Pikvika kluba piezīmes

XXXI NODAĻA

Dažādos Tempļa kaktos un nostūros ir izkaisītas dažādas tumšas un netīras telpas, kur tiesu brīvdienu laikā visu rīta cēlienu, bet sesiju laikā arī līdz pat vakaram redz gandrīz nepārtrauktā rindā pastāvīgi steidzamies iekšā un ārā advokātu klerkus ar papīru vīstokļiem. padusēs un kabatās. Ir dažādas advokātu klerku pakāpes. Ir klerks māceklis, kas, samaksājis mācību naudu, dienās cer kļūt atornejs; viņam i r rēķins pie drēbnieka, viņu ielūdz viesībās, viņš saietas ar kādu ģimeni Gauerstrītā un kādu citu Tevistokskvērā, garajās brīvdienās viņš vienmēr izbrauc no pilsētas apmeklēt tēvu, kam pieder neskaitāms daudzums dzīvu zirgu; īsi sakot, tas ir īsts klerku aristokrāts. Ir klerks, kuram maksā algu, - viņš dzīvo vai nu turpat kantorī, vai ārpus tā, kā kuro reizi gadās, - kurš lielāko daļu no saviem trīsdesmit šiliņiem, ko saņem nedēļā, veltī savām personiskajām izpriecām un garderobei, kurš vismaz trīs reizes nedēļā iet par puscenu Edelfijas teātrī¹, pēc tam majestātiski izklaidējas sidra pagrabiņos un ir nejēdzīga karikatūra modei, kas beigusies pirms pusgada. Ir klerks pārrakstītājs, pusmūža gados, ar lielu ģimeni, vienmēr noplīsis un bieži piedzēries. Un ir kantora puikas, kas pirmo reizi uzvilkuši virssvārkus. Viņi izjūt pienācīgu nicināšanu pret zēniem, kas apmeklē dienas skolu; vakaros, mājās ejot, viņi samet naudu desām un porterim un domā, ka neesot nekā labāka par «dzīvi». Ir vēl citi šīs dzimtas paveidi, pārāk daudzi, lai tos varētu uzskaitīt, bet, lai cik daudz to arī būtu, zināmajās dienesta stundās tos visus var redzēt steidzamies iekšā un ārā iepriekš minētajās vietās.

Šie nomaļie stūrīši ir advokātu kantori, kur izsniedz tiesu pavēles, apstiprina spriedumus, ievada sūdzības un laiž darbā daudz citu viltīgu izdomājumu viņa majestātes uzticamo pavalstnieku mocīšanai un spīdzināšanai un likuma kalpu labklājības veicināšanai. Pa lielākajai daļai tās ir piesmakušas telpas a r zemiem griestiem, kurās neskaitāmi pergamenta vīstokļi, pelēdami tur jau simtu gadu, izplata patīkamu smaržu, kam dienu piejaucas sausa trūdu dvaka, bet nakti dažādi izgarojumi, kas ceļas no mitriem mēteļiem, slapjiem lietussargiem un vissliktākajām tauku svecēm.

Kādas desmit dienas vai divas nedēļas pēc mistera Pikvika un viņa draugu atgriešanās Londonā ap pusastoņiem vakarā vienā no šiem kantoriem iesteidzās kāds cilvēks brūnos svārkos a r misiņa pogām. Viņa garie mati bija rūpīgi uzgriezti augšup, līdz pat nonēsātās cepures apmalei, un notraipītās drapa bikses bija tik cieši uzvilktas uz Blīhera zābakiem, ka ceļi katru brīdi draudēja izlauzties no savas paslēptuves. Viņš izvilka no svārku kabatas garu un šauru pergamenta strēmeli, uz kuras dežurējošais darbinieks uzspieda nesalasāmu, melnu zīmogu. Tad viņš izvilka četras līdzīgu izmēru papīra strēmeles, no kurām katra bija šīs pergamenta strēmeles iespiesta kopija a r tukšu vietu, kur ierakstīt vārdu. Tukšās vietas aizpildījis, viņš iebāza visus piecus dokumentus kabatā un aizsteidzās.

Vīrs brūnajos svārkos ar kabalistiskajiem dokumentiem kabatās nebija neviens cits kā mūsu vecais paziņa misters Džeksons no Dodsona un Foga kantora Kornhilas Frīmenskortā. Viņš tomēr neatgriezās kantorī, no kura bija nācis, bet devās tieši uz Sankortu un, iegājis viesnīcā «Džordžs un Vanags», vēlējās zināt, vai tāds misters Pikviks esot mājās.

- Pasauciet mistera Pikvika sulaini, Tom! - teica «Džordža un Vanaga» bufetniece.

- Nepūlieties, - misters Džeksons atsaucās, - esmu ieradies darīšanās. Ja jūs man parādītu mistera Pikvika istabu, es uzietu augšā pats.

- Kāds jūsu vārds, ser? - apkalpotājs vaicāja.

- Džeksons, - klerks atbildēja.

Apkalpotājs devās augšā, lai pieteiktu misteru Džeksonu, bet misters Džeksons viņam šīs pūles aiztaupīja, sekodams cieši uz pēdām un ieiedams istabā, pirms viņš paspēja izteikt kaut balsienu.

Misters Pikviks todien bija ielūdzis savus trīs draugus pusdienās. Visi bija sasēdušies ap kamīnu un dzēra vīnu, kad minētajā veidā ieradās misters Džeksons.

- Kā klājas, ser? - misters Džeksons noteica, pamādams misteram Pikvikam ar galvu.

Šis džentlmenis paklanījās un izskatījās mazliet pārsteigts, jo mistera Džeksona seja viņa atmiņā nebija saglabājusies.

- Es esmu ieradies no Dodsona un Foga, - misters Džeksons paskaidrodams teica.

Šos vārdus dzirdot, misters Pikviks uztraucās.

- Ejiet pie mana advokāta, ser, - mistera Perkera Greizinnā! - viņš teica. -

Apkalpotāj, pavadiet šo džentlmeni ārā!

