Pikvika kluba piezīmes

XIV NODAĻA

Ir patīkami no politiskās dzīves cīņu un nemiera vērošanas pievērsties klusuma un miera pilnajai privātajai dzīvei. Misters Pikviks patiesībā nebija ne vienas, ne otras liels piekritējs, taču mistera Pota entuziasms viņu bija iekveldējis pietiekoši, lai viņš veltītu visu savu laiku un uzmanību notikumiem, kuru aprakstu pēc viņa paša piezīmēm sniedza iepriekšējā nodaļa. Kamēr viņš bija aizņemts ar šo nodarbību, arī misters Vinkls neslinkoja, bet veltīja visu savu laiku patīkamām pastaigām un īsām ekskursijām laukos kopā ar misis Potu, kas nekad nelaida garām izdevību, ja tāda gadījās, meklēt atpūtu no nogurdinošās vienmuļības, par ko viņa pastāvīgi žēlojās. Tā kā abi džentlmeņi tādā kārtā bija pilnīgi iedzīvojušies redaktora mājā, misters Tapmens un misters Snodgrass lielā mērā bija atstāti paši savā ziņā. Daudz neinteresēdamies par sabiedriskajām lietām, viņi īsināja laiku galvenokārt ar tiem laika kavēkļiem, ko sniedza «Pāvs», un tie aprobežojās ar biljarda galdu otrajā stāvā un bumbotavu, kas atradās pagalmā aiz mājas. Abu šo spēļu prašanā un smalkumos, kas bija daudz sarežģītāki, nekā parasts cilvēks spēj iedomāties, viņus pakāpeniski ievadīja misters Vellers, kas teicami pārzināja šādus laika kavēkļus. Tādējādi, kaut gan viņiem lielā mērā pietrūka atspaida un priekšrocību, ko dotu mistera Pikvika sabiedrība, viņi tomēr prata pavadīt laiku un atvairīt garlaicības nospiedošo smagumu.

Sevišķi vakaros «Pāvam» bija tāds pievilcīgums, ka abi draugi spēja pretoties pat apdāvinātā, kaut arī prozaiskā Pota ielūgumiem.

Vakaros «komersantu istabu» pildīja tādu cilvēku sabiedrība, kuru raksturus un tikumus misters Tapmens ar baudu novēroja un kuru izteicienus un izdarības misters Snodgrass mēdza aprakstīt.

Lielākā daļa cilvēku zina, ko parasti dēvē par komersantu istabām. «Pāvā» komersantu istaba ne ar ko sevišķu neatšķīrās no lielākās daļas šādu telpu; citiem vārdiem - tā bija liela, nemīlīga istaba, kuras mēbeles, bez šaubām, izskatījušās labākas, kad tās bijušas jaunākas, ar lielu galdu vidū un dažādiem mazākiem galdiņiem stūros, bez tam tur bija plašs dažāda veida krēslu asortiments un kāds vecs turku tepiķis, kura attiecība pret istabas izmēriem bija apmēram tāda pati kā lēdijas kabatas lakatiņam pret sardzes būdas grīdu. Sienas greznoja viena vai divas lielas kartes, un vienā stūrī no garas vadžu rindas nokarājās vairāki negaisos cietuši, rupji lietusmēteļi ar komplicētām kapucēm. Kamīna dzegu rotāja koka tintnīca, kurā atradās viena spalvas palieka un puse oblates, vēl tur gulēja ceļa vadonis un adresu grāmata, grāfistes vēsture bez vāka un kādas foreles mirstīgās atliekas stikla zārkā.

Gaiss bija piesātināts ar tabakas dūmiem, kas piešķīra diezgan pelēcīgu nokrāsu visai telpai un jo sevišķi apputējušajiem, sarkanajiem priekškariem, kas aizēnoja logus. Uz bufetes bija sakrauts daudz dažādu priekšmetu, no kuriem visvairāk acīs dūrās daži trauciņi ar ļoti duļķainu zivju mērci, pāris kariešu bukas, divas vai trīs kučieru pātagas, tikpat daudz ceļojuma apmetņu, paplāte ar nažiem un dakšiņām, kā arī sinepes.

Šī bija tā vieta, kur misters Tapmens un misters Snodgrass vakarā pēc vēlēšanām sēdēja kopā ar dažiem citiem mājas pagaidu iemītniekiem smēķēdami un iedzerdami.

- Nu, džentlmeņi, - sacīja kāds apmēram četrdesmit gadu vecs, plecīgs, veselīgs vīrs ar vienu vienīgu aci - ļoti spožu, melnu aci, kas mirkšķinājās ar mazliet blēdīgu jautrību un labsirdību, - uz mūsu pašu dižciltīgajām personām, džentlmeņi! Es vienmēr lieku priekšā šo tostu, bet pats uzdzeru Mērijai, Vai ne, Mērij?

- Nesienieties klāt, jūs nejaukais, - sacīja apkalpotāja, kam tomēr, kā varēja redzēt, kompliments gāja pie sirds.

- Neej prom, Mērij! - vīrs ar melno aci uzsauca.

- Neuzplijieties, bezkauņa! - jaunā lēdija attrauca.

- Nebēdā! - vīrs ar vienu aci nosauca meitenei pakaļ, kad tā atstāja istabu. - Es pie tevis vēl ieiešu, Mērij. Nenokar degunu, dārgumiņ!

Še viņš bez lielām pūlēm sāka pēc kārtas mirkšķināt visai kompānijai ar savu vienīgo aci, par sevišķu iepriecinājumu kādam pavecam vīram ar netīru seju un māla pīpi.

- Savādi radījumi ir tādi sievišķi, - vīrs ar netīro seju piebilda pēc klusuma brīža.

- Jāā, par to nav ko runāt, - kūpinādams cigāru, teica kāds vīrs ar ļoti sarkanu seju.

Pēc šī mazumiņa filozofijas atkal iestājās klusums.

- Šai pasaulē, protiet, ir vēl dīvainākas lietas nekā sievišķi, - vīrs ar melno aci noteica, lēni piepildīdams lielas holandiešu pīpes ļoti ietilpīgo galviņu.

- Vai jūs esat precējies? - vīrs ar netīro seju apvaicājās.

- Nevaru sacīt, ka būtu.

- Es tā tūliņ domāju.

Te vīram ar netīro seju par paša atbildi uznāca smieklu lēkme, kurā viņam piebiedrojās kāds vīrs ar pieglaimīgu balsi un labsirdīgu seju, kurš vienmēr centās piekrist katram runātājam.

