Pikvika kluba piezīmes

XLIII NODAĻA

Augstā, slikti apgaismotā un vēl sliktāk vēdinātā istabā, kas atrodas Portjugelstrītā, Linkolnsinnfīldā, gandrīz cauru gadu sēž viens, divi, trīs vai četri parūkoti džentlmeņi - kā nu kuro reizi. Katram priekšā maza rakstāmpults, tāda pati kā tās, kuras lieto visi šīs zemes tiesneši, tikai bez franču lakas; viņiem pa labo roku atrodas advokātu loža, pa kreiso roku - iežogojums maksātnespējīgiem parādniekiem, bet viņiem priekšā, zemāk - sevišķi netīras sejas. Šie džentlmeņi ir Maksātnespējīgo tiesas pilnvarotie, un vieta, kur viņi sēž, ir pati Maksātnespējīgo tiesa.

Šai tiesai ir un no laika gala bijis tas dīvainais liktenis, ka šādu vai tādu iemeslu dēļ visi Londonas smalkākie skrandaiņi to uzskata par savu dienišķās sapulcēšanās un patvēruma vietu. Tā vienmēr ir pārpildīta. Alus un degvīna izgarojumi nepārtraukti paceļas pret griestiem un, tur sabiezējuši, tek lejup pa sienām kā lietus strūklas; tur var vienā laikā redzēt vairāk vecu drēbju kārtu, nekā visā Haundsdīčā¹ piedāvā pārdošanai divpadsmit mēnešu laikā, un vairāk nemazgātu zodu un izpūrušu bārdu, nekā visi ūdenssūkņi un bārddziņi starp Taibernu un Vaitčeplu varētu savest kārtībā no saules lēkta līdz rietam.

Nav jādomā, ka kādam no šiem ļaudīm būtu šeit kaut mazākā darīšana vai attālāks sakars ar šo vietu, ko viņi tik nenogurstoši apmeklē. Ja tiem tādas būtu, tad nebūtu par ko brīnīties un šai faktā nebūtu nekā neparasta. Daži no viņiem lielāko sēdes daļu noguļ, citi atnesuši sev līdzi mazas, pārnesamas pusdienas, ietītas kabatas lakatos vai iebāztas izvalkātajās kabatās, un gremo un klausās ar vienādu baudu; bet nav zināms tāds gadījums, kad kādam no viņiem būtu bijusi kaut mazākā personīgā interese par kādu šeit iztiesājamo lietu. Lai arī ko darīdami, bet šeit viņi nosēž no sākuma līdz beigām. Ja stipri līst, viņi ierodas viscaur slapji, un tādās reizēs tiesas zāle ož pēc pelējuma.

Nejaušs apmeklētājs varētu domāt, ka šī vieta ir templis, kas veltīts nabadzības ģēnijam. Te nav neviena tāda ziņneša vai tiesas sulaiņa, kas valkātu pēc mēra šūtus svārkus; visā iestādē nav neviena kaut cik spirgta vai veselīga izskata cilvēka, ja neskaita mazo, sirmo šerifa palīgu, kam seja atgādina ābolu, un pat viņš, gluži kā degvīnā uzglabāts lāgā nepadevies ķirsis, šķiet mākslīgi izžāvēts un izkaltēts uzglabāšanai un par savu izskatu nevar pateikties dabai. Pat advokātu parūkas ir slikti iepūderētas un ar atrisušām sprogām.

Taču visinteresantākie ir atorneji, kas sēž pie liela, neapklāta galda zemāk par tiesas pilnvarotajiem. Vismantīgākajiem no šiem džentlmeņiem visa profesionālā saimniecība sastāv no zilas somas un zēna, kas parasti pieder pie jūdu ticības. Savu kantoru viņiem nav, un savas juridiskās lietas viņi nokārto dzertuvēs un cietumu pagalmos, kur viņi salasās bariem un cīnās klientu dēļ kā omnibusu konduktori. Viņi izskatās nosmulējušies un appelējuši, un, ja viņiem var pārmest kādus netikumus, tad ievērojamākie starp tiem laikam ir dzeršana un blēdīšanās. Dzīvo viņi parasti pie pašām «Noteikumu robežām»², lielāko tiesu ne tālāk par vienu jūdzi no obeliska Sentdžordžfīldsā. Viņu āriene nav diez ko pievilcīga un manieres ir diezgan īpatnējas.

Misters Solomons Pells, viens no šīs mācītās brālības locekļiem, bija uzblīdis, bāls cilvēks, ģērbies svārkos, kas vienu brīdi likās zaļi, bet otru - brūni, ar samta apkakli, kam piemita tādas pašas hameleoniskas nokrāsas. Viņa piere bija šaura, seja plata, galva liela un deguns sašķiebies uz vienu pusi, it kā Daba, sašutusi par tām tieksmēm, ko viņā ievērojusi jau pie dzimšanas, būtu dusmās viņu paraustījusi aiz deguna un tas no tā laika tāds palicis. Tomēr, būdams apveltīts ar īsu kaklu un astmu, viņš elpoja galvenokārt caur šo orgānu, un tādējādi tā lietderība varbūt atsvēra to, ka pietrūka tā skaistumam.