- Lūdzu piedošanu, mister Pikvik! - Džeksons sacīja, mierīgi nolikdams savu cepuri uz grīdas un izvilkdams no kabatas pergamenta strēmeli, - bet tādos gadījumos klerka vai aģenta pakalpojumi, jūs saprotat, mister Pikvik... piesardzība vienmēr vietā, ser, visam jānotiek pēc likuma, vai ne?

Misters Džeksons uzmeta acis pergamentam un, atspiezdamies ar rokām uz galda un paskatīdamies apkārt ar patīkamu un pievilcīgu smaidu, teica:

- Paklausieties, netērēsim vārdus par tādiem sīkumiem. Kurš no jums, džentlmeņi, ir Snodgrass?

Šī jautājuma misters Snodgrass tik nepārprotami un acīm redzami satrūkās, ka citas atbildes vairs nevajadzēja.

- Ahā, tā jau es domāju! - misters Džeksons noteica vēl laipnāk. - Man jūs, ser, mazliet jāapgrūtina.

- Mani! - misters Snodgrass iesaucās.

- Tas ir tikai uzaicinājums ierasties Bārdlas un Pikvika lietā kā sūdzētājas lieciniekam, - Džeksons atbildēja, izmeklēdams vienu no papīra strēmelēm un izvilkdams no vestes kabatas šiliņu. - To iztiesās sesijas sākumā, kā mēs sagaidām, - četrpadsmitajā februāri. Mēs to esam atzinuši par lietu, kas jāiztiesā speciālai žūrijai², un tā ir pēc saraksta desmitā. Šī ir jūsējā, mister Snodgras.

To teikdams, Džeksons parādīja misteram Snodgrasam pergamentu u n ielika viņa rokā papīru un šiliņu.

Misters Tapmens bija klusā izbrīnā vērojis notiekošo, kad Džeksons, strauji pret viņu pagriezies, teica:

- Man šķiet, es nekļūdos, sacīdams, ka jūsu vārds ir Tapmens, vai ne?

Misters Tapmens paskatījās uz misteru Pikviku, bet, neieraudzīdams šī džentlmeņa plaši atvērtajās acīs pamudinājumu noliegt savu vārdu, teica:

- Jā, ser, mans vārds ir Tapmens.

- Un tas otrais džentlmenis, man šķiet, ir misters Vinkls, - Džeksons turpināja.

Misters Vinkls stomīdamies deva apstiprinošu atbildi, un abi džentlmeņi tūliņ saņēma no izveicīgā mistera Džeksona pa papīra strēmelei un šiliņam.

- Nu, - Džeksons teica, - es bīstos, ka jūs mani uzskatīsit par diezgan uzbāzīgu, bet, ja tas jums nesagādā pārāk lielas neērtības, man vajadzīgs vēl viens. Man, mister Pikvik, šeit nu ir pierakstīts Semjuela Vellera vārds.

- Apkalpotāj, atsūtiet manu sulaini! - misters Pikviks sacīja.

Apkalpotājs, stipri izbrīnījies, izgāja, un misters Pikviks norādīja Džeksonam uz krēslu.

Sekoja nepatīkama pauze, ko beidzot pārtrauca nevainīgais apsūdzētais.

- Man liekas, ser, - uzsāka misters Pikviks, kas runādams arvien vairāk sadusmojās, - man liekas, ser, ka jūsu darba devēju nodoms ir apvainot mani uz manu paša draugu liecību pamata.

Misters Džeksons vairākas reizes ar rādītāja pirkstu piesita sev pie deguna kreisās puses, ar to norādīdams, ka nav šeit ieradies tāpēc, lai atklātu cietuma nama noslēpumus, un jokodams atbildēja:

- Nezinu, nemāku teikt.

- Kāda cita iemesla dēļ, ser, - misters Pikviks turpināja - viņiem izsniegtas šīs pavēstes, ja ne tādēļ?

- Ļoti labas lamatas, mister Pikvik, - Džeksons atbildēja, lēni šūpodams galvu, - bet nekas neiznāks. Varat jau pamēģināt, bet no manis maz ko izdabūsit.

Misters Džeksons vēlreiz uzsmaidīja klātesošajiem un, pielicis kreisās rokas īkšķi pie degungala, ar labo roku pagrieza iedomātas kafijas dzirnaviņas, tādā kārtā izpildīdams to ļoti graciozo pantomīmu (toreiz ļoti iecienītu, bet tagad nelaimīgā kārtā gandrīz aizmirstu), kas nozīmē tik daudz: «Mani nepaķersi.»

- Nē, nē, mister Pikvik, - Džeksons teica noslēgumā, - Perkera ļaudīm jāuzmin, kāpēc mēs esam izsnieguši šīs pavēstes. Ja viņi to nevar, viņiem jāpagaida līdz tiesai, un tad tie to uzzinās.

Misters Pikviks veltīja nelūgtajam viesim skatienu, kas izteica ārkārtīgu pretīgumu, un viņš laikam būtu izgāzis dažus briesmīgus lādējumus pār misteru Dodsona un Foga galvām, ja viņu nebūtu aizkavējusi Sema ienākšana.

- Semjuels Vellers? - misters Džeksons apjautājās.

- Tie ir tie patiesākie vārdi, kādus jūs ir izrunājs kopš daudziem gadiem, - ļoti mierīgi atbildēja Sems.

- Šeit jums pavēste, mister Veller, - Džeksons sacīja.

- Ko tas nozīmē pa angliski? - Sems vaicāja.

- Šeit ir oriģināls, - Džeksons turpināja, izvairīdamies atbildēt uz jautājumu.

- Kurš? - Sems teica.

- Šis, - Džeksons atbildēja, pavicinādams pergamentu.

- Ak tas ir tas orģināls? - Sems noteica. - Nu, es ir ļoti priecīgs, ka es ir redzējs to oriģinālu, jo tas ir iepriecinošs skats un ļoti atvieglo dvēseli.

