa biklajam skatienam, viņa acis ieraudzīja tačku un misteru Pikviku.

- Kas jūs tāds esat, jūs nelieti? - kapteinis noprasīja, vairākkārt iebikstīdams misteram Pikvikam ar resno spieķi. - Kā jūs sauc?

- Auksts punšs, - misters Pikviks nomurmināja, atkal iegrimdams miegā.

- Ko? - kapteinis Boldvigs prasīja.

Nekādas atbildes.

- Kā viņš teica, kāds ir viņa vārds? - kapteinis pavaicāja.

- Man liekas, Punšs, ser, - Vilkinss atbildēja.

- Tā ir nekaunība, tā ir sasodīta nekaunība! - kapteinis Boldvigs iesaucās. - Viņš tikai izliekas, ka ir aizmidzis, - kapteinis piemetināja ļoti saniknots. - Viņš ir piedzēries... viņš ir piedzēries plebejs. Stumiet viņu prom, Vilkins, stumiet viņu tūliņ prom!

- Kurp lai viņu stumju, ser? - Vilkinss atjautāja ļoti nobijies.

- Stumiet viņu pie velna! - kapteinis Boldvigs atbildēja.

- Labi, ser, - Vilkinss sacīja.

- Stāt! - kapteinis pavēlēja.

Vilkinss tūliņ apstājās.

- Aizstumiet viņu, - kapteinis sacīja, - aizstumiet viņu uz lopu aploku, un tad redzēsim, vai viņš sevi sauks par Punšu, kad atjēgsies. Viņš par mani neņirgāsies... viņš neņirgāsies. Stumiet viņu prom!

Paklausot šim valdonīgajam rīkojumam, misteru Pikviku aizstūma; un dižais kapteinis Boldvigs, aiz sašutuma piepūties, turpināja savu pastaigu.

Neizsakāms bija mednieku pārsteigums, kad viņi atgriezušies atrada, ka misters Pikviks ir pazudis un paņēmis tačku līdzi. Tas bija noslēpumainākais un neizprotamākais gadījums, par kādu jebkad dzirdēts. Jau tas būtu ļoti dīvaini, ka klibs cilvēks pēkšņi ne no šā, ne no tā piecēlies kājās un aizgājis, bet tas, ka viņš joka pēc aizstūmis arī smagu tačku, bija vienkārši nesaprotami. Viņi visi kopā un katrs atsevišķi izmeklēja katru kaktiņu un stūrīti; viņi kliedza, svilpoja, smējās, sauca, bet panākumi bija tie paši. Misteru Pikviku nevarēja atrast. Dažas stundas nesekmīgi izmeklējušies, tie pēdīgi bija spiesti izdarīt nepatīkamo secinājumu, ka jāiet mājās bez viņa.

Pa to laiku misters Pikviks bija aizstumts uz lopu aploku un, cieši aizmidzis savā tačkā, tur atstāts par neizmērojamu prieku un apmierinājumu ne tikai visiem ciema puikām, bet arī trijām ceturtdaļām visu iedzīvotāju, kas bija sapulcējušies ap žogu un gaidīja viņu atmostamies. Ja jau viņi bija pārdzīvojuši vislielāko izpriecu, redzēdami to iestumjam aplokā, cik daudzu simtu reižu lielāka kļuva viņu sajūsma, kad, dažas reizes neskaidri iesaucies: «Sem!» - misters Pikviks piecēlās tačkā sēdus un ar neaprakstāmu pārsteigumu raudzījās cilvēku sejās ap sevi.

Skaļie pūļa izsaucieni, protams, bija signāls, ka viņš atmodies, un viņa negribot izteiktais jautājums: «Kas noticis?» - izraisīja jaunu kliedzienu brāzmu, kas, ja vien iespējams, bija skaļāka nekā pirmā.

- Tas tik ir joks! - pūlis rēca.

- Kur es atrodos? - misters Pikviks izsaucās.

- Lopu aplokā! - pūlis atbildēja.

