Pikvika kluba piezīmes

VI NODAĻA

Viesi, kas bija sapulcējušies vecajā viesistabā, piecēlās, lai apsveiktu misteru Pikviku un viņa draugus, un, kamēr izpildīja iepazīstināšanas ceremoniālu ar visām pienācīgajām formalitātēm, misteram Pikvikam bija laiks novērot klātesošo personu ārieni un izdarīt secinājumus par viņu raksturu un tieksmēm, - tas bija paradums, kuram viņš, līdzīgi daudziem lieliem vīriem, ar patiku nodevās.

Kāda ļoti veca lēdija augstā aubē un izbalējušā zīda tērpā - ne mazāk, ne vairāk kā paša mistera Vordla māte - ieņēma goda vietu pa labi no kamīna. Sienas greznoja dažāda veida apliecinājumi, ka, jauna būdama, viņa mācīta iet pa pareizo ceļu un arī vecumā nav no tā novērsusies, - tie bija vecu laiku izšuvumi, tikpat vecas, ar vilnas dziju izšūtas ainavas un koši sarkani zīda tējkannu sildītāji no jaunāka laikmeta.

Krustmāte, abas jaunās lēdijas un misters Vordls, stāvēdami ap vecās lēdijas atpūtas krēslu, dedzīgi un nerimstoši sacentās uzmanības izrādīšanā vecajai lēdijai, viens turēdams viņas klausāmo trubiņu, otrs apelsīnu un trešais pudelīti ar ožamo sāli, kamēr ceturtais ļoti rosīgi buksnīja un dunkāja viņas atbalstam izkārtotos spilvenus.

Kamīna pretējā pusē sēdēja plikgalvains vecs džentlmenis ar labsirdīgu un labvēlīgu seju - Dinglijdellas garīdznieks, turpat blakus viņa sieva, tukla, veca lēdija, kas izskatījās tā, it kā ne vien lieliski pārzinātu noslēpumaino mākslu, kā mājas līdzekļiem izgatavot dažādas sirdsdrapes par prieku citiem, bet pie reizes prastu tās arī iebaudīt par jo lielu prieku pati sev. Vienā stūrī kāds maza auguma lietišķa izskata cilvēks ar ripstonpepiņam līdzīgu seju sarunājās ar kādu resnu, vecu džentlmeni, un vēl divi vai trīs veci džentlmeņi un divas vai trīs vecas lēdijas sēdēja taisni un nekustīgi kā sveces savos krēslos un cieši noskatījās uz misteru Pikviku un viņa pavadoņiem.

- Misters Pikviks, māt! - misters Vordls izkliedza, cik skaļi vien varēja.

- Ā! - vecā lēdija atsaucās, galvu kratīdama. - Es nedzirdu.

- Misters Pikviks, vecmāmiņ! - abas jaunās lēdijas reizē iespiedzās.

- A! - vecā lēdija sauca. - Nu labi, tas nav svarīgi. Man liekas, viņu vis neinteresēs tāda veca sieva kā es.

- Es jums apgalvoju, kundze, - misters Pikviks uzsāka valodu, satverdams vecās lēdijas roku un runādams tik skaļi, ka viņa labsirdīgā seja aiz piepūles kļuva tumši sarkana, - es jums apgalvoju, kundze, ka nekas mani neiepriecina vairāk kā iepazīties ar lēdiju jūsu gados, kura atrodas tik lieliskas ģimenes vidū un izskatās tik jauna un spirgta.

- Ā! - vecā lēdija noteica pēc īsas pauzes. - Jāsaka, ka tas viss ir ļoti jauki, bet es viņu tomēr nedzirdu.

- Vecmāmiņa patlaban nav labā omā, - mis Izabella Vordla klusi ieteicās, - bet gan jau viņa ar jums parunās.

Misters Pikviks ar galvas mājienu norādīja, ka viņš ir gatavs izdabāt vecuma untumiem, un iekļāvās vispārējā sarunā ar citiem saviesīgā pulciņa dalībniekiem.

- Jums te ir burvīga apkaime, - misters Pikviks sacīja.

- Burvīga! - misteri Snodgrass, Tapmens un Vinkls piebalsoja.

- Man arī tā liekas, - misters Vordls piebilda.

- Labākas vietiņas nav visā Kentā, ser, - sacīja lietišķā izskata cilvēks ar pepiņam līdzīgo seju. - Patiešām nav, ser, - par to esmu drošs, ser.

Un lietišķā izskata cilvēks pavērās apkārt ar triumfējošu skatienu, it kā viņu kāds būtu nikni apstrīdējis, bet pēdīgi viņš tomēr palicis uzvarētājs.

- Labākas vietiņas nav visā Kentā, - lietišķā izskata cilvēks pēc neilgas klusēšanas atkal ieminējās.

- Atskaitot Mallinsmedovu, - resnais vīrs svinīgi piezīmēja.

- Mallinsmedova! - pirmais ar dziļu nievu izsaucās.

- Jā gan, Mallinsmedova, - resnais vīrs atkārtoja.

- Ļoti jauks stūrītis, - iesprauda kāds cits resns vīrs.

- Tā tas tiešām ir, - trešais resnais vīrs noteica.

- Tas katram zināms, - sacīja korpulentais namatēvs. Lietišķais cilvēks neticīgi paskatījās visapkārt, bet, redzēdams, ka palicis mazākumā, rādīja līdzjūtīgu seju un nesacīja vairs nekā.

