Pikvika kluba piezīmes

L NODAĻA

Zirgus nākamajā rītā piebrauca tieši bez ceturkšņa deviņos, un, kad misters Pikviks un Sems Vellers bija ieņēmuši katrs savu sēdekli, viens iekšpusē un otrs ārpusē, foreitoram tika dota pavēle vispirms braukt uz mistera Boba Soijera māju, lai uzņemtu misteru Bendžeminu Ellenu.

Kad kariete apstājās pie durvīm ar sarkano laternu un acīs krītošo uzrakstu:

«Soijers, agrāk Nokmorfs», misters Pikviks, izbāzis galvu pa karietes logu, ne mazumu pārsteigts ieraudzīja, ka zēns pelēkajā livrejā visai cītīgi darbojas, aizvērdams logu slēģus. Tā kā šāda nodarbība šajā rīta stundā bija diezgan neparasta un neveikalnieciska, viņam tūliņ iešāvās prātā divas iespējas: vai nu nomiris kāds mistera Boba Soijera labs draugs un pacients, vai arī pats misters Bobs Soijers bankrotējis.

- Kas noticis? - misters Pikviks jautāja zēnam.

- Nekas nav noticis, ser, - zēns atbildēja, atplezdams muti līdz pašām ausīm.

- Viss kārtībā, viss kārtībā! - atsaucās Bobs Soijers, piepeši parādīdamies durvīs ar mazu, šļauganu un netīru ādas ceļā somu vienā rokā un biezu mēteli un šalli uz otras rokas. - Es braucu, veco zēn.

- Jūs! - misters Pikviks iesaucās.

- Jā, - Bobs Soijers atbildēja, - un tas tik būs mums pamatīgs brauciens. Ei, Sem, acis vaļā!

Tādā veidā īsiem vārdiem pievērsis sev mistera Vellera uzmanību, misters Bobs Soijers uzmeta ādas ceļa somu karietes aizmugurē, kur Sems, kas visu šo izdarību vēroja ar lielu sajūsmu, to tūliņ pabāza zem sēdekļa. Pēc tam misters Bobs Soijers, zēnam palīdzot, ar varītēm iespīlējās biezajā mētelī, kas viņam bija dažus numurus par mazu, un tad, piegājis pie karietes loga, iebāza galvu iekšā un sāka pilnā kaklā smieties.

- Tas tik ir sākums, vai ne? - Bobs teica, ar vienu biezā mēteļa piedurkni slaucīdams no acīm asaras.

- Godājamo ser, - misters Pikviks teica mazliet apmulsis, - man nebija ne jausmas, ka jūs mūs pavadīsit.

- Nu tur jau ir tā lieta, - Bobs atbildēja, satverdams misteru Pikviku aiz mēteļa stūra, - tur jau ir tas joks.

- Ak tad tur ir tas joks? - misters Pikviks sacīja.

- Skaidrs, - Bobs atbildēja. - Tur jau ir tas āķis, vai zināt, un vēl tas, ka es atstāju uzņēmumu, lai rūpējas pats par sevi, ja jau tas, kā šķiet, nolēmis nerūpēties par mani.

Tā izskaidrodams fenomenālo notikumu ar slēģiem, misters Bobs Soijers norādīja uz aptieku un atkal ieslīga prieka ekstāzē.

- Lai dievs pasarg, jūs taču neesat tik neprātīgs, ka atstāsit savus pacientus bez jebkādas palīdzības! - misters Pikviks ļoti nopietni aizrādīja.

- Kāpēc ne? - Bobs atbildēja ar jautājumu. - Es, vai zināt, tā ietaupīšu. Neviens no viņiem nemaksā. Bez tam, - Bobs noklusināja balsi līdz noslēpumainiem čukstiem, - viņiem tādēļ būs tikai labāk, jo zāles man gandrīz visas izbeigušās un naudu sadabūt es patlaban nevaru, tāpēc man visiem būtu jādod tikai kalomels, un tas dažiem noteikti kaitētu, - tā ka viss tikai par labu.

Šajā atbildē bija tāda filozofija un domu skaidrība, kādai misters Pikviks nebija sagatavojies. Viņš brīdi klusēja un turpināja jau mazāk stingrā balsī:

- Bet šajā karietē, mans jaunais draugs, šajā karietē ir vietas tikai diviem, un mums ir norunāts ar misteru Ellenu.

- Par mani i nebēdājiet, - Bobs atbildēja, - es visu nokārtošu. Mēs ar Semu dalīsimies pakaļējā sēdeklī. Paskatieties! Uz aptiekas durvīm tiks uzlīmēta šī zīmīte:

«Soijers, agrāk Nokmorfs. Jautāt pie misis Kripsas pāri ielai.» Misis Kripsa ir mana puikas māte. «Misters Soijers ļoti nožēlo,» misis Kripsa teiks, «bet nekā nevar darīt... šorīt agri viņu aizsauca uz konsultāciju pie labākajiem valsts ķirurgiem... nevarēja bez viņa iztikt... par katru cenu gribēja, lai viņš piedalās... briesmīgi grūta operācija.»

Lieta tāda, - Bobs sacīja noslēgumā, - ka tas, es ceru, nesīs man lielu labumu. Ja tas nokļūs kādā no vietējām avīzēm, tad es būšu vīrā. Lūk, kur Bens! Nu, lec iekšā!