- Esmu drošs, ka izvilkšu viņu cauri, - teica misters Pells.

- Vai patiesi? - atbildēja cilvēks, kam tas tika apgalvots.

- Pilnīgi droši, - Pells apliecināja, - bet, ja viņš būtu griezies pie šāda tāda kaktu advokātiņa, tad, ievērojiet, es par sekām nebūtu varējis atbildēt.

- Ā, - otrs teica, muti iepletis.

- Nē, tad es to nevarētu, - misters Pells sacīja, saknieba lupas, savilka pieri un noslēpumaini pakratīja galvu.

Šī saruna notika krodziņā, kas atradās tieši pretī Maksātnespējīgo tiesai, un tajā piedalījās neviens cits kā vecākais misters Vellers, kas šeit bija ieradies sniegt mierinājumu un atbalstu kādam draugam, kura lūgumu atzīt viņu par maksātnespējīgu šodien vajadzēja izskatīt un ar kura atorneju viņš pašlaik apspriedās.

- Un kur t' ir Džordžs? - vecais džentlmenis jautāja. Misters Pells pameta ar galvu kādas dibenistabas virzienā, kur misters Vellers tūliņ iegāja un kur viņu karsti un goddevīgi apsveica kāds pusducis viņa amata brāļu, tā izsacīdami pateicību par viņa ierašanos. Maksātnespējīgais džentlmenis, kas par savām pašreizējām grūtībām varēja pateikties spekulatīvai, bet negudrai iedomai apgādāt ar zirgiem garus ceļa posmus, izskatījās neparasti labi un mierināja savas satrauktās jūtas ar garnelēm un porteru.

Apsveicināšanās starp misteru Velleru un viņa draugiem notika stingri pēc viņu amata brīvmūrnieciskajiem noteikumiem, un proti - pagriežot gaisā labo dūri un tai pašā laikā atšaujot sānis mazo pirkstiņu. Mēs kādreiz pazinām divus slavenus kučierus (tagad viņi, nabaga zēni, ir miruši) - dvīņus, pie tam vissirsnīgākos un vislabākos draugus. Divdesmit četrus gadus pēc kārtas viņi katru dienu sastapās uz Duvras ceļa un apsveicinājās vienmēr tikai šādā veidā, un, kad viens no viņiem nomira, otrs sāka vārgt un drīz vien viņam sekoja!

- Nu, Džordž, - misters Vellers seniors teica, novilkdams virssvārkus un ar ierasto cienīgumu apsēzdamies. - Kā t' nu i'? Pakaļā viss kārtībā, iekšā pilns?

- Viss kārtībā, veco zēn, - atbildēja grūtībās nonākušais džentlmenis.

- Vai pelēkā ķēve ir kādam nodota? - bažīgi apjautājās misters Vellers.

Džordžs apstiprinoši pamāja.

- Labi, tas tātad kārtībā, - misters Vellers teica. - Par karieti ar tu ir parūpējies?

- Tā ir drošā vietā, - atbildēja Džordžs, noraudams galvas pusducim garneļu un norīdams tās bez liekām runām.

- Tad ir labi, tad ir labi, - misters Vellers sacīja. - Kad brauc no kalna, vienādiņ pielūko bremzi. Vai ceļazīme kārtībā un pārbaudīta?

- Ceļazīme, ser, - teica Pells, nojauzdams, ko misters Vellers domā, - ceļazīme ir tik skaidra un pareiza, cik skaidri vien var uzrakstīt ar spalvu un tinti.

Misters Vellers pamāja, tā izrādīdams savu apmierinātību par šiem sagatavošanas darbiem, un tad, pagriezdamies pret misteru Pellu un rādīdams uz savu draugu Džordžu, teica:

- Kad jūs viņam noņems vērzeles?

- Nu, - misters Pells atbildēja, - sarakstā viņš ir trešais, un jādomā, ka viņa kārta būs pēc pusstundas. Es teicu savam klerkam, lai atnāk un pasaka mums pie laika.

Misters Vellers apbrīnodams aplūkoja atorneju no galvas līdz kājām un ar uzsvaru sacīja:

- Un ko t' jūs gribēs iemest, ser?

- Nu tiešām, - misters Pells atbildēja, - jūs esat ļoti... Goda vārds, es neesmu paradis... Vēl ir tik agrs rīts, ka man tiešām gandrīz... Nu, labi, mīļā, varat atnest man par trīs pensiem rumu.

