Pikvika kluba piezīmes

XXIX NODAĻA

Kādā vecā klostera pilsētā kaut kur tepat mūsu apkaimē ļoti ļoti senos laikos - tik senos, ka šim stāstam jābūt patiesam, jo mūsu vecvectēvi tam nešaubīgi ticēja, - par ķesteri un kapraci darbojās kāds Gebriēls Grābs. No tā vien, ka cilvēks ir kapracis un viņu allaž apņem iznīcības emblēmas, vēl nekādā ziņā nevar secināt, ka viņam jābūt drūmam un melanholiskam; apbedītāji ir jautrākie puiši pasaulē, un kādreiz man bija gods būt tuvāk pazīstamam ar kādu līķu pavadītāju, kas savā privātajā dzīvē un ārpus dienesta bija tik jokpilns un jautrs puisis, kāds vien jebkad uzrāvis bezbēdīgu dziesmiņu, ne par pašu velnu nebēdādams, vai arī izdzēris krietnu glāzi stipra groka vienā elpas vilcienā. Taču Gebriēls Grabs, par spīti šiem piemēriem, kas liecina pretējo, bija nesaticīgs, ietiepīgs, nelaipns cilvēks - drūms un vientuļš vīrs, kurš ne ar vienu nesagājās, ja neskaita veco, klūdziņām appīto pudeli, kas vienmēr glabājās viņa plašajā un dziļajā vestes kabatā. Katru priecīgu seju viņš, garām iedams, apveltīja ar tik drūmu, ļaunprātīgu un īgnu skatienu, ka tas ikvienam varēja samaitāt garastāvokli.

Kādā ziemassvētku vakarā īsi pirms krēslas iestāšanās Gebriēls uzmeta plecā lāpstu, aizdedzināja lukturi un devās uz veco kapsētu, jo līdz nākošajam rītam viņam bija jāpabeidz kāds kaps. Būdams ļoti nomāktā garastāvoklī, viņš domāja, ka tas varbūt uzlabošoties, ja viņš tūliņ ķeršoties pie darba. Iedams pa vecveco ielu, viņš senlaicīgajos lodziņos redzēja priecīgu gaismu, ko meta liesmojošie kamīni, un dzirdēja ap kamīniem sēdošo ļaužu skaļos smieklus un priecīgos izsaucienus. Viņš ievēroja rosīgo gatavošanos rītdienas dzīrēm un saoda daudzas un dažādas gardas smaržas, kas veseliem mākoņiem izplūda pa virtuvju logiem. Tas viss bija žults un vērmeles Gebriēla Graba sirdij, un, kad no mājām skrēja ārā bērnu pulciņi un dipoja pāri ielai, kur, pirms tie paspēja pieklauvēt pie pretējās mājas durvīm, tiem pretī jau skrēja pusducis mazu, sproggalvainu resgaļu, lai visi kopā dotos pa kāpnēm augšā pavadīt vakaru ziemassvētku rotaļās, Gebriēls ļauni pasmaidīja un ciešāk satvēra lāpstas kātu, pieminēdams masalas, šarlaku, kakla iekaisumu, garo klepu un vēl daudzus citus iepriecinājuma avotus.

Šādā priecīgā noskaņojumā Gebriēls devās tālāk, ar īgnu ņurdēšanu atbildēdams uz šad un tad sastapto kaimiņu labsirdīgajiem saucieniem, līdz pēdīgi iegriezās tumšajā ieliņā, kas veda uz kapsētu. Šo ieliņu Gebriēls bija ilgojies sasniegt pēc iespējas ātrāk, tādēļ, ka tā, īsi sakot, bija patīkami tumša un drūma vietiņa, kurā pilsētas iedzīvotāji nelabprāt iegriezās, - ja nu gaišā dienas laikā un ja pie tam vēl spīdētu saule. Tādēļ viņš bija ne mazumu sašutis, padzirdējis, ka kāds jauns palaidnis šai svētajā vietā, ko dēvēja par Zārku ielu jau no tiem laikiem, kad vecajā klosterī dzīvoja mūki ar noskūtām galvām, pilnā kaklā dziedāja jautru dziesmiņu par priecīgajiem ziemassvētkiem. Gebriēlam ejot uz priekšu un balsij tuvojoties, viņš redzēja, ka tā pieder mazam zēnam, kas steidzas piebiedroties kādam no bērnu pulciņiem vecajā ielā un kas, pa daļai, lai pats sev pakavētu laiku, un pa daļai, lai sagatavotos svētkiem, dziedāja ar visu plaušu spēku. Tā nu Gebriēls pagaidīja, kamēr zēns pienāk klāt, tad iespieda viņu stūrī un deva tam ar lukturi reizes piecas sešas pa galvu, lai iemācītu apvaldīt balsi. Kad zēns, saķēris galvu rokās un dziedādams pavisam citādā melodijā, steidzās prom, Gebriēls Grabs pie sevis sirsnīgi nosmējās un iegāja kapsētā, aizslēgdams vārtus sev aiz muguras.

