Pikvika kluba piezīmes

VII NODAĻA

Nogurdinošie piedzīvojumi diena vai arī garīdznieka stāsta iemidzinošais iespaids tik spēcīgi stimulēja mistera Pikvika tieksmes pēc miega, ka nepagāja ne piecas minūtes, kopš viņam bija ierādīta ērta guļamtelpa, kad viņš jau bija iegrimis veselīgā bezsapņu miegā, no kura to atmodināja vienīgi rīta saule, pārmetoši raidīdama savus spožos starus istabā. Misters Pikviks nebija miegapūznis; viņš izlēca no gultas gluži kā dedzīgs karonis no savas telts.

- Jauka jauka vieta, - izdvesa sajūsminātais džentlmenis, atvērdams spraišļoto logu. - Vai kāds, kas reiz izjutis šādas ainavas skaistumu, varētu dienu pēc dienas lūkoties uz ķieģeļiem un dakstiņiem? Kurš iespētu dzīvot tur, kur govis redzamas vienīgi uz miesnieku izkārtnēm, kur smaržo gan pankūkas, bet nekas neatgādina Panu, kur nav graudu, bet vienīgi granīts? Kurš iespētu vilkt savu dzīvību tādā vietā? Kurš, es jautāju, to varētu izturēt? - Un, tā pēc vispār atzītiem precedentiem labu laiku nopratinājis tukšu gaisu, misters Pikviks izbāza galvu pa logu un palūkojās apkārt.

No siena kaudzēm līdz istabas logam cēlās stiprs, salds aromāts; gaisu pildīja neskaitāmas smaržas, kas plūda no mazā puķu dārziņa; koši zaļās pļavas mirdzēja rīta rasā, kas laistījās uz katras liegajā vēsmā trīsošās lapiņas; un putni dziedāja tā, it kā katrs dzirkstošais piliens viņiem būtu iedvesmas avots. Misters Pikviks iegrima aizgrābjošā un jaukā sapņainībā.

Viņu atmodināja skanīgs «hallo!».

Viņš palūkojās pa labi, bet nevienu neredzēja; viņa caururbjošais skatiens pagriezās pa kreisi un nopētīja apkārtni; viņš ieskatījās debesīs, bet tur viņu neviens negaidīja; un viņš darīja to, ko parasts cilvēks būtu darījis tūliņ, - ieskatījās dārzā un ieraudzīja misteru Vordlu.

- Kā jums klājas? - apvaicājās labsirdīgais mājastēvs, sajūsmināts par gaidāmo izpriecu. - Skaists rīts, vai ne? Cik jauki, ka esat tik agri kājās. Saposieties labi ātri un nāciet ārā! Es jūs te gaidīšu.

Misteram Pikvikam nevajadzēja otrreizēja aicinājuma. Ar desmit minūtēm viņam pietika, lai pabeigtu savu tualeti, un, kad šis laiks bija pagājis, viņš atradās blakus vecajam džentlmenim.

- Hallo! - savukārt izsaucās misters Pikviks, redzēdams, ka vecais džentlmenis apbruņojies ar bisi un ka vēl otra sagatavota gulēja zālē. - Kas te notiks?

- Nu, mēs ar jūsu draugu, - namatēvs atbildēja, - pirms brokastīm mazliet pamedīsim kovārņus. Viņš, šķiet, ir ļoti labs šāvējs.

- Esmu dzirdējis viņu sakām, ka viņš esot meistars, - misters Pikviks atbildēja, - bet redzējis gan nekad neesmu.

- Labi, - namatēvs atteica. - Kaut nu viņš nāktu drīzāk! Džo, Džo!

Resnais puika, kam rīta možums, šķiet, nebija ļāvis iegrimt miegā dziļāk par trim ceturtdaļām parastā mēra, iznāca no mājas.

- Uzej augšā un pasauc džentlmeni, pasaki viņam, ka mēs ar misteru Pikviku būsim pie kovārņu ligzdām. Parādi džentlmenim ceļu, - vai dzirdi?

Puika aizgāja izpildīt uzdevumu, un namatēvs, nesdams abas bises gluži kā otrs Robinsons Krūzo, devās laukā no dārza.

- Te ir tā vieta, - vecais džentlmenis sacīja, pēc dažu minūšu gājiena apstādamies kādā alejā.

Paskaidrojuma nemaz nevajadzēja, jo kovārņi, briesmas nenojauzdami, ar nepārtrauktu ķērkšanu pietiekami skaidri norādīja savu atrašanās vietu.

Vecais džentlmenis nolika vienu bisi zemē, bet otru pielādēja.

- Tur jau viņi nāk, - misters Pikviks ieteicās, un, viņam runājot, tālumā parādījās mistera Tapmena, mistera Snodgrasa un mistera Vinkla stāvi.

Resnais puika, nebūdams īsti drošs, kurš džentlmenis viņam jāsauc, parādot izcilu saprātību, bija pasaucis tos visus, lai tādā kārtā novērstu katras maldīšanās iespēju.

- Nāciet šurp! - vecais džentlmenis izsaucās, griezdamies pie mistera Vinkla. -

Tādam kaislīgam medniekam kā jūs jau sen vajadzēja būt uz masta, pat tad, ja paredzams tāds pieticīgs medījums kā kovārņi.