Apkalpotāja, kas bija uzminējusi pasūtījumu, pirms vēl tas tika izteikts, nolika glāzi Pellam priekšā un aizgāja.

- Džentlmeņi, - misters Pells teica, paskatīdamies visapkārt, - uz jūsu drauga sekmēm! Man, džentlmeņi, nepatīk lielīties, tas nav mans paradums, bet man jāsaka, ka tad, ja jūsu draugam nebūtu laimējies nokļūt tādās rokās, kas... bet es neteikšu to, ko es gribēju teikt. Džentlmeņi, uz jūsu veselību!

Vienā acumirklī iztukšojis glāzi, misters Pells aplaizīja lūpas un apmierināti noskatījās uz sapulcētajiem kučieriem, kas, acīm redzot, uzlūkoja viņu par kaut ko dievībai līdzīgu.

- Pagaidiet, - juridiskā autoritāte sacīja, - ko tad es īsti sacīju, džentlmeņi?

- Man domāt, jūs, ser, tikāt minējši, jums nebūtot iebildumu pret otru tādu pašu, - pusnopietni, pusjokā teica misters Vellers.

- Ha, ha! - misters Pells iesmējās. - Nav slikti, nav slikti. Jūs arī savu amatu pieprotat! Tik agri no rīta labāk gan būtu... Nu labi, mīļā, es nezinu... varbūt atkārtojiet to pašu. Esiet tik laipna. Khem!

Pēdējā skaņa bija svinīga un cieņas pilna noklepošanās, kas misteram Pellam šķita nepieciešama, jo viņš ievēroja dažos savos klausītājos nepieklājīgu tieksmi uz jautrību.

- Nelaiķa lordkanclers, džentlmeņi, mani ļoti mīlēja, - misters Pells sacīja.

- Tas visai slavējami no viņa puses, - misters Vellers piemetināja.

- Klausieties, klausieties! - mistera Pella klients teica. - Kādēļ tad lai viņu nemīlētu?

- Jā, paties, - kādēļ? - teica kāds vīrs ar ļoti sarkanu seju, kurš līdz šim vēl nebija teicis ne vārda un, kā likās, vairāk arī neteiks. - Kādēļ gan ne?

Visi klātesošie piekrītoši nodūcās.

- Es atceros, džentlmeņi, - misters Pells turpināja, - ka kādreiz ēdu pusdienas kopā ar viņu. Mēs bijām tikai divi vien, bet viss bija sarīkots tik lieliski, it kā gaidītu divdesmit cilvēkus; lielais zīmogs uz galdiņa viņam pie labās rokas, un vīrs parūkā, bruņās un zīda zeķēs ar izvilktu zobenu apsargā zizli - tā, džentlmeņi, dara vienmēr, nakti un dienu. Piepeši viņš teica: «Pell,» viņš teica, «nevajag būt pārāk kautrīgam, Peli. Jūs esat talantīgs cilvēks. Jūs, Pell, katru varat izvilkt caur Maksātnespējīgo tiesu, un valstij vajadzētu ar jums lepoties.» tieši tādi bija viņa vārdi. «Milord,» es teicu, «jūs man glaimojat.» - «Pell,» viņš teica, «lai velns mani parauj, ja es to daru.»

- Ak tā viņš teica? - misters Vellers pārjautāja.

- Tā viņš teica, - Pells apstiprināja.

- Nu, ja tā, - misters Vellers sacīja, - es saka, ka šito lietu vajadzē uzņemties parlamentam, un, bijs viņš nabadzīgs, tad viņš būtu vellu redzējs.

- Bet, mans dārgais draugs, - misters Pells iebilda, - tas bija sacīts konfidenciāli.

- Kā? - misters Vellers teica.

- Konfidenciāli.

- Ahā, nuja, - misters Vellers atbildēja pēc īsām pārdomām. - Ja viņš pats sevi pasūtīja pie vella konspidencijāli, tad, skaidrs, tā ir cita lieta.

- Saprotams, - misters Pells teica. - Jūs paši saprotat, ka starpība ir acīm redzama.

- Tas to lietu izmaina, - misters Vellers sacīja. - Tālāk, ser.

- Nē, ser, es tālāk nerunāšu, - klusi un nopietni sacīja misters Pells. - Jūs man atgādinājāt, ser, ka šī saruna bija privāta - privāta un konfidenciāla, džentlmeņi.

Džentlmeņi, es esmu jurists. Varbūt es kā jurists esmu stipri iecienīts - varbūt arī ne. Lielākā daļa ļaužu to paši zina. Es neteikšu nekā. Šai istabā jau ir izsacītas piezīmes, kas grauj mana cēlā drauga reputāciju. Jūs, džentlmeņi, mani atvainosit - es biju neapdomīgs. Es jūtu, ka man nav tiesību runāt par šo lietu bez viņa piekrišanas. Pateicos, ser, pateicos.