Viņš novilka svārkus, nolika lukturi un, iekāpis nepabeigtajā kapā, kādu stundu nostrādāja ļoti uzcītīgi. Bet zeme bija salā sastingusi, un nebija visai viegli to uzlauzt un ar lāpstu izmest no kapa, pie tam, lai gan spīdēja mēness, tas bija ļoti jauns un maz apgaismoja kapu, kas atradās baznīcas ēnā. Katrā citā laikā šie kavēkļi būtu padarījuši Gebriēlu Grabu ļoti drūmu un nelaimīgu, bet šoreiz, būdams ļoti apmierināts, ka apklusinājis mazo zēnu, viņš maz bēdāja, ka darbs sokas tik lēni. Nolēmis, ka šovakar strādāt pietiek, viņš ar ļaunu gandarījumu ieskatījās kapā un, savus darba rīkus pievākdams, dungoja šādu dziesmu:

- Ho, ho! - Gebriēls Grabs nosmējās, nosēdies uz kāda zema kapakmens, kas bija viņa iemīļotākā atpūtas vieta, un izvilka savu klūdziņām appīto pudeli. - Zārks ziemassvētkos! Ziemassvētku dāvana. Ho, ho, ho!

«Ho, ho, ho!» atkārtoja kāda balss, kas atskanēja viņam tuvu aiz muguras.

Gebriēls, kas patlaban cēla pudeli pie lūpām, mazliet satrūkās un paskatījās apkārt.

Vissenākā kapa dibenā nevarēja būt klusāk un mierīgāk kā še kapsētā, ko klāja bālā mēness gaisma. Auksta sarma mirdzēja uz kapakmeņiem un vizuļoja kā dārgakmeņi uz vecās baznīcas akmens izrotājumiem. Ciets un trausls sniegs klāja zemi un sedza daudzās kapu kopiņas ar tik baltu un gludu segu, ka likās - tur gulētu līķi, ietīti vienīgi savos autos. Ne mazākais troksnītis netraucēja šīs svinīgās ainas dziļo mieru. Viss bija tik auksts un nekustīgs, ka likās - pat skaņas ir sasalušas.

«Tā bija atbalss,» Gebriēls Grabs noteica, atkal paceldams pudeli pie lūpām.

« Nebija vis,» kāda zema balss sacīja.

Gebriēls pielēca kājās un aiz pārsteiguma un šausmām palika stāvot kā pieaudzis, jo no tā, ko viņa acis ieraudzīja, asinis sastinga.

Cieši viņam blakus uz augsta kapakmens sēdēja kāda dīvaina, pārdabiska būtne, un Gebriēls tūliņ juta, ka tā nav no šīs pasaules. Šīs būtnes fantastiski garās kājas, kas varētu aizsniegt zemi, bija sarautas uz augšu un kaut kādā fantastiskā veidā sakrustotas; dzīslainās rokas bija kailas un delnas atbalstītas uz ceļgaliem. Uz strupā, apaļā ķermeņa šis neradījums valkāja cieši pieguļošus svārkus, kurus rotāja nelieli izgriezumi; aiz muguras karājās īss apmetnis; dīvaini izrobotā apkakle rūķim atvietoja kruzuļus vai kaklautu, un viņa kurpju purngali bija gari, smaili un uzliekti uz augšu.

