Pikvika kluba piezīmes

LIV NODAĻA

Objekts, ko ieraudzīja pārsteigtā klerka acis, bija kāds puika - apbrīnojami resns puika, kas bija ģērbies kalpotāja livrejā un stāvēja uz paklāja, aizvēris acis it kā miegā.

Tik resnu puiku viņš vēl nebija redzējis ne ceļojošā cirkā, ne ārpus tā, un šis apstāklis, kā arī puikas ārkārtīgi klusā un mierīga izturēšanās, ko nekad nevarētu sagaidīt no tāda trokšņa cēlāja, padarīja viņu aiz brīnumiem vai mēmu.

- Kas noticis? - klerks apvaicājās.

Dīvainais puika neatbildēja ne vārda, tikai paklanīja galvu un, kā klerkam likās, klusi iekrācās.

- No kurienes jūs nākat? - klerks taujāja.

Puika nekā neatbildēja. Viņš dziļi elpoja, bet citādi neizrādīja nekādas dzīvības zīmes.

Klerks atkārtoja jautājumu trīs reizes un, atbildi nesaņēmis, gatavojās aizvērt durvis, kad puika pēkšņi atdarīja acis, dažas reizes tās samirkšķināja, nošķaudījās un pacēla roku, it kā gribēdams turpināt klauvēšanu. Pamanījis, ka durvis jau atvērtas, viņš ļoti pārsteigts paskatījās visapkārt un beidzot pievērsa acis mistera Lautena sejai.

- Kāda velna pēc jūs tā dauzāties? - klerks dusmīgi vaicāja.

- Kā dauzos? - klusā, miegainā balsī atteica puika.

- Nu, kā četrdesmit ormaņi, - klerks paskaidroja.

- Tāpēc, ka kungs teica, lai es nebeidzot klauvēt, kamēr atver durvis, jo citādi es aizmigšot, - puika atbildēja.

- Nu, un ko jums lika pateikt? - klerks sacīja.

- Viņš ir tur lejā, - puika atbildēja.

- Kas?

- Kungs. Viņš grib zināt, vai jūs esat mājās.

Dzirdot šos vārdus, misteram Lautenam ienāca prātā paskatīties pa logu.

Ieraudzījis vaļēju ekipāžu un tajā plecīgu, vecu džentlmeni, kas nepacietīgi lūkojās augšup, viņš nolēma pamāt tam ar roku, un vecais džentlmenis tūliņ izlēca no ratiem.

- Tas tur ekipāžā ir jūsu kungs, vai ne? - Lautens prasīja.

Puika pamāja ar galvu.

Tālāko iztaujāšanu aizkavēja vecais Vordls, kas, uzskrējis pa kāpnēm un steigšus pasveicinājis Lautenu, tūliņ iegāja mistera Perkera istabā.

- Pikvik! - vecais džentlmenis izsaucās. - Jūsu roku, draugs! Kāpēc es tikai aizvakar uzzināju, ka jūs esat atļāvuši sevi ieslodzīt cietumā? Un kāpēc jūs, Perker, viņam to atļāvāt?

- Es nekā nevarēju padarīt, godājamo ser, - atbildēja, Perkers, smaidīdams un iešņaukdams tabaku, - jūs taču zināt, cik viņš ietiepīgs.

- Kā nu ne, kā nu ne, - vecais džentlmenis attrauca. - Tomēr es no sirds priecājos, viņu redzot. Tagad es viņu vairs neizlaidīšu no acīm.

To pateicis, Vordls vēlreiz paspieda mistera Pikvika roku un, izdarījis to pašu ar Perkera roku, atmetās atzveltnes krēslā, pie kam viņa jautrajā, sārtajā sejā no jauna atmirdzēja smaidi un veselība.

- Nu, - Vordls sacīja, - notiek gan jaukas lietas, - Perker, draugs, iedodiet šņaucienu tabakas, - tā vēl nekad nav gājis, vai ne ko?

- Ko jūs gribat sacīt? - misters Pikviks apvaicājās.

- Sacīt? - Vordls atsaucās. - To, ka visas meitenes paliek trakas. Jūs teiksit, ka tas nav nekas jauns? Varbūt arī nav, bet tomēr tā ir patiesība.

- Vai jūs, godājamo ser, tikai tādēļ atbraucāt uz Londonu, lai pateiktu mums to? - Perkers jautāja.

- Nē, ne tikai tādēļ, - Vordls atbildēja, - lai gan tas ir mana apmeklējuma galvenais iemesls. Kā klājas Arabellai?

- Lieliski, - misters Pikviks paskaidroja, - un es esmu pārliecināts, ka viņa ļoti priecāsies jūs redzēt.

- Mazā melnacainā koķete! - Vordls atsaucās. - Es jau pats biju domājis kādu jauku dienu viņu apprecēt. Bet tomēr es priecājos par to, ļoti priecājos.

- Kā šī vēsts pie jums nokļuvusi? - misters Pikviks painteresējās.

- To, protams, saņēma manas meitenes, - Vordls paskaidroja. - Arabella aizvakar atrakstīja, ka viņa esot slepeni apprecējusies bez vīratēva piekrišanas un ka jūs esat braucis to iegūt tad, kad atteikums jau vairs nevarējis aizkavēt laulības, nu, un visu pārējo. Es domāju, ka tas ir ļoti piemērots brīdis nopietni aprunāties ar manām meitenēm, tāpēc es teicu, cik tas ir šausmīgi, ka bērni precas bez vecāku atļaujas, un tā tālāk. Bet, dieva vārds, tas uz viņām neatstāja ne mazāko iespaidu. Viņas domāja, ka daudz šausmīgāk esot svinēt kāzas bez līgavas māsām, un tā es tikpat labi būtu varējis sprediķot kaut vai Džo.

