Pikvika kluba piezīmes

XXXIII NODAĻA

Trīspadsmitajā februārī - šī patiesā stāsta lasītāji zina tikpat labi kā mēs, ka tā bija pēdējā diena pirms misis Bārdlas sūdzības iztiesāšanas, - misters Semjuels Vellers visu rītu bija ļoti aizņemts. No deviņiem rītā līdz diviem pēc pusdienas viņš nepārtraukti ceļoja no «Džordža un Vanaga» uz mistera Perkera dzīvokli un atpakaļ.

Patiesībā nekas vairs nebija darāms, jo konsultācija bija jau notikusi un pieņemts galīgs lēmums, kā rīkoties, bet misters Pikviks, būdams ārkārtīgi uztraucies, pastāvīgi sūtīja savam advokātam mazas zīmītes, kas saturēja vienīgi jautājumu: «Dārgo Perker, vai viss iet labi?» Misters Perkers ikreiz atbildēja; «Dārgo Pikvik, iet tik labi, cik vien iespējams.» Kā jau mēs iepriekš norādījām, lieta bija tāda, ka vispār nebija kam iet ne labi, ne slikti līdz pat tiesas sēdei nākamajā rītā.

Bet cilvēkiem, kas brīvprātīgi vai piespiesti iet pie tiesas pirmo reizi, var piedot, ka viņi cieš no pārejoša uztraukuma un bažām, un Sems, pienācīgi atzīdams cilvēka dabas trūkumus, paklausīja visiem sava kunga rīkojumiem ar nesatricināmu dvēseles mieru un labu omu, kas bija viszīmīgākās un patīkamākās viņa rakstura īpašības.

Sems bija iebaudījis ļoti labas mazas pusdienas un patlaban pie bufetes gaidīja glāzi karsta maisījuma, ar ko misters Pikviks viņam bija ieteicis noskalot nogurumu, kuru radījušas šī rīta iešanas, kad «Džordža un Vanaga» gaitenī ienāca kāds jauns, apmēram trīs pēdas garš zēns pinkainā cepurē un parķa virsvalkā. Šis ietērps liecināja par slavējamu godkārību ar laiku ieņemt augsto zirgu puiša amatu. Jauneklis paskatījās vispirms augšup pa kāpnēm, tad pa gaiteni un tad bufetes istabā, it kā meklēdams kādu, pie kura sūtīts uzdevumā. Bufetniece, iedomādamās par gluži iespējamu, ka šis uzdevums varētu būt mērķēts uz iestādes tējkarotēm vai ēdamkarotēm, zēnu uzrunāja:

- Nu, jauno cilvēk, ko jūs vēlaties?

- Vai šeit ir kāds, ko sauc par Semu? - jauneklis vaicāja skaļā un augstā balsī.

- Kā uzvārds? - Sems Vellers sacīja atskatīdamies.

- Kā lai es zinu? - aši atbildēja jaunais džentlmenis ar pinkaino cepuri.

- Tev, zēn, asi zobi, - misters Vellers teica, - bet es tavā vietā tos tik daudz nebūtu rādījs, lai kāds neaplauž. Ko tu gan domā? Nāk iekšā viesnīcā un prasa pēc Sema tikpat pieklājīgi kā kāds mežonīgs indijānis.

- Kāds vecs džentlmenis man tā lika, - zēns atbildēja.

- Kas par vecu džentelmeni? - Sems jautāja ar dziļu nicinājumu.

- Tas, kurš brauc ar Ipsvičas karieti un apstājas pie mums, - zēns atbildēja. -

Vakarrīt viņš man teica, lai es šodien pēc pusdienas atnākot uz «Džordžu un Vanagu» un pajautājot pēc Sema.

- Tas ir mans tēvs, dārgā, - misters Vellers paskaidroja jaunajai lēdijai aiz bufetes.

- Lai velns mani parau, bet, man domāt, viņš nudie nezin manu uzvārdu. Nu labi, mazais āpsi, kas par lietu?

- Nu, ko, - zēns teica. - Jums esot jāatnāk pulksten sešos pie viņa uz mūsu viesnīcu, jo viņš jūs gribot redzēt. «Zilais Kuilis» pie Lēdenhollas tirgus. Vai man teikt, ka jūs nāksit?

- Var riskēt, ser, un teikt šito apgalvojienu, - Sems atbildēja.

Saņēmis šādas pilnvaras, jaunais džentlmenis aizgāja un iedams pamodināja visas atbalsis «Džordža» pagalmā, ļoti tīri un ārkārtīgi pareizi atdarinādams lopu dzinēja stabuli, turklāt neparasti pilnīgos un skanīgos toņos.

Misters Pikviks, kam pašreizējā uztraukumā un rūpēs nebūt nebija nepatīkami palikt vienatnē, atļāva misteram Velleram iet, un viņš devās ceļā daudz agrāk par noteikto stundu. Tā kā viņa rīcībā bija daudz laika, viņš aizklīda līdz pat Menšenhauzam, kur apstājās un ar dziļu un filozofisku mieru sejā vēroja daudzos diližansu un omnibusu kučierus, kas mēdza salasīties šai slavenajā pastaigas vietā, par lielām šausmām un nepatikšanām šī rajona iedzīvotājām - vecajām lēdijām.

Noslaistījies tur kādu pusstundu, misters Vellers apgriezās un pa dažādām sāņu un blakus ieliņām sāka iet uz Lēdenhollas tirgus pusi. Tā kā viņš kaut kā gribēja nosist laiku un apstājās gandrīz pie katra priekšmeta, kas viņam krita acīs, nav jābrīnās, ka misters Vellers apstājās arī pie kādas mazas rakstāmlietu un grāmatu tirgotavas loga.

