Pikvika kluba piezīmes

XLVII NODAĻA

Džobs Troters ar nesamazinātu ātrumu skrēja pa Holbornu, reizēm pa ielas vidu, reizēm pa ietvi un reizēm pa noteku, kā nu kurā vietā labāk varēja tikt uz priekšu caur vīriešu, sieviešu, bērnu un kariešu drūzmu abos virzienos, un, lai vai kādi gadījās šķēršļi, neapstājas ne brīdi, līdz sasniedza Greizinna vārtus. Taču, lai kā viņš bija steidzies, vārti bija tikuši aizslēgti jau krietnu pusstundu pirms viņa ierašanās, un, kad viņš beidzot atrada mistera Perkera veļas mazgātāju, kura dzīvoja pie savas precētās meitas, kas bija veltījusi savu roku un sirdi kādam sulainim bez pastāvīgas rezidences, kurš dzīvoja kādā mājā kādā no ielām tuvu pie kāda alus brūža kaut kur aiz Greizinnleinas, atlika vēl tikai piecpadsmit minūtes līdz cietuma slēgšanai. Vēl vajadzēja izdabūt misteru Lautenu no «Žagatas un Stumbeņa» dibenistabas, un, līdzko Džobs bija ticis galā ar šo uzdevumu un nodevis Sema Vellera ziņojumu, pulkstenis nosita desmit.

- Tā, - teica Lautens, - tagad ir par vēlu. Šonakt jūs iekšā vairs netiekat. Būs jāpārguļ uz ielas, mans draugs.

- Par mani nebēdājiet, - Džobs attrauca, - es varu gulēt visur kur. Bet vai nebūtu labāk satikt misteru Perkeru jau šovakar, lai tūliņ no rīta varētu ķerties pie šīs lietas?

- Nu, ko, - Lautens atbildēja pēc neilgām pārdomām, - ja tas būtu jebkura cita dēļ, Perkers sevišķi nepriecātos, ka es ierodos pie viņa mājās, bet mistera Pikvika dēļ, man šķiet, es drīkstēšu paņemt ormani uz kantora rēķina.

Izšķīries par šādu rīcību, misters Lautens paņēma cepuri un, palūdzis klātesošos pa viņa prombūtnes laiku izvēlēt kādu par priekšsēdētāja vietas izpildītāju, devās uz tuvāko kariešu stāvvietu un, izvēlējies pēc izskata vislabākos ormaņa ratus, lika kučierim braukt uz Montegjūpleisu Raselskvērā.

Pie mistera Perkera todien bija viesības, par ko liecināja gaisma viesistabas logos un uzskaņotu lielu klavieru un neuzskaņotas mazas balstiņas toņi, tāpat kā visu pārvarošā ēdienu smarža, kas pildīja kāpņu telpas un priekšnamu. Lieta bija tāda, ka pāris ļoti labu provinces aģentu bija ieradušies pilsētā vienā laikā, un viņu uzņemšanai bija sapulcējusies patīkama, maza sabiedrība, kurā ietilpa dzīvības apdrošināšanas sabiedrības sekretārs misters Snikss, ievērojamais advokāts misters Prozijs, trīs solisitori, kāds pilnvarotais bankrotu lietās, kāds jurists no Templa ar savu mācekli - jaunu džentlmeni ar mazām actiņām un valdonīgu izturēšanos, kurš bija uzrakstījis interesantu grāmatu par zemes iznomāšanas tiesībām, ar ļoti daudziem komentāriem un citātiem, un vēl dažas citas ievērojamas un ļoti izcilas personības. No šādas sabiedrības šķīrās mazais misters Perkers, kad viņam čukstus pieteica viņa klerka ierašanos, un, iegājis ēdamistabā, viņš tur atrada misteru Lautenu un Džobu Troteru, kuri izskatījās diezgan spocīgi virtuves sveces gaismā, ko uz galda bija nolicis džentlmenis, kurš par algu, ko izmaksā katru gada ceturksni, bija ar mieru valkāt plīša biksītes un garas zeķes un tāpēc izjuta pienācīgu nicināšanu pret klerku un visām lietām, kam kāds sakars ar «kantori».

- Nu, Lauten, - mazais misters Perkers teica, aizvērdams durvis, - kas noticis? Vai tad saņemta kāda svarīga vēstule?

- Nē, ser, - Lautens atbildēja. - Lūk, sūtnis no mistera Pikvika, ser.