Šai vietā vecais džentlmenis pārtrauca runāšanu, lai izsmietos, un, pēc sirds patikas izsmējies, atkal turpināja:

- Bet tas, kā liekas, nav vēl tas labākais. Tā ir tikai puse no visām mīlestības intrigām, kādas patlaban notiek. Mēs jau pusgadu esam staigājuši pa mīnām, un beidzot tās ir izsprāgušas.

- Ko jūs gribat sacīt! - misters Pikviks iesaucās nobālēdams. - Taču ne vēl kādas slepenas laulības?

- Nē, nē, - vecais Vordls atbildēja, - tik ļauni nav.

- Kas tad? - misters Pikviks taujāja. - Vai arī es tur esmu iejaukts?

- Vai man atbildēt uz šo jautājumu, Perker? - Vordls noprasīja.

- Atbildiet, godājamo ser, ja vien ar to sevi nekompromitējat.

- Labi, tādā gadījumā - esat, - Vordls paziņoja.

- Kā? - misters Pikviks uztraukts jautāja. - Kādā veidā?

- Patiešām, - Vordls turpināja, - jūs esat tik ugunīgs jauneklis, ka es gandrīz bīstos jums to sacīt, taču, ja Perkers sēdēs starp mums, lai novērstu miesas bojājumus, tad es riskēšu.

Aizvēris istabas durvis un iestiprinājies ar jaunu šņaucienu no Perkera tabakas dozes, vecais džentlmenis turpināja savu svarīgo vēstījumu ar šādiem vārdiem:

- Lieta tāda, ka mana meita Bella... nu, Bella, kas apprecējās ar jauno Trandlu, jūs jau zināt...

- Jā, jā, zinām, - misters Pikviks nepacietīgi sacīja.

- Neuztrauciet mani jau pašā sākumā. Mana meita Bella (Emīlija, izlasījusi man priekšā Arabellas vēstuli, aizgāja gulēt, jo šai esot sasāpējusies galva) vakarā nosēdās man blakus un sāka runāt par šīm laulībām. «Ko tu, papiņ,» viņa saka, «par tām domā?» - «Nu, ko, mana dārgā,» es teicu, «es domāju, ka tas ir ļoti labi. Es ceru visu to labāko.» Tā es atbildēju tādēļ, ka tobrīd sēdēju pie kamīna un, domās nogrimis, dzēru groku, un es zināju, ka manis šad tad izmestie nenoteiktie vārdi pamudinās viņu runāt tālāk. Abas manas mazās meitenes ir īsti savas dārgās mātes attēli, un tagad, kad es kļūstu, vecs, man patīk sēdēt kopā ar viņām, jo viņu balsis un sejas atgādina manas dzīves laimīgāko laiku un padara mani uz brīdi tikpat jaunu kā toreiz, lai arī ne gluži tik bezrūpīgu. «Tās tiešām, papiņ, ir laulības aiz mīlestības,» teica Bella, brīdi klusējusi. «Jā, mana dārgā,» sacīju es, «bet šādas laulības ne vienmēr ir tās laimīgākās.»

- Ievērojiet - to es apšaubu, - dedzīgi pārtrauca misters Pikviks.

- Labi, labi, - Vordls atteica, - varēsit apšaubīt visu, ko vien gribēsit, kad būs jūsu kārta runāt, bet tagad nepārtrauciet mani.

- Lūdzu, piedodiet, - misters Pikviks attrauca.

- Piedodu, - Vordls atbildēja. - «Man, papiņ, ļoti žēl, ka tu esi pret laulībām, ko noslēdz aiz mīlestības,» teica Bella, mazliet nosarkdama. «Man nav taisnība, mīlulīt, un tā man nevajadzēja sacīt,» es teicu, noglaudīdams viņas vaigu tik mīļi, cik nu vien tas iespējams tādam rupjam, vecam vīram kā es, «jo tava māte apprecējās aiz mīlestības un tu tāpat.» - «Es, papiņ, nedomāju par to,» teica Bella. «Lieta, papiņ, tāda, ka es gribēju ar jums parunāt par Emīliju.»

Misters Pikviks satrūkās.

- Kas tad nu? - Vordls apjautājās, pārtraukdams savu stāstu.

- Nekas, - misters Pikviks attrauca. - Lūdzu, turpiniet!

- Es nekad neesmu mācējis izrunāties gari un plaši, - strupi aizrādīja Vordls. - Tam jānāk ārā agrāk vai vēlāk, un mēs ietaupīsim daudz laika, ja tas nāks tūlīt. Īsi un skaidri - Bella beidzot sadūšojās un man pateica, ka Emīlija esot ļoti nelaimīga; ka viņa un jūsu jaunais draugs Snodgrass jau kopš pagājušiem ziemassvētkiem pastāvīgi sarakstoties un sazinoties; ka viņa esot pavisam nopietni apņēmusies ar to aizbēgt, sekojot savas senās draudzenes un skolas biedrenes slavējamam piemēram; bet, tā kā viņa jūtot zināmus sirdsapziņas pārmetumus, tāpēc ka es pret viņiem abiem vienmēr bijis ļoti laipns, šie nolēmuši, ka sākumā labāk būtu parādīt man to godu un pajautāt, vai man būtu iebildumi, ja viņi apprecētos parastā un ikdienišķā kārtā. Un tagad, mister Pikvik, ja jūs varētu samazināt savas acis līdz parastajiem apmēriem un pateikt, ko mums, pēc jūsu domām, vajadzētu darīt, es jums būtu ļoti pateicīgs.

