Pikvika kluba piezīmes

XLI NODAĻA

Misters Toms Rokers, džentlmenis, kas bija ievadījis misteru Pikviku cietumā, nokāpis pa īsajām kapēm, izdarīja asu pagriezienu uz labo pusi un iegāja pa atvērtiem dzelzs vārtiem, tad pa dažiem pakāpieniem atkal augšā kādā garā, šaurā galerijā¹. Tā bija netīra un zema, ar akmens grīdu, un to ļoti vāji apgaismoja pa logam katrā galā, kas atradās tālu viens no otra.

- Šīs te, - džentlmenis teica, iebāzis rokas kabatā un pār plecu nevērīgi paskatījies uz misteru Pikviku, - šīs te ir trepes uz pagrabstāvu.

- O! - misters Pikviks atsaucās, skatīdamies lejup pa tumšajām un netīrajām kāpnēm, kas, likās, veda uz mitru un tumšu pazemes kapliču rindu. - Un tie, man šķiet, ir mazie pagrabiņi, kur cietumnieki glabā savus nelielos ogļu krājumiņus. Ā, tur lejā kāpt nevar būt visai patīkami, bet jādomā, ka tie ir ļoti parocīgi.

- Jā, es i nebrīnītos, ja tie izrādītos parocīgi, - atbildēja džentlmenis, - tur tak daži ļautiņi iekārtojušies visai mājīgi. Tas jau ir tas Gada tirgus.

- Mans draugs, - misters Pikviks teica, - jūs taču nopietni negribat sacīt, ka šajās nožēlojamās alās dzīvo cilvēki?

- Negribu sacīt? - misters Rokers atbildēja pārsteigts un sašutis. - Kāpēc tad ne?

- Dzīvo!... Dzīvo tur apakšā! - misters Pikviks iesaucās.

- Dzīvo tur apakšā! Jā, un bieži vien turpat apakšā arī nomirst! - misters Rokers apstiprināja. - Un kas par to? Kam tur būtu kas iebilstams? Dzīvo tur apakšā!... Jā, un tā ir ļoti laba vieta dzīvošanai, vai tad ne?

Tā kā Rokers, to sacīdams, diezgan nikni pavērsās pret misteru Pikviku un bez tam uztraukts nomurmināja dažus nepatīkamus novēlējumus, kas attiecās uz viņa paša acīm, locekļiem un miesas sulām, tad vēlāk minētajam džentlmenim likās, ka sarunu nav ieteicams turpināt. Pēc tam misters Rokers sāka kāpt pa nākošajām kāpnēm, kas bija tikpat netīras kā tās, kas veda uz vietu, par ko nupat bija notikušas pārrunas, un viņam cieši sekoja misters Pikviks un Sems.

- Tā, - misters Rokers noteica, apstādamies, lai atvilktu elpu, kad viņi bija aizsnieguši otru tāda paša izmēra galeriju kā apakšējo, - šitajā stāvā ir ēdamistaba.

Augstāk ir trešais un virs tā - pats augšējais stāvs, un jūs šonakt gulēsit uzrauga istabā, un tas ir šite, nāciet!

Pasacījis to visu vienā elpas vilcienā, misters Rokers sāka kāpt pa nākošajām kāpnēm, bet misters Pikviks un Sems Vellers viņam uz pēdām sekoja.

Šīs kāpnes saņēma gaismu no nedaudzajiem logiem, kuri atradās tuvu pie grīdas un pa kuriem pavērās skats uz grantētu laukumu, ko ieslēdza augsta ķieģeļu siena ar dzelzs dzeloņiem virspusē. Kā varēja spriest pēc mistera Rokera vārdiem, tas esot bumbu spēles pagalms, un, kā liecināja šī paša džentlmeņa tālākie izteicieni, tai cietuma daļā, kas atrodas pie Feringdonstrītas, esot vēl kāds mazāks pagalms, ko saucot par «Izgleznoto pagalmu», tāpēc ka tā sienas kādreiz rotājuši dažādu kara kuģu attēli pilnās burās un citi mākslas darbi, ko pagājušos laikos tur uzzīmējis kāds ieslodzīts gleznotājs savos brīvajos brīžos.

Pastāstījis šīs visai svarīgās ziņas, - acīm redzot, vairāk gan tādēļ, lai izkratītu sirdi, nekā ar īpašu nodomu izglītot misteru Pikviku, - viņu pavadonis, kad pēdīgi bija sasniegta nākošā galerija, pašā tās galā ieveda viņus mazā gaitenītī, atvēra kādas durvis un parādīja telpu, kurā atradās astoņas vai deviņas dzelzs gultas un kura pēc izskata nekādā ziņā nebija pievilcīga.

- Parau, - misters Rokers teica, turēdams durvis atvērtas un triumfējoši atskatīdamies uz misteru Pikviku. - Parau, kur ir tā istaba!

