IV NODAĻA

Karaspēka manevri un apmetne zem klajas debess. Atkal jauni draugi un ielūgums uz laukiem

Daudzi autori izjūt ne vien muļķīgu, bet patiešām negodīgu tieksmi izrādīt necieņu avotiem, no kuriem viņi smeļ daudz vērtīgu ziņu. Mums nav šādu izjūtu. Mēs vienīgi nopūlamies godīgi izpildīt savus atbildīgos izdevēju pienākumus, un, lai cik lielu vēlēšanos mēs izjustu citos apstākļos saukties paši par šo piedzīvojumu autoriem, cieņa pret patiesību liedz mums prasīt ko vairāk kā vien atzinību par šo piedzīvojumu saprātīgu sakārtošanu un objektīvu atstāstīšanu. Pikvikiešu dokumenti ir mūsu Ņuriveras baseins1, un mūs pašus varētu salīdzināt ar Ņuriveras Kompāniju. Citu pūliņi ir nolikuši mūsu priekšā neizmērojamu rezervuāru, piepildītu ar svarīgiem faktiem. Mēs ar šī izdevuma palīdzību vienīgi darām tos zināmus un liekam tiem plūst kā skaidrai un rāmai straumei pie visiem, kas izslāpuši pēc pikvikiešu zināšanām.

Darbodamies šādā garā un stingri turēdamies pie mūsu lēmuma minēt avotus, ko esam izlietojuši, mēs vaļsirdīgi sakām, ka mistera Snodgrasa piezīmju grāmatiņai esam parādā par visos sīkumos attēlotajiem notikumiem, kas atrodami šajā un sekojošās nodaļās, - notikumiem, ko tagad, kad esam atvieglojuši savu sirdsapziņu, turpināsim izklāstīt bez tālākiem komentāriem.

Nākamajā rītā visi Ročestras un tai tuvumā esošo pilsētiņu iedzīvotāji uzcēlās no savām gultām agrā stundā ļoti uzbudināti un satraukti. Pie nocietinājumu līnijas šodien vajadzēja notikt lielai karaspēka skatei. Bija paredzēts, ka sešu pulku manevrus inspicēs galvenā komandiera ērgļa acs; bija uzbūvēti pagaidu nocietinājumi, vajadzēja uzbrukt citadelei, to ieņemt un uzspridzināt mīnu.

Misters Pikviks, kā mūsu lasītāji jau būs varējuši secināt pēc nelielā izvilkuma, ko sniedzām no viņa Četemas apraksta, bija aizrautīgs armijas apbrīnotājs. Nekas viņu nebūtu spējis iepriecināt vairāk, nekas nebūtu tik labi harmonējis ar katra viņa pavadoņa sevišķajam izjūtām kā šis skats. Tādēļ viņi drīz vien bija kājās un virzījās uz notikuma vietu, kurp no visām pusēm jau plūda ļaužu pūļi.

Manevru vietā itin viss norādīja, ka tuvojas viens no vissvarīgākajiem un visgrandiozākajiem notikumiem. Še bija nostādīti sargposteņi karaspēkam paredzētā laukuma atsargāšanai un pie baterijām sulaiņi, kas atsargāja vietas lēdijām; seržanti ar pergamentā iesietām grāmatām padusē skraidīja šurp un turp, un pulkvedis Balders, pilnā militārā ietērpā sēdēdams zirgā, lēkšoja vispirms uz vienu un tad uz otru pusi, kāpināja zirgu atmuguriski cilvēkos, slēja to pakaļkājās, dažādi izgrozīja un bez kāda redzama iemesla vai cēloņa klaigāja tik briesmīgi, ka balss viņam pilnīgi aizsmaka un seja kļuva tumši sarkana. Virsnieki skrēja uz priekšu un atpakaļ, vispirms sazinādamies ar pulkvedi Balderu un tad izrīkodami seržantus; pēdīgi visi kopā kaut kur aizskrēja, un pat ierindnieki aiz pulētajām šauteņu laidēm radīja noslēpumaini svinīgu sejas izteiksmi, kas pilnīgi atbilda šī sevišķā gadījuma raksturam.

Misters Pikviks un viņa trīs pavadoņi nostājās pūļa pirmajā rindā un pacietīgi gaidīja skates sākumu. Drūzmēšanās ik brīdi pieņēmās, un pūles, kas bija vajadzīgas, lai noturētu iegūtās pozīcijas, pilnīgi aizņēma viņu uzmanību nākamās divas stundas.

