Pikvika kluba piezīmes

XLII NODAĻA

Kad otrā rītā misters Pikviks atvēra acis, pirmais, ko tās ieraudzīja, bija Semjuels Vellers, kas sēdēja uz mazas, melnas somas un, acīm redzami nogrimis dziļās domās, neatlaidīgi aplūkoja brašā mistera Smengla stalto stāvu, kamēr pats misters Smengls, pa daļai jau apģērbies, sēdēja savā gultā un pilnīgi bezcerīgi mēģināja ar skatieniem piespiest misteru Velleru nolaist acis. Mēs sakām - pilnīgi bezcerīgi, tādēļ ka Sems, ar vienu visu aptverošu skatienu aplūkojis mistera Smengla cepurīti, pēdas, galvu, seju, kājas un vaigbārdu, turpināja neatlaidīgi raudzīties viņā, izrādīdams vislielāko apmierinātību un nemaz neņemdams vērā mistera Smengla personīgās izjūtas, gluži tā, it kā viņš aplūkotu kādu koka tēlu vai ar salmiem piebāztu Gaiju Foksu¹.

- Nu, vai tagad jūs mani pazīsit? - teica misters Smengls, pieri saraucis.

- Varu jūs uzrādīt kauč vai zem zvēresta, - Sems jautri atbildēja.

- Neesiet bezkaunīgs pret džentlmeni! - misters Smengls aizrādīja.

- Itin nemaz, - Sems attrauca. - Ja jūs man pateiks, kad viņš ir pamodies, es uzvedīsies ekstra pieklājīgi!

Šī piezīme, kas miglaini norādīja, ka misters Smengls nav džentlmenis, vēl vairāk iekarsēja viņa dusmas.

- Maivin! - misters Smengls teica niknā balsī.

- Kas par lietu? - šis džentlmenis no savas guļvietas atsaucās.

- Kas, pie velna, ir šis zellis?

- Dieva vārds, - misters Maivins atteica, slinki paskatīdamies no segas apakšas, - tas man jums būtu jāprasa. Vai viņam te ir kādas darīšanas?

- Nē, - misters Smengls atbildēja.

- Tad nolaidiet viņu pa kāpnēm un pasakiet, lai viņš neuzdrošinās piecelties, kamēr es neaiziešu iespert viņam ar kāju, - misters Maivins atbildēja, un, tik ātri atradis padomu, šis lieliskais džentlmenis atkal sāka snaust.

Spriežot pēc šīm nepārprotamajām pazīmēm, saruna draudēja kļūt pārāk personiska, un misteram Pikvikam šķita vietā iejaukties.

- Sem, - misters Pikviks teica.

- Ser? - šis džentlmenis atsaucās.

- Vai kopš vakar vakara ir noticis kas jauns?

- Nekā īpašīga, ser, - Sems atbildēja, paskatīdamies uz mistera Smengla vaigbārdu, - tikai šitā spiedīgā atmosfēra ir gaužām veicinājse visai kaitīgu nezāļu augšanu, bet, ja neskaita šo lietu, viss ir puslīdz mierīgi.

- Es celšos augšā, - misters Pikviks teica, - padodiet man kaut ko tīru!

Lai kādi naidīgi nolūki varbūt bija misteram Smenglam, taču, kad viņš redzēja, kā izkravā somu, viņa domas ātri apgriezās otrādi; tās saturs, šķiet, lika viņam domāt tikai vislabāko ne vien par misteru Pikviku, bet arī par Semu, kas, kā viņš drīz vien paziņoja pietiekami skaļā balsī, lai šī ekscentriskā persona nevarētu pārklausīties, esot īsts tīrasinīgs oriģināls un tādēļ tieši pēc viņa gaumes. Pret misteru Pikviku viņa mīlestībai nebija robežu.

- Vai es kaut kā jums nevaru palīdzēt, godājamo ser? - Smengls teica.

- Pateicos, es gan nezinu, ko tad, - misters Pikviks atbildēja.

- Vai nav jāsūta veļa mazgātājai? Es ārpusē pazīstu kādu ļoti krietnu mazgātāju, kas divreiz nedēļā nāk pēc manas veļas, un - pie joda, kāda velnišķīga laime - tieši šodien viņai jānāk! Vai man nepielikt šos sīkumus pie manējiem? Nerunājiet pār apgrūtinājumu! Velns lai parauj! Ja džentlmenis nelaimē nevar spert lieku soli, lai palīdzētu otram džentlmenim, kas tādā pašā stāvoklī, tad taču nav vērts saukties par cilvēku!

Tā runāja misters Smengls, pa to laiku virzīdamies, cik iespējams, tuvāk somai un raidīdams skatienus, kas izteica viskvēlāko un nesavtīgāko draudzību.

- Vai jums nevajag nodot kalpotājam izdauzīt drēbes, mans mīļais? - Smengls turpināja.

- Itin nekā, mans mīļais puikiņ, - atteica Sems mistera Pikvika vietā. - Ja kādu no mums varētu izdauzīt, neapgrūtinot kalpotāju, tas būtu priekš mums visiem vispatīkamāk, kā teica skolotājs, kad jaunais džentelmens nebij mierā, ka viņu pērs apkalpotājs.

- Un tiešām nav nekā, ko es savā lādītē varētu aizsūtīt mazgātājai? - Smengls teica diezgan apmulsis, no Sema pievērsdamies misteram Pikvikam.

- Itin nekā, ser, - atcirta Sems. - Es baidās, ka tā mazā lādīte ir jau bāztin piebāzta ar jūsu pašu lietām.