- Par ko viņi runā? - vecā lēdija jautāja vienai no savām mazmeitām ļoti skaļā balsī, jo, tāpat kā daudziem nedzirdīgiem cilvēkiem, viņai, šķiet, nekad neienāca prātā iespējamība, ka citi varētu sadzirdēt, ko viņa saka.

- Par mūsu apvidu, vecmāmiņ.

- Kas ir ar apvidu? Vai kaut kas noticis?

- Nē, nē. Misters Millers sacīja, ka mūsu apvidus esot labāks par Mallinsmedovu.

- Ko viņš no tā saprot? - sašutusi jautāja vecā lēdija. - Millers ir iedomīgs ģeķis, un jūs viņam varat pateikt, ka es tā sacīju.

To teikusi, vecā lēdija, nemaz nenojauzdama, ka runājusi skaļāk nekā čukstus, saslējās un asi uzlūkoja lietišķā izskata vaininieku.

- Nu, nu, - rosīgais namatēvs ieminējās ar labi saprotamu vēlēšanos mainīt sarunas tematu, - ko jūs, mister Pikvik, sacītu, ja saspēlētu kādu roberu?

- Man tas ļoti patiktu, - šis džentlmenis atbildēja, - bet manis dēļ gan jums nav jāpūlas.

- O, es varu jums apgalvot, ka mātei ļoti patīk robers, - misters Vordls atteica. - Vai ne, māt?

Vecā lēdija, kas, līdzko pieskārās šim tematam, bija daudz dzirdīgāka, nekā runājot par kaut ko citu, atbildēja apstiprinoši.

- Džo, Džo! - vecajs džentlmenis izsaucās. - Džo, sasodītais... ā, te viņš ir! Noliec kāršu galdus!

Miegainais jauneklis pamanījās bez turpmākiem pamudinājumiem nolikt divus kāršu galdus - vienu «pāvestam Džonam» un otru vistam. Vista spēlē piedalījās misters Pikviks ar veco lēdiju un misters Millers ar resno džentlmeni. Pārējie nosēdās pie otrā galda.

Robers tika nospēlēts ar to svarīgumu un nosvērtību, kas piestāv nodarbībai, ko sauc par vistu, - šai svarīgajai ceremonijai, kam, kā mums šķiet, vārdu «spēle» pievienot ir apkaunojoši un necienīgi. Turpretī pie otra galda valdīja tik trokšņaina jautrība, ka tā stipri traucēja mistera Millera kontemplāciju; pēdējais, nespēdams tik pilnīgi iedziļināties spēlē, kā vajadzētu, pamanījās izdarīt vairākus smagus noziegumus un pārkāpumus, ārkārtīgi sadusmodams resno džentlmeni un atbilstošā pakāpē uzlabodams vecās lēdijas omu.

- Tā, lūk! - triumfēdams izsaucās noziedzīgais Millers, kad viņš kādas partijas beigās paņēma lieko stiķi. - Labāk nemaz nevarēja nospēlēt, tas man jāteic. Vairāk stiķu dabūt nebija iespējams.

- Milleram vajadzēja kaut kāravu ar trumpi, vai ne, ser? - vecā lēdija ieminējās.

Misters Pikviks piekrītoši pamāja.

- Vai patiešām vajadzēja? - nelaimīgais šaubīdamies vaicāja savam partnerim.

- Vajadzēja gan, ser, - resnais džentlmenis briesmīgā balsī atbildēja.

- Vai, cik žēl! - sašļukušais Millers noteica.

- Liels labums no tādas žēlošanās, - resnais džentlmenis noņurdēja.

- Mums divi honori, kopā astoņi, - misters Pikviks piebilda. Sadalīja vēlreiz.

- Vai jūs varat vienu? - vecā lēdija vaicāja.

- Varu, - misters Pikviks atbildēja. - Divkāršo, vienkāršo un roberu.

- Tāda laime vēl nav redzēta, - sacīja misters Millers.

- Tādas kārtis nav redzētas, - sacīja resnais džentlmenis. Svinīgs klusums; misters Pikviks bija jautrs, vecā lēdija nopietna, resnais džentlmenis sīkumaini vērīgs un misters Millers bikls.

- Vēl viens divkāršais, - sacīja vecā lēdija, kas ar triumfu atzīmēja šo apstākli, palikdama zem svečtura vienu sešpensu un vienu nodeldētu puspensu.

- Divkāršais, ser, - misters Pikviks aizrādīja.

- Redzu gluži labi, ser, - resnais džentlmenis asi atcirta.

Nākošā partija beidzās ar līdzīgu rezultātu, turklāt neveiksmīgais Millers neizspēlēja vajadzīgās krāsas kārti, kālab resno džentlmeni pārņēma liels uzbudinājums, kas turpinājās līdz spēles beigām, pēc kam viņš atkāpās istabas stūrī un veselu stundu un divdesmit septiņas minūtes bija pilnīgi mēms; kad šis laika sprīdis bija notecējis, resnais džentlmenis atkal iznāca no savas paslēptuves un piedāvāja misteram Pikvikam iešņaukt tabaku, izturēdamies kā cilvēks, kas kristīgā garā nolēmis piedot pārciestās netaisnības. Vecās lēdijas dzirdes spējas bija ievērojami uzlabojušās, un nelaimīgais misters Millers sajutās tik neērti kā delfīns sardzes būdā.

