Pikvika kluba piezīmes

XXX NODAĻA

- Nu, Sem, - teica misters Pikviks, kad ziemassvētku rītā iemīļotais sulainis ienāca viņa guļamistabā ar karstu ūdeni, - vai vēl arvien salst?

- Ūdens mutes bļodā klāts ar ledu, ser, - Sems atbildēja.

- Bargs laiks, Sem, - misters Pikviks piezīmēja.

- Jauks laiciņš priekš tādiem, kas labi ietinušies, kā pats sev sacīja ledus lācis, vingrinādamies slidošanā, - misters Vellers atbildēja.

- Es būšu lejā pēc ceturtdaļstundas, Sem, - misters Pikviks teica, atraisīdams savu naktscepuri.

- Labi, ser, - Sems atbildēja. - Tur lejā ir pārs «kaulzāģeru».

- Kas tur ir? - iesaucās misters Pikviks, paceldamies gultā sēdus.

- Pārs kaulzāģeru, - Sems atkārtoja.

- Kas ir kaulzāģeris? - misters Pikviks jautāja, labi nezinādams, vai tas ir kāds dzīvnieks vai kaut kas ēdams.

- Kā? Jūs nezin, kas ir kaulzāģers? - misters Vellers izbrīnījās. - Es bij domājs - katram zināms, ka kaulzāģers ir dakters.

- Ak tā, dakteris, - misters Pikviks teica pasmaidīdams.

- Taisni tā, ser, - Sems atbildēja, - tie tur apakšā gan nav ritīgi norūdīti kaulzāģeri, tie vēl tik mācās.

- Citiem vārdiem, tie ir medicīnas studenti, vai ne? - misters Pikviks sacīja.

Sems Vellers apstiprinoši pamāja.

- Par to man prieks, - misters Pikviks sacīja, sparīgi nomezdams savu naktscepuri uz segas. - Tie ir jauki puiši, ļoti jauki puiši, kuru prāts ir nobriedis vērojumos un pārdomās un gaume izsmalcināta lasot un studējot. Es par to ļoti priecājos.

- Viņi pīpē cigārus pie virtuves pavarda, - Sems teica.

- Ā! - misters Pikviks attrauca, berzēdams rokas. - Braši, dzīvesprieka pārpilni puiši. Tieši tas man patīk.

- Un viens no tiem, - Sems turpināja, neievērodams sava kunga vārdus, - viens no tiem ir salics kājas uz galda un dzer tīru degvīnu, kamēr otrais - tas ar brillēm, iespieds starp ceļiem austeru muciņu, strādā kā tvaikmašiņš un, tiklīdz kādu apēds, sviež ar čaulām tam jaunajam snaužam, kas sēd aizmidzs kaktā aiz kamīna.

- Ģēnija ekstravagances, Sem, - misters Pikviks sacīja. - Jūs varat iet.

Sems arī aizgāja, un misters Pikviks pēc ceturtdaļstundas ieradās lejā pie brokastgalda.

- Te viņš beidzot ir, - vecais Vordls izsaucās. - Pikvik, šis ir mis Ellenas brālis misters Bendžemins Ellens - mēs viņu saucam par Benu, un tā arī jūs viņu varat saukt, ja vēlaties. Šis džentlmenis ir viņa labākais draugs misters...

- Misters Bobs Soijers, - teica misters Bendžemins Ellens, un pēc tam misters Bobs Soijers un misters Bendžemins Ellens reizē iesmējās.

Misters Pikviks paklanījās pret Bobu Soijeru, un misters Bobs Soijers paklanījās pret misteru Pikviku. Tad Bobs un tā labākais draugs ar lielāko centību ķērās pie ēdieniem, kas atradās viņiem priekšā, un misteram Pikvikam bija izdevība viņus abus apskatīt.