Šos vārdus pavadīja tik izteiksmīgs skatiens uz to mistera Smengla apģērba piederumu, no kura izskata parasti spriež par veļas mazgātāju prasmi izmazgāt džentlmeņu veļu, ka viņam atlika vienīgi apgriezties uz papēža un vismaz pagaidām atmest visus nodomus attiecībā uz mistera Pikvika maku un garderobi. Tāpēc viņš saīdzis devās uz bumbotavu, kur ieturēja vieglas un veselīgas brokastis, kas sastāvēja no iepriekšējā naktī iegūtajiem diviem cigāriem.

Misters Maivins, kurš bija nesmēķētājs un kura rēķins pie sīktirgotāja tāpat bija sasniedzis dēļa apakšu un pārnests otrā pusē, palika gultā un, kā pats izteicās, «paēda pa miegam».

Pabrokastojis blakus ēdamistabai ierīkotajā mazajā kambarītī, kuru lepni sauca par ligzdiņu un kuras ikreizējais iemītnieks par nelielu papildu samaksu baudīja nenovērtējamo priekšrocību dzirdēt visas sarunas, kas notika minētajā ēdamistabā, un nosūtījis misteru Velleru dažās neatliekamās darīšanās, misters Pikviks devās uz sardzes istabu aprunāties ar misteru Rokeru par savu turpmāko novietošanos.

- Novietošanos, ko? - šis džentlmenis teica, skatīdamies lielā grāmatā. - Vietas pietiks, mister Pikvik. Jūsu biedra biļete būs divdesmit septītajā istabā trešajā stāvā.

- Kas? - misters Pikviks pārvaicāja. - Kā jūs teicāt?

- Jūsu biedra biļete, - misters Rokers atbildēja, - vai saprotat?

- Ne gluži, - misters Pikviks smaidīdams atbildēja.

- Kā, - misters Rokers attrauca, - tas taču ir skaidrs kā diena. Jums būs biedra biļete divdesmit septītajā istabā, trešajā stāvā, un tie, kas šajā istabā dzīvo, būs jūsu biedri.

- Vai viņu daudz? - misters Pikviks nedroši pajautāja.

- Trīs, - misters Rokers atbildēja.

Misters Pikviks nokāsējās.

- Viens no tiem ir mācītājs, - misters Rokers teica, kaut ko rakstīdams uz mazas papīra lapiņas, - otrs miesnieks.

- Kas? - misters Pikviks iesaucās.

- Miesnieks, - misters Rokers atkārtoja, uzsizdams uz galda ar spalvu, lai to izārstētu no nevēlēšanās rakstīt. - Kas tas kādreiz bija par brašu puisi! Jūs atceraties Tomu Martinu, Nedij? - viņš teica otram vīram, kas atradās sardzes istabā un ar divdesmit piecu asmeņu kabatas nazi kasīja no zābakiem dubļus.

- Kā nu es neatcerēšos! - uzrunātais atbildēja, stipri uzsvērdams personisko vietniekvārdu.

- Ak tu mīļo debestiņ! - misters Rokers teica, lēni šūpodams galvu un izklaidīgi skatīdamies pa aizrestoto logu, it kā aizgrābtībā atcerēdamies kādu idilisku scēnu no savas agrās jaunības. - Liekas, ka tikai vēl vakardien viņš iepēra ogļu krāvēju «Lapsā zem Pakalna» pie kuģu piestātnes. Man ir tā, it kā es viņu pašlaik redzētu nākam pa Strendu starp diviem polismeņiem, no zilumiem mazliet atskurbušu, ar etiķa plāksteri virs labās acs, un tas jaukais buldogs, kas vēlāk sakoda zēnu, seko viņam uz pēdām.

Kā gan laiks paiet, Nedij, vai ne?

Džentlmenis, kam šie vārdi bija adresēti, likās piederam pie klusētāju un domīgo šķiras un tikai atkārtoja pēdējo jautājumu, un misters Rokers, nokratīdams dzejisko un sērīgo pārdomu tīklu, kurā bija sapinies, atgriezās ikdienas dzīvē un atkal paņēma spalvu.

- Vai jūs nezināt, kas ir trešais džentlmenis? - jautāja misters Pikviks, kuru šis viņa nākamo biedru raksturojums ne visai iepriecināja.

- Kas tas Simpsons tāds ir, Nedij? - misters Rokers teica, pievērsdamies savam biedram.

- Kāds Simpsons? - Nedijs vaicāja.

- Nu tas no divdesmit septītās, trešajā, kam piebiedrosies šis džentlmenis.

- Ak tas! - Nedijs atbildēja. - Tas nav gluži nekas. Agrāk viņš bija zirgu mietnieks, bet tagad vienkārši blēdis.

- Ā, tā jau es domāju, - misters Rokers atbildēja, aizvērdams grāmatu un ielikdams mazo papīra lapiņu mistera Pikvika rokās. - Te ir biļete, ser.

Ļoti apmulsis par tik ātru sava likteņa izšķiršanu, misters Pikviks devās atpakaļ cietumā, savā prātā apsvērdams, ko vislabāk iesākt. Taču, nolēmis, ka pirms citu soļu speršanas būtu ieteicams personīgi satikties un aprunāties ar trim džentlmeņiem, pie kuriem bija nolemts viņu novietot, viņš devās tieši uz trešo stāvu.