Misters Vinkls atbildēja ar piespiestu smaidu un paņēma rezervēto šauteni ar tādu sejas izteiksmi, kādu, iespējams, pieņemtu dažs filozofiski noskaņots kovārnis, ko nomākušas tuvojošās varmācīgās nāves priekšnojautas. Var jau būt, ka tā bija medību kaislība, taču tā izskatījās stipri līdzīga izmisumam.

Vecais džentlmenis pamāja, un divi skrandaini puikas, kurus izrīkoja jauneklīgais Lamberts¹, tūliņ sāka rāpties katrs savā kokā.

- Kam te šie puikas? - aprauti vaicāja misters Pikviks.

Viņš bija diezgan uztraucies, jo viņam ienāca prātā, ka lauksaimniecības krīze, par ko daudz bija dzirdējis, varbūt piespiedusi šos mazos zemnieku puikas pelnīt sev iztiku tik nedrošā un riskantā kārtā, nostādot sevi par mērķi nepiedzīvojušiem medniekiem.

- Tikai tāpēc, lai sāktu spēli, - misters Vordls pasmiedamies atbildēja.

- Kādu spēli? - misters Pikviks noprasīja.

- Nu, runājot skaidrā angļu valodā - lai pabiedētu kovārņus.

- Ak tā! Un tās viss?

- Vai tagad esat apmierināts?

- Pilnīgi.

- Nu jauki. Vai man sākt?

- Esiet tik laipns! - atteica misters Vinkls, priecādamies par katru novilcinājumu.

- Tad paej iet sāņus! Nu tad - lai iet!

Zēns ieaurojās un sakratīja kādu zaru, uz kura bija ligzda.

Dedzīgi sarunādamies, izlidoja kāds pusducis jaunu kovārņu, lai apvaicātos, kas par lietu. Atbildes vietā vecais džentlmenis izšāva. Viens putns nokrita, bet citi aizlidoja.

- Pacel to, Džo! - vecais džentlmenis sacīja.

Jaunieša sejā rotājās smaids, kad viņš tuvojās. Iedomās viņš skatīja neskaidras kovārņu pīrāgu vīzijas. Atgriezdamies ar putnu, viņš jau smējās, jo tas bija trekns.

- Nu, mister Vinkl! - aicināja namatēvs, pielādēdams savu šauteni. - Šaujiet!

Misters Vinkls panācās uz priekšu un pacēla bisi. Misters Pikviks un viņa draugi nevilšus pieliecās, lai neciestu no smagā kovārņu biruma, kādu, pēc viņu domām, neizbēgami radīs mistera Vinkla nāvējošais stobrs. Brīdis svinīga klusuma - kliedziens... spārnu plakšķieni... kluss klikšķis.

- Kas nu! - vecais džentlmenis izsaucās.

- Vai nesprāgst? - misters Pikviks apvaicājās.

- Kļūme, - noteica misters Vinkls, kļuvis gluži bāls - droši vien aiz vilšanās.

- Savādi, - vecais džentlmenis attrauca, paņemdams bisi. - Nekad agrāk neesmu piedzīvojis, ka kādai no tām gadītos kļūme. Kā tā? Es neredzu kapsulu.

- Pasarg, dievs! - misters Vinkls izsaucās. - Patiešām, esmu aizmirsis kapsulu!

Mazā aizmāršība tika izlabota. Misters Pikviks atkal pieliecās. Misters Vinkls dūšīgi un apņēmīgi pagājās uz priekšu, un misters Tapmens skatījās, aizslēpies aiz koka. Zēns ieaurojās, un izlidoja četri putni. Misters Vinkls izšāva. Kāds - ne jau kovārnis - spalgi iekliedzās aiz sāpēm. Misters Tapmens bija izglābis neskaitāmu nevainīgu putnu dzīvības, saņemdams daļu lādiņa savā kreisajā rokā.

Aprakstīt jezgu, kas tam sekoja, nav iespējams. Kā misters Pikviks pirmajā uztraukuma brīdī apveltīja misteru Vinklu ar saucienu: «Nožēlojamais!» - kā misters Tapmens, visā garumā izstiepies, gulēja gar zemi, un kā misters Vinkls, šausmu pārņemts, nometās viņam blakus uz ceļiem; kā misters Tapmens gluži vai bez prāta saukāja kādas sievietes vārdu un tad atvēra vispirms vienu, pēc tam otru aci, bet pēdīgi, atkritis atpakaļ, tās abas aizvēra ciet, - visu to sīkumos aprakstīt būtu tikpat grūti kā attēlot nelaimīgā pakāpenisko atgūšanos, to, kā viņa roku pārsēja ar kabatas lakatiņiem un kā raižu pilnie draugi, ar rokām balstot, lēnā gaitā vadīja viņu atpakaļ.

Viņi tuvojās mājām. Lēdijas stāvēja pie dārza vārtiem, gaidīdamas tos ierodamies brokastīs. Parādījās neprecētā krustmāte; viņa smaidīja un ar mājieniem mudināja tos pasteigties. Bija redzams, ka viņa par notikušo nelaimi nekā nezināja. Nabadzīte! Ir brīži, kad nezināšana patiešām ir kā dieva svētība.

Viņi pienāca tuvāk.

- Kas noticis ar mazo, veco džentlmeni? - Izabella Vordla ievaicājās.

Neprecētā krustmāte neievēroja šo piezīmi; viņa domāja, ka tā attiecas uz misteru Pikviku. Viņas acīs Tresijs Tapmens bija jauneklis; viņa aplūkoja tā gadus caur pamazināmo stiklu.