Misters Bendžemins Ellens bija parupjš, drukns, spēcīgi noaudzis jauneklis ar melniem, pārāk īsiem matiem un bālu, pārāk garu seju. Viņš bija izrotājies ar brillēm un valkāja baltu kaklautu. Zem viņa melnajiem vienrindas svārkiem, kas bija aizpogāti līdz pat zodam, bija redzams parastais skaits piparu un sāls krāsas biksēs ietērptu kāju, kas nobeidzās ar pāri slikti nospodrinātu zābaku. Lai gan viņa svārku piedurknes bija īsas, no krekla aprocēm nebija redzamas ne zīmes, un, kaut gan kakls bija pietiekoši garš, lai uz tā atrastos vieta apkaklītei, to tomēr negreznoja nekas šim apģērba gabalam līdzīgs. Visā visumā viņam bija diezgan noplucis izskats, un ap viņu izplatījās stipru Kubas cigāru aromāts.

Misters Bobs Soijers bija ģērbies rupja, zila auduma svārkos, tie nebija ne mētelis, ne īsti svārki, bet kaut kas vidējs starp abiem. Viņam piemita tas nevīžīgais švītīgums un uzpūtīgā izturēšanās, kas raksturīga jauniem džentlmeņiem, kuri dienu ielās smēķē, bet nakti pa tām kliedz un bļaustās, sauc krodziņu apkalpotājus kristāmvārdos un veic vēl citus tikpat asprātīgus darbus un izdarības. Viņš valkāja rūtainas bikses un platu rupja auduma divrindu vesti un, izejot no mājas, ņēma līdzi resnu spieķi ar lielu bumbu galā. Viņš neatzina cimdus un visā visumā izskatījās kā nodzēries Robinsons Krūzo.

Tādi bija abi cienījamie džentlmeņi, ar kuriem misteru Pikviku iepazīstināja ziemassvētku rītā pie brokastgalda.

- Lielisks rīts, džentlmeņi, - misters Pikviks teica.

Misters Bobs Soijers par atbildi viegli pamāja un lūdza misteru Bendžeminu Ellenu pasniegt sinepes.

- Vai jūs, džentlmeņi, šorīt esat tālu nākuši? - misters Pikviks apjautājās.

- No «Zilā Lauvas» Magltonā, - īsi atbildēja misters Ellens.

- Jums būtu vajadzējis vakar būt mūsu sabiedrībā, - misters Pikviks teica.

- Būtu gan vajadzējis, - Bobs Soijers atbildēja, - bet degvīns bija pārāk labs, lai to tik ātri varētu atstāt, vai ne, Ben?

- Protams, - misters Bendžemins Ellens atsaucās, - un arī cigāri nebija slikti, tāpat cūkas kotletes. Vai nav tiesa, Bob?

- Noteikti, - Bobs teica.

Un abi sirdsdraugi atjaunoja uzbrukumu brokastīm jo drosmīgāk, it kā atmiņas par vakardienas maltīti dotu ēdienam vēl labāku garšu.

- Sukā, Bob! - teica misters Ellens, uzmudinādams savu draugu.

- To es daru, - Bobs Soijers atbildēja.

Jāsaka patiesība - to viņš patiešām arī darīja.

- Nekas tā neveicina ēstgribu kā līķa sekcija, - misters Bobs Soijers ieminējās, aplūkodams galdu.

Misters Pikviks viegli noskurinājās.

- Starp citu, Bob, - misters Ellens sacīja, - vai tu to kāju jau pabeidzi?

- Gandrīz, - Soijers atbildēja un runādams paņēma pusi vistas. - Bērnam tā ir neparasti muskuļaina kāja.

- Ak tā? - nevērīgi apjautājās misters Ellens.

- Jā gan, - Bobs Soijers atteica ar pilnu muti.

- Es tur pie mums parakstījos uz roku, - misters Ellens teica. - Mēs gribam kopīgi iegādāties vienu līķi, un saraksts jau ir gandrīz pilns, tikai mēs nevaram dabūt nevienu, kam vajadzētu galvu. To tu varētu ņemt.

- Nē, - Bobs Soijers atbildēja, - tik dārgu prieku es nevaru atļauties.

- Blēņas, - Ellens attrauca.

- Tiešām nevaru, - Bobs Soijers atbildēja. - Par smadzenēm es vēl neko neteiktu, bet par visu galvu es nevaru samaksāt.

