Pikvika kluba piezīmes

XXXIX NODAĻA

Visu nākošo dienu Sems neatlaidīgi uzmanīja misteru Vinklu, cieši apņēmies ne mirkli nenolaist no viņa acis, līdz nebūs saņēmis noteiktus norādījumus no pirmavotiem. Lai cik nepatīkama misteram Vinklam bija Sema stingrā uzraudzība un lielā modrība, viņš domāja, ka labāk paciest to nekā pretoties un piedzīvot, ka viņu aizved ar varu, jo misters Vellers vairāk nekā vienreiz deva nepārprotamu mājienu, ka, stingri izpildot savu pienākumu, tieši tā šim būtu jārīkojas. Nav iemesla šaubīties, ka Sems steigšus vien būtu apmierinājis savu sirdsapziņu un aizvedis misteru Vinklu ar sasietām rokām un kājām atpakaļ uz Batu, ja šādu rīcību nebūtu aizkavējusi mistera Pikvika tūlītējā atsaukšanās uz Daulera aizvesto zīmīti. Īsi sakot, pulksten astoņos vakarā pats misters Pikviks ienāca «Krūma» viesnīcas ēdamistabā un Semam par lielu atvieglojumu smaidīdams pateica, ka viņš esot rīkojies pilnīgi pareizi un ilgāk palikt postenī neesot vajadzīgs.

- Es domāju, ka labāk ierasties man pašam, - misters Pikviks teica misteram Vinklam, kamēr Sems atbrīvoja savu kungu no mēteļa un ceļa šalles, - lai, pirms dodu savu piekrišanu šai lietā izmantot Semu, pārliecinātos, ka jums pret šo jauno lēdiju ir nopietni nodomi.

- Nopietni - no visas sirds... un dvēseles! - sparīgi atbildēja misters Vinkls.

- Atcerieties, Vinkl, - ar starojošām acīm teica misters Pikviks, - mēs viņu sastapām pie mūsu lieliskā un viesmīlīgā drauga. Būtu slikta pateicība, ja vieglprātīgi un neapdomīgi rotaļātos ar šīs jaunās lēdijas jūtām. To es nepieļaušu, ser... to es nepieļaušu!

- Tik tiešām, man nav tāda nodoma, - kvēli atsaucās misters Vinkls. - Es jau kopš ilga laika esmu šo lietu labi apdomājis un jūtu, ka mana laime ir saistīta ar viņu.

- Mēs, ser, to sauc par iesiešanu mazā sainītī, - ar mīlīgu smaidu iejaucās misters Vellers.

Misters Vinkls par šo traucējumu izskatījās diezgan bargs, un misters Pikviks dusmīgi lūdza savu kalpotāju nejokot ar cilvēka labākajām jūtām, bet Sems atbildēja, ka, cik zinot, to šis nemaz neesot darījis taču šo labāko jūtu esot tik daudz, ka šis nemākot izšķirt, kuras no tām esot vislabākās.

Tad misters Vinkls atstāstīja savu sarunu ar misteru Benu Ellenu par Arabellu un paziņoja, ka viņa nodoms esot mēģināt satikties ar šo jauno lēdiju un pēc visiem likumiem atklāt viņai savas jūtas. Turklāt viņš izteica pārliecību, kas bija dibināta uz dažiem minētā Bena neskaidrajiem mājieniem un izteicieniem, ka, lai nu kur viņa patlaban būtu ieslodzīta, tas esot kaut kur kāpu tuvumā, un tas bija viss, ko viņš zināja vai varēja iedomāties par šo lietu.

Nolēma, ka misters Vellers ar šiem ļoti nedrošajiem norādījumiem otrā rītā dosies izlūkos; norunāja arī, ka misters Pikviks un misters Vinkls, kuri uz savām spējām paļāvās mazāk, tajā laikā pastaigāsies pa pilsētu un it kā nejauši ieies pie mistera Boba Soijera cerībā redzēt jauno lēdiju vai dzirdēt kaut ko par viņas atrašanās vietu.

Kā norunāts, nākošajā rītā Sems Vellers devās meklējumos, un pasākuma bezcerība viņu ne mazākā mērā nenomāca; viņš gāja pa vienu ielu turp, pa otru atpakaļ, - mēs jau gribējām sacīt, ka viņš gāja kalnā augšā un no kalna lejā, taču uz Kliftonas pusi var iet tikai kalnā augšā, - nesatikdams nevienu un neredzēdams neko, kas kaut mazākā mērā varētu apgaismot šo jautājumu. Sems ielaidās daudzās sarunās ar daudziem zirgu puišiem, kas veda pa ielām pastaigāties zirgus, un auklēm, kas veda pa šķērsieliņām pastaigāties bērnus, bet ne no vieniem, ne no otriem Sems nevarēja izdabūt nekā tāda, kas kaut mazākā mērā attiektos uz viņa rūpīgi izvestās aptaujas objektu. Daudzās mājās dzīvoja daudz jaunu lēdiju, no kurām lielāko daļu vīriešu un sieviešu kārtas mājkalpotāji turēja stingrās aizdomās, ka tās ir kādā dziļi iemīlējušās vai arī pirmajā izdevīgajā gadījumā pilnīgi gatavas iemīlēties. Bet, tā kā neviena no šīm jaunajām lēdijām nebija mis Arabella Ellena, Sems, uzklausījis šīs ziņas, bija tikpat gudrs kā sākumā.