- Sievietes, džentlmeņi, - jūsmīgais Snodgrass sacīja, - galu galā sniedz mums dzīvē lielu atbalstu un mierinājumu.

- Tā tas ir, - labsirdīgais džentlmenis apstiprināja.

- Kad viņas ir pie laba prāta, - piebilda vīrs ar netīro seju.

- Un tas ir pilnīgi pareizi, - labsirdīgais atteica.

- Es noraidu šādus iebildumus, - sacīja misters Snodgrass. kura domas vienmēr atgriezās pie Emīlijas Vordlas. - Es tās noraidu ar nicināšanu... ar sašutumu. Parādiet man cilvēku, kas kaut ko saka pret sievieti kā sievieti, un es viņam droši pasacīšu, ka viņš nav vīrietis!

Šeit misters Snodgrass izņēma cigāru no mutes un spēcīgi uzsita uz galda dūri.

- Tas ir labs un pareizs arguments, - labsirdīgais cilvēks atbildēja.

- Bet kaut kam es tur nevaru piekrist, - pārtrauca vīrs ar netīro seju.

- Jūsu vārdos, ser, bez šaubām, ir ļoti daudz patiesības, - labsirdīgais džentlmenis ieminējās.

- Uz jūsu veselību, ser! - sacīja ceļojošais aģents ar vientulīgo aci, veltīdams misteram Snodgrasam atzinīgu galvas mājienu.

Misters Snodgrass pateicās par komplimentu.

- Man vienmēr patīk dzirdēt prātīgu vārdu pārmaiņu, - tirdzniecības aģents turpināja, - tādu asprātīgu kā šo, tas ir ļoti pamācoši; taču šis mazais ķīviņš par sievietēm lika man atcerēties kādu stāstu, ko es dzirdēju no sava vecā tēvoča. Kad es to nupat atcerējos, tad arī sacīju, ka dažreiz jāsastopas ar vēl dīvainākām lietām nekā sievišķi.

- Es labprāt šo stāstu paklausītos, - sacīja vīrs ar sarkano seju un cigāru.

- Patiešām? - tirdzniecības aģents īsi atbildēja, turpinādams sparīgi smēķēt.

- Man arī patiktu, - piebilda misters Tapmens, pirmo reizi ierunādamies.

Viņš vienmēr ļoti vēlējās palielināt savu zināšanu krājumu.

- Jums arī? Nu labi, izstāstīšu. Nē, nestāstīšu. Es zinu, ka jūs tam neticēsit, - attrauca vīrs ar blēdīgo aci, likdams tai izskatīties blēdīgākai nekā jebkad.

- Ja jūs sakāt, ka tas ir patiess, es, protams, ticēšu, - misters Tapmens apliecināja.

- Labi, ja mēs tā vienojamies, tad es to izstāstīšu, - ceļojošais aģents atbildēja. - Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši par Bilsona un Slema lielo tirdzniecības namu? Taču tas nav svarīgi, esat dzirdējuši vai neesat, tādēļ ka viņi jau sen kopš beiguši darbību.

Šis gadījums notika pirms astoņdesmit gadiem ar kādu šī nama aģentu, bet viņš bija ļoti labs draugs manam tēvocim, un mans tēvocis atstāstīja šo stāstu man. Tam ir dīvains nosaukums, bet parasti viņš to dēvēja par

CEĻOJOŠĀ AĢENTA STĀSTU

un mēdza stāstīt apmēram tā.

Kādā ziemas vakarā ap pulksten pieciem, kad tikko bija sācis krēslot, uz ceļa, kas ved pāri Marlboro¹ kāpām, būtu bijis redzams kāds vīrs, kas, sēdēdams divriču ratos, dzina savu nogurušo zirgu Bristoles virzienā. Es teicu - viņš būtu bijis redzams - un nešaubos, ka viņu būtu redzējuši, ja kaut vienam cilvēkam, kas nav akls, gadījies iet pa to ceļu; bet laiks bija tik slikts un vakars tik auksts un lietains, ka uz ceļa nebija nekā cita kā vienīgi ūdens, un ceļotājs viens pats vilkās pa ceļa vidu vientuļš un sadrūmis. Ja kāds tā laika ceļojošs aģents būtu ieraudzījis mazos, sagrabējušos divričus ar māla krāsas malām un sarkaniem riteņiem un niķīgo, ļaundabīgo, straujo, bēro ķēvi, kas izskatījās kā miesnieka zirga un divpensu pastnieka ponija krustojums, tas tūliņ būtu zinājis, ka šis ceļotājs nevar būt neviens cits kā Toms Smārts no lielās Bilsona un Slema firmas Ketītonstrītā, Sitijā. Taču tur nebija neviena ceļojoša aģenta, kas to redzētu, un tāpēc neviens par šo lietu nekā nezināja; un tā Toms Smārts un viņa māla krāsas divriči ar sarkanajiem riteņiem un niķīgā ķēve ar ātro gaitu kopīgi devās uz priekšu, paturēdami noslēpumu pie sevis, un neviens netika ne par matu gudrāks.

Pat šai drūmajā pasaulē ir daudz patīkamāku vietu par Mārlboro kāpām, kad pūš stiprs vējš; un, ja tam vēl pieliksit klāt drūmu ziemas vakaru, dubļainu un izmirkušu ceļu un nepārtrauktu, stipru lietu un pats savā personā izbaudīsit visa tā iespaidu, jūs pilnīgi sapratīsit, ko šis aizrādījums nozīmē.

Vējš pūta ne pretī un ne no muguras, lai arī tas būtu bijis diezgan nepatīkami, bet šķērsu ceļam, triekdams lietu slīpās strūklās, kas atgādināja līnijas, kādas parasti novilktas skolas burtnīcās, lai skolēni ieturētu pareizo slīpumu. Uz brīdi brāzmas pierima, un ceļotājs jau sāka sevi apmānīt ar ticību, ka, iepriekšējā niknuma nogurdināts, vējš mierīgi nolicies atpūsties, kad - hūū! - viņš to izdzirda kaucam un svilpojam tālumā, un tas nāca, traukdamies pār pakalniem un drāzdamies pār klajumiem, arvien pieaugdams stiprumā un spēkā, līdz ar spēcīgu brāzienu triecās pret zirgu un cilvēku, dzīdams asas lietus strūklas viņiem ausīs un savu auksto, mitro elpu - līdz pat kauliem; un, pametis tos, tas aizskrēja tālu tālu, apdullinoši aurodams, it kā izsmiedams viņu nespēku un triumfēdams sava spēka un varas apziņā.

