Pikvika kluba piezīmes

XXII NODAĻA

- Vai šitā te ir tava kunga bagāža, Semmij? - misters Vellers seniors vaicāja savam mīļajam dēlam, kad tas ienāca «Buļļa» viesnīcas sētā Vaitčeplā ar ceļa somu un mazu čemodānu.

- Tu būtu varējs minēt i sliktāk, vecais puika, - misters Vellers jaunākais atbildēja, nolikdams savu nastu sētā un pēc tam pats uz tās apsēzdamies. - Kungs pats tūlītās būs klāt.

- Viņš, domāt, brauc ar ormani, - teica tēvs.

- Jā, divas jūdzes briesmu par astoņiem pensiem, - atbildēja dēls. - Kā šorīt sviežas pamātei?

- Ne visai lāgā, Semmij, ne visai, - vecākais misters Vellers ļoti nopietni atbildēja.

- Viņa, Semmij, pēdējā laikā gandrīz tā kā iestājusēs metodistu ordenī¹; un viņa ir neparasti dievbijīga, tiesa kas tiesa. Viņa ir pārāk laba tādam kā man, Semmij. Es jūtu, ka neesu tādu pelnījs.

- Ā, - misters Semjuels noteica, - tu nu gan ir pašaizliedzīgs.

- Ļoti, - viņa tēvs nopūzdamies atsaucās. - Viņa kaut kur saklausījse tādu sagudrojumu, kā pieaugušiem cilvēkiem piedzimt pa otram lāgam; es domāju, ka viņi to sauc par jauno pārdzimšanu. Man, Semmij, dikti gribētos redzēt, kā šitā zistēma darbojas. Man gaužām gribētos redzēt, ka tava pamāte piedzimst otrreiz. Tad gan es viņu atdotu auklei!

- Kā tu domā, ko tie sievieši šitais dienās izdarīja? - misters Vellers pēc īsas pauzes turpināja, kad reizes sešas izteiksmīgi bija uzsitis ar pirkstu sev pa degunu. - Kā tu, Semmij, domā, ko viņi šitais dienās ņem un izdara?

- Nezinu, - Sems atteica, - ko tad?

- Ņem un sarīko lielu tējas dzeršanu kādam tēvainim, ko viņi sauc par savu ganu, - misters Vellers paskaidroja. - Es stāvē tur pie tā bilžu veikala mūsu laukumā un skatījās - un ieraugu paziņojumu par to: «Biļetes par puskronu. Visus pieteikumus izdarīt pie komitejas. Sekretāre misis Vellere.» Un, kad es pārgā mājās, komiteja pašulaik sēdē mūsu dibensistabā - četrpadsmit sievas. Es gribētu, ka tu būtu viņas dzirdējs, Semmij. Viņas tak, jāndie, iznesa rezolūcijas, balsoja par izdevumiem un taisīja visādus tādus jokus. Nu labi, tava pamāte stāja man virsū, lai es ar ejot, un es pats ar cerēju, tur aizgājs, redzēt labus stiķus, nu, un es parakstās uz biļeti. Piektdienas vakarā pulksten sešos es uzcērtas labi smalki un ejam ar veco prom, un kāpjam abi augšā otrā stāvā, kur bij sarīkota tējas dzeršana trīsdesmit cilvēkiem, un vesels bars meitiešu tūdaļ sāk čukstēties un blenzt uz mani, it kā nekad agrāk nebūtu redzējšas paresnu piecdesmit astoņus gadus vecu džentelmeni. Te uzreiz uz trepēm saceļas liels troksnis un ieskrien kāds izstīdzējs zellis ar sarkanu degunu un baltu kaklautu un nodziedās - «Nāk labais gans pie savām avīm», un nāk ar iekšā kāds resns tēvainis melnā ģērbā, ar lielu, baltu ģīmi un smaida kā pulksteņa ciparnīca. Tad tik nu sākās, Semmij! «Miera skūpsts,» saka gans, un tad viņš nobučoja visus sieviešus pēc kārtas, un, kad viņš bij beidzs, sāka tas vīrs ar sarkano degunu. Es jau pašulaik domāju, vai man ar nevajdzētos sākt... it īpaši tamdēļ, ka man līdzās sēdēja diktan piemīlīga lēdija... kad klāt jau ir tēja un tava pamāte ar, kas apakšā bij to vārījse. Nu visi ķērās klāt ar zobiem un nagiem. Tik varen skaļa dziesma, Semmij, kamēr tēja uzvilkās, tāda lūgšana, tāda ēšanā un dzeršana! Ka tu būtu redzējs, kā gans uzkrita šķiņķim un smalkmaizēm! Es nekad nav redzējs tādu izēdāju un izdzērāju - nekadās. Vīrs ar sarkano degunu ar nekādā ziņā vis nebij cilvēks, ko saimenieks labprāt ņemtu pie sava galda, bet pret ganu viņš nebij nekas. Labi; kad tēja bij padzerta, nodziedā otru dziesmu, un tad gans sāka sprediķot; to gan viņš darīja varen labi, ja ņem vērā, cik pilns tam bij vēders ar smalkmaizītēm. Piepeši viņš saslejas un iebļaujas: «Kur ir tas grēcinieks, kur ir tas nožēlojamais grēcinieks?» Visas sievietes tūliņās paskatījās uz mani un sāka kunkstēt kā pie miršanas. Es nodomāju, sak, tas ir diezgan savādi, tomēr nekā nesaku. Piepeši viņš atkal saslejas un, cieši jo cieši skatīdamies uz mani, saka:

«Kur ir tas grēcinieks, kur ir tas nožēlojamais grēcinieks?» - un visas sievas kunkst atkal, desmitreiz skaļāk nekā iepriekš. Es par to mazlietiņ uzskaitos, tāpēc pakāpju pārs soļu uz priekšu un saku. «Mans draugs,» es saku, «vai jūs to uz mani zīmē?» Tak viņš neatvainojās vis, kā katrs džentelmens būtu darījs, bet laida vaļā jaunus apvainojumus: nosauca mani par trauku, Semmij... par ienaida trauku... un visādos tādos vārdos. Tā ka nu man asinis sāka vārīties no tiesas, es vispirms viņam pašam gāzu divus vai trīs, tad vēl divus vai trīs piedevām, ko nodot vīram ar sarkano degunu, un aizgāju. Kaut tu, Semmij, būtu dzirdējs, kā sievas brēca, kad vilka ganu ārā no pagaldes... Aha! te nu ir saimenieks dabīgā lielumā!

