Pikvika kluba piezīmes

XXVI NODAĻA

Atmaskojis Džinglu un tādā kārtā sasniedzis sava ceļojuma galveno mērķi, misters Pikviks nolēma nekavējoties atgriezties Londonā, lai iepazītos ar pasākumiem, kādus šai laikā pret viņu veikuši misteri Dodsons un Fogs. Sekodams šim lēmumam ar visu sava rakstura enerģiju un noteiktību, viņš iekāpa pirmajā pasta karietē, kas nākamajā rītā pēc ievērojamajiem notikumiem, par kuriem plaši pastāstīts divās iepriekšējās nodaļās, atstāja Ipsviču, un, savu trīs draugu un mistera Semjuela Vellera pavadīts, tai pašā vakarā sveiks un vesels ieradās metropolē.

Šeit draugi uz īsu laiku izšķīrās. Misteri Tapmens, Vinkls un Snodgrass devās katrs uz savām mājām, lai pienācīgi sagatavotos priekšā stāvošajam apmeklējumam Dinglijdellā; bet misters Pikviks un Sems pagaidām apmetās ļoti labās, veclaicīgās un ērtās telpās, proti, «Džordža un Vanaga» tavernā un viesnīcā, Lomberdstrītas Džordžjardā.

Misters Pikviks bija paēdis, pabeidzis otro pinti sevišķi laba portvīna, apsedzis galvu ar zīda kabatas lakatiņu, uzlicis kājas uz kamīna režģiem un atlaidies atzveltnes krēslā, kad misters Vellers, ienākdams ar savu ceļa somu rokās, iztraucēja viņu no klusajām pārdomām.

- Sem, - misters Pikviks ieteicās.

- Ser? - misters Vellers atsaucās.

- Es nupat domāju, Sem, - misters Pikviks sacīja, - ka pie misis Bārdlas Gosvelstrītā esmu atstājis krietni daudz mantu, tās vajadzētu aizvākt, pirms es atkal atstāju pilsētu.

- Labi, ser, - misters Vellers atbildēja.

- Es tās pagaidām varētu aizsūtīt pie mistera Tapmena, Sem, - misters Pikviks turpināja, - bet, pirms mēs tās paņemam, nepieciešams tās pārlūkot un sakārtot. Es vēlētos, lai jūs aizietu uz Gosvelstrītu un to nokārtotu.

- Tūliņās, ser? - misters Vellers apjautājās.

- Tūliņ, - misters Pikviks atbildēja. - Bet pagaidiet, Sem, - piemetināja misters Pikviks, izvilkdams maku, - jāsamaksā īre. Termiņš ir tikai ziemassvētkos, bet labāk samaksājiet, lai tas būtu nokārtots. Manu īres līgumu var izbeigt ar uzteikumu vienu mēnesi iepriekš. Te tas ir - rakstisks uzteikums. Nododiet to un sakiet misis Bārdlai, ka viņa var dzīvokli izīrēt, kad vien patīk.

- Labi, ser, - misters Vellers atbildēja. - Vēl kas, ser?

- Vairāk nekā, Sem.

Misters Vellers, lēni gāja uz durvīm, it kā vēl kaut ko gaidīdams, lēni atvēra tās, lēni izgāja ārā un lēni bija tās gandrīz jau aizvēris, kad misters Pikviks iesaucās:

- Sem!

- Ser? - misters Vellers atsaucas, ātri ienākdams atpakaļ un aizvērdams durvis.

- Man nebūtu iebildumu, Sem, ja jūs mēģinātu izdibināt, kā misis Bārdla pret mani noskaņota un vai tiešām ir domājams, ka šī nekrietnā un nepamatotā sūdzība tiks novesta līdz galējībai. Es saku, man nav iebildumu, ka jūs to darāt, Sem, ja vien vēlaties, - misters Pikviks sacīja.

Sems viegli pamāja ar galvu, ka sapratis, un atstāja istabu. Misters Pikviks atkal apklāja galvu ar zīda kabatas lakatiņu un iekārtojās snaudai. Misters Vellers nekavējoties devās izpildīt savu uzdevumu.

Bija gandrīz deviņi, kad viņš sasniedza Gosvelstrītu. Mazajā ielas puses viesistabā dega pāris sveču, un uz logu aizkariem atēnojās pāris dāmu cepuru. Misis Bārdlai bija viesi.

Misters Vellers pieklauvēja pie durvīm, un pēc diezgan gara starpbrīža, ko ārā stāvošais pavadīja, svilpodams kādu motīvu, un iekšā esošie - pierunājot kādu stūrgalvīgu sveci, lai tā ļaujas aizdedzināties, uz priekšnama paklāja nodipēja mazu zābaciņu pāris un durvīs parādījās māsters Bārdls.

