Pikvika kluba piezīmes

VIII NODAĻA

Dinglijdellas klusā noslēgtība, tik daudzu skaistā dzimuma pārstāvju klātbūtne, rūpes un gādība, ko tās viņam parādīja, sekmēja to maigo jūtu augšanu un attīstību, kuras daba bija dziļi iedēstījusi mistera Tresi ja Tapmena krūtīs un kurām tagad, likās, bija lemts tiekties pret vienu vienīgu piemīlīgu objektu. Jaunās lēdijas bija glītas, viņu izturēšanās valdzinoša un raksturs nepeļams; bet viņas savā vecumā nevarēja pretendēt uz tādu cieņas pilnu iznesību, tādu nepieejamības izpausmi gaitā un tik majestātiskiem skatieniem, kas neprecēto krustmāti darīja atšķirīgu no visām sievietēm, kuras misters Tapmens bija redzējis. Bija acīm redzams, ka viņu raksturos ir kaut kas radniecīgs, viņu dvēselēs kaut kas saskanīgs, viņu krūtīs kaut kādas noslēpumainas savstarpējas simpātijas. Viņas vārds bija pirmais, kas nāca pār mistera Tapmena lūpām, kad viņš ievainots gulēja zālē; un tās histēriskie smiekli bija pirmās skaņas, ko uztvēra viņa ausis, kad draugi viņu balstīdami vadīja uz mājām. Bet vai viņas satraukumu bija izraisījis pievilcīgs sievišķīgs jūtīgums, kas būtu bijis tikpat neapvaldāms katrā līdzīgā gadījumā, vai arī to izsauca kvēlākas un kaislīgākas jūtas, ko bija varējis pamodināt vienīgi viņš no visiem vīriešiem? Šādas šaubas nomocīja mistera Tapmena smadzenes, kad viņš izstiepies gulēja uz dīvāna, un viņš nolēma šīs šaubas tūliņ uz visiem laikiem izklīdināt.

Bija vakars. Izabella un Emīlija bija izgājušas pastaigāties kopā ar misteru Trandlu; kurlā, vecā lēdija bija iemigusi savā krēsla; no attālās virtuves tikko sadzirdama atskanēja resnā puikas monotonā krākšana; ņiprās kalpones vaļojās pie virtuves durvīm, baudīdamas vakara stundas jaukumu un sev par patikšanu pēc visiem likumiem ķircinādamās ar kādiem pie fermas piederošiem lamzakiem; un tur nu, visu aizmirsts un visus aizmirsis, sēdēja šis interesantais pāris un sapņoja tikai viens par otru; tur viņi sēdēja, pielipuši viens otram un, īsi sakot, atgādināja divus rūpīgi salocītus cimdus.

- Esmu aizmirsusi savas puķes, - neprecētā krustmāte ieminējās.

- Aplaistiet tās tagad! - misters Tapmens centās pierunāt.

- Jūs saaukstēsities vakara vēsumā, - neprecētā krustmāte maigi iebilda.

- Nē, nē, - misters Tapmens pieceldamies attrauca, - tas man darīs labu. Atļaujiet man jūs pavadīt.

Lēdija uzkavējās, lai sakārtotu saiti, kurā atradās jaunekļa kreisā roka, un, saņēmusi tā labo roku, vadīja viņu uz dārzu.

Dārza attālākajā stūrī atradās lapene ar sausseržiem, jasmīniem un vīteņaugiem - viens no tiem jaukajiem patvērumiem, ko humāni cilvēki mēdz celt zirnekļu vajadzībām.

Neprecētā krustmāte paņēma lielu lejkannu, kas gulēja apgāzta vienā stūrī, un gribēja atstāt lapeni. Misters Tapmens viņu aizturēja un novilka sev blakus uz soliņa.

- Mis Vordla! - viņš sacīja.

Neprecētā krustmāte sāka drebēt tā, ka daži oļi, kas nejauši bija iekļuvuši lielajā lejkannā, kratījās kā zirņi bērna grabulī.

- Mis Vordla, - misters Tapmens teica, - jūs esat eņģelis.

- Mister Tapmen! - Reišele iesaucās, kļūdama tikpat sarkana kā lejkanna.

- Jā gan, - daiļrunīgais pikvikietis trauca tālāk, - es to zinu pārāk labi.

- Saka jau, ka visas sievietes esot eņģeļi, - lēdija rotaļīgi nočukstēja.

- Ja tā, kas tad esat jūs vai ar ko es jūs bez pārdrošības varu salīdzināt? - misters Tapmens atjautāja. - Kur ir tāda sieviete, kas atgādinātu jūs? Kur vēl citur es varētu cerēt atrast tik retu teicamu īpašību un daiļuma savienojumu? Kur vēl citur es varētu meklēt... Ak!