Galvā viņam bija cukurgalvai līdzīga platmalu cepure, ko greznoja spalva. Cepure bija nosarmojusi balta, un rūķis izskatījās tā, it kā uz šī paša kapakmens viņš būtu omulīgi nosēdējis divus vai trīs gadu simteņus. Viņš sēdēja pilnīgi nekustīgi, izkāris mēli, it kā mēdīdamies, un skatījās uz Gebriēlu Grabu tik ņirdzīgi, kā var skatīties tikai rūķis.

«Tā nebija atbalss,» rūķis teica.

Gebriēls Grabs bija kā paralizēts un nespēja atbildēt.

«Ko tu te dari ziemassvētku vakarā?» rūķis stingri prasīja.

«Es atnācu izrakt kapu, ser,» Gebriēls Grabs stostījās.

«Kurš cilvēks tādā naktī klaiņo pa kapsētām?» rūķis turpināja.

«Gebriēls Grabs! Gebriēls Grabs!» iebrēcās mežonīgu balsu koris, kas likās piepildām visu kapsētu.

Gebriēls bailīgi paskatījās apkārt - nekas nebija redzams.

«Kas tev ir tai pudelē?» rūķis pratināja.

«Džins, ser,» ķesteris atbildēja, trīcēdams vēl stiprāk, tādēļ ka bija to nopircis no kontrabandistiem un domāja, ka šis izprašņātājs, iespējams, ir no rūķu muitas valdes.

«Kurš tādā naktī viens pats dzer džinu, pie tam vēl kapsētā?» rūķis trauca tālāk.

«Gebriēls Grabs! Gebriēls Grabs!» atkal iesaucās mežonīgās balsis. Rūķis ļauni paglūnēja uz pārbiedēto ķesteri un tad paceltā balsī iesaucās:

«Un kurš tātad ir mūsu atļautais un likumīgais laupījums?»

Uz šo jautājumu neredzamais koris atbildēja ar dziesmu, kas skanēja kā daudzu dziedātāju balsis veco baznīcas ērģeļu varenajā pavadījumā, - ar dziesmu, ko, likās, līdz ķestera ausīm atnesa stipra vēja brāzma un kas apklusa, vējam aiztraucot tālāk, - bet atbildes jēga bija vienmēr tā pati:

«Gebriēls Grabs! Gebriēls Grabs!»

Rūķis atņirdza muti vēl platāk un teica:

«Nu, Gebriēl, kas tev ir ko teikt?»

Ķesteris cīnījās pēc elpas.

«Ko tu par šo domā, Gebriēl?» teica rūķis, pasliedams kājas uz abām pusēm no kapakmens un tik apmierināti noskatīdamies uz uzliektajiem purngaliem, it kā aplūkotu viselegantāko pāri Velingtona zābaku visā Bondstrītā.

«Tas ir... tas ir... ļoti interesanti, ser,» atbildēja ķesteris, aiz bailēm pusmiris, «ļoti interesanti un ļoti jauki, bet es domāju, ser, ka iešu atpakaļ un pabeigšu savu darbu, ja jums nav nekas pretī.»

«Darbu!» teica rūķis. «Kādu darbu?»

«Kapu, ser, izrakt kapu,» ķesteris stomījās.

«Ak kapu, ko?» rūķis atsaucās. «Kurš rok kapus tādā laikā, kad visi citi priecājas, un kuram to patīk darīt?»

Noslēpumainās balsis atkal atbildēja:

«Gebriēls Grabs! Gebriēls Grabs!»

«Es bīstos, ka mani draugi prasa pēc tevis, Gebriēl,» teica rūķis, izkārdams mēli vēl tālāk, - un tā bija tiešām apbrīnojami gara mēle. «Es bīstos, ka mani draugi prasa pēc tevis, Gebriēl,» rūķis neatlaidās.

«Atļaujiet, ser,» šausmu pārņemtais kapracis teica, «man liekas, ka viņi nevar pēc manis prasīt; viņi mani nepazīst, ser; es nedomāju, ser, ka šie džentlmeņi mani būtu kādreiz redzējuši.»