- Klusāk, klusāk, lūdzu džentlmeņi! - misters Pikviks izsaucās, - Es dzirdu lēdijas.

Misteram Pikvikam runājot, lēdijas, ko galanti pavadīja misteri Snodgrass, Vinkls un Tapmens, atgriezās no agrās pastaigas.

- Skat, Bens! - teica Arabella balsī, kas izteica drīzāk pārsteigumu nekā prieku par satikšanos ar brāli.

- Ierados, lai aizvestu tevi rīt uz māju, - Bendžemins atbildēja.

Misters Vinkls nobālēja.

- Vai tu Bobu Soijeru neredzi, Arabella? - misters Bendžemins Ellens mazliet pārmetoši jautāja.

Arabella, ievērojusi Boba Soijera klātbūtni, graciozi pastiepa roku, Mistera Vinkla sirdi pārņēma naida trīsas, kad Bobs Soijers pasniegto roku spēcīgi paspieda.

- Ben, dārgais, - Arabella teica nosarkdama, - vai, - vai... tu esi iepazīstināts ar misteru Vinklu?

- Neesmu, bet būšu ļoti priecīgs iepazīties, Arabella, - cienīgi atbildēja viņas brālis.

Tad misters Ellens stīvi paklanījās pret misteru Vinklu, bet misters Vinkls un misters Bobs Soijers viens uz otru pašķielēja greizi un neuzticīgi.

Abu jauno viesu ierašanās, kas nepatīkami iztraucēja misteru Vinklu un jauno lēdiju zābaciņos ar kažokādas apmali, laikam gan būtu ļoti nevēlamā kārtā sabojājusi viesu jautro garastāvokli, ja vien mistera Pikvika dzīvesprieks un saimnieka labsirdība nebūtu pakalpojuši vispārības labklājībai. Misters Vinkls pamazām ieguva mistera Bendžemina Ellena labvēlību un pat iesāka draudzīgu sarunu ar misteru Bobu Soijeru, kas, degvīna, brokastu un sarunu uzmundrināts, pamazām nonāca ļoti jautrā garastāvoklī un līksmi atstāstīja patīkamu notikumu par to, kā kādam džentlmenim operēts augonis galvā; to viņš par labu pamācību visiem klātesošajiem ilustrēja ar austeru naža un maizes klaipa palīdzību. Tad visi devās uz baznīcu, kur misters Bendžemins Ellens cieši iemiga, bet misters Bobs Soijers novērsa savas domas no pasaulīgām lietām, baznīcas solā mākslīgi iegriezdams savu vārdu ar resniem, collas četras gariem burtiem.

- Nu, - Vordls ieteicās pēc kārtīgām pabrokastīm ar patīkamām stipralus un ķiršu degvīna piedevām, - kā jums patiktos, ja mēs kādu stundiņu pavadītu uz ledus? Laika mums pietiks.

- Vareni, - teica misters Bendžemins Ellens.

- Lieliski! - iesaucās misters Bobs Soijers.

- Jūs, Vinkl, protams, slidojat? - teica Vordls.

- J-jā; jā gan, - atbildēja misters Vinkls, - bet es... es... diezgan ilgi neesmu ar to nodarbojies.

- Ak, lūdzu, paslidojiet gan! - teica Arabella. - Man tā patīk noskatīties!

- Ak,tas izskatās tik graciozi! - otra jaunā lēdija teica.

Trešā jaunā lēdija sacīja, ka tas esot eleganti, un kāda ceturtā izteica domas, ka slidotājs «līdzinoties gulbim».

- Es to, nudien, darītu ar lielāko prieku, - misters Vinkls atteica nosarkdams, - bet man nav slidu.

Šo iebildumu nekavējoties noraidīja. Trandlam bija divi pāri, un resnais puika paziņoja, ka lejā esot vēl pusducis. Misters Vinkls apgalvoja, ka viņš par to ļoti priecājoties, taču izskatījās ļoti noraizējies.

