Pikvika kluba piezīmes

XXIII NODAĻA

Mazā istabiņā netālu no zirgu staļļa agri no rīta pēc mistera Pikvika piedzīvojuma ar pusmūža lēdiju, kam matos bija dzelteni sprogu papīrīši, sēdēja misters Vellers seniors, gatavodamies ceļojumam uz Londonu. Viņš sēdēja pozā, kas bija ļoti izdevīga viņa portreta uzgleznošanai.

Ir ļoti iespējams, ka kādā agrākā dzīves posmā mistera Vellera profilu bija veidojušas drošas un noteiktas līnijas. Tomēr viņa seja bija izplūdusi aiz labas dzīves un tieksmes nodoties miermīlīgai apcerei un vaigi bija tik tālu pārsnieguši tiem sākotnēji nospraustās robežas, ka tad, ja viņa seju neuzskatīja tieši no priekšas, grūti bija paredzēt kaut ko vairāk par ļoti sarkana deguna pašu galiņu. Zods tā paša iemesla dēļ bija ieguvis to cienīgo un iespaidīgo izskatu, kādu parasti raksturo, liekot šīs izteiksmīgās sejas daļas nosaukumam priekšā vārdu «divkāršs»; un viņa sejas krāsu veidoja tas īpatnējais krāsu sajaukums, kāds atrodams tikai pie viņa profesijas džentlmeņiem un pusizceptas vēršgaļas. Ap kaklu viņam bija spilgti sarkana ceļa šalle, kas tik labi pieskaņojās zodam, ka bija grūti atšķirt vienas krokas no otrām. Virs tās viņš valkāja garu vesti ar platām, iesarkanām svītrām un virs vestes platus, zaļus svārkus, rotātus ar lielām misiņa pogām, no kurām tās divas, kas greznoja viduci, bija tik tālu viena no otras, ka neviens cilvēks nekad nebija redzējis tās abas vienā laikā.

Viņa mati, īsi, taisni un melni, bija tikko redzami zem zemās, brūnās cepures platās malas. Kājas bija ietērptas īsās korda biksēs un zābakos ar krāsainiem atlokiem, un pie platās jostas vaļīgi nokarājās vara pulksteņķēde ar tā paša materiāla zīmogu un atslēgu galā.

Mēs sacījām, ka misters Vellers gatavojas ceļojumam uz Londonu, proti, iestiprinājās. Uz galda viņam priekšā atradās kauss alus, gabals aukstas vēršga]as un ļoti iespaidīga izskata maizes klaips, starp kuriem viņš sadalīja savu labvēlību, stingri bezpartejiski veltījot katram pēc kārtas. Viņš patlaban bija nogriezis varenu riecienu no pēdējā, kad, izdzirdis kādu ienākam istabā, pacēla galvu un ieraudzīja savu dēlu.

- Mbrīt, Semmij! - tēvs sacīja.

Dēls piegāja pie alus kausa un, zīmīgi pamājis tēvam ar galvu, atbildes vietā iedzēra garu malku.

- Tu gan var sūkt, Semmij, - misters Vellers vecākais ieminējās, ielūkodamies kausā, kad viņa pirmdzimtais to bija nolicis atpakaļ pustukšu. - No tevs būtu iznācs varens austeris, ja tu būtu par tādu piedzims.

- Jā, es uzdrīkstas sacīt, ka būtu gan prāts sev sagādāt pieklājīgu iztiku - atbildēja Sems, sparīgi ķerdamies pie aukstās vēršgaļas.

- Man ļoti nepatīkas, Semmij, - teica vecākais misters Vellers, pirms dzeršanas saskalodams alu, aprakstot ar kausu nelielus aplīšus. - Man ļoti nepatīkas Semmij, dzirdēt no tavas mutes, ka tu ir ļāvs šitam mīkleņogu vīram sev piemuļķot. Vēl trīs dienas atpakaļ es allažiņ domāju, ka vārdi «Vellers» un «piemuļķots» nekad nesaderēs kopā... nekad, Semmij.

