Pikvika kluba piezīmes

XXXIV NODAĻA

- Man gribētos zināt, ko šorīt brokastīs ēdis zvērināto priekšsēdētājs, lai nu kas viņš tāds būtu, - liktenīgajā četrpadsmitā februāra rītā teica misters Snodgrass - vienkārši tādēļ, lai kaut ko sacītu.

- Ā, - Perkers atteica, - es ceru, ka kaut ko labu.

- Kāpēc? - misters Pikviks jautāja.

- Ļoti svarīgi, godājamo ser, ārkārtīgi svarīgi, - Perkers atbildēja. - Ar labsirdīgu, apmierinātu, krietni pabrokastojušu zvērināto var kaut ko iesākt. Neapmierināti vai izsalkuši zvērinātie, godājamo ser, vienmēr spriež par labu sūdzētājam.

- Lai dievs pasarg! - misters Pikviks teica, ļoti apmulsis. - Kāpēc viņi tā dara?

- Nu, es nezinu, - aukstasinīgi atbildēja mazais vīriņš, - man šķiet, lai ietaupītu laiku. Ja tuvojas laiks pusdienot, priekšsēdētājs izvelk pulksteni, kad zvērinātie aizgājuši apspriesties, un saka: «Ak dievs, džentlmeņi, ziņoju, ka bez desmit minūtēm pieci! Es, džentlmeņi, pusdienas ēdu piecos.» - «Es arī,» saka visi pārējie, atskaitot divus, kam būtu vajadzējis pusdienot jau trijos un kas tāpēc vēl vairāk steidzas beigt.

Priekšsēdētājs pasmaida un ieliek pulksteni kabatā: «Nu, džentlmeņi, ko mēs sacīsim? Sūdzētājs vai apsūdzētājs, džentlmeņi? Kas uz maini attiecas, džentlmeņi, es gandrīz domāju - es saku: gandrīz domāju, bet lai tas jūs neiespaido, - es gandrīz domāju, ka taisnība ir sūdzētājam.» Pēc šiem vārdiem divi vai trīs citi katrā ziņā saka, ka arī viņi tā domājot, - un, protams, tā viņi arī domā, - un tālāko nokārto ļoti omulīgi un pilnīgā vienprātībā. Desmit minūtes pāri deviņiem! - mazais vīriņš piebilda, paskatīdamies savā pulkstenī. - Laiks doties ceļā, cienījamo ser. Ja iztiesā lietu par laulības solījuma laušanu, tiesas zāle parasti ir pārpildīta. Labāk, cienījamo ser, lieciet izsaukt karieti, citādi mēs nokavēsim.

Misters Pikviks tūdaļ nekavējoties pazvanīja, un, kad piebrauca kariete, četri pikvikieši un misters Perkers iekāpa tajā un brauca uz Gildhollu¹; Sems Vellers, misters Lautens un zilā soma viņiem sekoja ormaņa ratos.

- Lauten, - Perkers teica, kad viņi bija sasnieguši tiesas vestibilu, - novietojiet mistera Pikvika draugus studentu ložā! Misteram Pikvikam pašam vislabāk sēdēt blakus man. Nāciet šeit, godājamo ser, nāciet šeit!

Un, saņēmis misteru Pikviku aiz svārku piedurknes, mazais vīriņš viņu aizveda pie zema sēdekļa tieši zem karalisko juriskonsultu soliem; šis sēdeklis ir ierīkots atornejiem, jo no šīs vietas tiem ērti iečukstēt juriskonsultam ausī paskaidrojumus, kas lietas gaitā varētu izrādīties nepieciešami. Lielākajai skatītāju daļai uz šī sola sēdošie nav redzami, jo viņi sēž daudz zemāk kā par aizstāvjiem, tā par publiku, kuras sēdekļi atrodas uz paaugstinājuma. Viņi sēž ar muguru pret aizstāvjiem un publiku un ar sejām pret tiesnesi.

- Tā ir liecinieku loža, man šķiet? - misters Pikviks teica, norādīdams sev pa kreisi uz kaut ko līdzīgu kancelei ar misiņa margām.

- Tā ir liecinieku loža, godājamo ser, - Perkers atbildēja, izņemdams lielu daudzumu papīru no zilās somas, ko Lautens tikko bija nolicis viņam pie kājām.

- Un tur, - misters Pikviks turpināja, norādīdams uz pāri iežogotu solu sev pa labi, - tur sēž zvērinātie, vai ne?

- Tā ir tā vieta, godājamo ser, - Perkers atbildēja, sizdams pa savas šņaucamās dozes vāku.

Misters Pikviks ļoti uztraukts piecēlās un aplūkoja tiesas zāli. Galerijā jau sēdēja krietni daudz skatītāju un aizstāvju solos paprāvs skaits džentlmeņu parūkās, kuri visi kopā sastādīja skaistu un daudzveidīgu degunu un vaigbārdu kolekciju, ar kādām pelnīti var lepoties Anglijas aizstāvju sols. Tie džentlmeņi, kam bija klāt aktis, turēja tās tik uzkrītoši, cik vien tas bija iespējams, un laiku pa laikam pakasīja ar tām degunu, lai vēl vairāk pievērstu tām skatītāju uzmanību. Citi džentlmeņi, kas nevarēja parādīt aktis, turēja padusēs biezus oktāvas² sējumus ar sarkanām zīmītēm mugurpusē, iesietus sadegušas maizes garozas krāsas vākos, kuru tehniskais apzīmējums ir «juristu teļāda». Citi, kam nebija ne aktu, ne grāmatu, turēja rokas kabatās un rādīja tik gudru izskatu, cik vien iespējams, un vēl citi ļoti nemierīgi un nopietni staigāja šurpu turpu, lai kaut tādā veidā izraisītu nepiedzīvojušo skatītāju apbrīnošanu. Misteram Pikvikam par lielu izbrīnu, visi bija sadalījušies nelielās grupās un pavisam mierīgā garā pļāpāja un apsprieda dienas jaunumus - it kā nekāda tiesas sēde nebūtu sagaidāma.

Tad mistera Pikvika uzmanību piesaistīja misters Fankijs, kas ienācis viņam paklanījās un apsēdās aiz karaļa juriskonsultiem paredzētā sola. Tikko misters Pikviks bija atbildējis uz sveicienu, parādījās seržants Snabins, tam sekoja misters Mellerds, kas pa pusei aizsedza seržantu, nolikdams uz tā galda lielu, sarkanu somu. Paspiedis roku Perkeram, misters Mellerds izgāja. Tad ienāca vēl divi vai trīs seržanti, un viens no viņiem, ar resnu vēderu un sarkanu seju, draudzīgi pamāja seržantam Snabinam un teica, ka esot jauks rīts.

- Kas ir tas vīrs ar sarkano seju, kas teica, ka esot jauks rīts un pamāja mūsu aizstāvim? - misters Pikviks čukstēja.

- Seržants Bazfazs, - Perkers atbildēja. - Viņš ir pret mums, viņš vada otru pusi.

Džentlmenis aiz viņa ir misters Skimpins, viņa palīgs.

Misters Pikviks, izjuzdams dziļu riebumu pret šī cilvēka aukstasinīgo neģēlību, pašlaik gribēja jautāt, kā seržants Bazfazs, pretējās puses aizstāvis, uzdrīkstoties teikt seržantam Snabinam, viņa aizstāvim, ka esot jauks rīts, kad visi aizstāvji piecēlās kājās un tiesas sulaiņi skaļi iesaucās: «Klusu!» Paskatīdamies visapkārt, viņš redzēja, ka ienācis tiesnesis.

Tiesnesis Steirlijs (kas vadīja sēdes pa galvenā tiesneša slimības laiku) bija ārkārtīgi maza auguma un tik resns, ka likās sastāvam tikai no sejas un vestes. Viņš ievēlās zālē uz divām īsām, līkām kājiņām un, cienīgi pamājis ar galvu aizstāvjiem, kas tikpat cienīgi pamāja viņam, novietoja savas īsās kājiņas zem galda, bet savu mazo trīsstūraino cepuri uz tā; un, kad tiesnesis Steirlijs to bija izdarījis, no viņa varēja redzēt tikai divas mazas, aizdomu pilnas actiņas, platu, sārtu seju un apmēram pusi no lielas un ļoti komiskas parūkas.

Tikko tiesnesis bija apsēdies, tiesas sulainis zālē pavēlošā balsī iesaucās: «Klusu!» - kam atsaucoties kāds cits sulainis galerijā nikni uzsauca: «Klusu!» - un pēc tam vēl trīs vai četri sulaiņi sauca: «Klusu!» - balsī, kas izteica sašutuma pilnu brīdinājumu.

Kad tas bija padarīts, kāds melni ģērbies džentlmenis, kas sēdēja zemāk par tiesnesi, sāka izsaukt zvērināto vārdus, un pēc lielas klaigāšanas noskaidrojās, ka ieradušies tikai desmit speciālie zvērinātie. Tad seržants Bazfazs lūdza nozīmēt atvietotājus.

Džentlmenis melnajā apģērbā sāka meklēt speciālajam zvērināto sastāvam divus no parastajiem zvērinātajiem un tūliņ noķēra kādu sakņu tirgotāju un kādu aptiekāru.

- Atsaucieties, džentlmeņi, lai jūs varētu nozvērināt! - teica džentlmenis melnajā apģērbā. - Ričards Apvičs!

- Šeit, - teica sakņu tirgotājs.

- Tomass Grofins!