Vecais Vordls viņus aizveda pie diezgan liela ledus lauka; un, kad resnais puika un misters Vellers a r lāpstām un slotām bija notīrījuši naktī uzkritušo sniegu, misters Bobs Soijers pielika slidas ar tādu izveicību, kas misteram Vinklam šķita tiešām apbrīnojama, un veidoja a r kreiso kāju apļus un uzvilka astoņniekus, un, ne reizes neapstādamies atvilkt elpu, uzrakstīja uz ledus vēl daudz citu skaistu un apbrīnojamu rakstu, kas ārkārtīgi iepriecināja misteru Pikviku, misteru Tapmenu un lēdijas.

Sajūsma sasniedza augstāko pakāpi, kad vecais Vordls un Bendžemins Ellens, tam pašam minētajam Bobam Soijeram piepalīdzot, izpildīja dažas mistiskas izdarības, kuras tie nosauca par skotu deju.

Pa to laiku misters Vinkls, kam seja un rokas bija zilas nosalušas, bija iegriezis skrūves savu kurpju zolēs un pielicis slidas ar priekšgalu atpakaļ, bet saites sasējis ļoti komplicētā un sarežģītā veidā. Viņam palīdzēja misters Snodgrass, kas no slidām saprata vēl mazāk nekā indietis. Tomēr beidzot ar mistera Vellera palīdzību nelaimīgās slidas stingri pieskrūvēja un piesprādzēja, bet misteru Vinklu piecēla kājās.

- Nu, ser! - Sems uzsauca uzmundrinošā balsī. - Laiž nu vaļā un parāda viņiem, kā to dara!

- Pagaidiet, Sem, pagaidiet! - misters Vinkls attrauca, stipri trīcēdams un turēdamies pie Sema rokām kā slīcējs. - Cik šeit slidens, Sem!

- Uz ledus, ser, tas tā mēdz būt, - misters Vellers atbildēja. - Saturas, ser!

Mistera Vellera pēdējā piezīme attiecās uz mistera Vinkla šai brīdī izrādīto neatturamo vēlēšanos izsviest kājas gaisā un triekt pakausi pret ledu.

- Tās... tās... ir ļoti neveiklas slidas, vai ne, Sem? - misters Vinkls jautāja grīļodamies.

- Bīstos, ser, ka uz tām stāv neveikls džentelmens, - atbildēja Sems.

- Nu, Vinkl! - misters Pikviks sauca, nemaz nenojauzdams, ka kaut kas nav kārtībā. - Nāciet, lēdijas nepacietīgi gaida!

- Jā, jā, - atbildēja misters Vinkls, smaidīdams ar nobālušu seju. - Es nāku.

- Tūlīt sāksies, - Sems teica, pūlēdamies atbrīvoties. - Nu, ser, sāk nu!

- Pagaidiet brīdi, Sem! - misters Vinkls elsa, ļoti mīlīgi turēdamies pie mistera Vellera. - Es atcerējos, ka man mājās ir pāris uzvalku, kas man nav vajadzīgi. Tos jūs varat dabūt, Sem.

- Pateikšan, ser, - misters Vellers atbildēja.

- Neķerieties pie cepures, Sem! - misters Vinkls steidzīgi attrauca. - Tāpēc jums nav jāatlaiž rokas. Es jums šorīt gribēju dāvināt piecus šiliņus ziemassvētkiem. Es jums tos iedošu pēc pusdienas.

- Jūs ir ļoti laipns, ser, - misters Vellers atbildēja.

- Tikai pieturiet mani sākumā, Sem. Labi, vai jā? - misters Vinkls sacīja. - Tā... tā būs labi. Es drīz iemācīšos, Sem. Ne pārāk ātri, Sem, ne pārāk ātri!

Misters Vinkls, saliecies gandrīz divkāršus, ar mistera Vellera palīdzību slīdēja pa ledu ļoti īpatnējā veidā, kas nemaz neatgādināja gulbja peldēšanu. Pēkšņi misters Pikviks, nekā ļauna nedomādams, no pretējā krasta iesaucās:

- Sem!

- Ser? - misters Vellers atsaucās.

- Šurp! Jūs man esat vajadzīgs.

- Laiž mani vaļā, ser! - Sems teica. - Vai jūs nedzird, ka priekšnieks sauc? Laiž mani vaļā!