- Un šeit būs šiliņš, - Džeksons turpināja, - tas ir no Dodsona un Foga.

- Un tas ir gaužām jauki no.Dodsona un Foga, kas tak mani tik maz pazīst, tomēr pasniedz dāvanu, - Sems atsaucās. - Es to, ser, uzskata par ļoti lielu laipnību, un tas viņiem dara daudz goda, ka viņi prot algot tikumu, kur vien sastapdami. Un bez tam - tas dikti grābj aiz sirds.

To sacīdams, misters Vellers mazliet paberzēja labās acs plakstiņu ar svārku piedurkni - pēc vispār atzītā aktieru parauga, kuri attēlo patētiskas ģimenes scēnas.

Misters Džeksons likās diezgan apmulsis par Sema izturēšanos, bet, tā kā pavēstes viņš bija izsniedzis un vairāk viņam nebija ko teikt, viņš izlikās, ka uzvelk vienīgo cimdu, ko izskata pēc parasti nesa rokā, un atgriezās kantorī paziņot par padarīto.

Misters Pikviks tonakt gulēja slikti. Viņa atmiņas par misis Bārdlas sūdzību bija ļoti nepatīkamā kārtā atsvaidzinātas. Otrā rītā viņš laikus pabrokastoja un, likdams Semam sevi pavadīt, devās uz Greizinna skvēru.

- Sem, - apkārt paskatīdamies, teica misters Pikviks, kad viņi bija nonākuši Čīpsaidas galā.

- Ser? - Sems atsaucās, pienākdams pie sava kunga.

- Uz kuru pusi?

- Pa Ņugeitstrītu.

Misters Pikviks nenogriezās vis tūlīt, bet dažas sekundes ar tukšu skatienu vērās Sema sejā un izdvesa dziļu nopūtu.

- Kas par lietu, ser? - Sems jautāja.

- Šī prāva, Sem, - misters Pikviks teica, - kā sagaidāms, tiks iztiesāta nākošā mēneša četrpadsmitajā datumā.

- Tā. ir zīmīga sagadīšanās, ser, - Sems atbildēja.

- Kāpēc zīmīga, Sem? - misters Pikviks apvaicājās.

- Valentīna diena, ser, - Sems paskaidroja. - Jāndie laba diena, lai tiesātu par laulības solījuma laušanu.

Mistera Vellera smaids nelika jautri iemirdzēties viņa kunga sejai. Misters Pikviks spēji pagriezās un turpināja ceļu klusēdams.

Tā viņi gāja kādu gabalu - misters Pikviks, dziļās pārdomās nogrimis, tipināja pa priekšu, un Sems, kura seja pauda apskaužamu un nepiespiestu nevērību pret visu un visiem, viņam sekoja. Tad Sems, kas vienmēr centās dalīties ar savu kungu visās savās gudrībās, paātrināja gaitu, līdz nonāca misteram Pikvikam cieši pie papēžiem, un, norādīdams uz māju, kam viņi gāja garām, teica:

- Tā te ir ļoti jauka gaļas pārdotava, ser.

- Jā, tā liekas, - misters Pikviks atteica.

- Slavena desu fabrika, - Sems turpināja.

- Tiešām? - misters Pikviks piezīmēja.

- Tiešām! - Sems atkārtoja, mazliet saskaities. - Man rādās gan. Lai dievs svētī jūsu nevainīgās actiņas, ser! Te tak četri gadi atpakaļ noslēpumainā kārtā pazuda kāds cienījams tirgotājs.

- Jūs taču, Sem, negribat sacīt, ka viņu noslepkavoja, - misters Pikviks atsaucās, steigšus atskatīdamies.

- Nē, ser, to es nesaka, - misters Vellers atbildēja, - kaut jel tā bijs, - bet lieta bij daudz ļaunāka. Viņš, ser, bij šitā veikala īpašnieks un desu gatavošanai izgudroja patentētu tvaika mašiņu, kas darbojās bez pārtraukuma. Šitais mašiņš aprītu bruģa akmeni, ja to tam pieliktu par tuvu, un samaltu to desās tik viegli, it kā tas bijs kusls bērniņš. Ar šito mašiņu viņš ļoti lepojās, un tas jau ar ir pilnīgi dabīgi. Viņš bieži mēdza stāvēt pagrabā un skatījās, ka šis strādā pilnā sparā, līdz aiz priekiem sametās gluži melankālisks. Šitais vīrs, ser, būtu bijs dikti laimīgs ar tādu mašiņu un vēl abiem jaukajiem bērniņiem piedevām, ja vien sieva tam nebijse visnegantākā ragana. Viņa vienādiņ staigāja tam pakaļ un dīca ausīs, līdz beigās viņš to vaira nevarē izturēt. «Es tev kaut ko teiks, dārgā,» viņš kādu dienu saka, «ja tu tādā veidā turpinās uzjautrināties,» viņš saka, «lai mani velns parauj, ja es neaizbrauc uz Ameriku, un tas ir viss.» - «Tu esi nelietīgs sliņķis,» viņa saka, «un es amerikāņiem novēl piedzīvot no tevs daudz prieka.» Pēc tam viņa lamā to vienā lamāšanā vēl pusstundu, tad ieskrien mazajā istabiņā aiz veikala, sāk spiegt, saka, ka šis viņu iedzīšot kapā, un viņai uznāk lēkme, kas ilgst savas krietnas trīs stundas, - nu, viena no tām lēkmēm, kur to vien dara kā ķērc un spārdās. Nu, un otrā rītā vīrs bij pazuds. Viņš nekā nebij' paņems no kases, nebij pat mēteli uzvilcs, tātad bij pilnīgi skaidrs, ka uz Ameriku nebij vis aizbraucs. Nepārradās i nākošā dienā, nepārradās i nākošā nedēļā. Misis lika iespiest sludinājumus, kur bij teikts, ka, ja šis atgriezīsies, šim viss tikšot piedots. (Tas bij ļoti augstsirdīgi, ņemot vērā to, ka viņš tak vispār nekā nebij izdarījs.) Pārmeklēja visus kanālus, un vēl veselus divus mēnešus pēc tam, tikko kā atrada kādu līķi, to bez liekām runām tūliņ stiepa prom uz desu veikalu. Tomēr neviens no tiem nederēja, tāpēc nosprieda, ka viņš būšot aizbēdzs, un sieva turpināja tirgoties. Kādā sestdienas vakarā veikalā varen uztraukts ienāk mazs, tievs, vecs džentelmens un saka: «Vai jūs būtu šitā veikala saimeniece?» - «Jā, es tā ir,» viņa saka. «Labi, madam,» viņš saka, «tad es tik ir ienācs pateikt, ka es un mana ģimene negribam aizrīties gluži par neko.