Šai vietā misters Tapmens apklusa un paspieda roku, kas bija aptvērusi laimīgās lejkannas rokturi. Lēdija novērsās.

- Vīrieši taču ir tādi krāpnieki, - viņa maigi iečukstējās.

- Tādi viņi ir! - misters Tapmens izsaucās. - Bet ne visi vīrieši! Vismaz viens mīt šai pasaulē, kas nekad nevar mainīties... Ir viens, kas ar prieku veltītu visu savu dzīvi jūsu laimei... kas dzīvo tikai jūsu skatienos... kas elpo tikai jūsu smaidos... kas dzīves smago nastu nes tikai jūsu dēļ.

- Ja tāds cilvēks būtu atrodams... - lēdija ieminējās.

- Bet viņš ir atrodams, - dedzīgais misters Tapmens viņu pārtrauca. - Viņš ir atrasts. Viņš ir šeit, mis Vordla.

Un, pirms lēdija nojauta viņa nodomu, misters Tapmens bija nokritis uz ceļiem pie viņas kājām.

- Mister Tapmen, piecelieties! - Reišele iebilda.

- Nekad! - skanēja varonīga atbilde. - Ak Reišel! - Viņš satvēra tās padevīgo roku, un lejkanna nokrita zemē, kad viņš spieda roku pie savām lūpām. - Ak Reišel! Sakiet, ka jūs mani mīlat!

- Mister Tapmen, - neprecētā krustmāte teica, novērsusi seju, - man grūti izsacīt šos vārdus, bet... jūs man neesat pilnīgi vienaldzīgs.

Tikko izdzirdis šo atzīšanos, misters Tapmens traucās darīt to, uz ko viņu skubināja iekvēlinātās jūtas un ko, cik mums zināms (jo mēs ar šādām lietām esam maz pazīstami), ļaudis šādos apstākļos vienmēr dara. Viņš pielēca kājās, apmeta roku ap neprecētās krustmātes kaklu un spieda uz viņas lūpām daudzus skūpstus, kurus viņa pēc pienācīgas cīņas un pretestības izrādīšanas saņēma tik mierīgi, ka nav pasakāms, cik daudz reižu misters Tapmens viņu vēl būtu varējis noskūpstīt, ja lēdija nebūtu ļoti nemāksloti satrūkusies un iekliegusies baiļu pilnā balsī:

- Mister Tapmen, mūs novēro!... Mēs esam atklāti!

Misters Tapmens palūkojās apkārt. Viņu priekšā pilnīgi nekustīgs, ar savām lielajām, apaļajām acīm cieši skatīdamies lapenē, stāvēja resnais puika, taču viņa sejā nebija ne mazākās izteiksmes, ko pat vispieredzējušākais fizionomists būtu varējis attiecināt uz izbrīnu, ziņkārību vai jebkuru citu pazīstamu kaislību, kāda saviļņo cilvēka krūtis. Misters Tapmens blenza uz resno puiku, un resnais puika cieši skatījās uz viņu, un, jo ilgāk misters Tapmens vēroja pilnīgo tukšumu, ko pauda resnā puikas seja, jo stiprāka kļuva viņa pārliecība, ka tas vai nu nekā nav redzējis, vai arī nekā nesaprot no tā, kas viņa acu priekšā noticis. Ar šādu pārliecību misters Tapmens stingri noprasīja:

- Ko jūs šeit meklējat, ser?

- Vakariņas ir gatavas, ser, - skanēja tūlītēja atbilde.

- Vai jūs nupat šeit pienācāt, ser? - misters Tapmens noprasīja ar caururbjošu skatienu.

- Nupat, - resnais puika atbildēja. Misters Tapmens viņu atkal cieši uzskatīja, bet viņš nepamirkšķināja ne aci un nepakustināja ne vaibstu.

Misters Tapmens saņēma neprecētās krustmātes roku un devās uz istabu; resnais puika sekoja.

- Viņš par notikušo nekā nezina, - misters Tapmens pačukstēja.

- Nekā, - neprecētā krustmāte atbildēja.

Te aiz viņiem bija dzirdama kāda skaņa, kas izklausījās kā nepietiekami apspiesti smiekli. Misters Tapmens strauji atgriezās. Nē, tas nevarēja būt bijis resnais puika; visā viņa sejā neredzēja ne mazākās līksmes atspulgas, ne arī kādu citu izjūtu, tur bija vienīgi treknums.

- Viņš būs bijis cieši aizmidzis, - misters Tapmens čukstēja.

- Man par to nav ne mazāko šaubu, - neprecētā krustmāte atteica.

Abi sirsnīgi nosmējās. Misters Tapmens maldījās. Šoreiz resnais puika nebija aizmidzis. Viņš bija nomodā - pilnīgi nomodā - un bija redzējis visu, kas notika.