Dažbrīd nāca pēkšņs spiediens no aizmugures, un tad misters Pikviks aizlidoja vairākus jardus uz priekšu tik ātri un elastīgi, ka tas nemaz nesaskanēja ar viņa parasti cienīgo izturēšanos; citubrīd no priekšas atskanēja prasība «rauties atpakaļ», un tad kādas musketes laide vai nu nokrita uz mistera Pikvika kāju pirkstgaliem, lai atgādinātu šo prasību, vai arī iegrūdās viņam krūtīs, lai panāktu tās izpildīšanu. Tad daži uz jokiem noskaņoti džentlmeņi kreisajā pusē, visi barā grūzdamies uz sāniem, spaidīdamies sagādājuši misteram Snodgrasam vislielākās cilvēcīgās mokas, vēlējās zināt, «ko šis tā bukņījoties»; un, kad misters Vinkls, redzēdams šo neizprovocēto uzbrukumu, izteica savu ārkārtīgo sašutumu, kāds indivīds no mugurpuses uztrieca viņam cepuri pār acīm un vēl palūdza, lai esot tik laipns un iebāžot galvu sev kabatā.

Šie un citi rupji joki, kā arī mistera Tapmena neizprotamā prombūtne (viņš bija pēkšņi pazudis un nekur nebija atrodams) padarīja viņu stāvokli visumā drīzāk nepatīkamu nekā iepriecinošu vai apskaužamu.

Pēdīgi pūlim pārskrēja tā daudzbalsīgā, klusā rūkoņa, kas parasti paziņo, ka iesācies gaidītais. Visas acis pagriezās uz cietokšņa vārtu pusi. Daži satrauktu gaidu mirkļi, un kļuva redzami jautri plīvojoši karogi, saulē spoži mirgojoši ieroči: kolona pēc kolonas ienāca laukumā. Vienības apstājās un sakārtojās, pa ierindu aizlidoja komandas saucieni, atskanēja vispārēja musketu žvadzoņa, paceļoties «godam sveikt», un galvenais komandieris pulkveža Baldera un daudzu virsnieku pavadībā rikšos jāja pie ierindas. Kara orķestri sāka spēlēt visi reizē, zirgi slējās pakaļkājās, kāpās atpakaļ un svaidīja astes, suņi rēja, pūlis spiedza, karaspēks ņēma šautenes «pie kājas», un uz abām pusēm, cik vien tālu skatiens spēja aizsniegt, nekas cits nebija redzams kā sarkanu svārku un baltu bikšu rinda, bezgalīgi gara, sastingusi un nekustīga.

Misters Pikviks, visu laiku maisīdamies zirgiem pa kājām un kā par brīnumu arvien pagūdams izsargāties, lai nepakļūtu zem pakaviem, bija ar to tik ļoti aizņemts, ka viņam neatlika laika aplūkot acu priekšā radušos ainu, līdz tā pieņēma izskatu, ko tikko aprakstījām. Kad viņam beidzot bija iespējams stingri nostāties uz kājām, viņa priekam un sajūsmai nebija robežu.

- Vai kaut kas var būt skaistāks vai lieliskāks? - viņš jautāja misteram Vinklam.

- Nekas, - atbildēja uzrunātais džentlmenis, nupat kā ticis vaļā no maza auguma vīreļa, kas veselu ceturtdaļstundu bija stāvējis tam uz abām kājām.

- Tas patiešām ir cildens un lielisks skats, - piebilda misters Snodgrass, kura krūtīs strauji uzliesmoja poēzijas uguns, - uzlūkot šos drosmīgos dzimtenes aizstāvjus nostājušos spožā ierindā tās miermīlīgo pilsoņu priekšā; viņu sejas staro - nevis kareivīgā nežēlībā, bet kulturālā maigumā; viņu acis liesmo - ne jau laupīšanas un atriebības postošajā ugunī, bet cilvēcības un saprāta liegajā spožumā.

Pilnīgi iekļaudamies noskaņā, ko pauda šī slavas dziesma, misters Pikviks tomēr nevarēja gluži pievienoties tās izteiksmei, jo saprāta liegā gaisma kareivju acīs pēc komandas «mierā!» liesmoja diezgan vāji un viss, ko skatītājs redzēja, bija daži tūkstoši pāru redzokļu, kas bez jebkādas izteiksmes blenza taisni uz priekšu.

- Nu mums še ir lieliska vieta, - misters Pikviks ieminējās, palūkodamies visapkārt.

Pūlis no tuvākās apkārtnes pamazām bija pazudis, un viņi bija gandrīz vieni paši.

- Lieliska! - misters Snodgrass un misters Vinkls piebalsoja.