Un vēl vairāk, madam,» viņš saka, «jūs atļaus man piebilst, ka, reiz jūs desu taisīšanai nelieto labākas šķiras gaļu, tad, man šķiet, jūs piekritīs, ka vēršgaļa ir gandrīz tikpat lēta kā pogas.» - «Pogas, ser!» viņa saka. «Pogas, madam,» saka mazais, vecais džentelmens, attin papīra gabaliņu un parāda divdesmit vai trīsdesmit gabalus pogu.

«Laba gan piedeva, madam, pie desām ir bikšu pogas.» - «Tās ir mana vīra pogas,» saka atraitne un sāk ģībt. «Ko!» iespiedzas mazais, vecais džentelmens gluži bāls.

«Nu es saprot,» saka atraitne, «prāta aptumšošanas brīdī viņš sevi pārvērts desās!» Un tā tas ar bij, ser, - misters Vellers piebilda, cieši skatīdamies mistera Pikvika šausmu pilnajā sejā, - vai ar varbūtās viņu ierāva mašiņā nejauši. Bet, lai tas būtu bijs kā būdams, vecais, mazais džentelmens, kam visu mūžu desas bija ārkārtīgi gaumējšas, izskrē no veikala kā traks, un no tā laika par viņu nekas vairs nav dzirdēts.

Kamēr Sems stāstīja šo aizkustinošo stāstu par kādas ģimenes dzīvi, kungs un kalps bija nonākuši pie mistera Perkera dzīvokļa. Lautens, turēdams durvis pusviru, sarunājās ar kādu nožēlojama izskata cilvēku apbružātā uzvalkā, zābakos bez purngaliem un cimdos bez pirkstiem. Viņa kalsnajā un rūpju sagrauztajā sejā bija redzamas trūkuma un ciešanu (gandrīz izmisuma) atstātās pēdas. Viņš apzinājās savu nabadzību, jo, misteram Pikvikam tuvojoties, ierāvās trepju telpas tumšākajā stūrī.

- Tas ir ļoti bēdīgi, - svešinieks teica nopūzdamies.

- Ļoti, - Lautens atteica, rakstīdams savu vārdu uz durvju stenderes un ar spalvas otru galu to atkal izdzēsdams. - Vai jūs gribat viņam kaut ko paziņot?

- Kā jūs domājat, kad viņš būs atpakaļ? - svešinieks jautāja.

- Nekā nezinu, - Lautens atbildēja un, kad svešinieks nolaida acis, pamirkšķināja misteram Pikvikam.

- Vai jums neliekas, ka man būtu vērts viņu pagaidīt? - svešinieks teica, domīgi lūkodamies kantorī.

- O nē! Es skaidri zinu, ka tam nav nozīmes, - klerks atbildēja, nostādamies vairāk durvju centrā. - Šonedēļ viņš noteikti nebūs atpakaļ, un ir vēl jautājums, vai viņš būs nākošajā nedēļā, jo, kad Perkers kādreiz izbrauc no pilsētas, viņš nekad nesteidzas atgriezties.

- Izbraucis no pilsētas! - misters Pikviks izsaucās. - Ak kungs, cik tas ir nepatīkami!

- Neejiet projām, mister Pikvik, - Lautens sacīja, - man jums jānodod vēstule.

Svešinieks, kā likās, šaubījās un atkal nodūra acis, bet klerks viltīgi pamirkšķināja misteram Pikvikam, it kā gribēdams paziņot, ka pašlaik tiek izspēlēts ļoti labs joks, taču, kāds tas bija, to misters Pikviks neparko nevarēja iedomāties.

- Nāciet iekšā, mister Pikvik, - Lautens teica. - Kā tad būs, mister Votij, vai liksit viņam ko paziņot vai atnāksit otrreiz?

- Palūdziet viņam, lai viņš ir tik laipns un paziņo, kas ir darīts manā lietā! - apmeklētājs sacīja. - Dieva dēļ, neaizmirstiet to, mister Lauten!

- Nē, nē, es to neaizmirsīšu, - klerks atbildēja. - Nāciet iekšā, mister Pikvik. Ar labu rītu, mister Votij. Šodien jauks laiks pastaigai, vai ne?

Redzēdams, ka svešinieks vēl arvien kavējas, viņš pamāja Semam Velleram sekot savam kungam un aizcirta durvis svešinieka deguna priekšā.

- Man liekas, ka tik uzbāzīgs bankrotieris nav redzēts kopš pasaules radīšanas, - teica Lautens, izskatīdamies apvainojies, un nometa spalvu. - Nav pagājuši vēl ne četri gadi, kopš viņa lietā atrodas Kanclera tiesā, un lai es esmu nolādēts, ja viņš nenāk mūs šeit traucēt divas reizes nedēļā. Nāciet šeit, mister Pikvik! Perkers ir mājās, un es zinu, ka viņš jūs pieņems. Velnišķīgi auksti, - viņš pikti piebilda, - tā stāvēt pie durvīm un izšķiest savu laiku ar šādiem noplukušiem klaidoņiem!

Ļoti sparīgi uzbikstījis milzīgi lielu uguni ar ārkārtīgi mazu biguli, klerks devās uz sava saimnieka kabinetu un pieteica misteru Pikviku.