Taču, ja nesniegtu tālākus paskaidrojumus, liktos pārsteidzoši, ka, tikko ieraudzījis dažas pārdošanai izliktās bildes, viņš pēkšņi sarāvās, spēcīgi iesita sev pa labo kāju un sparīgi iesaucās:

- Ja šis te nebijs, es būt aizmirss, līdz jau būt bijs par vēlu!

Bilde, no kuras Sems Vellers, šos vārdus izteikdams, nenolaida acis, spilgtās krāsās attēloja divas cilvēku sirdis, kas bija sastiprinātas kopā ar bultu un cepinājās uz spožas uguns, kamēr kāds vīriešu un kāds sieviešu kārtas kanibāls modernos uzvalkos - džentlmenis zilos svārkos un baltās biksēs, bet lēdija spilgti sarkanā mantijā un ar tādu pašu saulessargu - ar izsalkušām acīm tuvojās mielastam pa grantētu līkloču celiņu. Kāds ļoti nepieklājīgs jauns džentlmenis, kam bija tikai pāris spārnu un mugurā vairāk nekā, uzraudzīja cepšanu. Tālumā bija redzams Lenghempleisas baznīcas tornis, un tas viss kopā bija Valentīna dienas bilde. Kā liecināja logā izliktais sludinājums, veikalā tādu bilžu bija liela izvēle, un tirgotājs apsolīja tās pārdot savas zemes pilsoņiem par pazeminātu cenu - par vienu šiliņu un sešiem pensiem gabalā.

- Es to būt piemirss, es to jānudie būt piemirss, - Sems teica, nekavējoties iegāja veikalā un paprasīja loksni vislabākā vēstuļu papīra ar zeltītu apmali un cietu spalvu, kas garantēta pret plaisāšanu. Drīz vien saņēmis šos priekšmetus, viņš steidzīgiem soļiem, kas ļoti atšķīrās no nesenās slaistīšanās, devās tieši uz Lēdenhollas tirgu.

Paskatījies apkārt, viņš tur ieraudzīja izkārtni, uz kuras gleznotāja māksla bija attēlojusi kaut ko attāli līdzīgu debeszilam zilonim ar ērgļa degunu snuķa vietā.

Pareizi spriezdams, ka šis pats būs «Zilais Kuilis», viņš iegāja namā un apjautājās pēc sava tēva.

- Viņš būs šeit ne ātrāk kā pēc trīsceturtdaļstundas, - atteica jaunā lēdija, kas vadīja «Zilā Kuiļa» mājturību.

- Labi, mana dārgā, - Sems atbildēja. - Būsit tik laipna, mis, un iedosit man par deviņi pensi siltas grokas un tintnīcu.

Kad siltais groks un tintnīca bija ienesti mazajā viesistabā un jaunā lēdija rūpīgi nolīdzinājusi ogles, lai tās neuzliesmotu, un aiznesusi biguli, lai uguni nebūtu iespējams uzbikstīt bez «Zilā Kuiļa» ziņas un iepriekšējas atļaujas, Sems Vellers apsēdās kabīnē netālu no kamīna un izvilka vēstuļu papīra loksni ar zeltīto apmali, kā arī cieto spalvu. Tad, rūpīgi aplūkojis spalvu, vai tajā nav ieķērusies matiņi, un uzpūtis galdam, lai zem papīra nepaliktu maizes drupatas, Sems atlocīja piedurknes, izpleta elkoņus un sagatavojās rakstīt.

Lēdijām un džentlmeņiem, kas nav pieraduši praktiski nodoties rakstīšanas mākslai, uzrakstīt vēstuli nav viegla lieta, jo tādos gadījumos arvien uzskata, ka rakstītājam nepieciešams noliekt galvu uz kreisās rokas tā, lai acis atrastos iespējami tuvāk papīra līmenim, un, sāniski skatoties uz konstruējamiem burtiem, tai pašā laikā veidot atbilstošas zīmes ar mēli. Lai gan nav šaubu, ka šīs kustības vislielākajā mērā palīdz sacerējuma veidošanā, taču rakstīšanas gaitu tā mazliet aizkavē, un Sems nemaz nenojauta, ka jau pusotras stundu raksta vārdus sīkiem burtiņiem, izberzēdams nepareizi uzrakstīto burtus ar mazo pirkstiņu un likdams to vietā jaunus, kurus vajadzēja uzvilkt vairākkārt, lai tie būtu redzami uz vecajiem traipiem. Viņu iztraucēja durvju atvēršanās un tēva ienākšana.

- Sveiks, Semmij! - tēvs teica.

- Sveiks, mans vecais zildeguni! - dēls atbildēja, nolikdams spalvu. - Kā skan pēdējais biļetens par pamātes veselību?

- Misis Vellere nakti pavadīja lieliski, bet šorītās ir neparasti tiepīga un nemīlīga.

Ar zvērestu apliecina Tonijs Vellers, eskvairs. Tas, Semmij, ir pēdējais izlaidums, - misters Vellers atbildēja, atraisīdams šalli.

- Labāk nepaliek? - Sems apjautājās.

- Visas zīmes rāda, ka metas ļaunāk vien, - misters Vellers atbildēja, galvu kratīdams. - Bet ko ta tu te daries? Vaiga sviedros gūsti zināšanas, ko, Semmij?

- Es jau ir beidzs, - mazliet apjucis teica Sems. - Es rakstīj.

- To es redzu, - misters Vellers attrauca. - Ceru, Semmij, ka tas nebūs kādam jaunam sievietim.

- Nu, nav ko liegties, - Sems atbildēja, - tas ir apsveikums Valentīna dienā.

- Kas? - iesaucās misters Vellers, ko, acīm redzot, pārņēma šausmas, izdzirdot šo vārdu.

- Apsveikums Valentīna dienā, - Sems atkārtoja.