Taču mistera Pikvika seja izteica tik niecīgu apmierinājumu par savas mītnes izskatu, ka misters Rokers meklēja atsaucību Semjuela Vellera sejā, kurš līdz šim bija ieturējis cieņas pilnu klusumu.

- Parau, kur istaba, jauno cilvēk, - misters Rokers uzsvēra.

- To es redz, - Sems atbildēja, mierīgi pamādams ar galvu.

- Tādu istabu jūs vis nebijāt domājuši atrast Feringdonas hotelī², vai ne? - misters Rokers teica, apmierināti smaidīdams.

Par atbildi misters Vellers ar pavisam nemākslotu kustību viegli piemiedza vienu aci, ko varēja saprast tā, ka viņš ir domājis atrast vai arī ka nav domājis atrast, vai arī ka viņš par šo lietu vispār nav domājis nemaz, - kā nu tas likās piemērotāk novērotāja iztēlei. Paveicis šo meistardarbu un atkal atvēris aci, misters Vellers apjautājās, kura tad īpašīgi esot tā gulta, ko misters Rokers tik glaimojoši attēlojis kā lieliski piemērotu gulēšanai.

- Šitā pate ir, - misters Rokers atbildēja, norādīdams uz kādu ļoti sarūsējušu gultu kaktā. - Šitā gulta liek cilvēkam aizmigt, vai viņš to grib vai negrib.

- Jādomā gan, - Sems atteica, ar dziļu riebumu aplūkodams pieminēto mēbeli. - Jādomā, ka opijums pret šito ir tīrais štrunts.

- Nu itin nekas, - misters Rokers apgalvoja.

- Un es cer, - Sems teica, iesāņus noskatīdamies uz savu kungu, it kā lai pavērotu, vai nav kādas pazīmes, ka piedzīvotais ir satricinājis viņa apņēmību, - es cer, ka tie citi džentelmeņi, kas šiten te guļ, tiešām ir džentelmeņi.

- Nekas cits, - misters Rokers apliecināja. - Viens no viņiem dienā izdzer savas divpadsmit pintes alus un pīpēt nebeidz pat ēdot.

- Ta nu gan tas ir pirmklasīgs džentelmens, - Sems noteica.

- Pirmklasīgs, - misters Rokers atbildēja.

Pat šo ziņu neiebiedēts, misters Pikviks smaidīdams paziņoja, ka apņēmies šonakt izmēģināt šīs narkotiskās gultas spēku, un misters Rokers, paskaidrojis, ka viņš varot iet pie miera bez kādiem paziņojumiem vai citām formalitātēm, kad vien pats vēloties, aizgāja, atstādams viņu un Semu galerijā stāvam.

Sāka tumst; tas nozīmē, ka šajā vietā, kas gaiša nebija nekad, tika aizdedzināti daži gāzes radziņi par godu vakaram, kas satumsa ārā. Tā kā bija diezgan karsts, daži daudzo mazo istabiņu iemītnieki, kura atradās galerijas abās pusēs, bija, atstājuši durvis vaļā. Misters Pikviks, garām iedams, visai ziņkārīgi un ar lielu interesi ielūkojās tajās. Šeit četri vai pieci lieli, neaptēsti tēvaiņi, tikko saskatāmi tabakas dūmu mākonī, trokšņaini sarunājās pie pustukšām alus krūzēm vai četratā spēlēja ar ļoti netīrām kārtīm. Blakus istabā varēja redzēt kādu vientuļu iemītnieku vājas tauku svecītes gaismā noliekušos pār notraipītu un sadriskātu papīru žūksni, kas bija dzeltens no putekļiem un no vecuma gandrīz sairis; viņš jau simto reizi rakstīja garu žēlabu stāstu kādam lielam vīram, kura acis to nekad neredzēs un kura sirdi tas nekad neaizkustinās. Trešajā istabiņā varēja redzēt, kā kāds vīrs ar savu sievu un veselu bērnu baru klāj trūcīgu guļas vietu uz grīdas vai krēsliem, kur pavadīt nakti vismazākajiem. Un kādā ceturtajā un piektajā, un sestajā, un septītajā - visur bija tas pats troksnis un alus, un tabakas dūmi, un kāršu spēle.

Pašās galerijās un sevišķi kāpņu telpās slaistījās liels skaits ļaužu; daži šurp nāca tādēļ, ka viņu istabas bija tukšas un vientulīgas; citi tādēļ, ka viņu istabas bija pārpildītas un karstas; un lielākā daļa tādēļ, ka nekur nevarēja atrast mieru un nezināja noslēpumu, ko iesākt pašiem ar sevi. Šeit bija daudzu šķiru pārstāvji - no strādnieka parķa uzsvārcī līdz izputējušam uzdzīvotājam rīta svārkos, katrā ziņā ar izplīsušiem elkoņiem, bet iespaids no visiem bija vienāds - kaut kāda pret visu vienaldzīga, bezrūpīga karātavu putna plātīšanās, kaut kāda huligāniska vēlēšanās izrādīt, ka ne par ko nebēdā, - to vārdos ir pilnīgi neiespējami aprakstīt, bet saskatīt, ja vēlas, to var katrs cilvēks vienā mirklī, tikko spēris kāju pirmajā parādnieku cietumā un uzlūkojis pirmo tur sastapto cilvēku grupu ar tādu pašu interesi, ar kādu to darīja misters Pikviks.

