Pikvika kluba piezīmes

LI NODAĻA

Rīts, ko misters Pikviks pulksten astoņos ieraudzīja, nepavisam nebija tāds, kas varētu uzlabot viņa garastāvokli vai mazināt nepatikšanas par viņa misijas neparedzēto iznākumu. Debesis bija tumšas un apmākušās, gaiss mitrs un auksts, ielas slapjas un dubļainas. Dūmi laiski kavējās pie skursteņu galiem, it kā tiem trūktu drosmes pacelties augšup, un lietus lija nepārtraukti, bet gurdi, it kā tam nepatiktu gāzt pa īstam. Sētas stūrī kāds cīņas gailis, zaudējis pēdējo parastā možuma dzirksti, drūmi balansēja uz vienas kājas, un kāds ēzelis, kas ar nokārtu galvu dirnēja zem šaurās nojumes, cik iespējams spriest pēc tā domīgās un nelaimīgās sejas izteiksmes, prātoja par pašnāvību. Uz ielas varēja redzēt vienīgi lietussargus, bet dzirdēt tikai koka zoļu klaboņu un lietus plīkšķēšanu.

Brokastis netraucēja gandrīz nekādas sarunas. Pat misters Bobs Soijers izjuta laika un vakardienas uztraukuma iespaidu. Lietojot viņa paša izteiksmīgo vārdu, viņš bija «notriekts». Tāds pats bija misters Bens Ellens. Tāds arī misters Pikviks.

Apnicīgi gaidot, kamēr laiks noskaidrosies, vakardienas Londonas avīzi izlasīja un pārlasīja ar tik dziļu interesi, kādu pazīst tikai ārkārtīgas garlaicības gadījumos; tikpat neatlaidīgi pārstaigāja katru grīdsegas collu; pa logiem skatījās ārā tik bieži, ka tādēļ varētu uzlikt par tiem papildu nodokli; uzsāka sarunas par visādām lietām, bet ne par vienu tās nevedās; un beidzot, kad pienāca pusdiena un laiks vēl neuzlabojās, misters Pikviks apņēmīgi piezvanīja un pasūtīja karieti.

Lai gan ceļi bija dubļaini un lietus līņāja vēl stiprāk un lai gan pa karietes vaļējiem logiem šļakstījās iekšā tik daudz dubļu un ūdens, ka abiem iekšpusē sēdošajiem bija gandrīz tikpat neērti kā abiem ārpuses pasažieriem, taču pati kustība un sajūta, ka kaut kas notiek un top darīts, bija tik nesalīdzināmi pārāka par sēdēšanu drūmā istabā un skatīšanos, kā drūmajā ielā drūmi līst lietus, ka jau paša sākumā visi atzina: pārmaiņa esot notikusi uz labo pusi, - un brīnījās, kā viņi varējuši tik ilgi kavēties.

Kad viņi Koventrijā apstājās pārmainīt zirgus, no tiem pacēlās tādi garaiņu mākoņi, ka tie pilnīgi paslēpa zirgu puisi: no šiem mutuļiem bija dzirdama tikai viņa balss, kas paziņoja, ka nākošajā labdarības biedrības godalgu izdalē šis cerot saņemt pirmo zelta medaļu par to, ka noņēmis foreitoram cepuri. Kā neredzamais džentlmenis apgalvoja, ūdens, kas gāzies no cepures apmales, viņu (foreitoru) būtu neizbēgami noslīcinājis, ja šis cepuri visai apķērīgi nebūtu norāvis un ar salmu vīšķi noslaucījis seju zēnam, kas jau bijis aizrijies.

- Tas ir patīkami, - Bobs Soijers teica, uzceldams apkakli un aizsegdams muti ar šalli, lai neļautu izklīst nupat kā izdzertās degvīna glāzes tvaikiem.

- Ļoti, - mierīgi atbildēja Sems.

- Šķiet, ka jūs par to nemaz neuztraucaties, - Bobs sacīja.

- Nu, ser, es īsti nesaprotu, kāds labums bijs, ja es ar uztrauktos, - Sems atbildēja.

- Uz to nu, protams, nav ko atbildēt, - Bobs atzina.

- Jā, ser, - misters Vellers atbildēja. - Kas ir, tam jābūt, kā kautrīgi piezīmēja jaunais aristokrāts, kad šo ierakstīja penziju listē par to, ka šā mātes tēvoča sievas vecaistēvs ar savām šķiltavām kādreiz bij pielaids guni karaļa pīpei.

- Tā nav slikta izdoma, Sem, - atzinīgi sacīja misters Bobs Soijers.

- To pašu pēcāk teica jaunais aristokrāts ik gada ceturksni līdz sava mūža galam, - misters Vellers atbildēja.

- Vai jūs kādreiz ir tics aicināts, - pēc neilgas klusēšanas iejautājās Sems, skatīdamies uz braucēju un noklusinādams balsi līdz noslēpumainiem čukstiem, - vai jūs kādreiz, būdams vēl kaulzāģera māceklis, ir tics aicināts vizītē pie kāda foreitora?

- Neatceros gan, ka būtu, - Bobs Soijers atbildēja.

- Un jūs nekad nav redzējs kādu foreitoru slimnīcā, kad jūs tur parādījās (kā mēdz teikt par spokiem), vai ne? - Sems prašņāja.

- Nē, - Bobs Soijers apliecināja. - Nav gadījies redzēt.