Sems gāja pāri kāpām, cīnīdamies ar stingru vēju un brīnīdamies, vai tiešām šajā apvidū vienmēr cepure jāpietur ar abām rokām, un nonāca kādā ēnainā, nomaļā vietā, ap kuru bija izkaisītas dažas mazas, pēc izskata klusas un vientuļas vasarnīcas. Kāda gara strupceļa galā pie kūts durvīm slaistījās kāds zirgu puisis darba apģērbā, acīm redzot, cenzdamies sev iestāstīt, ka viņš kaut ko dara ar ķerru un lāpstu. Šai vietā mēs varam piezīmēt, ka reti kad esam redzējuši staļļa tuvumā zirgu puisi, kas savos brīvajos brīžos lielākā vai mazākā mērā nepadotos šai ilūzijai.

Sems domāja, ka viņš varētu runāt tikpat labi ar šo zirgu puisi kā ar jebkuru citu, sevišķi tādēļ, ka viņš bija ļoti noguris no staigāšanas un tieši pie ķerras atradās krietni liels akmens; tāpēc viņš aizgāja līdz ielas galam un, nosēdies uz akmens, ar sev raksturīgo vieglumu un nepiespiestību sāka sarunu.

- Labrīt, vecais draugs, - Sems teica.

- Labdien, jūs gribējāt teikt, - zirgu puisis atbildēja, uzmezdams Semam īgnu skatienu.

- Gluži pareizi, vecais draugs, - Sems atsaucās. - Es gribēj teikt labdien. Kā sviežas?

- Nu, tādēļ, ka redzu jūs, man daudz labāk nekļūst, - īgnais zirgu puisis atbildēja.

- Tas nudie ir savādi, - Sems nobrīnījās, - jo jūs izskatās tik neparasti jautrs un rādās būt tik mundrs, ka sirds priecājas, jūs uzskatot.

Īgnais zirgu puisis izskatījās vēl īgnāks, bet ne pietiekami īgns, lai tas atstātu jel mazāko iespaidu uz Semu, kas tūliņ ar ļoti norūpējušos seju apjautājās, vai viņa kungu nesaucot par Vokeru.

- Nē, nesauc, - teica zirgu puisis.

- Un par Braunu ar ne? - teica Sems.

- Nē, nesauc.

- Un arī ne Vilsonu?

- Nē, tā arī ne, - teica zirgu puisis.

- Nu, - Sems atbildēja, - tātad es ir kļūdījies un viņam nav tas gods būt ar mani pazīstamam, kā es bij domājs. Manis dēļ šeit nekavējieties, - Sems piemetināja, kad zirgu puisis iestūma tačku pagalmā un gatavojās aizvērt vārtus. - Ērtības, veco zēn, ir svarīgākas par ceremonijām. Es jūs atvaino.

- Par puskronu es jums iedauzītu galvu, - īgnais zirgu puisis paskaidroja, aizbultēdams vienu vārtu pusi.

- Uz šādiem noteikumiem es to nevar atļaut, - Sems atbildēja. - Par to jūs var dabūt vismaz brīvu uzturu uz visu mūžu - un tas ar vēl lēti. Pasveicina tur iekšā no manis! Pasāk, lai pusdienās mans negaida un nekā man ar neatstāj, jo viss būs atdziss, pirms es atnāks.

Atbildot uz to, zirgu puisis, kļuvis ļoti nikns, izteica vēlēšanos nodarīt kādam miesas bojājumus, bet pazuda, to neizpildījis, dusmīgi aizcirzdams aiz sevis durvis un pilnīgi neievērodams Sema laipno lūgumu iepriekš atstāt viņam piemiņai matu sprogu.

Sems turpināja sēdēt uz lielā akmens, pārdomādams, ko vislabāk iesākt, un apsvērdams savā prātā plānu, vai nepieklauvēt pie visām durvīm piecu jūdžu rādiusā no Bristoles, apstaigājot dienā simt piecdesmit vai divsimt māju, lai šādā ceļā atrastu mis Arabellu, kad laimīgs gadījums piepeši nometa viņam uz ceļa kaut ko tādu, ko citādi viņš nebūtu atradis, kaut veselu gadu šeit sēdēdams.

Uz šķērsieliņu, kurā viņš sēdēja, veda trīs vai četri dārza vārti; tie piederēja tikpat daudzām savrupmājām, kuras tomēr citu no citas šķira tikai dārzi. Tā kā dārzi bija lieli, plaši un bagātīgi apstādīti, tad mājas, atrazdamās atstatu no ielas, pa lielākajai daļai aiz kokiem gandrīz nebija saredzamas. Sems sēdēja, pievērsis acis gružu kaudzei pie blakus vārtiem - nevis pie tiem, aiz kuriem pazuda zirgu puisis, - pamatīgi apsvērdams sava pašreizējā pasākuma grūtības, kad šie vārti atvērās un šķērsieliņā iznāca kalpone izpurināt dažas grīdsegas.

Sems bija tā aizņemts pats ar savām domām, ka, iespējams, nebūtu jaunajai sievietei veltījis vairāk uzmanības kā vien pacēlis galvu un paskatījies, ka tai ir glīts, lokans augumiņš, - ja vien viņa bruņnieciskās jūtas nebūtu spēcīgi sakustējušās, kad viņš ievēroja, ka tai nav neviena palīga un tās vientuļajiem spēkiem grīdsegas šķiet pārāk smagas. Misters Vellers savā ziņā bija ļoti galants džentlmenis, un, tikko pamanījis šos apstākļus, viņš steigšus piecēlās no lielā akmens un devās pie kalpones.

- Mana mīļā, - Sems teica visai godbijīgi, - jūs sabojās sava skaistā augumiņa praporcijas, ja pate purinās šitās grīdsegas. Ļauj, lai es izpalīdz jums.