To pasacījis, misters Pells iebāza rokas kabatās un ar sarauktu pieri, bargi apkārt skatīdamies, briesmīgā apņēmībā žvadzināja trīs puspensa gabalus.

Tikko bija izteikts šis cildenais lēmums, istabā ar sparu iedrāzās zēns un zilā soma - abi nešķiramie biedri - un teica (vismaz zēns teica, jo zilā soma ziņojuma sniegšanā nepiedalījās), ka lieta tūliņ nākšot priekšā. Izdzirduši šo ziņu, visi sapulcētie steidzās pāri ielai un ar kauju sāka lauzt sev ceļu uz tiesas zāli. Ir aprēķināts, ka šī ievadceremonija parastos gadījumos ilgst no divdesmit piecām līdz trīsdesmit minūtēm.

Misters Vellers, paresns būdams, tūliņ metās barā ar izmisuma cerību galu galā iegūt sev kādu piemērotu vietu. Panākumi gluži neatbilda cerībām, jo viņš bija aizmirsis noņemt cepuri, un to viņam uztrieca uz acīm kāda nezināma persona, uz kuras kāju pirkstiem viņš bija diezgan spēcīgi uzminis. Acīm redzot, šī persona tūliņ pēc tam savu pārsteidzību nožēloja, jo, izbrīnā kaut ko nesaprotamu nomurminājusi, tā ierāva veco vīru zālē un pēc niknas cīņas atbrīvoja viņa galvu un seju no cepures.

- Semivel! - misters Vellers iesaucās, tikko varēja apskatīt savu glābēju.

Sems pamāja ar galvu.

- Tu nu gan, viens kas tiesa, ir mīļš un godīgs puika, - misteri Vellers teica. - Uzdzīt savam vecajam tēvam uz acīm cepuri!

- Kā es varē zināt, ka tu tas ir? - dēls atbildēja. - Vai tu domā, ka to var pateikt pēc svara, kad tev uzmin uz kājas?

- Jā, tas tiesa, Semmij, - misters Vellers atbildēja, tūliņ atvilgdams. - Bet ko tu šiten daries? Tavs saimenieks, Semmij, šite nekā nepanāks. Tādu verdektu viņi cauri nelaidīs. Tādu viņi nelaidīs, Semmij.

Un misters Vellers pakratīja galvu tik svinīgi kā īsts jurists.

- Ta ir gan vecs stūrabuks! - Sems iesaucās. - Mūžīgi gvelž tik par verdektiem un alebijiem, un citām tādām būšanām. Kas t' te kauč ko teics par verdektu?

Misters Vellers neatbildēja, bet vēlreiz pakratīja galvu kā vislielākais likumu zinātājs.

- Beidz purināt savu bauzi, ja negrib, lai tā pavisam nolec no atsperēm! - Sems nepacietīgi noteica. - Un uzvedies kā prātīgs cilvēks! Izgājš nakt es aizstaigā līdz pat «Grenbijas Marķīzam» satikt tevi.

- Vai Grenbijas marķīzeni ar redzēji, Semmij? - nopūzdamies pajautāja misters Vellers.

- Jā, redzēju, - Sems atbildēja.

- Kā tad tā mīļā radībiņa izskatījās?

- Diezgan ķēmīgi, - Sems teica. - Man domāt, viņa sevi lēnītiņām dzen postā - pārāk daudz šitā ananasu ruma un citu tādu stipru zāļu.

- Tu tak to nesaki no tiesas, Semmij? - seniors nopietni vaicāja.

- No tiesas gan, - juniors atbildēja.

Misters Vellers satvēra sava dēla roku, saspieda to un atkal palaida. Pie tam viņa seja nepauda vis bēdas vai bažas, bet drīzāk gan tādas kā nedrošas, tomēr saldas cerības. Bet tad viņa sejā paplaiksnījās samierināšanās un pat prieks, un viņš lēni sacīja:

- Es, Semmij, nav galīgi drošs, es negrib sacīt nekā noteikta, lai vēlāk nav rūgti jāviļas, bet man gandrīz liekas, manu zēn, - man gandrīz liekas, ka gans ir samaitājs aknas!

- Vai t' viņš slikti izskatās? - Sems jautāja.

- Tāds neredzēti bāls, - tēvs atbildēja, - tikai ne jau deguns - tas ir vēl sarkanāks nekā agrāk. Ēstgriba viņam ir ne šāda, ne tāda, bet dzert viņš dzer apbrīnojami.

Domas par rumu, šķiet, mistera Vellera dvēselei sagādāja raizes, jo runādams viņš izskatījās drūms un domīgs, bet visai ātri atguvās, par ko liecināja vesels acu mirkšķienu alfabēts, ar kādu viņš parasti izteica sevišķu apmierinātību.