Steigšus izteicis šos vārdus, misters Bobs Soijers pastūma sāņus foreitoru, iegrūda savu draugu karietē, aizcirta durvis, pacēla kāpnītes, uzlīmēja zīmīti uz aptiekas ārdurvīm, aizslēdza tās, iebāza atslēgu kabatā, uzlēca uz pakaļējā sēdekļa, deva rīkojumu, lai brauc, - un visu to izdarīja tik ārkārtīgi strauji, ka, pirms vēl misters Pikviks paspēja pārdomāt, vai misteram Bobam Soijeram vajadzētu braukt līdzi vai ne, viņi jau devās ceļā līdz ar Bobu Soijeru kā pilnīgi novietotu karietes sastāvdaļu un kravu.

Kamēr viņi brauca pa Bristoles ielām, jautrais Bobs vēl paturēja savas profesionālās zaļās brilles un izturējās ar pienācīgu nopietnību un cieņu, tikai šad tad izteikdams dažādas asprātības, kas bija domātas vienīgi mistera Semjuela Vellera uzjautrināšanai, bet, tikko viņi izbrauca uz ceļa, Bobs reizē ar brillēm nometa arī savu nopietnību un laida vaļā daudzus dažādus jokus, kas lielāko tiesu bija domāti garāmgājēju uzmanības piesaistīšanai, kā arī lai padarītu karieti un tās pasažierus par ievērības cienīgu retumu. Starp šiem varoņdarbiem visnevainīgākie bija skaļa taures pūtiena atdarināšana un sarkana zīda kabatas lakatiņa demonstrēšana; lakatiņu viņš bija piesējis pie spieķa un laiku pa laikam vicināja gaisā, pavadot šo izdarību ar dažādiem žestiem, kas pauda izaicinošu pārākumu.

- Nezin, - misters Pikviks ieteicās, pārtraukdams mierīgo sarunu ar Benu Ellenu par mistera Vinkla un Bena māsas daudzajām labajām īpašībām, - nezin ko gan tādu visi šie cilvēki, kuriem braucam garām, mūsos ieraudzījuši, ka tā blenž uz mums?

- Aizjūgs ir ļoti labs, - ar lepnuma pieskaņu atbildēja Bens Ellens. - Uzdrīkstos sacīt, ka katru dienu viņi kaut ko tādu nedabū redzēt.

- Iespējams gan, - misters Pikviks atbildēja. - Tas var gadīties. Var būt, ka tā.

Ļoti iespējams, ka misters Pikviks būtu pats sevi pārliecinājis, ka tā arī ir, ja tieši tajā brīdī, nejauši paskatījies pa karietes logu, neievērotu, ka garāmgājēju skatieni izsaka visu ko, tikai ne cieņas pilnu apbrīnu, un ka starp garāmgājējiem un kādu cilvēku karietes ārpusē šķiet notiekam telegrāfiska sazināšanās, un tad viņam uzreiz ienāca prātā, ka tam varbūt ir kāds attāls sakars ar mistera Roberta Soijera jokainajiem uzvešanās paņēmieniem.

- Es ceru, - misters Pikviks ieminējās, - ka mūsu gaisīgais draugs tur aizmugurē netaisa kādas blēņas.

- Pasarg, dievs, nē, - Bens Ellens attrauca. - Ja Bobs nav jautrā prātā, tad viņš ir mierīgākais radījums pasaulē.

Šajā brīdī atskanēja garš taures pūtiena atdarinājums, ko pavadīja urjavas un brēcieni, un tas viss, acīm redzot, nāca no pasaules mierīgākā radījuma jeb, vienkāršāk izsakoties, no paša mistera Boba Soijera rīkles un plaušām.

Misters Pikviks un Bens Ellens izteiksmīgi saskatījās, un pirmāk minētais džentlmenis, noņēmis cepuri un izliecies pa karietes logu tik tālu, ka gandrīz visa viņa veste bija ārpusē, beidzot saskatīja savu jautro draugu.

Misters Bobs Soijers nesēdēja vis aizmugures sēdeklī, bet uz karietes jumta, iepletis kājas tik plati, cik vien tās jaudāja plesties, un uzlicis Semjuela Vellera cepuri uz vienas auss; vienā rokā viņš turēja milzīgu apmēru sviestmaizi, bet otrā - krietni prāvu ceļa pudeli. Viņš darbojās ap abām ar lielu baudu un ienesa šajā vienmulīgajā nodarbībā dažādību, laiku pa laikam iekaukdamies vai pārmīdams jautrus jokus ar kādu garāmgājēju. Sarkanais karogs spieķa galā bija rūpīgi piesiets pie pakaļējā sēdekļa margām; sēdekļa vidū bija novietojies misters Semjuels Vellers, izgreznots ar Boba Soijera cepuri, un tiesāja līdzīga apmēra sviestmaizi. Viņa apgarotā seja pauda vispilnīgāko apmierinājumu par visu notiekošo.

Jau ar to vien pietiktu, lai sadusmotu džentlmeni, kam ir tādi uzskati par pieklājību kā misteram Pikvikam, bet stāvoklis kļuva vēl ļaunāks, kad viņi satikās ar pasažieru karieti, kas bija pilna iekšpusē un ārpusē, un pasažieri ļoti skaidri izrādīja savu pārsteigumu. Arī kāda īru ģimene, kas skrēja karietei līdzi un visu laiku diedelēja, visai neapvaldīti izteica savus apsveikumus, sevišķi ģimenes galva, kas, šķiet, šo izrādi uzskatīja par kādu politisku vai tamlīdzīgu svinīgu demonstrāciju.