Ar spēcīgu rāvienu misters Vellers atbrīvojās no izmisušā pikvikieša apkampiena un, tā rīkodamies, deva nelaimīgā mistera Vinkla slidojumam ievērojamu sparu. Ar precizitāti, kādu nevarētu nodrošināt nekāda iedzimta izveicība vai vingrināšanās, šis nelaimīgais džentlmenis ātri ielidoja dejotāju grupas vidū tieši tajā brīdī, kad misters Bobs Soijers izpildīja nesalīdzināmi skaistu figūru. Misters Vinkls spēcīgi atsitās pret viņu, un abi ar skaļu blīkšķi smagi nogāzās gar zemi. Misters Pikviks skrēja uz notikuma vietu. Bobs Soijers bija piecēlies kājās, bet misters Vinkls bija pārāk gudrs, lai mēģinātu darīt ko tamlīdzīgu ar slidām pie kājām. Viņš sēdēja uz ledus un krampjaini mēģināja smaidīt, bet visos sejas vaibstos bija lasāmas ciešanas.

- Vai jūs sasitāties? - ļoti uztraucies jautāja misters Bendžemins Ellens.

- Ne visai, - misters Vinkls teica, spēcīgi berzēdams muguru.

- Atļaujiet jums nolaist asinis! - dedzīgi piedāvājās misters Bendžemins.

- Nē, pateicos, - steidzīgi atsaucās misters Vinkls.

- Es tiešām domāju, ka tā būtu labāk, - Ellens uzstāja.

- Pateicos, - misters Vinkls atbildēja, - es to gan nevēlētos.

- Kā jūs domājat, mister Pikvik? - Bobs Soijers jautāja.

Misters Pikviks bija uztraucies un sašutis. Viņš pieaicināja misteru Velleru un stingrā balsī teica:

- Noņemiet viņam slidas!

- Nē, es taču tikko kā iesāku, - misters Vinkls protestēja.

- Noņemiet viņam slidas! - stingri atkārtoja misters Pikviks.

Šai pavēlei nevarēja pretoties. Misters Vinkls klusēdams atļāva Semam to izpildīt.

- Pieceliet viņu kājās! - teica misters Pikviks.

Sems palīdzēja misteram Vinklam piecelties.

Misters Pikviks atgāja dažus soļus no klātesošajiem, pieaicinādams draugu sev klāt, cieši viņu uzlūkoja un klusi, bet skaidri un izteiksmīgi izsacīja šos ievērojamos vārdus:

- Jūs esat lielībnieks, ser.

- Kas? - misters Vinkls teica saraudamies.

- Lielībnieks, ser. Ja jūs gribat, es izteikšos skaidrāk. Mānītājs, ser.

Izteicis šos vārdus, misters Pikviks lēni apgriezās uz papēža un atkal piegāja pie saviem draugiem.

Kamēr misters Pikviks izkratīja sirdi, kā tikko attēlots, misters Vellers un resnais puika, kopīgiem spēkiem attīrījuši slidināšanās celiņu, izdarīja uz tā meistarīgus un žilbinošus vingrinājumus. Sevišķi izcēlās Sems Vellers ar skaisto slidināšanās veidu, ko parasti sauc par klaudzināšanu pie kurpnieka durvīm un ko izdara, slidinoties pa ledu a r vienu kāju un ar otru palaikam piesitot pie ledus tā, kā parasti klaudzina divpensu pastnieki. Celiņš bija gluds un garš, un misteram Pikvikam, kam, mierīgi stāvot, bija ļoti auksti, noskatoties radās skaudība.

- Rādās, kā tā var jauki sasildīties, vai ne? - viņš jautāja Vordlam, kad šis džentlmenis bija palicis pilnīgi bez elpas, ar kājām kā diviem cirkuļiem nenogurstoši zīmēdams uz ledus sarežģītas figūras.

- O, tas tiešām sasilda! - Vordls atbildēja. - Vai jūs slidināties?

- Kad biju vēl zēns, es bieži slidinājos pa grāvjiem, - misters Pikviks atbildēja.