«O jā, ir gan redzējuši,» rūķis atbildēja, «mēs pazīstam šo vīru ar īgno seju un drūmo skatienu, kurš šovakar nāca pa ielu, ļauni skatījās uz bērniem un ciešāk sažņaudza saujā savas kaprača lāpstas kātu. Mēs pazīstam šo vīru ar skaudīgo un ļauno sirdi, kurš sita zēnam tādēļ, ka šis zēns varēja priecāties, bet viņš nevarēja. Mēs viņu pazīstam, mēs viņu pazīstam.»

Rūķis skaļi un griezīgi iesmējās, un atbalss šos smieklus atkārtoja divdesmit reižu skaļāk. Izmetis kājas gaisā, viņš nostājās uz galvas vai, pareizāk sakot, savas cukurgalvai līdzīgās cepures paša gala uz kapakmens šaurās malas, tad ārkārtīgi veikli pārmeta kūleni un nosēdās tieši pie ķestera kājām tādā pozā, kādā parasti drēbnieki sēž uz galda.

«Es... es... bīstos, ka man jūs vajadzēs atstāt, ser,» ķesteris ieminējās, pūlēdamies pakustēties.

«Mūs atstāt!» rūķis teica. «Gebriēls Grabs grib mūs atstāt. Ho, ho, ho!»

Kad rūķis iesmējās, ķesteris redzēja, ka aiz baznīcas logiem uz mirkli atspīd apžilbinoša gaisma, it kā visa ēka būtu aizdegusies; tad gaisma izdzisa, ērģeles sāka spēlēt jautru melodiju, un veseli bari rūķu, pilnīgi līdzīgi pirmajam, piepildīja kapsētu un sāka lēkāt kukuriņus pār kapakmeņiem, ne uz brīdi neapstādamies, lai atvilktu elpu, bet ar apbrīnojamu veiklību cits pēc cita mezdamies pāri pašiem visaugstākajiem akmeņiem. Pirmais rūķis bija visapbrīnojamākais lēcējs, no pārējiem neviens viņam netika ne tuvu; pat savās ārkārtīgajās izbailēs ķesteris ievēroja, ka pirmā rūķa draugi apmierinājās ar lēcieniem pār parasta izmēra kapakmeņiem, kamēr pirmais lēca pār ģimeņu kapličām un visiem dzelzs žogiem tik viegli, it kā tie būtu ceļa stabiņi.

Beidzot spēle sasniedza savu kulminācijas punktu; ērģeles spēlēja arvien straujāk, un rūķi lēkāja arvien žiglāk, sagriezdamies kā spirāles, kūleņodami pa zemi un lidodami pār kapakmeņiem gluži kā kājbumbas. Ķesterim, redzot šīs ātrās kustības, sāka griezties galva, kājas tam ļodzījās, kad gari lidinājās tam gar acīm, līdz rūķu karalis, pēkšņi mezdamies uz ķesteri, sagrāba to aiz apkakles, un abi kopā nogrima pazemē.

Kad Gebriēls Grabs bija atkal atguvis elpu, kas viņam ātrajā kritienā uz brīdi bija aizrāvusies, viņš ieraudzīja, ka atrodas tādā kā lielā alā un visapkārt drūzmējas pretīgu un īgnu rūķu bari. Telpas vidū uz augsta sēdekļa sēdēja viņa draugs no kapsētas, un pats Gebriēls Grabs stāvēja cieši tam blakus, nespēdams pakustēties.

«Auksts šonakt,» rūķu karalis teica, «ļoti auksts. Pasniedziet glāzi silta dzeramā!»

Pēc viņa pavēles pusducis kalpojošu rūķu, kam no sejas nekad nenozuda smaids, kādēļ Gebriēls Grabs domāja, kā tie esot galminieki, ātri pazuda un tūliņ atgriezās ar kausu šķidras uguns, ko pasniedza karalim.

«Ā!» teica rūķis, kam vaigi un rīkle kļuva caurspīdīgi, kad viņš norija liesmu.

«Tas tiešām sasilda! Atnesiet tādu pašu kausu misteram Grabam.»