- Mani, Sem, pārsteidz tas, - misters Pikviks teica, pārliecies pār dzelzs margām kāpņu laukumiņā, - mani, Sem, pārsteidz, ka apcietināšana parādu dēļ galu galā it kā nemaz nebūtu sods.

- Jūs, ser, domā, ka ne? - misters Vellers atjautāja.

- Jūs taču redzat, kā šie zeļļi dzer un smēķē, un bļaustās, - misters Pikviks atbildēja. - Ir pilnīgi neiespējami, ka viņi par to daudz bēdātu.

- Ā, ser, tur jau ir tā lieta, - Sems atsaucās, - šitie jau nu nebēdā; tiem tā ir īstā svētku diena - kā nu ne, porters un ķegļi. Tie ir citi, kam tas ņem dziesmu ciet: tie dūšu zaudējušie zēni, kas šitā nevar sūkt alu un spēlēt ķegļus; tie ir tie, kas labprāt būtu maksājši, ja vien varējši, un ietupināti laižas galīgi dibenā. Es, ser, jums pateiks, kā tas ir: tiem, kas augu dienu paraduši slamstīties pa krogiem, tas nekaitē nemaz, bet tiem, kas vienādiņ strādājši, kad vien varējši, tas kaitē pārāk daudz. «Tas,» kā mans tēvs paradis teikt, kad viņa groka nav samaisīta pus uz pusi, «tas nesanāk līdzīgi, un tur visa tā nelaime.»

- Man šķiet, ka jums taisnība, Sem, - misters Pikviks teica, brīdi pārdomājis, - pilnīgi taisnība.

- Varbūtiņās šad tad gadās ar dažs godīgs cilvēks, kam tas patīk, - domīgi turpināja misters Vellers, - bet es gan neatmin, ka būtu dzirdējs vēl par kādu citu, tik par to mazo vīreli brūnajos svārkos, ar netīro muti, un tam tas bij no ieraduma.

- Un kas viņš tāds bija? - misters Pikviks jautāja.

- Āre, tur jau tā lieta, ka to neviens nezinā, - Sems paskaidroja.

- Bet ko tad viņš bija izdarījis?

- Nu, to pašu, ser, ko savā laikā darījši daudzi cilvēki, kas, kudī, labāk pazīstami par viņu, - Sems atbildēja. - Viņš bij dzīvojs ar plašu roku.

- Citiem vārdiem, - misters Pikviks sacīja, - viņš, kā man šķiet, bija iekļuvis parādos.

- Gluži pareizi, ser, - Sems apstiprināja, - un tādā garā viņš ar laiku nonāca šite.

Nebij jau daudz jāpiedzen - deviņas mārciņas un vēl piecreiz vairāk par tiesas izdevumiem; bet, lai nu būtu kā būdams, šiten te viņš palika septiņpadsmit gadus. Ja ar viņš sejā bij dabūjs grumbas, tad tās bij aizsērējšas ar netīrumiem, vismaz i netīrā mute, i brūnie svārki beigu galā bij tādi paši vien kā sākumā. Viņš bij gluži miermīlīgs radījums, nevienu neaiztika, allažiņ centās kādam pakalpot vai ar spēlēja bumbu, bet nekad nevinnēja, līdz pēdīgi slēdzēji viņu gluži iemīļoja, un viņš ik vakaru sēdē sardzes istabā, pļāpāja, stāstī pasakas un tamlīdzīgi. Vienvakar viņš tur, kā jau parasti, sēdē divatā ar ļoti vecu draugu, kas pašulaik dežurēja, un uzreiz viņš teiks: «Bil, es nav redzējs tirgu tur ārpusē,» viņš saka (tos laikus šite bij Flītas tirgus), «es, Bil, nav redzējs tirgu tur ārpusē,» viņš saka, «septiņus gadus.» - «Es zin, ka jūs nav,» saka slēdzējs un tik pīpē savu pīpi. «Es uz kādu minūti grib pavērties, Bil,» viņš saka. «Viss var būt,» saka slēdzējs un tik velk sirdīgi dūmu, un izliekas, ka nesaprotot, ko mazais vīrelis kāro. «Bil,» saka mazais vīrelis un uztraucas arvien vairāk, «man galvā iesēdusēs šitā doma. Atļaujiet nu man vēl reizīti pirms miršanas pazavērties uz ielu, un, ja mani neķers trieka, es būs atpakaļ piecās minūtēs, taisni pēc pulksteņa.» - «Un kas būs ar mani, ja jūs ķers tā trieka?» slēdzējs prasīja. «Nu,» saka mazais, «kurš mani atrass, tas mani pārvess mājā, jo man, kabatā ir vizītkarte, Bil,» viņš saka, «numurs divdesmit, ēdamistabas stāvs.» Un tas bij tiesa, tīrākā patiesība; viņš, kad gribē iepazīties ar kādu jaunpienācēju, vienādi izvilka no kabatas kartīti, kur stāvē rakstīti šitie vārdi un vairāk nekā; tāpēc viņu vienādi saukāja par Numuru Divdesmit. Slēdzējs uz viņu pamatīgi noblenžas un pēdīgi svinīgi teikšot: «Divdesmit,» viņš saka, «es jums uzticēsies; jūs tak savu vecu draugu negāzīs nepatikšanās.» - «Nē, draudziņ, es cer, ka šeitan man vēl palics kauč kas labs,» saka mazais un, to teicis, visā sparā padauza pa savu vestīti, bet no katras acs šim izsprāgst pa asarai, un tā nu bij pavisam neparasta lieta, visi tak domāja, ka ūdens viņa ģīmim nekad nav piedūries. Viņš paraustī slēdzējam ķepu un laukā pa durvīm...