Misteram Velleram runājot, misters Pikviks izkāpa no ormaņa ratiem un ienāca sētā.

- Jauks rītiņš, ser, - misters Vellers seniors sacīja.

- Tiešām skaists, - misters Pikviks atbildēja.

- Tiešām skaists, - kā atbalss atsaucās kāds sarkanmatains vīrs ar okšķera degunu un zilām brillēm, kurš bija izkāpis no kādiem citiem ratiem tajā pašā reizē, kad misters Pikviks. - Uz Ipsviču braucat, ser?

- Jā, - misters Pikviks atbildēja.

- Ārkārtīga sagadīšanās! Es arī.

Misters Pikviks paklanījās.

- Jums vieta ārpusē? - sarkanmatainais vīrs apvaicājās.

Misters Pikviks atkal paklanījās.

- Dievs, pasarg, cik neparasti! Man arī ārpusē, - sarkanmatainais iesaucās. - Mēs taču patiešām brauksim kopā.

Un sarkanmatainais vīrs - iespaidīga izskata noslēpumaina persona ar asu degunu un putna paradumu ikreiz atmest galvu, kad ko sacīja, - smaidīja tā, it kā būtu izdarījis vienu no visneparastākajiem atklājumiem, kāds jebkad izdevies cilvēka prātam.

- Priecājos par izredzēm uz jūsu sabiedrību, ser, - misters Pikviks sacīja.

- Ā, - sacīja jaunpienācējs, - tas ir ļoti izdevīgi mums abiem var ne? Sabiedrība, redziet... sabiedrība ir... ir... ir pavisam ka cits nekā vientulība, vai ne?

- Tur nu nav ko noliegt, - ieteicās misters Vellers, ar draudzīgu smaidu pievienodamies sarunai. - To es sauc par patiesību, kas nav jāpierāda, kā teica suņu gaļas pārdevējs, kad kalpone aizrādīja, ka šis neesmot džentelmens.

- Ā, - sacīja sarkanmatainais vīrs, aplūkodams misteru Velleru no galvas līdz kājām ar augstprātīgu skatienu. - Jūsu draugs, ser?

- Ne gluži draugs, - misters Pikviks atbildēja klusā balsī, - lieta tāda, ka viņš ir mans sulainis, bet es viņam atļauju krietni daudz brīvības, jo, starp mums runājot, man patīk, ka viņš ir tik oriģināls, un es ar viņu mazliet lepojos.

- Ā, - sarkanmatainais vīrs atsacīja, - tā, vai zināt, ir garšas lieta. Es nekā oriģināla nemīlu, man tas nepatīk; neredzu, kāpēc tas vajadzīgs. Kāds jūsu vārds, ser?

- Te ir mana karte, ser, - atbildēja misters Pikviks, visai uzjautrināts par strupo jautājumu un svešinieka neparasto izturēšanos.

- Ā, - sarkanmatainais vīrs sacīja, ielikdams karti kabatas grāmatiņā, - Pikviks, ļoti labi. Man patīk zināt cilvēka vārdu, tas aiztaupa daudz nepatikšanu. Te ir mana karte, ser. Magnuss, kā redzat, ser... Magnuss ir mans vārds. Tas, man šķiet, ser, ir diezgan labs vārds.

- Ļoti labs vārds, patiešām, - misters Pikviks atteica, nespēdams apspiest smaidu.

- Jā, es arī tā domāju, - misters Magnuss turpināja. - Jūs ievērosit, ka priekšvārds arī ir labs. Atļaujiet, ser... ja jūs turat karti mazliet slīpi, lūk, tā - gaisma krīt uz augšējās rindiņas. Lūk... Pīters Magnuss... skan labi, man liekas, ser.

- Ļoti, - misters Pikviks apliecināja.

- Savāda sagadīšanās ar šiem iniciāļiem, ser, - misters Magnuss teica. - Jūs ievērosit - «P. M.» - post meridiem. Vēstulēs tuviem draugiem es reizēm tā arī parakstos - «Pēcpusdiena». Tas, mister Pikvik, manus draugus ļoti uzjautrina.

- Varu iedomāties, ka tas viņiem sagādā vislielāko prieku, - sacīja misters Pikviks, mazliet skaudīgs, ka mistera Magnusa draugi tik viegli uzjautrināmi.

- Nu, džentelmeņi, - zirgu puisis uzaicināja, - kariete kārtībā, būsit tik laipni!

- Vai visa mana bagāža novietota? - misters Magnuss jautāja.

- Viss kārtībā, ser.

- Vai sarkanā soma ir iekšā?

- Viss kārtībā, ser.

- Un svītrainā?

- Zem bukas, ser.

- Un papīra sainītis?

- Zem sēdekļa, ser.

- Un ādas cepuru kārba?

- Viss ir iekšā, ser.

- Nu, vai nekāpsit augšā? - misters Pikviks vaicāja.

- Atvainojiet! - atbildēja Magnuss, stāvēdams uz riteņa. - Atvainojiet, mister Pikvik! Es nevaru kāpt augšā, palikdams nezināšanā. Šī cilvēka izturēšanās man skaidri rāda, ka ādas cepuru kārba nav iekšā.