- Protams, izņemot gadījumu ar kādu no atraitnēm, - Sems atteica.

- Atraiknes, Semmij, - atbildēja misters Vellers, kam nedaudz pārmainījās sejas krāsa, - atraiknes ir izņēmumi no katra likuma. Es ir dzirdējs, cik daudz parastu sieviešu vajgoties, lai kādu piemuļķotu tā, kā to var izdarīt viena atraikne. Es domāju, ka divdesmit piecAs, bet skaidri nezinu, vai nav vairāk.

- Nav slikti sacīts, - Sems atzina.

- Bez tam, - misters Vellers turpināja, neievērodams šo piezīmi, - tā ir pavisam cita lieta. Zini, Semmij, kā teica advokāts, aizstāvēdams džentlmeni, kas, jautrā prātā būdams, vienmēr dauzīja sievu ar krāsns kruķi. «Un galu galā, milord,» viņš saka, «tā ir piedodama vājība.» To es tev saku, Semmij, attiecībā uz atraiknēm, un tu pats to teiks, kad būs tik vecs kā es.

- Es zin gan, ka man vajadzē būt gudrākam, - Sems teica.

- Vajdzējās būt gudrākam! - misters Vellers atkārtoja, uzsizdams dūri uz galda. -

Vajdzējās būt gudrākam! Es zin kādu puisi, kam nebij ne puses, ne ceturtās daļas tavas izglītības - kas pat ne sešus mēnešus nav gulējs uz tirgus laukumiem - un kas tomēr būtu kaunējies šitā iekrist, kaunējies, Semmij.

Jūtu satraukumā, ko radīja šīs mokošās pārdomas, misters Vellers piezvanīja un pasūtīja jaunu kausu alus.

- Labi, par to tagad nav ko runāt, - Sems sacīja. - Tas ir padarīts, un tur nekā nevar līdzēt, un tas ar ir mierinājums, kā vienmēr saka Turcijā, kad nocirtuši galvu ne tam cilvēkam, kam vajdzēja. Tagad ir mana kārta, tētuk, un, tiklīdz mans nogrābs šito Troteru, mans viņam parādīs.

- Es ceru, Semmij, ka tu to izdarīs, es ceru, - misters Vellers atbildēja. - Uz tavām veselībām, Semmij, un kaut tu drīz nomazgātu to kaunu, ar ko tu ir aptraipījs mūsu dzimtas vārdu.

Uzsaucis šo tostu, misters Vellers ar vienu malku izdzēra vismaz divas trešdaļas no atnestā kausa un pasniedza to dēlam, lai tas rīkotos ar atlikušo, ko tas nekavējoties darīja.

- Un tagad, Semmij, - teica misters Vellers, paskatīdamies lielajā sudraba pulkstenī, kas karājās vara ķēdes galā. - Tagad man laiks būt kantorī, jāsaņem ceļazīme un jāredz, kā pielādē karieti, jo karietes, Semmij, ir tikpat kā lielgabali - tās jāpielādē ļoti rūpīgi, pirms laiž vaļā.

Par šo tēvišķīgo un profesionālo joku misters Vellers juniors pasmaidīja dēla smaidu. Viņa cienījamais tēvs turpināja svinīgā balsī: - Es tevi tagad atstās, Semivel, mans dēls, un neviens nevar pateikt, kad es atkal tevi redzēs. Varbūtiņās tava pamāte mani pievārēs, vēl var atgadīties arī daudz kas cits, pirms tu atkal kaut ko dzirdēs par slaveno misteru Velleru no «Skaistās Mežones». Dzimtas gods tagad dikti atkarājas no tevis, Semivel, un es ceru, ka tu tam kauna nedarīs. Kas attiecas uz visiem labas uzvešanās smalkumiem, es zin, ka var palaisties uz tevs tikpat labi kā pats uz sevs.