Vakariņas pagāja bez jebkāda mēģinājuma uzsākt vispārēju sarunu. Vecā lēdija bija aizgājusi gulēt; Izabella Vordla veltīja visu savu uzmanību misteram Trandlam; neprecētās krustmātes uzmanība bija pievērsta misteram Tapmenam, un Emīlijas domas, kā likās, aizņēma kaut kas tāls, - iespējams, ka tās kavējās pie Snodgrasa, kura nebija klāt.

Pulkstenis nosita vienpadsmit, divpadsmit, vienu, bet džentlmeņi nebija ieradušies. Ikviena sejā bija redzams samulsums. Varbūt viņiem uz ceļa uzglūnējuši laupītāji? Varbūt mājiniekiem vajadzēja sūtīt cilvēkus ar vējlukturiem pa visiem ceļiem, pa kuriem tie varētu nākt uz mājām? Vai varbūt... Klau! Tur jau tie nāca. Kas tos bija tik ilgi aizkavējis? Kāda sveša balss arī! Kam gan tā varēja piederēt? Visi iesteidzās virtuvē, kur nakts staiguļi bija iegājuši, un tūliņ ieguva pat pārāk pilnīgu skaidrību par lietas patieso stāvokli.

Misters Pikviks, abas rokas sabāzis kabatās un platmali pāršķiebis pār kreiso aci, balstījās pret virtuves galdu un, galvu klanīdams, nemitīgi izdalīja vismīlīgākos un vislabvēlīgākos smaidus, kaut gan viņu uz to nepamudināja nekāds redzams cēlonis vai iegansts; vecais Vordls, kvēlaini sasarcis, bija satvēris kāda džentlmeņa roku un šļupstēja mūžīgas draudzības apliecinājumus; misters Vinkls, balstīdamies pret astoņdienu pulksteni, vārgā balsī draudēja ar iznīcību katram ģimenes loceklim, kas uzdrīkstētos teikt, ka vispareizākais būtu iet atpūsties; bet misters Snodgrass bija ieslīdzis krēslā, un katra viņa izteiksmīgās sejas līnija atspoguļoja tik dziļas un bezcerīgas bēdas, kādas vien cilvēka prāts spēj iedomāties.

- Vai kaut kas noticis? - visas trīs lēdijas taujāja.

- Nekas nav noticis, - misters Pikviks atmurdēja. - Mēs... ar mums... viss kārtībā... Es saku, Vordl, ar mums viss kārtībā, vai ne?

- Es domāju gan, - jautrais namatēvs atteica. - Manas dārgās, te ir mans draugs misters Džingls - mistera Pikvika draugs misters Džingls ieradies... mazā vizītē.

- Ser, vai kaut kas atgadījies ar misteru Snodgrasu? - Emīlija jautāja ļoti nobažījusies.

- Nekas nav atgadījies, kundzīt, - attrauca svešinieks. - Pusdienas pēc kriketa - brīnišķīga sabiedrība - jaukas dziesmas - vecs portvīns - sarkanvīns - labs - ļoti labs - vīns, kundzīt - vīns.

- Tas nebija vīns, - misters Snodgrass nodudināja aizlauztā balsī. - Tas bija lasis.

(Tā vai citādi, bet šādos gadījumos tas nekad nav vīns.)

- Vai viņiem labāk nevajadzētu iet gultās? - ievaicājās Emma - Divi no puišiem uzvedīs džentlmeņus augšstāvā.

- Es neiešu gulēt, - stingri noteica misters Vinkls.

- Tāds puisis nav dzimis, kas mani vedīs, - izsaucās misters Pikviks braši un turpināja smaidīt tāpat kā iepriekš.

- Ur-rā! - vājā balsī noelsās misters Vinkls.

- Urā! - atbalsoja misters Pikviks, noņemdams platmali un triekdams to pret klonu, un tad gluži kā vājprātīgs aizsvieda virtuves vidū arī savas brilles. Pēc šāda lieliska joka viņš no visas sirds nosmējās.

- Lai dzeram... vēl vienu... pudeli! - misters Vinkls izsaucās iesākdams ļoti skaļi, bet nobeigdams pavisam klusi.

Galva viņam noslīga uz krūtīm, un, murminādams savu nelokāmo apņemšanos neiet gulēt un izteikdams asinskārīgu nožēlu, ka no rīta nav «pataisījis veco Tapmenu aukstu», viņš cieši aizmiga, un tādā stāvoklī viņu aiznesa uz istabu divi jauni milži, ko personiski uzraudzīja resnais puika, kura rūpīgai apsardzībai drīz pēc tam misters Snodgrass uzticēja arī savu personu. Misters Pikviks pieņēma mistera Tapmena piedāvāto roku un, dalīdams smaidus dāsnāk nekā jebkad, klusi pazuda; bet misters Vordls, atvadījies no visiem ģimenes locekļiem tik sirsnīgi, it kā viņam tūlīt būtu jākāpj uz ešafota, uzticēja misteram Trandlam godu uzvadīt viņu augšstāvā un devās projām, pavisam nemākulīgi mēģinādams izskatīties svinīgs un cienīgs.