Tā kā zirgu puiša svinīgie apgalvojumi bija pilnīgi veltīgi, ādas cepuru kārbu vajadzēja izzvejot no bagāžas kastes vislielākā dziļuma, lai pārliecinātu misteru Magnusu, ka tā bijusi droši novietota; un pēc tam, kad viņš bija pārliecinājies par to, viņam radās droša nojauta, ka, pirmkārt, sarkanā soma esot nolikta nepareizā vietā un ka, otrkārt, svītrainā soma esot nozagta, bet pēc tam - ka papīra sainītis esot atraisījies.

Beidzot, kad viņš pats savām acīm bija pārliecinājies, ka visas šīs aizdomas nepamatotas, viņš bija ar mieru uzkāpt uz karietes jumta, piezīmēdams, ka tagad, kad prāts esot brīvs no visām bažām, viņš jūtoties gluži apmierināts un laimīgs.

- Vai jūs, ser, liekas, nav mazlietiņ nervozs? - misters Vellers seniors apvaicājās, greizi uzlūkodams svešinieku, kad tas ieņēma savu vietu.

- Jā, es vienmēr mazliet uztraucos par šiem sīkumiem, - svešinieks atteica, - bet tagad viss kārtībā... pilnīgā kārtībā.

- Nu tad paldies dievam, - misters Vellers sacīja. - Semmij, palīdzi savam kungam uzkāpt uz bukās... otru kāju, ser, tā... dodiet roku, ser. Opā! puikas gados jūs bij vieglāks, ser.

- Tā laikam būs gan, mister Veller, - labsirdīgi atsaucās aizkusušais misters Pikviks, ieņemdams vietu uz bukas viņam blakus.

- Lec augšā, Semmij! - misters Vellers sacīja. - Nu, Vilem, laid vaļā! Uzmanās no velves, džentelmeņi! «Galvas!», - kā pīrāgu vīrs brīdina, nesdams muldiņu pats uz savas galvas. Labs ir, Vilem, Lai iet!

Un kariete aizbrauca pa Vaitčeplu, šīs visai biezi apdzīvotās vietas iedzīvotāju apbrīnota.

- Šitā nav nekāda jaukā apkaime, ser, - Sems sacīja, pieskardamies cepurei, kā viņš darīja vienmēr, iesākdams sarunu ar savu kungu.

- Patiešām nav... Sem, - atbildēja misters Pikviks, aplūkodams ļaužu pilno un netīro ielu, pa kuru viņi brauca.

- Tas ir ļoti savādi, ser, - Sems turpināja, - ka nabadzība un austeri vienmēr, šķiet, iet roku rokā.

- Es jūs nesaprotu, Sem, - misters Pikviks teica.

- Es domā tā, ser, - Sems paskaidroja, - ka, jo nabadzīgāka kāda vieta, jo vairāk tur pieprasa austerus. Paskatās, ser, šite ik pēc pieci mājām austeru pārdotava. Visa iela pilna ar tām. Lai mani parauj jods, bet es domā, ka tad, kad cilvēks ir ļoti nabags, viņš metas ārā no savas mājas un galīgā izmisumā ēd austerus.

- Tā ir, - misters Vellers seniors apstiprināja, - un taisni tāpatās ir ar marinētu lasi!

- Tie ir divi visai ievērojami fakti, kas man agrāk nebija ienākuši prātā, misters Pikviks atsaucās. - Pirmajā pieturas vietā es tos atzīmēšu.

Ap šo laiku viņi bija sasnieguši aizkārtni pie Mailendas. Valdīja dziļš klusums, kamēr viņi pabrauca vēl divas trīs jūdzes tālāk. Tad misters Vellers seniors, piepeši pavērsdamies pret misteru Pikviku, sacīja:

- Neparasta dzīve tādam bomja vīram, ser.

- Kam? - misters Pikviks pārvaicāja.

- Bomja vīram.

- Ko jūs saucat par bomja vīru? - misters Pīters Magnuss noprasīja.

- Vecais domā aizkārtnes sargu, džentelmeņi, - misters Semjuels Vellers paskaidroja.

- Ā, - misters Pikviks teica, - saprotu. Jā, ļoti neparasta dzīve. Ļoti neērta.

- Tie visi ir cilvēki, kas dzīvē kaut kā vīlušies, - misters Vellers seniors atbildēja.

- Nu, nu? - misters Pikviks vedināja.

- Jā. Un tāpēc viņi aiziet no pasaules un ieslēdzas aizkārtņu būdās, pa daļai gribēdami būt vientulībā, bet pa daļai - lai atriebtos cilvēkiem, iekasēdami nodokļus.

- Ak kungs! - misters Pikviks izsaucās. - To es līdz šim nezināju.

- Fakts, ser, - misters Vellers apgalvoja, - ja tie būtu džentelmeņi, jūs tos sauktu par mizantropiem, bet tā viņi ir tikai bomja vīri.

Ar šādām sarunām, kam nenovērtējamu pievilcību piešķīra patīkamais kopā ar derīgo, misters Vellers īsināja garlaicīgo ceļojumu. Tematu sarunām nekad netrūka, jo pat tad, kad mistera Vellera daiļrunībā iestājās pauze, to bagātīgi aizpildīja mistera Magnusa vēlēšanās iepazīties ar ceļa biedru pilnīgām biogrāfijām, kā arī katrā pieturā skaļi izteiktās bažas par abu somu, ādas cepuru kārbas un papīra sainīšu drošību un labklājību.

