Pikvika kluba piezīmes

XXI NODAĻA

- Ko? - ieteicās vecais vīrs, kura izturēšanās un izskata īss apraksts noslēdza iepriekšējo nodaļu. - Ko? Kurš te runāja par inniem?

- Es, ser, - misters Pikviks atbildēja, - Es teicu ka šīs vecās mājas ir ļoti savdabīgas.

- Jūs! - nicinoši atcirta vecais vīrs. - Ko jūs zināt par to laiku, kad jauni cilvēki ieslēdzās šajās vientuļajās istabās un lasīja un lasīja, stundu pēc stundas, nakti pēc nakts, kamēr viņiem no šīm pusnakts stundām sajuka prāts, kamēr viņu garīgie spēki izsīka, kamēr rīta gaisma viņiem vairs nedeva ne spirgtumu; ne veselību un viņi gāja bojā, nedabiskā kārtā atdevuši savu jaunības enerģiju vecajai, sausajai grāmatai? Ja runā par vēlākiem laikiem, un gluži citādām dienām, ko jūs zināt par lēno nāvi no diloņa vai ātro nāvi no drudža - lieliskajiem «dzīves» un uzdzīves rezultātiem, - kam par upuri krituši cilvēki tajās pašas istabās? Kā jūs domājat, cik daudz veltīgu lūdzēju ir ar salauztu sirdi aizgājuši no advokāta kantora, lai atrastu atdusas vietu Temzā vai patvērumu cietumā? Tiešām, tās nav parastas mājas. To sienu vecajos apšuvumos nav neviena dēļa, kas nevarētu izkāpt nesienas un pastāstīt savu šausmu stāstu, ja tam būtu piešķirtas spējas runāt un atcerēties. Dzīves romantika, ser, dzīves romantika! Tagad tās liekas parastas mājas, bet es jums saku, tās ir vecas, dīvainas mājas, un es labāk noklausītos daudz leģendu ar baigiem nosaukumiem nekā patiesu stāstu par vienu no šiem dzīvokļiem.

Vecā vīra pēkšņajā enerģijā un tematā, kas to izraisīja, bija kaut kas tik neparasts, ka misteram Pikvikam neradās ko atbildēt, un vecais vīrs, apvaldījis satraukumu un no jauna parādīdams smīnu, kas bija izgaisis iepriekšējā uzbudinājuma laikā, sacīja:

- Paskatieties uz tām no cita viedokļa: tās ir ļoti parastas mājas un ne mazākā mērā nav romantiskas, bet cik lieliski tās piemērotas lēnai spīdzināšanai! Padomājiet par trūcīgu cilvēku, kurš iztērējis visus savus līdzekļus, kļuvis par ubagu un izspiedis naudu no saviem draugiem, lai varētu iegūt profesiju, kas viņam nekad nedos ne kumosu maizes. Gaidas... cerības... vilšanās... bailes... bēdas... nabadzība... cerību sabrukums un karjeras gals.... varbūt pašnāvnieks... varbūt dzērājs noplīsušās kurpēs. Vai man nav taisnība?

Un vecais vīrs berzēja rokas un smīnēja, it kā priecādamies, ka atradis jaunu redzes viedokli, no kura aplūkot savu iemīļoto tematu.

Misters Pikviks ļoti ieinteresēts aplūkoja veco vīru, bet pārējie klātesošie smaidīja un klusēdami noskatījās.

- Ko jūs te runājat par vācu universitātēm! - mazais, vecais vīriņš teica, - Blēņas! Romantikas pietiek arī pie mums, un pēc tās nav jāiet ne pusjūdzes, tikai par to neviens nekad nedomā.

- Es tiešām nekad neesmu domājis par šādu romantiku, - smiedamies teica misters Pikviks.

- Skaidrs, ka ne, - mazais, vecais vīrs attrauca, - protams, ne. Kā man kāds draugs mēdza teikt: «Kas gan šajās istabās ir tik sevišķs?» - «Vecas, dīvainas mājas,» es teicu. «Nemaz ne,» viņš teica. «Vientuļas,» es teicu. «Ne drusku,» viņš teica. Kādu rītu, kad viņš gāja atvērt durvis, viņu ķēra trieka. Iekritis ar galvu pats savā vēstuļu kastē, viņš nogulēja tur pusotra gada. Visi domāja, ka viņš izbraucis no pilsētas.

- Un kā tad viņu beidzot atrada? - misters Pikviks jautāja.

- Oldermeņi nolēma uzlauzt durvis, jo viņš nebija samaksājis īri par diviem gadiem. Tā arī izdarīja. Uzlauza atslēgu, un šveicaram, kas atvēra durvis, iekrita rokās noputējis skelets zilos svārkos īsās, melnās biksēs un zīda zeķēs. Lūk, tas gan ir savādi! Diezgan savādi, vai ne?

Mazais, vecais vīriņš nolieca galvu sāņus un neizsakāmi iepriecināts berzēja rokas.

- Es zinu vēl citu gadījumu, - mazais, vecais vīrs trauca tālāk, kad viņa smiekli bija mazliet aprimuši. - Tas notika Klifordsinnā. Kāda augšējā dzīvokļa iemītnieks - cilvēks ar sliktu slavu - ieslēdzās savas guļamistabas sienas skapī un iedzēra arsēnu.

Pārvaldnieks domāja, ka tas aizbēdzis. Viņš atvēra durvis un izlika sludinājumu.

Ieradās kāds cits cilvēks, noīrēja istabas, iekārtoja tās un apmetās tur uz dzīvi. Bet nezin kādēļ viņš nevarēja gulēt - vienmēr jutās satraukts, un viņam bija neomulīgi.

«Jocīgi,» viņš saka. «Es iekārtošu otru telpu par guļamistabu, un šeit būs mans kabinets.» Viņš pārkravājās un naktī gulēja ļoti labi, bet pēkšņi atklāja, ka vakaros diezin kādēļ nevar lasīt: viņš bija nervozs un nemierīgs, visu laiku tikai apgrieza svecēm degļus un skatījās apkārt. «To es nevaru saprast,» viņš teica kādu vakaru, atgriezies no teātra un dzerdams glāzi auksta groka, atspiedies ar muguru pret sienu, lai nevarētu iedomāties, kā kāds viņam stāv aiz muguras. «To es nevaru saprast,» viņš teica, un tieši tad viņa skatiens krita uz nelielo sienas skapi, kas vienmēr bija stāvējis aizslēgts, un pār visu viņa stāvu no galvas līdz kājām pārskrēja trīsas. «Man jau agrāk ir bijusi šī dīvainā sajūta,» viņš teica. «Gribot negribot jādomā, ka ar šo skapi kaut kas nav kārtībā.» Viņš savaldījās, saņēma dūšu, ar vienu vai diviem biguļa sitieniem salauza atslēgu, atvēra durvis, un tur - tik tiešām - stūrī, izslējies visā garumā, stāvēja iepriekšējais iemītnieks, rokā cieši sažņaudzis mazu pudelīti, un viņa seja, - nu!