Kādu laiku klīdis pa galeriju, mēģinādams vājajā gaismā salasīt numurus uz daudzajām durvīm, viņš pēdīgi griezās pie virtuves zēna, kas veica savu parasto rīta nodarbošanos - savāca alvas traukus.

- Kur ir divdesmit septītais, mans mīļais draugs? - misters Pikviks teica.

- Piecas durvis tālāk, - virtuves zēns atbildēja. - Tur uz durvīm ar krītu uzbildēts pakārts vīrs, kas smēķē pīpi.

Sekodams šim norādījumam, misters Pikviks lēni gāja pa galeriju, līdz ieraudzīja iepriekš aprakstīto «džentlmeņa portretu» un uz tā sejas pieklauvēja ar saliektu rādītāja pirkstu - sākumā klusu, tad dzirdamāk. Šo procedūru dažas reizes bez panākumiem atkārtojis, viņš iedrošinājās atvērt durvis un palūkoties iekšā.

Istabā atradās tikai viens cilvēks, un tas bija izliecies pa logu tik tālu, cik vien to varēja, nezaudējot līdzsvaru, un ļoti neatlaidīgi centās uzspļaut uz cepures kādam draugam, kas atradās apakšā. Tā kā ne runāšana, ne klepošana, ne šķaudīšana, ne klaudzināšana, ne arī kāda cita parasta uzmanības pievēršanas metode nespēja šim cilvēkam atgādināt, ka ieradies viesis, misters Pikviks, brīdi vilcinājies, piegāja pie loga un viņu viegli paraustīja aiz svārku stērbelēm. Vīrs žigli atrāvās no loga un, noskatījis misteru Pikviku no galvas līdz kājām, visai īgni uzprasīja, kāda velna viņam te vajagot.

- Man šķiet, - misters Pikviks teica, paskatījies savā biļetē, - man šķiet, ka šī ir divdesmit septītā istaba trešajā stāvā.

- Nu, un tad? - džentlmenis atbildēja.

- Es šeit ierados tādēļ, ka saņēmu šo papīra gabaliņu, - misters Pikviks paskaidroja.

- Dodiet šurp! - teica džentlmenis.

Misters Pikviks paklausīja.

- Man liekas, ka Rokers varēja gan jūs pielikt kaut kur citur, - teica misters Simpsons (jo šis bija tas blēdis) pēc visai neapmierinātas klusēšanas brīža.

Arī misters Pikviks domāja tāpat, bet, ievērojot visus apstākļus, nolēma, ka prātīgākais būs klusēt.

Misters Simpsons vēl dažus mirkļus pārlika un tad, izbāzis galvu pa logu, griezīgi iesvilpās un vairākas reizes skaļi sauca kādu vārdu. Kas tas bija par vārdu, misters Pikviks nevarēja saprast, bet nojauta, ka tā būs kāda mistera Martina palama, jo apakšā pagalmā liels skaits džentlmeņu tūliņ sāka saukāt: «Miesniek!» - atdarinot toni, kādā šī derīgā sabiedrības šķira paradusi ik dienas atgādināt savu ierašanos pie virtuvju durvīm.

Sekojošie notikumi apstiprināja mistera Pikvika nojautas pareizību, jo pēc dažām sekundēm kāds džentlmenis, savam vecumam neatbilstoši izplūdis, ģērbies savai profesijai parastajā zilajā kokvilnas blūzē un atloku zābakos ar apaļiem purngaliem, pilnīgi aizelsies ienāca istabā, un viņam cieši sekoja otrs džentlmenis stipri apdilušā, melnā uzvalkā un roņādas cepurē. Pēdējam džentlmenim, kas bija sapogājies līdz pat zodam - pārmaiņus ar pogām un saspraužamām adatām, bija visai rupja, sarkana seja, un viņš izskatījās kā nodzēries mācītājs, kas viņš patiesībā arī bija.

Kad šie abi džentlmeņi pēc kārtas bija izstudējuši mistera Pikvika biļeti, viens izteica domas, ka tā esot «blēdība», bet otrs pārliecību, ka tā esot «ķibele».

Šādos visai saprotamos vārdos izpauduši savas jūtas, viņi, valdot neveiklam klusumam, raudzījās uz misteru Pikviku un cits uz citu.

- Tas ir ļoti nepatīkami un tieši tagad, kad mēs tik labi esam iekārtojušies ar gulēšanu, - teica mācītājs, skatīdamies uz trijiem netīriem gultas maisiem, kas bija ietīti segās un vienā istabas stūrī pa dienu veidoja pakāji, uz kuras bija novietota veca, ieplīsusi mazgājamā bļoda, krūze un vienkāršs, dzeltens māla ziepju trauks ar zilu puķi. - Ļoti nepatīkami.

Misters Martins izteica tās pašas domas, tikai mazliet spēcīgākos vārdos; misters Simpsons, izsacījis daudz un dažādus apzīmētājus bez neviena lietas vārda, uzlocīja piedurknes un sāka mazgāt dārzeņus pusdienām.

Misters Pikviks pa to laiku aplūkoja istabu, kas bija atbaidoši netīra un neciešami piesmakusi. No grīdsegas vai aizkariem nebija ne zīmes. Nebija pat skapja. Bez šaubām, ja tāds te būtu bijis, atrastos visai maz lietu, ko tajā ielikt, taču, lai gan to skaitā maz un tie apmēros nelieli, maizes klaipu atlikumi, siera gabali, mitri dvieļi, gaļas gabalu pārpalikumi, novalkāti apģērba piederumi, apdauzīti trauki, plēšas bez sprauslas un grauzdējamās dakšiņas bez zariem izskatās diezgan nelādzīgi, ja tie visi izkaisīti uz grīdas mazā telpā, kur dienu un nakti uzturas trīs bezdarbīgi vīrieši.