- Nu, mazais resgali, - Sems teica, - kā sviežas mammai?

- Viņai klājas labi, - māsters Bārdls atbildēja, - un man tāpat.

- Cik jauki! - Sems noteica. - Pateic viņai, brīnumbērniņ, ka es vēlas ar viņu runāt.

Tādējādi uzrunāts, māsters Bārdls nolika sveci uz trepju apakšējā pakāpiena un pazuda ar savu ziņojumu viesistabā.

Abas cepures, kas atēnojās uz aizkariem, kalpoja par galvassegām divām misis Bārdlas vistuvākajām draudzenēm, kuras nupat bija ieradušās, lai visā mierā izdzertu tasi tējas un iebaudītu vienkāršas siltas vakariņas, kas sastāvēja no pāris porcijām cūku kājiņu un apcepta siera. Siers jauki čurkstēja un brūninājās mazā holandiešu krāsniņā pie kamīna; un cūku kājiņas ļoti patīkami jutās mazā alvas kastrolītī, kas karājās uz āķa; un arī misis Bārdla un abas viņas draudzenes jutās ļoti labi, iegrimušas mierīgā, klusā sarunā par visiem saviem tuvākajiem draugiem un paziņām, kad māsters Bārdls, kas bija izgājis atvērt durvis, atgriezās un nodeva ziņojumu, ko viņam bija uzticējis misters Semjuels Vellers.

- Mistera Pikvika sulainis! - teica misis Bārdla nobālēdama.

- Dievs, apžēlojies! - misis Klapinsa izsaucās.

- Nu, to es nekad nebūtu ticējusi, ja pati nebūtu gadījusies te klāt! - misis Sendersa piemetināja.

Misis Klapinsa bija maza, kustīga, pēc izskata izdarīga sieviete, un misis Sendersa bija liela, resna persona ar platu seju; un šīs abas tad arī bija misis Bārdlas viešņas.

Misis Bārdlai šķita, ka tagad pieklātos uztraukties; un, tā kā neviena no trijām skaidri nezināja, vai pašreizējos apstākļos ar mistera Pikvika sulaini derētu sarunāties citādi kā vien ar Dodsona un Foga starpniecību, visas bija diezgan apjukušas. Šai nenoteiktajā stāvoklī tomēr bija skaidrs, ka pirmām kārtām jāiebuksnī zēns par to, ka viņš atradis pie durvīm misteru Velleru. Tāpēc māte viņu sabuksnīja, un viņš sāka melodiski brēkt.

- Vai tu nebūsi klusu... tu nerātnais puika! - misis Bārdla uzkliedza.

- Jā, neapbēdini savu nabaga māti! - misis Sendersa ieteicās.

- Viņai jau tāpat bez tevis ir diezgan bēdu, Tommij, - sacīja misis Klapinsa ar skumīgu līdzjūtību,

- Ak, neveicas nabadzītei! - misis Sendersa noteica.

Pēc visām šīm pamācošajām piezīmēm māsters Bārdls sāka kaukt vēl skaļāk.

- Nu, ko lai es daru? - misis Bārdla teica misis Klapinsai.

- Es domāju, jums vajadzētu viņu pieņemt, - misis Klapinsa atbildēja. - Bet katrā ziņā liecinieka klātbūtnē.

- Es domāju, ka divi liecinieki būtu vairāk pēc likuma, - teica misis Sendersa, kas, tāpat kā otra draudzene, vai plīsa aiz ziņkārības.

- Lai viņš labāk ienāk šeit, - misis Bārdla ieminējās.

- Protams, - misis Klapinsa attrauca, dedzīgi atbalstīdama šo domu. - Nāciet iekšā, jaunais cilvēk; un vispirms, lūdzu, aizveriet ielas durvis!

Misters Vellers nekavējoties paklausīja uzaicinājumam un, ienācis viesistabā, izteica savu vajadzību misis Bārdlai šādos vārdos:

- Ļoti žēl, kundze, ka jāsagādā jums personīgas neērtības, kā kramplauzis teica vecajai lēdijai, kad bij uzlics to uz uguns; bet, tā kā mēs ar savu priekšnieku tikai nupatās kā ir ieradušies pilsētā un tūliņās atkal dosies prom, gribot negribot vajdzēja jūs satikt.

- Saprotams, jaunais cilvēks nevar atbildēt par sava kunga grēkiem, - ieminējās misis Klapinsa, ko stipri iespaidoja mistera Vellera izskats un runas dāvanas.

- Zināms, ka ne, - piebalsoja misis Sendersa, kas, spriežot pēc domīgajiem skatieniem uz mazo skārda kastrolīti, domās aprēķināja, cik liela cūku kājiņu porcija iznāktu katram, ja Semu uzaicinātu palikt vakariņās.