Pa to laiku pie otra galda gāja pavisam jautri. Izabella Vordla un misters Trandls paziņoja, ka ir partneri, Emīlija Vordla un misters Snodgrass darīja to pašu, un pat misters Tapmens un neprecētā krustmāte nodibināja akciju sabiedrību ar kopējām spēles markām un glaimiem. Vecais misters Vordls bija vislabākajā garastāvoklī, un viņš tik jocīgi vadīja spēli un vecās lēdijas tik cītīgi sekoja saviem vinnestiem, ka pie galda valdīja nerimstoša jautrība un smiekli. Kādai vecai lēdijai pastāvīgi bija jāmaksā apmēram par pusduci kāršu, par ko katru reizi visi smējās, un, kad vecā lēdija bija dusmīga par to, ka jāmaksā, tie smējās vēl skaļāk, tā ka vecās lēdijas seja pamazām atplauka, līdz beidzot viņa smējās skaļāk par visiem. Kad neprecētā krustmāte dabūja «precības», jaunās lēdijas atkal smējās un neprecētā krustmāte likās aizvainota, bet, sajuzdama, ka misters Tapmens tai zem galda spiež roku, arī viņa atplauka un lūkojās ar tik izteiksmīgu skatienu, it kā īstas precības nemaz nebūtu tik tālu, kā daži cilvēki iedomājas, par ko visi atkal smējās un jo sevišķi vecais misters Vordls, kas par katru joku priecājās tāpat kā visjaunākie. Kas attiecas uz misteru Snodgrasu, tad viņš nedarīja nekā cita, tikai čukstēja savai partnerei ausīs poētiskus vārdiņus, kas pamudināja kādu vecu džentlmeni pajokot par partneriem kāršu spēlē un par partneriem dzīvē, un šinī sakarībā iepriekš minētais vecais džentlmenis arī izsacīja dažas piezīmes, turklāt pamirkšķinot ar acīm un pie sevis nosmejoties, kas uzjautrināja visu sabiedrību un it sevišķi vecā džentlmeņa sievu. Misters Vinkls nāca klajā ar jokiem, ko ļoti labi pazīst pilsētā, bet nepavisam nepazīst uz laukiem, un, tā kā visi par tiem ļoti sirsnīgi smējās un teica, ka tie esot lieliski, misters Vinkls sajutās kā īsts varonis. Labsirdīgais garīdznieks noskatījās uz visiem vēlīgi, jo ap galdu sēdošo laimīgās sejas darīja arī šo veco, labo vīru priecīgu un laimīgu, un, lai gan jautrība bija diezgan trokšņaina, tomēr tā nāca no sirds un ne no lūpām vien; un tā galu galā ir īstā jautrība.

Tā, priecīgi pakavējot laiku, vakars aizritēja ātri, un, kad bija iebaudītas sātīgas, kaut arī vienkāršas vakariņas un nelielā sabiedrība izveidojusi sadraudzīgu apli ap uguni, misters Pikviks nodomāja, ka nekad savā mūžā neesot juties tik laimīgs un nekad neesot tā vēlējies izbaudīt katru dzīves mirkli.

- Lūk, tas man patīk, - viesmīlīgais mājastēvs sacīja, cienīgi sēdēdams blakus vecās lēdijas atzveltnes krēslam un cieši turēdams viņas roku savējā, - lūk, tas man patīk! Manas dzīves laimīgākie brīži ir pagājuši pie šī vecā kamīna, un esmu tam tā pieķēries, ka katru vakaru lieku kurēties liesmojošai ugunij, līdz kļūst tik karsts, ka vairs nevar izturēt. Arī mana nabaga vecā māmiņa, vēl meitene būdama, mēdza sēdēt pie šī kamīna uz tā mazā krēsliņa, - vai ne, māt?

Asaras, kas nelūgtas sarodas acīs, kad pēkšņi tiek atsauktas atmiņas par veciem laikiem un sen pagājušu laimi, noritēja pār vecās lēdijas seju, un viņa, skumji smaidot, pakratīja galvu.

- Jums, mister Pikvik, mani jāatvaino, ka es runāju par šo veco vietu, - saimnieks turpināja pēc īsa klusuma brīža, - jo es to ļoti mīlu un labākas nezinu. Vecās mājas un lauki man šķiet kā dzīvi draugi - un tāpat mūsu mazā, efejām apaugusī baznīca, par kuru, starp citu, mūsu lieliskais draugs sacerēja dzejoli, tikko ieradies pie mums.

Mister Snodgras, vai jums kaut kas ir glāzē?

- Pateicos, pietiekami, - atbildēja šis džentlmenis, kura dzejnieka ziņkārību bija ļoti satraukusi namatēva pēdējā piezīme. - Bet piedodiet, lūdzu, jūs pieminējāt dzejoli par efeju?

- Par to jums jājautā mūsu draugam, kas sēž jums pretī, - namatēvs zīmīgi paskaidroja, ar galvas mājienu norādīdams uz garīdznieku.

- Vai drīkstu teikt, ka man patiktos to dzirdēt? - misters Snodgrass ieminējās.