- Un atpakaļ vairs neatgriezās, - misters Pikviks sacīja.

- Šitoreiz nav trāpīts, ser, - misters Vellers atbildēja, - jo apukaļ viņš atnāca divas minūtes par agru, vārīdamies aiz dusmām, un teica, ka šo gandrīz sabraukuse kariete, ka pie tādiem štukiem šis neesmot radis, un, lai velns šo paraujot, ja šis par to nerakstīšot lordmēram. Beidzot viņi to kā nekā nomierināja, un no tā laika viņš piecus gadus pat i nepaskatījās pa vārtiem laukā.

- Un pēc šā laika viņš nomira, tā jādomā, - misters Pikviks teica.

- Nekā, ser, nenomira vis, - Sems attrauca. - Viņam iešāvās prātā iet nosmēķēt alu jaunajā krodziņā pāri pretī ielai; un tā bij tik mīlīga vietiņa, ka viņš ieņēma galvā iet uz turieni ik vakaru un tā ilgu laiku no vietas, vienādiņ kārtīgi atgriezdamies stundas ceturksni pirms vārtu slēgšanas, kas viss bij ļoti jauki un patīkami. Pēdīgi viņš sāka izlaisties un piemirsa, kā laiks skrien, vai arī pat nemaz i nebēdāja par to un sāka nākt mājā vēlāk un vēlāk, līdz vienu vakaru viņa vecais draugs pašlaik slēdza ciet vārtus - patiesībā bij jau apgriezs atslēgu, kad viņš ieradās. «Pietur, Bil,» viņš saka. «Kā, jūs vēl nav atgriezies, Divdesmit?» saka slēdzējs. «Es domā, ka jūs jau sen mājās.» - «Nē, es nav,» saka mazais vīrelis un smaida. «Nu labi, draugs, tad es jums pateiks, ko tas nozīmē,» saka slēdzējs un visai lēni un negribīgi atver vārtus, «pēc manām domām, jūs pēdējā laikā ir nokļuvs sliktā sabiedrībā, un man ļoti žēl to redzēt. Es negrib būt pārāk bargs,» viņš saka, «bet, ja jūs nevar saturēt sevi rokās un atrast laikā ceļu uz mājām, tad tikpat droši, kā jūs te stāv, es jūs vispār vairs iekšā nelaidīs!» Mazais vīrelis tā pārbijās, ka sāka trīcēt, un no tā laika vairs ne reizes nav izgājs no cietuma sienām!

Kad Sems beidza, misters Pikviks lēni devās atkal lejup. Domās nogrimis, viņš mazlietiņ pastaigājās pa Izgleznoto pagalmu, kas tādēļ, ka bija jau satumsis, bija gandrīz tukšs, tad paziņoja misteram Velleram, ka, pēc viņa domām, tam esot pēdējais laiks doties projām; viņš to palūdza sameklēt gultu kādā tuvākā viesnīcā un atgriezties agri no rīta, lai nokārtotu saimnieka mantu pārvešanu no «Džordža un Vanaga».

Misters Vellers gatavojās izpildīt šo prasību tik laipni, cik vien spēja, tomēr izrādīdams jo stipru nepatiku. Viņš nogāja pat tiktāl, ka izteica dažādus gluži veltīgus mājienus par to, cik ērti viņam šonakt būtu atstiepties uz grants; bet, redzēdams, ka misters Pikviks stūrgalvīgi paliek kurls pret šādiem priekšlikumiem, viņš beidzot aizgāja.