- Un jūs nezin tādu kapsētu, kur būtu bijs piemineklis foreitoram, un jūs nav redzējs nomirušu foreitoru, ko? - Sems turpināja savu aptauju.

- Nē, - Bobs atbildēja, - nekad.

- Pareizi! - Sems uzvaroši izsaucās. - Un nekad ar neredzēs. Un vēl kauč ko neviens cilvēks nekad neredzēs, un tas ir nomiris ēzelis - neviens cilvēks nekad nav redzējs beigtu ēzeli¹, izņemot to džentelmeni melnās zīda biksēs, kurš pazina to jauno sievišķi, kam pieder tā kaza. Bet tas bij francūžu ēzelis un tātad, jādomā, nebij gluži īsts.

- Nu, un kāds tam sakars ar foreitoriem? - Bobs Soijers jautāja.

- Āre, kāds, - Sems attrauca. - Es jau neies tiktāl un negalvos, kā to dara viens otrs makten gudrs cilvēks, ka foreitori un ēzeļi esot nemirstīgi, es teiks tik šito: kad tie jūt, ka paliek stīvi un darbam vairs neder, tie visi kopā kaut kur aizvācas - pa vienam foreitoram uz pāri ēzeļu, kā jau parasts. Kas ar tiem notiek pēcāk, to neviens nezin, bet jādomā, ka tie līksmojas kādā citā pasaulē, jo neviens cilvēks gan nekad nav redzējs ne ēzeli, ne foreitoru, kas būtu līksmojies šajā pasaulē.

Izklāstīdams šo gudro un ievērības cienīgo teoriju un tās pierādīšanai citēdams daudz interesantu statistisku un citādu datu, Sems Vellers īsināja laiku, līdz viņi sasniedza Dančērču, kur dabūja sausu foreitoru un svaigus zirgus; nākošā pietura bija Deventrija un pēc tam Taustera, un katra posma beigās lija vēl stiprāk nekā sakumā.

- Paklausieties, tā nu, vai zināt, neiet, - protestēja Bobs Soijers, paskatīdamies iekšā pa karietes logu, kad viņi bija apstājušies pie «Saraceņa Galvas» durvīm Tausterā.

- Ak dievs! - atsaucās misters Pikviks, pamozdamies no snaudas. - Baidos, ka jūs būsit samircis.

- Ak tā gan? - atteica Bobs. - Nūjā, mazliet uz to pusi ir - gandrīz vai tāds kā nepatīkams drēgnums.

Bobs patiešām izskatījās izmircis, jo lietus tecēja no viņa kakla, elkoņiem, piedurkņu atlokiem, kaklauta krokām un ceļgaliem, un viss viņa apģērbs tā spīdēja no ūdens, ka to varēja noturēt par eļļdrēbes uzvalku.

- Esmu mazlietiņ samircis, - Bobs teica, nopurinādamies un tādējādi izšļākdams ap sevi veselas hidrauliskas gāzmas, gluži kā tikko no ūdens izkāpis ņufaundleris.

- Man liekas, ka šovakar braukt tālāk ir pilnīgi neiespējami, - Bens ieteicās.

- Par to nav ne domiņas, ser, - piezīmēja Sems Vellers, nolēmis piedalīties konferencē. - Tā ir zirgu mocīšana, ser. Šite, ser, ir gultas, - Sems turpināja, pievērsdamies savam kungam, - visur tīrība un ērtība. Pusstundā, ser, viņi var pataisīt jauku maltīti - pāris vistiņu, ser, un teļa kotletes, kāršu pupas, kartupeļus, torti, un kārtībā ir. Ja drīkst jums ieteikt, ser, tad paliek vien labāk, kur ir. Klausiet manam padomam, ser, kā teica dakters.

Šajā brīdī laimīgā kārtā parādījās «Saraceņa Galvas» saimnieks, lai apstiprinātu mistera Vellera apgalvojumus attiecībā uz šīs iestādes ērtībām un atbalstītu viņa lūgumu, izsakot dažādas drūmas nojautas par ceļu stāvokli, šaubas par to, vai tik nākošajā stacijā dabūšot svaigus zirgus, pārliecību, ka lietus noteikti līšot visu nakti, tikpat neapšaubāmu pārliecību, ka rīt noskaidrošoties, un vēl citus viesnīcniekiem parastus vilinājumus.

- Nu labi, - teica misters Pikviks, - bet man kaut kā jānosūta vēstule uz Londonu, lai to varētu nodot vēlākais rīt no rīta, citādi man jādodas tālāk par katru cenu.

Saimnieks priecīgi pasmaidīja. Nekas džentlmenim nebūšot vieglāk kā ietīt vēstuli loksnē brūna papīra un nosūtīt to vai nu ar pasta ratiem, vai ar Birmingemas nakts karieti. Ja džentlmenim esot sevišķi svarīgi, lai to nodod, cik ātri vien iespējams, viņš varot uz tās uzrakstīt: «Nodot nekavējoties!» - kas esot drošs līdzeklis, vai arī: «Samaksājiet nesējam puskronu par tūlītēju piegādi!» - kas esot vēl drošāks līdzeklis.

- Jauki, - misters Pikviks teica, - tad mēs paliksim šeit.

- Aizdedziet sveces «Saulē», Džon! Iekuriet kamīnu - džentlmeņi ir izmirkuši! - saimnieks sauca. - Šurp, džentlmeņi. Neraizējieties tagad par foreitoru, ser, - kad jūs piezvanīsit, es viņu pie jums aizsūtīšu! Nu, Džon, sveces!