- Tātad viss, kādēļ es šeitan ir ieradies, būtu, re, kas, - turpināja Sems, neievērodams šīs piezīmes. - Pirmkārt, nodot mana kunga uzteikumu. Te tas ir.

Otrkārt - samaksāt īri. Te tā ir. Treškārt, pateikt, ka visas viņa mantas ir jāsaliek kopā un jāatdod tam, ko mēs pēc tām atsūtīs. Ceturtkārt, ka jūs var izīrēt dzīvokli, kad vien jūs grib. Un tas ir viss.

- Lai arī kas ir noticis, - misis Bārdla sacīja, - es vienmēr esmu teikusi un vienmēr teikšu, ka visās lietās, izņemot vienu, misters Pikviks vienmēr ir izturējies kā īsts džentlmenis. Nauda, kas no viņa pienācās, arvien bija droša kā bankā.

To teikdama, misis Bārdla pielika kabatas lakatiņu pie acīm un izgāja no istabas, lai uzrakstītu kvīti.

Sems labi zināja, ka viņam tikai jāpaliek klusu un tad sievietes noteikti sāks raudāt, tāpēc viņš dziļā klusumā skatījās pārmaiņus uz skārda kastrolīti, cepto sieru, sienu un griestiem.

- Mīļā nabadzīte! - misis Klapinsa ieteicās.

- Ak, nabaga dvēselīte! - misis Sendersa atsaucās.

Sems neteica nekā. Viņš redzēja, ka tās tuvojās lietas būtībai.

- Es tiešām nevaru savaldīties, - misis Klapinsa sacīja, - kad domāju par šādu krāpšanu. Es negribu sacīt nekā nepatīkama jums, jauno cilvēk, bet jūsu kungs ir vecs nezvērs, un es vēlētos, kaut viņš būtu šeit, lai es viņam to varētu pateikt.

- Es ar gribētu, ka jūs varētu, - Sems atbildēja.

- Redzēt, cik briesmīgi viņa to ņem pie sirds, staigā kā murgos un ne par ko nepriecājas, atskaitot vienīgi gadījumus, kad aiz žēlsirdības atnāk draudzenes pie viņas pasēdēt un viņu iepriecināt, - misis Klapinsa turpināja, skatīdamās uz skārda kastrolīti un holandiešu krāsniņu, - tas ir satriecoši!

- Barbariski, - misis Sendersa apstiprināja.

- Un jūsu kungs, jauno cilvēk! Džentlmenis, kam ir nauda, kas pat nejustu izdevumus, kādus sagādātu sieva, vienkārši nejustu! - misis Klapinsa veicīgi trauca tālāk. - Nav taču ne mazākā attaisnojuma viņa rīcībai! Kāpēc viņš to neapprec?

- Jā, - Sems atsaucās, - tiesa gan, tas ir tas jautājums.

- Tik tiešām jautājums, - misis Klapinsa atcirta, - viņa tam pajautātu, ja viņai būtu mana dūša. Taču ir likums, kas aizstāv mūs, sievietes, kuras viņi padarītu par nožēlojamiem radījumiem, ja vien varētu; un to jūsu kungs, jauno cilvēk, sajutīs pie savas kabatas, pirms viņš būs kļuvis pusgadu vecāks.

Izteikusi šīs nomierinošās domas, misis Klapinsa saslējās un uzsmaidīja misis Sendersai, kas savukārt uzsmaidīja viņai.

«Lieta iet savu gaitu, par to nav šaubu,» Sems nodomāja, kad misis Bārdla atgriezās ar kvīti.

- Te ir kvīts, mister Veller, - misis Bārdla teica, - un te ir naudas atlikums, un es ceru, ka jūs iedzersit kādu lāsīti, lai sasildītos, kaut arī tikai vecās pazīšanās dēļ, mister Veller.

Sems te saskatīja labu izdevību un tūliņ piekrita. Misis Bārdla izņēma no maza sienas skapīša melnu pudeli un vīna glāzi un savās dziļajās dvēseles bēdās bija tik izklaidīga, ka, piepildījusi mistera Vellera glāzi, viņa izņēma vēl trīs vīna glāzes un arī tās piepildīja.

- Palūk, misis Bārdla, - misis Klapinsa ieteicās, - redziet, ko jūs esat izdarījusi!

- Nu, tas ir gan kaut kas! - izsaucās misis Sendersa.

- Ak, mana nabaga galviņa! - ar vārgu smaidu teica misis Bārdla.