Jaunā lēdija, kas kautrīgi bija izlikusies nezinām, ka tik tuvu atrodas kāds džentlmenis, Semam runājot, pagriezās, - bez šaubām (tā viņa pati vēlāk teica), lai noraidītu pilnīgi nepazīstama cilvēka piedāvājumu, - bet atbildes vietā atkāpās un apspiesti iespiedzās. Sems bija ne mazāk pārsteigts, jo glītās kalpones sejiņā pazina sava Valentīna vaibstus, - tā bija mistera Napkinsa skaistā istabene.

- Kā, Mērij, manu dārgumiņ! - Sems izsaucās.

- Vai, mister Veller, - Mērija attrauca, - kā jūs varat cilvēku nobiedēt!

Sems uz šo pārmetumu nedeva nekādu vārdisku atbildi, un mēs arī nevaram droši pateikt, tieši kādu atbildi viņš deva. Mēs tikai zinām, ka pēc īsas pauzes Mērija teica:

«Ak kungs! Beidziet nu, mister Veller!» - un ka dažus mirkļus pirms tam viņam bija nokritusi cepure. Spriežot pēc šīm divām pazīmēm, mums gribētos secināt, ka abas puses būs apmainījušās ar kādu skūpstu vai pat vairākiem.

- Kā gan jūs šeit nokļuvāt? - teica Mērija, atjaunodama šādā kārtā pārtraukto sarunu.

- Protama lieta, redzēties ar jums, mīlulīt, - misters Vellers atbildēja, šo vienīgo reizi ļaudams kaislībai uzvarēt patiesības mīlestību.

- Un kā jūs zinājāt, ka es esmu šeit? - Mērija taujāja. - Kas jums varēja pateikt, ka es Ipsvičā iestājos citā vietā un ka mani saimnieki pēc tam pārcēlās uz šejieni? Kas jums, mister Veller, to varēja pateikt?

- Tiesa gan, - Sems atteica ar viltīgu skatienu, - tur, āre, ir tas āķis. Kas man to varē pateikt?

- Taču ne misters Mazls, vai ne? - Mērija prašņāja.

- O nē, - Sems atbildēja, nopietni galvu pakratīdams, - tas nebij viņš.

- Tad tā ir bijusi virēja, - Mērija nosprieda.

- Tā jau ar laikam būs, - Sems apstiprināja.

- Nu, kaut ko tādu es vēl nebiju dzirdējusi! - Mērija iesaucās.

- Es ar ne, - Sems apliecināja. - Bet, Mērij mīļā... - un Sems kļuva īpaši mīlīgs, -

Mērij mīļā, man ir vēl citas ļoti svarīgas darīšanas. Viens no mana saimenieka draugiem - misters Vinkls... jūs viņu atceras...

- Tas ar tiem zaļajiem svārkiem? - Mērija attrauca. - O jā, es viņu atceros.

- Nu, re, - Sems turpināja, - viņš ir šausmīgi iemīlējies. Pilnīgi beigts un pagalam.

- Ak dievs! - iesaucās Mērija.

- Jā, - Sems teica, - bet tas nebijs vēl nekas, ja vien mēs varējši šito jauno dāmu atrast.

Un tad Sems, daudzkārtīgi novirzīdamies no temata, lai apliecinātu Mērijas skaistumu un neizsakāmās ciešanas, kādas viņš pārdzīvojis, kopš to pēdējo reizi redzējis, sniedza patiesīgu mistera Vinkla pašreizējā stāvokļa aprakstu.

- Nu, - Mērija sacīja, - kaut ko tādu es vēl nebiju dzirdējusi!

- Skaidrs, ka ne, - Sems atteica. - Un neviens nekad nav dzirdējs un nekad ar nedzirdēs; un te nu es klīst apkārt kā mūžīgais žīds, - jūs, manu mīļo Mērij, varbūt ir dzirdējse par šito sportisko tipu, kas vienādiņ gribē pārspēt laiku un nekad negā gulēt,

- un tā es meklē šito mis Arabellu Ellenu.

- Kādu mis? - ļoti pārsteigta izsaucās Mērija.

- Mis Arabellu Ellenu, - Sems atkārtoja.

- Žēlīgais dievs! - teica Mērija, norādīdama uz dārza vārtiem, ko aiz sevis bija aizslēdzis īgnais zirgu puisis. - Tas taču ir tai pašā mājā! Viņa tur dzīvo jau pusotra mēneša. Viņu vecākā kalpone, kas ir arī lēdijas istabene, kādu rītu, pirms vēl kungi bija uzcēlušies, man to pastāstīja veļas mazgātavā.

- Ko? Tepat blakus mājā? - Sems sacīja.

- Blakus mājā, - Mērija apliecināja.

Saņemtā ziņa misteru Velleru tik dziļi satricināja, ka viņam bija absolūti nepieciešams meklēt atbalstu pie savas skaistās sarunu biedres, un, pirms viņš pietiekami atguvās, lai turpinātu sarunu, viņi bija apmainījuši dažus mazus mīlas apliecinājumus.

- Nu, - Sems beidzot teica, - ja tas nav pārāks par gaiļu cīņu, tad nekas tāds nav, kā teica lordmērs, kad galvenais ministrs pēc pusdienām uzaicināja uzdzert uz saimenieces veselību. Taisni blakus mājā! Man tak ir kāda ziņa, ko es visu dienu cenšos tai nodot.