Bērā ķēve, nolaidusi ausis, šļakstināja uz priekšu cauri dubļiem un ūdenim, šad tad atmezdama galvu, it kā gribēdama izsacīt savu neapmierinātību par dabas spēku ļoti nedžentlmenisko uzvešanos, tomēr iedama ātrā solī, līdz kāds vēja grūdiens, daudz niknāks nekā iepriekšējie, kas tiem bija uzbrukuši, lika tai piepeši apstāties un atsperties ar visām četrām kājām stingri pret zemi, lai neļautu vējam sevi apgāzt. Un tā bija sevišķa laime, ka viņa tā darīja, jo niķīgā ķēvīte bija tik viegla un divriči tik viegli, un Toms Smārts tāds viegla svara vīrs, ka gadījumā, ja vējš ķēvi būtu apgāzis, viņi visi kopā būtu neizbēgami vēlušies apkārt un apkārt, līdz sasniegtu zemes robežas vai sagaidītu, kamēr vējš apstājas, un abos gadījumos būtu ļoti iespējams, ka ne niķīgā ķēve, ne māla krāsas divriči ar sarkanajiem riteņiem, ne Toms Smārts vairs nekad nebūtu nekam derīgi.

«Velns lai parauj manas bikšu lences un bakenes!» saka Toms Smārts. (Tomam reizēm ir nelāga paradums lādēties.) «Velns lai parauj manas bikšu lences un bakenes,» saka Toms, «ja tas nav jauki, tad pūt man!»

Ļoti iespējams, ka jūs man jautāsit, kāpēc Toms Smārts, būdams jau izpūsts līdz kauliem, izsacīja vēlēšanos vēlreiz paciest to pašu. Es to nevaru pasacīt - viss, ko es zinu, ir tas, ka Toms Smārts tā sacīja vai vismaz viņš vienmēr stāstījis manam tēvocim, ka viņš tā sacījis, un tas jau ir viens un tas pats.

«Pūt man!» saka Toms, un ķēve nozviedzas, it kā viņa būtu pilnīgi tajās pašās domās.

«Galvu augšā, vecenīt,» sacīja Toms, viegli uzplīkšķinādams ar pātagas galu bērajai ķēvei pa kaklu. «Tādā naktī kā šī nav jēgas dzīties uz priekšu; pirmajā mājā, pie kuras nonāksim, mēs apstāsimies, tādēļ, jo ātrāk tu kusties, jo ātrāk tiksim pie vietas. Noo, vecenīt, veicīgāk, veicīgāk!»

Vai nu niķīgā ķēve bija pietiekoši labi iepazinusies ar Toma balss noskaņām, lai saprastu, ko tās izsaka, vai arī viņa atzina, ka stāvot ir aukstāk nekā kustoties, es, protams, nevaru pasacīt. Bet varu teikt vienu: līdzko Toms bija beidzis runāt, viņa sacēla ausis un devās uz priekšu tādā ātrumā, ka māla krāsas divriči tā vien rībēja, un jums būtu licies - nupat, nupat visi sarkanie spieķi izlidos Mārlboro kāpu zālē; un pat Toms, lai gan bija labs braucējs, nevarēja nedz apturēt, nedz apvaldīt ķēves gaitu, līdz viņa pati no sava prāta apstājās pie kādas viesnīcas ceļa labajā pusē, apmēram astotdaļjūdzes no tās vietas, kur kāpas beidzas.

Pamezdams grožus zirgu puisim un iesprauzdams pātagu bukā, Toms uzmeta ātru skatienu mājas augšstāvam. Tā bija dīvaina, veca māja, būvēta no īpašiem akmeņiem, ar sienās ielaistiem šķērsbaļķiem, ar logiem, kuru izvirzītie frontoni sniedzās pāri visam kājceliņam, ar zemām durvīm tumšā velvē un pāri stāvu pakāpienu, kas veda lejup mājā iekšā, kurpretī pēc mūslaiku paraduma būvētajām mājām pusducis zemu pakāpienu ved augšup. Tomēr tā bija mājīga izskata ēka, jo bufetes istabas logā bija redzama gaiša, priecīga uguns, kas meta spožu, jautru gaismu pāri ceļam un apgaismoja pat dzīvžogu otra pusē; pretējā logā plaiksnījās iesarkana gaisma, vienu mirkli tikko saredzama, bet nākamajā jau spēcīgi atspīdēdama caur nolaistajiem aizkariem, kas liecināja, ka iekšā pašlaik kamīnā liesmo uguns. Ievērojis šos zīmīgos sīkumus ar piedzīvojuša ceļotāja aci, Toms nokāpa no bukas tik ātri, cik vien viņam atļāva pa pusei sastingušie locekļi, un iegāja mājā.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad Toms bija novietots istabā iepretī bufetei - tai pašā istabā, kur, kā viņš bija iedomājies, kurējās kamīns, - pie īstas, sprēgājošas uguns, kurā bija iemests gandrīz vai vesels bušelis ogļu un tik daudz zaru, ka no tiem varētu iztaisīt pusduci pieklājīgu ērkšķogu krūmu. Zari, kas pildīja kamīnu vai līdz skurstenim, rūca un sprakšķēja tik patīkami, ka šī skaņa vien būt varējusi sasildīt katra prātīga cilvēka sirdi. Tas bija iepriecinoši, bet tas vēl nebija viss, jo kāda uzcirtusies meiča ar spožām acīm un glītām kāju potītēm klāja uz galda ļoti tīru, baltu galdautu; un, tā kā Toms sēdēja, rītkurpēs ieautās kājas uz kamīna aizsarga balstīdams, un viņa mugura bija pavērsta pret durvīm, viņš spogulī, kas atradās uz kamīna dzegas, redzēja visai pievilcīgu, apburošu bufetes ainavu ar jaukām zāļu pudeļu un zeltainu etiķešu rindām vienuviet ar marinētu dārzeņu un ievārījumu burkām un sieriem, vārītiem šķiņķiem un vēršgaļas gabaliem, kas viskārdinošākajā jaukumā bija sakārtoti uz plauktiem. Nu, tās arī bija patīkami, bet pat tas vēl nebija viss, jo bufetes istabā pie visjaukākā galdiņa, kāds vien iedomājams, kas bija piebīdīts tuvu visspožākajai uguntiņai, kāda vien iedomājama, sēdēja un dzēra tēju kupla atraitne ap četrdesmit astoņiem gadiem vai apmēram tā, ar tikpat patīkamu izskatu kā bufetei; tā, acīm redzot, bija mājas saimniece un visu šo patīkamo lietu augstākā virsvaldniece. Visā šajā skaistajā ainā bija tikai viena tumša vieta, un tas bija kāds gara auguma vīrs - ļoti gara auguma vīrs ar melnu vaigubārdu un cirtainiem, melniem matiem, ģērbies brūnos svārkos ar spožām, pītām pogām. Vīrs sēdēja pie tējas galdiņa kopā ar atraitni, un nevajadzēja nemaz sevišķi vērīgas acs, lai pamanītu, ka tas bija jau guvis labas sekmes, pierunājot viņu nedzīvot ilgāk kā atraitnei, bet dot tam tiesības sēdēt pie šīs bufetes visu atlikušo dzīves laiku.