- Ko nu, - garīdznieks atbildēja, - tīrie nieki, un vienīgais attaisnojums to sacerēšanai ir tas, ka toreiz es biju jauns. Taču, ja vēlaties, varat paklausīties, kāda tā ir.

Par atbildi, protams, sekoja ziņkārīga sačukstēšanās, un vecais džentlmenis, kam sieva daudzkārt pateica priekšā, noskandēja šādas rindas. - Es to nosaucu, - viņš teica,

ZAĻĀ EFEJA

Kamēr vecais džentlmenis atkārtoja šīs rindas otru reizi, lai dotu misteram Snodgrasam iespēju tās pierakstīt, misters Pikviks ar lielu interesi vēroja viņa vaibstus. Kad vecais džentlmenis bija beidzis diktēt un misters Snodgrass atkal ielicis piezīmju grāmatiņu kabatā, misters Pikviks teica:

- Piedodiet, ser, ka es, būdams ar jums tik maz pazīstams, iedrošinos to sacīt, bet es domāju, ka tāds džentlmenis kā jūs, evaņģēliju sludinādams, katrā ziņā būs novērojis daudz atzīmēšanas vērtu skatu un notikumu.

- Kaut ko es, protams, esmu redzējis, - vecais džentlmenis atbildēja, - bet šie notikumi un raksturi visi ir vienkārši un parasti, jo mans darbības lauks ir ļoti ierobežots.

- Man šķiet, par Džonu Edmundsu jūs taču šo to uzrakstījāt, vai ne? - ievaicājās misters Vordls, kas, acīm redzot, gribēja izaicināt savu draugu kaut ko pastāstīt jaunajiem viesiem par pamācību.

Vecais džentlmenis apstiprinādams viegli pameta ar galvu un jau gribēja sākt runāt par ko citu, kad misters Pikviks ieminējās:

- Lūdzu piedošanu, ser, bet vai drīkstu jautāt: kas bija Džons Edmundss?

- Tieši to arī es gribēju vaicāt, - dedzīgi pievienojās misters Snodgrass.

- Tagad jūs vairs vaļā netiksit, - jautrais mājastēvs izsaucās. - Agrāk vai vēlāk jums šo džentlmeņu ziņkārība būs jāapmierina, tāpēc labāk izmantojiet izdevīgo gadījumu un dariet to tūliņ.

Vecais džentlmenis labsirdīgi pasmaidīja un pavilka savu krēslu uz priekšu.

Pārējie sabīdīja savus krēslus ciešāk kopā, it sevišķi misters Tapmens un neprecētā krustmāte, kuri, iespējams, pavāji dzirdēja; un, kad vecā lēdija bija apbruņota ar klausāmo stobriņu un misters Millers (kas pa dzejoļa skandēšanas laiku bija iemidzis) pamodināts ar brīdinošu kniebienu, ar ko viņu zem galda apveltīja bijušais partneris - cienīgais, resnais vīrs, vecais džentlmenis bez kāda ievada iesāka stāstu, kuram mēs atļaujamies likt virsrakstu

KATORDZNIEKA ATGRIEŠANĀS

- Kad es tieši pirms divdesmit pieciem gadiem, - vecais džentlmenis stāstīja, - apmetos uz dzīvi šajā ciematā, starp maniem draudzes locekļiem vissliktākā slava bija kādam vīram, vārdā Edmundsam, kas rentēja mazu fermu netālu no šejienes. Viņš bija drūms, bezsirdīgs, ļauns cilvēks, padevies slinkumam un izlaidībai, paradis rīkoties cietsirdīgi un nežēlīgi. Atskaitot dažus slinkus un vieglprātīgus blandoņas, ar kuriem tas nosita laiku laukos vai žūpoja krogā, viņam nebija neviena paša drauga vai paziņas; neviens nevēlējās sarunāties ar cilvēku, no kura daudzi baidījās un pret kuru katrs izjuta riebumu. Visi no Edmundsa vairījās.

Šim cilvēkam bija sieva un viens dēls, kuram, kad es še ierados, bija apmēram divpadsmit gadu. Par šīs sievietes grūtajām ciešanām, par to lēnprātību un pacietību, ar kādu viņa tās panesa, par rūpju smagumu, ko prasīja zēna audzināšana, neviens nespēj gūt kaut aptuvenu priekšstatu. Lai dievs mani nesoda par aizdomām, ja tās būtu netaisnas, bet savā sirdī esmu dziļi pārliecināts, ka šis cilvēks daudzu gadu gaitā sistemātiski centās salauzt viņas sirdi, bet viņa to visu pacieta sava bērna dēļ un, lai cik dīvaini tas daudziem varētu likties, arī viņa tēva dēļ, jo, lai gan tas bija nelietis un izturējies pret viņu nežēlīgi, viņa to reiz bija mīlējusi, un atmiņas par to, kas vīrs viņai kādreiz bijis, modināja sievas krūtīs blakus ciešanām lēnprātības un piedošanas jūtas, kas ir svešas visiem dieva radījumiem, atskaitot sievieti.

Viņi bija nabadzīgi, un citādi tie arī nevarēja būt, ja vīrs nodevies šādai dzīvei, taču sievas nerimstošie un nebeidzamie pūliņi agri un vēlu, rītā, dienas vidū un naktī paglāba viņus no galīga trūkuma. Bet par šīm pūlēm tika atlīdzināts ar visļaunāko.