- Semivel, Semivel, - misters Vellers izsaucās pārmetošā balsī, - es gan nebij domājs, ka tu tā darīs. Pēc visiem biedinājumiem, ko tev rādījšas tava tēva sliktās tieksmes, pēc visa, ko es tev par šo lietu ir stāstījs, pēc tam, kad tu pats savām acīm ir redzējs savu pamāti un bijs ar viņu kopā - un tā tak, manuprāt, ir tāda mācība, ko neviens cilvēks nav varējs aizmirst līdz pat nāves stundiņai! Es nebij domājs, Semmij, ka tu to darīs, es nebij domājs!

Šīs domas labajam vecajam vīram šķita pārāk smagas. Viņš pielika pie mutes Sema glāzi un izdzēra tās saturu.

- Kā tagad jūties? - Sems apvaicājās.

- Nekas, Semmij, - misters Vellers atbildēja, - manos gados tas man būs gauži smags pārbaudījums, bet es ir diezgan sīksts, un tas man būs vienīgs mierinājums, kā esot bildis kāds diktan vecs tītars, kad fermers teics, ka šis jākauj nost Londonas tirgum.

- Kas būs pārbaudījums? - Sems vaicāja.

- Redzēt tevi precētu, Semmij... redzēt tevi kā piemānītu upuri, kas savā nevainībā domā, ka viss esot varen glauni, - misters Vellers atbildēja. - Tas ir briesmonīgs pārbaudījums tēva jūtām. Tā tas ir, Semmij!

- Blēņas, - Sems atcirta. - Es nemaz netaisās precēties, par to nebēdā. Es zin, ka tev ir saprašana tādās lietās. Uztais nu pīpi, un es tev nolasīs to vēstuli.

Mēs nevaram skaidri pasacīt, vai tās bija domas par pīpi, ko tūdaļ smēķēs, vai nomierinošā atziņa, ka ģimenē liktenīgā tieksme precēties ir iedzimta un tur nekā nevar līdzēt, kas nomierināja mistera Vellera jūtas un lika bēdām norimt. Mēs gandrīz gribam sacīt, ka šāds rezultāts tika sasniegts, abus mierinājuma avotus apvienojot, jo otro avotu viņš nepārtraukti klusā balsī pieminēja, tajā pašā laikā zvanot, lai ienes pirmo. Tad viņš novilka virsdrēbes un, aizdedzinājis pīpi un novietojies pie kamīna ar muguru pret uguni tā, lai pilnā mērā izjustu tās karstumu un tai pašā laikā varētu balstīties pret kamīna dzegu, pievērsās Semam un ar tabakas labdarīgajā iespaidā stipri atmaigušu seju teica, lai šis «šaujot vaļā».

Sems iemērca spalvu tintē, lai nekavējoties varētu izdarīt labojumus, un visai teatrālā balsī iesāka:

- «Mīļā...»

- Pag! - misters Vellers teica pazvanīdams. - Dubultglāzi parastā, mīlulīt!

- Labi, ser, - atbildēja meitene, kas sevišķi ātri parādījās, izgaisa, atgriezās un atkal pazuda.

- Te laikam labi zin tavas paražas, - Sems piezīmēja.

- Jā, - tēvs atbildēja, - savā laikā es jau ir šite iegriezies. Tālāk, Semmij!

- «Mīļā būtne,» - Sems atkārtoja.

- Vai tik tas nav pantos, ko? - tēvs pārtrauca.

- Nē, nē, - Sems apliecināja.

- Priecīgs dzirdēt, - misters Vellers atteica. - Panti tak ir nedabīgi, neviens cilvēks nekad nav runājs pantos, tikai bīdls ziedojumu vākšanas dienā vai Vorrena zābaksmēres un Raulenda eļļas¹ pārdevēji un citi tādi paši kājminas. Nekādās, manu zēn, nenošļūc tik zemu un nerunā pantos. Sāc atkal, Semmij!

Misters Vellers atkal ķērās pie pīpes ar kritiķa nopietnību, un Sems vēlreiz iesāka un izlasīja sekojošo:

- «Dārgā būtne, man ir liels auns... »

- Tā nevar būt, - misters Vellers iebilda, izņemdams pīpi no mutes.

- Nē, te nav auns, - Sems teica, turēdams vēstuli pret gaismu, - te ir «kauns», tur ir traips... «Man ir liels kauns.»

- Labi, - misters Vellers piezīmēja, - tālāk.

- «Liels kauns un pavisam nav... » . Es aizmirsu, kas šitas te par vārdu, - Sems sacīja, kasīdams galvu ar spalvu un veltīgi mēģinādams atcerēties.

- Kāpēc ta tu nepaskatās, kā tur rakstīts? - misters Vellers jautāja.

- Tad es jau skatās, - Sems atbildēja, - bet te atkanāties ir traips, te ir «ē» un «r», un «t».

- «Nav vērts» varbūt, - misters Vellers ieminējās.

- Nē, tas nav tas, - Sems teica. - «Nav ērti,» re, kā tas ir.

- Tas nav tik labi, Semmijs, kā «nav vērts», - cienīgi aizrādīja misters Vellers.

- Tu tā dom? - Sems pārvaicāja.

- Skaidrs kā diena, - tēvs apgalvoja.

- Bet vai tev neliekas, ka tas nozīmē ko vairāk? - Sems taujāja.

- Jā, var būt, ka tas skan mīlīgāk, - misters Vellers teica, brīdi padomājis. - Tālāk, Semmij!

- «Man ir liels kauns un pavisam nav ērti jums rakstīt, jo jūs ir jauks skuķis un vairāk nekas.»

- Tas ir varen jauks izteiciens, - vecākais misters Vellers atzina, izņēmis no mutes pīpi, lai varētu izteikt šo piezīmi.

- Jā, man domāt, ka tas skan diezgan labi, - Sems atteica, ļoti glaimots.

- Kas man pie šitādas izrakstīšanās patīk, - vecākais misters Vellers sacīja, - ir tas, ka tur nav nekādu palamu... nekādu Venēru vai kā tamlīdzīga. Kāda jēga, Semmij, nosaukt jaunu sievišķi par Venēru vai par eņģeli?