- No Pikvika? - mazais vīriņš atsaucās, ātri pievērsdamies Džobam. - Nu, kas ir?

- Dodsons un Fogs apcietinājuši misis Bārdlu, lai saņemtu savus izdevumus, ser, - Džobs teica.

- Nevar būt! - iesaucās Perkers, iebāzdams rokas kabatās un atbalstīdamies pret bufeti.

- Ir gan, - teica Džobs. - Šķiet, ka viņi tūliņ pēc tiesas sēdes izdabūjuši no tās parakstu par tiesas izdevumu atzīšanu.

- Pie joda! - Perkers iesaucās, izvilkdams abas rokas no kabatām un izteiksmīgi sizdams ar labās rokas pirkstu kauliņiem pret kreisās rokas plaukstu. - Tie ir gudrākie blēži, ar kādiem man jebkad bijusi darīšana!

- Manīgākie vīri, kādus es pazīstu, ser, - Lautens piezīmēja.

- Manīgi! - Perkers piebalsoja. - Nevar saprast, kur viņiem pieķerties.

- Pilnīgi pareizi, ser, nav kur pieķerties, - Lautens atbildēja.

Tad kā kungs, tā kalps dažus mirkļus iegrima pārdomās, bet viņu sejas pauda tādu sajūsmu, it kā viņi apcerētu vienu no visskaistākajiem un ģeniālākajiem atradumiem, kādu jebkad izdarījis cilvēka saprāts. Kad viņi bija mazliet atguvušies no savas sajūsmas transa, Džobs Troters pastāstīja pārējo, kas viņam bija ziņojams. Perkers domīgi pamāja ar galvu un izvilka savu pulksteni.

- Es tur būšu tieši desmitos, - mazais vīriņš teica. - Semam ir pilnīgi taisnība.

Pasakiet viņam to. Vai vēlaties glāzi vīna, Lauten?

- Pateicos, ser, nē.

- Man šķiet, jūs domājat - jā, - mazais vīriņš sacīja, paņemdams no bufetes karafi un glāzes.

Tā kā Lautens tiešām domāja «jā», tad viņš par šo jautājumu nekā vairs neteica, bet labi sadzirdamā čukstā apjautājās Džobam, vai Perkera portrets, kas karājās iepretī kamīnam, neesot apbrīnojami līdzīgs, un Džobs, protams, atbildēja, ka esot. Vīns bija ieliets glāzēs, un Lautens uzdzēra misis Perkerai un bērniem, bet Džobs - Perkeram.

Džentlmenis plīša biksītēs un garajās zeķēs uzskatīja, ka viņa pienākumos nekādi neietilpstot izvadīt ārā kantora cilvēkus, tādēļ stūrgalvīgi atteicās paklausīt zvanīšanai, un viņi izvadīja sevi paši. Atornejs devās uz savu viesistabu, klerks - uz «Žagatu un Stumbeni», bet Džobs - uz Koventgārdenas tirgu, lai pavadītu nakti kādā dārzeņu grozā.

Otrā rītā tieši noteiktajā laikā labsirdīgais, mazais atornejs pieklauvēja pie mistera Pikvika durvīm, kuras ļoti žigli atvēra Sems Vellers.

- Misters Perkers, ser, - Sems sacīja, pieteikdams apmeklētāju misteram Pikvikam, kas domīgi sēdēja pie loga. - Es ir dikti priecīgs, ser, ka jūs tā nejauši ir šiten iegriezies. Man domāt, ser, ka saimenieks vēlas pārmīt ar jums kādu vārdiņu vai pusotra.

Perkers zīmīgi palūkojās uz Semu, likdams saprast, ka viņam viss skaidrs: nav jāpiemin, ka pēc viņa ir sūtīts; un, pamājis, lai Sems pienāk tuvāk, viņš īsi iečukstēja tam kaut ko ausī.

- Vai jūs to saka no tiesas, ser? - Sems izsaucās, ārkārtīgā pārsteigumā atsprāgdams atpakaļ.

Perkers pamāja ar galvu un pasmaidīja.

Misters Semjuels Vellers paskatījās uz mazo advokātu, tad uz misteru Pikviku, tad uz griestiem, tad atkal uz Perkeru; viņš sāka smīnēt, skaļi iesmējās un beidzot, paķēris no paklāja savu cepuri, bez kādiem paskaidrojumiem pazuda.