Ipsvičas galvenajā ielā, kreisajā pusē, netālu aiz atklātā laukuma, iepretī rātsnamam, atrodas kāda viesnīca, kuru tuvu un tālu pazīst ar vārdu «Lielais Baltais Zirgs» un kura jo sevišķi piesaista uzmanību ar akmens statuju, kas, novietota virs galvenajām durvīm, attēlo kādu pakaļkājās saslējušos dzīvnieku ar plīvojošām krēpēm un asti, kuram ir attāla līdzība ar traku smagā ormaņa zirgu. «Lielais Baltais Zirgs» ir slavens visā apkārtnē, tāpat kā godalgots vērsis vai grāfistes avīzē aprakstīts runkulis, vai arī varen liela cūka, - savu milzīgo apmēru dēļ. Nekur nav bijuši zem viena paša jumta tādi paklājiem nesegtu gaiteņu labirinti, tāds piepelējušu, vāji apgaismotu telpu mudžeklis, tāds liels skaits mazu midzeņu, kur ēst vai gulēt, kā tas ir sakopots starp Ipsvičas «Lielā Baltā Zirga» četrām sienām.

Tieši pie šīs pārmērīgi lielās tavernas durvīm katru vakaru vienā un tai pašā stundā apstājas Londonas kariete, un tieši no šīs pašas Londonas karietes tajā vakarā, uz ko attiecas šī mūsu stāsta nodaļa, izkāpa misters Pikviks, Sems Vellers un misters Pīters Magnuss.

- Vai jūs apmetīsities šeit, ser? - jautāja misters Pīters Magnuss, kad svītrainā soma un sarkanā soma; un papīra sainītis, un ādas cepuru kārba bija novietoti gaitenī.

- Vai jūs apmetīsities šeit, ser?

- Jā, - misters Pikviks atteica.

- Ak kungs! - misters Magnuss izsaucas. - Es nekad neesmu piedzīvojis tik neparastas sagadīšanās. Es taču arī palieku šeit. Ceru, ka mēs pusdienosim kopā, ser.

- Ar prieku, - misters Pikviks atbildēja. - Taču es skaidri nezinu, vai še atrodas kāds no maniem draugiem vai ne. Apkalpotāj, vai šeit ir apmeties kāds džentlmenis, vārdā Tapmens?

Kāds korpulents vīrs ar divi nedēļas kalpojušu salveti padusē un tādām pašām zeķēm kājās, kad misters Pikviks viņam uzdeva šo jautājumu, negribīgi pārtrauca ielas novērošanu un, pamatīgi nopētījis šī džentlmeņa ārieni no cepures virsas līdz apakšējai getru pogai, ar uzsvaru atbildēja:

- Nē.

- Nedz arī džentlmenis, vārdā Snodgrass? - misters Pikviks taujāja.

- Nē.

- Un arī Vinkls ne?

- Nē.

- Mani draugi šodien nav ieradušies, ser, - misters Pikviks teica. - Tātad mēs pusdienosim vieni paši. Apkalpotāj, ierādiet mums atsevišķu istabu!

Pēc šī pieprasījuma korpulentais vīrs pielaidās tiktāl, ka lika zābaku tīrītājam ienest džentlmeņu bagāžu un, iedams pirmais pa garu, tumšu gaiteni, ieveda tos lielā, slikti mēbelētā istabā ar netīru kamīnu, kurā maza uguntiņa nožēlojamā kārtā mēģināja izskatīties jautra, taču to ātri pārvarēja telpas nomācošais iespaids. Pēc vienas stundas ceļotājiem pasniedza gabalu zivs un bifšteku, un, kad galds bija novākts, misters Pikviks un misters Pīters Magnuss pievilka krēslus pie uguns un, pasūtījuši pudeli vissliktākā portvīna, kāds vien iespējams, par visaugstāko iespējamo cenu, lai darītu labu iestādei, ķeras pie groka, lai darītu labu paši sev.

Misters Pīters Magnuss pēc dabas bija ļoti sabiedrisks, un groks ar brīnišķīgu spēku atdzīvināja viņa sirds visdziļākos noslēpumus. Pastāstījis daudz dažādu ziņu par sevi, par savu ģimeni, par saviem sakariem, par saviem draugiem, par saviem jokiem, par savu nodarbošanos un par saviem brāļiem (lielajam vairumam runīgu cilvēku ir ļoti daudz ko teikt par saviem brāļiem), misters Pīters Magnuss dažas minūtes aplūkoja misteru Pikviku caur savām zilajam brillēm un tad kautrīgi apvaicājās:

- Un kā jūs domājat... kā jūs domājat, mister Pikvik... kāpēc es šeit esmu ieradies?

- Goda vārds, - misters Pikviks atteica, - man pilnīgi neiespējami to iedomāties; darīšanās varbūt?

- Pa daļai pareizi, ser, - misters Pīters Magnuss atbildēja, - bet tai pašā laikā pa daļai nepareizi; mēģiniet vēlreiz, mister Pikvik.

- Patiesi, - misters Pikviks sacīja, - man jāpadodas jūsu žēlastībai, - vai nu stāstiet man, vai nestāstiet, - jo es to nekad nevarētu uzminēt, kaut arī pūlētos visu nakti.

- Nu ko tad... hi, hi, hi! - misters Pīters Magnuss kautri pasmējās. - Ko jūs domātu, ser, ja es še būtu ieradies bildināt, ser, ko? Hi... hi... hi!

- Ko domātu! Ka jums katrā ziņā sekmēsies, - misters Pikviks atbildēja, likdams atspīdēt vienam no saviem visstarojošākajiem smaidiem.

- Ā, - misters Magnuss teica. - Bet vai jūs tiešām tā domājat, mister Pikvik?

Patiešām?

- Protams, - misters Pikviks teica.

- Bet nē, jūs taču jokojat.

- Patiešām ne.

- Nu, tādā gadījumā, - misters Magnuss turpināja, - atklāšu jums mazu noslēpumu - es arī tā domāju. Es jums vēl varu pateikt, mister Pikvik, lai gan pēc dabas esmu briesmīgi greizsirdīgs... šausmīgi... ka lēdija atrodas šai namā.

Še misters Magnuss noņēma brilles, lai pamirkšķinātu ar acīm, un tad atkal tas uzlika.