Velti nelaimīgais ķesteris apgalvoja, ka naktī neesot paradis dzert nekā silta; viens no rūķiem viņu saturēja, bet otrs ielēja viņam rīklē liesmojošo šķidrumu. Visi sapulcējušies spiedza aiz smiekliem, kad viņš klepoja un rīstījās, un slaucīja asaras, kas bagātīgi plūda no acīm pēc degošā dzēriena iebaudīšanas.

«Un tagad,» teica karalis, fantastiskā kārtā iedurdams ar savas cukurgalvai līdzīgās cepures smaili ķestera acī un tā sagādādams viņam ārkārtīgas sāpes, «un tagad parādiet šim nožēlojamajam un drūmajam cilvēkam dažas bildes no mūsu lielajiem krājumiem!»

Kad rūķis izteica šos vārdus, biezs mākonis, kas aizsedza alas attālāko galu, pamazām izgaisa un it kā no liela attāluma parādījās maza, trūcīgi iekārtota, bet kārtīga un tīra istabiņa. Bariņš mazu bērnu pulcējās ap spožu uguni, ķerdamies mātei svārkos un lēkādami ap viņas krēslu. Māte šad tad piecēlās un, atvilkusi loga aizkarus, skatījās ārā, it kā kādu gaidīdama. Vienkāršas vakariņas jau bija uzliktas uz galda, un pie uguns novietots atzveltnes krēsls. Pie durvīm bija dzirdams klauvējiens, māte tās atvēra, un bērni saspiedās ap viņu, priekā sizdami plaukstiņas, kad ienāca viņu tēvs.

Viņš bija izmircis un noguris un kratīja no drēbēm sniegu, bet bērni saskrēja ap viņu un, dedzīgā rosībā paķēruši viņa mēteli, cepuri, spieķi un cimdus, iznesa tos no istabas. Kad tēvs nosēdās uguns priekšā pie vakariņām, bērni rāpās viņam uz ceļiem, bet māte sēdēja blakus, un visi likās apmierināti un laimīgi.

Bet gandrīz nemanāmi aina pārmainījās. Skatuve tagad rādīja mazu guļamistabiņu, kur uz miršanas gultas gulēja pats skaistākais un mazākais bērniņš; viņa vaigu rozes bija novītušas, acu spožums izdzisis, un, tikko ķesteris paskatījās uz viņu ar līdzjūtību, kādu agrāk nekad nebija pazinis, bērniņš nomira. Pārējie brālīši un māsiņas pulcējās ap mazo gultiņu un tvēra tā smalko rociņu, tagad tik aukstu un smagu, bet, tai pieskārusies, atrāvās atpakaļ un ar šausmām skatījās bērnišķīgajā sejiņā, jo, lai gan tā bija mierīga un rāma un skaistais bērniņš šķita mierīgi guļam, tie redzēja, ka viņš ir miris, un zināja, ka tagad viņš ir eņģelis, kas no skaidrām un laimīgām debesīm skatās uz tiem un svētī tos.

Ainu atkal aizklāja viegls mākonis, un tā atkal pārmainījās. Tēvs un māte tagad bija veci un nespēcīgi, un no bērniem bija palikusi mazāk nekā puse, taču visu sejas pauda apmierinājumu un prieku, un tas staroja no visu acīm, kad viņi, sēdēdami pie pavarda, stāstīja un klausījās vecus nostāstus par senām un pagājušām dienām.

Mierīgi un klusi tēvs aizgāja kapā, un drīz pēc tam uz atdusas un miera vietu viņam sekoja tā, kas ar viņu bija dalījusi visas rūpes un raizes. Tie nedaudzie, kas viņus pārdzīvoja, nometās ceļos pie viņu kapa un asarām slacīja zaļās velēnas, kas viņus apklāja; tad piecēlās un aizgāja, noskumuši un bēdīgi, tomēr bez rūgtām žēlabām vai izmisuma vaimanām, jo zināja, ka kādu dienu atkal satiksies, un no jauna viņi atgriezās pie ikdienas darba un no jauna bija apmierināti un priecīgi. Ainu apklāja mākonis un paslēpa to no ķestera skatiena.

«Ko tu doma par to?» teica rūķis, piegriezdams Gebriēlam Grabam savu plato seju.