Toms Smārts nekādā ziņā nebija viegli sakaitināms vai skaudīgs cilvēks, bet šādā vai tādā kārtā garais vīrs ar brūnajiem svārkiem un spožajām, pītajām pogām lika vārīties tam žults mazumiņam, kas atradās Toma organismā, un izjust viņam vislielāko sašutumu, jo sevišķi tādēļ, ka viņš šad un tad no savas sēdvietas spoguļa priekšā varēja novērot dažas maigas laipnības, ko savā starpā izmainīja garais vīrs un atraitne un kas pietiekoši skaidri liecināja, ka garais vīrs še bija iecienīts tikpat lielā mērā, cik liels tas bija pēc auguma. Toms cienīja karstu punšu - es varu pat sacīt, ka viņš ļoti cienīja karstu punšu, - un pēc tam, kad viņš bija pārliecinājies, ka niķīgā ķēve ir labi paēdināta un rūpīgi novietota, un pats apēdis līdz pēdējai kripatiņai jaukās, mazās, siltās vakariņas, ko atraitne nolika tam priekšā pati ar savām rokām, viņš izmēģinājuma dēļ pasūtīja glāzi punša. Nu, ja visā mājturības mākslā bija kaut kas, ko atraitne prata pagatavot labāk par visu citu, tad tas bija karsts punšs, un pirmā glāze bija tik ļoti pa Toma Smārta garšai, ka viņš bez mazākās kavēšanās pasūtīja otru.

Karsts punšs, džentlmeņi, ir patīkama lieta - ļoti patīkama lieta visos apstākļos, bet šajā mājīgajā, vecajā viesistabā pie rūcošas uguns, kad ārā trakoja vētra tā, ka visi vecās mājas baļķi krakšķēja, Tomam Smārtam tas likās sevišķi patīkams. Viņš pasūtīja vēl vienu glāzi un vēl vienu - es neesmu pilnīgi drošs, vai viņš pēc tam nepasūtīja vēl vienu, un, jo vairāk viņš dzēra karsto punšu, jo vairāk domāja par garo vīru.

«Sasodīta nekaunība!» Toms sacīja pie sevis. «Kas viņam par darīšanām šai jaukajā bufetes istabiņā? Tāds neglīts nelietis!» sacīja Toms. «Ja atraitnei būtu drusku gaumes viņa noteikti varētu atrast labāku vīrieti par šo te.»

Toma skatiens no spoguļa uz kamīna dzegas aizklīda pie glāzes uz galda, un, tā kā viņš sajuta, ka pamazām kļūst sentimentāls, tad iztukšoja ceturto punša glāzi un pasūtīja piekto.

Toms Smārts, džentlmeņi, vienmēr bija kārojis būt sabiedrisks cilvēks. Jau sen viņš bija vēlējies stāvēt pats pie savas bufetes, ģērbies zaļos svārkos, īsās korda biksēs un atloku zābakos. Viņam ļoti patika prezidēt jautrās pusdienās, un Toms bieži bija domājis, cik labi viņš vadītu sarunas pats savā lokālā un kāds lielisks piemērs viņš varētu būt saviem viesiem iedzeršanā. Visas šīs domas ātri izskrēja caur Toma smadzenēm, kad viņš pie rūcošas uguns dzēra karstu punšu, un viņš izjuta ļoti taisnīgu un dibinātu sašutumu par to, ka garais vīrs bija ticis tik tuvu šādam mērķim, kamēr viņš, Toms Smārts, bija tikpat tālu no tā kā vienmēr. Pēdējās divas glāzes dzerot, Toms pārdomāja, vai viņam nebūtu pilnīgas tiesības iesākt ar garo vīru ķildu par to, ka tas sadomājis iegūt apaļīgās atraitnes labvēlību, taču pēdīgi nāca pie mierinošā atzinuma, ka viņam, nelaimīgajam, ļoti nodarīts pāri un ka labāk būtu doties gulēt.

Švītīgā meitene gāja Tomam pa priekšu augšup pa plātām un senlaicīgām kāpnēm, aplikusi plaukstu ap sveces liesmu, lai pasargātu to no vēja pūsmām, kas tādā vecā, plašā mājā būtu varējušas atrast pietiekami daudz telpu, kur palīksmoties, nenopūšot sveci, bet kas tomēr to nopūta, tādā kārtā dodot Toma ienaidniekiem izdevību apgalvot, ka tas esot bijis viņš un ne vējš, kas nopūtis sveci, un ka pa to laiku, kamēr viņš. izlicies, ka atkal grib iedegt gaismu, patiesībā skūpstījis meiteni. Lai nu būtu kā būdams, gaismu atkal aizdedza un Tomu pa gaiteņu un istabu labirintu aizvadīja līdz telpai, kas bija sagatavota viņa uzņemšanai. Še meitene novēlēja viņam labu nakti un atstāja viņu vienu.

Tā bija jauka, plaša istaba ar lieliem sienas skapjiem un gultu. kurā būtu varējusi novietoties vesela internātskola, nemaz nerunājot par diviem ozolkoka skapjiem, kas būtu varējuši uzņemt nelielu armijas bagāžu; bet Toma iztēli visvairāk satrauca kāds dīvains drūma izskata krēsls ar augstu atzveltni, izrotātu visfantastiskākajiem izgriezumiem, ar puķainu damasta pārvalku un bumbām zem kājām, kas bija rūpīgi ietītas sarkanā vadmalā, it kā viņam kāju pirkstos būtu ģikts. Par katru citu dīvainu krēslu Toms vienīgi būtu nodomājis, ka tas ir dīvains krēsls, un ar to lieta būtu galā, bet šim krēslam piemita kaut kas sevišķs, un tomēr viņš nevarēja pateikt, kas tas ir.