Īgnais tonis, kādā vecais, labais džentlmenis izteica pēdējo teikumu, nebija gluži nepamatots, jo mistera Pikvika sejā atspoguļojās tāds pārsteigums un neizpratne, ka bija gandrīz jāsmejas, to redzot.

- Snodgrass! Kopš pagājušajiem ziemassvētkiem! - bija pirmie aprautie vārdi, kas nāca no satriektā džentlmeņa lūpām.

- Kopš pagājušajiem ziemassvētkiem, - Vordls apstiprināja. - Tas ir pilnīgi skaidrs, un mums ir bijušas ļoti sliktas brilles, ja neesam to atklājuši jau agrāk.

- To es nesaprotu, - misters Pikviks domīgi teica. - To es tiešām nevaru saprast.

- Tas ir pavisam viegli saprotams, - atbildēja ātri sakaitināmais vecais džentlmenis. - Ja jūs būtu jaunāks, jūs jau sen būtu atklājuši šo noslēpumu. Un bez tam, - Vordls piemetināja, brīdi šaubījies, - ir tiesa, ka, nekā par šo lietu nezinādams, es jau četrus vai piecus mēnešus centos pierunāt Emīliju (ja viņa to spēj, jo ar varu iespaidot jaunas meitenes jūtas es nekad nemēģinātu) izturēties labvēlīgi pret kāda mums kaimiņos dzīvojoša jauna džentlmeņa uzmanības apliecinājumiem. Es nešaubos, ka viņa, kā jau meitene, lai paceltu pati savu vērtību un pastiprinātu mistera Snodgrasa dedzību, iztēlojusi tam šo faktu ļoti spilgtās krāsās, un nu viņi abi nākuši pie slēdziena, ka ir divi nelaimīgi cilvēki, kurus briesmīgi vajā un kuriem nav citas izejas kā slepenas laulības vai nāve. Un tagad jautājums ir - ko darīt?

- Un ko jūs jau esat darījis? - misters Pikviks novaicāja.

- Es?

- Es gribēju sacīt - ko jūs darījāt, kad jūsu precētā meita jums to pastāstīja?

- Ak, protams, es izturējos kā muļķis, - Vordls atbildēja.

- Skaidrs, - iejaucās Perkers, kas sekoja šai sarunai, darbodamies ap savu pulksteņa ķēdi, dusmīgi berzēdams degunu un citādi izrādīdams nepacietību. - Tas ir dabiski, - bet kā īsti?

- Es ļoti uztraucos un nobiedēju savu māti tā, ka tai uznāca lēkme, - Vordls pastāstīja.

- Prātīgi darīts, - Perkers piezīmēja. - Un ko vēl, godājamo ser?

- Es bāros un sirdījos visu nākošo dienu un uztraucu visu māju, - vecais džentlmenis atzinās. - Beidzot man apnika darīt nepatikšanas sev un visiem citiem, es Magltonā noīrēju ekipāžu un, aizjūdzis tajā pats savus zirgus, ierados Londonā, izlikdamies, ka vedu Emīliju apciemot Arabellu.

- Tātad mis Vordla ir jums līdzi? - misters Pikviks vaicāja.

- Protams, - Vordls atbildēja. - Pašlaik viņa ir Osbornas viesnīcā Edelfijā, ja vien jūsu uzņēmīgais draugs nav jau ar viņu aizbēdzis, kamēr es atrodos šeit.

- Tātad jūs samierinājāties? - Perkers ieminējās.

- Nekā nebija, - Vordls attrauca. - Viņa visu laiku raud un pinkšķ, tikai vakar starp tēju un vakariņām neraudāja, bet ar lielām ceremonijām rakstīja vēstuli, ko es tomēr izlikos nemanām.

- Un jūs laikam vēlaties šajā lietā manu padomu? - Perkers pavaicāja, vērsdams skatienu no dziļdomīgās mistera Pikvika sejas uz satraukto Vordla seju un vairākas reizes pēc kārtas iešņaukdams savu iemīļoto uzmundrināšanas līdzekli.

- Tā jau būs, - Vordls atteica, skatīdamies uz misteru Pikviku.

- Protams, - šis džentlmenis apstiprināja.

- Nu labi, - Perkers sacīja, pieceldamies un atgrūzdams krēslu. - Mans padoms ir šāds: ejiet abi prom vai brauciet prom, vai dodieties projām kādā citādā veidā, bet man jūs esat apnikuši, un pārrunājiet šo lietu paši savā starpā! Ja jūs to nebūsit izlēmuši līdz nākošajai reizei, kad atkal tiksimies, tad es jums pateikšu, ko darīt.

- Tas nu gan ir kaut kas, - Vordls ieteicās, īsti nezinādams, vai smaidīt vai apvainoties.

- Taisni kauns, godājamo ser, - Perkers atbildēja. - Es taču jūs abus pazīstu daudz labāk nekā jūs paši. Jūs jau visu esat izlēmuši pilnībā!

Tā runādams, mazais džentlmenis piebikstīja ar tabakas dozi vispirms misteram Pikvikam pie krūtīm un tad misteram Vordlam pie vestes, un visi trīs sāka smieties, sevišķi abi pēdīgi minētie džentlmeņi, kas tūliņ atkal apmainījās rokas spiedieniem bez kāda redzama vai sevišķa iemesla.

- Šodien jūs pusdienas ēdīsit pie manis, - Vordls teica Perkeram, kad tas viņus pavadīja ārā.