- Ko viņi tagad dara? - misters Pikviks jautāja, sakārtodams brilles.

- Man... man liekas, - misters Vinkls ieteicās nobālēdams, - man gandrīz liekas, ka viņi taisās šaut.

- Blēņas, - misters Pikviks steidzīgi attrauca.

- Man... man tiešām liekas, ka viņi šaus, - misters Snodgrass mazliet uztraukts pastāvēja pie tā paša.

- Neiespējami, - misters Pikviks atcirta.

Tikko viņš šo vārdu bija izrunājis, visi seši pulki cēla musketes pie pleca, it kā viņiem būtu viens kopējs mērķis - un šis mērķis būtu pikvikieši, - un lika atskanēt visbriesmīgākajai un skaļākajai zalvei, kāda jebkad satricinājusi zemeslodi līdz centra dziļumiem vai satraukuši kādu vecu džentlmeni līdz sirds dziļumiem.

Šajā grūtajā stāvoklī, atrazdamies zem nepārtrauktas salūtpatronu uguns un uzbrukuma apdraudēts no pretējās puses, kur patlaban kārtojās jaunā karaspēka vienība, misters Pikviks parādīja to izcilo aukstasinību un savaldīšanos, kas neiztrūkstoši piemīt katram lielam garam. Viņš satvēra misteru Vinklu aiz rokas un, nostājies starp viņu un misteru Snodgrasu, nopietni lūdza tos iegaumēt, ka pastāvot gan iespēja kļūt kurlam aiz trokšņa, bet citas tiešas briesmas no šaušanas nedraudot.

- Bet... bet ja nu kāds zaldāts aiz pārskatīšanās pielādējis ar lodi? - iebilda misters Vinkls, kuram šī iedoma lika nobālēt. - Es tikko dzirdēju kaut ko iesvilpjamies - tā asi un tuvu pie manas auss.

- Vai mums labāk nevajadzētu mesties zemē? - misters Snodgrass apvaicājās.

- Nē, nē... nu jau ir pāri, - misters Pikviks atsaucās.

Viņa lūpas varēja trīcēt, un viņa vaigi varēja nobālēt, bet no šī nemirstīgā vīra mutes nenāca neviens vārds, kas liecinātu par bailēm vai uztraukumu.

Misteram Pikvikam bija taisnība - šaušana mitējās, bet viņam tikko atlika laika apsveikt sevi par pareizo paredzējumu, kad karaspēka rindās bija vērojama ātra sakustēšanās: tām pārskrēja aizsmacis komandas sauciens, un, pirms kāds no trim džentlmeņiem spēja aptvert, ko šis jaunais manevrs nozīmē, visi seši pulki, durkļus uzsprauduši, divkāršā ātrumā devās triecienā tieši uz to vietu, kur bija nostājušies misters Pikviks un viņa draugi.

Cilvēks ir mirstīgs, un pastāv kāda robeža, kam pāri cilvēciska drosme nesniedzas.

Misters Pikviks caur briļļu stikliem mirkli cieši noskatījās uz tuvojošos cilvēku masu un tad godīgi pagrieza muguru un - mēs nesacīsim: bēga, - tādēļ ka, pirmkārt, tas ir necienīgs izteiciens un tādēļ ka, otrkārt, mistera Pikvika augums nekādā ziņā nebija piemērots tāda veida atkāpšanās kustībai, - bet rikšoja projām tik mudīgi, cik vien kājas viņu spēja nest; tik tiešām tādā ātrumā, ka viņš savu sarežģīto stāvokli pilnībā aptvēra tikai tad, kad, bija jau par vēlu.

Viena otrai pretī stāvošās vienības, kuru parādīšanās tā satrauca misteru Pikviku, nu bija sastājušās ierindā atvairīt inscenēto neīsto pretinieku uzbrukumu citadelei, un sekas bija tādas, ka misters Pikviks un abi viņa pavadoņi pēkšņi atradās ieslēgti starp divām ļoti garām kareivju ķēdēm, no kurām viena ātrā gaitā devās uz priekšu, bet otra, stāvēdama kaujas gatavībā, stingrā apņēmībā gaidīja sadursmi.

- Ei! - kliedza uzbrūkošās ķēdes virsnieki.

- No ceļa nost! - sauca stāvošās ķēdes virsnieki.

- Kur lai mēs ejam? - brēca uztrauktie pikvikieši.

- Ei - ei - ei! - tā bija vienīgā atbilde.

Pilnīga apjukuma mirklis, smaga soļu dunoņa, spēcīgs trieciens, apslāpēti smiekli, - un seši pulki jau bija piecsimt jardu tālāk, bet misters Pikviks gulēja ar kājām gaisā.