- Šeit, - teica aptiekārs.

- Paņemiet grāmatu, džentlmeņi! Jums būs tiesāt pareizi un patiesīgi...

- Es lūdzu tiesas piedošanu, - teica aptiekārs, garš, tievs vīrs ar dzeltenu seju, - bet es ceru, ka tiesa mani atvainos.

- Uz kāda pamata, šer? - tiesnesis Steirlijs vaicāja.

- Man nav palīga, milord, - aptiekārs atteica.

- Tur es nekā nevaru darīt, ser, - tiesnesis Steirlijs atbildēja. - Jums būtu vajadzējis kādu pieņemt.

- Es to nevaru atļauties, milord, - aptiekārs iebilda.

- Jums to vajag varēt, - tiesnesis atsaucās piesarkdams, jo tiesnesis Steirlijs bija viegli sakaitināms un pretī runāšanu necieta.

- Es zinu, ka man to vajadzētu varēt, milord, ja man klātos tik labi, kā es to esmu pelnījis, bet man neklājas tik labi, - aptiekārs atbildēja.

- Nozvēriniet šo džentlmeni! - pavēloši teica tiesnesis.

Tiesas sulainis nebija paspējis izteikt vairāk kā: «Jums būs tiesāt pareizi un patiesīgi,» - kad aptiekārs viņu atkal pārtrauca.

- Vai mani patiešām nozvērinās, milord? - aptiekārs vaicāja.

- Protams, ser, - atbildēja mazais, īgnais tiesnesis.

- Labi, milord, - rezignēti atsaucās aptiekārs. - Tad, pirms vēl šī tiesas sēde būs beigusies, notiks slepkavība. Tas ir viss. Lūdzu, nozvēriniet mani, ser!

Un, pirms tiesnesis bija atradis vārdus, ko sacīt, aptiekārs bija nozvērināts.

- Es gribu teikt tikai to, milord, - aptiekārs sacīja, ļoti mierīgi apsēzdamies, - ka manā veikalā ir palicis vienīgi izsūtāmais zēns. Viņš, milord, ir ļoti jauks zēns, bet zāles visai labi nepazīst, un es zinu, ka viņš ir stingri pārliecināts, ka angļu sāls nozīmē oksālskābi un sennas sīrups - miega zāles. Tas ir viss, milord.

To pasacījis, garais aptiekārs ērti ierīkojās sēdeklī un, rādīdams apmierinātu sejas izteiksmi, likās sagatavojies uz visļaunāko.

Misters Pikviks ar visdziļākajām šausmām skatījās uz aptiekāru, kad tiesas zālē bija vērojams neliels satraukums un tūliņ pēc tam pilnīgā sabrukuma stāvoklī ieveda misis Bārdlu, ko atbalstīja misis Klapinsa, un nosēdināja uz tā paša sola, uz kura sēdēja misters Pikviks, tikai otrā galā. Tad misters Dodsons viņai pasniedza milzīgu lietussargu un misters Fogs - pāri koka pazoļu. Abi šie džentlmeņi šim gadījumam bija sagatavojuši ļoti simpātiskas un melanholiskas sejas. Tad parādījās misis Sendersa, kas ieveda māsteru Bārdlu. Ieraudzījusi savu bērnu, misis Bārdla satrūkās; pēkšņi atguvusies, viņa to skūpstīja kā neprātīga, un tad, atkal ieslīgusi histēriskā neatmaņā, šī krietnā lēdija lūdza, lai kāds pasakot, kur šī atrodoties. Atbildes vietā misis Klapinsa un misis Sendersa novērsa galvas un raudāja, bet misteri Dodsons un Fogs lūdza sūdzētāju nomierināties. Seržants Bazfazs sparīgi berzēja acis ar lielu, baltu kabatas lakatiņu un zīmīgi paskatījās uz zvērinātajiem, kamēr tiesnesis bija redzami aizkustināts un daži no skatītājiem, lai savaldītu savas jūtas, sāka klepot.

- Tiešām ļoti laba izdoma, - Perkers pačukstēja misteram Pikvikam. - Šie Dodsons un Fogs ir vareni zeļļi. Lieliski izdomāts, kā izsaukt efektu, lieliski, godājamo ser.

Kamēr Perkers runāja, misis Bārdla pamazām sāka atlabt, un misis Klapinsa, rūpīgi pārbaudījusi, vai visas māstera Bārdla pogas atrodas attiecīgajos pogcaurumos, nostādīja viņu uz tiesas zāles grīdas mātei priekšā, - šajā izdevīgajā stāvoklī viņam katrā ziņā bija jāmodina tiesneša un zvērināto pilnīga līdzjūtība un simpātijas. Taču tur nostādīt viņu izdevās tikai pēc lielas pretošanās un asaru liešanas, jo jaunajam džentlmenim pašam bija slepenas aizdomas, ka šāda nostādīšana tieši tiesneša acu priekšā būšot tikai priekšspēle viņa tūlītējai aizvešanai uz soda vietu vai vismaz izsūtīšanai pāri jūrai uz visu mūžu.

- Bārdla un Pikviks! - sauca džentlmenis melnajā apģērbā, izsaukdams prāvu, kas sarakstā bija minēta kā pirmā.

- Es pārstāvu sūdzētāju, milord, - teica seržants Bazfazs.

- Kurš ir kopā ar jums, brāli Bazfaz? - tiesnesis vaicāja Misters Skimpins paklanījās, lai parādītu, ka tas ir viņš.

- Es pārstāvu apsūdzēto, milord, - teica seržants Snabins.

- Vai kāds ir kopā ar jums, brāli Snabin? - tiesnesis jautāja.

- Misters Fankijs, milord, - seržants Snabins atbildēja.

- Seržants Bazfazs un misters Skimpins par sūdzētāju, - teica tiesnesis, pierakstīdams šos vārdus piezīmju grāmatiņā un balsī tos lasīdams. - Par apsūdzēto seržants Snabins un misters Monkijs.

- Lūdzu piedošanu, milord, Fankijs.

- Ā, ļoti jauki, - tiesnesis atteica, - man vēl nekad nav bijis tas prieks dzirdēt šī džentlmeņa vārdu.

Misters Fankijs paklanījās un pasmaidīja, un arī tiesnesis paklanījās un pasmaidīja, un tad misters Fankijs, nosarcis līdz pat acu baltumiem, mēģināja izskatīties tā, it kā nezinātu, ka visi uz viņu raugās, - mēģinājums, kas vēl nevienam nav izdevies un gan laikam arī neizdosies.

- Turpiniet! - tiesnesis sacīja.

Tiesas sulaiņi atkal visus uzaicināja klusēt, un misters Skimpins «atklāja lietu»³, un, kad lieta bija atklāta, rādījās, ka tur gandrīz nekā nav iekšā, jo visu, ko viņš par to zināja, viņš paturēja pie sevis un pēc trim minūtēm apsēdās, atstādams zvērinātos tieši tikpat gudrus, cik tie bijuši pirms tam.

Tad piecēlās seržants Bazfazs ar visu cieņu un diženību, kādu prasīja lietas nopietnais raksturs, un, kaut ko pačukstējis Dodsonam un īsi apspriedies ar Fogu, savilka mantiju pār pleciem, sakārtoja parūku un uzrunāja zvērinātos.

Seržants Bazfazs iesāka ar apgalvojumu, ka nekad visā savas profesionālās karjeras laikā, - kopš pirmā brīža, kad viņš nodevies jurisprudences studijām un praksei, - nekad viņš neesot ķēries pie kādas lietas ar tik dziļu saviļņojumu un ar tik smagu atbildības sajūtu; viņš gribētu sacīt, ka nekad nebūtu uzņēmies tādu atbildību, ja viņu neiedvesmotu un neatbalstītu stipra apziņa, ko pareizāk saukt par drošu pārliecību, ka šie cēlie un inteliģentie divpadsmit vīri, ko viņš tagad redzot uz sola savā priekšā, aizstāvēšot tiesu un taisnību jeb, citiem vārdiem, smagi apvainoto un nomākto - viņa klienti.

Advokāti vienmēr sāk runu tādā veidā, jo tā viņi nodibina vislabākās attiecības ar zvērinātajiem un liek tiem domāt, ka šie gan esot ļoti gudri vīri. Tūliņ tika panākts acīm redzams iespaids, jo daži zvērinātie ļoti cītīgi sāka rakstīt plašas piezīmes.

- Jūs, džentlmeņi, dzirdējāt no mana mācītā drauga, - seržants Bazfazs turpināja, labi zinādams, ka no šī mācītā drauga džentlmeņi zvērinātie absolūti nekā nav dzirdējuši, - jūs, džentlmeņi, dzirdējāt no mana mācītā drauga, ka jūsu priekšā ir lieta par laulības solījuma laušanu, kurā nodarītie zaudējumi novērtēti par tūkstoš pieci simti mārciņām. Bet jūs no mana mācītā drauga nedzirdējāt, tāpēc, ka mana mācītā drauga uzdevumos neietilpa jums to pateikt, kādi ir šīs lietas fakti un apstākļi. Par šiem faktiem un apstākļiem jūs, džentlmeņi, sīkumos dzirdēsit no manis, un tos apliecinās sieviete, kam var neierobežoti ticēt un ko es vedīšu jūsu priekšā uz liecinieku sola.

Spēcīgi uzsvērdams vārdu «sola», seržants Bazfazs skaļi iebelza pa galdu un paskatījās uz Dodsonu un Fogu, kuri, ar galvām mādami, izteica seržantam savu apbrīnu un apsūdzētajam nicinošu sašutumu.