- Nevaru apsolīt, godājamo ser, nevaru apsolīt, - Perkers atbildēja. - Katrā ziņā vakarā es pie jums iegriezīšos.

- Es jūs gaidīšu piecos, - Vordls noteica. - Ei, Džo!

Un, kad Džo beidzot bija uzmodināts, abi draugi aizbrauca mistera Vordla ekipāžā, kam aiz tīrās cilvēkmīlestības aizmugurē bija pierīkots sēdeklis resnajam puikam, kas no stāvvietas būtu novēlies un nosities jau pirmajā snaudienā.

Piebraukuši pie «Džordža un Vanaga», viņi uzzināja, ka Arabella, saņēmusi no Emīlijas zīmīti par viņas ierašanos pilsētā, tūdaļ likusi noīrēt karieti un kopā ar savu istabeni aizbraukusi tieši uz Edelfiju. Tā kā Vordlam bija darīšanas Sitijā, viņš aizsūtīja ekipāžu un resno puiku uz savu viesnīcu, lai paziņotu, ka viņš kopā ar misteru Pikviku atgriezīšoties pusdienot pulksten piecos.

Ar šādu uzdevumu resnais puika devās ceļā, snauzdams tik mierīgi, it kā pa akmeņiem braucošās ekipāžas pakaļējais sēdeklis būtu dūnu pēlis uz atsperu matrača.

Kad rati apstājās, viņš tiešām brīnumainā kārtā pats no sevis pamodās un, kārtīgi nopurinājies, lai iekustinātu savus garīgos spēkus, devās augšup izpildīt savu uzdevumu.

Vai nu šī nopurināšanās resnā puikas garīgos spēkus nebija vis sakārtojusi, kā pienākas, bet gan galīgi sajaukusi, vai arī pamodinājusi viņā tik daudz jaunu domu, ka viņš aizmirsa visas parastās formalitātes un ceremonijas, vai arī (kas tāpat ir iespējams) tā nebija spējusi aizkavēt, ka viņš, augšup kāpjot, aizmieg, taču tas ir neapšaubāms fakts, ka viņš iegāja istabā, iepriekš nepieklauvējis pie durvīm, un tā ieraudzīja kādu džentlmeni, kas, aplicis roku ap viņa jaunās saimnieces viduci, ļoti mīlīgi sēdēja viņai blakus uz dīvāna, kamēr Arabella ar savu glīto istabeni izlikās, ka uzmanīgi skatās ārā pa logu istabas otrā galā. Ieraudzījis šādu ainu, resnais puika izgrūda kādu nesaprotamu izsaucienu, lēdijas - spiedzienu, bet džentlmenis - lāstu, visi gandrīz reizē.

- Nožēlojamais, ko jūs šeit meklējat? - uzsauca džentlmenis, kurš (diezin vai tas vēl jāsaka) bija misters Snodgrass.

Resnais puika ļoti nobijies īsi atbildēja:

- Kundzi.

- Ko tev no manis vajag? - Emīlija jautāja novērsdamās. - Ak tu muļķis tāds!

- Kungs un misters Pikviks piecos šeit ēdīs pusdienas, - resnais puika paskaidroja.

- Ejiet prom! - misters Snodgrass pavēlēja, nikni uzskatīdams apmulsušo jaunekli.

- Nē, nē, nē! - žigli piebilda Emīlija. - Dārgā Bella, dod man padomu!

Emīlija un misters Snodgrass un Arabella, un Mērija sapulcējās kādā kaktā un dažas minūtes uztraukti sačukstējās, bet resnais puika pa to laiku nosnaudās.

- Džo, - pēdīgi ieminējās Arabella, atskatīdamās un apburoši pasmaidīdama, - kā jums klājas, Džo?

- Džo, - teica Emīlija, - tu esi ļoti krietns zēns. Es tevi neaizmirsīšu, Džo.

- Džo, - teica misters Snodgrass, pienākdams klāt pārsteigtajam jauneklim un satverdams viņa roku, - es jūs nepazinu. Šeit jums būs pieci šiliņi, Džo!

- Es arī jums palieku piecus parādā, - teica Arabella. - Vecās pazīšanās dēļ, zināt.

Tad viņa veltīja korpulentajam iebrucējam vēl vienu valdzinošu smaidu.

Resnā puikas domas darbojās lēni, tādēļ sākumā viņš izskatījās ļoti izbrīnījies par tādu pēkšņu labvēlību un uztraukts lūkojās uz visām pusēm. Beidzot viņa platajā sejā parādījās attiecīga plata smaida iezīmes, un tad, iebāzis katrā kabatā pa puskronai un novietojis tām virsū dūrē sažņaugtas rokas, viņš aizsmakušā balsī iesmējās - pirmo un vienīgo reizi savā mūžā.

- Es redzu, ka viņš mūs saprot, - Arabella sacīja.

- Viņam vajadzētu tūliņ dot kaut ko ieēst, - piezīmēja Emīlija.

Izdzirdis šo priekšlikumu, resnais puika gandrīz atkal iesmējās.

Mērija, vēl kaut ko pačukstējusi, atdalījās no grupas un teica:

- Es šodien ēdīšu pusdienas kopā ar jums, ser, ja vien jums nav iebildumu.

- Iesim! - nepacietīgi iesaucās resnais puika. - Šeit viņiem ir varens gaļas pīrāgs!

To pateicis, resnais puika devās lejup pa kāpnēm, un viņa skaistā pavadone, sekodama tam uz ēdamistabu, pa ceļam savaldzināja visus apkalpotājus un sadusmoja visas istabenes.