- Tad tādēļ jūs pirms pusdienām tik bieži skrējāt ārā no istabas, - misters Pikviks šķelmīgi ieminējās.

- Csst! Jā, jums taisnība, tā bija, taču es nebiju tāds muļķis, lai viņai rādītos.

- Vai tiešām?

- Jā; pats zināt, tā taču nevar, tikko kā no ceļa. Jāpagaida līdz rītam, ser, tad divkāršas izredzes. Mister Pikvik, ser, tai somā ir uzvalks un tai kārbā cepure, kas abi, kā es sagaidu, man izdarīs nesamaksājamu pakalpojumu, ser.

- Patiešām! - misters Pikviks izsaucās.

- Jā. Jūs droši vien ievērojāt, kā es par tiem šodien biju norūpējies. Es neticu, ka par naudu var nopirkt vēl otru tādu uzvalku un cepuri, mister Pikvik.

Misters Pikviks apsveica neatvairāmo apģērba gabalu laimīgo īpašnieku par šādu ieguvumu, un misters Pīters Magnuss kādu brīdi, acīm redzot, kavējās pārdomās.

- Viņa ir skaista sieviete, - misters Magnuss sacīja.

- Tiešām? - misters Pikviks atteica.

- Ļoti, - misters Magnuss apgalvoja, - ļoti. Viņa, mister Pikvik, dzīvo apmēram divdesmit jūdžu no šejienes. Es uzzināju, ka viņa būs šeit šo vakaru un rīt visu priekšpusdienu, un ierados, lai izmantotu izdevību. Es, mister Pikvik, domāju, ka viesnīca ir piemērota vieta vientuļas sievietes bildināšanai. Iespējams, ka ceļojumā viņa stiprāk izjutīs savu vientulību nekā mājās. Kā jums liekas, mister Pikvik?

- Es domāju, ka tas ir ļoti iespējams, - šis džentlmenis atbildēja.

- Ludzu piedošanu, mister Pikvik, - misters Pīters Magnuss teica, - bet esmu pēc dabas diezgan ziņkārīgs; kāpēc jūs še esat ieradies?

- Daudz nepatīkamākās darīšanās, ser, - misters Pikviks atsacīja un piesarka, to atcerēdamies. - Es, ser, šeit esmu ieradies, lai celtu atklātībā kādas personas nodevību un viltību, uz kuras taisnīgumu un goda prātu es biju pilnīgi paļāvies.

- Ak kungs! - misters Pīters Magnuss izsaucās. - Tas ir ļoti nepatīkami. Tā, man šķiet, ir kāda lēdija. Vai ne, ko? Viltīgi, mister Pikvik, viltīgi. Labi, mister Pikvik, ser, es ne par ko pasaulē negribētu aizskart jūsu jūtas. Tas ir ļoti sāpīgi, ser, ļoti sāpīgi.

Nekautrējieties no manis, mister Pikvik, ja jūs gribat dot vaļu savām jūtām. Es zinu, ko nozīmē tikt pieviltam, ser; es to esmu pārcietis trīs vai četras reizes.

- Esmu jums ļoti pateicīgs par izrādīto līdzjūtību šinī, pēc jūsu domām, sērīgajā gadījumā, - misters Pikviks sacīja, uzvilkdams savu pulksteni un nolikdams to uz galda, - bet...

- Nē, nē, - misters Pīters Magnuss izsaucās, - ne vārda vairāk, par to ir sāpīgi runāt. Es redzu, es redzu. Cik pulkstenis, mister Pikvik?

- Pāri divpadsmitiem.

- Mīļais dievs, laiks iet gulēt! Tas nekam neder - tāda sēdēšana. Es rīt izskatīšos bāls, mister Pikvik.

Iedomādamies vien tādu nelaimi, misters Pīters Magnuss piezvanīja istabenei, un, kad svītrainā soma, sarkanā soma, ādas cepuru kārba un papīra sainītis bija aiznesti uz viņa guļamistabu, viņš kopā ar lakotu svečturi devās uz vienu mājas galu, kamēr misteru Pikviku un lakotu svečturi pa daudziem līkumotiem gaiteņiem veda uz otru.

- Šī ir jūsu istaba, ser, - istabene teica.

- Ļoti labi, - atbildēja misters Pikviks, apskatīdamies apkārt.

Tā bija pietiekami liela istaba ar divām gultām un liesmojošu kamīnu; visā visumā daudz omulīgāka telpa, nekā mistera Pikvika īsā pazīšanās ar «Lielā Baltā Zirga» iekārtu ļāva sagaidīt.

- Otrajā gultā taču neviens neguļ? - misters Pikviks noprasīja.

- O nē, ser!

- Ļoti labi. Pasakiet manam sulainim, lai viņš rīt pusdeviņos uznes karstu ūdeni un ka šovakar viņš man vairs nebūs vajadzīgs.

- Jā, ser.

Un, novēlējusi misteram Pikvikam labu nakti, istabas meita izgāja, atstādama viņu vienu.

Misters Pikviks nosēdās krēslā pie uguns un iegrima klīstošās pārdomās. Vispirms viņš domāja par saviem draugiem, vēlēdamies zināt, kad ar tiem satiksies; tad viņa domas pievērsās misis Martai Bārdlai un no šīs lēdijas, dabiski, aizklīda uz Dodsona un Foga netīro kantori. No Dodsona un Foga tās pa tangenti ielidoja pašā centrā stāstam par savādo klientu un tad atgriezās pie «Lielā Baltā Zirga» Ipsvičā, būdamas vēl pietiekami skaidras, lai misters Pikviks saprastu, ka viņš iemieg. Tāpēc viņš piecēlās un sāka izģērbties, kad atcerējās, ka atstājis savu pulksteni lejā uz galda.