- Nebīstieties! - sirmais namatēvs uzsauca, bīdamies, ka meitas uztrauksies.

Pavadoņi bija tik cieši saspiedušies ap misteru Tapmenu, ka viņas vēl nevarēja skaidri izprast, kas īsti atgadījies.

- Nebīstieties! - namatēvs atkārtoja.

- Kas noticis? - lēdijas klaigāja.

- Ar misteru Tapmenu atgadījās maza ķibele, vairāk nekā.

Neprecētā krustmāte izgrūda griezīgu spiedzienu, sāka histēriski smieties un atmuguriski iegāzās savu brāļameitu rokās.

- Uzlejiet viņai mazliet auksta ūdens! - vecais džentlmenis ierosināja.

- Nē, nē, - neprecētā krustmātē murmināja, - man tagad ir labāk. Bella, Emīlija - ārstu! Vai viņš ievainots?... Vai viņš miris?... Vai viņš... ha, ha, ha!

Še nu neprecētā krustmāte iekrita otrā histērisku smieklu lēkmē, ko palaikam pārtrauca spiedzieni.

- Nomierinieties! - ierunājās misters Tapmens, gandrīz līdz asarām aizgrābts par šo līdzjūtību viņa ciešanās. - Mīļā, dārgā kundze, nomierinieties!

- Tā ir viņa balss! - neprecētā krustmāte izsaucās, un tūliņ sāka parādīties stipri trešās lēkmes simptomi.

- Es lūdzu jūs, visdārgā kundze, neuztraucieties, - misters Tapmens mierinoši sacīja. - Esmu ievainots ļoti viegli, es jums galvoju.

- Tātad jūs neesat miris! - histēriskā lēdija izsaucās. - Ak, sakiet, ka neesat miris!

- Nemuļķojies, Reišel! - misters Vordls iejaucās daudz rupjākā veidā, nekā piederējās šīs scēnas poētiskajam raksturam. - Kāda velna pēc viņam jāsaka, ka viņš nav miris?

- Nē, nē, es neesmu miris, - misters Tapmens apliecināja. - Man nevajag citas palīdzības kā vienīgi jūsējās. Ļaujiet man atbalstīties uz jūsu rokas. - Un viņš piemetināja čukstus: - Ak mis Reišele!

Satrauktā sieviete pienāca klāt un piedāvāja viņam savu roku. Viņi iegāja ēdamistabā. Misters Tresijs Tapmens maigi piespieda viņas roku pie savām lūpām un atslīga uz dīvāna.

- Vai jūs paģībāt? - uzbudināta Reišele jautāja.

- Nē, - misters Tapmens atbildēja. - Tas ir sīkums. Man tūliņ būs labāk.

Viņš aizvēra acis.

- Viņš guļ, - neprecētā krustmāte nočukstēja. (Mistera Tapmena redzes orgāni bija slēgti gandrīz vai divdesmit sekundes.) - Mīļo... mīļo... mister Tapmen!

Misters Tapmens uzlēca kājās.

- Ak, sakiet šos vārdus vēlreiz! - viņš izsaucās.

Lēdija satrūkās.

- Jūs taču tos nedzirdējāt, - viņa kautri ieminējās.

- Ak jā, es dzirdēju! - misters Tapmens attrauca. - Atkārtojiet tos! Ja vēlaties manu atveseļošanos, atkārtojiet tos!

- Klusāk! - lēdija izsaucās, - Mans brālis.

Misters Tresijs Tapmens atkal apsēdās, un istabā ārsta pavadībā ienāca misters Vordls.

Roku izmeklēja, ievainojumu pārsēja un paziņoja, ka tas esot ļoti viegls, un, kad visu satrauktie prāti tādā kārtā bija apmierināti, viņi atkal ar jautrām sejām sēdās apmierināt savu ēstgribu. Vienīgi misters Pikviks bija kluss un atturīgs. Viņa seja pauda šaubas un vilšanos. Šī rīta notikumi bija satricinājuši - stipri satricinājuši - viņa ticību misteram Vinklam.

- Vai jūs spēlējat kriketu? - misters Vordls apvaicājās lieliskajam šāvējam.

Citā reizē misters Vinkls būtu devis apstiprinošu atbildi. Taču šoreiz, sajuzdams, cik kutelīgs ir viņa stāvoklis, viņš kautrīgi atbildēja:

- Nē.

- Un jūs, ser? - misters Snodgrass jautāja.

- Es kādreiz spēlēju, - namatēvs atbildēja, - bet tagad esmu to atmetis. Esmu gan šejienes kluba biedrs, tomēr nespēlēju.

- Es domāju - šodien notiek liela sacīkste, - misters Pikviks ieminējās.

- Jā, - namatēvs atteica. - Jums, protams, patiks to noskatīties?

- Man, ser, - misters Pikviks atbildēja, - patīk redzēt katru sportisku nodarbību, kurā var droši piedalīties un kurā nemākulīgu ļaužu nevarīgās izdarības neapdraud cilvēka dzīvību.

Misters Pikviks apklusa un cieši uzskatīja misteru Vinklu, kas, vadoņa pētījošo acu uzlūkots, vēl vairāk zaudēja dūšu. Pēc dažām minūtēm izcilais cilvēks novērsa skatienu un piemetināja:

- Vai mēs rīkosimies pareizi, ja atstāsim savu ievainoto draugu lēdiju ziņā?