- Ak cienījamo ser! - mazais misters Perkers izsaucās, strauji pieceldamies no krēsla. - Nu, cienījamo ser, kādas ir ziņas par jūsu lietu? Vai ir kaut kas jauns par mūsu draugiem Frīmenskortā? Tie nav vis gulējuši, to es zinu. O, tie ir ļoti izveicīgi puiši - tiešām ļoti izveicīgi.

Beidzis runāt, mazais vīriņš ievilka iespaidīgu šņaucienu par godu misteru Dodsona un Foga izveicībai.

- Tie ir lieli nelieši, - misters Pikviks atteica.

- Nuja, nuja, - mazais vīriņš Sttrauca, - tā nu, vai zināt, ir gaumes lieta, un par apzīmējumiem mēs nestrīdēsimies, jo, protams, nevar sagaidīt, ka jūs uz šīm lietām raudzīsities no profesionāla redzes viedokļa. Labi. Mēs esam izdarījuši visu nepieciešamo. Es esmu pieaicinājis seržantu³ Snabinu.

- Vai viņš ir prasmīgs cilvēks? - misters Pikviks jautāja.

- Prasmīgs cilvēks! - Perkers atbildēja. - Lai dievs jūs pasargā, cienījamo ser!

Seržants Snabins ir savas profesijas lepnums. Viņam ir trīsreiz vairāk darba nekā jebkuram citam tiesas darbonim - viņš piedalās katrā prāvā. Par to nevajag runāt tālāk, bet mēs, profesionāļi, sakām, ka seržants Snabins vadā tiesu aiz deguna.

To paziņojis, mazais vīriņš ieņēma jaunu šņaucienu un noslēpumaini pamāja misteram Pikvikam.

- Viņi ir piesūtījuši pavēstes maniem trim draugiem, - misters Pikviks ieminējās.

- Ahā, nu saprotams, - Perkers attrauca. - Svarīgi liecinieki, redzējuši jūs delikātā situācijā.

- Bet viņa paģība tīšām, - misters Pikviks aizrādīja. - Viņa pati metās manās rokās.

- Ļoti iespējams, cienījamo ser, - atbildēja Perkers, - ļoti iespējams un ļoti dabiski.

Nekas nav dabiskāks par to, cienījamo ser, nekas. Bet kas to var pierādīt?

- Viņi ir piesūtījuši pavēsti arī manam sulainim, - misters Pikviks turpināja, mainīdams tematu, jo mistera Perkera jautājums viņu bija mazliet apmulsinājis.

- Semam? - teica Perkers. Misters Pikviks atbildēja apstiprinoši.

- Protams, cienījamo ser, protams. Es jau zināju, ka viņi to darīs. To es būtu varējis jums pateikt jau pirms mēneša. Redziet, cienījamo ser, ja pēc tam, kad esat uzticējuši savas lietas advokātam, jūs tomēr katrā ziņā gribat rīkoties pats uz savu roku, tad jums arī jāuzņemas sekas.

To teicis, misters Perkers ļoti cienīgi izslējās un notrauca dažus tabakas puteklīšus no krekla kruzuļiem.

- Un ko viņi gribēs, lai viņš liecina? - misters Pikviks jautāja pēc pāris minūšu klusuma.

- Ka jūs viņu esot sūtījuši pie sūdzētājas piedāvāt kaut kādā veidā kompromisu, kā man šķiet, - Perkers atbildēja. - Taču tas nav svarīgi, jo es nedomāju, ka kāds advokāts daudz ko izdabūs no viņa.

- Es arī nedomāju, - misters Pikviks apliecināja un, par spīti savām nepatikšanām, pasmaidīja, iedomādamies Semu liecinieka lomā. - Kāds ir mūsu rīcības plāns?

- Plāns, cienījamo ser, mums var būt tikai viens, - Perkers atbildēja, - nopratināt lieciniekus jautājumu krustugunīs, uzticēties Snabina daiļrunībai, pūst tiesnesim miglu acīs un paļauties uz zvērinātajiem.

- Un ja nu spriedums ir man nelabvēlīgs? - misters Pikviks teica.

Misters Perkers pasmaidīja, ieņēma ļoti garu šņaucienu, uzbikstīja uguni, paraustīja plecus un turpināja izteiksmīgi klusēt.

- Jūs domājat, ka tādā gadījumā man būs jāmaksā? - uzstāja misters Pikviks, kas ar stingru skatienu bija vērojis šo telegrāfisko⁴ atbildi.

Perkers vēlreiz pilnīgi bez vajadzības pabikstīja uguni un teica:

- Baidos, ka jā.

- Tad es lūdzu jūs ievērot manu negrozāmu lēmumu nemaksāt it nekā, - uzsvērdams sacīja misters Pikviks. - Nekā, Perker. Neviena mārciņa, neviens penss no manas naudas nenonāks Dodsona un Foga kabatās. Tas ir mans pārdomātais un negrozāmais lēmums.

Un misters Pikviks smagi uzsita uz blakus stāvošā galda, tā apstiprinādams, ka viņa nodoms nav atsaucams.

- Ļoti labi, cienījamo ser, ļoti labi, - Perkers atteica. - Jūs, protams, zināt labāk.

- Protams, - misters Pikviks steigšus attrauca. - Kur dzīvo seržants Snabins?

- Linkolnsinnā, Oldskvērā, - Perkers atbildēja.

- Es viņu gribētu satikt, - misters Pikviks teica.

- Satikt seržantu Snabinu! Cienījamo ser! - Perkers iesaucās ārkārtīgi pārsteigts. - Nē, nē, cienījamo ser, tas nav iespējams. Satikt seržantu Snabinu! Lai dievs jūs pasargā, cienījamo ser! Vēl nekad nav dzirdēts, ka viņš kādu pieņemtu, ja par to nav iepriekš samaksāts un pieņemšanai noteikts laiks. To nevar izdarīt, cienījamo ser, to nevar izdarīt.