Nav ko slēpt, ka misters Pikviks bija ļoti nospiests un jutās neomulīgi - ne sabiedrības trūkuma dēļ, jo cietums bija pārpildīts un pudele vīna varētu vienā mirklī bez kādām tālākām iepazīšanās ceremonijām sagādāt dažu izlasīto garu visdraudzīgāko sabiedrību; bet viņš sajutās vientuļš rupjajā, vulgārajā pūlī, un viņa gars bija nomākts un sirds noskumusi; tās, dabiski, bija sekas, ko izraisīja pārdomas par to, ka viņš ir ieslēgts un ieslodzīts bez kādām cerībām uz atbrīvošanu. Taču domas par to, ka varētu atbrīvoties, padodamies Dodsona un Eoga blēdībām, viņam pat ne mirkli neienāca galvā.

Šādā noskaņā viņš atkal atgriezās ēdamistabas galerijā un sāka lēni pastaigāties šurp un turp. Telpa bija neciešami netīra, un tabakas dūmu smaka tieši slāpēja nost.

Nepārtraukti klaudzēja durvis, jo cilvēki staigāja iekšā un ārā, un viņu balsu un soļu troksnis nemitīgi atkal un atkal atbalsojās gaiteņos. Kāda jauna sieviete ar bērnu rokās, kurš likās, nevarēja pat parāpot aiz vārguma un panīkuma, pastaigājās pa gaiteni uz priekšu un atpakaļ, sarunādamās ar savu vīru, kam nebija citur vietas, kur ar viņu satikties. Kad tie gāja garām misteram Pikvikam, viņš varēja sadzirdēt sievietes rūgtos šņukstus, un reizi to sagrāba tāda izmisuma lēkme, ka tai vajadzēja atbalstīties pret sienu, kamēr vīrs paņēma bērnu savās rokās un centās sievu nomierināt.

Mistera Pikvika sirds bija pārāk pilna, lai varētu to panest, un viņš devās augšā gulēt.

Lai nu gan uzrauga istaba bija ļoti nemājīga un, kas attiecas uz iekārtu un ērtībām, visādā ziņā par dažiem simt grādiem sliktāka nekā visparastākajā provinces cietuma slimnīcā, šajā acumirklī tai bija viena priekšrocība: ja neskaita pašu misteru Pikviku, tā bija pilnīgi tukša. Tāpēc viņš apsēdās savas mazās dzelzs gultiņas kājgalī un sāka pārdomāt, cik daudz uzraugs gadā gan varēja nopelnīt no šīs netīrās istabeles. Ar matemātisku aprēķinu pārliecinājies, ka šīs telpas gada vērtība ir apmēram tāda pati kā kādai mazai ieliņai Londonas priekšpilsētās, viņš sāka pārdomāt, kādi kārdinājumi gan būtu varējuši netīro mušu, kas rāpoja pa viņa biksēm, ievilināt šaurajā cietumā, kad viņa taču varēja izvēlēties tik daudz patīkamu vietu, un šīs pārdomas viņu noveda pie neapgāžama slēdziena, ka šis kukainis ir ārprātīgs. Izšķīris šo jautājumu, viņš sajuta, ka kļūst miegains, tādēļ izņēma no kabatas savu naktscepuri, ko no rīta tur katram gadījumam bija iebāzis, un, lēni izģērbies, likās gultā un iemiga.

- Bravo! Uz papēža un pirkstgaliem... griezies un slidinies... sper vaļā, Zefīr! Lai pērkons mani nosper, ja operas nams nav tava īstā pasaule! Lec tik tālāk! Urā!

Šie skaļie izsaucieni, ko pavadīja smieklu dārdoņa, pamodināja misteru Pikviku no tā dziļā miega, kas, īstenībā ildzis tikai kādu pusstundu, gulētājam šķiet turpinājies apmēram trīs nedēļas vai mēnesi.

Tikko balss bija apklususi, istaba tika satricināta ar tādu spēku, ka logu rāmjos sāka šķindēt stikli un gultas drebēt. Misters Pikviks pietrūkās gultā sēdus un dažas minūtes palika kā sastindzis mēmā izbrīnā par to, kas, notika viņa priekšā.

Istabas vidū kāds vīrs zaļos svārkos ar platām stērbelēm, īsās korda biksēs un pelēkās kokvilnas zeķēs izpildīja kādas matrožu dejas populārākos soļus, vulgāri un ērmīgi kariķēdams grāciju un vieglumu, kas kopā ar atbilstošo uzvalku izlikās neizsakāmi nejēdzīgi. Kāds cits, acīm redzot, ļoti piedzēries, ko viņa biedri laikam bija iegrūduši gultā, sēdēja, apsedzies ar segu, un ar visdziļāko izjūtu un izteiksmi trallināja to, ko varēja atcerēties no nez kādas jautras dziesmas, kamēr trešais, iesēdies gultā, ar dziļa pazinēja izskatu aplaudēja abiem izpildītājiem un uzmudināja tos ar tik vētrainu jūtu izpausmi, kāda jau bija pamodinājusi misteru Pikviku no miega.