- Es domāju, ka to kaut kā var nokārtot, - teica miesnieks pēc diezgan ilgas klusēšanas. - Cik jūs gribat par aiziešanu?

- Lūdzu, piedodiet, - misters Pikviks atbildēja. - Kā jūs teicāt? Es jūs ne visai labi saprotu.

- Cik jūs gribat atkāpšanās naudas? - miesnieks atkārtoja. - Parastā maksa ir divi šiliņi seši pensi. Vai gribat trīs bobus?

- Un vēl benderi, - piesolīja garīgais džentlmenis.

- Labi, man nav iebildumu, tas ir tikai divi pensi vairāk no deguna, - misters Martins piekrita.

- Nu, ko jūs tagad sacīsit? Mēs no jums atpirksimies par trim šiliņiem un sešiem pensiem nedēļā. Iet tā lieta?

- Un izsauksim galonu alus, - misters Simpsons piebilda. - Šitā.

- Un uz vietas to izdzersim, - mācītājs piemetināja. - Nu?

- Man šīs iestādes noteikumi tiešām ir tik sveši, - misters Pikviks atbildēja, - ka es vēl tagad jūs nesaprotu. Vai tad es varu dzīvot kaut kur citur? Es domāju, ka nevaru.

Izdzirdis šo jautājumu, misters Martins ārkārtīgi pārsteigts paskatījās uz saviem abiem draugiem, un tad visi šie džentlmeņi ar labo īkšķi parādīja sev pār kreiso plecu.

Šī darbība, ko vārdos var izteikt tikai nepilnīgi ar visai nepietiekamo izteicienu «gluži otrādi», ja to izpilda zināms skaits lēdiju vai džentlmeņu, kas paraduši darboties saskaņoti, atstāj ļoti graciozu un patīkamu iespaidu; tā izsaka vieglu un rotaļīgu sarkasmu.

- Vai jūs varat! - misters Martins atkārtoja ar nožēlojošu smaidu.

- Nu, ja es tik maz pazītu dzīvi, es apēstu savu cepuri un norītu sprādzi, - mācītājs papildināja.

- Es tāpat, - svinīgi piemetināja sportiskā izskata džentlmenis.

Pēc šī ievada visi trīs istabas biedri vienā balsī paskaidroja misteram Pikvikam, ka nauda Flītā esot gluži tas pats, kas nauda ārpusē, ka tā viņam nekavējoties varot sagādāt gandrīz visu, ko viņš vēloties, un gadījumā, ja viņam tā esot, bet neesot iebildumu to izdot, viņš pusstundas laikā varot dabūt atsevišķu istabu ar visām mēbelēm un pilnīgā kārtībā, ja tikai izteiktu vēlēšanos.

Pēc tam abas puses šķīrās savstarpēji ļoti apmierinātas; misters Pikviks atkal devās uz sardzes istabu un trīs biedri uz ēdamistabu, lai tur izdotu tos piecus šiliņus, ko mācītājs ar apbrīnojamu apdomību un tālredzību šim nolūkam bija aizņēmies no mistera Pikvika.

- Es jau zināju! - krikšķinādams teica misters Rokers, kad misters Pikviks paskaidroja, kādēļ atgriezies. - Vai es neteicu, Nedij?

Universālā spalvu naža filozofiskais īpašnieks apstiprinoši ieņurdējās.

- Es zināju, ka jūs gribēsit atsevišķu istabu, parauj jods, - misters Rokers teica. -

Paskatīsimies. Jums vajadzēs kaut kādas mēbeles. Man šķiet, jūs tās īrēsit no manis?

Tā te parasti dara.

- Ar lielāko prieku, - misters Pikviks atbildēja.

- Ēdamistabas stāvā ir lieliska istaba, kas pieder kādam kanclera cietumniekam, -

Rokers turpināja. - Tā jums maksās vienu mārciņu nedēļā. Man liekas, ka jums nebūs iebildumu?

- Nemaz, - misters Pikviks atbildēja.

- Nu tad nāciet man līdz, - teica Rokers, veicīgi paņemdams cepuri. - Šo lietu var nokārtot piecās minūtēs. Žēlīgais tēvs! Kāpēc jūs pašā sākumā nesacījāt, ka gribat iekārtoties ar ērtībām?

Kā jau slēdzējs bija pareģojis, lietu nokārtoja ātri. Kanclera cietumnieks bija atradies šeit jau pietiekoši ilgi, lai pazaudētu draugus, mantu, ģimenes pavardu un laimi un lai iegūtu tiesības uz atsevišķu istabu. Taču, tā kā viņš cieta nelielas neērtības tādēļ, ka viņam bieži trūka maizes kumosa, viņš kāri uzklausīja mistera Pikvika priekšlikumu noīrēt istabu un labprāt atdeva to viņam pilnīgā un netraucētā lietošanā par divdesmit šiliņiem nedēļā; ar šo summu viņš turpmāk apņēmās atpirkties no visiem un ikviena, kam šo istabu vēl varētu ierādīt dzīvošanai.

Līgumu slēdzot, misters Pikviks ar līdzjūtīgu interesi viņu aplūkoja. Tas bija garš, kalsns vīrs ar miroņbālu seju, iekritušiem vaigiem un nemierīgām, drudžainām acīm, ģērbies vecā mētelī un rīta kurpēs. Viņa lūpas bija bālas un tievie kauli izspiedušies.