Kad vecais vīrs beidza runāt, viņš ar drūma prieka pilnu smaidu paskatījās apkārt uz izbrīnīto klausītāju uzmanīgajām sejām.

- Kādas savādas lietas jūs mums stāstāt, ser, - misters Pikviks sacīja, ar briļļu palīdzību uzmanīgi pētīdams vecā vīra seju.

- Savādas? - vecais, mazais vīrs teica. - Blēņas. Jums tās liekas savādas tādēļ, ka jūs par to nekā nezināt. Tās ir jocīgas, bet nemaz nav neparastas.

- Jocīgās! - negribot iesaucās misters Pikviks.

- Jā, jocīgas. Vai tad tā nav? - mazais, vecais vīrs atbildēja ar velnišķīgu smīnu un tad, nenogaidīdams atbildi, turpināja: - Es pazinu kādu citu cilvēku... pagaidiet... tas bija pirms četrdesmit gadiem... kurš noīrēja vecu, drēgnu, nolaistu dzīvokli vienā no visvecākajiem inniem, kas jau daudzus gadus bija stāvējis aizslēgts un tukšs. Vecas sievas daudz ko stāstīja par šo māju, un patīkama tā nebija nekādā ziņā, bet vīrs bija nabadzīgs, un istabas bija lētas, un tas viņam būtu pietiekošs iemesls pat tad, ja telpas bijušas desmit reižu sliktākas nekā patiesībā. Viņam vajadzēja nopirkt arī dažas satrunējušas mēbeles, kas atradās šajā dzīvoklī, un starp citu - arī kādu lielu, sagrabējušu koka skapi dokumentu uzglabāšanai ar prāvām stikla durvīm un zaļiem aizkariem iekšpusē. Šī manta viņam bija pilnīgi nevajadzīga, jo dokumentu, ko tajā uzglabāt, viņam nebija, bet savas drēbes viņš vienmēr nēsāja līdz - un tas nebūt nebija grūts darbs. Nu labi, viņš bija atvedis visas savas mantas - neiznāca ne pilns vezums - un, izkliedējis tās pa istabu tā, it kā gribēdams, lai četri krēsli izskatītos tik līdzīgi divpadsmit krēsliem, cik vien iespējams, vakarā apsēdās pie kamīna. Dzerdams pirmo glāzi viskija no tiem diviem galoniem, ko bija iegādājies uz parādu, viņš pārdomāja, vai kādreiz par to tiks samaksāts un, ja samaksās, tad pēc cik gadiem, - kad viņa skatiens krita uz koka skapja stikla durvīm. «Ā,» viņš saka, «ja man nebūtu vajadzējis nopirkt šo krāmu par vecā māklera noteikto cenu, es par to naudu būtu varējis iegādāties kaut ko labu. Lūk, ko es tev teikšu, vecais,» viņš sacīja, skaļi uzrunādams skapi, jo neviena cita viņam nebija ar ko sarunāties, «ja nebūtu tik liels darbs, tevi saplēšot, es tevi tūdaļ sadedzinātu kamīnā.» Tikko viņš bija izsacījis šos vārdus, tam likās, ka no skapja iekšienes atskan kaut kas līdzīgs klusam vaidam. Sākumā viņš izbijās, bet pēc īsām pārdomām nolēma, ka tas droši vien ir blakus dzīvoklī kāds jauns cilvēks, kas bijis viesos. Viņš uzlika kājas uz kamīna režģa un paņēma biguli, lai uzbikstītu uguni. Šai brīdī skaņa atkārtojās un viena no stikla durvīm, lēni atvērdamās, atklāja skapī stāvam bālu, izdilušu cilvēku notraipītā un nonēsātā uzvalkā. Cilvēks bija garš un tievs, viņa seja pauda rūpes un uztraukumu, bet viņa ādas krāsā un spocīgajā stāvā bija kaut kas tāds, kas nepiemīt nevienai šīs pasaules būtnei. «Kas jūs esat?» jaunais īrnieks izsaucās, kļūdams ļoti bāls, tomēr sažņaugdams biguli cieši rokā un nomērķēdams pret svešinieka seju. «Kas jūs esat?» - «Nemetiet man ar biguli!» svešais atbildēja, «Lai cik labi jūs nomērķētu, tas man izietu cauri bez pretestības un atsistos pret sienu aiz manis. Es esmu gars.» - «Un ko jūs, lūdzu, še gribat?» īrnieks šļupstēja. «Šai istabā,» parādība atbildēja, «es tiku izpostīts un kopā ar saviem bērniem kļuvu par ubagu. Šai skapī daudzus jo daudzus gadus krājās papīri. Šai istabā, kad es jau biju miris aiz bēdām un pieviltām cerībām, divas nelietīgas harpijas sadalīja bagātību, kuras dēļ es biju cīnījies visu savu nožēlojamo mūžu un no kuras mani nelaimīgie pēcnācēji beidzot nedabūja ne fārtinga. Es viņus aizbiedēju no šīs vietas un kopš tās dienas katru nakti - vienīgais laiks, kad varu atkal apmeklēt zemi, - klīstu pa vietām, kur tik ilgi esmu bijis nelaimīgs. Šis dzīvoklis ir mans. Atstājiet to man!» - «Ja jūs katrā ziņā gribat šeit spokoties,» sacīja īrnieks, kas pa parādības garlaicīgās runas laiku bija paspējis sakopot domas, «es ar lielāko prieku atsacīšos no savām tiesībām, bet ar jūsu atļauju es gribētu jums ko jautāt.» - «Sakiet vien!» bargi uzsauca parādība. «Labi,» īrnieks sacīja. «Es šos vārdus neattiecinu personiski uz jums, jo tie tādā pašā mērā attiecas gandrīz uz visiem spokiem, par kuriem esmu dzirdējis, bet man liekas kaut kā neloģiski, ka jūs, kam ir iespējams apmeklēt skaistākās vietas virs zemes, - jo man šķiet, ka attālums jums neko nenozīmē, - ka jūs vienmēr atgriežaties tieši tajās vietās, kur esat bijis visnelaimīgākais.» - «Dieva vārds, tā ir taisnība, es par to nekad nebiju padomājis,» sacīja spoks. «Redziet, ser,» īrnieks turpināja, «šī ir ļoti neomulīga istaba. Spriežot pēc šī skapja ārējā izskata, man gribētos teikt, ka tas nav gluži brīvs no blaktīm, un es patiešām domāju, ka jūs varētu atrast daudz ērtāku dzīvokli, nemaz nerunājot par Londonas klimatu, kas ir ārkārtīgi nepatīkams.»