- Ā! - Mērija sacīja. - Bet tagad jūs to nevarat izdarīt, jo viņa pastaigājas dārzā tikai vakaros un tad arī tikai ļoti īsu brīdi. Bez vecās lēdijas viņa nekad neiziet.

Sems dažus mirkļus pārdomāja un pēdīgi uzmeta šādu darbības plānu: viņš atgriezīsies, tieši krēslai metoties, laikā, kad Arabella vienmēr gāja pastaigāties.

Mērija ielaidīs Semu savas mājas dārzā, un viņš mēģinās pārrāpties pār mūri zem kādas lielas bumbieres nokarenajiem zariem, kas viņu pietiekami pasargās no novērošanas. Tur viņš nodos savu ziņojumu un, ja būs iespējams, iekārtos satikšanos misteram Vinklam nākošajā vakarā tajā pašā stundā.

To steidzīgi izklāstījis, viņš palīdzēja Mērijai veikt ilgi aizkavēto uzdevumu - grīdsegu izpurināšanu.

Nelielu grīdsegu izpurināšana nav ne tuvu tik nevainīga lieta, kā izskatās, - pati purināšana varbūt nav tik bīstama, taču vismaz salocīšana ir ļoti viltīgs process.

Kamēr vēl turpinās purināšana un abus dalībniekus šķir viss grīdsegas garums, tā ir tik nevainīga izprieca, kādu var tikai ieteikt, bet, kad sākas salocīšana un attālums starp viņiem samazinās no pilna garuma puses līdz ceturtdaļai un tad līdz astotdaļai, un tad līdz sešpadsmitdaļai un tad līdz trīsdesmit otrai daļai, ja vien grīdsega ir pietiekoši gara, - lieta kļūst bīstama. Mēs skaidri nezinām, cik grīdsegu šai gadījumā salocīja, bet uzdrīkstamies apgalvot, ka, cik daudz bija grīdsegu, tik reižu Sems noskūpstīja skaisto kalponi.

Misters Vellers tuvākajā krodziņā mēreni ieturējās, līdz tuvojās krēsla, un tad atgriezās aklajā šķērsieliņā. Kad Mērija bija Semu ielaidusi dārzā un devusi nopietnus norādījumus sargāt savus locekļus un kaklu, Sems uzkāpa bumbierē un gaidīja, līdz parādīsies Arabella.

Viņš gaidīja tik ilgi uz šo karsti kāroto tikšanos, līdz sāka jau domāt, ka vispār neko nesagaidīs, kad izdzirda uz grantētā celiņa vieglus soļus un tūliņ pēc tam ieraudzīja Arabellu domīgi pastaigājamies dārzā. Tikko viņa gandrīz bija nonākusi zem koka, Sems, lai neuzkrītoši norādītu uz savu klātieni, sāka izdot dažādas velnišķīgas skaņas, kas varbūt piederētos cilvēkam vidējos gados, kurš no visagrākās bērnības slimojis ar kakla iekaisumu, krupu un garo klepu kopā.

Jaunā lēdija uzmeta ašu skatienu vietai, no kuras nāca briesmīgās skaņas, un, tā kā viņas uztraukums nebūt nemazinājās, kad ieraudzīja starp zariem kādu vīrieti, viņa droši vien būtu aizbēgusi un sacēlusi visu māju kājās, ja laimīgā kārtā bailes viņai nebūtu laupījušas kustības spēju un likušas noslīgt uz dārza sola, kas, par laimi, gadījās turpat tuvumā.

- Viņa ģībst, - Sems ļoti apmulsis sprieda pie sevis. - Kas tur ir par lietu, ka šitās jaunās meitas vienmēr ģībst taisni tad, kad nevajag! Ei, jauno meit, mis Kaulzāģere, misis Vinkla, tā nevajag!

Vai nu mistera Vinkla vārda burvība, vai vēsais, svaigais gaiss, vai arī atmiņas par mistera Vellera balsi atdzīvināja Arabellu, - tas nav svarīgi. Viņa pacēla galvu un vājā balsī jautāja:

- Kas tur ir, un ko jūs gribat?

- Kuš, - Sems teica, nolaizdamies uz mūra un saraudamies tur tik mazs cik vien varēdams, - tikai es, mis, tikai es.

- Mistera Pikvika sulainis! - Arabella dzīvi izsaucās.

- Tas pats, mis, - Sems atbildēja. - Misters Vinkls, mis, aiz izmisuma ir gluži beigts.

- Ak! - teica Arabella, pienākdama tuvāk mūrim.

- Jā gan - ak! - Sems atsaucās. - Vakarnakt mēs domāj, ka viņam būs jāuzvelk trako krekls. Viņš plosījās augu dienu un teica, ja līdz rītvakaram jūs nesastaps, ar viņu notiks kaut kas nelabs, ja vien šis iepriekš neielēkšot ūdenī.

- Ak nē, nē, mister Veller! - Arabella teica, rokas saņēmusi.

- Tā viņš saka, mis, - vēsi atbildēja Sems. - Viņš ir vīrs, kas tur vārdu, un, manuprāt, viņš to izdarīs ar. Viņš par jums visu dzirdējs no tā kaulzāģera ar brillēm.

- No mana brāļa! - teica Arabella, kam Sema apraksts neskaidri atgādināja kaut ko pazīstamu.

- Es lāgā nezin, mis, kurš ir jūsu brālis, - Sems atbildēja. - Vai tas netīrākais no abiem?

- Jā, jā, mister Veller, - Arabella attrauca, - turpiniet! Lūdzu, pasteidzieties!