Sems, protams, visu saprata, tāpēc tūliņ sacīja, ka pirms vakariņām viņš nekad nedzerot, ja vien kāda lēdija nedzerot kopā ar viņu. Sacēlās lieli smiekli, un misis Sendersa uzņēmās darīt viņam to patikšanu, tādēļ iedzēra mazu malciņu no savas glāzes. Tad Sems sacīja, ka jādzerot visām, un visas iedzēra pa mazam malciņam. Tad mazā misis Klapinsa ierosināja uzdzert tostu «Bārdlas panākumiem pret Pikviku»; tad visas lēdijas, atbildot šim tostam, iztukšoja savas glāzes un tūliņ kļuva ļoti runīgas.

- Es domāju, jūs taču esat dzirdējis, kas notiek, mister Veller, - misis Bārdla sacīja.

- Kauc ko dzirdējs es ir gan, - Sems atbildēja.

- Tas ir briesmīgi, mister Veller, ja tādas lietas jāiznes sabiedrības priekšā, - misis Bārdla teica, - bet tagad es redzu, ka tas ir vienīgais, ko man atlika darīt, un mani advokāti misters Dodsons un Fogs man saka, ka ar mūsu rīcībā esošiem pierādījumiem mums jāuzvar. Es nezinu, mister Veller, ko es darītu, ja tā nenotiktu.

Jau vienīgi iedoma par to, ka misis Bārdla varētu prāvu zaudēt, tik dziļi satrauca misis Sendersu, ka viņa bija spiesta nekavējoties piepildīt un iztukšot savu glāzi.

Vēlāk viņa sacīja, - ja šai nebūtu pieticis apķērības to izdarīt, šī būtu paģībusi.

- Kad ta gaidāma tiesa? - Sems apjautājās.

- Vai nu februārī, vai martā, - misis Bārdla atbildēja.

- Cik daudz gan tur būs liecinieku, vai ne? - misis Klapinsa teica.

- Ak, kā nu ne! - misis Sendersa attrauca.

- Un vai misters Dodsons un Fogs nebūs briesmīgi nikni, ja sūdzētāja neuzvarēs? - misis Klapinsa piemetināja. - Viņi taču visu dara uz savu risku!

- Ā, kā nu ne! - misis Sendersa atsaucās.

- Bet sūdzētājai jāuzvar, - misis Klapinsa turpināja.

- Es ceru gan, - misis Bārdla sacīja.

- O, par to nevar būt nekādu šaubu, - misis Sendersa piebilda.

- Labi, - teica Sems pieceldamies un nolika savu glāzi. - Es var teikt tikai to, ka es vēlas, kaut jūs to varētu.

- Pateicos, mister Veller, - dedzīgi attrauca misis Bārdla.

- Un par šitiem abiem - Dodsonu un Fogu, kas štādas lietas dara uz savu risku, - misters Vellers turpināja, - tāpat kā par citiem cēliem un laipniem ļautiņiem no tās pašas profesijas, kuri salaiž cilvēkus matos par brīvu, bez maksas un par neko un liek darbā savus klerkus, lai uzostu mazus ķīviņus kaimiņu un paziņu starpā, kas vēlāk jāizšķir tiesas ceļā, - viss, ko es var teikt par tiem, ir tas: es vēlas, kaut viņi saņemtu to atmaksu, ko es viņiem būtu devs.

- Ak, es vēlētos, kaut viņi saņemtu to atmaksu, ko viņiem gribētu dot katra cēla un laipna sirds! - iepriecinātā misis Bārdla teica.

- Āmen, - Sems atbildēja, - un lai viņi no tā būtu paēduši laimīgi! Novēlu jums labu naktij lēdijas.

Par lielu sirds atvieglojumu misis Sendersai, saimniece atļāva Semam aiziet, pat nepieminēdama cūku kājiņas un cepto sieru, ko lēdijas ar jauneklīgā māstera Bārdla palīdzību drīz pēc tam pienācīgi pagodināja, un viņu nopietno pūliņu priekšā šis ēdamais pilnīgi pazuda.

Misters Vellers devās atpakaļ uz «Džordžu un Vanagu» un patiesīgi atstāstīja savam kungam norādījumus par Dodšona un Foga enerģisko rīcību, kurus viņam bija izdevies iegūt, apmeklējot misis Bārdlu. Saruna ar misteru Perkeru nākošajā dienā pilnīgi apstiprināja mistera Vellera apgalvojumus; un misteram Pikvikam bija jāsagatavojas savam ziemassvētku apciemojumam Dinglijdellā ar patīkamo sajūtu, ka pēc diviem trim mēnešiem Vispārējo Sūdzību tiesā publiski iztiesās sūdzību pret viņu - par laulības solījuma laušanas dēļ nodarītajiem zaudējumiem; un sūdzētājai būs visas tās priekšrocības, ko dod ne tikai apstākļu vara, bet arī Dodsona un Foga enerģiskā rīcība.