Cilvēki, kas gājuši viņu mājai garām vakarā vai dažreiz vēlā nakts stundā, stāstīja, ka dzirdējuši nelaimīgās sievas vaimanas un šņukstus, jā, pat sitienu blīkšķus; un nereti, kad jau bija pāri pusnaktij, zēns klusi klauvēja pie durvīm kādās kaimiņu mājās, uz kurieni tas bija aizsūtīts, lai paglābtos no necilvēcīgā tēva dzēruma trakuma.

Visā šajā laikā nabaga sieviete, kaut arī tā bieži vien nespēja pilnīgi noslēpt varmācīgas un ļaunas apiešanās pēdas, cītīgi apmeklēja mūsu mazo baznīciņu.

Pastāvīgi katru svētdienu, no rītiem un pēcpusdienās, viņa ar zēnu blakām sēdēja vienā un tajā pašā solā, un, kaut arī abi bija trūcīgi ģērbušies - trūcīgāk nekā daudzi no viņu kaimiņiem, kas bija zemākā stāvoklī, - viņu apģērbs vienmēr bija kārtīgs un tīrs.

Ikvienam atradās draudzīgs galvas mājiens vai laipns vārds «nabaga misis Edmundsai», un reizēm, kad viņa pēc dievkalpojuma beigām apstājās nelielajā gobu alejā baznīcas priekšā, lai pārmītu dažus vārdus ar kaimiņieni, vai arī pakavējās, lai ar mātes lepnumu un mīlestību nolūkotos uz savu veselīgo zēnu, kas turpat draiskuļojās ar rotaļu biedriem, viņas rūpju izvagoto seju apgaismoja dziļi izjusta pateicība un viņa izskatījās ja arī ne priecīga un laimīga, tad vismaz mierīga un apmierināta.

Pagāja pieci seši gadi; zēns bija kļuvis par spēcīgu, labi noaugušu jaunekli. Taču laiks, kas stiprināja bērna trauslo stāvu un ielēja nevarīgajos locekļos vīrišķīgu spēku, bija saliecis mātes augumu un padarījis nedrošus viņas soļus, bet roka, kam vajadzētu māti atbalstīt, vairs neatradās viņas rokā, un acis, kam vajadzētu to uzmundrināt, vairs nelūkojās viņas acīs. Viņa vēl vienmēr ieņēma veco vietu baznīcas solā, bet blakus bija kāda tukša. Kā vienmēr, viņa rūpīgi turēja rokā bībeli, uzmeklēja lasāmos gabalus un, kā paradusi, ielocīja lapas, bet nebija neviena, kas to lasītu kopā ar viņu, un gaužas asaras bieži krita uz grāmatas, tā ka vārdi izplūda acu priekšā. Kaimiņi bija tikpat laipni kā senāk, bet viņa, seju aizgriezdama, izvairījās no to sveicieniem. Nu vairs viņa neuzkavējās zem vecajām gobām, nebija vairs priecīgu laimes nojautu. Pamestā sieviete tikai ciešāk pārvilka cepuri pār acīm un steidzīgi aizgāja.

Vai man jums stāstīt, ka jaunais cilvēks, lūkodamies atpakaļ uz vistālākajām savas bērnības dienām, līdz kurām vien aizsniedzas apziņa un atmiņas, nevarētu atcerēties neko tādu, kas kaut kādā veidā nebūtu saistīts ar pastāvīgu brīvprātīgu atsacīšanos, ko māte pacietusi viņa dēļ, ar apvainojumiem, pārmetumiem un sitieniem, ko tā panesusi viņa labad; vai man stāstīt, ka viņš, nenieka nebēdādams par mātes lūstošo sirdi un drūmā ietiepībā aizmirsdams visu, ko tā darījusi un izcietusi dēla labā, bija sabiedrojies ar samaitātiem un izlaidīgiem cilvēkiem un sācis staigāt pa neprāta un pārgalvības ceļu, kas varēja atnest nāvi pašam un kaunu viņa mātei? Ak vai, tāda ir cilvēka daba! To jau sen būtu varējuši paredzēt.

Nelaimīgās sievietes bēdu un ciešanu mērs vēl nebija pilns. Apkaimē tika izdarīti daudzi noziegumi; vainīgos tomēr neatklāja, un viņu pārgalvība pieņēmās. Kāda sevišķi pārdroša un neģēlīga laupīšana pamudināja stāties pie meklēšanas ar jaunu sparu un tādu rūpību, ar kādu ļaundari nebija rēķinājušies. Aizdomas krita uz jauno Edmundsu un trim viņa biedriem. Viņu arestēja.... ieslodzīja cietumā... tiesāja... piesprieda viņam... nāves sodu.

Vēl šobrīd man ausīs skan spalgais, griezīgais sievietes kliedziens, kas atskanēja tiesas zālē, kad nolasīja bargo spriedumu. Šis kliedziens ļaundara sirdī sacēla šausmas, kādas nebija spējusi modināt ne tiesāšana, ne spriedums - pat ne nāves tuvošanās. Lūpas, kas bija sakniebtas, drūmā stūrgalvībā, notrīcēja un neviļus pavērās, seja kļuva pelnu pelēka, un no katras poras izspiedās auksti sviedri; noziedznieka spēcīgie locekļi drebēja, un viņš grīļodamies atslīga uz sola.