Ēdamistabā atradās ne tikai gaļas pīrāgs, par ko jauneklis bija runājis ar tik kvēlām jūtām, bet bez tam arī bifšteks ar kartupeļiem un krūze portera.

- Sēdieties! - teica resnais puika. - Aū, dieniņ, cik glauni! Man tā gribas ēst!

Izsacījis savu sajūsmu piecas vai sešas reizes, jauneklis nosēdās galdiņa vienā galā, bet Mērija - otrā.

- Vai gribat no šitā? - resnais puika teica, iegrūzdams pīrāgā nazi un dakšiņu līdz pašam spalam.

- Mazliet, lūdzu, - Mērija atbildēja.

Resnais puika pasniedza mazliet Mērijai, bet krietnu gabalu pats sev un patlaban gribēja sākt ēst, kad piepeši nolaida nazi un dakšiņu, atzvēlās krēslā un, nolicis rokas līdz ar nazi un dakšiņu uz ceļgaliem, ļoti lēni noteica:

- Nudien, cik jūs jauki izskatāties!

Tas bija sacīts apbrīnas pilnā balsī un tiktāl bija glaimojoši, taču jaunā džentlmeņa acīs parādījās tik kanibāliska izteiksme, ka komplimentu varēja iztulkot divējādi.

- Ak dievs, Džozef, - Mērija izsaucās, izlikdamās, ka nosarkst. - ko jūs runājat!

Resnais puika pamazām ieņēma agrāko stāvokli, smagi nopūtās un, brīdi kavējies pārdomās, iedzēra krietnu malku portera. Izdarījis šo varoņdarbu, viņš atkal nopūtās un uzcītīgi ķērās pie pīrāga.

- Cik jauka, jauna lēdija gan ir mis Emīlija! - Mērija ieminējās pēc ilgākas klusēšanas.

Resnais puika tobrīd bija ticis galā ar pīrāgu. Viņš pievērsa acis Mērijai un atbildēja:

- Es zinu vēl jaukāku.

- Patiešām? - Mērija nobrīnījās.

- Jā, patiešām, - neparasti dzīvi atbildēja resnais puika.

- Kā viņu sauc? - Mērija apvaicājās.

- Un kā jūs?

- Mērija.

- Viņu ar, - resnais puika paskaidroja, - tā esat jūs.

Lai savu komplimentu pasvītrotu, resnais puika atņirdza zobus un tā kā pašķielēja, tā kā piemiedza acis, tādēļ ir iemesls domāt, ka viņš gribēja «taisīt skaistas acis».

- Nerunājiet ar mani tā, - Mērija atteica. - Jūs taču tā nedomājat.

- Ak nē vis? - resnais puika atbildēja. - Klausieties...

- Nu?

- Vai jūs šurp nāksit vienmēr?

- Nē, - Mērija atsaucās, galvu kratīdama, - šovakar es atkal dodos prom. Un kas tad ir?

- O, - resnais puika noteica dziļu jūtu pilnā balsī. - Kā mums abiem kopā arvien būtu garšojušas maltītes!

- Es jau varētu dažreiz atnākt jūs apciemot, - Mērija ieminējās, viltotā apmulsumā burzīdama galdautu, - ja jūs man izdarītu kādu pakalpojumu.

Resnais puika pārmaiņus skatījās te uz pīrāgu, te uz bifšteku, it kā domādams, kā katram pakalpojumam ir šāds vai tāds sakars ar kaut ko ēdamu, un tad izvilka vienu no puskronām un satraukti uz to nolūkojās.

- Vai jūs mani nesaprotat? - Mērija teica, šķelmīgi lūkodamās viņa tuklajā sejā.

Viņš atkal paskatījās uz puskronu un tikko dzirdami izdvesa:

- Nē.

- Lēdijas vēlas, lai jūs nekā nesacītu vecajam džentlmenim par to, ka jaunais džentlmenis bijis tur augšā, un es arī to vēlos.

- Un tas ir viss?! - resnais puika izsaucās, acīm redzot, ļoti atvieglots, un iebāza puskronu atkal kabatā. - Protams, ka neteikšu.

- Redzat, - Mērija turpināja, - misters Snodgrass ļoti mīl mis Emīliju, un mis Emīlija ļoti mīl viņu, un, ja jūs par to pastāstītu, vecais džentlmenis jūs visus aizvestu tālu uz laukiem, kur jūs nevienu pašu neredzētu.

- Nē, nē, es neteikšu, - drosmīgi nosolījās resnais puika.

- Tas ir skaisti, - teica Mērija. - Nu man ir laiks iet augšā un sapost manu kundzi pusdienām.

- Neejiet vēl! - resnais puika lūdza.

- Man jāiet, - Mērija atbildēja. - Pagaidām palieciet sveiki!

Resnais puika ziloniskā rotaļībā izpleta rokas, lai nolaupītu skūpstu, bet, tā kā nevajadzēja lielas veiklības, lai no tām izvairītos, tad skaistā sirds pavēlniece bija jau pazudusi, pirms viņš paspēja rokas atkal saslēgt, tādēļ apātiskais jauneklis ar sentimentālu seju notiesāja kādu mārciņu bifšteka un cieši aizmiga.