Misters Snodgrass un misters Vinkls ar ievērības cienīgu veiklību pret savu gribu bija apmetuši katrs pa kūlenim, un pirmais objekts, ko uztvēra pēdīgi minētā džentlmeņa acis, kad viņš sēdēja uz zemes un ar dzeltenu zīda kabatas lakatiņu centās apturēt no deguna tekošo dzīvības straumi, bija viņa godājamais vadonis, kurš gabaliņu tālāk skrēja pēc savas cepures, kas, draiskulīgi lēkādama, ripoja projām.

Ir ļoti maz momentu cilvēka dzīvē, kad viņš piedzīvo tik daudz smieklīgu nepatikšanu vai sastop tik maz palīdzīgas līdzjūtības kā tajos brīžos, kad dzenas pakaļ savai cepurei. Lai noķertu cepuri, vajag krietni daudz aukstasinības un sevišķu apsvēršanas spēju. Cilvēks nedrīkst būt pārsteidzīgs, jo tad viņš pārskries tai pāri; viņš nedrīkst iekrist arī pretējā galējībā, jo tad var pazaudēt cepuri pavisam. Vislabākā metode ir pacietīgi turēties ķeramajam objektam ieblakus, būt uzmanīgam un piesardzīgam, nogaidīt izdevīgu brīdi, pamazām aizkļūt tai priekšā, tad ātri noliekties, saķert to aiz virsas un stingri uzmaukt galvā, visu laiku patīkami smaidot, it kā jūs to uzskatītu par tikpat labu joku kā visi pārējie.

Vēdināja maigs, viegls vējiņš, un mistera Pikvika cepure jautri ripoja uz priekšu.

Pūta vējš, un pūta arī misters Pikviks, bet cepure ripoja un lēkāja tik jautri kā mundrs delfīns paisuma viļņos, un tā šī cepure, misteram Pikvikam neaizsniedzama, būtu varējusi ripot un ripot, ja vien tās gaita ar augstākas varas gādību netiktu apturēta tieši tad, kad šis džentlmenis jau gribēja to atstāt savam liktenim.

Misters Pikviks, kā jau teikts, bija pilnīgi izsmēlis savus spēkus un patlaban grasījās atmest pakaļskriešanai ar roku, kad cepure diezgan spēcīgi atsitās pret kādas karietes riteni; tā līdz ar pusduci citu ratu stāvēja tieši tai vietā, pret ko bija vērsušies viņa soļi. Redzēdams šo izdevību, misters Pikviks naski metās uz priekšu, satvēra savu īpašumu, uzlika galvā un apstājās atvilkt elpu. Nepakavējies vēl ne pusminūti, viņš izdzirda kādu balsi dedzīgi saucam viņa vārdu; misters Pikviks tūliņ pazina, ka tā ir mistera Tapmena balss, un, paskatījies augšup, ieraudzīja skatu, kas viņu pildīja ar pārsteigumu un prieku. Kādā vaļējā četrvietu karietē, no kuras zirgi bija izjūgti, lai labāk varētu to novietot ļaužu pārpilnajā vietā, stāvēja drukns, pavecs džentlmenis zilos svārkos ar spīdīgām pogām, korda biksēs un atloku zābakos, divas jaunas lēdijas plīvuros un ar spalvām pie cepures, kāds jauns džentlmenis, acīm redzami iemīlējies vienā no jaunajām lēdijām plīvuros un ar spalvām pie cepures, kāda nenosakāma vecuma lēdija, laikam iepriekš minēto lēdiju krustmāte, un misters Tapmens, kas izturējās tik brīvi un nepiespiesti, it kā kopš pirmajiem bērnības acumirkļiem būtu piederējis pie šīs ģimenes. Karietes pakaļpusē bija piestiprināts ietilpīgs ceļa grozs - viens no tiem groziem, kas vērīgā prātā vienmēr pamodina ar aukstiem putniem, mēlēm un vīna pudelēm saistītas asociācijas, - un uz bukas apmiegojies sēdēja resns, sārtvaidzīgs puika, kuru neviens domājošs vērotājs ne mirkli nekavētos apzīmēt par iepriekš minētā groza satura oficiālu izsniedzēju, kad būs pienācis īstais laiks tā patērēšanai.

Misters Pikviks tikko bija apveltījis šos interesantos objektus ar ātru skatienu, kad viņu atkal uzrunāja uzticamais skolnieks.