Sveces atnesa, uguni kamīnā uzbikstīja un piemeta malku. Pēc desmit minūtēm kāds apkalpotājs uzklāja galdautu un aizvilka priekškarus, uguns spoži uzliesmoja, un viss izskatījās tā (kā vienmēr mēdz izskatīties visās pieklājīgās Anglijas viesnīcās), it kā ceļotājus tur būtu gaidījuši un viņu uzņemšanai visu sagatavojuši jau pirms vairākām dienām.

Misters Pikviks nosēdās pie kāda nomaļa galdiņa un steidzīgi uzrakstīja zīmīti misteram Vinklam, paziņodams tikai to, ka laika apstākļu dēļ esot aizkavējies, bet rīt noteikti būšot Londonā; tad viņš arī pastāstīšot par savas darbības rezultātiem tuvāk.

Zīmīti steidzīgi ietina papīrā un lika misteram Semjuelam Velleram to aiznest uz bufetes istabu.

Sems to atstāja saimniecei un, apžāvējies pie virtuves pavarda, devās atpakaļ, lai novilktu savam kungam zābakus, bet, nejauši paskatījies pa kādām pusatvērtām durvīm, palika stāvam, jo ieraudzīja džentlmeni ar smilšu krāsas matiem, kurš sēdēja pie visgarām avīzēm nokrauta galda un lasīja vienas avīzes ievadrakstu, pie kam viņa sejā bija iegūlis tāds smīns, ka deguns bija uzrāvies uz augšu, un arī viņa pārējie vaibsti majestātiski pauda augstprātīgu nicināšanu.

- Ehē! - Sems teica. - Man gan būtu vajadzējs atcerēties šitos matus un šito ģīmi, un brilles un platmali ar. Lai jods mani parau, ja tas nav no Ītensvilas!

Lai pievērstu ser džentlmeņa uzmanību, Sems tūliņ iesāka briesmīgi klepot, un džentlmenis, šīs skaņas satrūcināts, pacēla galvu un brilles un atklāja skatienam mistera Pota no «Ītensvilas Avīzes» dziļdomīgos vaibstus.

- Lūgtu piedošanu, ser, - Sems teica, pienākdams tuvāk un paklanīdamies, - mans kungs, mister Pot, atrodas šeitan.

- Klusāk, klusāk! - Pots iesaucās, ieraudams Semu istabā un aizvērdams durvis ar noslēpumainu šausmu un riebuma izteiksmi sejā.

- Kas ta notics, ser? - Sems apjautājās, samulsis skatīdamies visapkārt.

- Ne čukstus nepieminiet manu vārdu! - Pots atbildēja, - Šeit ir dzelteno apvidus.

Ja uztrauktie un satracinātie iedzīvotāji uzzinātu, ka es esmu šeit, mani saplosītu gabalos.

- Nē, ser, vai no tiesas? - Sems noprasīja.

- Es kristu par upuri viņu trakajām dusmām, - Pots atbildēja.

- Nu, jauno cilvēk, kas ir ar jūsu kungu?

- Viņš kopā ar divi draugiem pa ceļam uz pilsētu šonakt apstājās šeitan, - Sems paskaidroja.

- Vai viens no tiem nav misters Vinkls? - Pots jautāja, mazliet savilcis pieri.

- Nē, ser, misters Vinkls pašlaik dzīvo pa māju, - Sems atbildēja. - Viņš ir apprecējies.

- Apprecējies! - briesmīgā uztraukumā iesaucās Pots. Viņš brīdi klusēja, drūmi pasmaidīja un tad klusā, ļaunu vēstošā balsī piebilda: - Tā viņam arī vajag!

Ar tik nežēlīgiem vārdiem izteicis savu nāvīgo ienaidu un aukstasinīgo triumfu par kritušo ienaidnieku, misters Pots apjautājās, vai mistera Pikvika draugi esot «zilie».

Saņēmis visai apmierinošu atbildi no Sema, kurš par šo lietu zināja tikpat daudz kā Pots pats, viņš bija ar mieru Semu pavadīt līdz mistera Pikvika istabai, kur viņu sirsnīgi sagaidīja un kur visi tūliņ vienojās pusdienot kopā.

- Un kā klājas Ītensvilā? - misters Pikviks apjautājās, kad Pots bija nosēdies blakus kamīnam un visi bija atbrīvojušies no saviem slapjajiem zābakiem un uzvilkusi sausas istabas kurpes. - Vai «Neatkarīgais» vēl pastāv?

- «Neatkarīgais», ser, - Pots atbildēja, - vēl arvien velk savu nožēlojamo un vārgulīgo dzīvību. To ienīst un nicina pat tie nedaudzie, kam ir zināms par tā nožēlojamo un kaunpilno eksistenci. Tas pats aizrijas ar netīrumiem, ko tik bagātīgi izmētā; tas ir kļuvis kurls un akls no savu gļotu izgarojumiem. Šis neķītrais laikraksts, būdams laimīgā neziņā par savu bēdīgo stāvokli, ātri grimst tajā nodevīgajā purvā, kas gan šķiet viņu stingri balstām zemāko un nevērtīgāko šķiru vidū, tomēr sakļausies pār tā nicināmo galvu un drīz vien to aprīs uz mūžiem.

Sparīgi un izteiksmīgi nolasījis šo manifestu (kas bija daļa no viņa iepriekšējās nedēļas ievadraksta), redaktors apklusa, lai ievilktu elpu, un majestātiski noskatījās uz Bobu Soijeru.