- Sūdzētāja, džentlmeņi, - seržants Bazfazs turpināja maigā un skumjā balsī, - sūdzētāja ir atraitne - jā, džentlmeņi, atraitne. Nelaiķis misters Bārdls, kas daudzus gadus baudīja sava valdnieka cieņu un uzticību kā viens no viņa karalisko ienākumu sargiem, gandrīz nemanāmi aizgāja no šīs pasaules, lai kaut kur citur meklētu mieru un atpūtu, kādu muitas nams nekad nevar sniegt.

Izsakot šo patētisko vēstījumu par mistera Bārdla nāvi, kuras kādā dzertuvē bija iesists pa galvu ar kvartas krūzi, seržanta balss iedrebējās, un viņš saviļņots turpināja:

- Neilgi pirms nāves viņš bija atstājis savu izskatu kādam mazam puisēnam. Ar šo mazo puisēnu, vienīgo ķīlu no sava nelaiķa muitnieka, misis Bārdla noslēdzās no pasaules Gosvelstrītas mierā un klusumā, un šeit viņa savas viesistabas logā izlika zīmīti, uz kurai bija rakstīts: «Izdod dzīvokli neprecētam džentlmenim. Apjautāties šeit.»

Seržants Bazfazs apklusa, kamēr daži džentlmeņi no piesēdētājiem pierakstīja šī dokumenta tekstu.

- Vai datuma nav, ser? - kāds zvērinātais jautāja.

- Datuma nav, džentlmeņi, - seržants Bazfazs atbildēja, - bet es esmu pilnvarots teikt, ka tas ticis novietots sūdzētājas viesistabas logā tieši pirms trijiem gadiem. Es lūdzu zvērinātos pievērst uzmanību šī dokumenta vārdiskajam saturam: «Izdodams dzīvoklis neprecētam džentlmenim!» Misis Bārdlas uzskati par pretējo dzimumu, džentlmeņi, dibinājās uz viņas zudušā laulātā drauga nenovērtējami labo īpašību ilgiem novērojumiem. Viņai nebija baiļu, viņai nebija aizdomu, viņai nebija šaubu - tikai uzticība un paļāvība. «Misters Bārdls,» teica atraitne, «misters Bārdls bija goda vīrs, misters Bārdls bija vīrs, kas turēja vārdu, misters Bārdls nebija krāpnieks, misters Bārdls pats kādreiz bija neprecējies džentlmenis. Pie neprecēta džentlmeņa es meklēšu aizsardzību, palīdzību, atbalstu un mierinājumu. Neprecētā džentlmenī es vienmēr redzēšu kaut ko tādu, kas man atgādinās to, kas bija misters Bārdls, kad iekaroja manu jauno un nepiedzīvojušo sirdi. Tāpēc es izīrēšu savu dzīvokli neprecētam džentlmenim.» Šī skaistā un aizkustinošā impulsa pamudināta (viens no mūsu nepilnīgās dabas labākajiem impulsiem, džentlmeņi), vientuļā un atstātā atraitne nosusināja asaras, iekārtoja pirmo stāvu, spieda savu nevainīgo zēnu pie savām mātes krūtīm un novietoja paziņojumu viesistabas logā. Vai tas palika tur ilgi? Nē. Čūska glūnēja, deglis bija pielikts, mīna sagatavota, sapieris un spridzinātājs strādāja.

Sludinājums nebija atradies viesistabas logā ne trīs dienas - trīs dienas, džentlmeņi, - kad kāda būtne, kas staigāja uz divām kājām un ārēji pilnīgi izskatījās pēc cilvēka, nevis pēc nezvēra, pieklauvēja pie misis Bārdlas nama durvīm. Viņš apjautājās šeit, viņš dzīvokli noīrēja, un tūliņ nākošajā dienā viņš tajā iekravājās. Šis vīrs bija Pikviks

- Pikviks, apsūdzētais.

Seržants Bazfazs, kas bija runājis tik sparīgi, ka viņa seja bija pietvīkusi tumši sārta, apklusa, lai atvilktu elpu. Klusums pamodināja tiesnesi Steirliju, kas nekavējoties kaut ko pierakstīja ar tintē neiemērktu spalvu un turklāt pieņēma neparasti dziļdomīgu izskatu, lai iedvestu zvērinātajiem pārliecību, ka visdziļākās domas viņš domā tad, kad acis aizvērtas. Seržants Bazfazs turpināja:

- Par šo cilvēku, Pikviku, es runāšu maz. Tas ir maz pievilcīgs temats, un es, džentlmeņi, neesmu tāds cilvēks, tāpat arī jūs, džentlmeņi, (neesat tādi cilvēki, kam patīk vērot atbaidošu bezsirdību un sistemātisku neģēlību.

Šai vietā misters Pikviks, kas kādu laiku klusēdams bija cieties, spēji sakustējās, it kā viņam prātā būtu ienākusi doma uzbrukt seržantam Bazfazam taisnības un likuma gaišā vaiga priekšā. Brīdinošs Perkera žests viņu atturēja, un viņš klausījās mācītā džentlmeņa runas turpinājumu ar sašutuma pilnu seju, kas asi kontrastēja ar apbrīnas pilnajām misis Klapinsas un misis Sendersas sejām.

- Es saku - sistemātiska neģēlība, džentlmeņi, - seržants Bazfazs turpināja, uzrunādams misteru Pikviku un ar skatienu to caururbdams. - Un, ja es saku - sistemātiska neģēlība, tad atļaujiet man arī sacīt apsūdzētajam Pikvikam, ja viņš atrodas tiesas zālē (un man ir sacīts, ka viņš šeit atrodoties), ka no viņa puses būtu bijis pieklājīgāk, piedienīgāk, saprātīgāk un taktiskāk, ja viņš nebūtu ieradies.

Atļaujiet man, džentlmeņi, viņam sacīt, ka nekādi neapmierinātības pilni vai nepiekrītoši žesti, kādus viņš šai tiesas zālē varētu atļauties, pie jums nekā nepanāks, ka jūs zināsit, kā tos saprast un novērtēt. Lai man atļauts viņam pateikt vēl to, ka aizstāvis, kā milords jums, džentlmeņi, to var apliecināt, aizstāvot sava klienta lietu, nedrīkst tikt iebiedēts, apdraudēts vai apklusināts un ka katrs mēģinājums darīt vienu vai otru, pirmo vai pēdējo kritīs atpakaļ uz mēģinātāja galvu, vai nu viņš būtu sūdzētājs, vai apsūdzētais, vai viņa vārds būtu Pikviks vai Nokss, vai Stokss, vai Stails, vai Brauns, vai Tompsons.

Šī mazā novirzīšanās no temata, protams, sasniedza gaidīto mērķi, un visu acis pievērsās misteram Pikvikam. Seržants Bazfazs, pamazām atguvies no morāliskā sašutuma, ko pats sevī bija uzkurinājis, turpināja:

- Es jums pierādīšu, džentlmeņi, ka Pikviks divus gadus pastāvīgi un bez pārtraukuma dzīvojis misis Bārdlas namā. Es jums pierādīšu, ka misis Bārdla visu šo laiku viņu apkalpojusi, rūpējusies par viņa ērtībām, vārījusi viņam ēdienu, devusi viņa veļu mazgātājai un pēc mazgāšanas to lāpījusi, vēdinājusi un sagatavojusi valkāšanai un, īsi sakot, baudījusi pilnīgi viņa uzticību. Es jums pierādīšu, ka viņš daudzos gadījumos devis pa puspensam un dažos gadījumos pat sešus pensus viņas mazajam puisēnam, un ar liecinieku, kura liecību manam mācītajam draugam nebūs iespējams apšaubīt vai apgāzt, es jums pierādīšu, ka vienreiz viņš, noglaudījis puisēna galvu un apjautājies, vai tas pēdējā laikā esot laimējis murmuļu spēlē (kas, cik es saprotu, ir ļoti iecienīta bumbiņu spēle mūsu pilsētas jaunatnes vidū), teicis šos ievērojamos vārdus:

«Vai tev negribētos dabūt citu tēvu?» Es jums, džentlmeņi, tālāk pierādīšu, ka apmēram kopš gada Pikviks pēkšņi sācis ilgākus laika sprīžus būt prom no mājas, it kā nolēmis pamazām atsvešināties no manas klientes, bet es jums pierādīšu arī to, ka viņa apņēmība šai laikā vēl nav bijusi pietiekami stingra vai arī bija ņēmušas virsroku viņa labākās jūtas, ja viņam tādas ir, - vai arī manas klientes pievilcība un priekšzīmīgās īpašības uzvarēja viņa gļēvos nodomus, jo kādreiz, atgriezies no provinces, viņš tai nepārprotami un formāli piedāvāja laulības, iepriekš tomēr īpaši parūpējies, lai viņu svinīgajai norunai nebūtu liecinieku, un es jums varu pierādīt ar viņa paša trīs draugu liecībām (tie ir ļoti nelabprātīgi liecinieki, džentlmeņi, ļoti nelabprātīgi), ka tajā rītā viņi to atrada turam sūdzētāju savās rokās un mierinot viņas satraukumu ar glāstiem un maigiem vārdiem.