Augšā bija tik daudz ko pārrunāt, bija jāapspriež tik daudz plānu, kas attiecās uz bēgšanu un salaulāšanos, ja gadījumā vecais Vordls paliktu tikpat cietsirdīgs, ka trūka tikai pusstundas līdz pusdienām, kad misters Snodgrass beidzot atvadījās. Lēdijas ieskrēja Emīlijas guļamistabā pārģērbties, un mīlētājs, paņēmis cepuri, izgāja no istabas. Tikko ticis aiz durvīm, viņš izdzirda Vordla skaļo balsi un, paskatījies pār margām, ieraudzīja, ka tas dažu džentlmeņu pavadībā nāk augšā pa kāpnēm. Mājas iekārtojumu nepazīdams, misters Snodgrass apjukumā steigšus iemetās atpakaļ istabā, ko nupat bija atstājis un, iegājis no turienes kāda citā telpā (mistera Vordla guļamistabā), klusi aizvēra durvis tieši tai brīdī, kad viesistabā ienāca cilvēki, ko viņš bija ieraudzījis. Tie bija misters Vordls, misters Pikviks, misters Nataniēls Vinkls un misters Bendžemins Ellens, kurus visus viņš viegli pazina pēc balsīm.

«Kāda laime, ka man pietika apķērības no viņiem izvairīties!» misters Snodgrass smaidīdams nodomāja un uz pirkstgaliem piegāja pie otrām durvīm blakus gultai. «Šīs durvis veras uz to pašu gaiteni, un es varu klusi un mierīgi aiziet.»

Bija tikai viens šķērslis viņa klusajai un mierīgajai aiziešanai, un tas bija tāds, ka durvis bija aizslēgtas un atslēga izņemta.

- Apkalpotāj, šodien dodiet mums jūsu labāko vīnu! - vecais Vordls teica, rokas berzēdams.

- Jūs, ser, dabūsit pašu labāko, - apkalpotājs atbildēja.

- Paziņojiet lēdijām, ka mēs esam atnākuši!

- Ja, ser.

Misters Snodgrass sirsnīgi un dedzīgi vēlējās, kaut lēdijas uzzinātu, ka viņš arī ir atnācis. Reiz viņš pat uzdrošinājās caur atslēgas caurumu pačukstēt: «Apkalpotāj!» -

bet tad viņa smadzenēs kā zibens uzliesmoja doma, ka viņu izpestīt var atnākt kāds nevēlams apkalpotājs, kā arī apziņa, ka viņa tagadējais stāvoklis ļoti atgādina stāvokli, kādā nesen atraduši kādu citu džentlmeni kaimiņu viesnīcā (tā kļūmīgie piedzīvojumi bija aprakstīti šīrīta avīzē zem virsraksta: «Policijas ziņas»). Viņš apsēdās uz kādas somas un sāka drebēt.

- Perkeru mēs negaidīsim ne brīdi, - Vordls teica, paskatījies pulkstenī. - Viņš vienmēr ir precīzs. Ja viņš domā nākt, tad ieradīsies laikā, un, ja ne, tad nav arī ko gaidīt. Ā, Arabella!

- Mana māsa! - misters Bendžemins Ellens izsaucās, ieslēgdams to romantiskā skāvienā.

- Ak Ben, dārgais, kā tu od pēc tabakas! - atsaucās Arabella, ko šāda mīlestības izrādīšana gandrīz satrieca.

- Vai tiešām? - misters Bendžemins Ellens pabrīnījās. - Vai tiešām, Bella? Nu jā, tas jau var būt.

Tas varēja gan būt, jo viņš nupat kā bija atstājis jauku, mazu smēķētāju sabiedrību - divpadsmit medicīnas studentus kādā mazā viesnīcas istabiņā ar lielu kamīnu.

- Bet es priecājos, tevi redzot, - misters Bens Ellens turpināja. - Lai dievs tevi svētī, Bella!

- Paklausies, - Arabella atbildēja, paliekdamās uz priekšu, lai noskūpstītu brāli, - nekamp nu mani vairs tik cieši, dārgo Ben. Tu man pārāk saburzi tērpu.

Kad bija panākta šī samierināšanās, misters Bens Ellens ļāva vaļu jūtām, cigāriem un porteram un skatījās uz klātesošajiem caur mitriem briļļu stikliem.

- Vai man jūs nekā nesacīsit? - izsaucās Vordls, rokas atplētis.

- Daudz ko, - čukstēja Arabella, saņemdama vecā džentlmeņa sirsnīgos glāstus un apsveikumus. - Jūs esat cietsirdīgs, nejūtīgs, nežēlīgs briesmonis!

- Jūs esat maza dumpiniece, - tādā pašā balsī atbildēja Vordls, - un es bīstos, ka nedrīkstēšu vairs uzņemt jūs savā mājā. Tādus cilvēkus kā jūs, kas precas visiem par spīti, nevajadzētu pieņemt sabiedrībā. Bet āre! - vecais džentlmenis skaļi piebilda. - Lūk, arī pusdienas! Jūs sēdēsit man blakus. Džo!... Sasodītais puika, viņš taču ir nomodā!

Savam kungam par lielām bēdām resnais puika tiešām bija pavisam možs. Viņa acis bija plaši atvērtas, un likās, ka tā tās arī paliks. Arī citādi viņa izturēšanās bija tik mundra, ka to nekādi nevarēja izskaidrot; ikreiz, kad viņa acīs sastapās ar Emīlijas vai Arabellas skatienu, viņš pasmīnēja un atņirdza zobus, un reizi Vordls pat varēja zvērēt, ka redzējis viņu piemiedzam aci.