- Jūs vēl esat jauns, ser, - Pots noteica.

Misters Bobs Soijers pamāja ar galvu.

- Jūs tāpat, ser, - Pots sacīja, uzrunādams misteru Benu Ellenu.

Bens šo mazo trūkumu nenoliedza.

- Bet vai jūs abi esat dziļi piesūkušies ar tiem zilajiem principiem, ko es Apvienotās Karalistes tautas priekšā esmu apsolījies visu mūžu atbalstīt un aizstāvēt?

- Pots taujāja.

- Nu, to es gan nezinu, - Bobs Soijers atbildēja. - Es esmu...

- Taču ne dzeltenais, mister Pikvik? - Pots pārtrauca, atvirzīdams savu krēslu. - Jūsu draugs, ser, taču nav dzeltenais?

- Nē, nē, - Bobs atteica, - pagaidām es līdzinos skotu audumam - visu krāsu sajaukums.

- Svārstīgais, - Pots svinīgi teica, - svārstīgais. Man, ser, gribētos jums parādīt astoņu rakstu sēriju, kas parādījusies «Ītensvilas Avīzē». Man šķiet, es drīkstu teikt, ka tad, ser, jūs drīz vien nodibinātu savus uzskatus uz stingra un nesatricināma zila pamata.

- Man šķiet, ka es kļūtu gluži zils, pat neizlasījis līdz beigām, - Bobs atsacīja.

Misters Pots brīdi aizdomīgi noskatījās uz Bobu Soijeru un, pievērsdamies misteram Pikvikam, teica:

- Vai jūs esat lasījuši literāros rakstus, kas pēdējo trīs mēnešu laikā ar starpbrīžiem parādījās «Ītensvilas Avīzē» un kas radīja tik lielu - uzdrošinos teikt - vispārēju uzmanību un apbrīnu?

- Redziet, - atbildēja misters Pikviks, šī jautājuma mazliet apmulsināts, - lieta tāda, ka man bija tik daudz citu darīšanu, ka tiešam nebija iespējams tos izlasīt.

- To jums, ser, būtu gan vajadzējis izdarīt, - ar bargu seju aizrādīja Pots.

- Es to izdarīšu, - misters Pikviks apgalvoja.

- Tie, ser, satur plašu apskatu par kādu grāmatu, kas sarakstīta par ķīniešu metafiziku, - Pots paskaidroja.

- O, - misters Pikviks izsaucās. - No jūsu spalvas, es ceru.

- No manas avīzes kritiķa spalvas, ser.

- Grūts priekšmets, cik varu spriest, - misters Pikviks noteica.

- Ļoti grūts, ser, - Pots atbildēja, izskatīdamies ārkārtīgi gudrs. - Viņš tādēļ «zubrījās» - es lietoju tehnisku, toties izteiksmīgu terminu; viņš tieši tālabad pēc mana lūguma lasīja Britu Enciklopēdiju.

- Vai tiešām? - misters Pikviks teica. - Es nemaz nezināju, ka šis vērtīgais darbs satur kādas ziņas par ķīniešu metafiziku.

- Viņš lasīja, ser, - Pots atbildēja, uzlikdams roku uz mistera Pikvika ceļa, un, pamezdams acis visapkārt, pasmaidīja, apzinoties savu garīgo pārākumu, - par metafiziku zem burta M un pār Ķīnu zem burta Ķ un dabūtās ziņas apvienoja!

Atminoties pūles un pētījumus, kas ietverti šajā zinātniskajā vārdu virumā, misters Pots izskatījās tik majestātisks, ka pagāja vairākas minūtes, pirms misters Pikviks uzdrīkstējās atjaunot sarunu; beidzot, kad redaktora seja pamazām atkal bija atguvusi savu parasto morāla pārākuma izteiksmi, misters Pikviks iedrošinājās jautāt:

- Vai atļauts apvaicāties, kāds dižens mērķis atvedis jūs tik tālu no mājām?

- Tas mērķis, ser, kas ierosina un iedvesmo mani visas manas gigantiskajās pūlēs, - ar rāmu smaidu atbildēja Pots, - proti - manas dzimtenes labklājība.

- Es jau domāju, ka tas būs kāds sabiedrisks uzdevums, - misters Pikviks piezīmēja.

- Jā, ser, - Pots turpināja, - tā ir, - Un, paliecies pret misteru Pikviku, viņš klusā, dobja balsī pačukstēja: - Ser, rītvakar Birmingemā notiks dzelteno balle.

- Pasarg, dievs! - misters Pikviks izsaucās.

- Jā, ser, un vakariņas. - Pots piemetināja.

- Ko jūs sakāt! - misters Pikviks brīnījās.

Pots svinīgi palocīja galvu.