Šī mācītā seržanta runas daļa atstāja redzamu iespaidu uz klausītājiem. Paņēmis divas ļoti mazas papīra lapiņas, viņš turpināja:

- Un tagad, džentlmeņi, vēl tikai vienu vārdu. Šai lietā figurē divas vēstules, par kurām atzīts, ka šīs vēstules rakstītas ar apsūdzētā roku, un kuras izsaka vairāk nekā veseli sējumi. Arī šīs vēstules apgaismo šī cilvēka raksturu. Tās nav atklātas, dedzīgas, daiļrunīgas vēstules, no kurām dvestu tikai maiga mīlestība. Tie ir slepeni, viltīgi, divdomīgi ziņojumi, bet laimīgā kārtā no tiem var secināt daudz vairāk nekā tad, ja tie būtu sacerēti viskvēlākajos vārdos un ar visdzejiskāko iztēli, - vēstules, kas jālasa ar uzmanīgām un aizdomīgām acīm, vēstules, ko Pikviks, acīm redzot, tolaik rakstījis, lai maldinātu un apmānītu trešās personas, kuru rokās tās varētu nonākt.

Atļaujiet man nolasīt pirmo: «Pie Gereveja⁴ plkst. 12. Dārgā misis B.! - Kotletes un tomātu mērce. Jūsu Pikviks.» Džentlmeņi, ko tas nozīmē? Kotletes un tomātu mērce. Jūsu Pikviks! Kotletes! Žēlīgais dievs! Un tomātu mērce! Džentlmeņi, vai jūtīgas un uzticīgas sievietes laimi drīkst aptumšot ar tādiem niekiem?

Nākošajai vēstulei nav vispār nekāda datuma, kas pats par sevi ir aizdomīgi.

«Dārga misis B., būšu mājās tikai rīt. Palēnām kustamies,» Un tad seko šis ļoti ievērojamais izteiciens: «Par sildāmo pudeli neuztraucieties!» Sildāmā pudele! Bet, džentlmeņi, kas tad uztraucas par sildāmo pudeli? Kad gan kāda vīrieša vai sievietes dvēseles mieru ir izpostījusi vai traucējusi sildāmā pudele, kas pati par sevi ir nekaitīgs, derīgs un - es, džentlmeņi, piemetināšu - patīkams mājturības priekšmets?

Kāpēc misis Bārdlu tik nopietni lūdz neuztraukties par šo sildāmo pudeli, ja vien (par ko nevar būt šaubu) šis vārds nav maskēts apzīmējums apslēptai ugunij, - ja tas nav lietots kāda maiga vārda vai solījuma vietā pēc iepriekš norunātas sarakstīšanās sistēmas, ko viltīgi izdomājis Pikviks, plānodams atkāpšanos, un kura nozīmi es nevaru izskaidrot? Un ko nozīmē šie vārdi par palēno kustēšanos? Cik es saprotu, tie var attiekties uz pašu Pikviku, kurš neapšaubāmi visa šī procesa laikā ir tieši noziedzīgi lēni virzījies uz priekšu, bet kura gaita tagad pilnīgi negaidot tiks paātrināta un kura riteņus, džentlmeņi, jūs visai drīz ieziedīsit, kā viņš atskārtis pats sev par postu.

Šai vietā seržants Bazfazs apklusa, lai redzētu, vai zvērinātie par viņa joku smaida, bet, tā kā to bija uztvēris tikai sakņu tirgotājs, kuram to saprast droši vien palīdzēja fakts, ka viņš pats šorīt bija izdarījis šo operāciju saviem ratiem, mācītais seržants uzskatīja par lietderīgu pirms runas beigām vēlreiz atgriezties pie drūmajiem toņiem.

- Bet pietiks par to, džentlmeni, - seržants Bazfazs teica. - Ir grūti smaidīt ar smeldzošu sirdi, nav piedienīgi jokot, kad aizskartas mūsu dziļākās jūtas. Manas klientes cerības un izredzes ir sagrautas, un tas nav pārspīlējums, ja saka, ka viņai nav palicis vairs nekā. Sludinājuma nav - bet nav arī īrnieka. Atkal un atkal iet garām piemēroti neprecēti džentlmeņi - bet neviens tos nelūdz apjautāties ne šeit, ne kaut kur citur. Mājā viss ir drūms un kluss, pat bērna balss ir apklususi, viņa bērnišķīgās rotaļas ir aizmirstas, kad viņa māte raud, tāpat viņš pametis savus murmuļus, aizmirsis parasto saucienu «iesāc!», viņš vairs nespēlē pāri un unpāri. Bet Pikviks, džentlmeņi, Pikviks, šis Gosvelstrīta tuksneša mājīgās oāzes nežēlīgais izpostītājs, - Pikviks, kas aizbēris avotu un pār mauriņu izkaisījis pelnus, - Pikviks, kas šodien nāk jūsu priekšā ar savu bezsirdīgo tomātu mērci un sildāmām pudelēm, - Pikviks vēl arvien nenosarkdams nekaunīgi paceļ savu galvu un bez nopūtas skatās uz postu, ko nodarījis. Zaudējumu atlīdzība, džentlmeņi, smaga zaudējumu atlīdzība ir vienīgais sods, kādu jūs tam varat uzlikt, un vienīgais gandarījums, kādu jūs varat piešķirt manai klientei. Un tagad viņa lūdz šo zaudējumu atlīdzību apgaismotajiem, augstsirdīgajiem, taisnīgajiem, apzinīgajiem, bezpartejiskajiem, līdzjūtīgajiem un sapratīgajiem zvērinātajiem, kas izraudzīti no viņas civilizēto līdzpilsoņu vidus.

Pēc šī skaistā runas nobeiguma seržants Bazfazs apsēdās, bet tiesnesis Steirlijs pamodās.

- Izsauciet Elizabeti Klapinsu! - pēc minūtes piecēlies, ar jaunu sparu teica seržants Bazfazs.

Tuvākais tiesas sulainis izsauca Elizabeti Tapinsu, otrs mazliet tālāk pieprasīja Elizabeti Džapkinsu, bet trešais aizelsies izskrēja uz Kingstrīta un brēca pēc Elizabetes Mafinsas, līdz aizsmaka.

Pa to laiku misis Klapinsu ar misis Bārdlas, misis Sendersas, mistera Dodsona un mistera Foga kopējām pūlēm ievietoja liecinieku ložā, un, kad viņa bija droši tikusi līdz augšējam pakāpienam, misis Bārdla nostājās uz apakšējā, turēdama vienā rokā mutautiņu un koka pazoles⁵, bet otrā stikla pudeli, kurā varēja būt, apmēram ceturtdaļa pintes ožamās sāls katram gadījumam. Misis Sendersa, kas, acis nenovērsdama, skatījās tiesnesim sejā, nostājās tai cieši blakus ar lielo lietussargu rokās un, rādīdama nopietnu seju, turēja labās rokas īkšķi pie atsperes, it kā būtu pilnīgi sagatavojusies lietussargu nekavējoties atvērt.

- Misis Klapinsa, - teica seržants Bazfazs, - lūdzu, kundze, nomierinieties!

Tikko misis Klapinsu lūdza nomierināties, viņa, protams, sāka šņukstēt ar jaunu sparu un izrādīja dažādas uztraucošas pazīmes, ka gatavojas krist nesamaņā, jo, kā viņa vēlāk izteicās, šī neesot varējusi savaldīt savas jūtas.

- Vai jūs, misis Klapinsa, atceraties, - seržants Bazfazs turpināja pēc dažiem nesvarīgiem jautājumiem, - vai jūs atceraties, ka bijāt misis Bārdlas otrā stāva dibenistabā kādā pagājušā gada jūlija rītā, kad viņa slaucīja mistera Pikvika istabas?

- Jā, milord un zvērinātie, es atceros, - misis Klapinsa atbildēja.

- Man šķiet, mistera Pikvika kabinets atradās otrajā stāvā ielas pusē?

- Jā, tā bija, ser, - misis Klapinsa apstiprināja.

- Ko jūs darījāt dibenistabā, kundze? - mazais tiesnesis jautāja.

- Milord un zvērinātie, - aizkustinoši uztraukta teica misis Klapinsa,- es jūs negribu mānīt.

- Labāk nedariet gan to, kundze, - mazais tiesnesis aizrādīja.

- Es tur atrados, - misis Klapinsa turpināja, - misis Bārdlai nezinot. Es, džentlmeņi, biju izgājusi ar mazu kurvīti, lai nopirktu trīs mārciņas sarkano kartupeļu, kas trīs mārciņas maksāja divarpus pensus, un te es ieraugu, ka misis Bārdlas ielas durvis ir pusvirā.

- Kā? - mazais tiesnesis iesaucās.

- Pa pusei atvērtas, milord, - seržants Snabins paskaidroja.

- Viņa teica «pusvirā», - ar viltīgu skatienu sacīja mazais tiesnesis.

- Tas ir tas pats, milord, - seržants Snabins atbildēja. Mazais tiesnesis noskatījās aizdomīgi un teica, ka viņš to atzīmēšot.

Tad misis Klapinsa turpināja:

- Es, džentlmeņi, iegāju, lai novēlētu labu rītu, klusām uzkāpu pa trepēm un iegāju dibenistabā. Priekšistabā, džentlmeņi, bija dzirdamas balsis un...

- Un jūs, misis Klapinsa, man šķiet, klausījāties? - seržants Bazfazs sacīja.

- Lūdzu piedošanu, ser, - majestātiski atbildēja misis Klapinsa, - es šādu rīcību nicinu. Balsis, ser, bija ļoti skaļas un pašas spiedās man ausīs.

- Labi, misis Klapinsa, jūs neklausījāties, bet jūs dzirdējāt balsis. Vai viena no tām nebija mistera Pikvika balss?