Resnā puikas neparastā izturēšanās cēlās no pieaugušās pašapziņas un pašcieņas, ko viņam bija iedvesusi jauno lēdiju uzticēšanās, un ar smīnēšanu, zobu rādīšanu un acu miegšanu viņš tikai labvēlīgi izrādīja, ka tās uz viņu var paļauties. Tā kā šīs zīmes drīzāk gan varēja aizdomas modināt, nevis tās apklusināt un pie tam bija diezgan nepatīkamas, Arabella laiku pa laikam atbildēja, saraucot pieri vai pakratot galvu, bet resnais puika, saprazdams to kā mājienu būt piesardzīgam, sāka smīnēt, ņirgt un mirkšķināt acis ar divkāršu cītību, tā rādīdams, ka ir pilnīgi sapratis.

- Džo, - teica misters Vordls, nesekmīgi izmeklējies visās kabatās, - vai mana tabakdoze nav uz dīvāna?

- Nē, ser, - resnais puika atbildēja.

- Ā, es atceros. Šorīt es to atstāju uz tualetes galdiņa, - Vordls atģidās. - Ieskrien blakus istabā un atnes!

Resnais puika iegāja blakus istabā un, uzkavējies tur kādu minūti, atgriezās ar tabakas dozi un tik bālu seju, kāda vēl nekad nav bijusi nevienam resnam puikam.

- Kas tam puikam noticis? - Vordls iesaucās.

- Nekas man nav noticis, - Džo nervozi atbildēja.

- Vai tu tur kādu garu būsi ieraudzījis? - vecais džentlmenis apjautājās.

- Vai varbūt lietojis kādu garīgu dzērienu? - Bens Ellens piebilda.

- Man šķiet, jums taisnība, - Vordls pačukstēja pār galdu. - Esmu pārliecināts, ka viņš ir iereibis.

Bens Ellens atbildēja, ka, pēc viņa domām, tieši tā tas esot, un, tā kā šim džentlmenim par minēto kaiti bija plašas zināšanas, Vordls nāca pie pārliecības, ka aizdomas, kas viņam uzmākušās jau kopš pusstundas, ir pareizas un resnais puika ir piedzēries.

- Paturiet viņu dažas minūtes acīs, - Vordls čukstēja. - Tūliņ mēs redzēsim, vai viņš ir vai nav piedzēries.

Nelaimīgais jauneklis bija pārmijis tikai kādu duci vārdu ar misteru Snodgrasu.

Šis džentlmenis viņu bija lūdzis slepeni pateikt kādam draugam, lai to atbrīvo, un tad izgrūdis viņu līdz ar tabakas dozi no istabas, lai viņa ieilgstošā prombūtne neliktos aizdomīga. Puika, izskatīdamies ļoti satraukts, mazliet pārdomāja un tad atstāja istabu, lai sameklētu Mēriju.

Bet Mērija, saģērbusi savu kundzi, bija aizgājusi mājās, un resnais puika atgriezās vēl vairāk satraukts.

Vordls un misters Bens Ellens saskatījās.

- Džo! - Vordls uzsauca.

- Jā, ser.

- Kāpēc tu izgāji?

Resnais puika bezcerīgi uzlūkoja visus pie galda sēdošos un stostīdamies pateica, ka to viņš nezinot.

- Ā, - Vordls sacīja, - to tu nezini, ko? Pasniedz misteram Pikvikam šo sieru!

Misters Pikviks, būdams pie vislabākās veselības un vislabākajā omā, pa visu pusdienu laiku bija ļoti patīkams galda biedrs un tobrīd dzīvi sarunājās ar Emīliju un misteru Vinklu, laipni pieliekdams galvu, lai uzsvērtu savus vārdus, viegli mādams ar kreiso roku, lai piedotu sparu saviem izteicieniem, un starojoši smaidīdams. Viņš paņēma no piedāvātā šķīvja gabalu siera un patlaban gribēja novērsties, lai turpinātu sarunu, kad resnais puika, pieliecis savu galvu pie mistera Pikvika galvas, parādīja ar īkšķi sev pār plecu un savilka tik šausmīgu un atbaidošu seju, kādu var redzēt tikai ziemassvētku pantomīmās.

- Ak dievs! - misters Pikviks satrūcies teica. - Kas tie par... ko?

Viņš apklusa, jo resnais puika atkal bija izslējies taisni un vai nu patiešām, vai tikai izlikdamies - aizmidzis.

- Kas noticis? - Vordls apjautājās.

- Tas ir gan savāds zēns! - misters Pikviks atbildēja, nedroši skatīdamies uz puiku.

- Tas varbūt izklausās dīvaini, bet, goda vārds, es baidos, ka viņam reizēm galvā viss nav kārtībā.

- O, mister Pikvik, nerunājiet tā! - Emīlija un Arabella abas reizē iekliedzās.

- Es, protams, neesmu pārliecināts, - misters Pikviks atteica, apkārt valdot dziļam klusumam un visiem bailīgi saskatoties, - bet viņa izturēšanās nupat tiešām varēja radīt bažas. O! - misters Pikviks iebrēcās, pēkšņi pielēkdams kājās. - Lūdzu piedošanu, lēdijas, bet viņš nupat man iedūra kājā ar kādu asu rīku. Patiešām, viņš ir bīstams!

- Viņš ir piedzēries! - vecais Vordls saniknots ierēcās. - Pazvaniet! Sauciet apkalpotājus! Viņš ir piedzēries!

- Neesmu vis, - resnais puika izsaucās, nokrizdams ceļos, kad kungs viņu sagrāba aiz apkakles, - es neesmu piedzēries!

- Vēl ļaunāk - tad tu esi traks! Sauciet apkalpotājus! - vecais džentlmenis teica.

- Es neesmu traks, es esmu pie pilna prāta, - resnais puika taisnojās, sākdams raudāt.

- Tad kāda velna pēc tu dur misteram Pikvikam kājās ar asiem daiktiem? - Vordls dusmīgi jautāja.