- Ko tas nozīmē? - misters Pikviks jautāja, izbrīnā paskatīdamies uz Perkeru. - Kāpēc Sems tik neparasti uzvedas?

- Nekas, nekas, - Perkers atbildēja. - Paklausieties, godājamo ser, pievelciet savu krēslu pie galda! Man ir diezgan daudz ko jums sacīt.

- Kas tie par papīriem? - misters Pikviks apvaicājās, kad mazais vīriņš nolika uz galda nelielu dokumentu sainīti, pārsietu ar sarkanu lentu.

- Bārdlas un Pikvika lietas dokumenti, - Perkers atbildēja, ar zobiem atvilkdams mezglu.

Misters Pikviks ar troksni atgrūda krēslu un, tajā atzvēlies, sakrustoja rokas, stingri noskatīdamies - ja vien misters Pikviks vispār spēja stingri skatīties - uz savu draugu juristu.

- Jums nav patīkami dzirdēt par šo lietu? - mazais vīriņš apjautājās, vēl arvien darbodamies ap mezglu.

- Jā, tiešām nav patīkami, - misters Pikviks atbildēja.

- Ļoti žēl, - Perkers turpināja, - jo tieši tas būs mūsu sarunas temats.

- Man, Perker, labāk patiktos, ja šis temats mūsu starpā nekad netiktu cilāts, - steigšus pārtrauca misters Pikviks.

- Ūja, ūja, cienījamo ser, - mazais vīriņš teica, atraisīdams papīru sainīti un pētoši pašķielēdams uz misteru Pikviku. - Par to ir jārunā. Esmu šeit ieradies lietas labā. Nu, godājamo ser, vai esat gatavs uzklausīt, kas man sakāms? Nesteidzieties, ja jūs neesat gatavs es varu pagaidīt, man ir līdzi šī rīta avīze. Mans laiks pieder jums. Tā.

Un mazais vīriņš pārlika vienu kāju pār otru un izlikās, ka sāk ļoti omulīgi un uzmanīgi lasīt.

- Labi, labi, - misters Pikviks teica nopūzdamies, bet tajā pašā laikā sākdams smaidīt. - Sakiet, kas jums sakāms. Man šķiet, tas pats vecais stāsts?

- Mazliet izmainīts, godājamo ser, mazliet izmainīts, - Perkers atbildēja, bez steigas salocīdams avīzi un iebāzdams to atkal kabatā. - Misis Bārdla - sūdzētājā šajā prāvā atrodas šajās sienās, ser.

- To es zinu, - bija mistera Pikvika atbilde.

- Labi, - Perkers atteica. - Un, man šķiet, jūs arī zināt, kā viņa šeit nokļuvusi. Es gribu teikt - kādēļ un uz kāda pamata.

- Ja, vismaz es dzirdēju Sema ziņojumu par šo lietu, - māksloti nevērīgi atsaucās misters Pikviks.

- Uzdrošinos teikt, - Perkers aizrādīja, - ka Sema ziņojums šajā lietā ir pilnīgi pareizs. Bet nu, godājamo ser, mans pirmais jautājums: vai šai sievietei būs jāpaliek šeit?

- Jāpaliek šeit! - misters Pikviks atsaucās.

- Jāpaliek šeit, godājamo ser! - Perkers atbildēja, atgāzdamies krēslā un, acis nenovērsis, skatīdamies uz savu klientu.

- Kā jūs to varat jautāt man? - šis džentlmenis attrauca. - Tas atkarīgs no Dodsona un Foga. Jūs to zināt ļoti labi.

- Es nezinu nekā tamlīdzīga, - noteikti paziņoja Perkers. - Tas nav atkarīgs no Dodsona un Foga: šos vīrus, godājamo ser, jūs pazīstat tikpat labi kā es. Tas atkarīgs vienīgi, pilnīgi un absolūti tikai no jums.

- No manis! - misters Pikviks izsaucās, satraukti pieceldamies no krēsla un tūliņn atkal apsēzdamies.