- Jā, tā bija, ser.

Un misis Klapinsa, nepārprotami paziņojusi, ka misters Pikviks sarunājies ar misis Bārdlu, pamazām vien un ar daudzu jautājumu palīdzību atkārtoja sarunu, kas mūsu lasītājiem jau zināma.

Zvērinātie kļuva domīgi, bet seržants Bazfazs pasmaidīja un apsēdās. Zvērināto izskats kļuva tiešām draudīgs, kad seržants Snabins paziņoja, ka viņš no savas puses liecinieci nenopratināšot, jo misters Pikviks uzskatot par savu pienākumu paziņot, ka viņas liecība pēc būtības esot pareiza.

Misis Klapinsa, reiz salauzusi ledu, nodomāja, ka tagad esot ļoti laba izdevība nolasīt īsu apcerējumu par savām pašas mājas lietām, tāpēc viņa nekavējoties pasteidzās informēt tiesu, ka patlaban viņa esot astoņu bērnu māte un ka šai esot slepenas cerības pēc apmēram sešiem mēnešiem dāvāt misteram Klapinsam devīto.

Šajā interesantajā vietā mazais tiesnesis, ļoti saskaities, viņu pārtrauca, un sekas bija tādas, ka šo cienījamo lēdiju līdz ar misis Sendersu bez tālākām runām mistera Džeksona pavadībā laipnā kārtā izvadīja no tiesas zāles.

- Nataniēls Vinkls! - misters Skimpins teica.

- Šeit, - atbildēja kāda vāja balss.

Misters Vinkls iegāja liecinieku ložā un, pienācīgi nozvērināts, visai pieklājīgi paklanījās pret tiesnesi.

- Neskatieties uz mani, ser! - atbildot uz sveicienu, asi teica tiesnesis. - Skatieties uz zvērinātajiem!

Misters Vinkls paklausīja pavēlei un skatījās uz vietu, kur, pēc viņa domām, vajadzētu atrasties zvērinātajiem, jo par to, ka viņš savā uztraukumā spētu kaut ko saredzēt, nevarēja būt ne runas.

Misteru Vinklu nopratināja misters Skimpins, kas, būdams daudzsološs jauns cilvēks četrdesmit trīs gadu vecumā, protams, visiem spēkiem centās samulsināt liecinieku, kas, acīm redzot, bija noskaņots par labu pretējai pusei.

- Nu, ser, - misters Skimpins teica, - esiet tik labs un pasakiet milordam un zvērinātajiem savu vārdu.

Un misters Skimpins nolieca galvu uz sāniem, lai ļoti uzmanīgi noklausītos atbildi, bet tajā pašā laikā skatījās uz zvērinātajiem, it kā likdams saprast, ka, pēc viņa domām, mistera Vinkla iedzimtā tieksme dot nepatiesas liecības pavedinās to nosaukt vārdu, kas viņam nepieder.

- Vinkls, - atbildēja liecinieks.

- Kāds jūsu kristītais vārds, ser? - dusmīgi jautāja mazais tiesnesis.

- Nataniēls, ser.

- Deniēls - un kā vēl?

- Nataniēls, ser... es gribēju teikt - milord.

- Nataniēls Deniēls vai Deniēls Nataniēls?

- Nē, milord, tikai Nataniēls... Deniēla nemaz nav.

- Kāpēc tad jūs man nupat teicāt Deniēls? - tiesnesis jautāja.

- Es tā neteicu, milord, - misters Vinkls atbildēja.

- Jūs tā teicāt, ser! - tiesnesis atbildēja, bargi saraukdams uzacis. - Kā es būtu varējis pierakstīt Deniēlu, ja jūs man tā nebūtu teicis, ser?

Uz šo argumentu, protams, neko nevarēja atbildēt.

- Misteram Vinklam ir diezgan vāja atmiņa, milord, - iejaucās misters Skimpins, atkal paskatīdamies uz zvērinātajiem. - Uzdrošinos sacīt, ka mēs atradīsim līdzekļus, kā to atsvaidzināt, pirms vēl būsim beiguši ar viņu nodarboties.

- Ieteicu jums, ser, uzmanīties, - mazais tiesnesis sacīja, draudoši uzlūkodams liecinieku.

Nabaga misters Vinkls paklanījās un centās izlikties mierīgs, bet savā uztraukumā drīzāk izskatījās kā pieķerts kabatzaglis.

- Nu, mister Vinkl, - misters Skimpins teica, - esiet tik laipns un uzklausiet mani, ser, un atļaujiet man jums ieteikt jūsu pašu labā paturēt prātā milorda brīdinājumu uzmanīties. Man šķiet, ka jūs esat apsūdzētā mistera Pikvika tuvs draugs, vai ne?

- Cik es šobrīd varu atcerēties, es pazīstu misteru Pikviku jau gandrīz...

- Lūdzu, mister Vinkl, neizvairīties atbildēt uz jautājumu. Vai jūs esat vai neesat apsūdzētā tuvs draugs?

- Es tikko gribēju teikt, ka...

- Vai jūs, ser, atbildēsit vai neatbildēsit uz manu jautājumu?

- Ja jūs neatbildēsit uz jautājumu, jūs, ser, arestēs, - mazais tiesnesis aizrādīja, paceldams acis no savas piezīmju grāmatiņas.

- Klausieties, ser, - misters Skimpins sacīja, - esiet tik laipni: jā vai nē?

- Jā, esmu, - misters Vinkls atbildēja.

- Jā, jūs esat. Un kāpēc jūs to tūlīt nevarējāt pateikt, ser? Varbūt jūs pazīstat arī sūdzētāju... ko, mister Vinkl?

- Es viņu nepazīstu, es viņu tikai esmu redzējis.

- Ak jūs viņu nepazīstat, bet esat redzējis? Tagad esiet tik labs un pasakiet džentlmeņiem zvērinātajiem: ko jūs ar to domājat, mister Vinkl?

- Es gribēju teikt, ka neesmu ar viņu tuvāk pazīstams, bet esmu viņu redzējis, apmeklēdams misteru Pikviku Gosvelstrītā.

- Cik bieži, ser, jūs esat viņu redzējis?

- Cik bieži?

- Jā, mister Vinkl, - cik bieži? Es šo jautājumu varu jums atkārtot divpadsmit reižu, ja jūs tā gribat, ser.

Un mācītais džentlmenis, stingri un bargi savilcis uzacis, iespieda rokas gurnos un daudznozīmīgi uzsmaidīja zvērinātajiem.

Ar šo jautājumu sākās tādos gadījumos parastā pamācošā iebiedēšana. Vispirms misters Vinkls sacīja, ka viņam esot gluži neiespējami pateikt, cik reižu viņš redzējis misis Bārdlu. Tad viņam jautāja, vai viņš to esot redzējis divdesmit reižu, uz ko viņš atbildēja: «Protams... vēl vairāk.» Tad viņam jautāja, vai viņš to neesot redzējis simt reižu... vai viņš nevarot zvērēt, ka redzējis to vairāk nekā piecdesmit reižu... vai viņš neatzīstot, ka redzējis to vismaz septiņdesmit piecas reizes, un tā tālāk, līdz pēdīgi nomāca pie apmierinoša slēdziena, ka viņam vajagot būt uzmanīgākam un apdomāt, ko runā. Kad liecinieks tādā ceļā bija pienācīgi sanervozēts un apmulsināts, nopratināšana turpinājās.

- Sakiet, lūdzu, mister Vinkl, - vai jūs atceraties, ka kādā zināmā jūlija rītā pagājušajā gadā jūs apmeklējāt apsūdzēto Pikviku viņa dzīvoklī sūdzētājas namā Gosvelstrītā?

- Jā, atceros.

- Vai jūs toreiz pavadīja kāds draugs, vārdā Tapmens, un kāds cits, vārdā Snodgrass?

- Jā, pavadīja.

- Vai viņi ir šeit?

- Jā, ir, - atbildēja misters Vinkls, ļoti nopietni skatīdamies uz to vietu, kur bija novietojušies viņa draugi.

- Lūdzu, mister Vinkl, klausieties uz mani un neraizējieties par saviem draugiem, - misters Skimpins teica, atkal izteiksmīgi paskatīdamies uz zvērinātajiem. - Viņiem jāliecina bez iepriekšējas apspriedes ar jums, ja tāda nav jau notikusi (atkal skatiens uz zvērinātajiem). Tagad, ser, pastāstiet džentlmeņiem zvērinātajiem, ko jūs tajā rītā redzējāt, ieiedams apsūdzētā istabā. Nu, runājiet taču, ser, agrāk vai vēlāk mums tas jādabū zināt!

- Apsūdzētais misters Pikviks turēja sūdzētāju rokās, saņēmis ap vidu, - atbildēja misters Vinkls, saprotamā kārtā vilcinādamies, - un sūdzētāja, likās, bija paģībusi.

- Vai jūs dzirdējāt, ka apsūdzētais kaut ko saka?

- Es dzirdēju, ka viņš lūdza misis Bārdlu būt prātīgai, un es dzirdēju, ka viņš lūdza, lai tā nomierinoties un padomājot, kāds esot stāvoklis un kas notiktu, ja kāds ienāktu, vai kaut ko tamlīdzīgu.