- Labs ir, mis, - Sems atbildēja. - Viņš no tā visu dzirdējs, un mans saimenieks domā šitā: ja jūs ar viņu labi drīz nesatiksies, tad tas kaulzāģers, par ko mēs nupatās runā, sadzīs viņam galvā tik daudz lieka svina, ka tas šitā orgāna attīstībai būs visai kaitīgi pat tad, ja visu to pēcāk ieliks špirktā.

- Ak, ko man darīt, lai novērstu šīs briesmīgās ķildas! - Arabella izsaucās.

- Pastāv aizdomas, ka visam pamatā esmot kāda agrāka aizraušanās, - Sems paskaidroja. - Labāk būs, ka jūs ar viņu satiksies, mis.

- Bet kā?... Un kur? - Arabella iesaucās. - Es viena nedrīkstu māju atstāt. Mans brālis ir tik nejauks, tik nesapratīgs! Es zinu, mister Veller, cik dīvaini jums var likties, ka es ar jums tā runāju, bet esmu ļoti ļoti nelaimīga.

Un nabaga Arabella sāka tik rūgti raudāt, ka Sems kļuva bruņniecisks.

- Var jau gan likties dikti savādi, ka jūs ar mani, mis, runā par šitādām lietām, -

Sems visai dedzīgi sacīja, - bet es tik var teikt vienu: es ne tikai ir gatavs, bet pat ar prieku grib darīt visu, lai šito lietu varētu patīkami nokārtot; un, ja lietas labā vajdzīgs izsviest pa logu jebkuru no tiem kaulzāģeriem, es priekš tam ir īstais vīrs: To sacīdams, Sems Vellers, lai parādītu savu gatavību nekavējoties ķerties pie darba, uzlocīja svārku piedurknes, kaut arī, to darīdams, riskēja nokrist no mūra.

Lai cik glaimojoša bija šī krietno jūtu izpausme, Arabella noteikti (un, pēc Sema domām, pilnīgi neizskaidrojami - kāpēc) atsacījās tās izmantot. Kādu laiku tā stūrgalvīgi liedzās novēlēt misteram Vinklam satikšanos, ko Sems bija tik aizkustinoši lūdzis, taču beidzot, bīdamās, ka sarunu nepārtrauc kādas trešās personas nelūgta ierašanās, Arabella, daudzkārtīgi izsacīdama savu pateicību, steigšus lika viņam saprast, ka šī diez vai varēšot būt dārzā nākošajā vakarā vienu stundu vēlāk nekā pašreiz. Sems to lieliski saprata, un Arabella, veltīdama viņam vienu no saviem jaukākajiem smaidiem, aiztecēja līganiem solīšiem, atstādama misteru Velleru daiļā apbrīnā par viņas miesīgo un garīgo pievilcību.

Sveiks un vesels, nokāpis no mūra, kā arī neaizmirsis atlicināt dažus mirkļus pats savām darīšanām tajā pašā nozarē, misters Vellers cik ātri varēdams devās atpakaļ uz «Krūmu», kur viņa ieilgusi prombūtne bija izraisījusi daudz minējumu un zināmu satraukumu.

- Mums jāuzmanās, - teica misters Pikviks, vērīgi noklausījies Sema stāstu, - ne mūsu pašu, bet jaunās lēdijas dēļ. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem.

- Mums! - misters Vinkls teica ar pasvītrotu uzsvaru.

Mistera Pikvika acumirklīgais sašutums par šīs piezīmes toni atkal izmainījās pret viņa parasto labsirdību, kad viņš atbildēja:

- Mums, ser! Es jūs pavadīšu.

- Jūs! - misters Vinkls izsaucās.

- Es, - lēnīgi atbildēja misters Pikviks. - Atļaudama jums šo satikšanos, jaunā lēdija ir spērusi varbūt visai saprotamu, bet tomēr ļoti neapdomīgu soli. Ja pie šīs satikšanās būšu klāt es - jūsu abu draugs, kas ir pietiekami vecs, lai būtu jūsu abu tēvs, - vēlāk pret viņu nekad nevarēs pacelties apmelotāju balsis.

Mistera Pikvika acis mirdzēja godīgā sajūsmā pašam par savu tālredzību, kad viņš teica šos vārdus. Misters Vinkls bija aizgrābts par šo mazo smalkjūtīgas cieņas izpausmi pret drauga jauno protégée un spieda viņa roku ar tādu cieņu, kas līdzinājās pielūgšanai.

- Jums jānāk, - misters Vinkls sacīja.

- Es iešu, - misters Pikviks attrauca. - Sem, sagatavojiet manu mēteli un šalli un parūpējieties, lai rītvakar pie durvīm būtu kariete - mazliet agrāk, nekā tieši nepieciešams, lai mēs būtu īstajā laikā.

Misters Vellers, apliecinādama savu paklausību, pieskārās cepurei un aizgāja, lai veiktu ekspedīcijai nepieciešamos priekšdarbus.

Kariete ieradās precīzi noteiktajā laikā. Misters Vellers, pienācīgā kārtā iesēdinājis misteru Pikviku un misteru Vinklu iekšpusē, ieņēma vietu uz bukas blakus kučierim.

Viņi apstājās, kā bija norunāts, apmēram ceturtdaļjūdzi no satikšanās vietas un, likdami kučierim gaidīt viņus atgriežamies, atlikušo ceļa gabalu nogāja kājām.

Tas bija tieši šajā pasākuma stadijā, kad misters Pikviks, nemitīgi smaidīdams, kā arī citādi izrādīdams lielu pašapmierinātību, izvilka no vienas mēteļa kabatas aptumšojamu lukturi, ko bija iegādājies speciāli šim gadījumam, un ejot sāka misteram Vinklam izskaidrot, cik tas lieliski ierīkots, sagādādams pamatīgu pārsteigumu nedaudzajiem pretīnācējiem.