Šo pulksteni misters Pikviks bija sevišķi iemīlējis, jo bija to nēsājis savas vestes pavēnī daudz vairāk gadu, nekā mēs patlaban jūtamies aicināti pieminēt. Misteram Pikvikam nekad nebija pat prātā ienācis, ka iespējams aizmigt, nedzirdot tā kluso tikšķēšanu zem spilvena vai futrālī virs galvas. Tā kā bija jau krietni vēls un viņam negribējās šai nakts stundā zvanīt, viņš uzģērba svārkus, ko nupat bija novilcis, un, paņēmis rokā lakoto svečturi, klusiņām kāpa lejā.

Jo zemāk misters Pikviks nokāpa, jo vairāk pakāpienu likās vēl priekšā, un, kad viņš, nokļuvis kādā šaurā gaitenī, jau sāka sevi apsveikt ar ierašanos apakšstāvā, viņa izbrīna pilnajām acīm atkal un atkal parādījās jaunas kāpnes. Beidzot viņš sasniedza vestibilu ar akmens grīdu, ko atcerējās redzējis, mājā ienākot. Viņš izpētīja gaiteni pēc gaiteņa, ieskatījās istabā pēc istabas un pēdīgi, kad izmisumā jau gribēja beigt meklēšanu, atvēra tās istabas durvis, kurā bija pavadījis vakaru, un uz galda ieraudzīja savu pazudušo īpašumu.

Misters Pikviks triumfēdams satvēra pulksteni un devās atpakaļ uz guļamistabu.

Bet, ja jau viņa ceļš uz apakšstāvu bija tik grūts un maldu pilns, tad atceļš bija nesalīdzināmi sarežģītāks. Visos iespējamos virzienos bija redzamas durvju rindas, ko greznoja visāda veida, fasona un izmēra zābaki. Reižu divpadsmit viņš lēni pagrieza rokturus guļamistabu durvīm, kas atgādināja viņējās, bet vienmēr no iekšpuses īgns sauciens «kas, pie velna, tur?» vai «ko jūs te meklējat?» lika viņam uz pirkstgaliem zagties prom tik tiešām apbrīnojamā ātrumā. Viņš jau bija tuvu izmisumam, kad viņa uzmanību pievilka kādas atvērtas durvis. Viņš paskatījās iekšā. Beidzot īstā! Tur bija abas gultas, kuru novietojumu viņš ļoti labi atcerējās, un kamīnā vēl dega uguns.

Svece, jau tad ne visai gara, kad viņš to saņēma, bija izdegusi, viņam maldoties pa garajiem gaiteņiem, un izdzisa, līdzko viņš aizvēra durvis.

«Nekas,» misters Pikviks sacīja sev, «izģērbties varu tikpat labi pie kamīna gaismas.»

Gultas stāvēja katra savā pusē durvīm, un starp katru gultu un sienu bija šaura ejiņa, kas noslēdzās ar pītu krēslu un bija pietiekoši plata, lai gulētājs vai gulētāja varētu iekāpt gultā un izkāpt no tās pa šo pusi, ja viņam vai viņai tā liktos ērtāk.

Rūpīgi aizvilcis gultas ārpuses aizkarus, misters Pikviks apsēdās pītajā krēslā un bez steigas noāva kurpes un getras. Tad viņš novilka un kārtīgi salocīja savus svārkus, vesti un kaklautu un, nesteidzīgi uzlicis pušķaino naktscepuri, nostiprināja to uz galvas, sasiedams zem zoda saitītes, kas vienmēr bija piešūtas pie šī viņa apģērba gabala. Šai brīdī viņam ienāca prātā, cik nejēdzīgi nupat bija alojies. Atsēdies pītajā krēslā, misters Pikviks tik sirsnīgi pats par sevi nosmējās, ka katram saprātīgam cilvēkam būtu bijis liels prieks vērot viņa smaidu apņemto seju, kas staroja zem naktscepures.

- Tas ir pats labākais joks, - misters Pikviks sacīja, smaidīdams tik sirsnīgi, ka gandrīz pārrāva naktscepures saitītes, - tas ir pats labākais joks, kādu es jebkad esmu dzirdējis, ka es šai mājā apmaldījos un klīdu pa kāpnēm. Jautri, jautri, tiešām jautri.

Misters Pikviks pasmaidīja vēl sirsnīgāk nekā iepriekš un, būdams vislabākajā omā; gribēja turpināt izģērbšanos, kad viņu pilnīgi negaidot kaut kas iztraucēja, proti, istabā ienāca kāda persona ar sveci un, aizslēgusi durvis, piegāja pie naktsgaldiņa un nolika sveci uz tā.

Smaids, kas rotājās mistera Pikvika sejā, acumirklī pārvērtās par neizmērojama izbrīna vaibstu. Šī persona, lai kas tā arī būtu, ienāca tik piepeši un tik klusi, ka misters Pikviks nepaspēja ne iesaukties, ne viņu aizkavēt. Kas tā varēja būt?

Laupītājs? Kāds ļaundaris, kas varbūt bija redzējis viņu nākam augšup pa kāpnēm ar skaistu pulksteni rokā? Ko viņam darīt?

Vienīgais veids, kā misters Pikviks varēja paskatīties uz noslēpumaino apmeklētāju ar vismazākajām briesmām tikt ievērotam, bija ielīst gultā un paglūnēt otrā malā pa priekškaru starpu. Tātad viņš ķērās pie šī manevra. Rūpīgi saturēdams priekškarus ar roku, tā ka varēja redzēt tikai viņa seju un naktscepuri, uzlicis brilles, viņš sadūšojās un paskatījās ārā.