- Viņš uz mani neskatījās, - puika paskaidroja, - bet man ar viņu vajadzēja runāt.

- Ko tu gribēji viņam teikt? - iejautājās pusducis balsu reizē.

Resnais puika noelsās, paskatījās uz guļamistabas durvīm, atkal noelsās un ar saliektiem rādītājpirkstiem noslaucīja divas asaras.

- Ko tu gribēji teikt? - bargi prasīja Vordls, viņu purinādams.

- Pagaidiet! - misters Pikviks iesaucās. - Atļaujiet man. Ko tu man gribēji pateikt, nabaga zēn?

- Es jums gribu to pačukstēt, - resnais puika atbildēja.

- Man liekas, ka tu viņam gribi nokost ausi, - Vordls rūca. - Nenāciet viņam klāt, viņš klups virsū! Piezvaniet, lai viņu noved lejā!

Tikko misters Vinkls satvēra rokā zvana auklu, to apturēja vispārēji pārsteiguma saucieni: sagūstītais mīlētājs ar samulsumā kvēlojošu seju pēkšņi iznāca no guļamistabas un palocījās pret visiem klātesošajiem.

- Ei! - Vordls iesaucās, palaizdams vaļā resnā puikas apkakli un atkāpdamies. - Ko tad tas nozīmē?

- Es, ser, kopš jūsu atgriešanās biju paslēpies blakus istabā, - misters Snodgrass paskaidroja.

- Emīlij, manu meitiņ, - Vordls pārmetoši teica, - es ienīstu zemiskus melus. Tas ir augstākā mērā negodīgi un nesmalkjūtīgi. Tiešām, Emīlij, to es nebiju pelnījis.

- Dārgo papiņ, - Emīlija atsaucās, - Arabella zina... šeit visi zina...arī Džo zina... ka es par viņa paslēpšanos nekā nezināju. Ogastes, dieva dēļ, paskaidrojiet jel!

Misters Snodgrass, kas to tikai bija gaidījis, lai viņu uzklausa, tūlīt pastāstīja, kā

iekļuvis tik kļūmīgā stāvoklī; ka vienīgi aiz bailēm sacelt ģimenē nesaskaņas viņš izvairījies sastapt misteru Vordlu, kad tas pārnācis, un ka lūkojis aiziet pa otrām durvīm, bet, atrazdams tās aizslēgtas, gribot negribot bijis spiests palikt. Viņš esot bijis ļoti nepatīkamā situācijā, bet tagad viņš to nemaz vairs nenožēlojot, jo tas viņam devis iespēju kopējo draugu klātbūtnē apliecināt, ka viņš patiešām un no visas sirds mīlot mistera Vordla meitu un ar lepnumu varot sacīt, ka šīs jūtas esot abpusējas, un, ja arī starp viņiem atrastos tūkstošiem jūdžu vai okeāns tur bangotu savus ūdeņus, viņš nekad ne uz mirkli nevarētu aizmirst tās laimīgās dienas, kad pirmo reizi... un tā tālāk.

To visu izsacījis, misters Snodgrass atkal paklanījās, ieskatījās savā cepurē un devās uz durvīm.

- Pagaidiet! - Vordls iekliedzās. - Bet pie visiem...

-...svētiem, - lēnīgi pateica priekšā misters Pikviks, kas domāja, ka nākšot kaut kas ļaunāks.

- Labi - svētiem, - Vordls atteica, pieņemdams šo atvietotāju, - kāpēc jūs man visu to nevarējāt pateikt jau agrāk?

- Vai arī uzticēties man, - misters Pikviks piebilda.

- Ak dievs, ak dievs! - izsaucās Arabella, uzņemdamās aizstāvēšanu, - Kāda nozīme tagad visu to izjautāt, kad jūs pats taču zināt, ka aiz mantkārības gribējāt dabūt bagātāku znotu, un turklāt jūs esat tik nesavaldīgs un nikns, ka no jums bīstas visi, atskaitot mani! Dodiet viņam roku un žēlīgā dieva dēļ lieciet atnest viņam kaut ko ēdamu, jo viņš izskatās pa pusei badā nomiris. Un, lūdzu, lieciet tūliņ pasniegt vīnu, jo jūs nebūsit paciešams agrāk, pirms nebūsit izdzēris vismaz divas pudeles.

Cienījamais vecais džentlmenis paraustīja Arabellu aiz auss, bez mazākās kautrēšanās viņu noskūpstīja, ļoti mīļi noskūpstīja arī savu meitu un silti paspieda mistera Snodgrasa roku.

- Vismaz vienā ziņā viņai ir taisnība, - jautri sacīja vecais džentlmenis. - Pazvaniet, lai atnes vīnu!

Ieradās vīns un reizē ar to Perkers. Misteram Snodgrasam pasniedza pusdienas uz kāda blakus galdiņa, un, ticis galā ar pusdienām, viņš pievilka savu krēslu blakus Emīlijai, nerazdams nekādus iebildumus no vecā džentlmeņa puses.

Vakars izdevās lielisks. Mazais misters Perkers kļuva apbrīnojami omulīgs, pastāstīja dažus komiskus stāstus un nodziedāja kādu bēdīgu dziesmu, kas bija gandrīz tikpat jocīga kā viņa anekdotes. Arabella bija ļoti valdzinoša, misters Vordls ļoti jautrs, misters Pikviks ļoti sadraudzīgs, misters Bens Ellens trokšņains, mīlētāji ļoti klusi, misters. Vinkls ļoti runīgs un visi ļoti laimīgi.