- Jūs nevarētu mani atstāt labākās rokās, - misters Tapmeņs sacīja.

- Skaidrs, ka ne, - misters Snodgrass piebilda.

Tāpēc nolēma, ka misteru Tapmenu atstās mājās sieviešu gādībā un pārējie viesi mistera Vordla vadībā dosies uz vietu, kur notiks tā lielā izveicības pārbaude, kas bija pamodinājusi visu Magltonu no tās stinguma un iepotējusi Dinglijdellai satraukuma drudzi.

Tā kā viņu ceļš, kas nebija garāks par divi jūdzēm, veda pa ēnainām gatvēm un nomaļiem kājceliņiem un tā kā sarunas risinājās par jaukajām ainavām, kas pavērās skatienam uz visām pusēm, misters Pikviks, nonācis Magltonas galvenajā ielā, gandrīz sāka nožēlot steigu, ar kādu viņi bija gājuši.

Ikviens, kura garam ir topogrāfiska ievirze, ļoti labi zina, ka Magltona ir korporatīva pilsēta² ar mēru, vēlētājiem un pilntiesīgiem pilsoņiem³, un ikviens, kas iepazinies ar mēra vēstījumiem pilsoņiem vai pilsoņu vēstījumiem mēram, vai abu vēstījumiem korporācijai, vai visu triju - parlamentam, uzzinās no tiem, ko viņam jau agrāk vajadzēja zināt, - ka Magltona ir sena, parlamentā pārstāvēta pilsētiņa, kura kristiānisma principu dedzīgu aizstāvēšanu apvieno ar ciešu pieķeršanos komerciālām tiesībām, ko apliecina tas, ka mērs, korporācija un pārējie iedzīvotāji dažādos laikos ir iesnieguši ne mazāk kā tūkstoš četri simti divdesmit petīcijas pret nēģeru verdzību ārzemēs un tikpat daudz pret jebkādu iejaukšanos fabriku darba regulēšanā pašu mājās; sešdesmit deviņas - par labu baznīcas benefīciju pārdošanai un astoņdesmit sešas - ar prasību aizliegt tirgošanos uz ielām svētdienās.

Misters Pikviks stāvēja šīs slavenās pilsētas galvenajā ielā un ne bez ziņkārības un intereses nolūkojās ap sevi. Te bija četrstūrains tirgus laukums un tam centrā liela viesnīca ar izkārtni, kurā bija attēlots kāds objekts, kas mākslā ļoti parasts, bet dabā reti sastopams, proti, zils lauva ar trim gaisā paceltām līkām kājām, līdzsvarodams sevi uz ceturtās kājas vidējā naga gala punkta. Še bija redzami ūtrupnieka un uguns apdrošināšanas kantori, labības tirgotāja, manufaktūras precu pārdevēja, seglinieka, deģa, pārtikas preču tirgotāja un kurpnieka veikali - pēdīgi minētais preču nams bija piemērots arī vīriešu un sieviešu cepuru, uzvalku, kokvilnas lietussargu un derīgu zināšanu izplatīšanai. Te aiz maza, bruģēta pagalmiņa bija arī kāda no sarkaniem ķieģeļiem celta māja, ko katrs būtu pazinis kā advokāta īpašumu; bez tam te bija vēl cita no sarkaniem ķieģeļiem celta māja ar venēciešu aizvirtņiem un lielu misiņa durvju plāksni, kurā ikviens viegli varēja izlasīt, ka māja pieder ārstam. Daži zēni patlaban devās uz kriketa laukumu, un divi trīs veikalnieki, kas stāvēja pie savām durvīm, izskatījās tā, it kā arī viņiem gribētos iet uz to pašu vietu, ko gan, pēc visa spriežot, viņi patiešām būtu varējuši darīt, nezaudējot visai daudz no apgrozības.

Misters Pikviks, uzkavējies izdarīt šos novērojumus, lai aprakstītu tos kādā piemērotākā brīdī, steidzās piebiedroties saviem draugiem, kas bija nogriezušies no galvenās ielas un jau varēja saredzēt kaujas lauku.

Ar zemē iespraustiem mietiņiem bija iezīmēti vārti, un pie tādiem pašiem mietiņiem bija piestiprinātas pāris teltis, kur sacensības dalībniekiem atpūsties un atspirdzināties. Spēle vēl nebija sākusies. Divi trīs dinglijdellieši un magltoniešu apvienotie uzjautrinājās, ar majestātisku izskatu bezrūpīgi pamētādami bumbu cits citam rokā, un vēl daži džentlmeņi, ģērbušies tāpat kā pirmie - salmu cepurēs, flaneļa žaketēs un baltās biksēs (ietērps, kurā viņi izskatījās ļoti līdzīgi amatieriem mūrniekiem), bija izklīduši ap teltīm, no kurām vienu misters Vordls bija izvēlējies sev un draugiem par ceļa mērķi.

Desmitiem izsaucienu: «Kā jums klājas?» - apsveica vecā džentlmeņa ierašanos; un, kad viņš stādīja priekšā savus viesus kā džentlmeņus no Londonas, kuri ļoti vēlas būt aculiecinieki šīs dienas notikumiem, kas - par to viņš nešauboties - tos ļoti iepriecināšot, sekoja vispārēja salmu cepuru cilāšanās un flaneļa žakešu locīšanās.