Misters Pikviks tomēr bija ieņēmis galvā, ka to ne tikai var izdarīt, bet ka tas arī jāizdara, un sekas bija tādas, ka desmit minūtes pēc tam, kad viņam bija apgalvots, ka šī lieta nav iespējama, viņš sava advokāta pavadībā iegāja pašā dižā seržanta Snabina kantora priekšistabā.

Tā bija diezgan liela telpa bez grīdsegas. Pie kamīna atradās liels rakstāmgalds, kura vilnas drēbe jau sen bija zaudējusi visas tiesības saukties par zaļu un pamazām kļuvusi pelēka no putekļiem un vecuma, izņemot vietas, kur tās dabisko krāsu bez pēdām bija iznīcinājuši tintes traipi. Uz galda atradās daudz mazu, ar sarkanu lentīti⁵ pārsietu papīra paciņu, un aiz tā sēdēja kāds vecāks klerks, kura gludenais izskats un smagā zelta pulksteņķēde iespaidīgi liecināja par seržanta Snabina plašo un ienesīgo praksi.

- Vai seržants ir savā istabā, mister Mellerd? - Perkers jautāja, izmeklēti pieklājīgi piedāvādams savu tabakas dozi.

- Jā, ir gan, - skanēja atbilde. - bet viņš ir ļoti aizņemts. Paskatieties, par visām šīm lietām vēl nav dots slēdziens, un par visām jau ir samaksāts.

To pasacījis, klerks pasmaidīja un iešņauca tabaku ar tādu aizrautību, kurā, likās, apvienojās kāre pēc šņaucamās tabakas un tieksme pēc honorāriem.

- Tā, lūk, ir prakse, - Perkers sacīja.

- Jā, - advokāta klerks atsaucās, izvilkdams pats savu tabakas dozi un to ļoti laipni piedāvādams. - Un vislabākais ir tas, ka neviens cilvēks, izņemot mani, nevar izlasīt seržanta rokrakstu. Tāpēc viņi ir spiesti gaidīt slēdzienus, ko viņš jau devis, kamēr es tos pārrakstu. Ha, ha, ha!

- Mēs gan zinām, kas no tā nopelna, ja neskaita seržantu, un kas izspiež no klientiem vēl mazāk šo to - e? - Perkers teica. - Ha, ha, ha!

Arī seržanta klerks atkal pasmējās - ne skaļus un skanīgus smieklus, bet klusi, iekšēji nogrudzinādams, ko misteram Pikvikam nepavisam nepatika dzirdēt. Ja kāds cilvēks iekšēji asiņo, tas ir bīstami viņam pašam, bet, ja viņš iekšēji smejas, tas nesola nekā laba citiem cilvēkiem.

- Vai jūs neesat sastādījuši sarakstiņu par honorāriem, ko es jums esmu parādā? - Perkers apvaicājās.

- Nē, neesmu, - klerks atbildēja.

- Es gribētu jūs lūgt to izdarīt, - Perkers turpināja. - Iedodiet man to, un es jums atsūtīšu čeku. Bet laikam jūs gan esat pārāk aizņemti ar skaidras naudas saņemšanu, lai domātu par parādniekiem, ko? Ha, ha, ha!

Šis joks, šķiet, klerkam lieliski glaimoja, un viņš atkal klusi pie sevis nosmējās.

- Bet, mister Mellerd, mans dārgais draugs, - teica Perkers, pēkšņi atkal kļūdams nopietns un ievilkdams lielā vīra lielo vīru aiz svārku atloka kādā kaktā, - jums, jāpierunā seržants, lai viņš pieņem mani un šo manu klientu.

- Ko jūs, ko jūs! - klerks attrauca. - Ko vēl neizdomāsit! Satikties ar seržantu!

Klausieties, tas taču ir absurds.

Neskatoties uz to, ka šis priekšlikums bija absurds, klerks tomēr laipni atļāva, ka viņu aizvelk tik tālu, lai misters Pikviks nevarētu noklausīties, un pēc īsas sačukstēšanās klusi izgāja mazā, tumšā gaitenītī, nozuzdams jurisprudences spīdekļa vissvētākajā vietā. Drīz viņš no turienes atgriezās uz pirkstgaliem un paziņoja misteram Perkeram un misteram Pikvikam, ka seržants ļāvies pierunāties un, neskatoties uz vispāratzītajiem noteikumiem un parašām, pieņems viņus nekavējoties.

Misters seržants Snabins bija apmēram četrdesmit piecus vai - kā parasti raksta romānos -- varbūt arī piecdesmit gadus vecs vīrs ar iekritušiem vaigiem un dzeltenīgu seju. Viņam bija tās nespodrās, izdzisušās acis, kādas tik bieži ir cilvēkiem, kas daudzus gadus nodevušies nogurdinošām un grūtām studijām, un pietika tās uzskatīt, lai svešinieks, nemaz neņemot vērā lorneti, kas platā, melnā lentā karājās viņam kaklā, saprastu, ka viņš bija ļoti tuvredzīgs. Mati viņam bija reti un plāni, pa daļai tādēļ, ka viņš nekad nebija ziedojis daudz laika to kopšanai, un pa daļai tādēļ, ka viņš divdesmit piecus gadus bija valkājis advokāta parūku, kas karājās turpat blakus uz statīva. Pūdera paliekas uz svārku apkakles un slikti izmazgātais un vēl sliktāk apsietais baltais kaklauts rādīja, ka viņam nav atlicis laika pēc tiesas sēdes pārmainīt uzvalku, taču pārējo apģērba piederumu nevīžīgais izskats liecināja, ka viņa āriene nebūtu kļuvusi labāka arī tad, ja viņam laiks būtu bijis. Uz galda bija izmētātas juridiskas grāmatas, papīru kaudzes un atvērtas vēstules, kuras, acīm redzot, neviens nebija mēģinājis sakārtot. Visa istabas iekārta bija veca un izļodzījusies, grāmatu skapja durvis tikko turējās virās, no grīdsegas pie katra soļa mazos mākonīšos pacēlās putekļi; aizkari bija nodzeltējuši aiz vecuma un netīrības, un viss šai istabā skaidri un nepārprotami liecināja, ka seržants Snabins ir pārāk aizņemts ar savām amata darīšanām, lai daudz rūpētos par savām personīgajām ērtībām.