Tas bija tik neparasts, tik atšķirīgs no visām pārējām mēbelēm, kādas viņš jebkad bija redzējis, ka likās - tas viņu apbur. Viņš nosēdās pie uguns un pusstundu blenza uz veco krēslu. Kaut velns šo krēslu parautu! Tas bija tāds vecs, dīvains ērms, ka viņš nevarēja no tā novērst acis.

«Nu,» sacīja Toms, lēni ģērbdamies nost un visu laiku raudzīdamies uz veco krēslu, kas ļoti noslēpumains stāvēja pie gultas, «savu mūžu neesmu neko tik jocīgu redzējis. Ļoti savādi,» sacīja Toms, ko karstais punšs bija padarījis diezgan dziļdomīgu, «ļoti savādi.»

Ar dziļas gudrības izteiksmi sejā Toms pakratīja galvu un atkal skatījās uz krēslu. Tomēr viņš nekā nevarēja izdomāt, tāpēc likās gultā, silti sasedzās un aizmiga.

Pēc pusstundas Toms uztrūkās no miega, jo viņu atmodināja nesakarīgs sapnis, kurā jaucās gari vīri un punša glāzes, un pirmais priekšmets, ko uztvēra viņa pamodinātā apziņa, bija dīvainais krēsls.

«Es vairs uz to neskatīšos,» sacīja Toms pats sev, cieši saspieda plakstiņus un mēģināja sevi pārliecināt, ka atkal iemieg. Tas nepalīdzēja. Viņa acu priekšā tikai dejoja dīvaini krēsli, mētādami kājas, lēkdami cits citam pār atzveltnēm un darīdami visvisādas ķēmības.

«Tikpat labi es varu skatīties uz vienu īstu krēslu kā uz divi trīs komplektiem neīstu,» Toms noteica, nomezdams segas no galvas.

Tur tas stāvēja, skaidri saredzams kamīna uguns gaismā un izskatīdamies tikpat izaicinošs kā iepriekš.

Toms cieši skatījās uz krēslu, un pēkšņi viņam, tā skatoties, izlikās, ka ar to notiek visneparastākā pārmaiņa. Izgriezumi uz atzveltnes pakāpeniski pārvērtās par vecas, grumbainas cilvēka sejas vaibstiem; damasta pārvalks kļuva par vecmodīgu vesti ar atlokiem; apaļās bumbas pārvērtās par divām sarkanas drēbes rīta kurpēs ieautām pēdām; un viss krēsls izskatījās līdzīgs ļoti neglītam vecam vīram no pagājušā gadsimta - vecam vīram, kas iespraudis rokas sānos. Toms piecēlās gultā sēdus un izberzēja acis, lai aizdzītu māņus. Nē. Krēsls bija kļuvis par pretīgu vecu džentlmeni; un vēl kas - viņš pamirkšķināja Tomam Smārtam.

Toms pēc dabas bija pārgalvīgs, bezrūpīgs puisis, un viņš bija uzņēmis uz krūts piecas glāzes karsta punša un tāpēc, lai arī sākumā drusku nobijies, kļuva diezgan pikts, kad redzēja, ka vecais džentlmenis šādā nekaunīgā kārtā mirkšķina ar acīm un glūn uz viņu. Pēdīgi viņš nolēma, ka tas nav ciešams, un, kad vecais joprojām turpināja mirkšķināt, sacīja ļoti dusmīgā balsī:

«Ko jūs, pie velna, man mirkšķināt?»

«Tāpēc, ka man tā patīk, Tom Smārt,» sacīja krēsls jeb vecais džentlmenis, kā nu jums patīk viņu saukt.

Tomēr, Tomam runājot, viņš pārtrauca mirkšķināt un sāka ņirgt līdzīgi ārkārtīgi vecam mērkaķim. «Kā jūs, vecais riekstkoža ģīmi, zināt manu vārdu?» Toms Smārts jautāja diezgan apmulsis, lai gan izlikās, ka tas viņam nav nekas.

«Nu, nu, Tom,» vecais džentlmenis ieminējās, «tādā tonī nerunā ar solīdu Spānijas mahagoniju. Sasodīts, necienīgāk nevarētu pret mani izturēties pat tad, ja es būtu tikai finierēts.»

Kad vecais džentlmenis to sacīja, viņš izskatījās tik saniknots, ka Tomam sametās bail.

«Es nemaz nedomāju, ser, izturēties pret jums necienīgi,» Toms bilda daudz pazemīgākā balsī, nekā bija runājis iesākumā.

«Labi, labi,» atsacīja večuks, «var būt, ka ne, - var būt, ka ne. Tom!»

«Ser?»

«Es par jums visu zinu, Tom, visu. Jūs esat ļoti nabadzīgs, Tom.»

«Nu, tā ir,» Toms Smārts atteica. «Bet kā jūs to dabūjāt zināt?»

«Tas nav svarīgi,» sacīja vecais džentlmenis. «Jums par daudz patīk punšs, Tom.»

Toms Smārts patlaban gribēja iebilst, ka viņš kopš savas pēdējās dzimšanas dienas neesot nobaudījis ne pilītes, bet, kad viņa skatiens sastapās ar vecā džentlmeņa acīm, tās noraudzījās tik zīmīgi, ka Toms nosarka un klusēja.

«Tom,» vecais džentlmenis turpināja, «atraitne ir jauka sieviete - ļoti jauka sieviete, vai ne ko, Tom?»

Še večuks piemiedza acis, pacēla vienu no savām izdilušajām, mazajām kājelēm un viscaur izskatījās tik nepatīkami mīlīgs, ka Tomam kļuva gluži pretīga viņa vieglprātīgā izturēšanās - turklāt šādā vecumā!

«Es esmu viņas aizgādnis, Tom,» sacīja vecais džentlmenis.

«Tiešām?» jautāja Toms Smārts.

«Es pazinu viņas māti, Tom,» sacīja večuks, «un viņas vecomāti. Tā mani ļoti mīlēja - uzšuva man šo vesti, Tom.»

«Tiešām?» sacīja Toms Smārts.

«Un šīs kurpes,» sacīja večuks, paceldams vienu sarkanās drēbes apsēju, «bet to nepieminēsim, Tom. Man negribētos, lai kļūtu zināms, ka viņa man bija tik ļoti pieķērusies. Tas varētu radīt ģimenē dažādas nepatikšanas.»

To sacīdams, vecais blēdis izskatījās tik ārkārtīgi bezkaunīgs, ka Toms Smārts - tā viņš pats vēlāk izsacījās - būtu varējis bez sirdsapziņas pārmetumiem uzsēsties tam virsū.