Lai gan misters Pikviks izlikās, ka šis atklājums viņu ir pilnīgi satricinājis, taču no vietējās politikas viņš saprata tik maz, ka nevarēja iegūt skaidru priekšstatu, kāda milzu nozīme ir šai nelietīgajai sazvērestībai. To pamanījis, misters Pots izvilka

«Ītensvilas Avīzes» pēdējo numuru un izlasīja šādu artiķeli: DZELTENO TUMŠIE DARBI

Kāds mūslaiku rāpulis, ko nevēlamies nosaukt vārdā, nesen izvēma savu melno indi veltīgā un bezcerīgā mēģinājumā aptraipīt mūsu slavenā un izcilā pārstāvja - augstcienītā mistera Slamkija vārdu, tā paša Slamkija, kam mēs jau ilgi pirms tam, kad viņš bija sasniedzis savu tagadējo augsto un godpilno stāvokli, pareģojām, ka kādu dienu viņš būs, kā tagad arī ir, viens no mūsu zemes gaišākajiem spīdekļiem un lielākajiem lepnumiem, tās drošais aizstāvis, tās gods un slava, - bet šis mūslaiku rāpulis, ka jau atzīmējām, ir atļāvies paņirgāties par izdevumiem, kas radušies, kad sajūsminātie ievēlētāji dāvināja šim slavenajam vīram lieliski nostrādātu ogļu nesamo spaini, un šis vārdā neminētais nelietis izplata baumas, ka augstcienītais misters Slamkijs pats ar sava virssulaiņa drauga starpniecību esot iemaksājis vairāk nekā trīs ceturtdaļas no visas kopīgi savāktās summas. Kā, vai tad šis reptilis neredz, ka pat tādā gadījumā, ja tas būtu taisnība, augstcienītais misters Slamkijs tikai parādītos vēl jaukākā un mirdzošākā gaismā, ja tas vispār iespējams? Vai tiešām šis stulbenis nevar aptvert, ka šāda jauka un aizkustinoša vēlēšanās izpildīt savu vēlētāju prasības uz visiem laikiem viņu darītu dārgu visu to pilsētas iedzīvotāju sirdīm un dvēselēm, kuri nav sliktāki par cūkām jeb, citiem vārdiem sakot, kuri nav tik zemu grimuši kā šis vārdā nenosauktais mūslaiku rāpulis pats? Bet tādi jau ir dzelteno tumšie un nelietīgie darbi! Un tās jau nav vienīgās viņu negantības. Tiek gatavota nodevība. Tagad, kad mēs esam spiesti to atklāt, mēs droši apgalvojam un līdz ar to atdodam sevi valsts un tās konsteblu aizsardzībā, - jā, mēs droši apgalvojam, ka šajā brīdī slepenībā tiek veikti priekšdarbi kādai dzelteno ballei, kas notiks kādā dzelteno pilsētā, dzelteno novadu pašā sirdī un centrā; to vadīs kāds dzelteno ceremonijmeistars, tajā piedalīsies četri ultradzelteni parlamenta locekļi, un ieeja būs tikai ar dzeltenām biļetēm! Vai mūsu velnišķīgais, vārdā nesauktais laikabiedrs nenodreb? Lai viņš lokās bezspēcīgā niknumā, kad mēs rakstām šos vārdus: «MĒS ARĪ TUR BŪSIM.»

- Tā, ser, - Pots teica un gluži pārguris salocīja avīzi, - tāds ir lietu stāvoklis!

Tā kā šajā brīdī saimnieks un apkalpotājs ienesa pusdienas, tad misters Pots pielika pirkstu pie lūpām, likdams saprast, ka viņa dzīvība atrodoties mistera Pikvika rokās un ka viņš paļaujoties uz tā klusuciešanu. Misteri Bobs Soijers un Bendžemins Ellens, kuri pa to laiku, kamēr tika lasīts citāts no «Ītensvilas Avīzes» un pēc tam pārspriests, bija pavisam necienīgā kārtā gulējuši, no maģiskā, kaut arī čukstus teiktā vārda «pusdienas» pamodās un tūdaļ ķērās pie šīm pusdienām, ar labu ēstgribu, kurai pakalpoja laba sagremošanas spēja; tām abām pakalpoja laba veselība, bet šīm visām trim kopā pakalpoja sulainis.

Pusdienu laikā un pēc tām misters Pots uz brīdi nolaidās līdz ģimenes tēmām un paziņoja misteram Pikvikam, ka Ītensvilas gaiss viņa laulātajai draudzenei esot izrādījies kaitīgs, tālab tā patlaban apceļojot dažādas iecienītas peldvietas, lai atgūtu kāroto veselību un dvēseles spēkus. Tādā kārtā viņš delikāti aizsedza to faktu, ka misis Pota, izvezdama dzīvē savus bieži atkārtotos draudus par šķiršanos, uz visiem laikiem bija aizbraukusi ar kādu uzticamu miesassargu un uz līguma pamata, ko viņas brālis leitnants bija noslēdzis ar misteru Potu, nodrošinājusi sev pusi no «Ītensvilas Avīzes» redaktora algas un gada peļņas.

Kamēr dižais misters Pots izsacījās par šīm un citām lietām, laiku pa laikam sarunu atdzīvinādams ar dažādiem izvilkumiem no paša sacerējumiem, kāds barga izskata svešinieks, sēdēdams uz Birmingemu braucošajā pasažieru karietē, kas bija piestājusi pie viesnīcas, lai nodotu pakas, izliecās pa logu un vēlējās zināt, vai tad, ja viņš šeit pārtrauktu savu ceļojumu un paliktu te pa nakti, viņu varētu apgādāt ar gultu un nepieciešamajiem gultas piederumiem.

- Protams, ser, - atbildēja saimnieks.

- Tātad jūs sakāt, ka var? - jautāja svešinieks, kas, pēc izskata un izturēšanās spriežot, bija mūžīgi aizdomīgs.

- Par to nav šaubu, ser, - saimnieks atbildēja.

- Labi, - svešinieks teica. - Kučier, es šeit izkāpju. Pavadon, manu somu!

Diezgan strupi novēlēdams pārējiem pasažieriem labu nakti, svešinieks izkāpa.