- Kāds atbaidošs skats! - neprecētā krustmāte izsaucās.

- Pre-etīgs! - abas jaunās lēdijas attrauca.

- Šausmīgs - šausmīgs! - piemetināja misters Džingls, izskatīdamies ļoti nopietns, - viņš bija apmēram pusotras pudeles pārējiem priekšā. - Drausmīgs skats - ļoti!

- Kāds patīkams vīrietis! - neprecētā krustmāte pačukstēja misteram Tapmenam.

- Izskatīgs arī, - Emīlija Vordla atčukstēja.

- Noteikti, - piekrita neprecētā krustmāte.

Misters Tapmens domāja par Ročestras atraitni, un viņa prāts bija nemierīgs.

Saruna, kas sekoja nākamajā pusstundā, nebūt nenomierināja viņa satraukto prātu.

Jaunais viesis bija ļoti valodīgs, un viņa izstāstīto anekdotu skaitu pārspēja vienīgi viņa lielā pieklājība. Misters Tapmens juta, ka, mistera Džingla popularitātei augot, viņš (Tapmens) arvien vairāk paliek ēnā. Viņa smiekli bija piespiesti, jautrība - tēlota; un, pēdīgi noguldīdams savus sāpošos deniņus uz spilvena, viņš ar drausmīgu baudu nodomāja, kāds tas būtu gandarījums, ja šajā brīdī mistera Džingla galva te atrastos iespiesta starp pēli un matraci.

Nākamajā rītā nenogurdināmais svešinieks bija jau laikus kājās un, lai gan viņa biedri, iepriekšējās nakts uzdzīves nogurdināti, palika gultās, ļoti sekmīgi nopūlējās radīt jautrību pie brokastu galda. Viņa pūliņi bija tik sekmīgi, ka pat vecā, kurlā lēdija pieprasīja, lai vienu vai divas viņa vislabākās asprātības tai atstāsta caur klausāmo taurīti; un pat viņa labvēlīgā noskaņā sacīja neprecētajai krustmātei, ka «viņš» (domāts Džingls) «ir nekaunīgs jauns zēns»; tas bija uzskats, kam pilnīgi piekrita visi viņas patlaban klātesošie radinieki.

Vecajai lēdijai bija paradums jaukos vasaras rītos doties uz lapeni, kurā misters Tapmens bija guvis tik izcilus panākumus. Vecās lēdijas gājiens norisa šādā secībā: vispirms resnais puika noņēma no vadža aiz vecās lēdijas guļamistabas durvīm biezu, melnu atlasa cepuri, siltu kokvilnas šalli un resnu spieķi ar masīvu rokturi, un vecā lēdija, nesteigdamās uzlikusi cepuri un šalli, ar vienu roku balstoties uz spieķa, bet ar otru - uz resnā puikas pleca, lēnītiņām aizgāja uz lapeni, kur resnais puika viņu uz pusstundu atstāja ieelpot svaigu gaisu; šai pusstundai beidzoties, puika atgriezās un aizvadīja lēdiju atpakaļ uz mājām.

Vecā lēdija bija ļoti noteikta un sīkumaina; un, tā kā šī ceremonija trīs vasaras pēc kārtas bija izpildīta bez mazākās novirzīšanās no ierastās kārtības, viņa tajā rītā bija diezgan pārsteigta, redzēdama, ka resnais puika neatstāj vis lapeni, bet, izgājis dažus soļus no tās, uzmanīgi palūkojas uz visām pusēm un ar vislielāko noslēpumainību ļoti zaglīgi atgriežas atpakaļ.

Vecā lēdija bija ļoti bailīga (kā vairums vecu lēdiju), un viņas pirmais iespaids bija tāds, ka tumīgais puisis grib viņai nodarīt kādu smagu miesas bojājumu, lai iegūtu naudu, kas viņai patlaban klāt. Viņa būtu saukusi pēc palīdzības, bet vecums un nespēks jau sen bija atņēmis tai kliegšanas spējas; tādēļ viņa vēroja resnā puikas kustības ar lielām šausmām, kuras nebūt nekļuva mazākas, kad tas pienāca viņai cieši klāt un ļoti satraucošā un, kā viņai likās, draudīgā tonī iekliedza ausī:

- Saimeniec!