Gebriēls nomurmināja kaut ko tādu, ka tas esot ļoti jauki, un izskatījās diezgan nokaunējies, kad rūķis pievērsa viņam savas ugunīgās acis.

« Tu esi nožēlojams cilvēks!» rūķis teica nicinājuma pilnā balsī. «Tu!»

Likās, ka viņš gribēja vēl ko piemetināt, bet balss viņam sašutumā aizrāvās, tāpēc viņš pacēla vienu no savām ļoti lokanajām kājām un, mazliet pavicinājis to sev virs galvas, lai labāk notēmētu, deva Gebriēlam Grabam kārtīgu spērienu; tūliņ pēc tam visi kalpojošie rūķi saskrēja ap nelaimīgo ķesteri un spārdīja viņu bez žēlastības, sekodami visu pasaules galminieku stingrajam un nemainīgajam paradumam spārdīt to, ko karalis spārda, un apkampt to, ko karalis apkampj.

«Parādiet viņam vēl kaut ko!» rūķu karalis sacīja. Pēc šiem vārdiem mākonis atkal izgaisa un skatienam atklājās krāšņa un skaista ainava - tieši tāda pati ir redzama vēl šodien pusjūdzi no vecās klostera pilsētas. Saule spīdēja pie skaidrajām, zilajām debesīm, ūdens dzirkstīja zem tās stariem, un tās dzīvinošajā iespaidā koki izskatījās zaļāki un puķes košākas. Ūdens plūda, maigi burbuļodams, koki šalca vieglajā vējā, kas vēdīja lapotnēs; putni dziedāja zaros, un cīrulis augstu gaisā trallināja slavu rītam.

Jā, tas bija rīts, mirdzošais, smaržīgais vasaras rīts; vissīkākā lapiņa, vissmalkākais zāles stiebriņš bija pilns dzīvības. Skudra devās savos dienas darbos, tauriņš plivinājās un sildījās saules staros; kukaiņu miriādes izpleta caurspīdīgos spārniņus un izbaudīja savu īso, bet laimīgo dzīvi. Viss bija krāšņs un mirdzošs un pacilāja cilvēka garu.

«Tu esi nožēlojams cilvēks!» rūķu karalis sacīja vēl nicīgākā balsī.

Un rūķu karalis atkal pavicināja kāju, tā atkal krita uz ķestera pleciem, un kalpojošie rūķi atkal atdarināja sava vadoņa piemēru.

Mākonis daudz reižu izgaisa un atkal parādījās, un Gebriēls Grabs daudz ko mācījās, jo, lai gan viņa pleci ļoti sāpēja no daudzajiem rūķu kāju spērieniem, viņš skatījās ar neatslābstošu interesi. Viņš redzēja, ka cilvēki, kas smagi strādāja un visu mūžu grūtā darbā pelnīja savu trūcīgo iztiku, tomēr bija priecīgi un laimīgi un ka visnemācītākajam cilvēkam dabas skaistais vaigs bija nekad neizsīkstošs prieka avots.

Viņš redzēja, ka tie, kuri bija smalkjūtīgi un ar maigumu audzināti, nezaudēja možumu trūkumā un pārspēja ciešanas, kas būtu satriekušas daudzus spēcīgākus cilvēkus, tādēļ ka viņu pašu sirdīs bija laimes, apmierinājuma un miera avoti. Viņš redzēja, ka sievietes, vismaigākās un vistrauslākās no visām dieva radībām, visbiežāk pārspēja bēdas, neveiksmes un nelaimes, un viņš redzēja, ka tas notiek tādēļ, ka viņu pašu sirdīs mājoja neizsmeļama mīlestība un gatavība ziedoties. Un, galvenais, viņš redzēja, ka viņam līdzīgi cilvēki, kas ņurdēja, redzot citus jautrus un priecīgus, ir visnegantākās nezāles skaistajā pasaulē; un, nostādot visu to, kas pasaulē labs, pret ļauno, viņš nokļuva pie atziņas, ka galu galā šī ir ļoti pieklājīga un cienījama pasaule.