- Jā, patiesi, - Sems atbildēja.

- Tikpatās labi viņu varētu nosaukāt par greifu vai par vienradzi, vai ar tūliņ uz vietas par karaļa ģerboni, kas, kā visiem zināms, ir visādu pasaku zvēru kollekcijs, -

misters Vellers piebilda.

- Tā ir, - Sems atbildēja.

- Laid tālāk, Semij! - misters Vellers teica.

Sems paklausīja un turpināja lasīt. Tēvs turpināja smēķēt, un viņa sejas izteiksmē atspoguļojās gudrība un lēnprātība, ko bija ļoti pamācoši novērot.

- «Pirms es bij jūs redzējs, es domāj, ka visi sievieši ir vienādi.»

- Tā ar ir, - vecākais misters Vellers iesprauda.

- «Bet tagadiņās,» - Sems turpināja, - «tagadiņās es redz, kāds tukšgalvains, neticīgs rācenis es ir bijs, jo nav nevienas tādas kā jūs un jūs man patīk labāk kā vispār nekas.» Es bij domājs, - Sems sacīja, uzlūkodams tēvu, - ka te derīgi izteikties stiprāk.

Misters Vellers atzinīgi pamāja, un Sems turpināja:

- «Tāpēc, mana dārgā, Mērij, es izmanto šitās dienas tiesības, - kā teica džentelmens parādos, iziedams no mājas svētdienā, - u n pateikt jums, ka pirmo un vienīgo reizu, kad es jūs ir redzējs, jūsu tēls iespiedās iekš manu sirdi daudz ātrāk un spožākās krāsās, nekā tādu tēlu var uztaisīt profilu mašiņš (par to jūs, mana dārgā Mērij, varbūt ir dzirdējse), lai gan tā var uztaisīt bildi un ielikt rāmi ar stiklu un cilpiņu, aiz kā to pakārt, divās minūtēs ar ceturtdaļu.»

- Es bīstos, Semmij, ka tas jau iet uz dzejas pusi, - šaubīdamies ieminējās misters Vellers.

- Nē, neiet vis, - Sems atbildēja un sāka lasīt ļoti ātri, lai izvairītos no šī jautājuma apspriešanas.

- «Pieņemiet, mana dārgā Mērij, mani par savu Valentīnu un pārdomājat, ko es ir sacījs. Mana dārgā Mērij, es tagad beigs.» Tas ir viss, - Sems nobeidza.

- Vai tas, Semmij, nav mazliet par strauju apturēts? - misters Vellers vaicāja.

- Nemaz ne, - Sems teica. - Viņa gribēs, kauč būtu bijs vairāk, un tā jau, āre, ir tā lielā vēstuļu rakstīšanas māka.

- Jā, - misters Vellers atzina, - tur ir sava daļa patiesības, un es vēlējies, kauč tava pamāte savā valodā turējsēs pie šitā paša cēlā principa. Vai tu parakstīt nedomā?

- Tur, rau, ir grūtības, - Sems teica. - Es nezin, kā parakstīt.

- Paraksties - Vellers, - teica šī vārda vecākais dzīvais īpašnieks.

- Tā neiet, - Sems atsacīja. - Valentīna dienas apsveikumu nekad neparaksta ar īsto vārdu.

- Tad paraksties - Pikviks, - misters Vellers ierosināja. - Tas ir dikten jauks vārds un viegli uzrakstāms.

- Nudie! - Sems atsaucās. - Es gandrīz varētu nobeigt ar pantiņu. Kā tu dom?

- Man tas nepatīk, Sem, - misters Vellers atteica. - Es nezin neviena cienījama kučiera, kas būtu rakstījs dzejas, atskaitot vienu, kas uzrakstīja aizgrābīgus pantiņus naktī, pirms viņu pakāra par laupīšanu uz lielceļa; turklāt viņš bij no Kembervelas, tā ka tas ar neskaitās.

Bet Semu nevarēja atrunāt no poētiskās idejas, kas tam bija ienākusi prātā, un tāpēc viņš vēstuli parakstīja:

Ļoti mākslīgi vēstuli salocījis, viņš vienā stūrī slīpi uzrakstīja: «Mērijai, kalponei pie mēra mistera Napkinsa Ipsvičā, Safokā.» Vēstuli aizlīmējis, viņš to, gatavu nosūtīšanai, iebāza kabatā. Kad šis svarīgais darbs bija padarīts, misters Vellers vecākais ķērās pie lietas, kuras dēļ bija ataicinājis dēlu.

- Pirmais punkts attiecas uz tavu saimenieku, Semmij, - misters Vellers teica. - Rītdien šo tiesās, vai ne?

- Tiesās, - Sems atbildēja.

- Labi, - misters Vellers teica, - es domā tā, ka viņam būtu derējs izsaukt kādus lieceniekus, kas liecinātu par viņa reputāciju vai varbūt pierādītu alebi. Es šo lietu savā prātā ir pārlics, un viņš, Semmij, var būt mierīgs. Man ir kādi draugi, kas viņa dēļ izdarītu ij vienu, ij otru, bet mans padoms būtu šitentāds: nieks ar visu reputāciju, un turies pie alebi. Par alebi nav nekā labāka, Semmij, itin nekā.

Izsacīdams šīs juridiskās pārdomas, misters Vellers izskatījās ļoti dziļdomīgs, un, iegremdējis degunu glāzē, viņš pār tās malu pamirkšķināja ar acīm savam pārsteigtajam dēlam.

- Kā? Ko tu runā? - Sems teica. - Tu tak nedomā, ka viņu tiesās Oldbeilijā?