- Labi, - Sems teica, - tagad par manu lietu. Uzdari ausis un nesaki ne vārda, kamēr es nav beidzs.

Pēc šī īsā ievada Sems cik īsi varēdams atstāstīja savu pēdējo ievērības cienīgo sarunu ar misteru Pikviku.

- Nabadziņš, palics tur viens pats! - vecākais misters Vellers iesaucās. - Un neviena, kas varētu viņu pārstāt! Tas neiet, Semivel, tas neiet.

- Skaidrs, ka neiet, - Sems piekrita. - To es zināju, pirms nācu šur.

- Tie tak viņu apēss dzīvu, Semmij! - misters Vellers iesaucās.

Sems, ar galvu pamādams, izteica savu piekrišanu.

- Viņš tur iegā diezgan zaļš, Semmij, - misters Vellers sāka runāt līdzībās, - bet ārā nāks tik brūni apcepts, ka labākie draugi to i nepazīs. Cepts balodis, Semmij, tīrais nieks pret šito cepienu.

Sems Vellers atkal pamāja.

- Tam tā nevajdzētos būt, Semivel, - svinīgi paziņoja misters Vellers.

- Tas tā nedrīkst būt, - Sems apliecināja.

- Nekadais ar ne, - misters Vellers turpināja.

- Nu labs ir, - Sems teica, - pravietot tu māki tikpat jauki kā tas Niksons³ ar sarkano ģīmi, kas uzbildēts sešpensu grāmatiņās.

- Kas t' tas tāds bij, Semmij? - misters Vellers jautāja.

- Nav no svara, kas viņš bij, - Sems atcirta, - kučiers viņš nebij, un ar to tev pietiek.

- Es pazin vienu zirgu puisi ar tādu uzvārdu, - domīgi teica misters Vellers.

- Tas nebij tas, - Sems attrauca. - Tas džentelmens bij pravietis.

- Kas par pravieti? - misters Vellers taujāja, stingri skatīdamies uz savu dēlu.

- Nu tāds vīrs, kas var pateikt, kas notiks, - Sems paskaidroja.

- Kauč es viņu pazins, Semmij! - misters Vellers teica. - Varbūt viņš būtu varējs kauč ko pastāstīt par to pašu aknu kaiti, par ko mēs nupatās runāja. Bet, ja nu viņš ir nomirs un savu uzņēmumu nevienam nav atstājs, tad par to ar nav ko runāt. Laid tālāk, Semmij! - nopūzdamies teica misters Vellers.

- Labi, - Sems teica, - tu te visu laiku pravieto, kas notiks ar manu kungu, ja viņu atstās vienu pašu. Bet vai tu nezini, kā viņam palīdzēt?

- Nē, Semmij, es nezin, - ar domīgu seju teica misters Vellers.

- Itin nekādu iespēju? - Sems jautāja.

- Nekādu, - misters Vellers atteica. - Ja nu varbūtās... - Un viņa sejā atplaiksnījās apķērības dzirksts, kad viņš, noklusinājis balsi līdz čukstam un pieliecies pie savas atvases auss, teica: - Ja nu varbūtās, Semmij, slēdzējiem nezinot, iznest viņu saliekamā gultā vai pārģērbtu par vecu sievu ar zaļu plīvuru?

Sems Vellers abus šos priekšlikumus uzņēma ar pavisam negaidītu nicināšanu un no jauna uzdeva savu jautājumu.

- Nē, - vecais džentlmeņs atbildēja, - ja viņš reiz negrib, ka tu tur paliec, tad es nekādas iespējas neredz. Šitas ceļš nav izbraucams, Semmij... šitas nav izbraucams.

- Nu labi, tad es tev kaut ko pateiks, - Sems sacīja. - Es tev palūgs aizdot man divdesmit piecas mārciņas.

- Un kāds no tam būs labums? - misters Vellers gribēja zināt.

- Par to nebēdā, - Sems atbildēja. - Varbūtās tu man pēc pieci minūti prasi tās apukaļ. Varbūtās es tev pasaka, ka es nedos, un vēl ņem lamāties. Tu tak tās naudas dēļ neliks arestierēt pats savu dēlu un nesūtīs viņu uz Flītu, - vai tomēr darīs to, tu pretdabiskais klaidoni?

Pēc šīs Sema atbildes tēvs un dēls apmainījās ar veselu telegrāfa kodu dažādu slepenu mājienu un žestu, un pēc tam vecākais misters Vellers apsēdās uz akmens pakāpiena un smējās, līdz kļuva purpursarkans.

- Ta ir gan vecs spoks! - Sems iesaucās, sašutis par šo laika zaudējumu. - Ko tu te tupi ar tādu ģīmi kā durvju klabeklis, kad tik daudz kas jādara? Kur ir nauda?