- Mister Soijer! - ļoti uztraukts sauca misters Pikviks. - Mister Soijer, ser!

- Jā! - šis džentlmenis atsaucās, ar lielāko aukstasinību skatīdamies pār karietes malu.

- Vai jūs esat traks, ser? - misters Pikviks noprasīja.

- Ne drusku, - Bobs atbildēja, - tikai jautrs.

- Jautrs, ser! - misters Pikviks izsaucās. - Noņemiet to skandalozo sarkano lakatu!

Es lūdzu - es to prasu, ser! Sem, ņemiet to nost!

Pirms vēl Sems paspēja iejaukties, misters Bobs Soijers graciozi nolaida savu karogu un, iebāzis to kabatā, galminieciski palocījās pret misteru Pikviku, noslaucīja ceļa pudeles kaklu un pielika to sev pie mutes; tādā kārtā, vārdus lieki netērēdams, viņš lika saprast, ka ar šo malku novēl tam vislielāko laimi un labklājību. To izdarījis, Bobs pudeli ļoti rūpīgi aizkorķēja un, no augšas labvēlīgi nolūkodamies uz misteru Pikviku, nokoda no sviestmaizes lielu kumosu un pasmaidīja.

- Klausieties, - teica misters Pikviks, kura acumirklīgās dusmas nespēja turēties pretī Boba nesatricināmajam dvēseles mieram, - lūdzu, ser, nedariet vairs šādas muļķības!

- Nē, nē, - Bobs atbildēja, vēlreiz apmainīdamies cepurēm ar misteru Velleru. - Es jau nemaz tā negribēju, taču brauciens mani tā iejūsmināja, ka es tur nekā nevarēju darīt.

- Padomājiet jel, kā tas izskatās, - misters Pikviks pamācīja. - Jārūpējas taču arī par pienācīgu izskatu.

- O, saprotu, - Bobs atsaucās, - tas nekur neder. Viss kārtībā, priekšniek.

Apmierinādamies ar šo apgalvojumu, misters Pikviks atkal atsēdās savā vietā un pacēla loga stiklu, bet, tikko atsācis sarunu, ko bija pārtraucis misters Bobs Soijers, viņš satrūkās, ieraugot ārpusē pie loga parādāmies mazu, melnu, iegarenu priekšmetu, kas klauvējās pie rūts, it kā nepacietīgi lūgdams, lai to ielaiž.

- Kas tas tāds? - misters Pikviks iesaucās.

- Izskatās kā ceļa pudele, - Bens Ellens sacīja, ar manāmu interesi caur briļļu stikliem aplūkodams minēto priekšmetu. - Man gandrīz liekas, ka tā ir Boba pudele.

Šis minējums bija pilnīgi pareizs, jo misters Bobs Soijers, piesējis pudeli spieķa galā, dauzīja ar to pie loga par zīmi, ka vēlas, lai viņa draugi iekšpusē saskanīgā sadraudzībā palīdzētu iztukšot tās saturu.

- Nu, ko lai dara? - misters Pikviks ieminējās, skatīdamies uz pudeli. - Šāda rīcība taču ir vēl nejēdzīgāka nekā iepriekšējā.

- Man šķiet, ka labākais būs to paņemt, - misters Bens Ellens atbildēja. - Tā viņam būs laba mācība, ja mēs to paņemsim un paturēsim, vai ne?

- Varbūt gan, - misters Pikviks teica. - Vai ņemt?

- Man liekas, ka tā būs vispiemērotākā rīcība, - Bens apliecināja.

Tā kā šis padoms pilnīgi saskanēja ar viņa paša domām, misters Pikviks uzmanīgi nolaida logu un atraisīja pudeli no spieķa. Pēc tam spieķis pacēlās augšup un atskanēja mistera Boba Soijera sirsnīgie smiekli.

- Tas ir gan jautrs puisis, - misters Pikviks noteica, turēdams rokā pudeli un paskatīdamies uz savu ceļa biedru.

- Tāds viņš ir, - misters Ellens apstiprināja.

- Uz viņu nav iespējams dusmoties, - misters Pikviks piebilda.

- Nav ko domāt, - misters Bendžemins Ellens atbildēja.

Pa šīs īsās domu apmaiņas laiku misters Pikviks izklaidīgi bija atkorķējis pudeli.

- Kas tas ir? - vienaldzīgi apjautājās Bens Ellens.

- Es nezinu, - tikpat vienaldzīgi atbildēja misters Pikviks. - Smaržo, man liekas, kā piena punšs.

- Vai tiešam? - Bens noteica.

- Man tā liekas, - misters Pikviks atbildēja, rūpīgi sargādamies izteikt nepatiesību. - Es taču to nevaru droši apgalvot, pirms neesmu nogaršojis.

- Dariet to, - Bens teica. - Der taču zināt, kas tas ir.

- Jūs tā domājat? - misters Pikviks atteica. - Labi, ja jūs tā vēlaties zināt, man, protams, nav iebildumu.

Būdams vienmēr gatavs upurēt pats savas intereses drauga labā, misters Pikviks tūliņ iedzēra krietni lielu malku.

- Kas tas ir? - Bens Ellens taujāja, viņu mazliet nepacietīgi pārtraukdams.

- Savādi, - mister Pikviks sacīja, lūpas šmakstinādams, - grūti tā tūliņ pateikt. O jā, - misters Pikviks apliecināja pēc otra malka, - tas ir punšs.