- Pikvik, Pikvik! - misters Tapmens sauca. - Kāpiet šeit augšā! Pasteidzieties!

- Nāciet, ser! Lūdzu, kāpiet augšā! - druknais džentlmenis mudināja. - Džo!...

Sasodītais puika, viņš atkal aizmidzis... Džo, nolaid pakāpienus!

Resnais puika gausi novēlās no bukas, nolaida pakāpienus un aicinoši turēja vaļā karietes durvis. Šajā mirklī ieradās misters Snodgrass un misters Vinkls.

- Vietas pietiks jums visiem, džentlmeņi, - druknais vīrs sacīja. - Diviem iekšpusē un vienam ārā. Džo, atbrīvo vienam no šiem džentlmeņiem vietu uz bukas. Tā, ser, nāciet!

Un druknais džentlmenis pastiepa roku un sparīgi ievilka vispirms misteru Pikviku, tad misteru Snodgrasu karietē. Misters Vinkls uzkāpa uz bukas, resnais puika uztrausās uz tā paša sēdekļa un acumirklī cieši iemiga.

- Tā, džentlmeņi, - druknais vīrs sacīja, - ļoti priecājos jūs redzēt. Pazīstu jūs ļoti labi, džentlmeņi, lai gan jūs mani varbūt neatminaties. Pagājušajā ziemā es dažus vakarus pavadīju jūsu klubā; ar savu draugu misteru Tapmenu nejauši sastapos šorīt un biju ļoti priecīgs, viņu ieraugot. Un kā jums, ser, klājas? Jūs patiešām izskatāties neparasti labi.

Misters Pikviks pateicās par komplimentu un sirsnīgi spieda roku druknajam džentlmenim atloku zābakos.

- Nu, kā jums klājas, ser? - druknais džentlmenis taujāja, ar tēvišķīgām rūpēm uzrunādams misteru Snodgrasu. - Jauki, vai ne? Nu, tas ir labi, tas ir labi. Un kā jums, ser (uz misteru Vinklu)? Ā, esmu priecīgs, dzirdot, ka jums iet labi, ļoti priecīgs, patiešām. Manas meitas, džentlmeņi, - šīs ir manas meitenes; un tā ir mana māsa, mis Reišele Vordla. Viņa ir jaunkundze, jā gan, kaut arī nav vairs nekāda meitene, - vai ne, ser, vai ne?

Un druknais džentlmenis draiski iegrūda ar elkoni misteram Pikvikam sānos, no visas sirds nosmiedamies.

- Bet brāli! - mis Vordla izsaucās ar nosodošu smaidu.

- Pareizi vien ir, - druknais džentlmenis attrauca, - to neviens nevar neliegt. Lūdzu piedošanu, džentlmeņi, tas ir mans draugs misters Trandls. Un tagad, kad jūs visi cits citu pazīstat, jutīsimies omulīgi un jautri un skatīsimies, kas te notiks; tas ir viss, ko varu teikt.

Druknais džentlmenis uzlika brilles, bet misters Pikviks izvilka tālskati, un visi, karietē kājās stāvēdami, skatījās cits citam pār plecu uz karaspēka manevriem.

Manevri norisinājās ļoti pārsteidzoši; viena rinda izšāva pār galvām otrai rindai un tad aizskrēja projām; un tad šī otra rinda izšāva pār galvām nākamajai rindai un savukārt aizskrēja; un tad karaspēks izveidoja četrstūrus ar virsniekiem centrā; un tad kareivji ar pieslietņu palīdzību no vienas puses iekāpa cietokšņa grāvī un tādā pašā kārtā otrā pusē izkāpa ārā, sagāza no groziem celtās barikādes un izturējās tik varonīgi, cik vien iespējams. Pēc tam sekoja baterijās uzstādīto milzīgo lielgabalu lādēšana, ko veica ar lielām skursteņslauķu slotām līdzīgiem instrumentiem; tāda bija gatavošanās šaušanai un tik šausmīgs bija troksnis, kad šāvieni gāja vaļā, ka gaiss skanēja vien no lēdiju spiedzieniem. Jaunās lēdijas Vordlas tā pārbijās, ka misters Trandls katrā ziņā bija spiests saturēt vienu no viņām stāvus karietē, kamēr misters Snodgrass atbalstīja otru; bet mistera Vordla māsa pārdzīvoja tik briesmīgu nervu satraukumu, ka misters Tapmens atrada par pilnīgi nepieciešamu aplikt viņai roku ap vidu, lai vispār noturētu viņu uz kājām. Visi bija uztraukušies, atskaitot vienīgi resno puiku, kas gulēja tik ciešā miegā, it kā lielgabalu rēcieni bijuši viņa parastā šūpuļa dziesma.