- Zem bukas, Semmij, zem bukas, - misters Vellers atbildēja, pamazām nomierinādamies. - Paturi manu cepuri, Semmij!

Atbrīvojies no šī kavēkļa, misters Vellers spēji sagriezās uz vienu pusi un, veikli saliecies, izmanījās iebāzt labo roku ļoti ietilpīgā kabatā, no kurienes pēc pamatīgas elšanas un pūšanas izvilka oktāvas formāta kabatas grāmatu, pārsietu ar milzīgu ādas siksnu. No turienes viņš izņēma pāri pātagas auklu, trīs vai četras sprādzes, mazu labības paraugu maisiņu un beidzot žūksnīti ļoti netīru banknošu, no kurām atdalīja pieprasīto summu un iedeva Semam.

- Un tagadīt, Semmij, - vecais džentlmenis teica, kad pātagu auklas un sprādzes, un visi paraugi bija salikti atpakaļ un grāmata atkal novietota tās pašas kabatas dibenā,

- tagadīt, Semmij, man šite ir pazīstams viens džentelmens, kas īsā laikā priekš mums iztaisīs visu to pārējo būšanu, - likuma loceklis, Semmij, viņam tikpat kā vardēm smadzenes izkaisītas pa visu miesu un sniedzas līdz pat pirkstu galiem; lordkanclerības draugs, Semmij, kam tikai jāpasaka viņam, ko grib, un viņš tevi ieslodzīs kauč uz visu mūžu, ja tas ir vajdzīgs.

- Neko tamlīdzīgu! - Sems attrauca.

- Kā, kā? - misters Vellers jautāja.

- Neko tādu, kas iet pret konstitūciju! - Sems atcirta. - Hābejas korpuss ir labākais izgudrojums pasaulē tūlītās pēc perpetum mobiļa. To es bieži jo bieži ir lasījs avīzēs.

- Nu, un kāds tam sakars ar šito? - misters Vellers apjautājās.

- Āre, tāds, - Sems atteica, - ka es aizstāv šito izgudrojumu un tādā garā ar rīkosies. Nekādu čukstēšanu kanclerībai - tādas lietas man nepatīk. Tas varbūtās nav nemaz tik droši, kad atkal jātiek ārā.

Šajā punktā sava dēla jūtas pilnīgi saprazdams, misters Vellers tūliņ uzmeklēja erudīto Solomonu Pellu un iepazīstināja to ar savu vēlēšanos tūdaļ saņemt pavēli par divdesmit piecu mārciņu un tiesas izdevumu tūlītēju iekasēšanu no kāda Semjuela Vellera, turklāt Solomonam Pellam par to tiks samaksāts iepriekš.

Atornejs bija ļoti labā garastāvoklī, jo grūtībās nokļuvušais kučieris bija ticis atbrīvots no atbildības. Viņš ļoti atzinīgi izteicās par Sema pieķeršanos savam kungam, paziņoja, ka tā ļoti atgādinot viņa paša pieķērību savam draugam kancleram, un tūliņ aizveda vecāko misteru Velleru uz Templu ar zvērestu apliecināt ziņojumu par parādu, kuru zēns ar zilās somas palīdzību turpat uzrakstīja.

Pa to laiku Semam, kas balti nomazgātajam džentlmenim un viņa draugiem bija ticis oficiāli stādīts priekšā kā mistera Vellera no «Skaistās Mežones» atvase, visi izrādīja vislielāko cieņu un ielūdza viņu piedalīties dzīrēs par godu šim gadījumam - un šo ielūgumu viņš nebūt nekavējās pieņemt.

Parasti šīs šķiras džentlmeņi priecājas nopietni un mierīgā garā, bet šis gadījums nepiederēja pie parastajiem, tāpēc viņi attiecīgi atlaida grožus. Pēc diezgan trokšņainas tostu uzsaukšanas galvenajam tiesas pilnvarotajam un misteram Solomonam Pellam, kas šajā dienā bija parādījis tik izcilas spējas, kāds džentlmenis zilā šallē un ar plankumainu seju izteica priekšlikumu, ka kādam vajadzētu uzdziedāt.

Likās pats par sevi saprotams, ka džentlmenim ar plankumaino seju, reiz viņam tā sagribējies dziesmas, vajadzētu dziedāt pašam, taču šis plankumainais džentlmenis stūrgalvīgi un diezgan aizskarošā kārtā atteicās to darīt, kam, kā jau šādos gadījumos parasts, sekoja diezgan dusmīga saruna.

- Džentlmeņi, - teica zirgu piegādātājs, - lai šajā priecīgajā gadījumā netraucētu saskaņu, varbūt ka misters Semjuels Vellers uzņemtos mūs iepriecināt.