Tas bija pamaza auguma džentlmenis ar ļoti stīviem, melniem matiem, kas bija apgriezti pēc dzeloņcūkas vai zābaku sukas parauga un stīvi un taisni pārklāja visu galvas virsu. Viņa izskatā bija dižens un draudīgs, izturēšanās pavēloša, acis dzeļošas un šaudīgas, un visa viņa āriene liecināja par lielu pašpaļāvību un milzīgu pārākuma apziņu pār visiem citiem cilvēkiem.

Šo džentlmeni novietoja istabā, kas sākumā bija ierādīta patriotiskajam misteram Potam, un apkalpotājs sastinga mēmā izbrīnā par dīvaino sakrišanu: tikko viņš bija aizdedzis sveces, šis džentlmenis ķēra ar roku cepurē, izvilka avīzi un sāka to lasīt ar tādu pašu nicinoša sašutuma izteiksmi, kādu kalpotājs pirms stundas ar stindzinošu bijību bija vērojis Pota majestātiskajā sejā. Apkalpotājs ievēroja arī to, ka mistera Pota nicināšanu bija izsaukusi avīze ar virsrakstu «Ītensvilas Neatkarīgais», bet šī džentlmeņa sašutumu modināja laikraksts ar nosaukumu «Ītensvilas Avīze».

- Pasauciet saimnieku! - teica svešinieks.

- Jā, ser, - atbildēja apkalpotājs.

Saimnieku pasauca, un viņš atnāca.

- Vai jūs esat saimnieks? - jautāja džentlmenis.

- Jā, ser, - atbildēja saimnieks.

- Vai jūs mani pazīstat? - jautāja džentlmenis.

- Man nav tas gods, ser, - atbildēja saimnieks.

- Mans vārds ir Slārks, - teica džentlmenis.

Saimnieks viegli pielieca galvu.

- Slārks, ser, - džentlmenis augstprātīgi atkārtoja. - Vai tagad jūs mani pazīstat, mīļo cilvēk?

Saimnieks pakasīja pakausi, paskatījās uz griestiem, tad uz svešinieku un nedroši pasmaidīja.

- Cilvēk, vai jūs mani pazīstat? - sirdīgi nojautāja svešinieks.

Saimnieks pamatīgi palauzīja galvu, bet pēdīgi atbildēja:

- Nē, ser, es jūs nepazīstu.

- Augstais dievs! - svešinieks izsaucās, ar sažņaugtu dūri sizdams uz galda. - Un tā esot popularitāte!

Saimnieks atkāpās pāris soļu uz durvju pusi, bet svešinieks, nenovērsdams no viņa acis, turpināja savu uzrunu.

- Tāda, - teica svešinieks, - tāda ir pateicība par gadiem ilgu darbu un pūliņiem tautas masu labā. Es ierodos šeit izmircis un noguris; nav sajūsmināto ļaužu baru, kas pulcētos apsveikt savu cīnītāju; baznīcu zvani klusē; pat mana vārda nosaukšana nerada nekādas atbalsis viņu sastingušajās krūtīs. Ar to pietiek, - teica uzbudinātais misters Slārks, soļodams uz priekšu un atpakaļ, - lai rakstāmspalvā sasaldētu tinti un lai liktu viņus atmest uz visiem laikiem!

- Kā jūs teicāt, ser, - groku? - apjautājās saimnieks, riskēdams dot šo mājienu.

- Rumu! - teica misters Slārks, nikni apgriezdamies. - Vai kamīns kaut kur kuras?

- Mēs tūliņ varam iekurt, ser, - saimnieks attrauca.

- No tā netiks nekāda siltuma līdz pat gulētiešanai, - misters Slārks pārtrauca. - Vai virtuvē kāds ir?

Tur nebija neviena. Pavardā kurējās gaiša uguns. Visi bija aizgājuši, un durvis bija aizslēgtas.

- Es dzeršu savu rumu, - misters Slārks teica, - pie virtuves pavarda.

Tad, pievācis savu cepuri un avīzi, viņš svinīgi sekoja saimniekam uz šo necilo telpu un, apsēdies uz sola blakus pavardam, atkal savilka seju nicīgā vaibstā un cienīgā klusumā sāka lasīt un dzert.

Atgadījās, ka tajā brīdī pār «Saraceņa Galvu» lidoja kāds nesaticības dēmons un, tāpat vien aiz ziņkārības paskatījies lejup, ieraudzīja Slārku ērti iekārtojušos pie virtuves pavarda, bet otrā istabā no vīna mazliet iesilušo Potu. To redzot, ļaunais dēmons ar neaptveramu ātrumu traucās lejup uz pēdēji minēto telpu, tūdaļ ielīda mistera Boba Soijera galvā un piespieda to tikai viņa (dēmona) ļauno nolūku dēļ teikt šādus vārdus:

- Nudien, mēs taču esam izlaiduši uguni. Pēc lietus ir kļuvis neparasti auksts, vai ne?

- Patiesi, - misters Pikviks atbildēja nodrebinādamies.

- Nebūtu par ļaunu iet izsmēķēt pa cigāram pie virtuves pavarda, - ierosināja Bobs Soijers, ko vēl arvien musināja iepriekš minētais dēmons.

- Man šķiet, ka tas būtu visai patīkami, - atbildēja misters Pikviks. - Mister Pot, ko jūs sakāt?

Mistera Pots labprāt piekrita, un visi četri ceļotāji, katrs ar savu glāzi rokā tūliņ devās uz virtuvi, bet Sems Vellers, ceļu rādīdams, gāja pa priekšu.