Atgadījās, ka misters Džingls šajā brīdī pastaigājās netālu no lapenes. Arī viņš izdzirda saucienu «Saimeniec!» un apstājās cerībā dzirdēt ko vairāk. Bija trīs iemesli, kādēļ viņš tā darīja. Pirmkārt, viņš bija ziņkārīgs, un viņam patlaban nebija nekā ko darīt; otrkārt, viņš nekādā ziņā nebija smalkjūtīgs; treškārt un pēdīgi, viņu slēpa daži ziedoši krūmi. Tā viņš te stāvēja un klausījās.

- Saimeniec! - resnais puika sauca.

- Nu, Džo, - trīcošā vecā lēdija atteica. - Es domāju, Džo, ka esmu bijusi tev laba saimniece. Es pret tevi vienmēr esmu bijusi ļoti laipna. Tev nekad nav vajadzējis pārāk daudz strādāt un vienmēr bijis pietiekoši ko ēst.

Pēdējie vārdi vērsās pie resnā puikas visdziļākajām jūtām. Viņš likās aizkustināts un atbildēja ar uzsvaru:

- Tas tiesa.

- Tad ko tu tagad gribi darīt? - vecā lēdija vaicāja, atgūdama drosmi.

- Es gribu likt šermuļiem skriet jums caur kauliem, - atbildēja puika.

Tas nu gan izklausījās ļoti asinskārīgs pateicības izrādīšanas paņēmiens, un, tā kā vecā lēdija nezināja, kādā ceļā Džo nodomājis sasniegt šādu iznākumu, visas viņas iepriekšējās šausmas atgriezās.

- Kā jūs domājat, ko es pagājušajā vakarā šai pašā lapenē redzēju? - puika noprasīja.

- Dievs, sargi! Ko tad? - izsaucās veca lēdija, ko bija satraukuši korpulentā jaunekļa svinīgā izturēšanās.

- Svešais džentlmenis - tas, kuram tā ievainotā roka, - bučojās un apkampās...

- Ar ko, Džo? Taču ne ar kādu no kalponēm?

- Daudz ļaunāk! - resnais puika auroja vecās lēdijas ausī.

- Vai ar kādu no manām mazmeitām?

- Daudz ļaunāk.

- Ļaunāk par to, Džo! - iesaucās vecā lēdija, kas, pieminēdama savas mazmeitas, ar to bija domājusi cilvēcīgās neģēlības pēdējo robežu. - Kas tā bija, Džo? Man tas jāzina.

Resnais puika uzmanīgi palūkojās apkārt un, pabeidzis izlūkošanu, iebļāva vecajai lēdijai ausī:

- Mis Reišele!

- Kas?! - vecā lēdija spalgi iebrēcās. - Runā skaļāk!

- Mis Reišele! - resnais puika auroja.

- Mana meita!

Daudzkārtīgie galvas mājieni, ar kuriem resnais puika izsacīja savu apstiprinājumu, lika viņa treknajiem vaigiem drebināties līdzīgi galertam.

- Un viņa tam atļāva? - vecā lēdija izsaucās. Resnā puikas sejā iezagās smīns, un viņš sacīja:

- Es redzēju, ka viņa bučo pretim.

Ja misters Džingls no savas paslēptuves būtu varējis redzēt to izteiksmi, kāda pēc šī paziņojuma parādījās vecās lēdijas sejā, ļoti iespējams, ka piepeša smieklu lēkme būtu atklājusi viņa klātbūtni. Viņš klausījās uzmanīgi. Niknu izsaucienu fragmenti, tādi kā: «Bez manas atļaujas! - Viņas gados! - Es nelaimīgā sieviete! - Būtu pagaidījusi, kamēr es nomirstu!» - un tā joprojām sasniedza viņa ausis; un tad viņš dzirdēja resnā puikas zābaku papēžu čirkstoņu uz grants, kad tas aizgāja un atstāja veco lēdiju vienu.

Varbūt tā bija neparasta sagadīšanās, bet tomēr nenoliedzams fakts, ka iepriekšējā naktī piecas minūtes pēc savas ierašanās Menora fermā misters Džingls bija apņēmies bez kavēšanās iekarot neprecētās krustmātes sirdi. Viņš bija pietiekami acīgs, lai redzētu, ka viņa brīvā izturēšanās daiļajam uzbrukuma objektam nekādā ziņā nav nepatīkama; un viņam bija vairāk nekā stipras aizdomas, ka tai ir visiekārojamākā no visām īpašībām, proti, nelieli ienākumi. Viņam tūliņ iešāvās prātā, ka nepieciešams kaut kādā ceļā nobīdīt pie malas savu sāncensi, un viņš nekavējoties nolēma bez mazākās vilcināšanās sākt rīkoties, lai sasniegtu šo mērķi. Fīldings saka, ka vīrietis ir uguns, bet sieviete - pakulas un tumsības valdnieks tos abus savieno. Misters Džingls zināja, ka jauni vīrieši neprecētām krustmātēm ir tas pats, kas aizdedzināta gāze šaujampulverim, un viņš nolēma, nezaudējot laiku, radīt eksploziju.