Misters Bens Ellens skatījās uz misteru Pikviku, un misters Pikviks skatījās uz misteru Benu Ellenu. Misters Bens Ellens smaidīja, bet misters Pikviks nesmaidīja.

- Tā viņam būtu laba mācība, - diezgan bargi teica pēdīgi minētais džentlmenis, - tā viņam būtu laba mācība, ja mēs te izdzertu līdz pēdējai lāsītei.

- Gluži tas pats arī man ienāca prātā, - Bens Ellens attrauca.

- Vai patiesi! - misters Pikviks atbildēja. - Nu, tad - uz viņa veselību!

Ar šiem vārdiem šis lieliskais cilvēks sparīgi ievilka no pudeles un nodeva to Benam Ellenam, kas nebija slinks sekot viņa priekšzīmei. Nu sāka smaidīt abi un piena punšu izdzēra pamazām un jautrā noskaņā.

- Galu galā, - misters Pikviks teica, izdzēris pēdējo lāsīti, - viņa izdarības ir tiešām ļoti uzjautrinošas - nudien ļoti interesantas.

- Tas taisnība, - misters Bens Ellens piekrita.

Un, lai pierādītu, ka Bobs Soijers ir viens no jautrākajiem zēniem pasaulē, viņš sāka misteram Pikvikam kavēt laiku ar garu un sīku aprakstu par to, kā šis džentlmenis kādreiz nodzēries līdz delīrijam un viņam vajadzējis noskūt galvu. Šo patīkamo un pamācošo stāstu pārtrauca tikai karietes apstāšanās pie «Zvana» viesnīcas Berklijas klajumā, lai pārmainītu zirgus.

- Mēs taču te paēdīsim pusdienas, vai ne? - Bobs teica, paskatīdamies pa logu.

- Pusdienas! - misters Pikviks atsaucās. - Kā, mēs taču esam nobraukuši tikai deviņpadsmit jūdzes, un vēl jābrauc astoņdesmit septiņas ar pusi.

- Īstais iemesls, lai stiprinātos pirms nogurdinošā ceļa, - misters Bobs Soijers aizrādīja.

- Bet nav taču iespējams ēst pusdienas pusdivpadsmitos dienā, - misters Pikviks atbildēja, paskatīdamies pulkstenī.

- Tas tiesa, - Bobs piekrita, - īstā vietā būs pabrokastis. Ei jūs, ser! Nekavējoties brokastis trim personām, un ar zirgiem ceturtdaļstundas pagaidiet! Sakiet, lai liek uz galda visus aukstos uzkožamos, kādi tur ir, un dažas pudeles alus - un dodiet mums nogaršot jūsu labāko madeiru!

Ļoti iespaidīgā tonī steigšus nodevis šos rīkojumus, Bobs Soijers tūdaļ pats traucās iekšā viesnīcā, lai pārraudzītu sagatavošanas darbus; pēc nepilnām piecām minūtēm viņš atgriezās un paziņoja, ka viss būšot lieliski.

Brokastis pilnīgi atbilda Boba uzslavai, un ne tikai šis džentlmenis, bet arī misters Bens Ellens un misters Pikviks parādīja tām pienācīgo godu. Pateicoties visu triju centībai, ātri tika galā ar alus pudelēm un madeiru, un viņi (zirgi tika piebraukti vēlreiz) ieņēma savas vietas, piepildījuši ceļa pudeli ar labāko piena punša atvietotāju, kādu vien tik īsā laikā varēja sadabūt, un turpmāk taure skanēja un sarkanais karogs plīvoja bez mazākajiem iebildumiem no mistera Pikvika puses.

Tjūksberijas «Apīņu Kārtī» viņi apstājās, lai pusdienotu, un šajā sakarā izdzēra vēl dažas pudeles alus, vēl mazliet madeiras, turklāt mazliet portvīna, un ceļa pudele tika piepildīta ceturto reizi. Visu šo uzmundrinošo līdzekļu iespaidā misters Pikviks un misters Bens Ellens trīsdesmit jūdzes nogulēja ciešā miegā, kamēr Bobs un misters Vellers uz pakaļējā sēdekļa dziedāja duetus.

Bija jau gluži tumšs, kad misters Pikviks atjēdzās tik tālu, lai spētu paskatīties pa logu. Ceļa malā izkaisītās mājiņas, visu priekšmetu netīrā nokrāsa, smagais gaiss, ar pelniem un ķieģeļu putekļiem apklātās takas, tumši sarkanā kausējamo krāšņu blāzma tālumā, biezo dūmu mutuļi, kas smagi vēlās no augstajiem dūmeņiem, darīdami melnu un aptumšodami visu apkārtni, tālo uguņu mirgošana, neveiklie rati, kas, piekrauti žvadzošiem dzelzs stieņiem vai pieblīvēti smagiem saiņiem, vilkās pa ceļu, - viss liecināja, ka viņi strauji tuvojas lielajai rūpniecības pilsētai Birmingemai.

Kad viņi, karietei dārdot, brauca pa šaurajām ieliņām, kas veda uz visa šī trauksmainā ņudzekļa centru, arvien spilgtāk dūrās acīs skati un skaņas, kas liecināja par spriegu darba dzīvi. Ielās stāvgrūdām pildīja strādnieki. No katras mājas bija dzirdams darba troksnis, augšējo stāvu garajos, spraišļotajos logos spīdēja gaisma, un sienas drebināja riteņu spindzoņa un mašīnu klaudzoņa. Kausējamo krāšņu ugunis, kuru baigi kvēlainā gaisma bija redzama jūdzēm tālu, ik pa brīdim spilgti uzliesmoja virs pilsētas lielajām darbnīcām un fabrikām. Āmuru dimdoņa, tvaika šņākoņa un smagā, dobjā mašīnu dunoņa - no visām malām skanēja šī skarbā mūzika.