Svešinieks vēl arvien lasīja; viņš pacēla galvu un satrūkās. Misters Pots arī satrūkās.

- Kas ir? - misters Pikviks čukstus apvaicājās.

- Tas rāpulis, - misters Pots atbildēja.

- Kāds rāpulis? - misters Pikviks attrauca, izbailēs skatīdamies apkārt pa grīdu, lai neuzkāptu virsū kādam pārmērīgi lielam tarakānam vai uztūkušam zirneklim.

- Tas rāpulis, - čukstus atsaucās Pots, satvēris misteru Pikviku aiz rokas un rādīdams uz svešinieku. - Tas rāpulis - Slārks no «Neatkarīgā»!

- Varbūt labāk iesim projām, - misters Pikviks čukstēja.

- Neparko, ser, - atbildēja Pots, kam vīns bija piešķīris drosmi, - neparko!

To pasacījis, misters Pots nosēdās uz pretējā sola un, no sava laikrakstu žūkšņa izmeklējis vienu, saka to lasīt, pavērsies pret savu ienaidnieku.

Misters Pots, protams, lasīja «Neatkarīgo», bet misters Slārks, protams, lasīja «Avīzi», un abi džentlmeņi dzirdami izteica savu nicināšanu par otra sacerējumiem, rūgti iesmiedamies un sarkastiski nosprauslodamies. Pēc tam jau viņi sāka izsacīt savas domas atklātāk kritiskās piezīmēs, piemēram, «nejēdzība», «neģēlīgi», «šausmīgi», «blēņas», «nelietība», «saslaukas», «mēsli», «gļotas», «samazgas» un citās līdzīgās.

Misters Bobs Soijers un misters Bens Ellens abi vēroja šos sacensības un ienaida simptomus ar lielu sajūsmu, kas deva papildu jaukumu cigāriem, kurus viņi jo sparīgi kūpināja. Tikko pretinieki sāka pagurt, ļaunprātīgais misters Bobs Soijers ļoti pieklājīgi uzrunāja Slārku:

- Vai jūs, ser, man neatļausit ieskatīties jūsu avīzē, kad būsit to izlasījis?

- No šīs nožēlojamās lapeles jums, ser, būs maz prieka, - Slārks atbildēja, veltīdams Potam sātanisku skatienu.

- Jūs tūliņ dabūsit šo te, - teica Pots, paceldams galvu, bāls aiz niknuma, un tā paša iemesla pēc viņam trīcēja balss. - Ha, ha! Šī subjekta bezkaunība jūs uzjautrinās.

Vārdi «lapele» un «subjekts» tika izrunāti ar negantu uzsvaru, un abu redaktoru sejas sāka kvēlot aiz dusmām.

- Šī nožēlojamā cilvēka gānīšanās ir atbaidoši pretīga, - teica Pots, izlikdamies, ka runā ar Bobu Soijeru, bet nikni skatīdamies uz Slārku.

Slārks sāka ārkārtīgi sirsnīgi smieties un, salocījis avīzi tā, lai ērtāk piekļūtu pie jaunas slejas, teica, ka šis tukšpauris viņu tiešām uzjautrinot.

- Cik nekaunīgi šis subjekts var melot, - sacīja Pots, no sārta kļūdams purpursarkans.

- Vai jūs, ser, esat kādreiz lasījis šī cilvēka muļķīgās blēņas? - Slārks jautāja Bobam Soijeram.

- Nē, - Bobs atbildēja, - vai tad ir tik ļauni?

- O, šausmīgi, šausmīgi! - Slārks atbildēja.

- Ak tu mīļais dievs, tas nu ir pārāk briesmīgi! - tajā mirklī iekliedzās Pots, vēl arvien izlikdamies, ka iegrimis lasīšanā.

- Ja jūs spējat tikt cauri dažām no šīm frāzēm, kas pilnas ar ļaunprātību, zemiskumu, nepatiesību, meliem, nodevību un liekulību, - Slārks teica, pasniegdams Bobam laikrakstu, - tad par šīm pūlēm jums varbūt kaut cik atmaksās izdevība pasmieties par šī analfabētiskā pļāpas stilu.

- Kā jūs tur teicāt, ser? - jautāja Pots, paceldams galvu un dusmās viscaur drebēdams.

- Kas jums par daļu, ser? - Slārks atsaucās.

- Analfabētiskais pļāpa, ser, - vai tā? - Pote teica.

- Jā, ser, tā gan, - Slārks atbildēja, - un zilais niekkalbis, ser, ja jums tā labāk patīk. Ha, ha!

Misters Pots uz šo apvainojošo asprātību neatbildēja ne vārda, tikai bez steigas salocīja savu «Neatkarīgā» numuru, apdomīgi nometa to uz grīdas, uzspēra virsū kāju, svinīgi uzspļāva tam un tad iesvieda to ugunī.

- Tā, ser, - Pots teica, atkāpdamies no pavarda, - un tāpat es būtu rīkojies ar odzi, kas šo te laiž pasaulē, ja, viņai par laimi, mani nekavētu manas dzimtenes likumi.

- Tad rīkojieties ar viņu tā, ser! - iekliedzās Slārks, pielēkdams kājas. - Tādās reizēs, ser, viņš šo likumu aizsardzību vis nelūgs. Dariet tā, ser!

- Uzmanību, uzmanību! - Bobs Soijers uzsauca.