Tad nu man atlicies tikai vēl viens mazs padomiņš, ko tev sacīt. Ja tev kādreiz būs pāri piecdesmitiem un tu sagribēsies kādu apprecēt - vienalga, ko, - tad tūliņās ieslēdzies savā istabā, ja tev tāda būs, un uz vietas indējies nost. Pakārties ir prasti, tāpēc par to nav ko runāt. Indējies nost, Semivel, mans dēls, indējies nost, un vēlāk tu par to būs priecīgs.

Teikdams šos aizgrābjošos vārdus, misters Vellers cieši noskatījās uz dēlu un, lēnām apgriezdamies uz papēža, aizgāja.

Kad tēvs bija aizgājis, misters Semjuels Vellers domīgā noskaņā, ko bija radījuši šie vārdi, izgāja no «Lielā Baltā Zirga» un, dodamies uz Sentklementa baznīcas pusi, centās izkliedēt savu melanholiju, klīstot pa tās senatnīgo apkārtni. Laiciņu tā klaiņojis, viņš nonāca kādā vientuļā vietā - tā izskatījās kā solīdas mājas pagalms, - no kuras, kā viņš atklāja, nebija citas izejas kā vienīgi tā, pa kuru. viņš bija ienācis. Viņš jau gribēja doties atpakaļ. kad pēkšņa parādība lika viņam pēkšņi sastingt uz vietas, un par šīs parādības dabu un raksturu mēs tagad pastāstīsim.

Misters Semjuels Vellers, nogrimis dziļās domās, šad un tad bija paskatījies uz vecajiem sarkano ķieģeļu namiem, pamirkšķinādams ar acīm vienai otrai brašai kalponei, kas atvilka priekškarus vai attaisīja kādu guļamistabas logu, kad pagalma dibenā atvērās zaļi dārza vārti un kāds vīrs, no turienes iznācis, ļoti rūpīgi atkal aizdarīja zaļos vārtus un žigli nāca tieši uz to vietu, kur stāvēja misters Vellers.

Ja mēs to aplūkojam kā atsevišķu faktu, kas nav saistīts ne ar kādiem blakus apstākļiem, tad tajā nebija nekā sevišķa, tāpēc ka daudzās pasaules daļās cilvēki iznāk no dārziem, aizver zaļus vārtus un pat dodas ātri prom, nepievelkot sev īpašu sabiedrības ievērību. Tāpēc ir skaidrs, ka vai nu šī vīra izskats, vai viņa izturēšanās, vai tie abi kopā bija tādi, kas piesaistīja mistera Vellera sevišķu uzmanību. Vai tas tā bija vai nebija, to mēs atstāsim lasītāja izlemšanai, kad būsim patiesīgi attēlojuši minētās personas uzvešanos.

Kad šis vīrs bija aizvēris zaļos vārtus, viņš, kā mēs jau divreiz esam teikuši, ātriem soļiem nāca pa pagalmu, bet, tikko ieraudzīja misteru Velleru, viņš sastomījās un apstājās, it kā mirkli nezinātu, kādu ceļu izvēlēties. Tā kā zaļie vārti aiz viņa bija aizvērti un citas izejas nebija kā tikai tā, kas atradās priekšā, viņam nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka projām tikt var, vienīgi ejot garām misteram Semjuelam Velleram. Tāpēc viņš, cieši skatīdamies uz priekšu, sāka ātri soļot. Visdīvainākais bija tas, ka šis vīrs sašķobīja savu seju visšausmīgākajās un pārsteidzošākajās grimasēs, kādas jebkad redzētas. Dabas veidojums nekad nav ticis paslēpts zem tik ārkārtīgi veikla maskojuma, kādu šis vīrs vienā mirklī bija uzlicis savai sejai.

«Nu,» misters Vellers teica pie sevis, kad vīrs pienāca tuvāk. «Tas ir ļoti savādi. Es būtu varējs vai zvērēt, ka tas ir viņš.»

Vīrs pienāca vēl tuvāk, un viņa seja pieņēma vēl briesmīgāku izteiksmi.