Iegrimis pārdomās par šo svarīgo lēmumu, viņš iepriekš minēto krūmu aizsegā aizzagās no savas paslēptuves un tuvojās mājai. Fortūna, likās, bija nolēmusi parādīt viņa plānam labvēlību. Misters Tapmens un pārējie džentlmeņi atstāja dārzu pa sānu vārtiņiem tieši tajā brīdī, kad viņš tos ieraudzīja; un jaunās lēdijas, kā viņš zināja, drīz pēc brokastīm bija aizgājušas pastaigāties. Ceļš bija brīvs.

Ēdamistabas durvis bija pusviru. Viņš paskatījās iekšā. Neprecētā krustmāte adīja.

Viņš iekāsējās; viņa pacēla acis un pasmaidīja. Vilcināties nebija mistera Alfrēda Džingla dabā. Viņš noslēpumaini uzlika pirkstu uz lūpām, iegāja iekšā un aizvēra durvis.

- Mis Vordla, - misters Džingls teica ar mākslotu nopietnību, - piedodiet manu ielaušanos - nesen kā pazīstami - nav laika ceremonijām - viss atklāts.

- Ser! - neprecētā krustmāte ieteicās, diezgan izbrīnījusies par mistera Džingla negaidīto ierašanos un mazliet šaubīdamās par viņa gara spējām.

- Klusu! - teatrāli čukstēdams, sacīja misters Džingls. - Resns puika - ģīmis kā maizes klaips - apaļas acis - nelietis.

Te viņš izteiksmīgi pakratīja galvu, un neprecētā krustmāte uztraukumā nodrebēja.

- Liekas, jūs runājat par Džozefu, ser? - lēdija atsacīja, pūlēdamās izskatīties mierīga.

- Jā, kundze, - sasodīts tas Džo! - nodevīgs suns tas Džo - izstāstīja vecajai lēdijai - vecā lēdija neganta - mežonīga - trako - lapenē - Tapmens - bučojas un apkampjas - un tamlīdzīgas lietas - ē, kundze - ē?

- Mister Džingl, - neprecētā krustmāte sacīja, - ja jūs esat še ieradies, lai mani apvainotu...

- Nepavisam - nekādā ziņā, - nesamulsināmais misters Džingls atbildēja, - nejauši noklausījos - atnācu brīdināt jūs no briesmām - piedāvāt savus pakalpojumus - novērst skandālu. Nu, nekas - domājiet, ka tas apvainojums - es aizeju.

Un viņš pagriezās, it kā vēlēdamies izpildīt savus draudus.

- Ko lai es daru? - nabaga vecmeita vaicāja, izplūzdama asarās. - Mans brālis būs briesmīgi dusmīgs!

- Bez šaubām, - misters Džingls atteica pēc pauzes, - briesmīgi.

- Ak mister Džingl, ko es varu sacīt! - neprecētā krustmāte izsaucās jaunos izmisuma uzplūdos.

- Sakiet, ka viņš to nosapņojis, - misters Džingls aukstasinīgi atbildēja.

Dzirdot šo padomu, vecmeitas dvēselē iemirdzējās cerības stariņš. Misters Džingls to pamanīja un steidzās izmantot izdevīgo mirkli.

- Phe! - nekas nav vieglāk - nelietīgs puika - apburoša sieviete - resnajam puikam ar zirgu pātagu - jums noticēs - un punkts - viss kārtībā.

Mēs nezinām, vai neprecēto krustmāti iepriecināja iespējamība izglābties no nepatīkamā atklājuma sekām vai arī viņas bēdu asumu mazināja vārdi, kas to raksturoja kā «apburošu sievieti». Viņa viegli nosarka un uzmeta misteram Džinglam pateicīgu skatienu.

Pieglaimīgais džentlmenis dziļi nopūtās, pāris minūšu cieši skatījās neprecētās krustmātes sejā, melodramatiski nodrebēja un piepeši novērsa skatienu.

- Jūs, liekas, esat nelaimīgs, mister Džingl, - lēdija ieminējās ar žēlabainu līdzjūtību. - Vai es drīkstu izrādīt savu pateicību par jūsu laipno iejaukšanos un apvaicāties, kāds ir jūsu ciešanu iemesls, cerībā, ja iespējams, tās atvieglot?

- Ha! - misters Džingls izsaucās, atkal nodrebēdams. - Atvieglot! Atvieglot manas ciešanas, kad jūsu mīla pieder vīrietim, kas ir nejūtīgs pret šo laimi - kas pat šajā brīdī kaļ plānus, kā iemantot šīs būtnes brāļameitas jūtas - būtnes, kura... bet nē; viņš ir mans draugs; es neatklāšu viņa netikumus. Mis Vordla - ardievu!