- «Jums pilnīgi taisnība, ser,» spoks pieklājīgi sacīja, «tas man agrāk nekad nebija ienācis prātā. Es tūliņ izmēģināšu gaisa pārmaiņu,» - un runādams viņš tiešām sāka izgaist - viņa kājas jau bija gluži pazudušas. «Un, ser,» īrnieks sauca viņam pakaļ, «ja nu jūs būtu tik labs un arī pārējām lēdijām un džentlmeņiem, kuri pašlaik nodarbojas ar spokošanos vecās, tukšās mājās, iestāstītu, ka citur viņi varētu iekārtoties daudz ērtāk, jūs izdarītu sabiedrībai ļoti lielu pakalpojumu.» - «To es darīšu,» spoks atbildēja, «mēs laikam gan esam īsti stulbeņi - tiešām īsti stulbeņi. Es nevaru iedomāties, kā mēs varējām būt tādi muļķi.» Šos vārdus izteicis, spoks pazuda, un. kas vissvarīgākais, - piebilda vecais vīrs, ar asu skatienu aplūkodams klātesošos, - viņš nekad vairs nav atgriezies.

- Tas nav slikts stāsts, ja vien ir patiess, - sacīja vīrs ar mozaīkas aproču pogām, aizdedzinādams jaunu cigāru.

- Ja ir patiess! - ar ārkārtīgi nicinošu skatienu izsaucās vecais vīrs. - Man liekas, - viņš piemetināja, pievērsdamies Lautenam, - viņš tūdaļ sacīs, ka mans stāsts par dīvaino klientu, kas mums bija, kad es strādāju kāda atorneja kantorī, arī nav patiess.

Es par to nebrīnītos.

- Par to es neuzdrošinos sacīt nekā, tāpēc ka šo stāstu es nekad neesmu dzirdējis, - mozaīkas izrotājumu īpašnieks piezīmēja.

- Es vēlētos, lai jūs, ser, to pastāstītu, - misters Pikviks ieteicās.

- Jā, dariet to, - Lautens teica. - Tikai es to esmu dzirdējis, bet esmu to gandrīz piemirsis.

Vecais vīrs paskatījās visapkārt un pasmīnēja vēl baigāk, it kā līksmodams par uzmanību, ko pauda visas sejas. Tad, ar plaukstu berzēdams zodu un skatīdamies griestos, it kā meklēdams aizmirstos faktus, viņš sāka stāstīt.

VECĀ VĪRA STĀSTS PAR DĪVAINO KLIENTU

- Nav svarīgi, - vecais vīrs sacīja, - kur un kā es uzzināju šo īso notikumu. Ja man būtu jāstāsta tādā kārtībā, kādā tas nonāca pie manis, man būtu jāsāk no vidus un, nonākot līdz beigām, jāatgriežas pie sākuma. Pietiks, ja sacīšu, ka daži no šajā stāstā minētajiem notikumiem norisinājās manu acu priekšā. Par pārējiem es zinu, ka tie ir notikuši, un vēl tagad dzīvo daži cilvēki, kas tos atceras pat pārāk labi.

Boro Haistrītā, netālu no Sentdžordža baznīcas, tai pašā ielas pusē, atrodas, kā gandrīz visiem zināms, mazākais mūsu parādnieku cietums - Māršelsija. Lai gan pēdējā laikā tas ļoti stipri atšķiras no tās netīrumu bedres, kāds kādreiz bijis, pat tagadējos uzlabotajos apstākļos tas sniedz maz pievilcības izšķērdētājiem vai mierinājuma neapdomīgajiem. Notiesātam noziedzniekam Ņugeitā¹ ir tikpat labs pagalms pastaigām svaigā gaisā kā maksāt nespējīgam parādniekam Māršelsijas cietumā.

Varbūt tās ir tikai manas iedomas, vai arī es varbūt domās nevaru atšķirt vietu no vecām atmiņām, kas ar to saistītas, bet šo Londonas daļu es nevaru paciest. Iela ir plata, veikali plaši, dzirdams garām braucošo ratu troksnis un nemitīgā straumē plūstošo cilvēku soļi - visādas dzīvās satiksmes skaņas dzirdamas no rīta līdz pusnaktij, bet apkārtējās ielas ir netīras un šauras; nabadzība un netikums pūžņo pārpildītajās šķērsieliņās, trūkums un posts ir ieslodzīts šaurajā cietumā, un vismaz manām acīm liekas, ka visa apkārtne ir tumša un drūma un tai piemīt tāda kā netīra un slimīga nokrāsa.

Daudz acu, kuras tagad jau sen slēdzis kaps, pirmo reizi ieejot pa vecā Māršelsijas cietuma vārtiem, uz šo ainu ir nolūkojušās diezgan vieglprātīgi, jo izmisums reti kad ierodas kopā ar pirmo smago likteņa sitienu. Cilvēks uzticas nepārbaudītiem draugiem, viņš atceras, cik daudz reižu viņa jautrie biedri laipni piedāvājuši pakalpojumu, kad viņam tie nav bijuši vajadzīgi; viņam ir cerības - laimīgas nezināšanas cerības, un, lai gan viņš varbūt ir saliecies no pirmā trieciena, šīs cerības viņa krūtīs uzplaukst un īsu laiku zied, līdz novīst aiz vilšanās un atstātības apziņas smaguma. Cik drīz šīs pašas acis dziļi iegrimušas kvēloja sejās, kas bija novājējušas no bada un ieslodzījumā kļuvušas bālas, jo tajās dienās nebija tukši vārdi sacīt, ka parādnieki sapuva cietumā bez cerībām uz atsvabināšanu un bez izredzēm uz brīvību!

Šī nežēlība pilnos apmēros vairs nepastāv, bet no tās ir atlicis vēl diezgan daudz, lai varētu atgadīties notikumi, kas liek sirdij asiņot.