Foreitors jau straujā gaitā brauca pa platajām ielām un garām skaistajiem, labi apgaismotajiem veikaliem, kas atrodas starp pilsētas nomalēm un «Veco Karalisko Viesnīcu», bet misters Pikviks vēl pat nebija sācis apsvērt, kā izpildīs visai grūto un delikāto uzdevumu, kas viņu bija atvedis uz šejieni.

Šis uzdevums nekādā ziņā nekļuva mazāk delikāts un tā izpildīšana vieglāka mistera Boba Soijera brīvprātīgās līdzdalības dēļ. Patiesību sakot, misters Pikviks juta, ka šajā gadījumā Boba klātbūtne, lai arī cik labi domāta un patīkama, nekādā ziņā nebija tāds pagodinājums, ko viņš būtu izvēlējies labprātīgi. Īstenībā viņš mīļu prātu būtu atdevis krietnu summu naudas, lai tikai misteru Bobu Soijeru varētu pārvietot uz jebkuru vietu ne mazāk kā piecdesmit jūdžu attālumā.

Misters Pikviks nekad nebija personīgi ticies ar misteru Vinklu senioru, tikai pāris reižu sarakstījies un vēstulēs devis apmierinošas atbildes uz tā jautājumiem par dēla morālajām īpašībām un uzvešanos. Viņš satraukts prātoja, ka ierasties pie tā pirmo reizi kopā ar Bobu Soijeru un Benu Ellenu, kas abi bija drusku iesiluši, nebūt pats labākais un piemērotākais veids, kā šo džentlmeni noskaņot savā labā.

«Lai nu kā,» misters Pikviks prātoja, sevi drošinādams, «es tomēr darīšu, ko varēšu. Man viņš jāsatiek jau šovakar, jo es to savam draugam stingri apsolīju, un, ja tie abi katrā ziņā gribēs nākt man līdz, es centīšos apmeklējumu nevilkt garumā un ceru, ka viņi jau paši sevis labā vien pārāk neizgāzīsies.»

Kamēr viņš sevi mierināja ar šādām pārdomām, kariete apstājās pie «Vecās Karaliskās» durvīm. Kad misters Semjuels Vellers bija Benu Ellenu pa daļai pamodinājis no smagā miega un aiz apkakles izvilcis viņu ārā, varēja izkāpt arī misters Pikviks. Viņiem ierādīja ērtu istabu, un misters Pikviks tūliņ apvaicājās apkalpotājam, kur varētu būt mistera Vinkla rezidence.

- Pavisam tuvu, ser, - apkalpotājs izklāstīja. - Ne vairāk kā piecsimt jardu, ser.

Misteram Vinklam pieder piestātne kanālā, ser. Viņa privātais dzīvoklis nav... ak dievs, ser, nē, nav ne piecsimt jardu attālumā, ser!

To teikdams, apkalpotājs nopūta sveci un izlikās, ka to atkal aizdedzina, tā sagādādams misteram Pikvikam izdevību uzdot turpmākos jautājumus, ja tam būtu šāda vēlēšanās.

- Vai tūliņ kaut ko vēlēsities, ser? - apkalpotājs teica un aizdedzināja sveci, izmisis par mistera Pikvika klusēšanu. - Tēju vai kafiju, ser? Pusdienas, ser?

- Pašlaik nekā.

- Labi, ser. Varbūt velēsities dot rīkojumu par vakariņām, ser?

- Tagad vēl ne.

- Labi, ser.

Viņš klusu aizgāja līdz durvīm, tad pēkšņi apstājās, pagriezās un zīmīgi nojautāja:

- Vai atsūtīt istabeni, džentlmeņi?

- Dariet to, ja vēlaties, - misters Pikviks atbildēja.

- Ja jūs vēlaties, ser.

- Un atnesiet zelteri! - Bobs Soijers sacīja.

- Zelteri, ser? Jā, ser.

Un, acīm redzot, ārkārtīgi atvieglots tādēļ, ka beidzot saņēmis kādu rīkojumu, apkalpotājs nemanot pazuda. Apkalpotāji nekad neiet un neskrien. Tiem piemīt īpatnēja, noslēpumaina spēja izslīdēt no istabām, kādas pārējiem mirstīgajiem nav.

Kad zelteris misterā Benā Ellenā bija pamodinājis vieglas dzīvības zīmes, viņu pierunāja nomazgāt seju un rokas un atļaut, lai Sems viņam notīra drēbes. Kad arī misters Pikviks un Bobs Soijers bija saveduši kārtībā savu ceļa apstākļos cietušo ārieni, visi trīs roku rokā devās pie mistera Vinkla. Bobs Soijers iedams piesātināja gaisu ar tabakas dūmiem.

Apmēram ceturtdaļjūdzi attālu klusā solīda izskata ielā stāvēja veca sarkanu ķieģeļu māja ar trijiem pakāpieniem durvju priekšā un misiņa plāksni pie tām. Uz plāksnes trekniem, stāviem burtiem bija rakstīti vārdi: «Misters Vinkls». Pakāpieni bija ļoti balti, ķieģeļi ļoti sarkani, māja ļoti tīra, un tās priekšā, kad pulkstenis nosita desmit, nostājās misters Pikviks, misters Bendžemins Ellens un misters Bobs Soijers.