Noslēdzot šo uzrunu, kas bija pati sakarīgākā, kādu viņš, cik zināms, jebkad bija teicis, misters Džingls pielika pie acīm jau agrāk minētā kabatas lakata atliekas un pagriezās pret durvīm.

- Palieciet, mister Džingl! - neprecētā krustmāte sparīgi izsaucās. - Tas, ko jūs sacījāt, zīmējas uz misteru Tapmenu, - paskaidrojiet!

- Nekad! - Džingls izsaucās profesionālā (t.i., teatrālā) tonī. - Nekad!

Un, lai rādītu, ka nevēlas tālāku izprašņāšanu, viņš pievilka krēslu cieši pie neprecētās krustmātes krēsla un apsēdās.

... Mister Džingl, - krustmāte sacīja, - es jūs lūdzu - es jūs gauži lūdzu, ja ar misteru Tapmenu saistās kāds drausmīgs noslēpums, atklājiet to!

- Vai es varu, - misters Džingls atteica, neatlaidīgi skatīdamies, krustmātes sejā, - vai es varu noskatīties - apburoša būtne - kritusi par upuri - bezsirdīgai mantkārei!

Likās, viņš dažas sekundes cīnījās ar pretējām jūtām un tad sacīja klusā, zemā balsī:

- Tapmens vēlas iegūt vienīgi jūsu naudu.

- Nelietis! - krustmāte iesaucās ļoti sašutusi. (Mistera Džingla šaubas izgaisa. Viņai bija nauda.)

- Ne tas vien, - Džingls turpināja, - mīl citu.

- Citu! - vecmeita izsaucās. - Kuru?

- Neliela auguma - melnas acis - jūsu brāļameita Emīlija.

Iestājās klusums.

Ja visā pasaulē bija kāds cilvēks, pret ko neprecētā krustmāte izjuta nāvīgu un dziļi iesakņojušos greizsirdību, tad tā bija tieši šī brāļameita. Krustmātes seja un kakls spēji kļuva sarkani, un viņa klusēdama ar neizsakāmu nicinājumu kratīja galvu.

Pēdīgi, kodīdama plānās lūpas, viņa iecirtīgi sacīja:

- Tas nevar būt. Es tam neticu.

- Novērojiet viņus! - Džingls atteica.

- Es to darīšu, - krustmāte sacīja.

- Uzmaniet viņa skatienus!

- Es to darīšu.

- Viņa čukstus.

- Es to darīšu.

- Viņš sēdēs tai blakus pie galda.

- Lai sēž.

- Viņš tai glaimos.

- Lai glaimo.

- Viņš tai izrādīs katru iespējamo uzmanību.

- Lai izrāda.

- Un viņš jūs atstās.

- Atstās mani! - neprecētā krustmāte iespiedzās. - Viņš atstās mani - vai tiešām!

Un viņa trīcēja aiz niknuma un vilšanās.

- Vai tad jūs būsit pārliecinājusies? - Džingls noprasīja. - Būšu.

- Un parādīsit rakstura stingrību?

- Parādīšu.

- Pēc tam ar viņu vairs neielaidīsities?

- Nekad.

- Izvēlēsities kādu citu?

- Jā.

- To jūs varēsit.

Misters Džingls nokrita uz ceļiem, palika šādā stāvoklī piecas minūtes un piecēlās kā neprecētās krustmātes atzīts iemīļotais - gan ar noteikumu, ka mistera Tapmena zvēresta laušana tiks skaidri un acīm redzami pierādīta.

Misteram Alfrēdam Džinglam nu vajadzēja pierādīt smagos apvainojumus, un viņš to izdarīja tajā pašā dienā pie pusdienu galda. Neprecētā krustmāte tikko spēja ticēt savām acīm. Misters Tresijs Tapmens bija nosēdies blakus Emīlijai, raidīja tai koķetīgus skatienus, čukstējās un smaidīja, par spīti misteram Snodgrasam. Ne vārdu, ne skatienu, ne acu uzmetienu viņš neveltīja tai, ko iepriekšējā vakarā bija dēvējis par savas sirds valdnieci.

«Sasodīts tas puika!» domāja vecais Vordls. Viņš par notikušo bija dzirdējis no mātes. «Sasodīts tas puika! Viņš noteikti ir gulējis. Tas viss ir izfantazēts.»

«Nodevējs!» domāja neprecētā krustmāte. «Mīļais misters Džingls nav mani vīlis. Ū, kā es ienīstu to nelieti!»