Pirms divdesmit gadiem šo ietvi deldēja kādas mātes un bērna soļi. Dienu pēc dienas, tikpat noteikti kā rīta atnākšana, viņi ieradās pie cietuma vārtiem; bieži vien, pavadījuši nakti raizēs, bēdās un nemierā, viņi tur ieradās veselu stundu par agru, un tad jaunā māte, pazemīgi atkāpdamās, aizveda bērnu pie vecā tilta un, pacēlusi viņu rokās, lai parādītu tam vizošo ūdeni, ko krāsoja rīta saules gaisma un saviļņoja rosīgā gatavošanās uz darbu un izpriecām, kāda šajā agrajā stundā vērojama uz upes, mēģināja pievērst bērna uzmanību šim skatam. Bet drīz viņa to nolika zemē un, paslēpusi savu seju šallē, ļāva vaļu asarām, kas aptumšoja acis, jo bērna vājajā un slimīgajā sejā neparādījās neviena ziņkārības vai prieka dzirksts. Viņam vēl nebija daudz atmiņu, un tās visas bija vienādas - tās visas bija saistītas ar viņa vecāku nabadzību un postu. Stundu pēc stundas viņš bija sēdējis uz savas mātes ceļiem un ar bērnišķīgu līdzjūtību vērojis asaras, kad ritēja pār viņas seju, lai tad klusu paslēptos kādā tumšā kaktiņā, kur elsoja, kamēr iemiga. Pasaules skarbā īstenība un daudzi no tās ļaunākajiem trūkumiem - izsalkums un slāpes, aukstums un nabadzība - tas viss viņam bija pazīstams kopš apziņas pamošanās, un, lai gan no izskata viņš bija bērns, viņam trūka bērna vieglās sirds un dzirkstošo acu.

Tēvs un māte nolūkojās uz viņu un tad viens uz otru ar mokošām domām, ko neuzdrošinājās izpaust vārdos. Veselīgais, spēcīgais vīrs, kas būtu varējis izturēt gandrīz katru piepūli, panīka stingrajā ieslodzījumā un pārpildītā cietuma neveselīgajā gaisā. Vājā un trauslā sieviete cieta kā miesīgas, tā garīgas mokas, un bērna jaunā sirds lūza.

Pienāca ziema un līdz ar to nedēļām ilgas auksta lietus gāzes. Nabaga sieviete bija pārvietojusies uz kādu nožēlojamu istabiņu tuvu pie vīra ieslodzījuma vietas, un, lai gan šī pārmaiņa bija notikusi pieaugošās nabadzības dēļ, viņa tagad jutās laimīgāka, jo atradās tuvāk vīram. Divus mēnešus viņa ar savu mazo pavadoni, kā paraduši, vēroja vārtu atvēršanos. Kādu dienu viņa pirmo reizi neatnāca. Uzausa nākošais rīts, un viņa atnāca viena. Bērns bija miris.

Tie, kas ar aukstu prātu runā, ka nāve nabadzīgās aprindās mirušajam nozīmējot laimīgu atbrīvošanos no mokām un pakaļpalicējiem žēlsirdīgu atsvabināšanu no izdevumiem, - tie nezina, kādas sāpes sagādā šie nāves gadījumi. Kluss mīlestības un rūpju pilns skatiens tad, kad visas citas acis ir auksti novērsušās, apziņa, ka viena būtne jūt mums līdzi un mūs mīlē tad, kad visi citi mūs ir atstājuši, - tas visdziļākajās bēdās ir tāds atbalsts, stiprinājums un mierinājums, ko nevar atlīdzināt ne ar kādu bagātību un ko nevar dāvāt nekāda vara. Bērns bija stundām sēdējis pie vecāku kājām, pacietīgi salicis mazās rociņas un pacēlis vājo, bālo sejiņu pret viņiem. Tie bija redzējuši viņu vīstam dienu pēc dienas, un, lai gan viņa īsā dzīve bija pagājusi bez prieka un tagad viņš bija iegājis mierā, kādu, bērns būdams, šajā pasaulē nebija pazinis, tie bija viņa vecāki, un šis zaudējums dziļi ievainoja to dvēseles.

Tiem, kas redzēja pārmaiņas mātes sejā, bija skaidrs, ka nāve drīz izbeigs viņas ciešanas un pārbaudījumus. Vīra cietuma biedri nevēlējās viņu traucēt viņa bēdās un nelaimē un atstāja viņam vienam pašam mazo istabiņu, kurā viņš agrāk bija dzīvojis kopā ar diviem biedriem. Sieva apmetās pie tā, un tur viņas dzīve bez sāpēm, bet arī bez cerībām pamazām dzisa.

Kādu vakaru tā zaudēja samaņu sava vīra rokās, un viņš to aiznesa pie atvērtā loga, lai gaiss to atspirdzinātu, bet tad mēness gaisma, kas gaiši apspīdēja tās seju, atklāja viņam tādu pārmaiņu tās vaibstos, kas viņam lika sagrīļoties kā bezpalīdzīgam bērnam.

«Ļauj man apsēsties, Džordž,» viņa vājā balsī sacīja.

Viņš to nosēdināja, bet pats apsēdās tai blakus, paslēpa seju rokās un sāka raudāt.

«Ir ļoti grūti atstāt tevi, Džordž,» viņa turpināja, «bet tā ir dieva griba, un tas tev ir jāpacieš manis dēļ. Ak, kā es dievam pateicos par to, ka viņš paņēma mūsu zēnu!

Bērns tagad ir laimīgs un atrodas debesīs. Ko viņš iesāktu šeit bez mātes!»

«Tu nemirsi, Mērij, tu nemirsi!» vīrs izsaucās, pielēkdams kājās. Viņš ātri soļoja pa istabu, dauzīdams sev galvu ar sažņaugtām dūrēm, tad, atkal nosēdies sievai blakus un turēdams viņu savās rokās, mierīgākā balsī piebilda: «Saņemies, manu mīļo meitēn, - lūdzu, lūdzu, saņemies! Tu vēl kļūsi vesela.»

«Nekad, Džordž, nekad vairs,» mirstošā sieviete atteica. «Lai mani tagad apglabā blakus manam nabaga zēnam, bet apsoli man, ka tad, ja tu kādreiz atstāsi šo briesmīgo vietu un kļūsi bagāts, tu mūs aizvedīsi uz kādu klusu lauku kapsētu, tālu tālu prom - ļoti tālu no šejienes, lai mēs varētu atdusēties mierā. Mīļo Džordž, apsoli man to!

«Es to izdarīšu, es to izdarīšu,» vīrs sacīja, izmisumā nomezdamies viņas priekšā uz ceļiem. «Runā vēl, Mērij, kaut vienu vārdu! Vienu skatienu... tikai vienu!...»