Tikko viņš bija to atskārtis, mākonis, kas aizklāja pēdējo ainu, šķita apņemam viņa jutekļus un ieaijājam viņu miegā. Rūķi cits pēc cita pazuda, un, kad pēdējais bija pazudis, viņš iemiga. Bija uzaususi diena, kad Gebriēls Grabs pamodās un redzēja, ka visā garumā guļ kapsētā uz plakanā kapakmens ar tukšu pudeli blakus, viņa svārki, lāpsta un lukturis gulēja zemē un pagājušās nakts salā bija nosarmojuši balti. Akmens, uz kura viņš bija redzējis sēžam rūķi, stāvēja viņa priekšā taisns kā bulta, un turpat netālu atradās kapa bedre, ko pagājušajā naktī racis. Sākumā viņam uzmācās šaubas, vai viņa piedzīvojumi bijuši reāli, bet, kad viņš gribēja piecelties, asas sāpes plecos liecināja, ka rūķu spērieni nekādā ziņā nav iedomas. Viņam atkal uzmācās šaubas, kad viņš neredzēja nekādu pēdu sniegā, kur rūķi bija lēkājuši pāri kapakmeņiem, bet šo apstākli viņš drīz vien izskaidroja tā, ka, būdami gari, tie nevarēja atstāt nekādas redzamas pēdas. Tā nu Gebriēls Grabs kā varēdams piecēlās kājās, jo mugura viņam ļoti sāpēja, un, notraucis no svārkiem sarmu, uzvilka tos mugurā un pagrieza seju pret pilsētu.

Bet viņš tagad bija kļuvis cits cilvēks un nevarēja pat iedomāties par atgriešanos vietā, kur viņa grēku nožēlošanu izsmies un neticēs tam, ka viņš labojies. Dažus mirkļus viņš šaubījās, tad pagriezās, lai ietu, kur acis rāda, un meklētu iztiku kaut kur citur.

Lukturi, lāpstu un klūdziņām appīto pudeli tai pašā dienā atrada kapsētā. Sākumā par ķestera likteni izteica ļoti daudz minējumu, bet drīz vien nosprieda, ka viņu aiznesuši rūķi, un netrūka arī ļoti ticamu liecinieku, kas bija skaidri redzējuši, kā viņš lidojis pa gaisu uz bēra, vienacaina zirga ar lauvas pakaļu un lāča asti. Pēdīgi tam visam nešaubīgi noticēja, un jaunais ķesteris par niecīgu atlīdzību mēdza ziņkārīgajiem rādīt prāvu gabalu no baznīcas vēja rādītāja, ko nejauši nolauzis minētais zirgs savā lidojumā un ko viņš pats pēc pāris gadiem atradis kapsētā.

Par nelaimi, šo stāstu ticamībai mazliet kaitēja tas, ka pēc kādiem desmit gadiem negaidot atkal parādījās pats Gebriēls Grabs, vecs. noskrandis, slims ar reimatismu, bet apmierināts. Viņš izstāstīja savu stāstu garīdzniekam un mēram, un ar laiku to sāka uzskatīt par vēsturisku faktu, un par tādu to uzskata līdz pat šai dienai. Tie, kas bija noticējuši stāstam par vēja rādītāju, vienu reizi pievīlušies, otru reizi vairs negribēja tik viegli iekrist, tādēļ viņi rādīja, cik vien iespējams, gudru izskatu, raustīja plecus, lika pirkstus pie pieres un runāja kaut ko par to, ka Gebriēls Grabs esot izdzēris visu džinu un tad uz plakanā kapakmens aizmidzis; un to, ko viņš it kā redzējis rūķa alā, centās izskaidrot, teikdami, ka viņš esot redzējis pasauli un kļuvis gudrāks. Bet šīs domas, kas nu nekādā ziņā nav bijušas populāras pat tolaik, pamazām izzuda, un, - lai būtu kā būdams, - tā kā Gebriēls Grabs mocījās ar reimatismu līdz pat mūža galam, tad vismaz vienu šis stāsts mums māca, un proti, - ja kāds cilvēks ir saīdzis un viens pats dzer ziemassvētku vakarā, viņš var būt drošs, ka no tā viņam nekāda labuma nebūs, kaut arī viņš nebūtu skatījis ne pusi no tā, ko gari rādīja Gebriēlam Grabam rūķu alā.