«Es, Tom, savā laikā biju liels sieviešu mīlulis,» sacīja vecais, izvirtušais uzdzīvotājs. «Simtiem skaistu sieviešu stundām ilgi ir sēdējušas manā klēpī. Ko jūs par to sakāt, jūs nebēdni, ko?»

Vecais džentlmenis gatavojās atstāstīt dažas citas savas jaunības dēkas, bet viņam uznāca tik stipra krakšķēšanas lēkme, ka viņš nebija spējīgs turpināt.

«Tā tev vajag, vecais kraķi,» domāja Toms Smārts, bet viņš nesacīja nekā.

«Ek!» sacīja večuks. «Tas man tagad sagādā daudz raižu. Es kļūstu vecs, Tom, un man vairs nav nekāda satura. Man izdarīja arī operāciju - ielika mazu gabaliņu mugurā, - un tas man bija smags pārbaudījums, Tom.»

«Es domāju gan, ser,» sacīja Toms Smārts.

«Tomēr,» sacīja vecais džentlmenis, «tas neattiecas uz lietu, Tom. Es vēlos, lai jūs apprecētu šo atraitni.»

«Es, ser!» teica Toms.

«Jūs,» sacīja vecais džentlmenis.

«Dievs lai svētī jūsu cienījamās cirtas,» sacīja Toms (večukam bija atlikuši daži izpūruši zirga astri), «dievs lai svētī jūsu cienījamās cirtas - viņa pie manis nenāks!»

Un Toms, iedomādamies bufeti, neviļus nopūtās.

«Nenāks?» teica vecais džentlmenis stingri.

«Nē, nē,» sacīja Toms, «viņai ir kāds cits padomā. Garš vīrs - sasodīti garš vīrs - ar melnu vaigbārdu.»

«Tom,» sacīja vecais džentlmenis, «tas nekad nebūs viņas vīrs.»

«Nebūs?» teica Toms. «Ja jūs, veco džentlmeni, stāvētu bufetes istabā, jūs runātu citu valodu.»

«Phe!» izmeta vecais džentlmenis. «To visu es zinu.»

«Ko jūs zināt?» teica Toms.

«Par skūpstīšanos aiz durvīm, Tom, un tamlīdzīgām lietām,» sacīja vecais džentlmenis.

Un še viņš atkal pameta bezkaunīgu skatienu, par ko Toms ļoti noskaitās, tāpēc ka - to jūs, džentlmeņi, visi zināt - noklausīties večuku, kam taču vajadzētu būt vairāk prāta, runājam par šādām lietām ir ļoti nepatīkami - nepatīkamāk par visu.

«To visu es zinu, Tom,» sacīja vecais džentlmenis. «Savā laikā es to esmu redzējis ļoti bieži, Tom, un to ir darījuši tik daudzi cilvēki, ka man par to nepatīk runāt, bet galu galā tur nekad nekas neiznāca.»

«Jūs droši vien esat redzējuši šo to interesantu?» sacīja Toms, uzmezdams vecajam jautājošu skatienu.

«To jūs varat droši ticēt, Tom,» atbildēja večuks, nozīmīgi pamirkšķinādams ar acīm. «Es esmu pēdējais no savas ģimenes, Tom,» sacīja vecais džentlmenis, skumīgi nopūzdamies.

«Liela ģimene bija?» jautāja Toms Smārts.

«Mēs bijām divpadsmit, Tom,» sacīja vecais džentlmenis, «lieliski, patīkami puiši ar taisnām mugurām, tādi, ka prieks redzēt. Ne tādi kā jūsu modernie izdzimteņi; mēs visi bijām ar roku balstiem un tā nopulēti - man pašam to varbūt nevajadzētu sacīt, - ka sirds jums priecātos, to redzot.»

«Un kas notika ar pārējiem, ser?» vaicāja Toms Smārts.

Vecais džentlmenis aizsedza ar elkoni acis un atbildēja:

«Pagalam, Tom, pagalam. Mums bija grūts dienests, Tom, un viņiem visiem nebija mana miesas būve. Viņi dabūja reimatismu kājās un rokās, un tos novietoja virtuvēs un citās slimnīcās; un viens no viņiem pēc ilgas kalpošanas un nežēlīgas apiešanās pilnīgi pazaudēja saprašanu - viņš kļuva tik nesaturīgs, ka to vajadzēja sadedzināt. Tas ir briesmīgi, Tom.»

«Drausmīgi!» sacīja Toms Smārts.

Večuks dažas minūtes klusēja, acīm redzot, cenzdamies savaldīt satrauktās jūtas, un tad sacīja:

«Bet es, Tom, noklīstu no temata. Šis garais vīrs, Tom, ir nelietīgs avantūrists.

Līdzko viņš apprecēs atraitni, viņš pārdos visu iekārtu un aizlaidīsies. Un kādas būs sekas? Viņa būs atstāta un izputināta, un es dabūšu galu no aukstuma kādā vecu lietu veikalā.»

«Nu jā, bet...»

«Nepārtrauciet mani!» sacīja vecais džentlmenis. «Par jums, Tom, esmu pavisam citādās domās, jo labi zinu, ka jūs, ja reiz būsit ierīkojies viesnīcā, to nekad neatstāsit tik ilgi, kamēr vien tās sienās būs kaut kas dzerams.»

«Esmu ļoti pateicīgs par jūsu labajām domām, ser,» sacīja Toms Smārts.

«Tādēļ,» vecais džentlmenis nobeidza pavēlošā tonī, «jūs viņu dabūsit, bet viņš ne.»

«Bet kā lai viņa nodomu izjauc?» teica Toms Smārts dedzīgi.

«Ar atklājumu,» atbildēja vecais džentlmenis, «ka viņš jau ir precējies.»

«Kā es to varu pierādīt?» teica Toms, pa pusei pietrūkdamies no gultas.

Vecais džentlmenis pacēla roku, ko bija iespiedis sānos, un, norādīja uz vienu no ozola skapjiem, tūliņ novietoja roku atpakaļ vecajā vietā.

«Viņš nemaz neiedomājas,» sacīja vecais džentlmenis, «ka tajā skapī bikšu labajā kabatā atstājis vēstuli, kurā tiek lūgts atgriezties pie savas satriektās sievas un sešiem bērniem. Ievēro, Tom, - seši bērni un visi maziņi.»