Lai dievs viņam palīdz! Ieslodzījuma un trūkuma dzelzs zobi bija viņu lēnām grauzuši jau divdesmit gadus.

- Un kur jūs pa to laiku dzīvosit, ser? - misters Pikviks ieminējās, nolikdams pirmās nedēļas īri uz ļodzīgā galda.

Vīrs ar trīcošu roku pievāca naudu un atbildēja, ka to viņš vēl nezinot; viņam esot jāiet un jāpameklē, kur varētu nolikt savu gultu.

- Baidos, ser, - misters Pikviks sacīja, viegli un līdzjūtīgi aizskardams viņa roku, - baidos, ka jums būs jādzīvo kādā trokšņainā un pārpildītā telpā. Lūdzu, uzskatiet šo istabu par savējo, kad vien jums vajadzīgs miers vai kad kāds no jūsu draugiem ieradies jūs apmeklēt.

- Draugi! - vīrs viņu gārdzošā balsī pārtrauca. - Ja es gulētu miris pasaules dziļākās bedres dibenā, aizskrūvētā un aizlodētā zārkā, vai trūdētu tumšajā un netīrajā notekā, kas veļ savas gļotas zem šī cietuma pamatiem, es nevarētu būt vairāk aizmirsts un atstāts novārtā kā šeit. Es esmu mironis - miris sabiedrībai, bez tās nožēlas, ko sabiedrība veltī cilvēkiem, kuru dvēseles aizgājušas pastarās tiesas priekšā. Mani varētu apmeklēt draugi! Mans dievs! Šai vietā esmu nodzīvojis no spēka gadiem līdz vecumam, un nav neviena, kas paceltu roku pār manu gultu, kad es tur gulēšu miris, un teiktu: «Paldies dievam, viņš ir aizgājis!»

Uztraukums, kas šī cilvēka sejā, viņam runājot, bija ielējis neparastu sārtumu, norimās, un, drudžaini sažņaudzis izdilušas rokas, viņš izslīdēja no istabas.

- Vai re, kā noskaitās, - smaidīdams teica misters Rokers. - Jā, viņi ir tādi paši kā ziloņi; šad un tad viņi kaut ko sajūt un tad kļūst traki!

Izsacījis šo dziļi līdzjūtīgo piezīmi, misters Rokers sāka rīkoties tik izveicīgi, ka īsā laikā istaba bija apgādāta ar grīdsegu, sešiem krēsliem, galdu, guļamo dīvānu, tējas katliņu un dažiem sīkumiem par visai mērenu īres maksu - divdesmit septiņiem šiliņiem un sešiem pensiem nedēļā.

- Nu, vai mēs vēl ko varētu darīt jūsu labā? - misters Rokers jautāja, apmierināti lūkodamies visapkārt un sažņaugtajā dūrē priecīgi žvadzinādams īri par pirmo nedēļu.

- Varbūt gan, - misters Pikviks sacīja, brīdi kaut ko nopietni pārdomājis. - Vai šeit ir tādi cilvēki, ko varētu aizsūtīt izpildīt kādus uzdevumus un tā tālāk?

- Uz ārpusi, jūs domājat? - misters Rokers jautāja.

- Jā, es domāju tādus, kas drīkst iziet ārā. Ne cietumniekus.

- Jā, tādi ir, - Rokers atteica. - Ir viens tāds nabaga velns, kam draugs sēž nabagu pusē, un tas priecājas par katru darbu. Viņš jau divus mēnešus izpilda visdažādīgākos uzdevumus. Vai man atsūtīt viņu pie jums?

- Esiet tik laipni, - misters Pikviks atbildēja. - Bet pagaidiet... nē. Nabagu puse, jūs sakāt. To es gribētu redzēt... es pats pie viņa aiziešu.

Parādnieku cietuma nabagu pusē, kā jau pats vārds norāda, ir ieslodzīti visnožēlojamākie un nelaimīgākie parādnieki. Cietumnieks, kas nokļūst nabagu pusē, nemaksā ne īri par istabu, ne biedra naudu par kopējo telpu. Iemaksas, viņam cietumā ienākot un no tā aizejot, ir ļoti mazas, un viņam ir tiesības tikai uz trūcīgu uztura devu, kuras nodrošināšanai dažas labdarīgas personas laiku pa laikam novēlējušas nelielas naudas summas savos testamentos. Lielākā mūsu lasītāju daļa atcerēsies, ka vēl pirms nedaudziem gadiem Flītas cietuma sienā bija iemūrēts tāds kā dzelzs būris, kurā atradās kāds pēc izskata izsalcis cilvēks, kas laiku pa laikam kratīja naudas lādīti un bēdīgā balsī sauca: «Lūdzu, atcerieties nabaga parādniekus! Lūdzu, atcerieties nabaga parādniekus!» Lādītes saturu, ja tāds bija, sadalīja starp nabaga cietumniekiem, un nabagu puses iemītnieki cits citu nomainīja šī pazemojošā pienākuma izpildīšanā.

Lai gan šis paradums ir atmests un būris tagad aiznaglots, šo nelaimīgo cilvēku nožēlojamais un posta pilnais stāvoklis ir palicis tāds pats. Mēs vairs neļaujam viņiem pie cietuma vārtiem izlūgties garāmgājēju žēlsirdību un līdzjūtību, bet mūsu likumu grāmatas lapās nākamo paaudžu godbijīgai apbrīnai mēs esam atstājuši taisnīgo un labsirdīgo likumu, kas nosaka, ka rūdīto noziedznieku būs ēdināt un apģērbt, bet nabaga parādniekam ļaut nomirt aiz bada un aukstuma. Tā nav izdoma. Nevienā no mūsu parāda cietumiem nepaietu ne nedēļa, kad kāds no šiem cilvēkiem nenomirtu lēnā, bet neizbēgamā bada nāvē, ja viņiem nepalīdzētu to biedri - cietumnieki.