Mazais vīriņš divreiz uzsita pa savas šņaucamās dozes vāku, atvēra to, ieņēma kārtīgu šņaucienu, atkal to aizvēra un atkārtoja vārdus:

- No jums. Es jums teikšu, godājamo ser, - turpināja mazais vīriņš, kas, kā šķita, no šņauciena bija kļuvis pašpaļāvīgāks, - es jums teikšu, ka viņas drīza atbrīvošana no mūža ieslodzījuma atkarīga no jums un tikai no jums. Esiet tik laipns, godājamo ser, uzklausiet mani un pārāk nedīžājieties - no tā jūs tikai sāksit svīst, bet labuma nebūs nekāda. Es jums sacīšu, - Perkers runāja tālāk, saliekdams pirkstu pie katra punkta, - es jums sacīšu, ka neviens cits, tikai jūs varat viņu atbrīvot no šī nožēlojamā midzeņa; un ka jūs to varat izdarīt, samaksājot tiesas izdevumus - kā par sūdzētāju, tā par apsūdzēto - šīm Frīmenskorta haizivīm. Neuztraucieties taču, godājamo ser!

Misters Pikviks, kura sejas izteiksme pa šīs runas laiku bija dažādi mainījusies visbrīnumainākajā kārtā un kurš, acīm redzot, bija gatavs tūdaļ eksplodēt aiz sašutuma, savaldīja savu niknumu, cik vien labi tas bija iespējams, un Perkers, pastiprinājis savas pārliecinātāja dāvanas ar jaunu šņaucienu, turpināja: - Es šo sievieti šorīt redzēju. Samaksājot izdevumus, jūs varat pilnīgi atbrīvoties no zaudējumu atlīdzības un pat vairāk, - es zinu, godājamo ser, ka tas jums ir daudz svarīgāk, - saņemt viņas brīvprātīgo apliecinājumu, ko viņa man piesūtīs vēstulē, ka šo lietu no paša sākuma izdomājuši, ierosinājuši un izveduši šie vīri Dodsons un Fogs; ka viņa dziļi nožēlo jums sagādātās nepatikšanas un apvainojumus un lūdz mani stāties sakaros ar jums un lūgt jūsu piedošanu.

- Ja es samaksāju viņas izdevumus viņas vietā! - sašutis atsaucās misters Pikviks. - Tiešām vērtīgs dokuments!

- Nekādu ja šajā gadījumā, godājamo ser, - uzvarētāja balsī teica Perkers. - Lūk, vēstule, par ko es runāju. To manā kantorī šorīt pulksten deviņos atnesa kāda cita sieviete, pirms es vēl biju spēris kāju šajā vietā vai sazinājies ar misis Bārdlu. Goda vārds.

Un, sameklējis starp dokumentiem šo vēstuli, mazais advokāts nolika to pie mistera Pikvika elkoņa un, acis nepamirkšķinādams, šņauca divas minūtes no vietas.

- Vai tas ir viss, ko jūs man varat pateikt? - lēnīgi apjautājās misters Pikviks.

- Ne gluži, - Perkers atbildēja. - Šobrīd es neņemos teikt, vai izdevumu atzīšanas teksts, iespējamās norunas raksturs un pierādījumi, kādus mēs šajā lietā varētu iegūt, būs pietiekoši, lai ierosinātu lietu par uzkūdīšanu. Baidos, godājamo ser, ka nebūs: man šķiet, viņi ir pārāk gudri. Taču es gribu sacīt, ka visi šie fakti, kopā ņemot, būs pietiekoši, lai attaisnotu jūs visu saprātīgu cilvēku acīs. Un tagad, godājamo ser, es vēršos pie jums. Šīs simt un piecdesmit mārciņas... vai arī lai cik tur būtu - ņemsim apaļu skaitli... jums nekā nenozīmē. Zvērinātie ir sprieduši pret jums; nu, spriedums ir nepareizs, taču viņi sprieda tā, kā, pēc viņu domām, bija taisnīgi, un spriedums ir jums par ļaunu. Tagad jums ir izdevība ar daudz vieglākiem noteikumiem nostādīt sevi daudz labākā stāvoklī, nekā jūs to varētu, paliekot šeit; to cilvēki, kas jūs nepazīst, varētu iztulkot tikai kā veltīgu, ietiepīgu, aplamu un nežēlīgu stūrgalvību; nekādi citādi, godājamo ser, ticiet man. Kā jūs varat vilcināties izmantot šo gadījumu, kas var jums atdot jūsu draugus, jūsu ierastās nodarbības, kas var atbrīvot jūsu uzticamo un pieķērīgo kalpotāju, kuru jūs pretējā gadījumā notiesātu uz ieslodzījumu līdz jūsu mūža galam? Un, kas ir vissvarīgākais, - tas jums dos iespēju atriebties visaugstsirdīgākajā veidā (es zinu, godājamo ser, ka tikai šāda atriebība jums var patikt), atbrīvojot šo sievieti no posta un izvirtības vides, kādu, ja. tas būtu manos spēkos, es nenovēlētu nevienam vīrietim, bet uz sievieti tas iespaids laikam gan ir vēl daudz briesmīgāks un nežēlīgāks. Tagad es jums jautāšu, godājamo ser, ne tikai kā jūsu juridiskais padomdevējs, bet arī kā jūsu vispatiesākais draugs: vai tiešām jūs šo iespēju sasniegt visus šos mērķus un izdarīt tik daudz laba palaidīsit garām dažu nieka mārciņu dēļ, kas nonāks pāris neliešu kabatās un neatnesīs tiem nekāda labuma, tikai liks kārot vēl vairāk un tā jo drīzāk tos pamudinās uz kādu nelietību, kam jābeidzas ar katastrofu? Šos apsvērumus, godājamo ser, es jums izklāstīju visai nepārliecinoši un nepilnīgi, bet es lūdzu jūs par tiem padomāt - padomāt, cik, vien ilgi jums tīkas: es pacietīgi gaidīšu jūsu atbildi.