- Džo, Džo! - druknais džentlmenis uzsauca, kad citadele bija ieņemta un aplencēji un aplenktie nosēdās pusdienot. - Sasodītais puika, viņš atkal guļ! Esiet tik labs, ser, un iekniebiet viņam... kājā, lūdzu, nekas cits viņu nespēj atmodināt... tā, pateicos.

Attaisi grozu, Džo!

Resnais puika, ko misters Vinkls bija sekmīgi atmodinājis, sakniebdams starp rādāmo pirkstu un īkšķi gabalu kājas liela, atkal novēlās no bukas un ar daudz lielāku ātrumu, nekā varētu sagaidīt no viņa iepriekšējā kūtruma, sāka izkravāt grozu.

- Tagad mums jāsasēžas ciešāk, - druknais džentlmenis aizrādīja.

Pēc lielas izjokošanās, ka lēdijām saburzīs piedurknes, un gaužas sarkšanas par dažādiem pārgalvīgiem priekšlikumiem, ka lēdijas varētu sēsties džentlmeņiem klēpjos, visi galu galā saspiedās karietē un druknais džentlmenis sāka izdalīt karietē sēdošajiem groza saturu, ko saņēma no resnā zēna (kas šajā nolūkā bija pakāpies karietes aizmugurē).

- Padod nažus un dakšiņas, Džo!

Nažus un dakšiņas pasniedza, un lēdijas un džentlmeņi iekšpusē, tāpat kā misters Vinkls uz bukas, visi tika apgādāti ar šiem derīgajiem instrumentiem.

- Šķīvjus, Džo, šķīvjus!

Šķīvjus izdalīja līdzīgā kārtā.

- Dod putnus, Džo! Sasodītais puika, viņš jau atkal guļ! Džo, Džo! (Daži viegli paukšieni ar spieķi pa galvu, un resnais puika ar pūlēm pamodās no savas letarģijas.) Veicīgi, dod šurp uzkožamos!

Pēdējā vārda skaņās bija kaut kas tāds, kas uzmodināja tauko puiku. Viņš uzlēca kājās un trulām acīm, kas mirkšķinājās aiz augstajiem vaigiem, kārīgi glūnēja uz ēdieniem, ko ņēma ārā no groza.

- Kusties veicīgāk! - misters Vordls uzsauca, jo resnais puika bija mīlīgi pārlīcis pār kādu kapaunu, no kura tam, likās, bija pilnīgi neiespējami šķirties. Zēns smagi nopūtās un, apveltīdams putna apaļumus ar dedzīgu skatienu, negribīgi atdeva to savam kungam.

- Lūk, tā... uzmanies! Tagad mēli... tagad baloža pīrāgu!... Nenosvied teļa cepeti un šķiņķi... neaizmirsti omārus... izņem no drānas salātus... pasniedz man salvetes!

Tādi bija steidzīgie rīkojumi, kas bira pār mistera Vordla lūpām, kamēr viņš dalīja dažādos tikko aprakstītos priekšmetus un lika ikvienam rokās un ikvienam uz ceļiem neskaitāmu daudzumu trauku.

- Nu, vai nav lieliski? - šis mundrais cilvēks apjautājās, kad bija sācies iznīcināšanas darbs.

- Lieliski! - atsaucās misters Vinkls, kas patlaban, sēdēdams uz. bukas, dalīja gabalos kādu putnu.

- Glāzi vīna?

- Ar lielāko prieku.

- Jums varbūt padot tur augšā pašam savu pudeli, ko?

- Jūs esat ļoti laipns.

- Džo!

- Jā, ser. (Šoreiz puika nebija aizmidzis, jo tam tikko bija izdevies nočiept teļa gaļas pīrāgu.)

- Pudeli vīna džentlmenim uz bukas! Man prieks par šo tikšanos, ser.

- Pateicos.

Misters Vinkls iztukšoja glāzi un novietoja pudeli sev līdzās uz karietes bukas.

- Vai jūs nenovēlētu man to prieku, ser? - misters Trandls apvaicājās misteram Vinklam.

- Ar lielāko prieku, - misters Vinkls atbildēja misteram Trandlam, un abi džentlmeņi iedzēra vīnu, pēc tam pa glāzei vīna izdzēra visi, arī lēdijas.

- Kā mīļā Emīlija flirtē ar svešo džentlmeni! - pačukstēja savam brālim misteram Vordlam neprecētā krustmāte ar īsti vecmeitīgu skaudību.