Pēc pieklauvēšanas iznāca uzposusies kalpone un satrūkās, ieraugot trīs svešiniekus.

- Mana mīļā, vai misters Vinkls mājās? - misters Pikviks jautāja.

- Viņš patlaban taisās vakariņot, ser, - meitene atbildēja.

- Iedodiet, lūdzu, viņam šo karti, - misters Pikviks turpināja. - Sakiet, ka man ļoti nepatīk viņu traucēt tik vēlā stundā, bet man viņš katrā ziņā šovakar jāsatiek un es tikai nupat kā ierados.

Meitene bailīgi paskatījās uz misteru Bobu Soijeru, kurš savu sajūsmu par viņas personīgo pievilcību izrādīja ar dažādām brīnišķīgām grimasēm, un, uzmetusi acis cepurēm un mēteļiem, kas karājās gaitenī, pasauca otru meiteni, lai tā pastāv pie durvīm, kamēr viņa uzies augšā. Posteni drīz atbrīvoja, jo meitene tūliņ atgriezās un, lūgdama, lai džentlmeņi piedod, ka likusi tiem gaidīt uz ielas, ieveda tos kādā dibenistabā, pa pusei kantorī, pa pusei ģērbtuvē. Grīdu sedza paklājs, un galvenie lietderīgie un rotājošie priekšmeti še bija pults, mazgājamais galdiņš, skūšanās spogulis, zābaku uzliekamais un zābaku velkamais, augsts sēdeklis, četri krēsli, galds un vecs astoņdienu pulkstenis. Virs kamīna bija sienā ielaistas dzelzs seifa durvis, bet sienas greznoja pāris piekarinātu grāmatu plauktu, kalendārs un dažas rindas noputējušu aktu vāku.

- Piedodiet, ser, ka atstāju jūs stāvam pie durvīm, - meitene teica, aizdedzinādama lampu un veltīdama misteram Pikvikam valdzinošu smaidu, - bet jūs visi man esat pilnīgi sveši, un šeit ir tik daudz klaidoņu, kas tikai nāk noskatīties, ko varētu pakampt, ka tiešām...

- Nav par ko atvainoties, mana dārgā, - labsirdīgi teica misters Pikviks.

- Nu nepavisam, mana mīļā, - Bobs Soijers teica, rotaļīgi izplezdams rokas un lēkādams no vienas puses uz otru, it kā negribētu ļaut jaunajai lēdijai atstāt istabu.

Šāda rotaļa jauno lēdiju nebūt neaizkustināja, jo viņa tūliņ izsacīja savas domas, ka misters Bobs Soijers esot «pretīgs radījums», un, kad pēdējais kļuva vēl uzmācīgāks, atstāja viņa sejā savu skaisto pirkstiņa pēdas un izmetās no istabas, dažādos vārdos paskaidrodama, cik šis esot nejauks un nicināms.

Pazaudējis jaunās lēdijas sabiedrību, Bobs Soijers sāka izklaidēties, ielūkodamies pultē, ieskatīdamies visās galda atvilktnēs, izlikdamies, ka grib uzlauzt dzelzs skapi, pagriezdams kalendāru pret sienu, mēģinādams uzvilkt mistera Vinkla seniora zābakus virs savējiem un izdarīdams ar istabas iekārtu vēl dažādus citus jautrus eksperimentus, kas misteram Pikvikam sagādāja neizsakāmas šausmas un dvēseles mokas, bet misteram Bobam Soijeram tikpat lielu prieku.

Beidzot atvērās durvis un istabā ar mistera Pikvika karti vienā rokā un sudraba svečturi otrā žigli ienāca kāds mazs, vecs džentlmenis, ģērbies tabakas krāsas uzvalkā; Viņa seja bija uz mata tāda pati kā misteram Vinklam junioram, tikai viņš bija mazliet plikgalvains.

- Mister Pikvik, sveicināti, kā jums klājas, ser? - Vinkls vecākais teica, nolikdams svečturi un pastiepdams roku. - Ceru, ka esat vesels, ser. Priecājos jūs redzēt.

Sēdieties, mister Pikvik, lūdzu, ser. Šis džentlmenis ir...

- Mans draugs misters Soijers, - misters Pikviks sacīja. - Jūsu dēla draugs.

- O, - misters Vinkls vecākais atteica, diezgan bargi paskatīdamies uz Bobu. - Ceru, ka jums, ser, klājas labi.

- Vienmēr uz kājām, - Bobs Soijers atbildēja.

- Šis otrais džentlmenis, - misters Pikviks turpināja, - kā jūs redzēsit no vēstules, kuru man uzticēts jums nodot, ir jūsu dēla ļoti tuvs radinieks vai drīzāk būtu jāsaka - ļoti tuvs draugs. Viņa vārds ir Ellens.

- Tas džentlmenis? - misters Vinkls jautāja, ar karti norādīdams uz Benu Ellenu, kas bija iemidzis tādā stāvoklī, ka no viņa varēja redzēt tikai muguru un svārku apkakli.