- Tagad, mister Vinkl, man jums vēl ir tikai viens jautājums, un es jūs lūdzu atcerēties milorda brīdinājumu. Vai jūs varat apzvērēt, ka apsūdzētais Pikviks toreiz neteica: «Mana dārgā misis Bārdla, esiet prātīga un samierinieties ar šo stāvokli, jo tam bija jānāk,» - vai tamlīdzīgus vārdus?

- Es... es viņu tā gan nesapratu, nekādā ziņā ne, - misters Vinkls sacīja, pārsteigts par to, ka šos nedaudzos vārdus, ko viņš bija dzirdējis, varēja tik izveicīgi sagrozīt. - Es atrados uz kāpnēm un nevarēju skaidri sadzirdēt, bet mans iespaids ir tāds, ka...

- Džentlmeņiem zvērinātajiem nav vajadzīgi jūsu iespaidi, mister Vinkl, un es bīstos, ka godīgiem, taisnprātīgiem cilvēkiem no tiem būtu maz labuma, - misters Skimpins pārtrauca. - Jūs atradāties uz kāpnēm un skaidri nedzirdējāt, bet jūs negribat arī zvērēt, ka Pikviks nav lietojis izteicienus, ko es citēju? Vai es jūs pareizi sapratu?

- Jā, zvērēt es negribu, - misters Vinkls atbildēja, un misters Skimpins ar triumfējošu sejas izteiksmi apsēdās.

Mistera Pikvika lieta līdz šim brīdim nemaz nerisinājās tik sevišķi laimīgi, lai varētu atļauties, ka uz viņu krīt vēl jaunas aizdomas. Bet, tā kā labāks apgaismojums lietas apstākļiem nenāktu par ļaunu, ja tāds būtu iespējams, tad piecēlās misters Fankijs, lai, misteru Vinklu nopratinot, iegūtu kādas nozīmīgas ziņas. Vai viņš tādas ieguva, tūliņ būs redzams.

- Man šķiet, mister Vinkl, - misters Fankijs teica, - ka misters Pikviks vairs nav jauns cilvēks?

- O nē, - misters Vinkls atbildēja. - Viņš varētu būt mans tēvs.

- Jūs sacījāt manam mācītajam draugam, ka jau sen pazīstat misteru Pikviku. Vai jums kādreiz ir bijis iemesls domāt vai ticēt, ka viņš gatavojas precēties?

- O nē! Protams, ne, - misters Vinkls atbildēja tik dedzīgi, ka misteram Fankijam būtu vajadzējis dabūt viņu projām no liecinieku ložas, cik ātri vien iespējams. Pēc advokātu domām, ir divas šķiras sevišķi neizdevīgu liecinieku - tādi, kas liecina nelabprāt, un tādi, kas pārāk cenšas; misteram Vinklam liktenis bija lēmis darboties abās lomās.

- Es iešu vēl tālāk, mister Vinkl, - ļoti mierīgi un lēnprātīgi turpināja misters Fankijs. - Vai mistera Pikvika attiecībās un izturēšanās veidā pret pretējo dzimumu jūs kādreiz esat pamanījis kaut ko tādu, kas liktu domāt, ka viņš savos gados vēl vēlētos precēties?

- O nē. Protams, ne, - misters Vinkls attrauca.

- Vai pret sievietēm viņš vienmēr izturējies kā cilvēks, kas sasniedzis diezgan lielu vecumu, kam pietiek ar paša darīšanām un izpriecām un kas pret viņām izturas kā tēvs pret savām meitām?

- Par to nav ne mazāko šaubu, - no visas sirds atbildēja misters Vinkls. - Tas ir... jā... nujā... protams.

- Jūs nezināt neviena gadījuma, kad viņa izturēšanās pret misis Bārdlu vai kādu citu sievieti būtu bijusi kaut mazākā mērā aizdomīga? - misters Fankijs izteica, gatavodamies sēsties, jo seržants Snabins viņām māja ar acīm.

- Nē... n-nē, - misters Vinkls atbildēja, - atskaitot vienu nenozīmīgu gadījumu, ko, es nešaubos, varētu viegli izskaidrot.

Ja nelaimīgais misters Fankijs būtu apsēdies, kad seržants Snabins viņam pamāja, vai arī ja seržants Bazfazs būtu šo nepiedienīgo nopratināšanu pārtraucis pašā sākumā (bet viņš, redzēdams mistera Vinkla uztraukumu un labi zinādams, ka tas droši vien veiks viņam derīgu pakalpojumu, pat nedomāja to darīt), šī nelaimīgā atzīšanās nebūtu izsacīta. Tikko šie vārdi nāca pār mistera Vinkla lūpām, misters Fankijs apsēdās, bet seržants Snabins diezgan steidzīgi teica, ka misters Vinkls varot atstāt ložu, ko tas arī ļoti labprāt gribēja darīt, kad seržants Bazfazs to apturēja.

- Pagaidiet, mister Vinkl... pagaidiet! - seržants Bazfazs teica. - Vai milords nebūtu tik laipns un nepajautātu lieciniekam, kāds bija tas vienīgais gadījums, kad šī džentlmeņa, kas varētu būt viņa tēvs, izturēšanās pret sievietēm bijusi aizdomīga?

- Jūs dzirdējāt, ser, ko sacīja mācītais advokāts, - tiesnesis sacīja, pievērsdamies nožēlojamam un nomocītajam misteram Vinklam. - Pastāstiet par to gadījumu, ko jūs pieminējāt.

- Milord, - teica misters Vinkls, uztraukumā trīcēdams, - man... man gan negribētos.

- Tas var būt, - mazais tiesnesis piebilda, - bet jums tas jādara.

Tiesas zālē valdot dziļam klusumam, misters Vinkls stomīdamies pastāstīja, - šis nenozīmīgais aizdomīgais gadījums bijis tāds, ka misters Pikviks pusnaktī atradies kādas lēdijas guļamistabā. Pēc viņa domām, šis apstāklis izjaucis minētās lēdijas paredzamās precības un - to viņš skaidri zinot - viņus visus novedis pie Džordža Napkinsa, eskvaira, Ipsvičas pilsētas mēra un miertiesneša.

- Varat atstāt ložu, ser, - seržants Snabins teica.

Misters Vinkls arī atstāja ložu un kā delīrijā metās uz «Džordžu un Vanagu», kur apkalpotājs viņu pēc dažām stundām atrada, paslēpušu galvu zem dīvāna spilvena un dobjā, izmisuma pilnā balsī vaidam.

Tresiju Tapmenu un Ogastesu Snodgrasu pēc kārtas iesauca ložā: abi apstiprināja sava nelaimīgā drauga liecību, un stingrā pratināšana abus noveda līdz izmisumam.

Tad izsauca Sjūzenu Sendersu. Viņu nopratināja seržants Bazfazs un pēc tam seržants Snabins. Viņa vienmēr esot teikusi un ticējusi, ka misters Pikviks precēšot misis Bārdlu; viņa zinot, ka pēc ģībšanas jūlijā kaimiņi par to vien runājot, ka misis Bārdla un misters Pikviks saderinājušies; viņai pašai to esot stāstījusi misis Madberija, kurai piederot veļas rullis, un misis Bankina, kas nodarbojoties ar veļas mazgāšanu un cietināšanu, bet ne misis Madberiju, ne misis Bankinu viņa tiesas zālē neredzot. Viņa esot dzirdējusi, ka misters Pikviks jautājis mazajam zēnam, vai viņam nepatiktos dabūt jaunu tēvu. Viņa nezinot, vai misis Bārdla tai laikā pazinusies ar maiznieku, taču zinot, ka maiznieks toreiz bijis puiša cilvēks, bet tagad esot precējies. Viņa nevarot apzvērēt, ka misis Bārdlai maiznieks neesot paticis, bet viņa domājot, ka maizniekam misis Bārdla ne visai patikusi, jo citādi viņš nebūtu apprecējis citu. Viņa domājot, ka misis Bārdla tai jūlija rītā noģībusi tādēļ, ka misters Pikviks tai lūdzis noteikt kāzu dienu. Viņa zinot, ka viņa (lieciniece) nogāzusies kā beigta, kad misters Senderss viņai lūdzis noteikt kāzu dienu, un ticot, ka katra, kas sevi saucot par lēdiju, līdzīgos apstākļos darītu to pašu. Viņa esot dzirdējusi, ka misters Pikviks zēnam jautā par murmuļiem, bet zvērot, ka nevarot pateikt, kā šo spēli spēlē.

Atbildot uz tiesneša jautājumiem, viņa teica, ka pa pazīšanās laiku ar misteru Sendersu viņa, līdzīgi citām lēdijām, esot saņēmusi mīlestības vēstules. Viņu sarakstīšanās laikā misters Senderss to bieži esot saucis par pīlīti, bet nekad par kotleti vai tomātu mērci. Pīles viņam ļoti garšojušas. Var būt, ka tad, ja viņam tāpat būtu garšojušas kotletes un tomātu mērce, viņš to būtu saucis tādos mīlināmos vārdiņos.

Tagad seržants Bazfazs piecēlās ar vēl lielāku svarīgumu, nekā līdz šim bija izrādījis, ja tas vispār iespējams, un iebļāvās:

- Izsauciet Semjuelu Velleru!

Semjuelu Velleru izsaukt nebija vajadzīgs, jo, tikko viņa vārds bija izrunāts, Semjuels Vellers žigli iegāja ložā un, nolicis cepuri uz grīdas un rokas uz margām, no putna redzes viedokļa aplūkoja aizstāvju solu un uzmeta ļoti bezrūpīgu un jautru skatienu zvērinātajiem.

- Kā jūs sauc, ser? - tiesnesis jautāja.