- Godīgi pateikts, - misters Bens Ellens piezīmēja.

- Dariet tā, ser! - skaļā balsī atkārtoja Slārks.

Misters Pots raidīja tik nicinošu skatienu, kas būtu varējis satriekt drumslās pat enkuru.

- Dariet tā, ser! - Slārks atkārtoja vēl skaļākā balsī.

- Es nevēlos, ser, - Pots atbildēja.

- Ak jūs nevēlaties! Tātad nevēlaties, ser? - izsmējīgi izsaucās misters Slārks. - Jūs dzirdat, džentlmeņi! Viņš nevēlas. Bail jau viņam nav, kur nu! Viņš tikai nevēlas. Ha, ha!

- Es jūs, ser, uzskatu, - teica misters Pots, ko šis sarkasms bija aizskāris, - es jūs uzskatu par odzi. Es skatos uz jums, ser, kā uz cilvēku, kas ar savu bezkaunīgo, kaunpilno un pretīgo izturēšanos publikas priekšā ir nostādījis sevi ārpus sabiedrības.

Es jūs, ser, kā personiski, tā politiski neturu ne par ko citu kā visīstāko un neviltotāko odzi.

Sašutušais «Neatkarīgais» nenogaidīja šī personiskā apvainojuma beigas, bet, paķēris savu ceļa somu, krietni piebāztu ar kustamo īpašumu, savēzēja to gaisā un, kad Pots aizgriezās, ar lokveidīgu kustību lika tai krist uz viņa galvas tieši ar to stūri, kur gadījuma dēļ bija ielikta liela drēbju suka; pa visu virtuvi noskanēja spalgs blīkšķis, un misters Pots acumirklī nogāzās uz grīdas.

- Džentlmeņi! - iekliedzās misters Pikviks, kad Pots pielēca kājās un satvēra ogļu lāpstu. - Džentlmeņi! Dieva dēļ, apdomājieties... palīgā... Sem... šurp... lūdzu, džentlmeņi... iejaucieties jel kāds!

Izgrūzdams šos nesakarīgos izsaucienus, misters Pikviks metās starp satrakotajiem cīnītājiem tieši īstajā laikā, lai dabūtu ar ceļa somu pa vieniem sāniem un ar ogļu lāpstu pa otriem. Vai nu Ītensvilas sabiedriskās domas pārstāvjus dusmas padarīja aklus, vai arī, abi būdami asi domātāji, viņi saprata, cik izdevīgi, ja starp viņiem atrodas kāda trešā puse, kas saņem visus sitienus, - zināms tikai tas, ka viņi neveltīja misteram Pikvikam ne mazākās vērības, bet, drošsirdīgi viens otru izaicinādami, bez kādām bailēm rīkojās ar ceļa somu un ogļu lāpstu. Misters Pikviks savas humānās iejaukšanās dēļ neapšaubāmi būtu dabūjis ciest, ja tai brīdī misters Vellers, izdzirdis sava kunga kliedzienus, nebūtu iemeties virtuvē un, paķēris kādu miltu maisu, bez kavēšanās likvidējis konfliktu, uzmaukdams šo maisu uz galvas un pleciem varenajam Potam un saturēdams viņu cieši pie elkoņiem.

- Ņemiet nost somu tam otram trakajam! - Sems teica Benam Ellenam un Bobam Soijeram, kuri nebija darījuši nekā cita kā lēkājuši apkārt cīnītāju grupai ar lancetēm rokās, gatavi nolaist asinis pirmajam, ko apdullinās ar sitienu. - Dod nu šur somu, jūs draņķēn, vai ar es jūs pašu tur iebāzīs iekšā!

Šo draudu iebiedēts un palicis pilnīgi bez elpas, «Neatkarīgais» ļāvās atbruņoties; un misters Vellers, noņemdams Potam slāpētāju, atbrīvoja viņu, bet izteica brīdinājumu.

- Iet nu tūliņ mierīgi uz gultu, - Sems teica, - vai ar es jūs abus iestūķēs te iekšā un aizsies galu ciet, un tad jūs tur varēs izkauties. Tā es būtu varējs izdarīties i ar duci jūsējo, ja tie sāktu celt šitādu traci. Un jūs, ser, lūgtu, būs tik laipnīgs un nāks man līdzi!

Ar šādiem vārdiem uzrunādams savu kungu, Sems paņēma viņu zem rokas un aizveda, bet naidīgos redaktorus katru atsevišķi gulēt aizvadīja saimnieks mistera Boba Soijera un mistera Bendžemina Ellena uzraudzībā. Aiziedami viņi abi dvesa neskaitāmus asinskārīgus draudus un miglainos izteicienos sarunāja rīt satikties, lai cīnītos līdz nāvei. Taču, kad viņi ar laiku bija visu pārdomājuši, viņiem ienāca prātā, ka daudz labāk to var izdarīt ar iespiesta vārda palīdzību, tādēļ viņi bez kavēšanās atsāka naidīgo darbību; un visu Ītensvilu piepildīja viņu pārdrosme - uz papīra.

Viņi aizbrauca katrs savā karietē agri no rīta, pirms vēl pārējie ceļotāji bija pamodušies, un, tā kā laiks tagad bija noskaidrojies, mūsu ceļa biedri atkal pavērsa sejas pret Londonu.

^{1 - Neviens cilvēks nekad nav redzējis beigtu ēzeli... - zīmējas uz epizodi no Sterna romāna «Sentimentālais ceļojums» (1768. g.).}