Kad vecais džentlmenis svinīgi izrunāja šos vārdus, viņa vaibsti kļuva arvien neskaidrāki un stāvs arvien miglaināks. Toma acis satumsa. Likās, ka vecais vīrs pamazām pārvēršas par krēslu - damasta veste kļūst par pārklāju, sarkanās rīta kurpes saraujas par maziem sarkana auduma maisiņiem. Gaisma pamazām izdzisa, un Toms Smārts atlaidās uz spilvena un aizmiga.

Rīts pamodināja Tomu no letarģiskā miega, kurā viņš bija iegrimis, vecajam vīram pazūdot. Viņš piecēlās gultā sēdus un dažas minūtes veltīgi nopūlējās atcerēties pagājušās nakts notikumus. Pēkšņi tie ielauzās viņa apziņā. Viņš paskatījās uz krēslu; tiesa, tā bija fantastiska baiga izskata mēbele, bet vajadzēja ļoti spēcīgu un dzīvu fantāziju, lai varētu atrast kaut kādu līdzību starp to un veco vīru.

«Kā klājas, veco zēn?» teica Toms. Viņš dienas gaismā sajutās drošāks, tāpat kā lielākā daļa cilvēku.

Krēsls palika nekustīgs un nerunāja ne vārda.

«Nelādzīgs rīts,» sacīja Toms.

Nē. Krēslu nevarēja ievilkt sarunā.

«Uz kuru skapi jūs rādījāt? To taču jūs varat man pateikt,» sacīja Toms.

Ne velna, džentlmeņi! Krēsls nesacīja ne vārda.

«Galu galā nav jau tik grūti to atvērt,» sacīja Toms, apņēmīgi izkāpdams no gultas.

Viņš piegāja pie viena no skapjiem. Slēdzene bija caurumā, viņš to pagrieza un atvēra durvis. Tur patiešām bija bikses. Viņš iebāza roku kabatā un izvilka tieši to vēstuli, par ko vecais džentlmenis bija runājis!

«Tas nu ir dīvaini,» sacīja Toms Smārts, vispirms paskatīdamies uz krēslu, pēc tam uz skapi, tad uz vēstuli un tad atkal uz krēslu. «Ļoti dīvaini,» teica Toms.

Bet, tā kā šajos priekšmetos nevarēja saskatīt nekā tāda, kas šo dīvainību darītu mazāk dīvainu, viņš domāja, ka tikpat labi varētu apģērbties un tūliņ nokārtot lietu ar garo vīru - vienkārši lai tiktu ārā no grūtā stāvokļa.

Pa ceļam uz apakšstāvu Toms ar uzmanīgu saimnieka aci aplūkoja istabas, kurām gāja cauri. Nav neiespējami, viņš; domāja, ka tās jau pēc neilga laika ar visu, kas tur iekšā, kļūst par viņa īpašumu. Garais vīrs, salicis rokas uz muguras, stāvēja mazajā, mājīgajā bufetes istabā gluži kā mājās. Ieraudzījis Tomu, viņš izklaidīgi pasmīnēja.

Nejaušs vērotājs būtu varējis domāt, ka viņš to dara vienīgi tādēļ, lai parādītu savus baltos zobus, bet Toms Smārts nodomāja, ka apziņa par uzvaru paplaiksnījusies tajā vietā, kur vajadzētu atrasties garā vīra prātam, ja viņam tāds vispār ir. Toms pasmējās viņam tieši sejā un paaicināja saimnieci.

«Labrīt, kundze,» sacīja Toms Smārts, aizvērdams mazās viesistabas durvis, kad atraitne ienāca.

«Labrīt, ser,» atraitne atbildēja. «Ko jūs vēlaties brokastīs, ser?

Toms domāja, kā savu lietu iesākt, un tādēļ neko neatbildēja.

«Ir ļoti labs šķiņķis,» atraitne turpināja, «Un skaists, auksts, speķots putns. Vai jums pasniegt ser?»

Šie vārdi iztraucēja Tomu no pārdomām. Atraitnei runājot, Toms viņu sāka apbrīnot arvien vairāk. Gādīgā būtne! Rūpīgā namamāte!

«Kas ir tas džentlmenis bufetes istabā, kundze?» jautāja Toms.

«Viņa vārds ir Džinkinss, ser,» atraitne atsacīja, viegli nosarkdama.

«Viņš ir garš vīrietis,» sacīja Toms.

«Viņš ir ļoti jauks vīrietis, ser,» atbildēja atraitne, «un ļoti patīkams džentlmenis.»

«Ak tā?» Toms noteica.

«Vai jūs vēl ko vēlaties, ser?» vaicāja atraitne, ko Toma izturēšanās bija krietni samulsinājusi.

«Jā, jā,» sacīja Toms. «Vai jūs, godājamā kundze, nebūtu tik laipna un uz brītiņu neapsēstos?»

Atraitne izskatījās ļoti pārsteigta, taču apsēdās, un arī Toms apsēdās cieši viņai blakus. Es nezinu, džentlmeņi, kā tas gadījās, - mans tēvocis mēdza stāstīt, it kā Toms Smārts teicis, ka pat viņš nav zinājis, ka tas gadījies, - bet šā vai tā Toma plauksta novietojās uz atraitnes rokas virspuses un palika uz tās visu laiku, kamēr viņš runāja.

«Godājamā kundze,» sacīja Toms Smārts - viņš vienmēr centās būt galants, «godājamā kundze, jūs esat pelnījusi ļoti labu vīru, patiešām.»

«Ak dievs, ser!» sacīja atraitne - un ko citu tai bija sacīt. Veids, ka Toms iesāka sarunu, bija diezgan neparasts, lai neteiktu - satraucošs, ievērojot vēl to, ka viņš pirms iepriekšējā vakara to ne acīs nebija redzējis. «Ak dievs, ser!»

«Es nicinu glaimus, godājamā kundze,» sacīja Toms Smārts. «Jūs esat pelnījusi ļoti labu vīru, un, lai kurš tas būtu, tas būs ļoti laimīgs vīrs.»

Kad Toms to sacīja, viņa skatiens neviļus aizklīda no atraitnes sejas uz istabas bagātīgo iekārtu.

Atraitne izskatījās vēl vairāk apmulsusi un mēģināja piecelties. Toms maigi saspieda, viņas roku, kā vēlēdamies viņu aizturēt, un viņa palika sēžot. Atraitnes, džentlmeņi, parasti nav bailīgas, kā mans tēvocis mēdza sacīt.

«Man, protams, jums ļoti jāpateicas, ser, par jūsu labajām domam,» sacīja apaļīgā saimniece, viegli iesmiedamās, «un ja es kādreiz atkal precēšos...»