- Tas, Semmij, uz šito lietu neattiecas, - misters Vellers atbildēja. - Lai nu kur viņu, manu zēn, tiesās, alebi viņu izvilks cauri. Ar alebi mēs izpestījām Tomu Vaildspārku no lietas par cilvēka nogalināšanu, kauč ar lielās parūkas visas kā viena teica, ka viņu nekas nevar glābt. Un manas domas, Semmij, ir tādas: ja tavs kungs nepierādīs alebi, viņu, kā itālieši saka, būs pamatīgi iznest cauri, un tas ir viss.

Tā kā vecākais misters Vellers turējās pie stingras un negrozāmās pārliecības, ka Oldbeilija ir augstākā tiesas iestāde šajā zemē un ka tās noteikumi un procedūras formas regulē un kontrolē visu pārējo tiesas iestāžu darbu, viņš pilnīgi neņēma vērā sava dēla apgalvojumus un argumentus, kurš centās pierādīt, ka alibi šai gadījumā neesot lietojams; viņš tikai sparīgi protestēja, ka misteru Pikviku «padarot par upuri».

Redzēdams, ka nav nozīmes šo jautājumu tālāk apspriest, Sems mainīja tematu un vaicāja, kāda esot otra lieta, par ko viņa cienījamais tēvs vēlējies apspriesties.

- Tas, Semmij, ir ģimenes politikas jautājiens, - misters Vellers teica. - Šitais te Stiginss...

- Vīrs ar sarkano degunu? - Sems pārvaicāja.

- Tas pats, - misters Vellers atbildēja. - Šitais sarkansnīpis, Semmij, ciemojas pie tavas pamātes tik laipnīgi un tik bieži, ka es neko līdzīgu pat redzējs nav. Viņš, Semmij, iztaisījs sevi par tādu ģimenes draugu, ka, nebūdams pie mums, nevar justies labi, ja tam nav klāt kas tāds, kas mūs atgādina.

- Un, ja es bijs tu, es viņam būtu devs ko tādu, kas viņa atmiņu uz nākošajiem desmit gadiem ieziestu tikpat kā ar terpentīnu un bišu vasku, - Sems piebilda.

- Paga brīsniņu, - misters Vellers teica. - Es gribē sacīt, ka tagad viņš vienādiņ nēsā līdzi plakanu pudeli, kurā ieiet pusotras pintes, un pirms aiziešanas piepilda to ar ananasu rumu.

- Un, man domāt, līdz atnākšanai iztukšo, - Sems teica.

- Pa tīro! - misters Vellers atbildēja. - Vairāk neatstāj iekšā kā korķi un smaržu, - tur tu, Semmij, vari uz viņu paļauties. Šovakar, manu zēn, šitie zeļļi rīko Apvienotās lielās Ebenīzera sātības biedrības Brikleinas nodaļas mēneša sapulci. Tavā pamāte, Semmij, gribē iet, bet viņa ir saķēruse reimatismu un nevar, un es, Semmij... es dabūju abas biļetes, kas šai bij piesūtītas.

Šo noslēpumu misters Vellers paziņoja ļoti priecīgā balsī un pēc tam ņēmās tik neatlaidīgi mirkšķināt aci, kā Sems jau sāka domāt, vai tik tēva labās acs plakstiņā nav iemeties krampis.

- Nu, un? - šis jaunais džentlmenis teica.

- Nu, - viņa radītājs turpināja, ļoti piesardzīgi palūkodamies visapkārt, - tu un es - mēs ieradīsies taisni laikā. Bet gana vietnieks, Semmij, neieradīsies, gana vietnieks ne.

Te nu misteram Velleram uznāca tāda smieklu lēkme, ka viņš pamazām tuvojās noslāpšanai un nogāja tik tālu, cik vien vecāks džentlmenis spēj izturēt.

- Savu mūžu neesu redzējs tādu vecu spoku, - Sems iesaucās, berzēdams vecā džentlmeņa muguru tik spēcīgi, ka tā gandrīz aizdegās. - Ko tu smejies, resnais?

- Kuš, Semmij! - misters Vellers teica, palūkodamies apkārt vēl piesardzīgāk un runādams čukstošā balsī. - Divi mani draugi, Semmij, kas strādā uz Oksfordas ceļa un ir gatavi uz visādiem jokiem, ir paņēmuš gana vietnieku tauvā, Semmij, un, kad šis ierasies Ebenīzera biedrībā (un to viņš noteikti darīs, jo viņi to atvedīs līdz durvīm un, ja būs vajdzīgs, iegrūdis iekšā), šis būs sadzēries vairāk grokas nekā jebkad pie «Grenbijas Marķīza» Dorkingā, - un tas ar nav vis mazais daudzums.

To pasacījis, misters Vellers atkal sāka nevaldāmi smieties un iznākumā atkal gandrīz noslāpa.

Semam Velleram nekas nebūtu paticis labāk par projektēto sarkansnīpja patieso tieksmju un rakstura īpašību atmaskošanu, un, tā kā līdz sapulces sākumam bija atlicis ļoti maz laika, tēvs un dēls tūliņ devās uz Brikleinu; Sems, iedams garām galvenajam pasta kantorim, nepiemirsa iemest vēstuli.

Apvienotās lielās Ebenīzera sātības biedrības Brikleinas nodaļas mēneša sapulces notika kādā lielā telpā, kas atradās patīkamā, izcilā vietā drošu un ērtu kāpņu augšgalā. Priekšsēdētājs bija taisno ceļu staigātājs misters Antonijs Hamms, atgriezts ugunsdzēsējs, tagad skolotājs un pie gadījuma ceļojošs sludinātājs, un sekretārs bija misters Džoness Madžs, sīktirgotājs, entuziasma un nesavtības trauks, kas biedrības locekļiem pārdeva tēju. Pirms darīšanu sākuma lēdijas sēdēja uz soliem u n dzēra tēju, līdz nodomāja, ka laiks mest mieru. Uz galda, pārklāta ar zaļu tūka segu, redzamā vietā bija nolikta liela koka naudas lāde, aiz kuras stāvēja sekretārs un ar pateicīgu smaidu apsveica katru papildinājumu bagātīgajai vara dzīslai, kas tajā atradās.