Kāpdams augšup pa šaurajām kāpnēm, pie kuru pakājes Rokers viņu bija atstājis, misters Pikviks šīs lietas pārdomāja un pamazām nonāca līdz vārīšanās punktam. Šīs pārdomas viņu tā satrauca, ka viņš iedrāzās telpā, kura viņam bija norādīta, skaidri neapzinādamies ne vietu, kurā viņš atradās, ne arī savas ierašanās iemeslu.

Telpas vispārējais izskats viņam tūliņ lika atjēgties, bet, tikko viņš bija uzmetis acis cilvēkam, kas kvernēja pie noputējušā kamīna, viņš ļāva nokrist cepurei uz grīdas un. aiz pārsteiguma palika stāvot kā sastindzis.

Jā, noplīsušās drēbēs un bez svārkiem, vienkāršā, dzeltenā, sadriskātā kalikona kreklā, pār seju pārkritušiem matiem, ciešanu izmainītu un badā novājējušu seju tur sēdēja misters Alfrēds Džingls! Atspiedis galvu pret roku, viņš nekustīgi skatījās kamīnā, un viss viņa izskats liecināja par postu un izmisumu.

Blakus viņam, apātiski pret sienu atspiedies, stāvēja kāds plecīgs muižnieks un plīkšķināja ar vecu suņa pātagu pa atloku zābaku, kas greznoja viņa labo kāju; kreisā vēl bija iebāzta vecā rīta kurpē, jo viņš mēdza apģērbties vairākos paņēmienos. Šeit viņu bija noveduši zirgi, suņi un dzeršana - viss kopā. Pie vientuļā zābaka turējās norūsējis piesis, ar ko viņš reizēm cirta tukšā gaisā, tai pašā laikā dodams zābakam kārtīgu sitienu un nomurminādams vārdus, ar kādiem jātnieki uzmudina savus zirgus.

Pašlaik viņš iedomājās, ka aulekšo pāri šķēršļiem. Nabaga nožēlojamais! Ar sava lieliskā zirgu staļļa ātrāko zirgu viņš nekad nebija jājis ne pusē tik ātri, cik ātri bija drāzies pa ceļu, kas nobeidzas Flītā.

Istabas otrā pusē uz nelielas koka kastes sēdēja vecs vīrs, kura skatiens bija kā piekalts grīdai un sejā sastingusi dziļa un bezcerīga izmisuma izteiksme. Kāda maza meitene - viņa mazmeitiņa - rosījās turpat apkārt, ar tūkstoš dažādu bērnišķīgu izdomu palīdzību cenzdamās piesaistīt sev viņa uzmanību, bet vecais vīrs viņu ne redzēja, ne dzirdēja. Balss, kas kādreiz viņam bija likusies kā mūzika, un acis, kas bija šķitušas kā gaisma, tagad viņa apziņu atstāja aukstu. Viņa locekli slimīgi drebēja, un viņa gars bija kā paralizēts.

Istabā, sapulcējušies bariņā, stāvēja vēl daži vīrieši, kas savā starpā skaļi sarunājās. Tur bija arī kalsna un novājējusi sieviete - kāda cietumnieka sieva, kas ļoti uzcītīgi laistīja nokaltuša un novītuša stāda nožēlojamo stumbeni, kurš, acīm redzot, nekad vairs nevarēs izdzīt nevienu zaļu lapu. Tas varbūt vislabāk simbolizēja tos pienākumus, kuru dēļ viņa šeit atradās.

Tādi bija cilvēki, ko ieraudzīja mistera Pikvika pārsteigtais skatiens. Troksnis, ko sacēla kāds cilvēks, steidzīgi ienākdams istabā, lika viņam atjēgties. Pavērsis acis pret durvīm, viņš ieraudzīja ienācēju, kurā, par spīti skrandām, netīrībai un nabadzībai, saskatīja mistera Džoba Trotera pazīstamos vaibstus.

- Misters Pikviks! - skaļi iesaucās Džobs.

- Ko? - teica Džingls, pielēkdams no sava sēdekļa. - Misters... Tā ir - dīvaina vieta - savādas lietas - tā man arī vajag - ļoti!

To pateicis, misters Džingls sabāza rokas vietās, kur agrāk bija atradušās viņa bikšu kabatas, un, nokāris galvu uz krūtīm, atslīga krēslā.

Misters Pikviks bija saviļņots - abi šie vīri izskatījās tik nožēlojami! Steidzīgais skatiens, ko Džingls neviļus bija uzmetis Džoba atnestajam mazajam aitas gaļas gabaliņam, izteica vairāk par viņu bēdīgo stāvokli, nekā to varētu izdarīt divas stundas ilga izskaidrošanās. Viņš lēnprātīgi paskatījās uz Džinglu un teica:

- Man gribētos ar jums parunāties vienatnē. Vai jūs uz brīdi neiznāktu ārā?

- Labprāt, - Džingls attrauca, steigšus pieceldamies. - Tālu aiziet nevar - no pārstaigāšanās šeit nav jābīstas - parks iežogots - vieta skaista - romantiska, bet ne pārāk plaša - pieejama publikas apskatei - ģimene pastāvīgi uzturas pilsētā - pārvaldnieks ārkārtīgi uzmanīgs - ļoti.