«Es varētu apzvērēt, ka tie ir tie paši melnie mati un mīkleņogu svārki,» prātoja misters Vellers, «bet šādu seju es nekad agrāk nav redzējs.»

Kad misters Vellers to pasacīja, nācēja vaibsti kļuva tiešām pārdabiski atbaidoši.

Viņam tomēr vajadzēja iet Semam ļoti tuvu garām, un šī džentlmeņa pētījošais skatiens zem visām riebīgajam grimasēm ieraudzīja kaut ko pārāk līdzīgu mistera Džoba Trotera mazajam actiņām, lai varētu kļūdīties.

- Ēi jūs, ser! - Sems nikni uzsauca. Svešinieks apstājās.

- Ēi jūs! - Sems atkārtoja vēl skarbāk.

Vīrs ar drausmīgo seju ārkārtīgi pārsteigts paskatījās pagalmā atpakaļ un uz priekšu, un māju logos - visur, tikai ne uz Semu Velleru, - un spēra atkal soli uz priekšu, kad viņu no jauna apstādināja atkārtots sauciens.

- Ēi jūs tur, ser! - uzsauca Sems trešo reizi.

Šoreiz vairs nevarēja izlikties, ka nesaprot, no kurienes balss nāk, tāpēc svešinieks, kam citas izejas nebija, beidzot paskatījās Semam Velleram tieši sejā.

- Nekas nelīdzēs, Džob Troter, - Sems teica. - Pietiks. Netais blēņas! Jūs nav tik glīts, lai varētu tā ar savu skaistumu mētāties. Novieto savas acis atpakaļ īstajās vietās, vai ar es jums tas pavisam izdauzīs. Dzirž ar?

Tā kā misters Vellers, acīm redzot, bija noskaņots pārvērst savus vārdus darbos, misters Troters atļāva sejai pieņemt dabisko izteiksmi un tad, priekā saukdamies, izsaucās:

- Ko es redzu? Misters Vokers!

- Ā, - Sems atbildēja. - Jums laikam ļoti liels prieks mani satikt?

- Prieks! - Džobs Troters iesaucās. - Ak mister Voker, ja jūs zinātu, kā es ilgojos jūs satikt! Tas ir par daudz, mister Voker, es to nevaru izturēt, patiešām nevaru.

Un, šos vārdus teicis, misters Troters prieka ekstāzē izplūda asarās un cieši apskāva mistera Vellera plecus, piespiezdams viņa rokas pie auguma.

- Vācas! - Sems uzkliedza, ļoti sašutis par šo rīcību un veltīgi pūlēdamies izrauties no sajūsminātā paziņas apkampiena. - Vācas, kad es jums saka! Ko jūs te brēc man virs galvas, jūs ugunsdzēsēju pumpis?

- Tāpēc, ka es priecājos, jūs redzot, - Džobs Troters atbildēja, pamazām atlaizdams misteru Velleru, līdzko vairs nelikās, ka tas sāks kautiņu. - O, mister Voker, tas ir par daudz!

- Par daudz! - Sems attrauca. - Es ar domā, ka tas ir par daudz! Nu, ko jūs man teiks?

Misters Troters neatbildēja, jo patlaban sparīgi strādāja ar mazo sārto kabatas lakatiņu.

- Kas jums ir ko teikt, pirms es jums norauj galvu? - draudoši atkārtoja misters Vellers.

- Kā! - misters Troters izsaucās nevainīgā izbrīnā.

- Kas jums ir ko teikt?

- Man, mister Voker!

- Nesauciet mani par Vokeru, mans vārds ir Vellers, jūs to labi zin. Kas jums ir ko teikt?

- Lai dievs jūs pasargā, mister Voker - Veller, es gribēju teikt... daudz kas ko sacīt, ja jūs atnāktu kaut kur, kur mēs varētu ērti parunāt. Ja jūs zinātu, kā es pēc jums esmu ilgojies, mister Veller...

- Briesmīgi, ko, man šķiet! - Sems sausi atcirta.