Misters Pikviks gandrīz paģība aiz šausmām un apjukuma. Pie spoguļa stāvēja lēdija pusmūža gados ar dzelteniem sprogu papīrīšiem matos un cītīgi strādāja ar susekli. Lai nu kā šī lēdija pusmūža gados, kura, acīm redzot, nekā nenojauta, bija nokļuvusi šai istabā, taču bija pilnīgi skaidrs, ka viņa te domāja palikt pa nakti, jo bija ienesusi niedres sveci² ar abažūru un, izrādīdama slavējamu piesardzību pret uguns briesmām, novietojusi to mazgājamā bļodā uz grīdas, kur tā staroja kā gigantiska bāka ārkārtīgi mazā ūdens platībā.

«Dievs, apžēlojies,» misters Pikviks nodomāja, «kādas šausmas!»

- Khem! - lēdija noklepojās, un misters Pikviks ierāva galvu aiz priekškariem tik ātri kā automāts.

«Nekad es neesmu piedzīvojis kaut ko tik briesmīgu,» domāja nabaga misters Pikviks, un uz viņa naktscepures parādījās aukstas sviedru lāses. «Nekad. Tas ir drausmīgi.»

Taču bija pilnīgi neiespējami apspiest dedzīgo vēlēšanos redzēt, kas notiks tālāk.

Tādēļ mistera Pikvika galva atkal izlīda no aizkariem.

Stāvoklis bija kļuvis vēl ļaunāks. Pusmūža lēdija bija beigusi kārtot matus, rūpīgi paslēpusi tos muslīna naktscepurē ar šauru mežģīņu maliņu un domīgi skatījās ugunī.

«Stāvoklis kļūst draudošs,» misters Pikviks prātoja. «Es nevaru pieļaut, ka tas tā turpinās. Spriežot pēc šīs lēdijas izturēšanās, ir skaidrs, ka es būšu ienācis nepareizā istabā. Ja es iesaukšos, viņa sacels kājās visu māju, bet, ja es palikšu šeit, sekas būs vēl briesmīgākas.»

Gluži lieki sacīt, ka misters Pikviks bija viens no viskautrīgākajiem un smalkjūtīgākajiem mirstīgajiem. Pat iedoma, ka naktscepurē būtu jāparādās lēdijai, viņu pilnīgi satrieca, bet viņš bija sasējis šīs sasodītas saitītes mezglā un, dari ko darīdams, nevarēja to noņemt. Taču atklāt sevi vajadzēja. Bija tikai vēl viens citāds veids, kā to izdarīt. Viņš pilnīgi paslēpās aiz priekškariem un ļoti skaļi izsaucās:

- Khe-hem!

Ka šī negaidītā skaņa lika lēdijai satrūkties, bija skaidrs no tā, ka viņa uzgrūdās uz sveces abažūra, bet tikpat skaidrs bija arī tas, ka viņa to galu galā noturējusi par iedomu, jo, kad misters Pikviks, pārliecināts, ka viņa paģībusi un guļ sastingusi aiz bailēm, iedrošinājās atkal paskatīties, viņa tāpat kā agrāk domīgi skatījās ugunī.

«Pavisam neparasta sieviete,» domāja misters Pikviks, atkal paslēpdamies.

- Khe-hem!

Šīs pēdējās skaņas, tik līdzīgas tām, ar kurām, kā teikas vēstī, niknais milzis Blanderbors parasti darījis zināmu, ka laiks klāt galdu, bija pārāk skaidri dzirdamas, lai tās atkal noturētu par iedomām.

- Žēlīgais tēvs! - pusmūža lēdija iesaucās. - Kas tas?

- Tas ir... tas ir... tikai kāds džentlmenis, kundze, - misters Pikviks aiz aizkariem ieteicās.

- Džentlmenis! - lēdija šausmās iebrēcās.

«Visam beigas!» misters Pikviks nodomāja.

- Svešs vīrietis! - lēdija spiedza.

Vēl mirklis - un visa māja būtu kājās. Lēdijas apģērbs nošvīkstēja, viņai metoties uz durvīm.

- Kundze! - misters Pikviks izsaucās, galīgā izmisumā izgrūzdams galvu no priekškariem. - Kundze!

Lai gan misters Pikviks bija izbāzis galvu bez kāda noteikta mērķa, šai rīcībai tūliņ bija labi panākumi. Lēdija, kā mēs jau norādījām, bija tuvu durvīm. Viņai tikai vajadzēja pa tām iziet, lai sasniegtu kāpnes, un, bez kādām šaubām, viņa to jau būtu izdarījusi, ja mistera Pikvika naktscepures piepešā parādīšanās nebūtu lēdiju aizdzinusi atpakaļ istabas vistālākajā stūrī, kur viņa stāvēja un kā neprātīga uzlūkoja misteru Pikviku, kamēr misters Pikviks savukārt tāpat skatījās uz viņu.

- Nelieti! - lēdija izsaucās, aizklādama seju ar rokām. - Ko jūs te meklējat?

- Nekā, kundze, it nekā, kundze, - misters Pikviks nopietni atteica.

- Nekā? - lēdija vaicāja, paceldama acis.

- Nekā, kundze, goda vārds, - misters Pikviks apliecināja, tik enerģiski mādams ar galvu, ka viņa naktscepures pušķis sāka lēkāt. - Kundze, esmu gatavs vai zemē iegrimt, cik neērti man naktscepurē uzrunāt lēdiju (lēdija steigšus norāva savējo), bet es to nevaru noņemt, kundze (pierādīdams savu vārdu patiesību, misters Pikviks to spēcīgi paraustīja). Es tagad skaidri redzu, kundze, ka esmu kļūdījies, domādams, ka šī ir mana guļamistaba. Es te nebiju uzturējies vēl ne piecas minūtes, kundze, kad jūs piepeši ienācāt.

- Ja šis neticamais stāsts tiešam ir patiess, ser, - lēdija sacīja, skaļi šņukstēdama, - jūs tūliņ aiziesit.

- Jā, kundze, ar lielāko prieku, - misters Pikviks atbildēja.

- Tūliņ, ser! - lēdija pavēlēja.