Dvēseles moku pirmajos uzplūdos sāpju pārņemtā māte nokrita ceļos pie manām kājām un dedzīgi lūdzās visuvareno, kas viņu līdz šim bija balstījis visās bēdās, atpestīt viņu no šīs sāpju un ciešanu, pilnās pasaules un saudzēt viņas vienīgā bērna dzīvību. Pēc tam sekoja tāds bēdu uzliesmojums, tāda brāzmaina iekšēja cīņa, kādai, kā es ceru, nekad vairs nebūšu liecinieks. Es zinu, ka šajā stundā viņas sirds salūza, bet nekad vairs neesmu dzirdējis no viņas lūpām kurnēšanu vai žēlošanos.

Tas bija bēdīgs skats - redzēt šo sievieti dienu pēc dienas cietuma pagalmā dedzīgi un kvēli mēģinot ar mīlestību un gaužām lūgšanām mīkstināt sava dēla nežēlīgo sirdi.

Tas bija veltīgi. Viņš palika īgns, stūrgalvīgs un neaizkustināms. Pat negaidītā izmaiņa spriedumā, nosakot izsūtīšanu uz četrpadsmit gadiem, ne uz mirkli nespēja lauzt viņa drūmo ietiepību.

Taču atsacīšanās un pacietības gars, kas māti tik ilgi bija balstījis, nespēja pretoties miesīgam vājumam un nespēkam. Viņa saslima. Grīļodamās viņa izvilkās no gultas, lai apciemotu dēlu vēlreiz, bet spēks viņu atstāja, un viņa bezspēcīgi saļima zemē.

Un tagad jaunā cilvēka lielīgā bezjūtība un vienaldzība tika tiešām pārbaudīta, un pelnītā atmaksa krita uz viņu tik smagi, ka tas tikko nekļuva ārprātīgs. Pagāja diena, un mātes nebija, aizsteidzās otra - un tā neatnāca, pienāca trešās dienas vakars, un vēl viņš to nebija redzējis, - bet pēc divdesmit četrām stundām viņam vajadzēja no tās šķirties - varbūt uz mūžu. Ak, kā ilgi aizmirstās domas par pagājušajām dienām pārņēma viņa prātu, kad viņš gandrīz skriešus mēroja šauro pagalmu - it kā viņa steigšanās varētu paātrināt ziņu saņemšanu no mātes, - un cik rūgta bezpalīdzības un atstātības sajūta viņu sagrāba, kad viņš dzirdēja patiesību! Māte, vienīgā, kas no ģimenes bija viņu mīlējusi, gulēja slima - varbūt uz miršanu - ne tālāk par jūdzi no tās vietas, kurā viņš atradās; būtu viņš brīvs un nesaistīts, dažās minūtēs jau atrastos pie mātes gultas. Viņš metās pie vārtiem un, satvēris dzelzs treliņus, raustīja tos ar izmisuma spēku, tā ka tie sāka skanēt, un triecās pret biezo mūri, it kā gribēdams izlauzt ceļu caur akmeni, bet stiprā ēka izsmēja viņa vājos pūliņus, un viņš, rokas salicis, raudāja kā bērns.

Es atnesu mātes piedošanu un svētību tās dēlam cietumā un aiznesu viņa nožēlas apliecinājumu un dedzīgu lūgumu pēc piedošanas pie tās slimības gultas. Ar sirdssāpēm un līdzjūtību es dzirdēju, kā nožēlas pārņemtais cilvēks izdomāja tūkstošiem mazu plānu, kā pēc savas atgriešanās viņu iepriecināt un atbalstīt, bet es zināju arī, ka viņa māte būs no šīs pasaules šķīrusies jau daudzus mēnešus pirms tā brīža, kad viņš sasniegs izsūtīšanas vietu.

Viņu aizveda naktī. Dažas nedēļas pēc tam nabaga sievas dvēsele aizlidoja - es droši ceru un stipri ticu - uz mūžīgas laimības un miera vietu. Es noturēju apbedīšanas dievkalpojumu pie viņas mirstīgajām atliekām. Viņa atdusas mūsu mazajā kapsētā.

Pie viņas kapa stāv piemiņas akmens. Viņas bēdas zināja cilvēki, viņas tikumu - dievs.

Notiesāto aizvedot, iepriekš bija nokārtots, ka viņš rakstīs mātei tūliņ, līdzko saņems atļauju, un vēstules adresēs man. Tēvs kopš dēla apcietināšanas brīža bija noteikti atsacījies ar viņu satikties, un tam bija vienalga, vai dēls dzīvs vai miris.

Vairākus gadus no viņa nebija nekādu ziņu, un, kad bija pagājusi vairāk nekā puse izsūtīšanas laika, bet es netiku saņēmis nevienu vēstuli, nolēmu, ka viņš miris, un, patiesību sakot, arī cerēju, ka tas tā ir.

Taču Edmundss, ieradies izsūtīšanas vietā, bija pārvietots tālu zemes iekšienē, un ar to varbūt izskaidrojams fakts, ka, lai gan viņš nosūtīju vairākas vēstules, neviena nenonāca manās rokās. Viņš palika tajā pašā vietā visus četrpadsmit gadus. Pēc soda izciešanas, stingri turēdamies pie sava vecā lēmuma un solījuma, ko bija devis mātei, viņš, pārvarēdams neskaitāmas grūtības, ceļoja atpakaļ uz Angliju un kājām atgriezās savā dzimtajā vietā.