Viņš apklusa, jo roka, kas bija apskāvusi viņa kaklu, kļuva stinga un smaga. No vārgajām krūtīm izlauzās dziļa nopūta, lūpas sakustējās, un sejā atmirdzēja smaids, bet lūpas bija bālas, un smaids pārvērtās par stingu un spokainu grimasi. Viņš bija palicis viens.

Šai naktī savas nabadzīgās istabiņas klusumā un vientulībā nelaimīgais vīrs, nometies ceļos blakus sievas līķim, piesauca dievu par liecinieku briesmīgam zvērestam, ka, no šīs stundas sākot, viņš veltīs sevi atriebībai par viņas un sava bērna nāvi, ka no šī brīža līdz mūža galam visa viņa enerģija būs virzīta uz šo vienu mērķi, ka viņa atriebība būs neatlaidīga un briesmīga, ka viņa naids būs mūžīgs un neapslāpējams un vainīgais tiks vajāts līdz pasaules galam.

Dziļākais izmisums un gandrīz necilvēcīgas kaislības šai vienā naktī bija tik briesmīgi pārvērtušas viņa izskatu, ka nelaimes biedri, viņam garām ejot, izbijušies atrāvās. Viņa acis bija pielijušas asinīm, seja nāvīgi bāla un augums salīcis it kā aiz vecuma. Dvēseles ciešanās viņš bija gandrīz izkodis cauri apakšlūpai, un asinis, kas plūda no ievainojuma, bija ritējušas lejup pa zodu un notraipījušas kreklu un kaklautu.

Viņš neraudāja un nežēlojās, bet klīstošais skatiens un bezmērķīgā steiga, ar kādu viņš soļoja šurp un turp pa pagalmu, liecināja par uguni, kas viņā dega.

Sievas līķi vajadzēja bez kavēšanās izvest no cietuma. Šo paziņojumu viņš uzņēma ļoti mierīgi un atzina, ka tā ir pareizi. Gandrīz visi cietuma iemītnieki bija sapulcējušies pie līķa iznešanas; parādoties atraitnim, viņi pašķīrās uz abām pusēm; tas ātri devās uz priekšu un viens pats nostājās mazajā, iežogotajā laukumiņā pie vārtiem, no kurienes pūlis ar instinktīvu smalkjūtību bija atkāpies. Vīri uz pleciem lēni iznesa vienkāršo zārku. Pūlī iestājās nāves klusums, ko pārtrauca tikai sieviešu skaļās vaimanas un nesēju šļūcošie soļi uz akmens bruģa. Viņi sasniedza vietu, kur stāvēja atraitnis, un apstājās. Viņš uzlika roku uz zārka un, mehāniski sakārtojis līķautu, ar ko tas bija apsegts, deva zīmi, lai iet tālāk. Slēdzēji pie cietuma vārtiem noņēma cepures, kad zārku nesa garām, un nākamajā mirklī smagie vārti aiz tā aizvērās. Viņš ar tukšu skatienu paskatījās uz pūli un smagi nogāzās zemē.

Lai gan daudzas nedēļas, kas sekoja pēc tam, viņš dienām un naktīm mocījās briesmīgos drudža murgos, tomēr apziņa par pārciesto zaudējumu un atmiņas par doto zvērestu neatstāja viņu ne uz brīdi. Ainas mainījās viņa acu priekšā, vienu vietu nomainīja otra, un notikums sekoja notikumam drudžainā steigā, bet tiem visiem bija kāds sakars ar viņa vienīgo lielo mērķi. Viņš brauca kuģī pa bezgalīgu jūras klaju. Pār viņu bija asinssarkanas debesis, un zem viņa visapkārt virda un viļņojās nikni, sabangoti ūdeņi. Viņiem priekšā atradās otrs kuģis, kas ar pūlēm cīnījās pret kaucošo vētru; tā mastos plīvoja skrandās saplēstas buras un uz klāja drūzmējās cilvēki, piesējušies pie bortiem, pār kuriem ik mirkli gāzās milzīgi viļņi, aizraudami dažus nāvei nolemtos putojošā jūrā. Viņi devās tikai uz priekšu, šķeldami rēcošās ūdens masas ar tādu ātrumu un spēku, kam nekas nevarēja pretoties, un, uzskrienot priekšējā kuģa pakaļgalam, sadragāja to zem sava ķīļa. No milzīgā ūdens virpuļa, ko sacēla grimstošais kuģis, pacēlās tik skaļš un griezīgs brēciens - simtu nelaimīgo slīcēju nāves kliedzieni, kas saplūda vienā briesmīgā kaucienā, - ka tas atskanēja tālu pāri dabas spēku kara saucieniem un atbalsojās un atkal atbalsojās, līdz šķita pāršķeļam gaisu, debesis un okeānu. Bet kas tad tas - tā vecā, sirmā galva, kas parādījās virs ūdens un, izmisīgi skatoties visapkārt un brēcot pēc palīdzības, cīnījās ar viļņiem?

Viens skatiens, un viņš bija pārlēcis pār kuģa bortu un ar spēcīgiem roku vēzieniem peldēja tai klāt. Viņš to sasniedza, viņš bija tai cieši līdzās. Tie bija viņa vaibsti.

Vecais vīrs redzēja viņu tuvojamies un veltīgi pūlējās izvairīties no viņa tvēriena. Bet viņš to cieši sagrāba un pavilka zem ūdens. Dziļāk, dziļāk viņu! Piecdesmit asu dziļumā! Pretošanās kļuva arvien vājāka un vājāka, līdz pilnīgi izbeidzās. Vecais vīrs bija miris, viņš to bija nogalinājis un izpildījis savu zvērestu.

Viņš basām kājām vientuļš klīda pa liela tuksneša kvēlojošām smiltīm. Smiltis viņu slāpēja un darīja aklu, smalkie graudi piepildīja visas viņa ādas poras un padarīja viņu gandrīz ārprātīgu. Milzīgas smilšu masas, ko nesa uz priekšu vējš un kam spīdēja cauri kvēlojošā saule, kustējās tālumā kā dzīvas uguns stabi. Pie viņa kājām izkaisīti gulēja šajā drūmajā tuksnesī bojā gājušo cilvēku kauli, visu apkārtni apņēma baiga gaisma; cik tālu vien skatiens sniedza, bija redzamas tikai lietas, kas iedvesa bailes un šausmas. Veltīgi pūlēdamies izgrūst izbaiļu kliedzienu, jo mēle bija pielipusi pie aukslējām, viņš kā ārprātīgs traucās uz priekšu. Ar pārdabisku spēku viņš brida pa smiltīm, līdz, noguruma un slāpju pieveikts, bez samaņas nokrita pie zemes. Kas bija tas smaržīgais svaigums, kas viņu atdzīvināja, kas tā bija par burbuļojošu skaņu?