- Pamēģiniet tagad, - Vordls ieteica.

- Ak, lūdzu, mister Pikvik! - sauca visas lēdijas.

- Es būtu ļoti priecīgs, ja varētu jūs kaut kādā veidā izklaidēt, atbildēja misters Pikviks, - bet tādas lietas es neesmu darījis jau trīsdesmit gadu.

- Ūja! Kas par blēņām! - Vordls atteica, noraudams savas slidas ar sparu, kas vienmēr bija raksturīgs viņa rīcībai. - Es jums iešu biedros. Nāciet!

Un omulīgais večuks aizslidinājās pa celiņu ar tādu ātrumu, kas gandrīz līdzinājās mistera Vellera ātrumam un pilnīgi atstāja kaunā resno puiku.

Misters Pikviks kavējās, pārdomāja, novilka cimdus un ielika tos cepurē, izdarīja divus trīs īsus ieskrējienus un tikpat daudz reižu apstājās, beidzot vēlreiz ieskrējās un, iepletis kājas viena un ceturtdaļjarda attālumā, lēni un svinīgi aizslīdēja pa celiņu, visiem skatītājiem sajūsmā kliedzot.

- Lai rūc tā būda, ser! - Sems uzsauca.

Atkal aizslidinājās Vordls un tad misters Pikviks, un tad Sems, un tad misters Vinkls, un tad misters Bobs Soijers, un tad resnais puika, un tad misters Snodgrass, sekodami cits citam cieši uz pēdām un traukdamies cits citam pakaļ tik dedzīgi, it kā visas viņu turpmākās dzīves izredzes būtu atkarīgas no tagadējās izveicības.

Bija ārkārtīgi interesanti vērot, kā misters Pikviks izpildīja savu lomu šajā ceremonijā; vērot mokpilnās bažas, ar kādām viņš noskatījās uz sev sekojošo cilvēku, kas viņam tuvojās tik ātri, ka draudēja uzskriet virsū; redzēt, kā viņš pamazām samazina sākumā ar tādu piepūli uzņemto ātrumu un lēnām pagriežas uz celiņa ar seju pret vietu, no kuras sācis slīdēt; uzlūkot jautro smaidu, kas rotāja viņa seju, kad viņš bija beidzis distanci, un dedzību, ar kādu viņš pēc tam apgriezās un skrēja pakaļ iepriekšējam slidotājam, melnajām getrām jautri tipinot pa sniegu un acīm dzīvespriecīgi un jautri mirdzot aiz brillēm. Un, kad viņu notrieca no kājām (kas caurmērā notika katrā trešajā gājienā), bija līdz neiespējamībai iepriecinoši redzēt, kā viņš, sejai kvēlojot, uzlasa cepuri, cimdus un kabatas lakatiņu un pilns dedzības un sajūsmas, ko nekas nespēja mazināt, ieņem savu vietu rindā.

Jautrība bija sasniegusi augstāko pakāpi, slidināšanās noritēja visstraujākajā tempā, smiekli skanēja pašā skaļumā, kad atskanēja spalgs brīkšķis. Visi metās uz krastu, lēdijas griezīgi spiedza, bet misters Tapmens iekliedzās. Liels ledus gabals bija pazudis, pāri tam burbuļoja ūdens, bet ūdenī peldēja mistera Pikvika cepure, cimdi un kabatas lakatiņš - tas bija viss, ko varēja redzēt no mistera Pikvika.

Visu sejās atspoguļojās izmisums un izbailes. Vīrieši nobālēja, sievietes ģība.

Misters Snodgrass un misters Vinkls satvēra viens otru pie rokas un neprātīgā satraukumā skatījās uz vietu, kur bija nogrimis viņu vadonis, bet misters Tapmens, gribēdams palīdzēt iespējami ātrāk un tai pašā laikā visiem, kas atrastos dzirdamības robežās, iespējami skaidrāk paziņot par notikušo katastrofu, skrēja cik ātri vien varēdams tieši pāri laukiem un kliedza visā spēkā:

- Ugunsgrēks!