- Es domāju, ser, jums labāk vajadzētu iet teltī, - sacīja kāds ļoti resns džentlmenis, kurš atgādināja pusi no pārgriezta gigantiska flaneļa baķa, kas uzstādīta uz diviem piepūstiem spilvena pārvalkiem.

- Jums tur būs daudz patīkamāk, ser, - skubināja kāds cits resns džentlmenis, kas ļoti atgādināja tā paša flaneļa baķa otru pusi.

- Jūs esat ļoti laipni, - misters Pikviks atsaucās.

- Lūdzu, šeit, - pirmais džentlmenis teica, - še skaita punktus; šī ir labākā vietiņa visā laukumā.

Un kriketists elsdams ievadīja tos teltī.

- Lieliska spēle - smalks sports - jauks vingrinājums, ļoti, - tie bija vārdi, kas ieskanēja mistera Pikvika ausīs, kad viņš iegāja teltī, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija Ročestras karietē iepazītais zaļsvārcis draugs, kurš patlaban izteica savus atzinumus ne par mazu prieku un pamācību magltoniešu apvienoto izmeklētajam pulciņam Viņa apģērbs gan bija mazliet uzlabots, kājās zābaki, tomēr viņu nevarēja nepazīt.

Svešinieks tūliņ pazina savus draugus un, steigdamies tiem pretī un satverdams misteru Pikviku aiz rokas, ar savu parasto straujumu pievilka to pie sēdekļa, visu laiku runādams tā, it kā viss sarīkojums notiktu viņa speciālā aizgādībā un vadībā.

- Šurp - šurp - lielisks joks - milzums alus - veselas vātis; blāķiem gaļas - veseli vērši; sinepes - vezumiem; slavena diena - sēdieties taču - jūtieties kā mājās - priecājos jūs redzēt - ļoti.

Misters Pikviks, tā uzaicināts, apsēdās, un arī misters Vinkls un misters Snodgrass paklausīja sava noslēpumainā drauga norādījumiem. Misters Vordls uz to visu nolūkojās ar klusu izbrīnu.

- Misters Vordls - mans draugs, - misters Pikviks sacīja.

- Jūsu draugs!... Manu mīļo ser, kā jums klājas? - Mana drauga draugs... sniedziet man savu roku, ser!

Un svešinieks sagrāba mistera Vordla roku ar tādu dedzību, it kā bijis viņam tuvs paziņa jau daudzus gadus, tad atkāpās vienu vai divus soļus, gluži kā vēlēdamies visā pilnībā aplūkot viņa seju un augumu, un pēc tam atkal kratīja viņa roku, ja vien iespējams, ar vēl lielāku dedzību.

- Nu jā, bet kā jūs šeit nokļuvāt? - misters Pikviks vaicāja ar smaidu, kurā labvēlība sacentās ar pārsteigumu.

- Pavisam, vienkārši, - svešinieks attrauca. - Apstājos pie «Kroņa» - pie «Kroņa» Magltonā - satikos ar kompāniju - flaneļa žaketes - baltas bikses - anšovu sviestmaizes - piparotas nieres - lieliski zēni - brīnišķīgi.

Misters Pikviks bija pietiekami iepazinies ar svešinieka stenogrāfijas sistēmu, tādēļ no šiem steidzīgajiem un nesakarīgajiem vārdiem noprata, ka svešinieks šādā vai tādā kārtā iepazinies ar magltoniešu apvienotajiem un šo iepazīšanos ar savu īpatnējo izturēšanos novedis līdz tai labas draudzības pakāpei, uz kuru viegli pamatot visu kopīgi izteiktu ielūgumu. Ar to viņa ziņkārība bija apmierināta, un, uzlicis brilles, viņš sagatavojās noskatīties spēli, kas tikko bija sākusies.

Magltoniešu apvienotajiem bija pirmā roka, un skatītāju interese kļuva sevišķi spraiga, kad misters Damkins un misters Poders, divi šī ievērojamā kluba visslavenākie locekļi, ar nūjām rokās devās katrs uz saviem vārtiem. Misters Lafijs, Dinglijdellas krāšņākā rota, bija izvēlēts mest bumbu pret bīstamo Damkinu, un misters Stragls bija izraudzīts darīt to pašu laipno pakalpojumu līdz šim neuzvarētajam Poderam. Daži spēlētāji bija novietoti dažādās laukuma daļās «izlūkot», un ikviens no tiem ieņēma pienācīgu stāju, novietodams rokas uz ceļgaliem un stipri noliekdamies, it kā «pasniegtu muguru» iesācējam varžu lēkšanā. Tā dara visi īsti kriketa spēlētāji, un ir vispār pieņemts, ka jebkurā citā stāvoklī ir pilnīgi neiespējami pienācīgi «izlūkot».

Tiesneši novietojās aiz vārtiem; skaitītāji sagatavojās atzīmēt skrējienus; iestājās dziļš klusums. Misters Lafijs atkāpās nedaudz soļu aiz nekustīgā Podera vārtiem un uz dažām sekundēm pielika bumbu pie labās acs. Damkins, acīgi uzmanīdams Lafija kustības, paļāvīgi gaidīja bumbas lidojumu.

- Sāku! - metējs pēkšņi iesaucās.