Ūdens! Tiešām, tas bija avots, un dzidrā, svaigā straume plūda viņam pie kājām. Viņš padzērās pēc sirds patikas un, atlaidis savus sāpošos locekļus uz krasta, iegrima patīkamā aizmirstībā. Viņu pamodināja tuvojošos soļu troksnis. Kāds vecs vīrs ar sirmu galvu grīļodamies nāca šurp, gribēdams remdināt savas dedzinošās slāpes.

Atkal šis pats. Viņš apcirta rokas ap vecā vīra ķermeni un nelaida to klāt. Tas cīnījās un kliedza, lūgdamies ūdens - tikai vienu lāsīti ūdens, lai glābtu savu dzīvību.

Bet viņš turēja veco vīru cieši un kārīgām acīm nolūkojās uz tā mokām, un, kad tā nedzīvā galva nokrita uz viņa krūtīm, viņš aizspēra līķi projām ar kāju.

Kad drudzis viņu atstāja un apziņa atgriezās, viņš pamodās un uzzināja, ka ir brīvs un bagāts. Viņš uzzināja, ka tēvs, kas būtu ļāvis viņam nomirt cietumā - būtu! - un kas bija ļāvis tiem, kuri viņam dārgāki par paša dzīvību, nomirt trūkumā un ar salauztām sirdīm, ko ārstu zāles nevar izārstēt, - bija atrasts miris savā dūnu gultā! Tēvam bija pieticis cietsirdības padarīt savu dēlu par ubagu, bet, lepodamies ar savu veselību un spēku, viņš bija atlicis testamenta sastādīšanu, līdz bija jau par vēlu, un tagad viņš citā pasaulē varēja griezt zobus, domādams par bagātību, ko viņa aizmāršība bija atstājusi dēlam. Dēls pamodās, lai uzzinātu to, un pamodās vēl kam vairāk. Viņš atcerējās mērķi, kura dēļ dzīvoja, un atcerējās, ka viņa ienaidnieks bija viņa paša sievastēvs - cilvēks, kas viņu bija iemetis cietumā un kas pats savu meitu un tās bērnu, kuri pie viņa kājām lūdza žēlastību, bija aiztriecis no durvīm. Ak, kā viņš nolādēja savu vājumu, kas viņam pašlaik liedza būt darbīgam un sparīgam, lai izpildītu atriebības plānu!

Viņš lika, lai viņu aizved no šīs ciešanu un bēdu vietas un pārvieto klusā mītnē pie jūras krasta - ne tādēļ, ka viņš cerētu atgūt savu dvēseles mieru vai laimi, jo tā bija viņu atstājusi uz mūžu, bet lai atjaunotu savu snaudošo enerģiju un pārdomātu savu lielo mērķi. Un tur kāds ļauns gars viņam deva izdevību pirmajai un visbriesmīgākajai atriebībai.

Bija vasara, un, nogrimis parastajās drūmajās domās, viņš pret vakaru mēdza iziet no sava vientuļnieka mitekļa, dodamies pa šauro taku zem klintīm uz mežonīgu un vientuļu vietu, ko savos klejojumos bija iemīļojis. Tur viņš mēdza apsēsties uz klints atradzes un, paslēpis seju rokās, palika tā stundām ilgi - dažreiz tik ilgi, līdz bija iestājusies pilnīga nakts un draudīgās klintis virs galvas meta garas ēnas, klādamas biezu tumsu pār visu, kas viņam apkārt.

Kādā rāmā vakarā viņš atkal sēdēja savā vecajā vietā, šad un tad paceldams galvu, lai novērotu kādas kaijas lidojumu vai uzmestu acis sārti mirdzošajai takai, kas, sākdamās okeāna vidū, likās, noveda tieši līdz tai vietai, kur riet saule, - kad apkārtnes dziļo klusumu iztraucēja skaļš sauciens pēc palīdzības; viņš klausījās, šaubīdamies, vai dzirdējis pareizi; tad sauciens atkārtojās ar vēl lielāku spēku, un, pielēkdams kājās, viņš steidzās uz to pusi, no kuras tas atskanēja.

Viss bija tūliņ skaidrs: krastā atradās izsvaidīti apģērba gabali, viļņos netālu no krasta tikko bija saredzama cilvēka galva, un kāds vecs vīrs, izmisumā lauzīdams rokas un saukdams pēc palīdzības, skraidīja šurpu turpu. Slimais cilvēks, kura spēki bija jau pietiekami atjaunojušies, nosvieda svārkus un metās pie jūras, gribēdams ienirt un izvilkt slīcēju krastā.

«Pasteidzieties, ser, dieva dēļ! Palīdziet, palīdziet, ser, debesu mīlestības dēļ! Tas ir mans dēls, ser, mans vienīgais dēls!» izmisumā sauca vecais vīrs, traukdamies viņam pretī. «Mans vienīgais dēls, ser, mirst sava tēva acu priekšā!»

Pēc pirmā vārda, ko izrunāja sirmgalvis, svešinieks apstājās un, rokas sakrustojis, palika nekustīgi stāvam.

«Lielais dievs!» vecais vīrs iekliedzās atkāpdamies. «Heilings!»

Svešinieks smaidīja un klusēja.

«Heiling,» izmisis sacīja vecais vīrs, «Heiling, manu mīļo zēn, paskatieties, nu paskatieties!» Un, elpai aizraujoties, nelaimīgais tēvs norādīja uz vietu, kur jauneklis cīnījās ar nāvi.

«Klausieties,» vecais sauca, «viņš kliedza atkal! Viņš vēl ir dzīvs. Heiling, glābiet viņu, glābiet viņu!»

Svešinieks atkal pasmaidīja un palika nekustīgs kā statuja.

«Es jums esmu darījis pāri,» vecais vīrs brēca, nokrizdams uz ceļiem un lauzīdams rokas. «Atriebieties, atņemiet man visu, atņemiet man dzīvību, iemetiet mani ūdenī pie jūsu kājām, un, ja cilvēks var nomirt nepretojies, es miršu, nepakustinādams ne roku, ne kāju! Dariet to, Heiling, dariet to, bet glābiet manu zēnu! Viņš ir pārāk jauns, Heiling, pārāk jauns, lai mirtu.»