- Ļoti, ser, ļoti, - misters Troters apgalvoja, nepakustinādams ne vaibsta. - Bet dodiet roku, mister Veller!

Sems dažus mirkļus uzlūkoja savu sarunas biedru un tad, kā pēkšņas iedomas mudināts, paklausīja lūgumam.

- Kā klājas jūsu mīļajam, labajam kungam? - Džobs Troters apvaicājās, kad viņi gāja projām. - O, viņš ir cienījams džentlmenis, mister Veller! Es ceru, ser, ka viņš tai briesmīgajā naktī nesaaukstējās.

Kad Džobs Troters to sacīja, viņa acīs uz mirkli parādījās ļoti viltīga izteiksme, kas lika mistera Vellera dūrei ciešāk sažņaugties, un viņš dega aiz vēlēšanās pārbaudīt Džoba Trotera ribu stiprumu. Sems tomēr savaldījās un atbildēja, ka viņa kungs jūtoties lieliski.

- Ak, man tāds prieks, - misters Troters trieca tālāk. - Vai viņš atrodas šeit?

- Un jūsējais? - atbildes vietā jautāja Sems.

- O jā, viņš ir šeit, un man ir sāpīgi sacīt, mister Veller, ka viņš rīkojas vēl ļaunāk nekā agrāk.

- Ak tā? - Sems noteica.

- O, briesmīgi... šausmīgi!

- Kādā internāta skolā?- Sems vaicāja.

- Nē, ne internāta skolā, - atbildēja Džobs Troters ar to pašu viltīgo skatienu, ko Sems bija pamanījis agrāk, - ne internāta skolā.

- Mājā ar zaļajiem vārtiem? - Sems taujāja, cieši uzskatīdams savu sarunu biedru.

- Nē, nē..- tur ne, - Džobs attrauca ar viņam neparastu steigu, - tur ne.

- Ko ta jūs tur darīja? - noprasīja Sems ar asu skatienu. - Varbūt nejauši nokļuva aiz tiem vārtiem?

- Nu, mister Veller, - Džobs atbildēja, - man nav nekas pretī atklāt jums manus mazos noslēpumus, tāpēc ka mēs, pirmo reizi tiekoties, tik ļoti sadraudzējāmies. Jūs atceraties, cik patīkami mēs pavadījām to rītu?

- Kā ne, - Sems nepacietīgi atsaucās. - Atceros. Nu un?

- Labi, - Džobs atbildēja, runādams ļoti apdomīgi un klusā balsī, kā cilvēks, kas uztic svarīgu noslēpumu. - Tai mājā ar zaļajiem vārtiem, mister Veller, ir daudz apkalpotāju.

- No skata man ar tā liktos, - Sems piebilda.

- Jā, - turpināja misters Troters, - un to starpā ir kāda virēja, mister Veller, kas iekrājusi mazliet naudas un vēlas, ja vien varēs dzīvē tā iekārtoties, atvērt mazu sīkpreču veikaliņu.

- Jā?

- Jā, mister Veller. Nu jā, ser, es viņu sastapu baznīcā, kuru es apmeklēju... ir tāda ļoti jauka, maza baznīciņa šai pilsētā, mister Veller, kur dzied no ceturtā garīgo dziesmu krājuma, ko es parasti nēsāju sev līdzi, maza grāmatiņa, kuru jūs varbūt esat redzējuši man rokās... un es ar viņu mazliet iepazinos, mister Veller, un tā starp mums radās tuvākas attiecības, un es uzdrošinos teikt, mister Veller, ka man lemts kļūt par tirgotāju.

- Jā, no jums iznāktu ļoti patīkams tirgotājs, - atbildēja Sems, ar visdziļāko nepatiku iesāņus uzlūkodams Džobu.

- Lielākais labums no tā, mister Veller, - turpināja Džobs, kura acis runājot pildījās asarām, - būs tas, ka es varēšu atstāt savu tagadējo kauna pilno dienestu pie šī ļaunā cilvēka, mister Veller, un veltīt sevi labākai un tikumīgākai dzīvei, kas būtu vairāk piemērota manai audzināšanai.