- Ja iepriekšējā nakts ekspedīcijā dārzā man būtu bijis klāt kaut kas tamlīdzīgs, man būtu klājies labāk, vai ne, Sem? - misters Pikviks teica, labsirdīgi atskatīdamies uz savu sekotāju, kas nāca nopakaļus.

- Tās, ser, ir visai jaukas lietiņas, ja ar tām prot apieties, - misters Vellers atbildēja,

- bet, ja jūs grib, lai jūs neredz, tad, man domāt, ar izdzēstu sveci tās ir derīgākas nekā ar degošu.

Kā likās, Sema piezīme misteru Pikviku apmulsināja, jo viņš ielika lukturi atpakaļ kabatā, un viņi turpināja ceļu klusēdami.

- Šite, ser, - Sems teica, - laiž mani pa priekšu. Te ir tā šķērsieliņa, ser.

Viņi iegriezās šķērsieliņā, un tumšs tur bija diezgan. Viņiem uz priekšu taustoties, misters Pikviks pāris reižu izvilka lukturi, kas meta tiem pa priekšu spilgti mirdzošu gaismas kūli apmēram pēdu caurmērā. Tas izskatījās ļoti skaisti, bet likās, ka apkārtējie priekšmeti tādēļ kļuva vēl tumšāki.

Beidzot viņi nonāca pie lielā akmens, un Sems ieteica savam saimniekam un misteram Vinklam tur apsēsties, kamēr viņš dosies izlūkos un noskaidros, vai Mērija vēl gaida.

Pēc piecu vai desmit minūšu prombūtnes Sems atgriezās un pateica, ka vārti esot vaļā un viss klusu. Zaglīgiem soļiem viņam sekodami, misters Pikviks un misters Vinkls drīz atradās dārzā. Tur katrs vairākas reizes pateica: «Klusu!» - un, kad tas bija padarīts, nevienam, kā likās, nebija kaut cik skaidras nojausmas, ko darīt tālāk.

- Vai mis Ellena ir vēl dārzā, Mērij? - ļoti uztraucies jautāja misters Vinkls.

- Es nezinu, ser, - skaistā kalpone atbildēja. - Vislabākais būs, ser, ja misters Vellers palīdzēs jums uzkāpt kokā, un misters Pikviks varbūt būs tik labs un skatīsies, vai kāds nenāk pa ielu, kamēr es uzmanīšu dārza otrā galā. Žēlīgais dievs, kas tas!

- Tas sasodīts lukturs mūsu visus iedzīs kapā! - sirdīgi izsaucās Sems. - Uzmanās, ko jūs dara, ser! Jūs tak laiž gaismu taisni dibenistabas logā.

- Ak kungs! - misters Pikviks teica, steigšus novērsdamies. - Es to negribēju.

- Nu tas krīt uz blakus mājas, - Sems aizrādīja.

- Lai dievs pasargā! - misters Pikviks iesaucās, atkal pagriezdamies.

- Tagad tas ir uz staļļa, un cilvēki domās, ka izcēlies ugunsgrēks, - Sems sacīja. -

Vai t' jūs nevar to aizvērt, ser?

- Tas ir visdīvainākais lukturis, kādu es savā mūžā esmu redzējis! - misters Pikviks iesaucās, ļoti apmulsis par negribot radīto efektu. - Nekad neesmu redzējis tik spēcīgu reflektoru.

- Tas priekš mums, ser, būs pārāk spēcīgs, ja jūs turpinās tā zibeņot, - Sems attrauca, kad misteram Pikvikam pēc dažiem nesekmīgiem mēģinājumiem izdevās aizvērt aizbīdni. - Klau, jaunās lēdijas soļi. Nu, mister Vinkl, ser, augšā!

- Pagaidiet, pagaidiet, - misters Pikviks teica, - man pirmajam ar viņu jārunā.

Palīdziet, Sem, tikt man augšā!

- Palēnām, ser, - Sems sacīja, atspiezdams galvu pret mūri un padarīdams savu muguru par pakāpienu. - Uzkāpiet tur uz tā puķpoda, ser. Nu, tagad augšā!

- Es bīstos jūs ievainot, Sem, - misters Pikviks aizrādīja.

- Nebēdāji par mani, ser, - atbildēja Sems. - Palīdziet viņam, mister Vinkl, ser!

Droši, ser, droši! Darīti milti!

Semam runājot, misters Pikviks ar piepūli, kas džentlmenim viņa gados un svarā bija gandrīz pārdabiska, kaut kā uztrausās Semam uz muguras, un Sems, lēnām pieceldamies, un misters Pikviks, cieši turēdamies pie mūra augšmalas, kamēr misters Vinkls viņu cieši turēja aiz kājām, - visi kopā viņi tādējādi panāca to, ka mistera Pikvika brilles atradās tieši virs mūra.

- Mana dārgā, - teica misters Pikviks, skatīdamies pāri mūrim un otrā pusē ieraudzīdams Arabellu, - nebīstieties, mana dārgā, tas esmu tikai es.

- Ak, lūdzu, ejiet projām, mister Pikvik! - Arabella sacīja. - Sakiet, lai viņi visi iet projām, es esmu tik briesmīgi nobijusies. Mīļo, mīļo mister Pikvik, nepalieciet šeit!

Jūs nokritīsit un nositīsities, es zinu, ka nositīsities.