Bumba lidoja no viņa rokas taisni un ātri pret vārtu centra mietiņu. Uzmanīgais Damkins bija modrs, bumba atsitās pret nūjas galu un aizlidoja tālu pāri izlūku galvām, kuri bija noliekušies pietiekami zemu, lai ļautu bumbai pārlidot pāri.

- Skrējiens - skrējiens - vēl viens!... Nu tad, atsitiet - atsitiet - stāt - vēlreiz - nē - jā - nē - atsitiet - atsitiet!

Šādi izsaucieni sekoja sitienam, un rezultāts bija tāds, ka magltoniešu apvienotie ieguva divus punktus. Arī Poders neatpalika lauru gūšanā, ar ko izgreznot sevi un Magltonu. Viņš apturēja nedrošās bumbas, palaida garām sliktās, uzķēra labās un lika tām lidot pār visu laukumu gan šurp, gan turp. «Izlūki» bija sakarsuši un noguruši; metēji mainījās un meta, kamēr sāka sāpēt rokas, - bet Damkins un Poders palika neuzvarēti. Ja kāds vecāks džentlmenis mēģināja apturēt bumbu, tā izritēja viņam starp kājām vai izslīdēja no pirkstiem. Ja to mēģināja saķert kāds tievs džentlmenis, tā atsitās viņam pret degunu un jautri atlēca ar dubultotu sparu, bet tievā džentlmeņa acis pildījās asarām, un viņš locījās aiz sāpēm. Ja bumbu svieda taisni vārtos, Damkins tos sasniedza ātrāk nekā bumba. Īsi sakot, kad Damkinu notvēra un Poderu notrieca, magltoniešu apvienotie bija ieguvuši piecdesmit četrus punktus, turpretī dinglijdelliešu rēķins bija tikpat balts kā viņu sejas. Zaudējums bija pārāk liels, lai to varētu atgūt. Veltīgi dedzīgais Lafijs un aizrautīgais Stragls lika lietā visu savu mākslu un pieredzi, lai atgūtu to, ko Dinglijdella šai kaujā bija zaudējusi; tas nedeva panākumus, un pēc īsas cīņas Dinglijdella padevās un atzina Magltonas pārākumu.

Svešinieks pa to laiku bija ēdis, dzēris un runājis bez mitēšanās. Par katru labu sitienu viņš izteica savu apmierinājumu un atzinību ar labvēlīgu pārākumu un tēvišķīgu aizgādnību, kam katrā ziņā vajadzēja ļoti iepriecināt attiecīgās puses spēlētājus; turpretī par katru neizdevušos mēģinājumu satvert bumbu un par katru neveiksmi tās apturēšanā viņš izgāza savu personisko nepatiku pār vainīgā galvu ar tādiem izteicieniem kā: «Eh, muļķīgi! - Nu, jēlnadzis! - Nemākulis! - Lielībnieks!» - un tā joprojām. Šie izsaucieni, kā likās, padarīja viņu apkārtstāvošo acīs par vislabāko un neapstrīdamāko tiesnesi visā cēlās kriketa spēles mākslā un noslēpumos.

- Lieliska spēlīte - labi spēlēts - daži sitieni apbrīnojami! - svešinieks noteica, kad abas puses, spēlei beidzoties, sadrūzmējās teltī.

- Vai jūs; ser, to esat spēlējis? - apvaicājās misters Vordls, ko ļoti uzjautrināja svešinieka runīgums.

- Spēlējis! Tik tiešām, ser, - tūkstošreiz - ne te - Rietumindijā - aizraujošs gabaliņš - karsta spēlīte - ļoti.

- Tādā klimatā spēlējot, vajag būt diezgan karsti, - misters Pikviks piezīmēja.

- Karsti! Taisni deg - svilst nost. Spēlēju reiz - uz vieniem vārtiem - ar draugu pulkvedi - sers Tomass Blezo - kuram vairāk skrējienu. Man krita pirmā roka -pulkstenis septiņi no rīta - seši iezemieši par izlūkiem - iesāku; turējos - karstums milzīgs - iezemieši visi paģība - tos aizvāca - norīkoja jaunu pusduci - arī paģība - Blezo met - divi iezemieši viņu atbalsta - nevarēja mani izsist - arī paģība - aizvāca pulkvedi - negribēja padoties - uzticams sulainis - Kvenko Semba - pēdējais palicis - saule tik karsta, nūja vienās tulznās, bumba apsvilusi brūna - pieci simti septiņdesmit skrējieni - diezgan izpumpējies - Kvenko saņēma pēdējo spēka palieku - izsita mani - es nomazgājos un gāju pusdienās.

- Un kas notika, ser, ar to... nu, kā viņu sauca? - vecais džentlmenis vaicāja.

- Blezo?

- Nē, ar otru džentlmeni.

- Kvenko Sembu?

- Jā, ser.

- Nabaga Kvenko - nekad neatlaba - meta uz manu rēķinu - izmeta uz savu - nomira, ser.

Še svešinieks paslēpa seju brūnā krūzē, taču mēs nevaram skaidri pasacīt, vai tādēļ, lai slēptu savas jūtas, vai tādēļ, lai izdzertu krūzes saturu. Mēs vienīgi zinām, ka viņš piepeši apklusa, ievilka garu, dziļu elpu un norūpējies skatījās, ka divi no Dinglijdellas kluba galvenajiem locekļiem tuvojās misteram Pikvikam un sacīja:

- Mēs, ser, gatavojamies iebaudīt pieticīgas pusdienas «Zilajā Lauvā»; mēs ceram, ka jūs un jūsu draugi mums pievienosities.