Pirms vēl misters Pikviks paspēja atbildēt, pirms vēl misters Perkers bija ieņēmis divdesmito daļu šņauciena, kas taču absolūti nepieciešams pēc tik neparasti garas runas, ārpusē atskanēja neskaidras balsis un pēc tam nedroši klauvējieni pie durvīm.

- Ak dievs, ak dievs! - iesaucās misters Pikviks, ko drauga vārdi bija acīm redzami saviļņojuši. - Kā šī klauvēšana var kaitināt! Kas tur ir?

- Es, ser, - atsaucās Sems Vellers, pabāzdams galvu.

- Patlaban es ar jums nevaru runāt, - misters Pikviks teica. - Šobrīd esmu aizņemts, Sem.

- Lūgtu piedošanu, ser, - misters Vellers atbildēja, - bet šeitan, ser, ir kāda lēdija, kas saka, ka viņai jums jāziņo kauč kas gauži svarīgs.

- Es nevienu lēdiju nevaru pieņemt, - attrauca misters Pikviks, kura gara acu priekšā nostājās misis Bārdlas tēls.

- Es, ser, to tik droši nebūtu apgalvojs, - misters Vellers tiepās, galvu kratīdams. - Ja jūs, ser, zinājs, kas pašlaik atrodas jūsu tuvumā, jūs, ser, būtu uzdziedājs citu dziesmiņu, kā smiedamies pie sevis teica vanags, dzirdēdams, ka aiz stūra dzied sarkankrūtīts.

- Kas tā ir? - misters Pikviks jautāja.

- Vai jūs grib viņu redzēt, ser? - misters Vellers atvaicāja. pieturēdams durvju rokturi, it kā otrā pusē atrastos kāds neredzēts dzīvnieks.

- Šķiet, ka būs jāpaskatās, - misters Pikviks sacīja, palūkodamies uz Perkeru.

- Lai tad iesākas! - Sems iesaucās. - Atskan gongs, paceļas priekškars, un ienāk divi sazvērnieki.

Runādams Sems Vellers atrāva durvis, un istabā ieklupa misters Nataniēls Vinkls, vezdams pie rokas to pašu jauno lēdiju, kas Dinglijdellā bija valkājusi zābaciņus ar kažokādas apmali un tagad, ļoti jauki nosarkusi un apjukusi un ģērbusies violetā zīdā un elegantā cepurē ar krāšņu plīvuri, izskatījās glītāka nekā jebkad.

- Mis Arabella Ellena! - misters Pikviks iesaucās, pieceldamies no krēsla.

- Nē, - atbildēja misters Vinkls, nokrizdams ceļos. - Misis Vinkla. Piedodiet, mans dārgais draugs, piedodiet!

Misters Pikviks tikko varēja ticēt saviem pieciem prātiem un varbūt nebūtu arī noticējis, ja viņu nepārliecinājusi vienprātīgā liecība, ko sniedza Perkera smaidošā seja un dibenplānā stāvošie Sems ar skaisto kalponīti, kuri, kā šķiet, visu notiekošo vēroja ar lielāko apmierinājumu.