Šķietami neizprotamo mistera Tresija Tapmena izturēšanās pārmaiņu mūsu lasītājiem palīdzēs izskaidrot šāda saruna.

Bija vakars; darbības vieta - dārzs. Kādā sānceliņā bija redzami divi stāvi; viens diezgan īss un resns, otrs diezgan garš un tievs. Tie bija misters Tapmens un misters Džingls. Resnais iesāka sarunu.

- Kā es to izdarīju? - viņš vaicāja.

- Spīdoši - lieliski - es pats nenotēlotu labāk - jums šī loma jāatkārto rīt - katru vakaru, līdz turpmākajam norādījumam.

- Vai Reišele vēl arvien to vēlas?

- Protams - viņai tas nepatīk - bet tā jādara - jānovērš aizdomas - bailes no brāļa - saka, ka citādi nevarot - vēl tikai dažas dienas - kad vecajiem būs apmānītas acis - uzliksim kroni jūsu laimei.

- Vai viņa nelika man ko pasacīt?

- Mīlu - viskvēlāko mīlu - vissirsnīgākos sveicienus - nemainīgu pieķeršanos. Vai es varu viņai pasacīt kaut ko no jums?

- Mans dārgais draugs, - atbildēja misters Tapmens, kam nebija ne mazāko aizdomu, un dedzīgi satvēra sava «drauga» roku, - nododiet manus vissirsnīgākos sveicienus... sakiet, cik grūti man izlikties... sakiet visu, kas tādā gadījumā piemērots; katrā ziņā piemetiniet, ka es ļoti labi saprotu, cik nepieciešams bija tas padoms, ko viņa man šorīt deva ar jūsu starpniecību. Sakiet, ka es augstu vērtēju viņas gudrību un apbrīnoju viņas piesardzību.

- To es izdarīšu. Vai vēl kas?

- Vairāk nekā; vienīgi piemetiniet, cik ļoti es gaidu to brīdi, kad varēšu viņu saukt par savu un nekāda izlikšanās vairs nebūs vajadzīga.

- Protams, protams. Vai vēl kaut kas?

- Ak mans draugs! - nabaga misters Tapmens sacīja, atkal satverdams mistera Džingla roku. - Saņemiet manu vissiltāko pateicību par jūsu nesavtīgo laipnību un piedodiet man, ja es kādreiz, kaut vai domās, esmu jums nodarījis netaisnību, iedomādamies, ka jūs varētu stāvēt man ceļā. Mans dārgais draugs, vai kādreiz spēšu jums atmaksāt?

- Nerunājiet par to! - misters Džingls attrauca. Viņš pēkšņi apstājās, it kā kaut ko atcerēdamies, un sacīja: - Starp citu - vai jūs nevarat atlicināt desmit mārciņas?

Ārkārtējs gadījums - atdošu triju dienu laikā.

- Es domāju, ka varu, - atbildēja misters Tapmens, kam sirds bija pilna pateicības jūtām. - Trīs dienas, jūs sacījāt?

- Tikai trīs dienas - tad viss pāri - nekādu grūtību vairs.

Misters Tapmens noskaitīja naudu savam sarunas biedram saujā, un pēdējais, viņiem ejot uz māju, to gabalu pēc gabala iemeta kabatā.

- Esiet uzmanīgs, - misters Džingls brīdināja, - ne skatienu!

- Ne acu pamirkšķienu, - misters Tapmens apliecināja.

- Ne zilbi!

- Ne skaņu.

- Visu uzmanību brāļameitai - pret krustmāti drīzāk rupjš nekā pieklājīgs - vienīgais ceļš, kā apmānīt vecos!

- Es pacentīšos, - misters Tapmens skaļi apsolīja.

- Un es arī pacentīšos, - misters Džingls pie sevis noteica; un viņi iegāja mājā.

Pie pusdienu galda nospēlētā izrāde atkārtojās vakarā un nākamajās trijās dienās pēc kārtas katrā pusdienas un vakara maltītes reizē. Ceturtajā dienā namatēvam bija pacilāts noskaņojums, jo viņš bija pārliecinājies, ka pret misteru Tapmenu vērstie apvainojumi ir nedibināti. Pacilāts jutās arī misters Tapmens, jo misters Džingls bija pasacījis, ka viņa lieta tuvojas atrisinājumam. Pacilāts bija arī misters Pikviks, jo viņš reti kad bija citāds. Pacilāts nebija misters Snodgrass, jo viņš bija kļuvis greizsirdīgs uz misteru Tapmenu. Turpretī pacilāta bija vecā lēdija, jo viņa bija laimējusi vista spēlē. Pacilāti bija arī misters Džingls un mis Vordla to iemeslu dēļ, kuriem šai notikumiem bagātajā stāstā pietiekami svarīga nozīme, lai tos atstāstītu citā nodaļā.