- Lūdzu, tikai neuztraucieties, mana dārgā, - mierinoši teica misters Pikviks. - Es jums galvoju, ka nav ne mazākā iemesla bailēm. Stāviet stingri, Sem! - misters Pikviks uzsauca, paskatīdamies lejup.

- Viss kārtībā, ser, - misters Vellers atsaucās. - Nekavējas, ser, ilgāk, nekā vajdzīgs. Jūs ir diezgan smags.

- Tikai vēl brīdi, Sem, - misters Pikviks atbildēja. - Es tikai gribēju, mana dārgā, lai jūs zinātu, ka es nebūtu atļāvis savam jaunajam draugam satikt jūs šādā slepenā kārtā, ja stāvoklis, kādā jūs atrodaties, ļautu viņam rīkoties citādi; un, ja šis nepiedienīgais solis sagādātu jums kādas neērtības, apmierinieties, mana mīļā, zinot, ka es esmu jūsu tuvumā. Tas ir viss, mana dārgā.

- Tiešām, mister Pikvik, es jums ļoti pateicos par jūsu laipnību un rūpēm, - Arabella atteica, susinādama acis ar kabatas lakatiņu.

Laikam gan viņa būtu sacījusi vēl daudz ko vairāk, ja mistera Pikvika galva nebūtu lielā ātrumā pazudusi, tādēļ ka viņš uz Sema pleca bija spēris nepareizu soli, kas viņu pēkšņi nogāza lejā. Taču nākošajā mirklī viņš atkal bija kājās un, palūdzis misteru Vinklu pasteigties un beigt satikšanos, cik iespējams, ātrāk, izskrēja uz ielas sargāt ar īstu jaunekļa dūšu un dedzību. Pats misters Vinkls, satikšanās tuvuma apgarots, atradās uz mūra vienā mirklī un tur uzkavējās vienīgi tādēļ, lai palūgtu Semu parūpēties par savu kungu.

- Es par viņu gādās, ser, - Sems atbildēja. - Atstājt viņu manā ziņā.

- Kur viņš ir? Ko viņš dara, Sem? - misters Vinkls taujāja.

- Lai dievs svētī viņa vecās getras, - Sems atteica, skatīdamies pa dārza vārtiņiem,

- Viņš ar savu aptumšojamo lākturi stāv sargos uz ielas kā pats mīļais Gajs Fokss.

Savu mūžu es nav redzējs tik brašu zēnu. Lai velns mani parau, ja es nedomā, ka viņa sirds dzimusi vismaz divdesmit piecus gadus vēlāk par pārējo miesu!

Misters Vinkls nekavējās, lai uzklausītu savam draugam veltīto slavas dziesmu.

Viņš bija nolēcis no mūra, nometies pie Arabellas kājām un patlaban apzvērēja savu jūtu patiesīgumu ar tādu daiļrunību, kas būtu pat paša mistera Pikvika cienīga.

Kamēr zem atklātām debesīm norisinājās šādi notikumi, divas vai trīs mājas tālāk savā bibliotēkā sēdēja kāds vecāks džentlmenis ar zinātniskām tieksmēm, rakstīdams kādu filozofisku apcerējumu un laiku pa laikam atveldzēdams savu miesas graustu un savus pūliņus ar glāzi sarkanvīna no cienīga izskata pudeles, kas atradās viņam blakus. Radīšanas mokās vecais džentlmenis skatījās reizēm uz grīdsegu, reizēm uz griestiem un reizēm uz sienu, un, kad ne grīdsega, ne griesti, ne siena nesniedza iedvesmu vajadzīgajā mērā, viņš paskatījās pa logu.

Vienā no šādām radošām pauzēm zinātniskais džentlmenis izklaidīgi vērās biezajā

tumsā aiz loga un bija ļoti pārsteigts, ieraugot visai spožu gaismas staru, kas slīdēja gaisā netālu no zemes un gandrīz tūlīt pazuda. Pēc īsa brīža fenomens atkārtojās, ne vienu vai divas, bet vairāk reižu; beidzot zinātniskais džentlmenis, nolicis spalvu, sāka pārdomāt, kādi dabiski cēloņi varētu izraisīt šīs parādības.

Tie nevarēja būt meteori, jo bija pārāk zemu. Tie nevarēja būt jāņtārpiņi, jo bija pārāk augstu. Tās nebija maldugunis; tās nebija ugunsmušas; tās nebija raķetes. Kas tas varēja būt? Kaut kāda ārkārtēja un brīnišķīga dabas parādība, ko vēl neviens zinātnieks nebija novērojis; kaut kas tāds, ko viņam vienam lemts atklāt un ar ko viņš darīs savu vārdu nemirstīgu, aprakstīdams to nākamībai par svētību. Šīs domas pārņemts, zinātniskais džentlmenis atkal satvēra spalvu un sāka uzticēt papīram dažādas atzīmes par šīm nepiedzīvotajām parādībām līdz ar datumu, nedēļas dienu, stundu, minūti un precīzu sekundi, kad tās tikušas novērotas; tam visam bija jābūt par pamatu plašam, rūpīgam un dziļi zinātniskam sacerējumam, kas pārsteigs visus atmosfēras pētniekus, kādi jebkad elpojuši jebkurā civilizētās pasaules stūrī.

Viņš atlaidās atzveltnes krēslā un iegrima pārdomās par savu nākotnes slavu.

Noslēpumainā gaisma parādījās vēl spožāka nekā agrāk. Šķita, ka tā dejo pa ielu šurp un turp, pāriedama no vienas puses uz otru un kustēdamās pa tikpat ekscentrisku orbītu kā komētas.