«Paklausieties,» svešinieks sacīja, stingri satverdams vecā vīra roku. «Es gribu dzīvību pret dzīvību, un šeit ir viena no tām. Mans bērns nomira sava tēva acu priekšā daudz lielākās mokās un sāpēs, nekā patlaban pārcieš šis savas māsas apmelotājs. Jūs smējāties… jūs smējāties savai meitai sejā, kad nāve jau bija uzlikusi viņai savu roku... jūs smējāties par mūsu ciešanām toreiz. Ko jūs par tām domājat tagad? Paskatieties, paskatieties!»

Runādams svešinieks norādīja uz jūru. Pār tās līmeni izdzisa vājš kliedziens; mirstošā cilvēka pēdējā nāves cīņa dažus mirkļus saviļņoja ūdeni, un tad vieta, kur viņš bija nogrimis savā priekšlaicīgajā kapā, vairs nebija atšķirama no apkārtējiem ūdeņiem.

Bija pagājuši trīs gadi, kad kāds džentlmenis izkāpa no privātas karietes pie kāda Londonas advokāta durvīm, kurš toreiz bija pazīstams kā ne sevišķi izvēlīgs savos darījumos, un lūdza ar viņu sarunu svarīgā lietā. Lai gan viņš, acīm redzot, bija vēl diezgan jauns, seja viņam bija bāla, kalsna un drūma; un nemaz nevajadzēja asās advokāta uztveres, lai ar vienu skatienu atklātu, ka slimība un ciešanas viņa izskatu bija pārvērtušas vairāk, nekā laiks to būtu varējis izdarīt divos mūžos.

«Es vēlētos, lai jūs uzņematies nokārtot dažus manus juridiskos darījumus,» svešinieks sacīja.

Advokāts padevīgi paklanījās un paskatījās uz lielo vīstokli, ko džentlmenis turēja rokā. Viņa apmeklētājs ievēroja šo skatienu un turpināja.

«Tā nav parasta lieta,» viņš sacīja, «un šos papīrus es esmu ieguvis ar lielām grūtībām un izdevumiem.»

Advokāts vēl bažīgāk paskatījās uz papīru saini, bet viņa apmeklētājs, to atraisīdams, parādīja daudz parādzīmju līdz ar daudzu citu dokumentu kopijām un dažādiem aktiem.

«Par šiem papīriem,» klients sacīja, «cilvēks, kas tos parakstījis, ir, kā jūs redzat, apņēmies samaksāt lielas naudas summas dažu gadu laikā. Toreiz starp viņu un cilvēkiem, kuru rokās šie papīri vispirms nonāca un no kuriem es tos visus pamazām ieguvu par trīskāršu un četrkāršu vērtību, pastāvēja mutiska vienošanās, ka šo aizņēmumu termiņus līdz zināmam laikam arvien pagarinās. Šī vienošanās nekur nav rakstiski apstiprināta. Pēdējā laikā viņš ir cietis daudz zaudējumu, un, ja viņam uzreiz būtu jāsamaksā visi šie parādi, tas viņu izputinātu.»

«Tas viss kopā ir vairāki tūkstoši mārciņu,» advokāts konstatēja, pārlūkodams papīrus.

«Tā ir,» klients atteica.

«Kā tad mēs rīkosimies?» advokāts jautāja.

«Rīkosimies!» negaidīti sparīgi iesaucās klients. «Liksim lietā visu likuma mašinēriju, katru viltību, ko var izdomāt gudrs prāts un izpildīt nelietīga sirds; godīgus un negodīgus līdzekļus, atklātu likuma apiešanu, ko atbalsta visizveicīgāko juristu viltība. Es gribu redzēt, ka viņš mirst šausmīgā un moku pilnā nāvē. Es gribu redzēt, ka viņu izputina, atņem un pārdod viņa zemi un mantu, padzen viņu no mājām, liek viņam vecuma dienās ubagot un nomirt cietumā.»

«Bet izdevumi, manu dārgo ser, izdevumi par visu šo,» advokāts iebilda, atguvies no acumirklīgā pārsteiguma. «Ja apsūdzētais ir nabadzīgs, ser, kas tad samaksās izdevumus?»

«Nosauciet jebkuru summu,» svešinieks atteica, un viņa roka uztraukumā trīcēja tik stipri, ka viņš gandrīz nevarēja noturēt spalvu, ko runādams bija satvēris. «Jebkuru summu - un tā būs jūsu. Nebīstieties, cilvēk, nosaukt man to! Es nedomāšu, ka tas ir par daudz, ja vien jūs varat sasniegt manu mērķi.»

Advokāts uz labu laimi nosauca prāvu summu kā avansu, lai nodrošinātos pret iespējamiem zaudējumiem, bet vairāk gan kārodams pārliecināties, cik tālu viņa klients tiešām grib iet, nekā cerēdams, ka viņa prasības apmierinās. Svešinieks izrakstīja čeku savam baņķierim par visu šo summu un aizgāja.

Čeku apmaksāja, un advokāts, redzēdams, ka uz dīvaino klientu var paļauties, nopietni ķērās pie darba. Vairāk nekā divus gadus bez pārtraukuma misters Heilings veselām dienām sēdēja kantorī, šķirstīdams arvien pieaugošās papīru kaudzes. Acis tam priekā mirdzēja, kad tas atkal un atkal pārlasīja protestus, lūgumus pēc termiņu pagarinājuma, norādījumus par neizbēgamu sabrukumu, kas draud pretējai pusei.

Lūgums sekoja lūgumam un process procesam. Visiem lūgumiem pēc īsas termiņa pagarināšanas sekoja tikai viena atbilde: jāmaksā. Zemi, mājas, iekārtu - visu pēc kārtas paņēma daudzie izpildraksti, un arī vecais vīrs pats būtu ticis ieslodzīts cietumā, ja nebūtu izglābies no ierēdņu modrības un aizbēdzis.

Heilinga nepielūdzamais naids, ko nekādā ziņā neapmierināja viņa vajāšanas panākumi, simtkārt pieauga, redzot postu, ko bija radījis. Kad viņš uzzināja par vecā vīra bēgšanu, viņa dusmas nebija valdāmas. Viņš niknumā grieza zobus, plēsa matus no galvas un ar briesmīgiem lāstiem uzbruka cilvēkiem, kam bija uzdots izdarīt arestu. Viņu puslīdz nomierināja tikai atkārtoti apgalvojumi, ka bēgli katrā ziņā atradīs. Izsūtīja aģentus viņu meklēt visos virzienos; izmantoja visas iespējamās viltības, lai atrastu viņa paslēptuvi, tomēr viss velti. Pagāja pusgads, un viņš vēl nebija atrasts.