Šoreiz sievietes dzēra tēju neticamos vairumos, par lielām šausmām misteram Velleram senioram, kas, pilnīgi neievērodams visas Sema brīdinošās dunkas, skatījās uz visām pusēm, itin nemaz neslēpdams izbrīnu.

- Semmij, - misters Vellers pukstēja, - ja dažos no šitiem ļautiņiem rīt nebūs jāieurbj caurums, tad lai es neesu tavs tēvs, kas nu ir, tas ir. Paskat, šitā te vecā lēdija man līdzās tak grib tējā noslīcināties.

- Vai tu nevari palikt kluss! - Sems atčukstēja.

- Sem, - pēc brīža ļoti uztraukts čukstēja misters Vellers, - liec vērā manus vārdus, manu zēn. Ja tas zellis sekretārs turpinās vēl tikai piecas minūtes, viņš no grauzdētās maizes un ūdens pārsprāgs.

- Nu, lai pārsprāgst, ja viņam tas patīk, - Sems atbildēja. - Tā nav tava darīšana.

- Ja tas tā vēl turpināsies, Semmij, - misters Vellers teica tai pašā klusajā balsī, - es kā cilvēks uzskatīs par savu pienākumu celties augšā un runāt a r priekšsēdētāju. Tur tas jaunais sieviets uz trešā sola no mums ir jau izdzērs deviņarpus tases, viņa tak uzpūšas acīm redzot.

Nav šaubu, ka misters Vellers būtu nekavējoties izpildījis šo svētīgo nodomu, ja liels troksnis, kas sacēlās, kad vāca kopā tasītes un apakštasītes, laimīgā kārtā nepavēstītu, ka tējas dzeršana beigusies. Kad trauki bija novākti, galdu ar zaļo tūka galdautu iznesa pašā istabas vidū, un vakara oficiālo daļu iesāka kāds mazs, sparīgs vīriņš a r pliku galvu un īsās drapa biksēs; tas pēkšņi bija uzskrējis pa kāpnēm, riskēdams pārlauzt abas tievās, drapā tērptās kājeles, un nu sacīja:

- Lēdijas un džentlmeņi; es izvirzu par priekšsēdētāju mūsu izcilo brāli misteru Antoniju Hammu.

Pēc šī priekšlikuma lēdijas pavēdināja ar izmeklētu kabatas lakatiņu kolekciju un sparīgais vīriņš burtiski izvirzīja misteru Hammu par priekšsēdētāju, saņemdams viņu aiz pleciem un iegrūzdams mahagonija rāmī, kas kādreiz būs saucies par krēslu. Atkal sākās kabatas lakatiņu vēdināšana, un misters Hamms, gludens cilvēks ar bālu seju, kas pastāvīgi svīda, padevīgi paklanījās, par lielu sajūsmu visām sievietēm, un svinīgi apsēdās. Tad vīriņš drapa biksēs lūdza ievērot klusumu, un misters Hamms piecēlās un teica, ka ar sapulcējušos Brikleinas nodaļas brāļu un māsu atļauju sekretārs nolasīšot Brikleinas nodaļas komitejas ziņojumu; arī šo paziņojumu apsveica ar kabatas lakatiņu parādi.

Kad sekretārs bija ļoti iespaidīgi nošķaudījies un beidzās klepošana, kas vienmēr uznāk katrai sapulcei, ja gaidāms kas svarīgs, tika nolasīts šāds dokuments:

«Apvienotās lielās Ebenīzeras sātības biedrības Brikleinas nodaļas komitejas ziņojums

Mūsu komiteja pagājušajā mēnesī ir turpinājusi savu svētīgo darbu un ar neizsakāmu prieku var ziņot par sekojošiem jauniem gadījumiem, kad cilvēki pievērsušies sātībai.

H. Vokers, drēbnieks, sieva un divi bērni. Atzīst, ka labākos apstākļos viņam esot bijis paradums pastāvīgi dzert alu; saka, ka neesot gluži drošs, vai divdesmit gadu laikā divas reizes nedēļā neesot nogaršojis «suņa purnu», kas, kā mūsu komiteja apjautājoties noskaidrojusi, sastāv no silta portera, cukura, džina un muskatriekstiem (kāda vecāka sieviete novaidējās un iesaucās: «Tā tas ir!»). Tagad viņš ir bez darba un bez naudas; domā, ka pie tā vainīgs porters (piekrišanas saucieni) vai arī tas, ka viņa labā roka vairs nav lietojama; nav gluži pārliecināts, bet uzskata par ļoti iespējamu, ka viņa darba biedrs nebūtu viņam iedūris ar sarūsējušu adatu un nelaime nebūtu notikusi, ja viņš visu mūžu būtu dzēris tikai ūdeni (spēcīgi piekrišanas saucieni). Viņam nav cita nekā ko dzert kā tikai auksts ūdens, un viņš nekad nejūt slāpes (skaļi aplausi).