- Jūs aizmirsāt savus svārkus, - misters Pikviks aizrādīja, kad viņi bija iznākuši kāpņu telpā un aizvēruši durvis.

- Ko? - Džingls atsaucās. - Ieklučoti - pie mīļajiem radiņiem - tēvoča Toma - neko nevarēja darīt - ēst vajag, vai zināt. Organisms prasa - un tamlīdzīgi.

- Ko jūs ar to gribat sacīt?

- Pagalam, godājamo ser, - pēdējie svārki, nekā nevarēja darīt. Pārtiku no zābaku pāra - veselas divas nedēļas. No zīda lietussarga - ar ziloņkaula rokturi - nedēļu - fakts - goda vārds - paprasiet Džobam - viņš zina.

- Trīs nedēļas pārtikt no zābaku pāra un zīda lietussarga ar ziloņkaula rokturi! - iesaucās misters Pikviks, kas bija dzirdējis, ka tādas lietas notiekot vienīgi tad, kad kuģis gājis bojā, vai arī lasījis par tādām Konstebla grāmatu sērijā «Miscellanea»².

- Tā ir, - Džingls apliecināja, pamādams ar galvu. - Ķīlu namā - lūk, kvīts - par niecīgām summiņām - gandrīz par neko - visi blēži.

- O, - atsaucās misters Pikviks, kuru šis paskaidrojums stipri atviegloja. - Nu es saprotu. Jūs esat ieķīlājis savu garderobi.

- Visu - un Džoba tāpat - līdz pēdējam kreklam - par to nekas - ietaupām uz mazgāšanu. Drīz vairs nebūs nekā - likšos gultā - badošos - nomiršu - izmeklēšana - mazais kaulu kambaris - nabaga cietumnieks - parastās izdarības - pavisam klusu - džentlmeņi zvērinātie - cietumsargu palīgi - viss kārtībā - dabiska nāve - koronera³ atzinums - nabagmājas bēres - tā viņam arī vajag - viss cauri - nolaist priekškaru.

Šo savu nākotnes izredžu īpatnējo kopsavilkumu Džingls izsacīja viņam parastajā ātrajā valodā, turklāt dažādi vaibstīdams, seju, lai izliktos, ka smaida. Misters Pikviks viegli uztvēra, ka viņa bezrūpība ir viltota, un, cieši, taču bez naida paskatījies Džingla sejā, ieraudzīja, ka viņa acīs ir asaras.

- Lāga vīrs, - Džingls teica, paspiezdams viņa roku un novērsdamies. - Nepateicīgs suns - raudāt ir puiciski - nekā nevaru darīt - pārcietu drudzi - vājš - slims - izsalcis. Viss tas ir pelnīts - bet pārciests daudz - ļoti.

Nespēdams vairs tālāk izlikties un, iespējams, no līdzšinējām pūlēm kļuvis vēl vājāks, nelaimīgais ceļojošais aktieris nosēdās uz kāpnēm un, paslēpis seju rokās, sāka šņukstēt kā bērns.

- Paklausieties, nu paklausieties, - misters Pikviks teica ļoti aizkustināts, - es uzzināšu visu, kas un kā, un tad paskatīsimies, ko varam darīt. Klau, Džob! Kur ir tas puisis?

- Šeit, ser, - Džobs atbildēja, iznākdams kāpņu telpā.

Rakstot par viņu, mēs, starp citu, atzīmējām, ka pat viņa labākajās dienās tam bija dziļi iegrimušas acis; pašreizējā trūkumā un postā viņš izskatījās tā, it kā viņa acis būtu nogrimušas pavisam.

- Šeit, ser, - Džobs teica.

- Nāciet šurp, ser, - misters Pikviks sacīja un mēģināja izskatīties bargs, bet pār viņa vesti ritēja četras lielas asaras. - Saņemiet, ser!

Ko saņemt? Ja šo vārdu uztvertu tā parastajā nozīmē, tam vajadzēja būt sitienam.

Pēc visām paražām vajadzēja sekot smagai, kārtīgai pļaukai, jo misteru Pikviku bija izmuļķojis, piekrāpis un apvainojis šis sabiedrības atkritums, kas tagad bija pilnīgi viņa varā. Vai sacīt taisnību? Tas bija kaut kas no mistera Pikvika vestes kabatas, kas, ielikts Džoba rokā, iežvadzējās un, mūsu lieliskajam, vecajam draugam projām steidzoties, iemeta viņa acīs dzirksti un sirdī prieku.

Kad misters Pikviks sasniedza savu istabu, Sems bija atgriezies un ar drūmu apmierinātību, ko bija ļoti iepriecinoši vērot, aplūkoja visu, kas bija sagādāts viņa kunga ērtībām. Noteikti iebilzdams pret to, ka viņa kungs šeit vispār uzturas, misters Vellers, liekas, uzskatīja par svētu morālisku pienākumu neizrādīt pārliecīgu prieku par to, kas šeit tika darīts, runāts, ieteikts vai ierosināts.

- Nu, Sem, - teica misters Pikviks.

- Nu, ser, - atbildēja misters Vellers.

- Tagad šeit ir diezgan omulīgi, vai ne, Sem?

- Tā nekas, ser, - Sems atbildēja, nicīgi paskatīdamies visapkārt.

- Vai jūs satikāt misteru Tapmenu un pārējos mūsu draugus?