«Ja,» teica Toms Smārts, ļoti cieši skatīdamies ar savas kreisās acs labo stūri, «ja...»

«Nu labi,» sacīja atraitne, šoreiz iesmiedamās pilnā balsī. «Kad es precēšos, ceru, man būs tik labs vīrs, kādu jūs man novēlat.»

«Proti, Džinkinss,» teica Toms.

«Dievs kungs, ser!» izsaucās atraitne.

«O, nestāstiet man nekā,» sacīja Toms, «es viņu pazīstu.»

«Es esmu pārliecināta, ka neviens, kas viņu pazīst, nezina par viņu nekā slikta,» sacīja atraitne, ko aizskāra Toma noslēpumainā izrunāšanās.

«Hm,» teica Toms Smārts.

Atraitne nolēma, ka pēdējais laiks sākt raudāt, tādēļ viņa izņēma kabatas lakatiņu un apvaicājās, vai Toms vēloties viņu apvainot; vai, viņš domājot, ka tas esot džentlmeniski - nomelnot otru džentlmeni tam aiz muguras; kāpēc, ja viņam esot kaut kas sakāms, viņš to nepasakot kā vīrs vīram, bet šādā kārtā biedējot vāju nabaga sievieti; un tā tālāk.

«Es to viņam pateikšu visai drīz,» sacīja Toms, «vienīgi vēlos, lai jūs to dzirdētu pirmā.»

«Kas tas ir?» jautāja atraitne, nopietni lūkodamās Toma sejā.

«Tas jūs pārsteigs,» sacīja Toms, iebāzdams roku kabatā.

«Ja jūs gribat sacīt, ka viņam nav naudas,» teica atraitne, «tad to es jau zinu, un jums nav ko uztraukties.»

«Ek, nieki, tas nav tas,» sacīja Toms Smārts. «Man arī nav naudas. Tas nav tas.»

«Ak dievs! Kas tas varētu būt?» izsaucās nabaga atraitne.

«Nebīstieties!» sacīja Toms Smārts. Viņš lēni izņēma vēstuli un atvēra to. «Jūs nesāksit kliegt?» Toms vaicāja šaubīdamies.

«Nē, nē,» atbildēja atraitne, «parādiet man to!»

«Jūs neģībsit un nedarīsit citas tamlīdzīgas muļķības?» taujāja Toms.

«Nē, nē,» steidzīgi atbildēja atraitne.

«Un neskrieniet ārā un nesāciet viņu sist,» sacīja Toms, «tādēļ ka es to izdarīšu jūsu vietā; jums labāk būtu nepūlēties.»

«Labi, labi,» sacīja atraitne, «parādiet man to!»

«Lūdzu,» atbildēja Toms Smārts un, to sacīdams, ielika vēstuli atraitnei rokā.

Džentlmeņi, esmu dzirdējis savu tēvoci stāstām, ka Toms Smārts teicis, ka atraitnes vaimanas, kad viņa uzzinājusi šo atklājumu, būtu varējušas saplosīt pat akmens sirdi. Toms, protams, bija ļoti mīkstsirdīgs, un viņa sirdi tās plēsa vai gabalos.

Atraitne locījās sāpēs un lauzīja rokas.

«Ak, vīriešu nelietība un bezgodība!» teica atraitne.

«Šausmīgi, godājamā kundze, bet nomierinieties!» sacīja Toms Smārts.

«Es nevaru nomierināties!» brēca atraitne. «Nekad vairs neatradīšu nevienu citu, ko es tā varētu mīlēt!»

«O jā, jūs atradīsit, mana dārgā,» sacīja Toms Smārts, žēlās par atraitnes nelaimi likdams nobirt vislielākā izmēra asaru krusai.

Savā līdzjūtības pārpilnībā Toms Smārts bija aplicis roku atraitnei ap viduci, un atraitne savās dziļajās bēdās cieši spieda Toma plaukstu. Viņa palūkojās uz augšu Toma sejā un pasmaidīja caur asarām. Toms palūkojās uz leju viņas sejā un pasmaidīja caur savējām.

Man, džentlmeņi, nav izdevies izdibināt, vai šajā nozīmīgajā brīdī Toms atraitni noskūpstīja vai ne. Viņš mēdza stāstīt manam tēvocim, ka neesot to darījis, bet man par to ir šaubas. Starp mums runājot, džentlmeņi, es drīzāk domāju, ka viņš to noskūpstīja.

Lai būtu kā būdams, Toms pusstundu vēlāk izsvieda ļoti garo vīru pa priekšējām durvīm un pēc mēneša apprecēja atraitni. Un viņš mēdza braukāt pa apkaimi māla krāsas divričos ar sarkaniem riteņiem un ar niķīgo straujo ķēvi, kamēr pēc daudziem gadiem izbeidza savu veikalu un aizbrauca ar sievu uz Franciju; un tad veco māju noārdīja.

- Atļaujiet man jautāt, - ziņkārīgais vecais džentlmenis ieminējās, - kas notika ar krēslu?

- Nu, - vienacainais aģents atbildēja, - kāzu dienā tika novērots, ka tas ļoti stipri krakšķ, bet Toms nevarēja droši pateikt, vai tas bijis aiz prieka vai aiz miesīga nespēka. Viņam tomēr drīzāk licies, ka tas bijis pēdējā iemesla dēļ, jo pēc tam krēsls vairs nekad neesot runājis.

- Visi šim stāstam ticēja, vai ne? - vīrs ar netīro seju ieteicās, atkal piepildīdams pīpi.

- Atskaitot Toma ienaidniekus, - aģents atbildēja. - Daži no tiem sacīja, ka Toms to izdomājis no sākuma līdz galam; un citi sacīja, ka viņš bijis piedzēries, un tas viņam tikai tā izlicies un ka viņš kļūdīdamies paņēmis svešās bikses jau pirms gulētiešanas. Bet, ko viņi teica, to neviens neņēma vērā.

- Toms Smārts teica, ka tā visa esot patiesība?

- Katrs vārds.

- Un jūsu tēvocis?

- Katrs burts.

- Tad tie abi ir bijuši jauki cilvēki, - vīrs ar netīro seju noteica.

- Jā, tādi tie bija, - aģents apstiprināja. - Tiešām, ļoti jauki cilvēki!

^{1 - Marlboro - krīta plakankalne pa ceļam no Londonas uz Batu - slavenu kūrvietu ar karstiem minerālūdeņu avotiem.}