- Jūs laikam gan ir ļoti labi audzināts, - Sems piemetināja.

- Ak jā, mister Veller, ļoti, - Džobs atbildēja.

Un, atcerēdamies savas šķīstās jaunības dienas, misters Troters izvilka sārto kabatas lakatiņu un bagātīgi lēja asaras.

- Ar jums kopā iet skolā laikam bij ļoti patīkami? - Sems sacīja.

- Tā bija, ser, - Džobs atbildēja, smagi nopūzdamies. - Es biju skolas elks.

- Es par to nebrīnās, - Sems noteica. - Kāds prieks gan par jums bij jūsu laimīgajai mātei.

Dzirdot šos vārdus, misters Džobs Troters iespieda sārtā kabatas lakata stūri vispirms vienas, tad otras acs kaktiņā un sāka bagātīgi liet asaras.

- Kas ar to cilvēku ir? - Sems sašutis sacīja. - Čelsijas¹ ūdensvads pret jums ir tīrais nieks. Kas ta nu atkal jūs tā sakustinājs? Ļauna sirdsapziņa?

- Es nevaru savaldīt savas jūtas, mister Veller, - Džobs teica pēc īsas pauzes. - Padomājiet tikai, manam kungam radās aizdomas pēc sarunas, kas man bija ar jūsu kungu, un tāpēc viņš aizveda mani pasta karietē un, pierunājis jauko jauno lēdiju sacīt, ka viņa par to nekā nezinot, un uzpircis skolas priekšnieci, lai tā darītu to pašu, atstāja jauno lēdiju, lai meklētu labāku izdevību. Ak mister Veller, man jānodreb par to.

- Ak tad tā tas bij? - misters Vellers ieteicās.

- Protams, tā, - Džobs atbildēja.

- Nu labi, - Sems teica, kad viņi bija nonākuši viesnīcas tuvumā, - es grib ar jums drusku parunāt, Džob, tātad, ja jūs nav sevišķi aizņemts, es vēlētos jūs satikt pie «Lielā Baltā Zirga» šovakar tā ap astoņiem.

- Es noteikti atnākšu, - Džobs apsolījās.

- Jā, jūs labāk atnāk gan, - Sems atbildēja ar ļoti izteiksmīgu skatienu, - citādi es varbūt ies jūs meklēt aiz zaļajiem vārtiem, un tad, vai zin, es jums var izgriezt pogas.

- Es noteikti būšu pie jums, ser, - misters Troters apliecināja un, ļoti dedzīgi paspiedis Sema roku, aizgāja.

- Piesargies, Džob Troter, piesargies, - teica Sems, nolūkodamies viņam pakaļ, - citādi tev šoreiz klāsies plāni.

Norunājis šo monologu un noskatījies Džobam pakaļ, kamēr tas vairs nebija redzams, misters Vellers ar lielāko steigu devās uz sava kunga guļamistabu.

- Iet kā pa taukiem, ser, - Sems ziņoja.

- Kas iet kā pa taukiem, Sem? - misters Pikviks vaicāja.

- Es tos atradu, ser, - Sems paskaidroja.

- Ko atradāt?

- To jokupēteri un to skumīgo zelli ar melnajiem matiem!

- Nevar būt, Sem! - misters Pikviks izsaucās ārkārtīgi uztraukts. - Kur viņi ir, Sem, kur viņi ir?

- Kuš, kuš! - atbildēja misters Vellers un, palīdzēdams misteram Pikvikam apģērbties, paskaidroja savu plānu, kā rīkoties.

- Bet kad tam jānotiek, Sem? - misters Pikviks taujāja.

- Visam savs laiks, ser, - Sems atbildēja.

Vai to izdarīja īstajā laikā vai ne, būs redzams vēlāk.

^{1 - Čelsija - Dikensa laikos liela Londonas priekšpilsēta Temzas ziemeļu krastā.}