Brīdī, kad vecais Vordls un Sems Vellers uzmanīgiem soļiem tuvojās āliņģim un misters Bendžemins Ellens steigšus apspriedās ar misteru Bobu Soijeru, vai visiem klātesošajiem nederētu nolaist asinis un tādā kārtā mazliet pavingrināties amatā, - tieši šai brīdī no ūdens iznira seja, galva un pleci un parādījās mistera Pikvika vaibsti un brilles.

- Turieties tikai vienu brīdi... tikai vienu brīdi! - misters Snodgrass bļāva.

- Jā, turieties, es jūs lūdzu... manis dēļ! - auroja misters Vinkls ļoti satricināts.

Šis lūgums bija diezgan nevajadzīgs, jo jādomā, ka misteram Pikvikam, ja arī viņam nepatiktos turēties kāda cita dēļ, droši vien ienāktu prātā, ka to varētu darīt pats sevis dēļ.

- Vai jūs varat aizsniegt dibenu, vecais draugs? - Vordls sauca.

- Jā, protams, - misters Pikviks atbildēja, slaucīdams ūdeni no galvas un sejas un cīnīdamies pēc elpas. - Es nokritu uz muguras. Sākumā nevarēju piecelties kājās.

Māli, kas klāja mistera Pikvika svārkus, ciktāl pēdējie bija redzami, apliecināja viņa liecības patiesīgumu, un, kad resnais puika pēkšņi atcerējās, ka ūdens šeit nekur nav dziļāks par piecām pēdām, un tādā kārtā vēl vairāk izkliedēja skatītāju izbailes, tika parādīti varonības brīnumi, lai izglābtu misteru Pikviku. Pēc lielas šļakstināšanas, brīkšķināšanas un ķepurošanās misteru Pikviku beidzot laimīgi izvilka no nepatīkamā stāvokļa, un viņš atkal stāvēja uz sauszemes.

- Ak vai, viņš saaukstēsies līdz nāvei, - Emīlija ieteicās.

- Mīļais večukiņš! - Arabella atsaucās. - Ļaujiet man aptīt jums šo šalli, mister Pikvik.

- Jā, tas ir labākais, ko jūs varat darīt, - Vordls teica, - un pēc tam skrieniet mājās, cik ātri kājas nes, un tūliņ liecieties gultā!

Acumirklī tika piedāvāts kāds ducis šaļļu. Izlasīja trīs četras biezākās, misteru Pikviku tajās ievīstīja, un viņš devās ceļā mistera Vellera pavadībā, rādīdams visai neparastu skatu: vecāks džentlmenis, pilnīgi slapjš un bez cepures, turklāt pie sāniem piesaistītām rokām, skriešus drāžas pa laukiem bez skaidri redzama mērķa ar ātrumu, kas līdzinās krietnām sešām angļu jūdzēm stundā.

Bet šādā ārkārtējā gadījumā misters Pikviks par izskatu nebēdāja un, Sema Vellera skubināts, skrēja, cik ātri jaudāja, kamēr sasniedza Menora fermas durvis. Misters Tapmens bija ieradies tur pirms minūtēm piecām un pārbiedējis veco lēdiju līdz sirdsklauvei, iedvesdams viņai negrozāmu pārliecību, ka aizdedzies virtuves skurstenis, - šī nelaime vienmēr visspilgtākajās krāsās tēlojās vecās lēdijas gara acīm, kad viņas tuvumā kāds izrādīja jel mazāko uztraukumu.

Misters Pikviks nerimās ne mirkli, līdz nebija ērti iekārtojies gultā. Sems Vellers iekūra istabā gaišu uguni un atnesa viņam pusdienas. Vēlāk uznesa punša trauku un sarīkoja lielas dzīres par godu mistera Pikvika izglābšanai. Vecais Vordls negribēja ne dzirdēt par to, ka viņš celtos augšā, tāpēc gultu pārvērta par priekšsēdētāja krēslu, un misters Pikviks prezidēja. Punšu atnesa vēl otru un trešo reizi, un, kad misters Pikviks otrā rītā pamodās, no reimatisma nebija ne zīmēs. Kā misters Bobs Soijers ļoti pareizi izsacījās, tas pierāda, ka tādos gadījumos nekas nav labāks par karstu punšu, un, ja arī karsts punšs kādreiz nav līdzējis, tad tikai tādēļ, ka pacients izdarījis rupju kļūdu un iedzēris to par maz.