- Protams, - misters Vordls atsaucās, - pie saviem draugiem mēs pieskaitām arī misteru...

Un viņš palūkojās uz svešinieku.

- Džingls, - kustīgais džentlmenis attrauca, tūliņ saprazdams mājienu. - Džingls - Alfrēds Džingls, eskvairs, no Nekādas Nekurē.

- Es būšu ļoti priecīgs, - misters Pikviks piemetināja.

- Es arī, - teica misters Alfrēds Džingls, paņemdams zem vienas rokas misteru Pikviku un zem otras misteru Vordlu un konfidenciāli iečukstēdams pirmajam džentlmenim ausī: - Velnišķīgi labas pusdienas - aukstās, bet lieliskas - es šorīt iemetu zālē aci - putni, pastētes un tamlīdzīgas lietas - jauki zēni šitie - labi uzvedas arī - ļoti.

Tā kā nekādas iepriekšējas sagatavošanās nevajadzēja, kompānija, sadalījusies nelielās grupiņās pa divi un trīs, virzījās uz pilsētu; un pēc ceturtdaļstundas visi jau sēdēja Magltonas viesnīcas «Zilais Lauva» lielajā zālē; par priekšsēdētāju darbojās misters Dimkins, bet misters Lafijs izpildīja vicepriekšsēdētāja pienākumus.

Viesi daudz runāja un šķindināja nažus, dakšiņas un šķīvjus; nemitīgi skraidīja trīs resngalvaini apkalpotāji, un no galda strauji nozuda sātīgās ēdamvielas; visā šajā juceklī izveicīgais misters Džingls viens pats darbojās kā pusducis parasto cilvēku.

Kad ikviens bija ēdis, cik vien iespējams, traukus novāca un uz galda parādījās pudeles, glāzes un deserts; un apkalpotāji aizgāja, lai «sakoptos» jeb, citiem vārdiem izsakoties, lai piešķirtu savai privātai lietošanai un labumam ēdiena un dzēriena atliekas, ko tie bija pamanījušies pievākt.

Vispārējā smieklu un sarunu dūkoņā, kas tagad sākās, acīs dūrās kāds mazs vīrs, kura uzpūtīgā seja likās brīdinām: «Nesaki man nekā, es tik un tā runāšu pretī.» Viņš sēdēja ļoti kluss un šad tad, kad sarunas apsīka, palūkojās apkārt, it kā gatavodamies piebilst kaut ko ļoti svarīgu, un palaikam lika atskanēt īsam, neizsakāmi dižmanīgam kāsam. Pēdīgi kādā samērā klusā brīdī mazais vīrs iesaucās ļoti skaļā un svinīgā balsī:

- Mister Lafij!

Iestājās dziļš klusums, un uzrunātais atbildēja:

- Jā, ser!

- Es vēlos sacīt dažus vārdus tieši jums, ser, ja jūs palūgsit džentlmeņus piepildīt glāzes.

Misters Džingls aizbildnieciski iesaucās: «Klausieties, klausieties!» - ko atbalsoja visi pārējie mielasta dalībnieki; un, kad glāzes bija piepildītas, viceprezidents, valdot dziļam klusumam, pieņēma gudru izskatu un teica:

- Mister Stepl.

- Ser, - mazais vīrs uzsāka pieceldamies. - To, kas man ir sakāms, es vēlos sacīt jums un nevis mūsu cienījamam priekšsēdētājam, tādēļ ka mūsu cienījamais priekšsēdētājs ir zināmā mērā, - es varu sacīt, pat lielā mērā - tas objekts, par ko man jāsaka vai arī, ja tā varētu teikt, kas man...

- Jāapgaismo, - pateica priekšā misters Džingls.

- Jā, jāapgaismo, - mazais vīrs atsacīja. - Es pateicos savam cienījamam draugam, ja viņš man atļautu sevi tā nosaukt (četri «Klausieties!» un viens «Protams!» no mistera Džingla puses), par pareizo vārdu. Ser, es esmu dellietis - dinglijdellietis. (Piekrišanas saucieni.) Es nevaru pretendēt uz godu būt vienam no Magltonas iedzīvotājiem; un es, ser, atklāti atzīstu, ka pēc šī goda netīkoju; un es jums, ser, pateikšu, kādēļ netīkoju («Klausieties!»); es ar mīļuprātu piešķirtu Magltonai visus tos pagodinājumus un nopelnus, uz ko tai tiesības pretendēt, - to ir pārāk daudz, un tie ir pārāk labi zināmi, tādēļ man tie nav jāapstiprina vai jāuzskaita. Bet, ser, kad mēs atceramies, ka Magltona ir dzemdinājusi Damkinu un Poderu, lai nekad neaizmirstam, ka Dinglijdella var lepoties ar Lafiju unļ Straglu. (Skaļi piekrišanas saucieni.) Nedomājiet, ka es vēlos mazināt iepriekš nosaukto džentlmeņu nopelnus. Ser, es apskaužu viņus par tām brīnišķīgajām jūtām, kas viņus šajā gadījumā saviļņo. (Piekrišanas saucieni.) Droši vien ikkatrs no džentlmeņiem, kas mani klausās, zinās atbildi, ko deva kāds cilvēks, kas - parastu izteicienu lietojot - mita mucā, imperatoram Aleksandram. «Ja es nebūtu Diogens,» viņš sacīja, «es vēlētos būt Aleksandrs.» Es labi varu iedomāties šos džentlmeņus sakām: «Ja es nebūtu Damkins, es gribētu būt Lafijs, ja es nebūtu Poders, es gribētu būt Stragls.» (Sajūsma.) Bet, Magltonas džentlmeņi, vai tikai kriketa spēlē izceļas šie jūsu līdzpilsoņi? Vai jūs neesat paraduši domāt reizē par Damkinu un rakstura stingrību? Vai jūs nekad neesat mācīti saistīt Podera vārdu ar īpašuma tiesībām? (Skaļi aplausi.) Vai jūs nekad, cīnoties par savām tiesībām, savām brīvībām un savām privilēģijām, neesat padevušies, kaut arī uz brīdi, mazdūšībai un izmisumam? Un, kad jūs izjutāt šādu nomāktību, vai tad Damkina vārds no jauna neiededza jūsu krūtīs nupat izdzisušo uguni, un vai nepietika ar vienu vārdu no šī vīra mutes, lai uguns atkal uzliesmotu tik gaiši, it kā nekad nebūtu nodzisusi? (Liela piekrišana.) Džentlmeņi, es lūdzu jūs apvīt vienotos vārdus «Damkins un Poders» ar jūsmīgu apsveikumu košo oreolu.