- O, nu kas tad tur! - mundrais vecais džentlmenis atteica. - Tas viss ir ļoti dabiski, uzdrošinos sacīt... nekā neparasta. Mister Pikvik, mazliet vīna, ser?

Misters Pikviks, kas pašlaik bija iedziļinājies baloža pīrāga iekšienes pārbaudē, labprāt piekrita.

- Manu dārgo Emīlij, - neprecētā krustmāte ieminējās aizbildnieciskā balsī, - nerunā tik skaļi, mīļā.

- Ak kungs, krustmāt!

- Man liekas, krustmāte un mazais, vecais džentlmenis domā, ka tikai viņi visu ko drīkst, - mis Izabella Vordla pačukstēja savai māsai Emīlijai.

Jaunās lēdijas ļoti sirsnīgi nosmējās, un vecā mēģināja izskatīties laipna, bet tas viņai neizdevās.

- Ir gan jautras šīs jaunās meitenes, - mis Vordla sacīja misteram Tapmenam ar lēnprātīgu iecietību, it kā priecīgs noskaņojums būtu kontrabanda un to bez atļaujas turēt īpašumā bijis liels noziegums un pārkāpums.

- O, tādas viņas ir, - misters Tapmens attrauca, nedodams gluži tādu atbildi, kādu no viņa sagaidīja. - Tas ir ļoti patīkami.

- Hm! - mis Vordla šaubīdamās noņurdēja.

- Vai atļausit? - misters Tapmens ievaicājās visglaimīgākajā tonī, ar vienu roku pieskardamies apburošās Reišeles plaukstas virspusei un ar otru laipni paceldams pudeli. - Vai atļausit?

- Ak ser!

Mistera Tapmena skatiens izteica ļoti daudz, un Reišele izsacīja bažas, ka lielgabali no jauna varētu sākt šaut un tādā gadījumā viņai, protams, atkal vajadzēšot atbalsta.

- Vai jūs domājat, ka manas brāļameitas ir glītas? - viņu mīļā krustmāmiņa čukstēja misteram Tapmenam.

- Es tā domātu, ja še nebijis viņu krustmātes, - apķērīgais pikvikietis atbildēja, raidīdams kvēlu skatienu.

- Ak jūs nerātnais vīrieti!... Bet tiešām, vai jums neliekas, ja viņu sejas krāsa būtu mazlietiņ košāka, viņas izskatītos tīri glītas... sveču gaismā, protams?

- Jā, es domāju, tad gan, - misters Tapmens atteica vienaldzīgā balsī.

- Ak jūs zobgalis!... Es zinu, ko jūs gribējāt sacīt.

- Ko tad? - ieprasījās misters Tapmens, kas tik tiešām neko nebija gribējis sacīt.

- Jūs gribējāt sacīt, ka Izabella iet salīkusi... es zinu, ka to jūs gribējāt... jūs, vīrieši, esat acīgi. Nu jā, tā viņa dara, to nevar noliegt; un tiešām, ja ir kāds ieradums, kas dara meiteni neglītu, tad tā ir staigāšana ar salīkušu muguru. Es viņai bieži saku, ka, mazliet vecāka kļuvusi, viņa izskatīsies briesmīga. Jā, jā, jūs esat zobgalis!

Misteram Tapmenam nebija nekas pretī iegūt atzinību par tik lētu cenu, viņš lūkojās ar zīmīgu skatienu un noslēpumaini smaidīja.

- Kāds sarkastisks smaids! - sajūsminātā Reišele sacīja. - Man jāteic, ka es no jums taisni baidos.

- Baidāties no manis!

- Ak, jūs no manis nekā nevarat noslēpt... es zinu, ko šis smaids nozīmē, labi zinu.

- Ko tad? - vaicāja misters Tapmens, kam pašam par to nebija ne mazākās jausmas.

- Jūs domājat, - mīlīgā krustmāmiņa trieca tālāk, vēl vairāk noklusinādama balsi, - jūs domājat, ka Izabellas saliektā mugura nav vēl tik slikta kā Emīlijas nekautrība. Jā, viņa ir nekautra. Jūs nevarat iedomāties, cik tas mani reizēm dara nelaimīgu... es raudu par to stundām ilgi... mans mīļais brālis ir tik labs, tik lētticīgs, ka viņš to nekad neredz; ja viņš to redzētu, esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas salauztu viņa sirdi. Es vēlos, kaut varētu domāt, ka tā ir tikai izlikšanās... es ceru, ka tā tas varētu būt... (Še mīlošā radiniece smagi nopūtās un bezcerīgi pakratīja galvu.)