- Nudie, džentelmeņi, - Sems sacīja, - es nav radis dziedāt bez instrumenta, bet mierīgas dzīves labad var darīt visu, kā teica vīrs, kas iestājās darbā uz bākas.

Pēc šīs prelūdijas misters Semjuels Vellers tūliņ sāka dziedāt sekojošo trauksmaino un skaisto leģendu, kuru, domādami, ka tā nav vispārībā pazīstama, mēs atļaujamies citēt. Lūdzam pievērst sevišķu uzmanību balsienam otrās un ceturtās rindas beigās, kas ne tikai atļauj dziedātājam šajās vietās atvilkt elpu, bet arī stipri piepalīdz pantmēram..

I

II

- Es uzskatu, ka šī dziesma aizskar mundiera godu, - teica džentlmenis ar plankumaino seju, šai vietā dziesmu pārtraukdams. - Es prasu: kā šo kučieri sauca?

- To neviens tā ar nedabūja zināt, - Sems atbildēja. - Viņam nebij vizītkartes kabatā.

- Es protestēju, ka iejauc politiku, - džentlmenis ar plankumaino seju teica. - Es atzīstu, ka mūsu sabiedrībā šī dziesma ir politiska un, kas ir gandrīz tas pats, tā nav patiesa. Es saku, ka tas kučieris nebēga, bet mira varoņa nāvē - varonīgi kā fazāns, un es negribu dzirdēt nekādus iebildumus.

Tā kā džentlmenis ar plankumaino seju runāja ļoti sparīgi un apņēmīgi un tā kā sapulcēto domas par šo jautājumu, šķiet, dalījās, draudēja izcelties jauns strīds, bet tad īstā laikā ieradās misters Vellers un misters Pells.

- Viss kārtībā, Semmij, - misters Vellers sacīja.

- Tiesas izpildītājs būs šeit pulksten četros, - teica misters Pells. - Es ceru, ka jūs līdz tam laikam neaizbēgsit - ko? Ha, ha!

- Varbūtās mans nežēlīgais papiņš vēl apsažēlosies, - ar platu smaidu atbildēja Sems.

- Ni un ni, - vecākais misters Vellers teica.

- Nu lūdzu, lūdzu, - Sems uzstāja.

- Neparko, - nepielūdzamais kreditors atbildēja.

- Es tev apņemsies nomaksāt pa seši pensi mēnesī, - Sems aizrādīja.

- Es tos nepieņems, - misters Vellers atteica.

- Ha, ha, ha! Ļoti jauki, ļoti jauki, - misters Solomons Pells sacīja, patlaban sastādīdams savu mazo rēķinu. - Tiešām ļoti interesants gadījums. Bendžemin, pārraksti šito!

Un misters Pells atkal pasmaidīja, parādīdams misteram Velleram kopsummu.

- Pateicos, pateicos, - juridiskais džentlmens sacīja, paņemdams taukaino banknoti, ko misters Vellers izvilka no kabatas. - Trīs mārciņas desmit šiliņi un viena mārciņa desmit šiliņi ir piecas mārciņas. Ļoti pateicos, mister Veller. Jūsu dēls ir ļoti krietns jauneklis, tiešām, ser, ļoti krietns. Jauna cilvēka raksturā tā ir ļoti patīkama iezīme... ļoti patīkama, - misters Pells piemetināja, glaimīgi smaidīdams un noglabādams naudu kabatā.

- Ir nu gan joki, - vecākais misters Vellers teica iesmiedamies. - Īsts pazudinātais dēls!

- Pazudušais - pazudušais dēls, ser, - maigi iebilda misters Pells.

- Nekas, ser, - ar cieņu atteica misters Vellers. - Mans zin, cik pulkstens sit, ser. Ja es nezinās, ser, tad paprasīs jums.

Kad ieradās tiesas izpildītājs, Sems jau bija kļuvis tik ārkārtīgi populārs, ka sapulcētie džentlmeņi nolēma pavadīt viņu līdz cietumam visi kopā. Tā viņi arī devās ceļā; sūdzētājs un atbildētājs gāja roku rokā, tiesas izpildītājs pa priekšu, un gājienu noslēdza astoņi braši kučieri. Pie Sārdžentsinna kafejnīcas visi apstājās, lai atspirdzinātos, un pēc šo juridisko formalitāšu nokārtošanās procesija devās tālāk.

Flītstrītā nelielas nekārtības radīja astoņu pavadošo džentlmeņu iedoma, proti, viņi katrā ziņā gribēja iet pa četri blakus; turklāt izrādījās nepieciešami atstāt džentlmeni ar plankumaino seju izkauties ar kādu nesēju, iepriekš norunājot, ka draugi ar viņu satiksies atpakaļceļā. Ja neskaita šos mazos starpgadījumus, pa ceļam nekas nenotika.