- Jā, ser, es satika, un rītā viņi nāks. Viņi bij gauži pārsteigti, padzirduši, ka šodien nevarot nākt, - Sems atbildēja.

- Vai jūs atnesāt man vajadzīgās lietas?

Atbildes vietā misters Vellers norādīja uz saiņiem, ko cik spēdams kārtīgi un glīti bija novietojis istabas stūrī.

- Labi, Sem, - misters Pikviks sacīja pēc īsas vilcināšanās.

- Tagad paklausieties, ko es jums teikšu, Sem.

- Klausos, ser, - misters Vellers atsaucās. - Šaujiet vaļā, ser!

- Es, Sem, jau no paša sākuma sajutu, - svinīgi teica misters Pikviks, - ka šī nav tāda vieta, kur derētu uzturēties jaunam cilvēkam.

- Vecam ar ne, - misters Vellers piezīmēja.

- Jums pilnīgi taisnība, Sem, - misters Pikviks apstiprināja, - bet veci cilvēki šeit var nokļūt paši savas neuzmanības un pārliecīgas paļāvības dēļ, kamēr jaunus cilvēkus šeit var atvest viņu saimnieku patmīlība. Katrā ziņā šiem jaunajiem cilvēkiem ir labāk, ja viņi šeit nepaliek. Vai jūs mani saprotat, Sem?

- Nē, ser, nesaprotu, - stūrgalvīgi atbildēja misters Vellers.

- Pamēģiniet, Sem, - misters Pikviks teica.

- Labi, ser, - pēc īsa starpbrīža atbildēja Sems, - man domāt, es redzu, uz kuru pusi jūs velk, un, manuprāt, jūs velk daudz par stipru, kā pasta kučiers teica puteņam, kad tas viņu panāca.

- Redzu, Sem, ka jūs mani saprotat, - misters Pikviks turpināja. - Es ne tikvien kā nevēlos, ka jūs gadiem ilgi slaistītos šādā vietā, bet arī jūtu, ka Flītā ieslodzītam parādniekam turēt sulaini ir vislielākā nejēdzība. Sem, - misters Pikviks teica, - jums uz kādu laiku mani jāatstāj!

- Ak uz laiku, ser, ko? - diezgan sarkastiski atbildēja misters Vellers.

- Jā, uz laiku, ko es pavadīšu šeit, - misters Pikviks sacīja. - Jūsu algu es turpināšu maksāt. Jebkurš no maniem trim draugiem jūs ar prieku pieņems, kaut vai tikai aiz cieņas pret mani. Un, ja es, Sem, šo vietu kādreiz atstāšu, - misters Pikviks piemetināja ar mākslotu jautrību, - tad, es jums dodu goda vardu, jūs tūliņ varēsit atgriezties pie manis.

- Tagad, ser, es jums pateiks, kas tas ir, - nopietni un svinīgi teica misters Vellers. - Tā ir tāda lieta, kas neiet cauri nekādā ziņā, un tāpēc par to vairāk nav ko runāt.

- Es runāju nopietni, Sem, un esmu to cieši nolēmis, - misters Pikviks uzstāja.

- Ak šitā gan, ser? - stingri jautāja misters Vellers. - Labi, ser. Tad es ar kaut ko ir apņēmies.

Tā runādams, misters Vellers ļoti rūpīgi uzlika galvā cepuri un strauji atstāja istabu.

- Sem! - misters Pikviks sauca viņam pakaļ. - Sem, šurp!

Bet garajā galerijā jau beidza atbalsoties Sema soļi. Sems Vellers bija prom.

^{1 - Ar salmiem piebāztu Gaiju Foksu. - Tā bija groteska lelle ar laternu un milzīgiem, baltiem cimdiem. Tā attēloja kādu no tā saucamās Pulvera sazvērestības (1605. g.) dalībniekiem. Šo sazvērestību organizēja katoļu opozīcija pret Jēkabu I Stjuartu. Pēc katoļu partijas vadoņu izdomas, parlamenta ēkas pagrabā novietoja pulvera mucas, to aizdedzināšanu uzticēja Gaijam Foksam, un spridzināšana bija paredzēta dienā, kad karalis uzstāsies ar tradicionālo troņa runu. Nejaušības dēļ sprādzienu aizkavēja, sazvērestību atklāja, galvenie nemiernieki un viņu starpā arī Gaijs Fokss gāja bojā uz ešafota, bet lelli Gaija Foksa veidā londonieši ik gadus 5. novembrī - viņu bojā ejas dienā - nesa pa ielām un tad svinīgi sadedzināja. Šī paraža, kuru Dikenss bieži piemin savos romānos, saglabājās vēl divarpus gadsimta.}

^{2 - «Miscellanea» - lētu grāmatu sērija ar visdažādāko saturu, ko izdeva populārais grāmatizdevējs Konstebls pagājušā gadsimta 20. gados (tā dēvētais Konstebla maisījums).}

^{3 - Koroners - ierēdnis, kura galvenais uzdevums ir līķu apskate, ja tiem konstatētas pēkšņas vai varmācīgas nāves pazīmes, un atzinuma izsniegšana šinī sakarībā. Atzinumu paziņoja tā saucamajai koronera tiesai - 15 - 18 piesēdētājiem, kas izsaukti uz līķa atrašanās vietu (tradīcija no XIII gadsimta). Tāpat piesēdētāju klātbūtnē koroners sniedz atzinumus par ugunsgrēka cēloņiem, ja pastāv aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu, par kuģu bojā ejas iemesliem utt.}