- Protams, kundze, - misters Pikviks steidzīgi sacīja. - Protams, kundze. Man... man... ļoti žēl, kundze, - teica misters Pikviks, parādīdamies pie gultas kājgaļa, - ka negribot esmu sacēlis tādu uztraukumu un nemieru; ļoti nožēloju, kundze.

Lēdija rādīja uz durvīm. Šajā brīdī, ļoti grūtos apstākļos, skaistā kārtā izpaudās kāda lieliska mistera Pikvika rakstura īpašība. Lai gan viņš steigā bija uzlicis cepuri uz naktscepures kā veco laiku naktssardze, lai gan viņš nesa kurpes ar getrām rokā un svārkus ar vesti padusē, nekas neļāva viņam aizmirst iedzimto pieklājību.

- Man ļoti žēl, kundze, - misters Pikviks atkārtoja, visai zemu paklanīdamies.

- Ja tas tā ir, ser, jūs tūliņ atstāsit šo istabu, - lēdija attrauca.

- Nekavējoties, kundze, šo pašu brīdi, kundze, - misters Pikviks teica, atvērdams durvis, pie kam ar skaļu troksni nokrita zemē abas kurpes.

- Es ceru, kundze, - misters Pikviks turpināja, paceldams kurpes un pagriezdamies, lai vēlreiz paklanītos, - es ceru, kundze, ka mana neaptraipītā reputācija un dziļā cieņa, ko es jūtu pret jūsu dzimumu, zināmā mērā noderēs par nelielu attaisnojumu šim...

Taču, pirms misters Pikviks paspēja nobeigt šo teikumu, lēdija izgrūda viņu gaitenī un aizslēdza un aizbultēja durvis.

Lai cik pamatoti misters Pikviks varēja sevi apsveikt par tik laimīgu izglābšanos no nesenās nepatīkamās situācijas, viņa tagadējais stāvoklis nekādā ziņā nebija apskaužams. Viņš pilnīgi viens atradās svešas mājas gaitenī, pie tam nakts vidū un tikai pa pusei apģērbies; nebija ko domāt, ka viņš pilnīgā tumsā varēs atrast ceļu uz istabu, ko nekādi nebija spējis sameklēt ar sveci rokā; un, ja viņš savos nesekmīgajos mēģinājumos saceltu kaut mazāko troksni, bija ļoti iespējams, ka kāds modrīgs ceļotājs uz viņu izšautu un varbūt pat nogalinātu viņu. Viņam nebija citas izejas kā palikt tur, kur atradās, līdz dienas gaismai. Tāpēc, aiztaustījies dažus soļus pa gaiteni un sev par ārkārtīgu izbīli vairākkārt klupis pār apavu pāriem, misters Pikviks notupās kādā sienas nišā, lai filozofiskā mierā gaidītu rītu.

Taču viņam nebija nolemts piedzīvot vēl šo pacietības pārbaudi, jo nebija viņš vēl necik ilgi nosēdējis savā tagadējā paslēptuvē, kad viņam par neizsakāmām šausmām gaiteņa galā parādījās kāds vīrs, nesdams sveci. Tomēr viņa šausmas piepeši pārvērtās priekā, kad viņš pazina sava uzticamā sulaiņa stāvu. Tas tiešām izrādījās misters Semjuels Vellers, kas līdz šai vēlajai stundai bija nosēdējis, runādamies ar zābaku tīrītāju, kurš gaidīja pastu, un patlaban devās pie miera.

- Sem, - misters Pikviks izsaucās, pēkšņi nostādamies viņam priekšā, - kur ir mana guļamistaba?

Misters Vellers uzskatīja savu kungu ar visizteiksmīgāko pārsteigumu, un tikai pēc tam, kad jautājums bija trīs reizes atkārtots, viņš apgriezās un gāja pa priekšu uz ilgi meklēto istabu.

- Sem, - misters Pikviks noteica apguldamies, - šonakt man atgadījās visneparastākā kļūdīšanās, kāda jebkad dzirdēta.

- Ļoti iespējams, ser, - sausi atbildēja misters Vellers.

- Bet to es esmu nolēmis, Sem, - misters Pikviks turpināja, - ka pat tad, ja man nāktos šai mājā nodzīvot pusgadu, es nekad vairs nemēģinātu staigāt pa to viens pats.

- Tas ir pats gudrākais lēmums kādu jūs var pieņemt, ser, - misters Vellers atbildēja. - Jums, ser, vajdzīgs kāds, kas jūs pieskata, kad jūsu prāts aizgājs ciemos.

- Ko jūs ar to domājat, Sem? - misters Pikviks vaicāja.

Viņš piecēlās gultā sēdus un izstiepa roku, it kā gribētu vēl ko sacīt, bet piepeši apklusa, aizgriezās un novēlēja savam sulainim «labu nakti».

- Ar labu nakti, ser, - misters Vellers atbildēja.

Izgājis aiz durvīm, viņš apstājās, pakratīja galvu, pagāja gabaliņu, apstājās, notīrīja sveci, atkal pakratīja galvu un pēdīgi devās lēnām uz savu istabu, acīm redzot nogrimis visdziļākajās domās.

^{1 - Metodistu ordenis. - Vellers vecākais nosauc metodistu sektu par «ordeni» izsmiekla pēc. Dikenss «Pikvikā» devis metodistu «baznīcas» mācītāju un draudzes locekļu griezīgi satīriskus portretus. Šo sektu XVIII gs. vidū nodibināja anglikānis Džons Veslijs cīņai pret racionālismu un par svēto rakstu autoritātes pacelšanu. Šī sekta tūdaļ izvērtās par liekulīgas svētulības balstu, tā izraisīdama Rietumu progresīvo rakstnieku skarbi negatīvu novērtējumu.}

^{2 - Niedres svece - tauku svece ar dakti no niedres serdes; tāda svece dega ļoti tumši.}