Te mazais vīrs apklusa, bet mielasta dalībnieki sāka klaigāt un dauzīt galdus, un šīs izdarības ar maziem pārtraukumiem turpinājās visā atlikušajā vakara daļā. Uzsauca vēl citus tostus. Misters Lafijs un misters Stragls, misters Pikviks un misters Džingls katrs savu reizi tika cildināti ar nesalīdzināmu daiļrunību, un katrs no viņiem pienācīgi pateicās par parādīto godu.

Tā kā mēs kūsājam entuziasmā pret cēlo lietu, kam esam nodevušies, mēs būtu izjutuši vārdos neizsakāmu lepnumu un apzinātos izdarījuši kaut ko, kas pelna nemirstību, bet kas mums tagad paiet secen, ja vien mēs būtu varējuši saviem aizrautīgajiem lasītājiem uzskicēt kaut visneskaidrākās šo runu kontūras. Misters Snodgrass kā parasti uzrakstīja milzumu piezīmju, kas, bez šaubām, būtu mums sniegušas ļoti noderīgas un vērtīgas ziņas, ja vien vārdu kvēlā daiļrunība vai arī vīna uzbudinošais iespaids nebūtu padarījis šī džentlmeņa roku tik ārkārtīgi nedrošu, ka viņa rokraksts kļuvis gandrīz nesalasāms un stils pilnīgi nesaprotams. Ar pacietīgas pētīšanas palīdzību mums izdevās uziet dažas rakstu zīmes, kam ir tikko uztverama līdzība ar runātāju uzvārdiem; mēs varam arī atšķirt kādas dziesmas pierakstu (jāpieņem, ka to dziedājis misters Džingls), kurā bieži jo bieži atkārtojas vārdi «kauss», «dzirkstī», «sarkans», «dzidrais» un «vīns». Mums arī liekas, ka pašās piezīmju beigās varam atrast neskaidrus norādījumus uz «ceptiem kauliem», un tad ir sastopami vārdi «auksts» un «ārā», bet, tā kā katru hipotēzi, ko mēs varētu uz tiem dibināt, būtu nepieciešams balstīt tikai uz minējumiem, tad nevēlamies nodoties nekādiem prātojumiem, kādus tie varētu izraisīt.

Tādēļ atgriezīsimies pie mistera Tapmena, vienīgi vēl piebilstot, ka tajā pašā vakarā dažas minūtes pirms divpadsmitiem Dinglijdellas un Magltonas ievērojamo vīru sapulce ar lielu izjūtu un pacilātību nodziedāja skaisto un aizgrābjošo tautas dziesmu:

^{1 - Jauneklīgais Lamberts. - Deniēls Lamberts bija fenomenāli resns cilvēks, svarā ap divdesmit pudu, kurš pagājušā gadsimta pašā sākumā uzstājās balagānos; miris 1809. gadā, 40 gadu vecumā.}

^{2 - Magltona ir korporatīva pilsēta. - Pilsētas nosaukumu Dikenss izdomājis. Epitets «korporatīva» norāda uz to, ka šī pilsēta kādreiz saņēmusi no karaļa pašvaldības tiesības un tātad nav pakļauta grāfistes pārvaldes iestādēm.}

^{3 - Pilntiesīgi pilsoņi (angl. - freemen) - pilsoņi, kas tajos laikos, kad Dikenss sarakstīja «Pikviku» (1827. g.), bija saglabājuši pilnībā visas politiskās tiesības līdz ar dažām faktiskām privilēģijām - vēsturisku tradīciju atliekām (piemēram, tikai «frīmeni» drīkstēja piedalīties pilsētas pašpārvaldes orgānu vēlēšanās,). Pēc vēlēšanu reformas 1832. gadā un municipālās reformas 1835. gadā izzuda atšķirība starp pilntiesīgajiem un pārējiem pilsoņiem, jo arī pēdējiem pēc jaunajiem likumiem tika piešķirtas vēlēšanu tiesības.}