Šis pēdējais bija apbrīnojams tās cilvēku šķiras pārstāvis, kuru, visā pilnībā attīstītu, var aplūkot tikai šādās vietās; nepilnīgi izveidotus viņus gadījuma pēc var sastapt pasta sētās un krogos, bet pilnīgi uzziedēt viņi var tikai šajās siltumnīcās, kuras likumdošana it kā apzinīgi radījusi ar vienīgo nolūku tādus audzēt.

Tas bija garš tēvainis ar olīvkrāsas seju, gariem, tumšiem matiem un ļoti biezu, kuplu vaigbārdu, kas zem zoda sagāja kopā. Kaklauta viņam nebija, jo viņš visu dienu bija spēlējis bumbu, un vaļējā krekla apkakle parādīja šo vaigbārdu visā krāšņumā.

Galvā viņam bija parastā astoņpadsmit pensu franču cepurīte, pie kuras karājās spilgts pušķis, un tā ļoti jauki pieskaņojās vienkāršajiem parķa svārkiem. Garās un vājās kājas bija ietērptas piparu un sāls krāsas biksēs, kas bija pašūtas tā, lai parādītu šo locekļu pilnīgo simetriju. Taču, tā kā bikses bija diezgan nevīžīgi savilktas un bez tam tikai nepilnīgi aizpogātas, tās ne visai izskatīgās krokās krita pār kurpju pāri, kas bija pietiekami novalkātas, lai parādītu pāri biezu, baltu vilnas zeķu. No visa šī cilvēka dvesa tāda bezkaunīga klaidoņa švītība un lielīga nelietība, kas bija veselas zelta raktuves vērta.

Šis tips bija pirmais, kas pamanīja, ka misters Pikviks skatās. Viņš pamāja Zefīram un ar izsmejošu nopietnību to lūdza nepamodināt džentlmeni.

- Kā! Lai dievs svētī džentlmeņa godīgo sirdi un dvēseli! - teica Zefīrs, apgriezdamies un tēlodams ārkārtīgu pārsteigumu. - Džentlmenis taču ir pamodies.

Nu, Šekspīr? Kā jums klājas, ser? Kā iet Mērijai un Zārai, ser? Un kā iet mājās tai mīļajai, vecajai lēdijai, ser, - ē, ser? Vai jūs, ser, nebūtu tik laipns un neieliktu manus sveicienus pirmajā paciņā, ko jūs uz turieni sūtīsit, un nepateiktu, ka es tos būtu nosūtījis jau agrāk, tikai bijos, ka ratos tie varētu salūzt?

- Neapgrūtini džentlmeni ar tik prastiem komplimentiem, kad redzi, ka viņam ļoti gribas kaut ko iedzert, - jautrā noskaņā sacīja džentlmenis ar vaigbārdu. - Kādēļ tu nepajautā džentlmenim, ko viņš vēlētos?

- Ak dievs, es pilnīgi piemirsu, - otrs atbildēja. - Ko jūs vēlētos, ser? Vai jūs nevēlētos portvīnu, ser, vai šeriju, ser? Es varu ieteikt alu, ser, vai varbūt jums patiktu nogaršot porteru, ser? Atļaujiet, ser, man to prieku pakārt jūsu naktscepuri.

To sacīdams, viņš norāva minēto apģērba gabalu no mistera Pikvika galvas un acumirklī uzmauca to galvā piedzērušajam, kas, stipri ticēdams, ka uzjautrina daudzskaitlīgu sabiedrību, turpināja dziedāt priecīgo dziesmu tik skumīgā meldijā, kādu vien var iedomāties.

Ar varu noraut cilvēkam no pakauša viņa naktscepuri un uzmaukt to galvā nepazīstamam džentlmenim ar netīrīgu ārieni - tas pats par sevi ir gan ļoti asprātīgs joks, taču neapšaubāmi viens no tiem, kurus sauc par rupjiem jokiem. Aplūkodams lietu tieši šādā gaismā, misters Pikviks bez mazākā brīdinājuma par saviem nodomiem sparīgi izlēca no gultas un tik izveicīgi iesita Zefīram pa krūtīm, ka tas pazaudēja krietnu daļu no tās mantas, ko dažreiz mēdz dēvēt tā paša vārdā, - dzīvās elpas; tad, atguvis savu naktscepuri, viņš droši nostājās aizsardzības pozīcijā.

- Un tagad, - misters Pikviks teica, elsdams no uztraukuma ne mazāk kā no tik liela enerģijas patēriņa, - nāciet šurp... abi divi... abi divi!

Šo laipno uzaicinājumu cienījamais džentlmenis apvienoja ar savilkto dūru riņķveidīgām kustībām, lai ar šādu cīņas prasmes izrādīšanu iebiedētu savus pretiniekus.