- Ak mister Pikvik, - klusā balsī teica Arabella, it kā klusums viņu būtu satraucis, - vai jūs man varat piedot manu pārsteidzību?

Misters Pikviks ar vārdiem neatbildēja nekā, bet steigšus noņēma savas acenes un, satvēris jaunās lēdijas abas rokas savējās, noskūpstīja viņu daudz reižu - varbūt vairāk, nekā tas tiešām bija nepieciešams, - un tad, vēl arvien turēdams vienu lēdijas roku, paziņoja misteram Vinklam, ka tas esot bezkaunīgs kucēns, un lika tam piecelties. Misters Vinkls, kas dažas sekundes kā grēku nožēlnieks bija trinis savu degunu ar cepures apmali, piecēlās, un misters Pikviks viņam kādas reizes uzsita pa muguru un tad sirsnīgi paspieda roku Perkeram, kurš, lai neatpaliktu no citiem, pēc savām spējām apsveica kā jauno sievu, tā skaisto kalponi un, sirsnīgi paspiedis mistera Vinkla roku, uzlika savam priekam vainagu, ieņemdams tādu šņaucienu, kas pusducim vīru ar parastas konstrukcijas deguniem būtu licis šķaudīt līdz mūža galam.

- Bet, manu mīļo meitēn, - misters Pikviks teica, - kā tas viss notika? Apsēdieties un pastāstiet man visu. Cik viņa ir jauka, vai ne, Perker? - misters Pikviks piemetināja, aplūkodams Arabellu ar tādu lepnumu un sajūsmu, it kā tā būtu viņa paša meita.

- Lieliska, godājamo ser, - mazais vīriņš atbildēja, - ja es pats nebūtu precēts vīrs, es jūs apskaustu, jūs blēdi tāds.

Tā runādams, mazais advokāts deva misteram Vinklam dunku krūtīs, ko šis džentlmenis atdeva atpakaļ; pēc tam abi iesmējās visai skaļi, bet ne tik skaļi kā misters Semjuels Vellers, kas nupat bija devis vaļu savām jūtām, noskūpstot skaisto kalponi skapja durvju aizsegā.

- Jums, Sem, es nekad nevarēšu diezgan pateikties, - Arabella teica ar jaukāko smaidu, kāds vien iedomājams. - Es nekad neaizmirsīšu jūsu pūliņus Kliftonas dārzā.

- Par to, kundzīt, nav vērte runāt, - Sems attrauca. - Es, kundzīt, tikai palīdzēju dabai, kā teica dakteris mātei, kuras zēnu tas bija nobeidzis, asinis laizdams.

- Mērij, mana dārgā, sēdieties! - misters Pikviks teica, pārtraukdams šos komplimentus. - Un nu - cik ilgi jūs jau esat precējušies?

Arabella kautrīgi palūkojās uz savu kungu un pavēlnieku, kas atbildēja:

- Tikai trīs dienas.

- Tikai trīs dienas? - misters Pikviks izsaucās. - Ko tad jūs darījāt visus šos trīs mēnešus?

- Jā, pareizi, - Perkers iejaucās. - Izskaidrojiet šo gausumu. Jūs redzat, ka Pikviks ir pārsteigts tikai par to, ka tas nav noticis jau pirms vairākiem mēnešiem.

- Nu, - misters Vinkls. atbildēja, paskatījies uz savu nosarkušo jauno sieviņu, - lieta tāda, ka es ilgu laiku nevarēju pierunāt Bellu aizbēgt, un, kad es viņu biju pierunājis, pagāja ilgs laiks, līdz mēs atradām izdevīgu gadījumu. Arī Mērijai, pirms viņa varēja atstāt vietu kaimiņos, bija jāuzteic mēnesi iepriekš, un bez viņas palīdzības mēs to nebūtu izdarījuši.

- Goda vārds! - iesaucās misters Pikviks, kas pa šo laiku bija sameklējis savas brilles un vērsa savu skatienu no Arabellas uz Vinklu un no Vinkla uz Arabellu ar tik priecīgu sejas izteiksmi, kādu vien cilvēkam var dot silta sirds un labvēlīgas jūtas. - Goda vārds! Šķiet, ka jūs esat rīkojušies ļoti sistemātiski. Bet, mana mīļā, vai jūsu brālis to visu zina?