Pēdīgi kādā vēlā vakarā Heilings, kas vairākas nedēļas nebija nekur redzēts, ieradās sava advokāta privātdzīvoklī un lika pateikt, ka kāds džentlmenis viņu vēloties nekavējoties satikt. Pirms advokāts, kas augšstāvā bija pazinis šo balsi, paspēja dot rīkojumu sulainim viņu ielaist, viņš metās augšup pa kāpnēm un iegāja kabinetā bāls un bez elpas. Aizvēris durvis, lai neviens nevarētu noklausīties, viņš atslīga krēslā un klusā balsī sacīja:

«Klusu! Es viņu beidzot atradu.»

«Nevar būt!» advokāts izsaucās. «Vareni, godājamo ser, vareni!»

«Viņš slēpjas kādā nožēlojamā graustā Kemdentaunā,» Heilings turpināja.

«Varbūt ir pat labi, ka mēs viņu pazaudējām no acīm, jo viņš tur visu laiku ir dzīvojis viens pats visdziļākajā postā, un viņš ir nabags... ļoti nabags.»

«Labi,» advokāts sacīja. «Jūs, protams, gribat, lai apcietināšanu izdara rīt.»

«Jā,» Heilings atbildēja, - Pagaidiet! Nē! Parīt. Jūs esat pārsteigts, ka es vēlos, lai to atliek,» viņš piemetināja, drausmīgi pasmaidīdams, «bet es biju piemirsis. Parīt viņa dzīvē ir svarīga diena, lai to izdara tad.»

«Labi,» advokāts sacīja. «Jūs uzrakstīsit rīkojumu ierēdnim?»

«Nē, lai viņš atnāk šurp astoņos vakarā, un es pats viņu pavadīšu.»

Norunātajā vakarā viņi satikās un, noīrējuši karieti, lika kučierim apstāties pie vecā Penkresrouda stūra, kur atrodas draudzes darba nams. Bija gluži tumšs, kad viņi tur ieradās un, iedami gar veterinārās slimnīcas aklo sienu, iegriezās mazā sānieliņā, ko sauc vai toreiz sauca par Mazo Koledžas ielu un kas, lai kāda tā būtu tagad, tajās dienās bija diezgan neapdzīvota vieta, kam apkārt atradās gandrīz vienīgi lauki un grāvji.

Uzvilcis savu ceļa cepuri dziļi pār seju un satinies mētelī, Heilings apstājās pie nožēlojamākās mājas visā ielā un viegli pieklauvēja pie durvīm. Tās tūliņ atvēra kāda sieviete, kas, viņu pazinusi, paklanījās, un Heilings, pačukstējis policistam palikt lejā, klusu uzgāja pa kāpnēm un, atvēris priekšistabas durvis, tūliņ devās iekšā.

Tas, ko viņš meklēja un bezgalīgi ienīda, - tagad vecs, sabrucis vīrs, - sēdēja pie kaila galda, uz kura atradās nožēlojama svece. Svešiniekam ienākot, viņš sarāvās un nedroši piecēlās kājās.

«Kas tad nu, kas tad nu?» vecais vīrs vaicāja. «Vai atkal kāda jauna nelaime? Ko jūs vēlaties?»

«Parunāt ar jums," Heilings atbildēja.

To sacīdams, viņš apsēdās galda otrā galā un, nometis mēteli un cepuri, atklāja savu seju.

Likās, ka vecais vīrs acumirklī zaudēja spēju runāt. Viņš atkrita krēslā un, saņēmis rokas, cieši skatījās uz parādību, un acīs viņam jaucās riebums un bailes.

«Šodien paiet seši gadi,» teica Heilings, «kopš es atprasīju dzīvību, ko jūs man bijāt parādā par mana bērna dzīvību. Blakus jūsu meitas nedzīvajām miesām es zvērēju dzīvot, lai atriebtos. Es nekad ne mirkli neesmu novērsies no sava mērķa, bet, ja es to būtu darījis, pietiktu iedomāties viņas padevīgo, ciešanu pilno skatienu, viņai izdziestot, vai mūsu nevainīgā bērna izdilušo sejiņu, lai es tiktu atkal stiprināts savam uzdevumam. Manu pirmo atmaksu jūs labi atminaties; šī būs pēdējā.»

Sirmgalvis nodrebēja, un viņa rokas bezspēcīgi noslīga gar sāniem.

«Rīt es atstāju Angliju,» Heilings teica pēc klusuma brīža. «Šonakt es jūs dzīvu nododu kapam, kam jūs atdevāt viņu... cietumam bez cerības...»

Viņš pavērsa acis pret vecā vīra seju un apklusa. Pacēlis sveci pie sirmgalvja sejas, viņš to atkal uzmanīgi nolika un atstāja istabu.

«Jums vajadzētu veco apraudzīt,» viņš teica sievietei, atvērdams durvis un mādams policistam sekot viņam uz ielas. «Man liekas, ka viņš ir slims.»

Sieviete aizvēra durvis, steigšus uzskrēja pa kāpnēm un atrada veco bez dzīvības.

Zem vienkārša akmens vienā no visklusākajām un vientuļākajām Kentas kapsētām, kur aug lauku puķes un zāle un kur mierīgā apkārtnes ainava ir pati skaistākā Anglijas dārzā, atdusas jaunās mātes un viņas bērniņa kauli. Bet tēva trūdi nav pie viņiem, un advokāts kopš šīs nakts nav ieguvis ne mazāko norādījumu par sava dīvainā klienta tālāko likteni.

Kad vecais vīrs bija beidzis savu stāstu, viņš piegāja pie drēbju pakaramā vienā stūrī un, paņēmis savu cepuri un mēteli, ļoti apdomīgi tos uzģērba, tad, neteikdams vairāk ne vārda, lēni izgāja ārā. Tā kā džentlmenis ar mozaīkas pogām bija aizmidzis un lielākā kompānijas daļa pilnīgi nodevusies tādai uzjautrinošai nodarbībai kā sveces tauku pilināšanai viņa groka glāzē, misters Pikviks piecēlās neievērots un, nokārtojis pats savu un mistera Vellera rēķinu, šī džentlmeņa pavadībā izgāja pa «Žagatas un Stumbeņa» durvīm.

^{1 - Ņugeita - Londonas centrālais cietums kriminālnoziedzniekiem. Šis cietums atrodas Pāvila katedrāles rajonā; to pa daļai sagrāva 1780. gada nemieros, ko bija izraisījusi pretkatoliskā aģitācija (tā saucamais lorda Gordona dumpis, ko Dikenss aprakstījis romānā «Barnebijs Radžs»), bet pēc tam atkal atjaunoja. Pagājušā gadsimta 80. gados tas tika slēgts.}