Varbūt tā bija mistera Pikvika gluži negaidītā drosme vai arī sarežģītais paņēmiens, ar kādu viņš bija izkļuvis no gultas un ar visu savu svaru uzklupis matrožu dejas dejotājam, kas atstāja iespaidu uz viņa pretiniekiem. Iespaids bija atstāts, jo viņi nemēģināja vis tūliņ un uz vietas izdarīt slepkavību, kā misters Pikviks noteikti bija domājis, bet apstājās, īsu brīdi blenza viens uz otru un pēdīgi sāka sirsnīgi smieties.

- Nu, jūs esat īsts trumpis un tādēļ patīkat man vēl labāk, - teica Zefīrs. - Tagad liecieties atkal gultā, citādi dabūsiet reimatismu. Es ceru, ka neļaunojaties? - viņš teica, pastiepdams roku, apmēram tikpat lielu kā dzeltenās plaukstas, kas dažreiz karājas pie cimdu taisītāju durvīm.

- Nemaz ne, - misters Pikviks steidzīgi atsacīja, jo tagad, kad uztraukums bija pārgājis, viņš sajuta, ka kājām ir diezgan vēsi.

- Atļaujiet man to godu, ser, - teica džentlmenis ar vaigbārdu, sniegdams savu labo roku.

- Ar lielāko prieku, ser, - misters Pikviks attrauca un, ilgi un svinīgi to spiedis, devās atkal gultā.

- Mans vārds ir Smengls, ser, - vīrs ar vaigbārdu paskaidroja.

- O, - misters Pikviks atteica.

- Manējais ir Maivins, - vīrs garajās zeķēs sacīja.

- Man prieks to dzirdēt, ser, - misters Pikviks apliecināja.

- Hm, - misters Smengls nokāsējās.

- Vai jūs ko teicāt, ser? - misters Pikviks apvaicājās.

- Nē, ser, neteicu, - misters Smengls atbildēja.

- Man likās, ka jūs ko sakāt, - misters Pikviks sacīja.

Tas viss bija ļoti smalki un patīkami, un, lai omulība būtu vēl lielāka, misters Smengls misteram Pikvikam daudz reižu apgalvoja, ka viņš lolojot visdziļāko cieņu pret jebkura džentlmeņa jūtām; šāda parādība viņam tiešām darīja daudz goda, jo neviens nekādā ziņā nevarēja pieņemt, ka viņš tās saprastu.

- Vai jūs ejat caur tiesu, ser? - misters Smengls jautāja.

- Caur ko? - misters Pikviks atvaicāja.

- Caur tiesu - Portjugelstrītā³... tiesa, kas atbrīvo no... jūs jau zināt.

- O nē, - misters Pikviks atbildēja, - caur tiesu es neeju.

- Varbūt drīz tiksit ārā? - minēja Maivins.

- Bīstos, ka ne, - misters Pikviks atteica. - Es atsakos maksāt zaudējumu atlīdzību un tādēļ atrodos šeit.

- Ā, - misters Smengls teica. - Mani pazudināja papīrs.

- Kā liekas, ser, jūs esat rakstāmlietu tirgotājs, - nevainīgi piezīmēja misters Pikviks.

- Rakstāmlietu tirgotājs! Nē, nē. Lai velns mani parauj, bet tik zemu es nekad neesmu nogrimis. Nekādas tirgošanās. Kad es saku «papīrs», es domāju

«parādzīmes».

- Ā, jūs lietojat šo vārdu tādā nozīmē. Saprotu, - misters Pikviks atteica.

- Nolādēts! Džentlmenim jābūt gatavam uz neveiksmēm, - Smengls teica. - Un kas par to? Šeit nu es esmu Flītas cietumā. Labi. Jauki. Nu, un tad? Tādēļ taču man nekļūst sliktāk, vai ne?

- Ne drusku, - misters Maivins atbildēja.

Un viņam bija pilnīgi taisnība, jo misteram Smenglam ne tikai nebija kļuvis sliktāk, bet viņam klājās pat labāk, jo, lai šajā vietā iekļūtu, viņš bija par velti ieguvis dažas dārglietas, kas jau sen bija ieķīlātas augļotājam.

- Nu labi, bet paklausieties, - misters Smengls teica, - tāds darbs ir par sausu. Atveldzēsim mutes ar lāsīti karsta šerija. Jaunpienācējs samaksās, Maivins aizies dabūt, un es palīdzēšu izdzert. Tā katrā ziņā ir godīga un džentlmeniska darba dalīšana - lai velns mani parauj!

Negribēdams riskēt sacelt jaunu strīdu, misters Pikviks priekšlikumam labprāt piekrita un uzticēja naudu misteram Maivinam, kas, tā kā bija jau gandrīz vienpadsmit, nezaudēja laiku, bet devās uz ēdamistabu izpildīt savu uzdevumu.

- Paklausieties, - Smengls pačukstēja, tikko viņa draugs bija atstājis istabu, - cik jūs viņam iedevāt?

- Pussovrinu, - misters Pikviks atteica.