Kādā jaukā augusta svētdienas vakarā Džons Edmundss ienāca ciematā, ko ar kaunu un negodu bija atstājis pirms septiņpadsmit gadiem. Tuvākais ceļš veda caur kapsētu. Vīra sirds pildījās karstām trīsām, kad viņš pārkāpa pār žogu. Staltās, vecās gobas, caur kuru zariem rietošā saule šur un tur meta uz ēnainā kājceliņa greznus gaismas starus, atmodināja bērnības dienu atmiņas. Viņš domās iztēlojās, kā toreiz, pieķēries mātei pie rokas, mierīgi gāja uz baznīcu. Viņš atminējās, ka arvien palūkojās augšup tās bālajā sejā un ka tās acis reizēm pildīja asaras, kad tā nolūkojās uz viņu, - karstas asaras, kas krita zēnam uz pieres, kad māte noliecās, lai viņu noskūpstītu, un tad arī viņam bija jāraud, lai gan viņš toreiz maz zināja, cik rūgtas ir mātes asaras.

Viņš atcerējās, cik bieži ar dažiem bērnišķīgiem rotaļu biedriem jautri bija skrējis pa šo celiņu, šad un tad atskatīdamies, lai redzētu mātes smaidu vai dzirdētu tās maigo balsi; un tad likās, it kā no viņa atmiņām būtu pacelts kāds priekškars, un neatbildēti laipni vārdi, nonicināti brīdinājumi un lauzti solījumi sāka drūzmēties viņa atcerē, līdz sirds pagura un viņš ilgāk vairs nespēja izturēt.

Viņš iegāja baznīcā. Vakara dievkalpojums bija beidzies un draudze izklīdusi, bet baznīca vēl nebija slēgta. Viņa soļi dobji atbalsojās zemajā celtnē, un tajā valdīja tāds klusums un miers, ka viņš gandrīz baidījās būt viens. Viņš palūkojās visapkārt. Nekas nebija mainījies. Telpa likās mazāka nekā citkārt, bet tur vēl bija tie paši vecie tēli, uz kuriem viņš tūkstošreiz bija skatījies ar bērnišķīgu bijību, mazā, kancele ar izbalējušo apsitumu un altāris, pie kura bieži bija skatījis baušļus, ko godāja bērnībā un aizmirsa vīra gados. Viņš tuvojās vecajam solam, - tas izskatījās auksts un pamests. Spilvens bija aizvākts, un bībeles vairs nebija. Varbūt viņa māte tagad aizņēma kādu pieticīgāku vietu vai arī, iespējams, tā kļuvusi nespēcīga un viena nevarēja nokļūt līdz baznīcai. Viņš neuzdrošinājās domāt par to, no kā baidījās. Edmundsam pārskrēja aukstas tirpas, un viņš stipri drebēja, kad pagriezās uz iešanu.

Kāds vecs vīrs ienāca pa durvīm tieši tajā brīdī, kad viņš tās sasniedza. Edmundss atrāvās atpakaļ, jo viņš to labi pazina; daudz reižu viņš to bija redzējis kapsētā rokam kapus. Ko tas varētu pasacīt pārnākušajam katordzniekam? Vecais vīrs ielūkojās svešiniekam sejā, padeva labvakaru un lēni gāja tālāk. Tas viņu bija aizmirsis.

Edmundss nogāja lejā no pakalna un iegriezās ciematā. Laiks bija silts, un ciema ļaudis, baudīdami vakara mieru un atpūtu pēc darba, sēdēja pie savām namdurvīm vai pastaigājās mazajos dārziņos. Daudzas acis pavērsās pret bijušo katordznieku, un viņš savukārt raidīja uz abām pusēm aizdomu pilnus skatienus, lai redzētu, vai kāds viņu nepazīst un nevairās no viņa. Gandrīz katrā mājā bija svešas sejas, vienā cilvēkā viņš sazīmēja kāda veca skolas biedra spēcīgo stāvu - tas bija zēns, kad viņš to pēdējo reizi redzēja, - jautra bērnu bariņa vidū; citā vietā viņš redzēja sēžam atpūtas krēslā pie durvīm vāju, nespēcīgu, vecu vīru, ko atminējās vienīgi kā veselīgu un spēcīgu strādnieku; bet tie visi viņu bija aizmirsuši, un viņš pagāja garām nepazīts.