- Sems Vellers, milord, - šis džentlmenis atbildēja.

- Vai to raksta ar vienu vai ar diviem «l»? - tiesnesis jautāja.

- Tas, milord, atkarīgs no rakstītāja gaumes un patikas, - Sems atbildēja.- Man savā mūžā to nav gadījies rakstīt vairāk kā vienu vai divi lāgi, bet es to rakstu ar vienu «l».

Šai brīdī kāda balss galerijā skaļi iesaucās:

- Un pilnīgi pareizi, Semivel, pilnīgi pareizi. Rakstiet ar vienu, milord, rakstiet ar vienu!

- Kurš tas ir, kas uzdrošinās uzrunāt tiesu? - mazais tiesnesis teica, palūkodamies augšup. - Sulain!

- Jā, milord?

- Nekavējoties atvediet to personu šurp!

- Jā, milord!

Bet, tā kā sulainis šo personu neatrada, viņš to arī neatveda, un pēc lielas kņadas visi cilvēki, kas bija piecēlušies, lai redzētu vainīgo, atkal apsēdās. Tikko sašutums mazajam tiesnesim atkal atļāva runāt, viņš pievērsās lieciniekam un teica:

- Vai jūs, ser, zināt, kas tas bija?

- Man gandrīz domāt, ka tas, milord, bij mans tēvs, - Sems atbildēja.

- Vai jūs viņu tagad te redzat? - tiesnesis taujāja.

- Nē, milord, neredzu, - Sems atteica, skatīdamies tieši uz laternu pie tiesas zāles griestiem.

- Ja jūs man viņu būtu varējuši parādīt, es to nekavējoties būtu arestējis, - tiesnesis teica.

Sems atzinīgi paklanījās un ar tikpat bezrūpīgu seju kā iepriekš pievērsās seržantam Bazfazam.

- Nu, mister Veller, - seržants Bazfazs sacīja.

- Nu, ser, - Sems atbildēja..

- Kā liekas, jūs kalpojat pie šai lietā apsūdzētā mistera Pikvika. Esiet tik laipns, mister Veller, un runājiet atklāti.

- Es, ser, runās atklāti, - Sems atbildēja. - Es ir šitā džentlmeņa dienestā, un tas ir ļoti labs dienests.

- Maz jāstrādā un daudz jāsaņem, man šķiet? - jokodams piezīmēja seržants Bazfazs.

- O, jāsaņem pietiekoši, ser, kā teica kareivs, kad viņam piesprieda trīs simti piecdesmit sitienus, - Sems atsacīja.

- Jums, ser, nav mums jāstāsta, ko teicis kareivis vai cits kāds cilvēks, - tiesnesis iejaucās. - Tā nav liecība.

- Labi, milord, - Sems atbildēja.

- Nu, mister Veller, vai jūs atceraties, ka tai rītā, kad apsūdzētais jūs pieņēma darbā, būtu noticis kaut kas sevišķs? - seržants Bazfazs teica.

- Jā, ser, es atceras, - Sems atteica.

- Esiet tik labs un pastāstiet zvērinātajiem, kas tas bija.

- Es torīt dabūju pilnīgi jaunu uzvalku, džentelmeņi zvērinātie, - Sems teica, - un tais dienās man tās bija dikten svarīgs un neparasts notikums.

Visi sāka smieties, un mazais tiesnesis, ar niknu seju palūkodamies pār galdu, teica:

- Uzmanieties, ser!

- Tā man, milord, toreiziņ teica misters Pikviks ar, - Sems attrauca, - un es ar šito uzvalku ir apgājies ļoti uzmanīgi. Nudie, milord, ļoti uzmanīgi.

Tiesnesis veselas divas minūtes bargi skatījās uz Semu, bet Sema sejas izteiksme bija tik rāma un mierīga, ka tiesnesis nekā nesacīja un pamāja, lai seržants Bazfazs turpina.

- Vai jūs man gribat teikt, - seržants Bazfazs sacīja, izteiksmīgi sakrustodams rokas un pa pusei pagriezdamies pret zvērinātajiem, it kā mēmi paziņodams, ka viņš šim lieciniekam vēl sagādāšot nepatikšanas, - vai jūs, mister Veller, gribat man teikt, ka jūs neesat redzējis nekā no sūdzētājas paģībšanas apsūdzētā rokās, par ko jūs dzirdējāt lieciniekus stāstām?

- Skaidra lieta, ka neredzē, - Sems atbildējā. - Es bij gaitenī, līdz mani uzsauca augšām, un tad vecās lēdijas tur vairs nebij.

- Tagad paklausieties, mister Veller, - seržants Bazfazs teica, iemērkdams lielu spalvu tintnīcā, kas atradās viņa priekšā, lai nobiedētu Semu, izlikdamies, ka grib tā atbildi pierakstīt. - Jūs atradāties gaitenī un tomēr neredzējāt nekā, kas notika. Vai jums, mister Veller, ir divas acis?

- Jā, man ir divas acis, - Sems atsacīja, - un tas ar ir viss. Ja tās bijšas pāris patentētu īpaši spēcīgu gāzes mikerskopu⁶, kas palielina divi miljoni reižu, tad, kazi, es būtu varējs redzēt cauri kāpnēm un dēļu durvīm, bet, tā kā man, redziet, ir tikai acis, tad manai redzēšanai ir savas robežas.

Pēc šīs atbildes, kas tika izsacīta bez mazākā satraukuma un ļoti vientiesīgi un lēnprātīgi, skatītāji smējās, mazais tiesnesis smaidīja un seržants Bazfazs izskatījās ārkārtīgi muļķīgs. Pēc īsas apspriedes ar Dodsonu un Fogu mācītais seržants atkal pievērsās Semam un, ar mokām pūlēdamies apslēpt savas dusmas, teica:

- Un tagad, mister Veller, ja jums nav nekas pretī, es jums pajautāšu par kaut ko citu.

- Esiet tik laipniņi, ser, - vislabsirdīgākā balsī atbildēja Sems.

- Vai jūs atceraties, ka kādā pagājušā gada novembra vakarā jūs ieradāties Bārdlas mājā?

- O jā, pavisam labi.

- Ā, to jūs, mister Veller, atceraties, - seržants Bazfazs sacīja, atgūdams dūšu. - Es jau domāju, ka beidzot mēs pie kaut kā nonāksim.

- Es ar, ser, gandrīz tā domā, - Sems atbildēja, un skatītāji atkal iesmējās.

- Labi. Man šķiet, ka jūs gājāt mazliet parunāties par šo prāvu, vai ne, mister Veller? - seržants Bazfazs turpināja, izteiksmīgi paskatīdamies uz zvērinātajiem.

- Es aizgā samaksāt īri, bet par prāvu ar mums iznāca parunāt, - Sems atsacīja.

- Ā, jūs parunājāt par prāvu, - seržants Bazfazs teica, jau iepriekš priecādamies, ka atklās kaut ko svarīgu. - Tātad kas tika runāts par prāvu? Vai jūs, mister Veller, nebūtu tik labs un mums. to nepasacītu?

- Ar vislielāko prieku, ser, - Sems atbildēja. - Vispapriekšu abas tikumīgās dāmas, kuras šodien šite tika nopratinātas, izteica tāpat vispārīgi kādas piezīmes, tad lēdijas sāka no sirds apbrīnot misteru Dodsona un Foga godprātīgo izturēšanos, āre, tur to abu džentelmeņu, kas patlaban sēž pie jums.

Tas, protams, visu uzmanību pievērsa Dodsonam un Fogam, kuri centās izskatīties tik godprātīgi, cik vien iespējams.

- Tie ir sūdzētājas atorneji, - seržants Bazfazs teica. - Labi. Tātad viņas izteica visaugstāko uzslavu misteriem Dodsonam un Fogam, sūdzētājas atornejiem, par viņu godprātīgo izturēšanos, - tā, vai?

- Jā, - Sems apliecināja. - Viņas sacīja, cik dikten laipnīgi tas esmot no viņiem, ka šie uzņemšoties šito lietu uz sava riska un neprasīšot nekādas atlīdzības, ja nedabūšot to no mistera Pikvika.

Par šo gluži negaidīto atbildi skatītāji atkal sāka smieties, bet Dodsons un Fogs, ļoti nosarkuši, pieliecās pie seržanta Bazfaza un steigšus kaut ko čukstēja viņam ausī.

- Jums ir pilnīgi taisnība, - skaļi teica seržants Bazfazs, izlikdamies mierīgs. - Ir pilnīgi veltīgi, milord, mēģināt dabūt kādu liecību no šī nepieejami muļķīgā liecinieka. Es neapgrūtināšu tiesu, viņam vēl kaut ko jautādams. Varat iet, ser.

- Varbūtās kādam citam džentelmeņam gribētos man ko prasīt? - Sems vaicāja, paceldams cepuri no grīdas un bez steigas palūkodamies visapkārt.

- Pateicos, mister Veller, es ne, - smiedamies teica seržants Snabins.

- Jūs varat iet, ser, - seržants Bazfazs sacīja, nepacietīgi mādams ar roku.

Sems izgāja no ložas, nodarījis misteriem Dodsonam un Fogam tik daudz ļauna, cik varējis, un pastāstījis par misteru Pikviku tik maz, cik iespējams, un tieši tas jau arī visu laiku bija viņa nolūks.