Betsija Mertina, atraitne, viens bērns un viena acs. Strādā gadījuma darbus un mazgā veļu uz dienām; nekad nav bijis vairāk par vienu aci, bet zina, ka tās māte dzērusi stipralu, un ir pārliecināta, ka tikai tādēļ viņai ir viena acs (skaļa piekrišana). Viņai neliekas neiespējami, ka viņai tagad būtu divas acis, ja viņa pati būtu vienmēr atturējusies no stipriem dzērieniem (skaļi aplausi). Agrāk viņa par savu darbu visur dabūjusi astoņpadsmit pensus, pintu portera un glāzi degvīna dienā, bet, kopš iestājusies Brikleinas nodaļā, viņa tā vietā pieprasot trīs šiliņus un sešus pensus. (Paziņojumu par šo visai interesanto faktu uzņēma ar ārkārtīgu sajūsmu.) Henrijs Bellers, daudzus gadus bijis tostu izsaucējs dažādu apvienību pusdienās, šai laikā izdzēris krietni daudz ārzemju vīna, varbūt kādreiz kādu pudeli pārnesis arī mājās; par to nav gluži pārliecināts, bet, ja ir tā darījis, tad noteikti arī izdzēris saturu. Jutas ļoti nospiests un melanholisks, stipri cieš no drudža un pastāvīgām slāpēm; doma, ka tas ir no vīna, ko viņš agrāk mēdzis dzert (piekrišanas saucieni). Pašlaik ir bez darba un ārzemju vīnu neņem ne mutē (skaļi aplausi).

Tomass Bartons, piegādā gaļu lordmēra, šerifu un dažu pilsētas padomes locekļu kaķiem (šī džentlmeņa vārda pieminēšanu uzņēma ar aizrautīgu interesi). Viņam ir koka kāja; atzīst, ka staigāšana ar koka kāju pa akmeņiem izmaksā ļoti dārgi; parasti valkājis «zem rokas» pirktas koka kājas un katru vakaru dzēris glāzi karsta groka - reizēm pat divas (smagas nopūtas). Atzinis, ka «zem rokas» pirktas koka kājas ļoti ātri plīst un trūd; ir stingri pārliecināts, ka to konstrukciju ietekmē groks (ilgstoša piekrišana). Tagad pērk jaunas koka kājas un nedzer nekā cita kā ūdeni un vāju tēju. Jaunās kājas kalpo divreiz ilgāk nekā vecās, un to viņš izskaidro tikai ar savu atturīgo dzīves veidu (triumfa saucieni).»

Tad Antonijs Hamms lika sapulcei priekšā nodziedāt dziesmu. Lai biedri gūtu kā lietderīgu, tā morālisku baudījumu, brālis Mordlins dziesmas «Kas nav dzirdējis par jautro laivinieku?» skaistos vārdus bija piemērojis simtās Dāvida dziesmas melodijai un lūdza visus dziedāt viņam līdz (skaļi aplausi). Pie reizes viņš vēlējās izteikt savu stingro pārliecību, ka nelaiķis misters Dibdins², atzīdams savas iepriekšējās dzīves maldus, esot šo dziesmu sarakstījis, lai izceltu atturības priekšrocības.

Tā esot sātības dziesma (piekrišanas viesulis). Šī interesantā, jaunā cilvēka kārtīgais apģērbs, viņa izveicība, apskaužamais garastāvoklis, kas viņam, skaistajiem dzejnieka vārdiem runājot, ļāvis «Airēt vien, nedomāt it ne par ko,» - tas viss kopā pierādot, ka viņš bijis ūdens dzērājs (piekrišana). Ak, kāds tikumīgs prieks! (Aizrautīga piekrišana.) Un kāds bijis šī jaunā cilvēka atalgojums par to? Lai visi klātesošie jaunekļi ievērojot, ka «Meitenes labprāt tā laiviņā sēda», (Skaļa piekrišana, kam pievienojās arī lēdijas.) Kāds spožs piemērs! Māsas, meitenes, kas pulcējas ap jauno laivinieku un mudina viņu braukt pa pienākuma un sātības straumi! Bet vai tad tikai vienkāršās meitenes viņu mierinājušas, stiprinājušas un pabalstījušas? Nē! «Pat lēdijas viņu par airnieku lūdza.» (Ārkārtīga piekrišana.) Maigais dzimums kā viens vīrs - viņš lūdzot piedošanu: kā viena sieviete - pulcējies ap jauno laivinieku un ar riebumu novērsies no stipru dzērienu lietotājiem (piekrišana). Brikleinas nodaļas brāļi esot laivinieki (piekrišanas saucieni un smiekli). Šī istaba esot viņu laiva, klātesošie esot šīs meitenes, un viņš (misters Antonijs Hamms), lai gan tā necienīgs, esot šis iecienītais «airinieks». (nevaldāmi aplausi).

- Ko viņš, Semmij, domā ar to maigo dzimumu? - misters Vellers čukstus pajautāja.

- Sieviešus, - tādā pašā balsī atteica Sems.

- Tur viņš, Semmij, nav tālu no patiesības, - misters Vellers atbildēja. - Tām ir jābūt maigam dzimumam - nudie, dikti maigam dzimumam, - ja viņas pieļauj, ka tādi zeļļi viņas vazā aiz deguna.

Sašutušā vecā džentlmeņa tālākās piezīmes aizkavēja dziesma, kuras tekstu misters Antonijs Hamms ik pa divām rindām teica priekšā, lai varētu dziedāt tie viņa klausītāji, kas nezināja vārdus. Pa dziesmas laiku mazais vīriņš drapa biksēs bija nozudis, tai beidzoties, viņš tūdaļ atgriezās un ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi kaut ko pačukstēja misteram Antonijam Hammam.

- Mani draugi, - misters Hamms teica, lūdzoši paceldams roku, lai apklusinātu tās dūšīgās vecās lēdijas, kas bija atpalikušas par vienu vai divām rindām. - Mani draugi, apakšā gaida mūsu biedrības Dorkingas nodaļas delegāts, brālis Stiginss.

Atkal parādījās kabatas lakatiņi, un tos vēdināja vēl spēcīgāk, jo Brikleinas sieviešu kārtas iedzīvotāju starpā misters Stiginss bija ārkārtīgi populārs.

- Man šķiet, ka viņš var nākt iekšā, - misters Hamms teica, palūkodamies visapkārt ar apmierinātu smaidu. - Brāli Tedžer, lai viņš nāk un apsveic mūs.