Misters Pikviks patlaban gribēja uz šo jautājumu atbildēt, nosaucot mistera Bendžemina Ellena vārdu pilnīgi un pieminot visas viņa slavējamās īpašības, kad straujais misters Bobs Soijers, lai liktu draugam apjēgt tā stāvokli, negaidot ieknieba tām rokā un tas, skaļi iebrēkdamies, pielēca kājās. Pēkšņi atskārzdams, ka viņš atrodas kāda svešinieka klātbūtnē, misters Bens Ellens pienāca tam klāt un, apmēram piecas minūtes sirsnīgi spiezdams abas mistera Vinkla rokas, tikai pa pusei saprotamos teikumu fragmentos izmurmināja savu lielo prieku, ka viņu sastapis, līdz ar viesmīlīgu jautājumu, vai tas pēc pastaigas nevēloties kaut ko iedzert, vai arī varbūt labāk gribot pagaidīt līdz pusdienām; to padarījis, viņš apsēdās un skatījās visapkārt ar stingu skatienu, it kā viņam nebūtu ne mazākās jausmas par to, kur atrodas, un tādas viņam patiešām arī nebija.

Tas viss ārkārtīgi samulsināja misteru Pikviku, jo sevišķi tādēļ, ka misters Vinkls seniors, acīm redzot, bija ļoti pārsteigts par viņa abu draugu ekscentrisko - lai nesacītu nepieredzēto izturēšanos. Lai lietu tūliņ novadītu līdz galam, viņš izvilka no kabatas vēstuli un, pasniegdams to misteram Vinklam senioram, teica:

- Šī vēstule, ser, ir no jūsu dēla. No tās satura jūs redzēsit, ka no jūsu labvēlīgās un tēvišķīgās izturēšanās atkarīga viņa turpmākā laime un labklājība. Es jūs lūdzu, esiet tik labs, izlasiet to mierīgi un aukstasinīgi un vēlāk ar mani pārrunājiet to tādā tonī un garā, kā tas šinī gadījumā pienākas. Par to, cik jūsu lēmums ir nozīmīgs jūsu dēlam un ar kādām bažām viņš to gaida, jūs varat spriest no tā, ka es bez iepriekšēja brīdinājuma ierados pie jums tik vēlā stundā un, - misters Pikviks piemetināja, iesāņus paskatījies uz saviem abiem biedriem, - un tik nelabvēlīgos apstākļos.

Pēc šī ievada misters Pikviks apstulbušā mistera Vinkla seniora rokās ielika četras lappuses sīki aprakstīta vissmalkākā papīra un, atkal atsēdies krēslā, sāka vērot mistera Vinkla sejas izteiksmi un izturēšanos, tiesa - nobažījies, bet ar tāda džentlmeņa atklāto seju, kurš sajūt, ka nav izdarījis nekā, par ko viņu varētu vainot vai izteikt viņam pārmetumus.

Vecais piestātnes īpašnieks apgrozīja vēstuli, apskatīja to no priekšpuses, mugurpuses un sāniem; viņš sīki nopētīja mazo, resno puiku zīmogā, pacēla acis pret mistera Pikvika seju un tad, nosēdies uz augstā sēdekļa un pievilcis lampu sev tuvāk, atlauza zīmogu, atlocīja vēstuli un, pacēlis to pret gaismu, gatavojās lasīt.

Tieši šajā brīdī misters Bobs Soijers, kura gars dažas minūtes bija snaudis, atspieda rokas pret ceļgaliem un savaikstīja seju līdzīgi nelaiķa mistera Grimaldi¹ portretiem klauna lomā. Atgadījās, ka misters Vinkls seniors nebija vis dziļi iegrimis lasīšanā, kā misters Bobs Soijers domāja, bet nejauši paskatījās pāri vēstules malai - ne uz kādu citu personu, bet tieši uz misteru Bobu Soijeru, - un, pareizi spriezdams, ka iepriekš minētā grimase ir domāta viņa paša (mistera Vinkla seniora) izsmiešanai un izzobošanai, ieurbās Bobā ar tik stingru skatienu, ka nelaiķa mistera Grimaldi vaibsti pamazām pārvērtās ļoti patīkamā pazemības un apjukuma izteiksmē.

- Vai jūs ko teicāt, ser? - apjautājās misters Vinkls seniors pēc draudīga klusuma brīža.

- Nē, ser, - atbildēja Bobs, kam no klauna vairs nebija palicis nekā, ja neskaita ārkārtīgi sarkanos vaigus.

- Jūs, ser, par to esat pārliecināts? - misters Vinkls seniors taujāja.

- Ak mūžs! Jā, ser, pilnīgi pārliecināts, - Bobs attrauca.

- Man likās, ser, ka jūs kaut ko teicāt, - vecais džentlmenis aizrādīja sašutuma pilnā balsī. - Varbūt, ser, jūs uz mani skatījāties?

- O nē, ser, nemaz ne, - Bobs ļoti pieklājīgi atbildēja.

- Man liels prieks to dzirdēt, ser, - misters Vinkls seniors noteica.

Ar majestātiski sarauktu pieri noskatījies uz apkaunoto Bobu, vecais džentlmenis atkal pacēla vēstuli pret gaismu un sāka to patiešām lasīt.