Otrā rītā jautrā sabiedrība šķīrās. Skolas dienās izklīst pa mājām ir ļoti patīkami, bet vēlākā dzīvē šī gaita ir diezgan sāpīga. Nāve, patmīlība un likteņa pārmaiņas katru dienu šķir daudz laimīgu draugu pulciņu un izkaisa tos tālumā, un zēni un meitenes vairs nekad neatgriežas. Mēs negribam teikt, ka tieši tā bija arī šai gadījumā; viss, ko gribam pavēstīt lasītājam, ir tas, ka viesi devās katrs uz savām mājām; ka misters Pikviks un viņa draugi atkal ieņēma vietas uz Magltonas karietes jumta un ka Arabella Ellena devās uz savu ceļa mērķi, lai nu kur tas bija, - uzdrīkstamies sacīt, ka misters Vinkls to zināja, bet atzīstamies, ka mēs to nezinām, - sava brāļa Bendžemina un viņa vistuvākā un vissirsnīgākā drauga mistera Boba Soijera uzraudzībā un apsardzībā.

Tomēr pirms šķiršanās minētais džentlmenis un misters Bendžemins Ellens ar diezgan noslēpumainu izteiksmi pavilka misteru Pikviku sāņus, un misters Bobs Soijers, iegrūzdams rādītāja pirkstu starp divām mistera Pikvika ribām un tādā kārtā vienlaikus parādīdams gan savu iedzimto jautro garu, gan savas cilvēka ķermeņa anatomijas zināšanas, jautāja:

- Paklau, veco zēn, kur jūs esat iemitinājies?

Misters Pikviks atbildēja, ka patlaban dzīvojot pie «Džordža un Vanaga».

- Es gribētu, ka jūs ierastos pie manis ciemos, - Bobs Soijers teica.

- Nekas man nesagādātu lielāku prieku, - misters Pikviks atbildēja.

- Te ir mana adrese, - misters Bobs Soijers teica, izvilkdams vizītkarti, - Lentstrītā, Boro. Tas ir tuvu Gaijam¹ un man, zināt, ļoti izdevīgi. Mazu gabaliņu aiz svētā Džordža baznīcas nogriezieties no Haistrītas pa labo roku.

- Es atradīšu gan, - misters Pikviks atsacīja.

- Ierodieties pēcnākamu ceturtdienu un paņemiet līdzi pārējos puišus, - misters Bobs Soijers teica, - pie manis tad būs daži mediķi, Misters Pikviks apgalvoja, ka viņam būšot liels prieks satikties ar mediķiem, un, kad misters Bobs Soijers bija paziņojis, ka, pēc viņa domām, būšot ļoti omulīgi un ka viens no viesiem būšot viņa draugs Bens, viņi sadevās rokām un šķīrās.

Mēs jūtam, ka šai vietā mums var jautāt, vai pa šīs īsās sarunas laiku misters Vinkls nesačukstējās ar Arabellu Ellenu, un, ja tā bija, ko tad viņš teica. Un tālāk - vai misters Snodgrass slepus nesarunājās ar Emīliju Vordlu, un, ja tā bija, ko tad viņš teica. Uz to mēs atbildam, ka, lai nu ko viņi būtu teikuši šīm lēdijām, misteram Pikvikam vai misteram Tapmenam viņi divdesmit astoņas jūdzes neteica ne vārda, bet ļoti bieži nopūtās, atteicās no alus un degvīna un izskatījās sadrūmuši. Ja mūsu uzmanīgās lasītājas no šiem faktiem var kaut ko secināt, mēs viņas lūdzam katrā ziņā to darīt.

^{1 - Tas ir tuvu Gaijam. - Tā dēvēja Londonas slimnīcu, ko XVIII gadsimta sākumā dibinājis tirgonis Tomass Gaijs.}