- Kā es še nokļuvu? Ko es darīju? No kurienes mani atveda?

- Boldvigs!... Kapteinis Boldvigs! - bija vienīgā atbilde.

- Laidiet mani ārā! - misters Pikviks kliedza. - Kur ir mans sulainis? Kur ir mani draugi?

- Jums nav nekādu draugu. Urā!

Tad lidoja runkulis, tad kartupelis un tad ola - līdz ar citiem sīkiem priekšmetiem, kas liecināja par pūļa jautro noskaņojumu.

Neviens nevar pasacīt, cik ilgi šī scēna būtu turpinājusies vai cik daudz misteram Pikvikam būtu bijis jāizcieš, ja kāda ātri garām braucoša ekipāža nebūtu piepeši apstājusies un no tās nebūtu izkāpis vecais Vordls un Sems Vellers, no kuriem pirmais daudz īsākā laikā, nekā to var uzrakstīt, ja arī ne izlasīt, izlauzās blakus misteram Pikvikam un iesēdināja viņu ekipāžā tieši tajā mirklī, kad misters Vellers beidza trešo un pēdējo raundu savā divcīņā ar ciemata bīdlu.³

- Skrieniet pie tiesneša! - kāds ducis balsu kliedza.

- Skrien vien! - sacīja misters Vellers, uzlēkdams uz bukas. - Nodod sveicienus no mans - no mistera Vellera - tam tiesnešam un pasaka, ka es viņa bīdlu nolaidu no kājām un ka es, ja viņš nozvērinās jaunu, rīt atkal pienāks un pataisīs mīkstu to ar.

Brauc, veco zēn!

- Līdzko atgriezīšos Londonā, es likšu pret šo kapteini Boldvigu uzsākt prāvu par nepamatotu ieslodzīšanu, - misters Pikviks sacīja, tikko ekipāža bija izbraukusi no ciemata.

- Liekas, ka mēs bijām pārkāpuši svešas robežas, - Vordls ieminējās.

- Man vienalga, - misters Pikviks attrauca. - Es uzsākšu prāvu.

- Nē, to jūs nedariet vis, - Vordls iebilda.

- Es to darīšu, pie... - Bet, tā kā Vordla sejā bija vērojama labsirdīga zobgalība, misters Pikviks pārtrauca iesākto un vaicāja: - Kādēļ ne?

- Tādēļ, - vecais Vordls atteica, pa pusei valdīdams smieklus, - tādēļ, ka to lietu varētu vērst pret vienu otru no mums un teikt, ka mēs esam iedzēruši pārāk daudz auksta punša.

Lai kā misters Pikviks pūlējās nesmaidīt, viņa sejā tomēr atplauka smaids; smaids izvērtās par smiekliem; smiekli par nevaldāmu smiešanos, un šī smiešanās pārņēma visus. Lai uzturētu labo omu, viņi apstājās pie pirmā krodziņa, kas ceļmalā gadījās, un pasūtīja katram glāzi groka, pie tam misteram Semjuelam Velleram krietni lielu un sevišķi stipru.

^{1 - Taiberna - vieta Londonā, kur līdz 1783. gadam sodīja noziedzniekus. Vēl XVIII gadsimtā tā atradās divus trīs kilometrus aiz pilsētas robežām,; bet tagad - Oksfordstrīta rietumu galā.}

^{2 - Pulvera lamatas - īpašas lamatas ar spridzināmām vielām, ko zemes īpašnieki mēdza lietot savu robežu apsargāšanai pret malu medniekiem.}

^{3 - Bīdls - viszemākā draudzes (vai rajona) amatpersona, ko izvēlē draudzes locekļu - nodokļu maksātāju kopsapulce. No sākuma bīdls bija draudzes padomes kurjers, vēlāk viņa rokās pārgāja gādība par nabagiem, kuriem vajadzēja palīdzības vai kuri bija ievietoti darba namā (sk. romānu «Olivers Tvists»). Viņš arī gādāja par «kārtību» baznīcā dievkalpojuma laikā.}