Misters Pikviks uzmanīgi vēroja, kā viņš pārgāja no pirmās lappuses pēdējās rindas uz otrās lappuses pirmo rindu un no otrās lappuses beigām uz trešās sākumu, un no trešās beigām uz ceturtās sākumu, it ne mazākā pārmaiņa viņa vaibstos neļāva spriest par izjūtām, ar kādām viņš uzņēma ziņu par dēla laulībām, kura, kā misters Pikviks zināja, bija izsacīta jau pašās pirmajās rindiņās. Viņš izlasīja vēstuli līdz pēdējam vārdam un to atkal salocīja - rūpīgi un kārtīgi, kā jau darīšanu cilvēks, un tieši tad, kad misters Pikviks sagaidīja spēcīgu jūtu izpaudumu, viņš iemērca spalvu tintnīcā un mierīgi, it kā runātu par visparastāko grāmatvedības jautājumu, pavaicāja:

- Kāda ir Nataniēla adrese, mister Pikvik?

- Pašlaik «Džordžs un Vanags», - šis džentlmenis atbildēja.

- «Džordžs un Vanags»? Kur tas ir?

- Džordžjārds Lombardstrītā.

- Sitijā?

- Jā.

Vecais džentlmenis rūpīgi uzrakstīja adresi uz vēstules mugurpuses un tad, ielicis vēstuli pultī un aizslēdzis to, piecēlās no sēdekļa, iebāza atslēgu saišķi kabatā un teica:

- Man šķiet, mister Pikvik, ka mums vairāk nav par ko runāt.

- Kā - nav par ko runāt, godājamo ser! - ar sašutuma pilnu izbrīnu teica šis labsirdīgais cilvēks. - Nav par ko runāt! Vai jums nav ko sacīt šajā mūsu jaunajam draugam tik svarīgajā brīdī? Vai jūs negribat ar manu starpniecību viņam paziņot, ka arī uz priekšu viņu mīlēsit un atbalstīsit? Vai jūs negribat sacīt nekā tāda, kas uzmundrinātu un iedrošinātu viņu un bažu pilno meiteni, kura pie viņa meklē mierinājumu un atbalstu? Padomājiet jel, godājamo ser!

- Es padomāšu, - vecais džentlmenis atbildēja. - Patlaban man nav nekā ko teikt.

Es, mister Pikvik, esmu veikalnieks, es nevienu lietu neiesāku pārsteidzīgi, un, cik es redzu no šīs vēstules, šī lieta man nemaz nepatīk. Tūkstoš mārciņu, mister Pikvik, nav daudz.

- Jums pilnīgi taisnība, ser, - iejaucās Bens Ellens, pašlaik atjēdzies tieši tik daudz, lai apzinātos, ka savas tūkstoš mārciņas viņš aizlaidis bez mazākām grūtībām. - Jūs esat sapratīgs cilvēks. Bob, šis ir gudrs puika.

- Esmu ļoti laimīgs, ser, ka tieši jūs man izsakāt šo atzinību, - teica misters Vinkls seniors, nicinoši uzskatīdams Benu Ellenu, kas dziļdomīgi šūpoja galvu. - Redziet, mister Pikvik, kad es savam dēlam devu atļauju kādu gadiņu paklaiņot, lai iepazītos ar cilvēkiem un viņu paražām (ko viņš darīja jūsu uzraudzībā) un lai viņam nebūtu jāstājas dzīvē kā skolniekam un pienapuikam, ko katrs var apmuļķot, par kaut ko tādu es gan nebiju domājis. To viņš zina ļoti labi, tātad, ja es viņu šīs lietas dēļ atstumju, viņam nav par ko brīnīties. Viņš, mister Pikvik, saņems no manis ziņu. Ar labu nakti, ser! Margarēt, atveriet durvis!

Visu šo laiku Bobs Soijers bija bikstījis Benu Ellenu, lai tas kaut ko sacītu taisnās lietas labā, un tieši tagad Bens bez mazākā brīdinājuma arī šāva vaļā īsu, bet spēcīgu uzrunu.

- Ser, - misters Bens Ellens teica, uzlūkodams veco džentlmeni ar divām ļoti miglainām un sērīgām acīm un sparīgi vicinādams labo roku augšup un lejup, - jums... jums vajadzētu kaunēties.

- Kā šīs lēdijas brālis jūs, protams, varat lieliski spriest par šo jautājumu, - misters Vinkls seniors atcirta. - Un tagad pietiek. Lūdzu, ne vārda vairs, mister Pikvik! Ar labu nakti, džentlmeņi!

Teikdams šos vārdus, vecais džentlmenis paņēma svečturi un, atvēris durvis, pieklājīgi norādīja uz gaiteni.

- To jūs nožēlosit, ser, - misters Pikviks teica, sakozdams zobus, lai apvaldītu niknumu, jo juta, cik tas var būt svarīgi viņa jaunajam draugam.

- Pagaidām es domāju citādi, - mierīgi atbildēja misters Vinkls seniors. - Vēlreiz, džentlmeņi, novēlu jums labu nakti.

Misters Pikviks sadusmots izgāja uz ielas. Misters Bobs Soijers, kam vecā džentlmeņa nelokāmā izturēšanās bija galīgi saplacinājusi dūšu, gāja aiz viņa. Tūliņ pēc tam pa kāpnēm novēlās mistera Bena Ellena cepure, un tai uz pēdām sekoja pats misters Bens Ellens. Gulēt visi aizgāja klusēdami un neēduši, un misters Pikviks aizmiegot nodomāja: ja viņš būtu zinājis, ka misters Vinkls seniors ir tik veikalniecisks vīrs, viņš gan laikam nekad nebūtu devies pie tā ar šādu uzdevumu.

^{1 - Grimaldi - pazīstams angļu klauns Džozefs Grimaldi (1779. -1837. g.), kura memuārus Dikenss rediģēja 1838. gadā.}