Pie Flītas vārtiem kavalkāde, sūdzētājam diriģējot, uzsauca atbildētājam trīs dimdošus «urā!» un, pēc kārtas paspieduši viņam roku, atstāja viņu.

Sems, kad viņu par ārkārtīgu pārsteigumu Rokeram un acīm redzamu izbrīnu pat flegmātiskajam Nedijam bija oficiālā kārtā nodevuši cietumsargu zināšanā, tūliņ iegāja cietumā, devās tieši uz sava kunga istabu un pieklauvēja pie durvīm.

- Iekšā! - teica misters Pikviks.

Sems ienāca, noņēma cepuri un pasmaidīja.

- Ā, Sems, mans krietnais zēns! - misters Pikviks izsaucās, acīm redzami iepriecināts, atkal ieraugot savu pazemīgo draugu. - Manu uzticamo zēn, man vakar nebija nolūka jūs ar saviem vārdiem aizskart. Nolieciet, Sem, cepuri, un es jums mazliet plašāk paskaidrošu, ko es domāju.

- Vai jūs, ser, grib to tūliņās uz vietas? - Sems apjautājās.

- Protams, - misters Pikviks sacīja. - Kādēļ gan ne?

- Pašlaik man īsti nesanāk, ser, - Sems atbildēja.

- Kādēļ? - misters Pikviks jautāja.

- Tādēļ... - Sems teica vilcinādamies.

- Nu, kādēļ tad? - misters Pikviks taujāja, uztraucies par sava apkalpotāja izturēšanos. - Runājiet taču, Sem!

- Tādēļ, - Sems atbildēja, - ka man vēl nokārtojamas nelielas darīšanas.

- Kādas darīšanas? - jautāja misters Pikviks, izbrīnījies par Sema apmulsumu.

- Nekas īpašīgs, ser,- Sems atteica.

- Nu, ja tas nav nekas īpašs, - misters Pikviks smaidīdams sacīja, - jūs vispirms varat parunāt ar mani.

- Man domāt, labāk būtu parūpēties par to tūliņās, - Sems teica, vēl arvien vilcinādamies.

Misters Pikviks izskatījās pārsteigts, bet nekā neteica.

- Lieta tāda... - Sems iesāka un atkal apklusa.

- Nu, - misters Pikviks sacīja, - runājiet jel, Sem!

- Nuja, lieta tāda, - ar mokām izteica Sems, - ka vispirmo man varbūtās vajdzētas pagudrot sev par gultu.

- Jums par gultu! - pārsteigts iesaucās misters Pikviks.

- Jā, ser, man par gultu, - Sems apstiprināja, - es ir cietumnieks. Šito pašu pēcpusdienu mani arestierēja dēļ parāda.

- Jūs arestēja parāda dēļ! - misters Pikviks iesaucās, atslīgdams krēslā.

- Jā, ser, dēļ parāda, - Sems atbildēja. -. Un tas cilvēks, kas mani šeit ietupināja, nelaidīs mani agrāk ārā, kamēr neizies jūs paši.

- Lai dievs pasargā! - misters Pikviks izsaucās. - Ko jūs ar to gribat sacīt?

- To, ko es saka, ser, - Sems atbildēja. - Es būs cietumnieks kaut vai četerdesmit gadus, un es ir ļoti priecīgs par to. Un, kauč ar tā bijse Ņugeita, tas nekā negrozītu. Un tagad, velns lai parauj, viss ir pateikts - un lieta cauri!

Ļoti sparīgi un ar uzsvaru izteikdams šos vārdus, Sems Vellers, pavisam neparasti uztraucies, trieca savu cepuri pret grīdu un tad, sakrustojis rokas, stingri un nešaubīgi skatījās sava kunga sejā.

^{1 - Haundsdīča - kāda Londonas iela, kas Dikensa laikā bija lietotu drēbju tirdzniecības centrs.}

^{2 - «Noteikumu robežas» - rajons ap Flītas cietumu, kura robežās bija atļauts dzīvot ieslodzītajiem maksātnespējīgiem parādniekiem. Tādas «robežas» bija arī ap citiem cietumiem, un pastāvēja pat takse, kas noteica maksu par tiesībām dzīvot ārpus cietuma, - šajās «robežās».}

^{3 - Niksons ar sarkano ģīmi - lētu bulvārgrāmateļu autors; tās saturēja arī nākotnes pareģojumus.}

^{4 - Diks Terpins - plaši pazīstams XVII gadsimta laupītājs, neskaitāmu balāžu un nostāstu varonis. Haunslouhīta - viršu klajums rietumos no Haunslovas pilsētiņas; tajā Terpins savus laupīšanas reidus izdarīja biežāk nekā citās - lielākās pilsētās.}