- Esmu pārliecināta, ka krustmāte runā par mums, - mis Emīlija Vordla pačukstēja māsai. - Par to esmu pilnīgi droša - viņai ir tik ļaunprātīgs izskats.

- Vai tā? - Izabella atbildēja. - Hm! Dārgo krustmāmiņ!

- Jā, manu dārgo mīlulīt!

- Es tā bīstos, ka jūs, krustmāmiņ, saaukstēsities... apsieniet zīda lakatu ap savu veco, mīļo galviņu... jums patiešām vajadzētu vairāk par sevi rūpēties... padomājiet par saviem gadiem.

Lai arī cik pelnīta bija šī atmaksa, par to nežēlīgāku tomēr būtu grūti iedomāties.

Nav pasakāms, kāda veida atbildē būtu izlādējies krustmātes sašutums, ja misters Vordls nevilšus nebūtu mainījis sarunas tematu, diktā balsī saukdams Džo.

- Sasodītais puika, - vecais džentlmenis norūca, - viņš atkal aizmidzis!

- Ļoti neparasts puika, - misters Pikviks ieminējas. - Vai viņš vienmēr tā guļ?

- Guļ! - vecais džentlmenis izsaucās. - Viņš vienmēr ir aizmidzis. Viņš izpilda uzdevumus, cieši aizmidzis, un krāc, apkalpodams pie galda.

- Ļoti dīvaini, - misters Pikviks nobrīnījās.

- Jā, patiešām dīvaini, - vecais džentlmenis attrauca. - Es ar šo puiku lepojos... es ne par kādu naudu no viņa nešķirtos... viņš ir dabas retums! E, Džo... Džo... novāc šos traukus un attaisi jaunu pudeli... vai tu dzirdi?

Resnais puika piecēlās, atvēra acis, norija milzīgu pīrāga gabalu, ko bija gremojis, iegrimdams miegā, un gausi paklausīja sava kunga pavēlēm, trulām acīm kārīgi skatīdamies uz mielasta atliekām, kamēr vāca kopā traukus un novietoja tos grozā.

Tika pasniegta jauna pudele un ātri iztukšota, grozu nostiprināja vecajā vietā; resnais puika vēlreiz uzkāpa uz bukas; brilles un tālskatis atkal tika likti lietā, un karaspēks atsāka manevrus. Lielgabali atkal vareni rībēja un izgrūda ugunis, lēdijas ļoti uztraucās, un pēdīgi, ikvienam par apmierinājumu, izsprāga mīna; un, kad tā bija aizgājusi pa gaisu, karaspēks un mūsu saviesīgais pulciņš sekoja tās paraugam un arī aizgāja.

- Tātad paturiet vērā, - vecais džentlmenis sacīja, kad viņš, noslēdzot sarunu, kas bija risinājusies pa starpbrīžiem manevru noslēguma laikā, spieda misteram Pikvikam roku, - rīt mēs jūs gaidīsim.

- Noteikti, - misters Pikviks apliecināja.

- Vai adrese jums ir?

- Menora ferma Dinglijdellā2, - misters Pikviks atbildēja, ieskatīdamies savā kabatas grāmatiņā.

- Pareizi, - vecais džentlmenis apstiprināja. - Un ievērojiet - bez nedēļas jūs projām nelaidīšu, un es galvoju, ka jūs redzēsit visu, ko vērts redzēt. Ja gribat iepazīties ar lauku dzīvi, nāciet pie manis, Un es jums to parādīšu visā pilnībā. Džo... sasodītais puika, viņš atkal guļ... Džo, palīdzi Tomam iejūgt zirgus!

Zirgus aizjūdza, kučieris uzkāpa uz bukas, resnais puika uzrausās viņam blakus, tika pateiktas sveikas, un kariete aizrībēja. Kad pikvikieši pagriezās, lai uzmestu tai pēdējos skatienus, rietošā saule meta viņu viesmīlīgo paziņu sejās košu sārtumu un apspīdēja resnā zēna augumu. Galva viņam bija noslīgusi uz krūtīm, un viņš atkal gulēja.


1 - Ņuriveras baseins - rezervuārs, kas apgādāja ar ūdeni Londonas ziemeļdaļu.

2 - Menora ferma Dinglijdellā - Dikensa izdomāti vietvārdi. Literatūrā par Dikensu var atrast daudzus minējumus par to, tieši kādu reāli eksistējušu muižu Dikenss izvēlējies par sava mistera Pikvika piedzīvojumu vietu, taču vienota secinājuma Dikensa pētniekiem tā arī nav.


Загрузка...