- Ak nē, nē, - Arabella atbildēja nobālēdama. - Dārgo mister Pikvik, viņam tas jāuzzina tikai no jums - tikai no jūsu mutes. Viņš ir tik varmācīgs, tik aizspriedumains un... un tā rūpējas par savu draugu misteru Soijeru, - Arabella piemetināja, acis nolaizdama, - kā es briesmīgi bīstos no sekām.

- Jā, pareizi, - nopietni aizrādīja Perkers, - šī lieta jums jāņem savās rokās, godājamo ser. Ja šie jaunie cilvēki arī nevienu citu neklausīs, jūs viņi vismaz cienīs.

Jums jānovērš nelaime, godājamo ser. Karstas asinis... karstas asinis.

Un mazais vīriņš brīdinoši iešņauca tabaku un domīgi pakratīja galvu.

- Jūs aizmirstat, mana mīļā, - mīlīgi teica misters Pikviks, - jūs aizmirstat, ka es esmu cietumnieks.

- Nē, godājamo ser, tiešām ne, - Arabella atbildēja. - To es nekad neesmu aizmirsusi; vienmēr esmu domājusi par to, cik lielām jābūt jūsu ciešanām šajā briesmīgajā vietā, bet es cerēju, ka mūsu laimes dēļ jūs varētu izdarīt to, ko sevis dēļ nekad nebūtu darījuši. Es droši ticu, ka mans brālis ar šo lietu samierināsies, ja jūs pirmais viņam to paziņosit. Viņš ir mans vienīgais radinieku pasaulē, mister Pikvik, un, ja jūs par mani neiestāsities, es bīstos, ka pazaudēšu arī viņu. Es saprotu, ka esmu rīkojusies ļoti nepareizi... ļoti ļoti nepareizi... - Nabaga Arabella aizsedza seju ar mutautiņu un sāka rūgti raudāt.

Misteru Pikviku stipri ietekmēja jau šīs asaras, bet, kad misis Vinkla, acis slaucīdama, sāka viņu pierunāt un lūgt ar savas maigās balss vismaigākajiem toņiem, viņš kļuva pavisam nemierīgs un, acīm redzot, nezināja, kā rīkoties, ko pierādīja tas, ka viņš sāka nervozi berzēt gan briļļu stiklus, degunu, bikses, galvu, gan getras.

Izmantodams šos nenoteiktības simptomus, misters Perkers (pie kura, kā izrādījās, jaunais pāris šorīt jau bija ieradies) ar juridisku skaidrību un noteiktību sāka pierādīt, ka misters Vinkls seniors līdz šim brīdim nezinot, kādu svarīgu soli dzīves ceļā spēris viņa dēls; ka minētā dēla nākotnes izredzes esot atkarīgas tikai no tā, vai minētais Vinkls seniors turpināšot izturēties pret viņu ar nemazinātām mīlestības un simpātijas jūtām, kas esot ļoti apšaubāmi, ja šo lielo notikumu no viņa pārāk ilgi slēptu; ka misters Pikviks, braukdams uz Bristoli, lai sameklētu misteru Ellenu, ar tādu pašu iemeslu varētu braukt arī uz Birmingemu, lai satiktu misteru Vinklu senioru; pēdīgi, ka misteram Vinklam senioram esot pilnīgas tiesības un pamats uzskatīt misteru Pikviku zināmā mērā par sava dēla aizbildni un padomdevēju un tādēļ viņam pienākoties un piederoties iepazīstināt iepriekš minēto Vinklu senioru personīgi un mutes vārdiem ar visiem lietas apstākļiem un ar lomu, kāda viņam pašam tajā bijusi.

Šajā brīdī īstajā laikā uz skatuves ieradās misters Tapmens un misters Snodgrass, un, tā kā bija nepieciešams iepazīstināt viņus ar visu notikušo līdz ar dažādajiem pierādījumiem par un pret, visus šos pierādījumus ņēma cauri vēlreiz, turklāt katrs tos centās attīstīt pēc savas uztveres un saprašanas. Un beidzot misters Pikviks, šo pierādījumu un pārliecinājumu dēļ pazaudējis visu savu apņēmību un atrazdamies draudošās briesmās zaudēt arī saprašanu, apkampa Arabellu un paskaidroja, ka viņa esot ļoti jauka un ka šis nezinot, kā tas noticis, bet šis esot viņu iemīļojis jau no pirmā skatiena, ka šim nepietiekot dūšas, lai stātos ceļā jauno ļaužu laimei, un tie varot darīt ar šo visu, ko vien gribot.