Seržants patlaban rakstīja, kad ienāca viņa klienti. Viņš izklaidīgi paklanījās, kad advokāts stādīja priekšā misteru Pikviku, lūdza tos apsēsties, rūpīgi ielika spalvu tintnīcā, pašūpoja savu kreiso kāju un gaidīja, lai viņu uzrunā.

- Misters Pikviks ir apsūdzētais Bārdlas un Pikvika lietā, seržant Snabin, - teica Perkers.

- Vai es tajā uzstājos? - seržants vaicāja.

- Ja, ser, - Perkers atbildēja.

Seržants pamāja ar galvu un gaidīja turpmāko. - Misters Pikviks ļoti gribēja jūs satikt, seržant Snabin, - Perkers turpināja, - lai, pirms jūs ar šo lietu sākat darboties, paziņotu jums: viņš noliedz, ka sūdzībai pret viņu būtu jel kāds pamats vai iemesls, un viņš vispār neierastos tiesā, ja nevarētu to darīt ar tīrām rokam un ja pēc vislabākās sirdsapziņas nebūtu pārliecināts, ka viņam ir tiesības noraidīt sūdzētājas prasību. Man šķiet, ka es pareizi apgaismoju jūsu viedokli, cienījamo ser, vai ne? - mazais vīriņš sacīja, pievērsdamies misteram Pikvikam.

- Pilnīgi pareizi, - šis džentlmenis apliecināja.

Seržants Snabins atvāza savu lorneti, pacēla to pie acīm, tad, misteru Pikviku dažas sekundes ļoti ziņkārīgi uzlūkojis, pievērsās misteram Perkeram un, viegli smaidīdams, teica:

- Vai mistera Pikvika izredzes ir drošas?

Advokāts paraustīja plecus.

- Vai jūs gribat izsaukt lieciniekus?

- Nē.

Smaids seržanta sejā iezīmējas skaidrāk, viņš vēl sparīgāk pašūpoja kāju un, atgāzdamies atzveltnes krēslā, mazticīgi ieklepojās.

Šie mājieni, kas ļāva noprast seržanta domas par lietas izredzēm, bija gan neuzkrītoši, tomēr misters Pikviks tos pamanīja. Viņš ciešāk nostiprināja uz deguna brilles, caur kurām bija uzmanīgi novērojis seržanta jūtu izpausmes, kādas tas bija atļāvies izrādīt, un ļoti sparīgi, pilnīgi neievērodams visus mistera Perkera brīdinošos mājienus un saraukto pieri, teica:

- Mana vēlēšanās tāda iemesla dēļ apmeklēt jūs, ser, bez šaubām, liksies ļoti neparasta džentlmenim, kas šādās lietās pieredzējis tik daudz kā jūs.

Seržants mēģināja nopietni skatīties ugunī, bet viņa sejā atkal atgriezās smaids.

- Jūsu profesijas džentlmeņi, ser, - misters Pikviks turpināja, - redz cilvēku dabas sliktāko pusi, jo visi viņu strīdi, visi niknie novēlējumi un viss ļaunums atklājas jūsu priekšā. No saviem piedzīvojumiem ar zvērinātajiem (es nedomāju nosodīt ne jūs, ne viņus) jūs zināt, cik daudz kas atkarīgs no efekta; un jums ir tieksme pierakstīt citiem vēlēšanos negodīgos un egoistiskos nolūkos lietot tos pašus ieročus, ar kuru īpašībām un vērtību jūs tik labi esat iepazinušies, paši tos pastāvīgi lietodami visgodīgākajos un cienījamākajos nolūkos un ar slavējamu vēlēšanos darīt visu iespējamo jūsu klientu labā. Es tiešām domāju - šim apstāklim jāpateicas par vulgāro, bet ļoti izplatīto uzskatu, ka jūsu profesijas cilvēki visi kā viens esot aizdomīgi, neuzticīgi un pārāk piesardzīgi. Pilnīgi apzinādamies, ser, cik neizdevīgi man pašreizējos apstākļos jums ko tādu sacīt, es tomēr esmu šeit ieradies tādēļ, ka gribu, lai jūs skaidri saprastu to, ko jau mans draugs misters Perkers teica: es esmu nevainīgs vārda laušanā, par ko mani apsūdz, un, lai gan es ļoti labi apzinos, ser, cik nenovērtējama būtu jūsu palīdzība, man tomēr jāpiebilst, ka, ja jūs man neticat, es labāk iztieku bez jūsu talanta atbalsta nekā to izmantoju.

Jau labu brīdi pirms tam, kad beidzās šī runa, kas, mums jāatzīst, mistera Pikvika mutei bija pārāk prozaiska, seržants atkal bija kļuvis izklaidīgs. Tomēr pēc dažām minūtēm, paņēmis spalvu, viņš, liekas, atkal ievēroja klientu klātbūtni un, pacēlis acis no papīriem, diezgan strupi pavaicāja:

- Kas šai lietā ir mans palīgs?

- Misters Fankijs, seržanf Snabin, - advokāts atbildēja.

- Fankijs, Fankijs, - seržants sacīja, - šo vārdu es nekad neesmu dzirdējis. Viņš laikam ir ļoti jauns cilvēks.

- Jā, viņš ir ļoti jauns cilvēks, - advokāts atbildēja. - Viņš tikai nupat kā pielaists.

Pagaidiet... jā, viņš pie tiesas vēl nav ne astoņus gadus.

- Ā, es jau tā domāju, - teica seržants līdzcietīgā balsī, kādā parasti cilvēki runā par gluži bezpalīdzīgiem maziem bērniņiem. - Mister Mellerd, aizsūtiet pēc mistera... mistera...