- Viņš ir velnišķīgi patīkams džentlmenis, - misters Smengls sacīja. - Ellišķīgi patīkams. Otra tāda es nepazīstu, bet... - misters Smengls apklusa un šaubīgi pakratīja galvu.

- Jūs taču nedomājat par tādu iespēju, ka viņš šo naudu varētu piesavināties pats savām vajadzībām? - misters Pikviks ievaicājās.

- O nē... ievērojiet - to es nesaku. Es noteikti saku, ka viņš ir velnišķīgi džentlmenisks puisis, - misters Smengls paskaidroja. - Bet es domāju, ka nebūtu slikti, ja kāds noietu lejā un paskatītos, vai viņš gadījuma dēļ nav iebāzis knābi krūzē vai arī, augšā nākot, viņam nav gadījusies sasodītā nelaime pazaudēt naudu. Ei jūs, ser, noskrieniet lejā un pieskatiet to džentlmeni! Vai dzirdat?

Šis lūgums bija adresēts kādam maza auguma cilvēkam, pēc izskata iebiedētam un nervozam, kura āriene liecināja par lielu nabadzību un kurš visu šo laiku bija sarāvies sēdējis gultā, acīm redzot, sava jaunā stāvokļa pilnīgi apstulbināts.

- Jūs zināt, kur ir ēdamistaba? - Smengls turpināja. - Noskrieniet lejā un pasakiet tam džentlmenim, ka esat nākuši palīdzēt viņam uznest augšā krūzi. Vai... pagaidiet - es jums kaut ko sacīšu... es jums pateikšu, kā mēs ar viņu tiksim galā, - ar viltīgu skatienu teica Smengls.

- Kā? - misters Pikviks gribēja zināt.

- Lieciet viņam pateikt, lai atlikumu izdod par cigāriem! Lieliska ideja! Skrieniet un pasakiet to viņam, - vai, dzirdat? Zudumā tie neies, - Smengls turpināja, pievērsdamies misteram Pikvikam. - Es tos izsmēķēšu.

Šis manevrs bija tik asprātīgs un turklāt tika izpildīts ar tik nesatricināmu mieru un aukstasinību, ka misters Pikviks nebūtu vēlējies to aizkavēt pat tad, ja tas būtu bijis viņa spēkos. Pēc neilga laika misters Maivins atgriezās, nesdams šeriju, ko misters Smengls salēja divās mazās, ieplīsušās krūzītēs. un, atsaukdamies pats uz sevi, saprātīgi piezīmēja, ka šādos apstākļos džentlmenim nevajagot būt pārāk sīkumainam, un viņš, piemēram, neesot tik lepns, ka nevarētu dzert no krūzes. Lai pierādītu savu vārdu patiesīgumu, viņš uz sapulcējušos veselību ar vienu malku iztukšoja krūzi līdz pusei.

Kad ar šiem līdzekļiem bija panākta lieliskā saprašanās, misters Smengls sāka saviem klausītājiem kavēt laiku, atstāstīdams visādus romantiskus piedzīvojumus, kādi viņam šad un tad gadījušies, iepinot dažādas interesantas anekdotes par tīrasiņu zirgu un lielisko ebrejieti, kas abi bijuši ārkārtīgi skaisti un kuru dēļ sacentušies Apvienotās Karalistes aristokrāti un muižnieki.

Jau ilgi pirms tam, kad bija beigušies šie saistošie izvilkumi no džentlmeņa biogrāfijas, misters Maivins bija licies gultā un sācis krākt, atļaudams visus labumus no mistera Smengla piedzīvojumiem saņemt bailīgajam džentlmenim un misteram Pikvikam.

Arī abi vēlāk minētie džentlmeņi no aizkustinošā stāstījuma neieguva tik lielu labumu, kādu būtu varējuši iegūt. Misters Pikviks jau kādu laiku bija pavadījis pusmiegā, kad viņam neskaidri likās, ka piedzērušais cilvēks atkal sāk dziedāt komiskas dziesmas, bet misters Smengls viņam ar ūdens krūzes palīdzību laipni aizrāda, ka šie klausītāji neesot muzikāli noskaņoti. Tad misters Pikviks atkal iegrima miegā, neskaidri apzinādamies, ka misters Smengls vēl arvien stāsta kādu garu stāstu, kura galvenais saturs likās būt tas, ka viņš visos sīkumos izklāstīja gadījumu, kad šis reiz «pārtaisījis» parādzīmi un iztaisījies par džentlmeni.

^{1 - Galerija - tā apzīmēja stāvus četrstāvīgajā Flītas cietumā. Cietuma pagrabstāvu dēvēja par «Gada tirgu».}

^{2 - Feringdonas hotelis - tas ir, Flītas cietums, kurš atradās Feringdonstrītā, kas šķērso Flītstrītu.}

^{3 - Tiesa Portjugelslrītā - Londonas Maksātnespējīgo tiesa, kas nodarbojās ar mazturīgo lietu iztiesāšanu.}