Mazais vīriņš drapa biksēs, kurš klausīja uz vārdu «brālis Tedžers», ātri nodrāzās pa kāpnēm lejā, un tūliņ pēc tam bija dzirdams, kā viņš kopā ar augstcienījamo misteru Stiginsu klumburo augšā.

- Viņš nāk, Semmij, - misters Vellers čukstēja, piesarcis no apslāpētiem smiekliem.

- Neteic man nekā! - Sems atbildēja. - Es neizturēšu. Viņš jau pie durvīm. Es dzirdu, kā viņš dauzās ar galvu pret sienu un durvīm.

Sems Vellers vēl nebija beidzis runāt, kad mazās durtiņas atsprāga vaļā un parādījās brālis Tedžers, kam cieši sekoja augstcienījamais misters Stiginss. Tikko pēdējais ienāca, sākās aplausi, kāju dauzīšana un kabatas lakatiņu vicināšana. Uz visiem šiem prieka izpaudumiem brālis Stiginss nekā neatbildēja, bet tikai ar pārvērstām acīm un stingu smaidu blenza svecē, kas atradās svečturī uz galda, tajā pašā laikā ļoti nedroši un nestabili šūpodamies uz priekšu un atpakaļ.

- Vai jums nav labi, brāli Stigins? - misters Antonijs Hamms čukstēja.

- Ar mani viss kārtībā, ser! - misters Stiginss atbildēja, gan niknā balsī, bet ar stīvu mēli. - Ar mani viss kārtībā, ser.

- O, ļoti jauki, - misters Antonijs Hamms atteica un dažus soļus atkāpās.

- Man šķiet, ser, ka šeit neviens neuzdrošināsies sacīt, ka ar mani viss nebūtu kārtībā, - misters Stiginss sacīja.

- O, protams, ne, - misters Hamms attrauca.

- Es, ser, viņam to neieteiktu, es to neieteiktu, - misters Stiginss buldurēja.

Pa šo laiku visi klātesošie bija pilnīgi apklusuši un ar manāmām bažām gaidīja sēdes turpinājumu.

- Vai jūs, brāli, neuzrunāsit sapulci? - aicinoši smaidīdams, teica misters Hamms.

- Nē, ser. - misters Stiginss atcirta. - Nē, ser. Es negribu, ser.

Sapulces dalībnieki cits citu uzlūkoja ieplestām acīm, un telpai pāršalca izbrīnas pilna sačukstēšanās.

- Pēc manām domām, ser, - misters Stiginss teica, atpogādams svārkus un runādams ļoti skaļi, - pēc manām domām, ser, šeit sanākušie ir piedzērušies, ser. Brāli Tedžer, ser! - misters Stiginss turpināja, pēkšņi kļūdams vēl niknāks un strauji pagriezdamies pret mazo vīriņu drapa biksēs. - Jūs esat piedzēries, ser!

To pasacījis, misters Stiginss, izjuzdams slavējamu vēlēšanos veicināt klātesošo atturību un izslēgt no sapulces visus nepiemērotos dalībniekus, tik nekļūdīgi iesita brālim Tedžeram pa degunu, ka drapa bikses zibens ātrumā pazuda. Brālis Tedžers bija uz galvas notriekts pa kāpnēm lejā.

Sievietes sāka skaļi un izmisīgi spiegt un, saskrējušas nelielās grupiņās ap saviem mīļotajiem brāļiem, apkampa tos, lai pasargātu no briesmām. Šī mīlestības izpausme gandrīz izrādījās liktenīga Hammam, kas bija ārkārtīgi populārs, jo dievbijīgo sieviešu bars, kas karājās viņam kaklā, apbērdams glāstiem, viņu gandrīz noslāpēja. Lielāko daļu sveču žigli izdzēsa, un visapkārt bija dzirdams liels troksnis un kliegšana.

- Nu, Semmij, - misters Vellers teica, nesteidzīgi novilkdams mēteli, - ej nu ārā un sadabon kādu policistu.

- Un ko tu pa to laiku darīs? - Sems jautāja.

- Nebēdā par mani, Semmij, - vecais džentlmenis atbildēja, - es te drusciņ norēķināsies ar šito Stiginsu.

Pirms Sems paspēja iejaukties, lai to aizkavētu, viņa varonīgais tēvs atradās kādā attālākā istabas stūrī un ar dūrēm izveicīgi klupa virsū augstcienījamajam misteram Stiginsam.

- Nāc ārā! - teica Sems.

- Panāk šurp! - kliedza misters Vellers un, vairāk nelūgdams, deva augstcienījamajam misteram Stiginsam pamatīgu belzienu pa galvu, tad sāka lēkāt ap to tik viegli kā korķa pludiņš viļņos, kas džentlmenim viņa gados likās tiešām apbrīnojami.

Redzēdams, ka visi viņa aizrādījumi ir veltīgi, Sems uzvilka cepuri cieši uz galvas, paņēma uz rokas tēva mēteli un, sagrābis veco vīru ap vidu, ar varu novilka to lejā pa kāpnēm un ārā uz ielas, nelaizdams to vaļā un neļaudams apstāties, pirms viņi nebija sasnieguši stūri. Tikuši tik tālu, tie dzirdēja aurojam pūli, kas vēroja, kā augstcienījamo misteru Stiginsu aizved pavadīt nakti drošā vietā. Viņi dzirdēja arī troksni, ko sacēla Apvienotās lielās Ebenīzera sātības biedrības Brikleinas nodaļas locekļi, izklīzdami dažādos virzienos.

^{1 - Vorrena zābaksmēre un Raulenda eļļa. - Pirmā ir Vorrena firmas zābakziede; šajā firmā Dikenss tika strādājis bērnībā. Otrā - augu eļļa matu kopšanai, to izgatavoja Raulenda firma.}

^{2 - Dibdins (1745. -1814. g.) - populārs angļu komponists un iemīļotu dziesmiņu autors.}