- Fankija - Holbornkortā, Greizinnā, - Perkers iejaucās (Holbornkortu, starp citu, tagad sauc par Sautskvēru). - Pēc mistera Fankija - un sakiet, ka es ļoti priecātos, ja viņš uz brīdi ierastos.

Misters Mellerds aizgāja izpildīt savu uzdevumu, un seržants Snabins iegrima pārdomās līdz pat mistera Fankija atnākšanai..

Lai gan kā aizstāvis būdams vēl bērna autos, tas bija pilnīgi pieaudzis cilvēks.

Viņš bija ļoti nervozs un runājot mokoši stostījās, tomēr likās, ka tā viņam nav iedzimta kaite, bet drīzāk ceļas no kautrības, no apziņas, ka viņu neievēro, - kas nu zina, līdzekļu, iespaida, sakaru vai nekaunības trūkuma dēļ. Viņš ar vislielāko godbijību noskatījās uz seržantu un bija ārkārtīgi pieklājīgs pret atorneju.

- Man līdz šim vēl nav bijis prieks jūs redzēt, mister Fankij, - seržants Snabins teica ar augstprātīgu labvēlību.

Misters Fankijs paklanījās. Viņam bija gadījies prieks seržantu redzēt - un arī apskaust, kā var apskaust tikai nabaga vīrs, - veselus astoņus gadus un vēl gada ceturksni.

- Cik es saprotu, jūs šai lietā esat mans palīgs? - seržants ieminējās.

Ja misters Fankijs būtu bijis bagāts, viņš nekavējoties būtu aizsūtījis pēc sava klerka, lai tas viņam palīdz atcerēties; ja viņš būtu bijis gudrs, tad būtu pielicis rādītāja pirkstu pie pieres un centies atminēties, vai starp daudzajām lietām, ko viņš uzņēmies, nav arī šī lieta; bet, tā kā viņš nebija ne bagāts, ne gudrs (vismaz šai ziņā ne), viņš nosarka un paklanījās.

- Vai ar dokumentiem jūs, mister Fankij, esat iepazinies? - seržants jautāja.

Šeit atkal misteram Fankijam vajadzēja izlikties, ka viņš aizmirsis visu, kas attiecas uz šo lietu, bet, tā kā viņš bija izlasījis dokumentus, kas procesa gaitā viņam bija piesūtīti, un ne nomodā, ne miegā ne par ko citu arī nebija domājis jau divus mēnešus, kopš bija norīkots par seržanta Snabina jaunāko palīgu, viņš nosarka vēl vairāk un atkal paklanījās.

- Šis ir misters Pikviks, - teica seržants, pamādams ar spalvu uz to pusi, kur šis džentlmenis atradās.

Misters Fankijs paklanījās pret misteru Pikviku ar cieņu, ko vienmēr iedveš pirmais klients, un atkal nolieca galvu pret savu vadītāju.

- Varbūt jūs pavadītu misteru Pikviku, - seržants teica - un... un... un... uzklausītu visu, ko misters Pikviks gribētu sacīt. Mēs, protams, konsultēsimies.

Tā devis mājienu, ka ir jau diezgan ilgi traucēts, seržants Snabins, kas pamazām bija kļuvis arvien izklaidīgāks, uz mirkli pielika pie acīm lorneti, pret visiem viegli paklanījās un atkal dziļi iegremdējās lietā, kura attiecās uz nebeidzamu tiesāšanos, ko bija izraisījis kāda cilvēka nodarījums. Šis cilvēks, kurš bija miris kopš simt vai vairāk gadiem, savā laikā bija aizsprostojis kādu taciņu, kas veda no kādas vietas, no kuras neviens nekad nenāca, uz kādu citu vietu, uz kuru neviens nekad negāja.

Misters Fankijs neparko negribēja iziet ne pa vienām durvīm, pirms pa tām nebija izgājis misters Pikviks un viņa advokāts, tādēļ aizritēja zināms laiks, līdz tie nokļuva skvērā, un, to sasnieguši, viņi pastaigājās šurpu turpu un ilgi apspriedās, rezultātā atzīdami, ka esot ļoti grūti pateikt, kāds būšot spriedums; ka neviens nevarot uzņemties pareģot jel kādas prāvas iznākumu; ka tā esot liela laime, ka pretinieki neesot dabūjuši seržantu Snabinu, un izteica vēl daudz līdzīgu šaubu un mierinājumu, kas tādos gadījumos parasti.

Tad misteru Velleru viņa kungs pamodināja no stundu ilga salda snaudiena, un, pateikuši ardievas Lautenam, viņi atgriezās Sitijā.

^{1 - Tas nozīmē: pēc izrādes, sākuma, ap pulksten deviņiem, kad biļetes tika pārdotas ievērojami lētāk. Edelfija - teātris, kurā galvenokārt uzveda melodrāmas.}

^{2 - Speciāla žūrija - tas ir, speciāls piesēdētāju sastāvs dažās civillietās atšķirībā no parastā sastāva (Anglijā daļa civillietu pakļautas piesēdētāju tiesai).}

^{3 - Seržants - ievērojamu juristu goda tituls (citādi tos sauc arī par karaliskajiem juriskonsultiem; agrāk tas atbilda titulam «tieslietu doktors»).}

^{4 - Telegrāfiska atbilde. - Domāts pirmais telegrāfa paveids - zīmju telegrāfs, kad no speciāliem torņiem, kas izvietoti redzamības attālumā cits no cita, ziņas padeva tālāk ar mehāniskas signalizācijas kodu, - dienu vicināja īpašus vēzēkļus, nakti raidīja uguns signālus.}

^{5 - Pēc vecvecas paražas Anglijā dažādu oficiālu dokumentu mapes vai saiņus sasēja vai pārsēja ar sarkanām lentītēm. No tā mūsdienu angļu leksikā izteiciens «sarkanā lentīte» (Red Tape) dabūjis nozīmi «birokrātisms».}