Kad misters Vellers izdzirda šo piekāpšanos, viņa pirmais darbs bija aizsūtīt Džobu Troteru pie slavenā mistera Pella ar lūgumu nodot ziņas atnesējam kvīti par parāda samaksu, ko viņa gudrais tēvs tālredzīgi bija atstājis šī mācītā džentlmeņa rokās, lai vajadzības gadījumā to katrā laikā varētu dabūt; viņa nākošais darbs bija ieguldīt visu savu skaidro naudu divdesmit piecos galonos vieglā portera, ko viņš pašrocīgi izdalīja bumbu spēles laukumā visiem, kas vien vēlējās; pēc tam viņš dažādās cietuma nodaļās kliedza urā, līdz pazaudēja balsi, un tad pamazām atkal atguva savu parasto filozofisko mieru.

Trijos pēc pusdienas misters Pikviks pēdējo reizi atskatījās uz savu istabiņu un cauri parādnieku pūlim, kuri visi centās paspiest viņam roku, kā spēdams devās uz sardzes istabu. Uz kāpnēm viņš atgriezās, lai atskatītos, un viņa acis iemirdzējās.

Starp daudzajām bālajām un izdilušajām sejām viņš neredzēja nevienas, kuru viņa līdzjūtība un žēlsirdība nebūtu padarījusi laimīgāku.

- Perker, - misters Pikviks teica, pamādams kādam jaunam cilvēkam pienākt tuvāk, - šis ir misters Džingls, par kuru es ar jums runāju.

- Jauki, cienījamo ser, - Perkers atbildēja, cieši uzskatīdams Džinglu. - Rīt jūs, jauno cilvēk, mani atkal redzēsit. Ceru, ser, ka jūs dzīvosit, lai visu mūžu atcerētos un prastu novērtēt to, kas man jums sakāms.

Džingls godbijīgi paklanījās, nodrebēdams paspieda mistera Pikvika roku un atkāpās.

- Džobu jūs, man šķiet, pazīstat, - misters Pikviks teica, stādīdams priekšā šo džentlmeni.

- Pazīstu šo blēdi, - labsirdīgi atbildēja Perkers. - Parūpējieties par savu draugu un rīt vienos esat gatavībā, - vai dzirdat? Nu, vai vēl kas darāms?

- Nekas, - misters Pikviks atteica. - Vai jūs, Sem, nodevāt savam istabas saimniekam sainīti, ko es jums iedevu?

- Jā, ser, - Sems atbildēja. - Viņš sāka raudāt, ser, un teica, ka jūs esmot ļoti laipnīgs un gādīgs un ka šis gribētu tikai to, kauč jūs šim varējs iepotēt ātro diloni, jo šā vecais draugs, kas šiten tik ilgi dzīvojs, esmot miris un cita šim neesmot kur meklēt.

- Nabaga cilvēks, nabaga cilvēks, - misters Pikviks teica. - Lai dievs jūs svētī, mani draugi!

Misteram Pikvikam sakot šīs ardievas, pūlis atbildēja ar skaļiem saucieniem, un daudzi spiedās uz priekšu, lai vēlreiz pakratītu viņa roku. Viņš paņēma Perkeru zem rokas un steidzīgi atstāja cietumu, būdams šajā brīdī daudz bēdīgāks un skumjāks nekā tad, kad ienāca. Ak vai! Cik daudz nabaga nelaimīgo viņš atstāja aiz sevis! Un cik daudzi no tiem vēl tagad tur atrodas!

Vismaz pie viena galda «Džordžā un Vanagā» šis vakars pagāja priecīgi, un vieglas un priecīgas bija divu cilvēku sirdis, kuri otrā rītā atstāja šo viesmīlīgo pajumti. Tie bija misters Pikviks un Sems Vellers, no kuriem pirmo ātri novietoja ērtos pasta ratos, bet pēdējais veikli uzkāpa uz mazā soliņa aizmugurē.

- Ser! - misters Vellers uzsauca savam kungam.

- Kas ir, Sem? - misters Pikviks atsaucās, pabāzdams galvu pa logu.

- Man būtu gribējies, kauč šitie zirgi vismaz trīs mēnešus būtu nodzīvojuši Flītā.

- Kāpēc, Sem? - misters Pikviks jautāja.

- Tas tak skaidrs, ser, - misters Vellers iesaucas, rokas berzēdams. - Kā tad viņi drātītu!