Noejošās saules pēdējā liegā gaisma klājās pār zemi, mezdamas košu atblāzmu uz dzeltenajiem labības statiem un stiepdama garumā augļu koku ēnas, kad viņš apstājās pie vecās mājas - savas bērnības mītnes, pēc kuras sirds garajos un grūtajos bēdu un nebrīves gados bija tiekusies ar tādu mīlestības spēku, kas nav aprakstāms. Žodziņš pie mājas bija zems, - viņš labi atminējās laikus, kad tas viņam bija licies kā augsta siena, - un viņš palūkojās tam pāri vecajā dārzā. Tur bija daudz vairāk stādu un košu puķu nekā tos laikus, bet tur bija vēl vecie koki - rau, tas pats koks, zem kura viņš, noguris no rotaļām saulē, bija neskaitāmas reizes gulējis un sajutis lēno piezogamies laimīgās bērnības maigo, mīlīgo miegu. Mājā skanēja balsis. Viņš ieklausījās, bet ausīm tās bija svešas; viņš tās nepazina. Turklāt tās bija jautras, bet viņš labi zināja, ka nabaga vecā māte, viņam projām esot, nevarēja būt priecīga. Durvis atvērās, un pa tām klaigādams un draiskodamies izskrēja pulciņš mazu bērnu. Pie durvīm parādījās tēvs ar mazu puisīti uz rokas, un bērni, plaukšķinādami sīkās rociņas, sadrūzmējās tam apkārt un vilka ārā, lai tas pievienotos viņu jautrajām rotaļām. Katordznieks iedomājās, cik daudz reižu šajā pašā vietā bija vairījies no tēva skatiena. Viņš atcerējās, ka bieži bija slēpis trīcošo galvu zem gultas segas un dzirdījis rupjus vārdus, smagus sitienus un mātes raudas; un, lai gan, aiziedams no šīs vietas, viņš skaļi iešņukstējās dvēseles sāpēs, viņa roku bija savilkta dūrē un zobi sakosti nāvīgā naidā.

Un tāda bija atgriešanās, pēc kuras viņš bija ilgojies daudzus grūtus gadus un kuras dēļ bija panesis tik daudz ciešanu! Nevienas apsveicēja sejas, neviena piedodoša skatiena, nevienas mājas, kas uzņemtu, neviena, kas sniegtu palīdzīgu roku, - un tas viss vecajā ciematā. Kas gan bija pret šo vientulība mežonīgajos, biezajos mežos, kur nekad neredzēja cilvēku!

Viņš saprata, ka tālajā nebrīves un negoda zemē domās bija iztēlojis savu dzimto vietu tādu, kādu to atstāja, nevis tādu, kāda tā būs, viņam atgriežoties. Bēdīgā īstenība smagi ievainoja sirdi, un viņš sajuta pagurumu. Viņam nebija drosmes kaut ko izvaicāt vai aiziet pie vienīgā cilvēka, kas droši vien viņu būtu saņēmis ar laipnību un līdzjūtību. Viņš lēnām gāja tālāk un, gluži kā vainas apziņā vairīdamies no ceļa, iegriezās pazīstamā pļavā, kur, aizklājis seju ar rokām, nokrita zālē.

Viņš nebija ievērojis, ka blakus zemē guļ kāds cilvēks; tā apģērbs nošvīkstēja, kad tas pagriezās, lai uzmestu jaunpienākušajam skatienu, un Edmundss pacēla galvu.

Vīrs bija piecēlies sēdus. Tā stāvs bija stipri saliekts, bet seja krunkaina un dzeltena. Apģērbs liecināja, ka viņš ir darba nama iemītnieks; viņš izskatījās ļoti vecs, tomēr likās, ka šādu izskatu tam nebija vis piešķīruši daudzie gadi, bet drīzāk gan izlaidīga dzīve vai slimība. Viņš cieši noskatīja svešinieku, un sākumā nespodrajās un trulajās acīs, kad tās īsu brīdi bija vērojušas Edmundsu, parādījās satraukums un nedabiska kvēle, līdz pēdīgi likās, ka tās izlēks no dobumiem. Edmundss pamazām piecēlās uz ceļiem un arvien ciešāk vērās vecā vīra sejā. Klusēdami viņi blenza viens otrā.

Vecā vīra seja bija spokaini bāla. Drebēdams un grīļodamies viņš piecēlās kājās.

Arī Edmundss uzlēca stāvus. Sirmgalvis dažus soļus atkāpās. Edmundss viņam sekoja.

«Es gribu dzirdēt tevi runājam,» viņš teica neskanīgā, aizlūzušā balsī.

«Nenāc klāt!» vecais atkliedza, izgrūzdams briesmīgu lāstu.

Katordznieks gāja viņam tuvāk.

«Nenāc klāt!» sirmgalvis brēca. Bez prāta aiz šausmām viņš pacēla spieķi un spēcīgi iesita Edmundsam pa seju.

«Tēvs... velns!» katordznieks nomurmināja caur sakostiem zobiem. Saniknots viņš metās uz priekšu un sagrāba veco vīru aiz rīkles - bet tas bija viņa tēvs, un viņa rokas bezspēcīgi noslīga gar sāniem.

Vecais vīrs izgrūda griezīgu kliedzienu, kas aizskanēja pār vientulīgajiem laukiem kā ļauna gara kauciens. Viņa seja kļuva melna, pa muti un degunu tam sāka plūst asinis un nokrāsoja zāli tumši sarkanu. Viņš sagrīļojās un krita. Viņam bija plīsis kāds asinsvads, un viņš bija miris, pirms dēls tēvu paspēja pacelt no lipīgās peļķes.

- Tajā kapsētas stūrī, - vecais džentlmenis turpināja, dažus mirkļus klusējis, - tajā kapsētas stūrī, par ko es iepriekš runāju, guļ apbedīts kāds vīrs, kas pēc šī notikuma trīs gadus atradās manā dienestā un kas patiešām bija tik sagrauzts, nožēlas pilns un pazemīgs, cik vien cilvēks spēj būt. Neviens, atskaitot mani, šī vīra dzīves laikā nezināja, kas viņš ir un no kurienes nācis. Tas bija Džons Edmundss, atgriezies katordznieks.