Zinātniskais džentlmenis bija vecpuisis. Viņam nebija sievas, ko pasaukt, lai tā nāk un pabrīnās, tādēļ viņš piezvanīja savam sulainim.

- Prafl, - zinātniskais džentlmenis teica, - šonakt gaisā ir kaut kas ļoti neparasts. Vai jūs to redzējāt? - zinātniskais džentlmens sacīja, rādīdams pa logu, kad gaisma atkal parādījās.

- Jā, redzēju, ser.

- Ko jūs par to domājat, Prafl?

- Ko es domāju, ser?

- Jā. Jūs esat šajā apvidū uzaudzis. Ko jūs tagad sacītu, - kāds ir šo uzliesmojumu cēlonis?

Zinātniskais džentlmenis smaidīja, jau iepriekš nojauzdams Prafla atbildi, ka tas šai parādībai nekāda iemesla nevarot atrast. Prafls domāja.

- Es sacītu, ka tie ir zagļi, ser, - Prafls beidzot teica.

- Jūs esat muļķis un varat iet lejā, - zinātniskais džentlmenis atbildēja.

- Pateicos, ser, - Prafls sacīja. Un viņš nogāja lejā.

Bet zinātniskais džentlmenis nevarēja atrast mieru, domādams, ka viņa iecerētais ģeniālais apcerējums pasaulei neizbēgami būs zudis, ja ģeniālā mistera Prafla minējumus neapgāzīs jau pašā sākumā. Viņš uzlika cepuri un aši izgāja dārzā, nolēmis izpētīt šo lietu pašos pamatos.

Neilgi pirms tam, kad zinātniskais džentlmenis iznāca dārzā, misters Pikviks bija aizskrējis pa šķērsieliņu cik ātri vien varēdams, lai saceltu nepamatotu trauksmi, ka kāds nākot no tās puses, pie reizes atvērdams sava luktura aizbīdni, lai neieskrietu grāvī. Tikko trauksme bija sacelta, misters Vinkls jau rāpās atpakaļ pār mūri, bet Arabella ieskrēja mājā; dārza vārtiņus aizslēdza, un trīs piedzīvojumu meklētāji cik ātri varēdami devās pa šķērsieliņu mājup, bet satrūkās, izdzirduši, ka zinātniskais džentlmenis atslēdz sava dārza vārtus.

- Turas! - čukstēja Sems, kas, protams, gāja pirmais. - Parādiet gaismu tieši vienu sekundi, ser!

Misters Pikviks darīja, kā sacīts, un Sems, redzēdams, ka kāds vīrs ļoti piesardzīgi pabāž ārā galvu kāda pusjarda attālumā no viņa paša galvas, viegli uzsita tai ar sažņaugtu dūri, un tā ar dobju skaņu atsitās pret vārtiem. Visai ātri un izveicīgi izdarījis šo varoņdarbu, misters Vellers paķēra misteru Pikviku uz muguras un sekoja misteram Vinklam pa šķērsieliņu ar tādu ātrumu, kas, ja ņem vērā smago nastu, ko viņš nesa, bija tiešām pārsteidzošs.

- Vai jūs ir atguvs elpu, ser? - Sems jautāja, kad viņi bija sasnieguši šķērsielas galu.

- Pilnīgi... tagad pilnīgi, - misters Pikviks atbildēja.

- Tad ejam, ser, - teica Sems, nostādīdams savu kungu atkal uz kājām. - Nāciet mums pa vidu, ser. Nav ne pusjūdzes ko skriet. Iedomājties, ser, ka jums jāiegūst kauss. Nu, uz priekšu!

Tā uzmundrināts, misters Pikviks lika kājas lietā, cik spēja, un klusībā varam droši apgalvot, ka pāris melnu getru nekad nav traukušās pa zemi ātrāk kā mistera Pikvika getras šai ievērojamā dienā.

Kariete gaidīja, zirgi bija atpūtušies, ceļš bija labs, un kučieris rādīja labu gribu.

Visi bija drošībā pie «Krūma», pirms vēl misters Pikviks bija atguvis elpu.

- Tūliņ iekšā, ser, - teica Sems, palīdzēdams savam kungam izkāpt. - Ne sekundi nepalikt uz ielas pēc šitāda vingrojuma. Lūdzu piedošanu, ser, - turpināja Sems, pieskardamies savai cepurei, kad izkāpa misters Vinkls. - Ceru, ka nebij nekādas agrākas aizraušanās, ser.

Misters Vinkls satvēra savu pazemīgo draugu pie rokas un iečukstēja viņam ausī: «Viss kārtībā, Sem, pilnīgā kārtībā,» - uz ko misters Vellers trīsreiz iesita sev pa degunu, tā norādīdams, ka sapratis. Viņš pasmaidīja, pamirkšķināja aci un pacēla karietes kāpšļus, un viņa seja pauda vislielāko apmierinātību.

Kas attiecas uz zinātnisko džentlmeni, tad tas meistarīgā sacerējumā izklāstīja, ka šī brīnišķīgā gaisma ceļoties no elektrības, un skaidri pierādīja to, sīki aprakstīdams, kā viņa acu priekšā, kad viņš izbāzis galvu pa vārtiņiem, uzliesmojusi apžilbinoša gaisma un kā viņš saņēmis tādu triecienu, kas viņu apdullinājis uz veselu ceturtdaļstundu. Šis pierādījums ārkārtīgi iepriecināja visas zinātniskās biedrības, un sacerētājs pēc tam uz visiem laikiem tika uzskatīts par zinātnes spīdekli.