- Ja tas varētu aiztaupīt citu liecinieku nopratināšanu, - seržants Snabins teica, - man, milord, nav nekas pretī paskaidrot, ka misters Pikviks visas veikalu darīšanas izbeidzis un ir džentlmenis ar ievērojami lielu un neatkarīgu īpašumu.

- Ļoti labi, - seržants Bazfazs sacīja, nolikdams abas vēstules. - Vairāk, milord, man nekā nevajag.

Tad seržants Snabins uzrunāja zvērinātos, aizstāvēdams apsūdzēto. Tā bija ļoti gara un ļoti izteiksmīga runa, kurā viņš ar vislielāko iespējamo daiļrunību aprakstīja mistera Pikvika izturēšanos un raksturu, bet, tā kā mūsu lasītāji šī džentlmeņa nopelnus un labās īpašības var novērtēt daudz labāk, nekā tas bija iespējams seržantam Snabinam, mēs nejūtamies aicināti plašāk pievērsties šī mācītā džentlmeņa novērojumiem. Viņš centās pierādīt, ka uzrādītās vēstules attiecoties tikai uz mistera Pikvika pusdienām vai arī uz sagaidīšanu dzīvoklī, viņam atgriežoties mājās no kādas ekskursijas laukos. Pietiks, ja vispārējos vārdos sakām, ka viņš mistera Pikvika labā darīja visu, ko varēja, un, kā no vecās parunas nemaldīgās autoritātes visiem zināms, vairāk par iespējamo izdarīt nevar.

Tiesnesis Steirlijs pēc sen nodibinātiem un visādā ziņā atzītiem paraugiem teica gala vārdu. Viņš nolasīja zvērinātajiem no savām piezīmēm to, ko tik īsā laikā paspēja atšifrēt, un pie reizes izsacīja īsus komentārus par liecinieku izteikumiem. Ja misis Bārdlai esot taisnība, tad pilnīgi skaidrs, ka misteram Pikvikam neesot taisnība, un, ja viņi domājot, ka misis Klapinsas liecībai varot ticēt, tad viņi tai ticēšot, un, ja domājot, ka nevarot, tad viņi neticēšot. Ja viņi esot pārliecināti, ka notikusi laulības solījuma laušana, viņi nospriedīšot, ka apsūdzētajam jāmaksā tik liela zaudējumu atlīdzība, cik liela, pēc viņu domām, pienāktos, bet, ja, no otras puses, viņiem liktos, ka nekāds solījums precēt vispār nav izteikts, viņi apsūdzētajam nepiespriedīšot maksāt nekādu zaudējumu atlīdzību. Tad zvērinātie devās uz savu istabu, lai lietu pārrunātu, un tiesnesis devās uz savu istabu, lai atspirdzinātos ar jēra kotleti un glāzi šerija.

Pagāja gaidu pilns stundas ceturksnis. Atgriezās zvērinātie, tika ataicināts tiesnesis. Misters Pikviks uzlika brilles un ar uztrauktu seju un strauji pukstošu sirdi skatījās uz vecāko.

- Džentlmeņi, - teica vīrs melnajā apģērbā, - Vai par spriedumu visi esat vienojušies?

- Esam, - vecākais atbildēja.

- Vai jūs, džentlmeņi, spriežat par labu sūdzētājai vai apsūdzētajam?

- Sūdzētājai.

- Cik liela zaudējumu atlīdzība, džentlmeņi?

- Septiņi simti piecdesmit mārciņas.

Misters Pikviks noņēma brilles, rūpīgi noslaucīja stiklus, ielika tās futrālī un futrāli kabatā. Tad viņš ļoti kārtīgi uzvilka savus cimdus un, vēl arvien nenovērsdams acis no vecākā, mehāniski sekoja misteram Perkeram un zilajai somai ārā no tiesas zāles.

Viņi apstājās kādā blakus istabā, kur Perkers samaksāja tiesas izdevumus.

Misteram Pikvikam piebiedrojās viņa draugi. Šeit viņi sastapa arī misterus Dodsonu un Fogu, kas berzēja rokas un visādā veidā izrādīja savu apmierinātību.

- Nu, džentlmeņi, - teica misters Pikviks.

- Nu, ser, - atbildēja Dodsons par sevi un partneri.

- Jūs iedomājaties, ka dabūsit atlīdzību, vai ne, džentlmeņi? - misters Pikviks sacīja.

Fogs teica, ka viņiem tas liekoties ļoti iespējami, bet Dodsons pasmaidīja un teica, ka viņi pamēģināšot.

- Jūs, misteri Dodson un Fog, varat mēģināt, mēģināt un atkal mēģināt, - sparīgi atsaucās misters Pikviks, - bet no manis jūs nedabūsit neviena fārtinga ne saviem izdevumiem, ne zaudējumu atlīdzībai, kaut arī man atlikušā dzīve būtu jāpavada parādnieku cietumā.

- Ha, ha! - Dodsons sacīja. - Līdz nākošajai sesijai jūs vēl pārdomāsit, mister Pikvik.

- He, he, he! To mēs drīz redzēsim, mister Pikvik, - Fogs ņirdza.

Aiz sašutuma palicis bez valodas, misters Pikviks ļāva, lai viņa draugi un advokāts viņu aizved līdz durvīm un tur palīdz iesēsties karietē, ko šim nolūkam bija sagādājis vienmēr modrais Sems Vellers.

Sems bija pacēlis kāpšļus un jau gribēja kāpt uz bukas, kad juta, ka kāds viegli pieskaras viņa plecam, un atskatījies ieraudzīja savā priekšā tēvu. Vecā džentlmeņa sejā bija skumju pilna, un viņš nopietni kratīja galvu, pārmetošā balsī teikdams:

- Es jau zināju, kas iznāks, ja šitā rīkojas. Ak Semmij, Semmij, kāpēc nebij alebi!

^{1 - Gildholla - Londonas Sitijas rātsnams. Tajā tika iztiesāta Pikvika prāva, jo Vispārējo Sūdzību tiesa Londonas Sitijas prāvās tika noturēta rātsnamā, nevis Vestminsteras ēkā, kur šis pats tiesas sastāvs iztiesāja Midlseksas grāfiste prāvas (Londona agrāk ietilpusi šajā grāfistē).}

^{2 - Oktāvas sējums - tas ir, astotdaļloksnes apmērā.}

^{3 - «Atklāja lietu» - juridisks termins, kuru Dikenss lieto vārdu spēles dēļ; tas apzīmē īsu lietas būtības izklāstu un izmeklēšanas materiālu pārskatīšanu. Lasītājs nodaļā par Bārdlas procesu pret Pikviku tūdaļ sastopas ar trim advokātu kategorijām. Lūk, mūsu priekšā jurists Perkers. Viņš aizved savu klientu Pikviku pie otrā jurista - pazīstama advokāta, karaliskā juriskonsulta (seržanta). Šis jurists pirmajam jautā: «Kas vēl piedalās prāvā?» Perkers aizsūta pēc šī trešā jurista. Pienāk tiesas diena. Pirmais jurists tiesas zālē klusē, trešais jurists nopratina lieciniekus, ar runu tiesā uzstājas vienīgi otrais jurists. Pirmajam un trešajam juristam prāvā noteikti jāpiedalās: pirmais strādā patstāvīgi, trešais - tikai kopā ar seržantu. Tomēr ne otrajam, ne trešajam juristam nav tiesību stāties tiešos sakaros ar klientu, viņi to dara tikai ar pirmā starpniecību, kuram ir ievērojami zemāka ranga par viņiem. Vēl agrāk (XXXI nodaļā) noskaidrojās, ka trešais jurists (Fankijs) esot juniors - t. i., «jaunākais» procesā, bet juniors nav pilntiesīgs baristers; viņš līdz tiesas sēdei vada visu lietas rakstisko sagatavošanu, kopā ar solisitoru sastāda ziņojumu tiesai un iebildumus pret pretējās puses ziņojumu, bet uzstāties tiesā viņam nav tiesību. Kāpēc tad Fankijs tomēr uzstājās, kaut arī tikai nopratinādams lieciniekus? Tāpēc, ka Fankijs īstenībā bija baristers, tikai klientu trūkuma dēļ uzņēmies juniora pienākumus, kaut gan stāvēja vienu pakāpi augstāk nekā juniors. Tiesas sēde, ko Dikenss satīriski attēlojis, dod lasītājam skaidru priekšstatu par to, kā organizēta angļu advokatūra un kādi šķēršļi jāsastop nabaga cilvēkam, kuram vajadzīga tiesas palīdzība savu tiesību aizstāvēšanai.}

^{4 - Pie Gereveja. - Tā sauca kafejnīcu, ko dibinājis Tomass Gereveja XVII gadsimtā.}

^{5 - Koka pazoles. - Tās apkala ar plānu dzelzs stīpiņu un piestiprināja pie apaviem ar siksniņu; pirms galošu parādīšanās tās aizstāja galošas.}

^{6 - Gāzes mikroskops - projekciju aparāts, ko apgaismoja ar gāzes liesmu un kas deva uz ekrāna palielinātu priekšmeta attēlu. Šis aparāts tika plaši reklamēts un bija pat izstādīts demonstrēšanai Londonas Strendā «Praktisko zinātņu galerijā» (uz ekrāna, piemēram, demonstrēja blusas attēlu). Šā aparāta reklāmas bija šarlatāniskas - tās ziņoja fantastiskus datus, it kā priekšmeta attēlu varot palielināt miljonu reižu. Ar to arī izskaidrojama Sema piezīme par «īpaši spēcīgu gāzes mikroskopu, kas palielina divi miljoni reižu».}