Pikvika kluba piezīmes

XLV NODAĻA

Dažas dienas pēc savas ieslodzīšanas misters Semjuels Vellers, no rīta ar vislielāko rūpību sakārtojis sava kunga istabu un pārliecinājies, ka tas ir ērti apsēdies pie savām grāmatām un papīriem, izgāja, lai iespējami patīkamāk pavadītu nākošās pāris stundas. Rīts bija jauks, un Semam ienāca prātā, ka pinte portera svaigā gaisā nākošo ceturtdaļstundu varētu saīsināt tikpat labi kā jebkura cita maza izprieca, ko viņš sev spētu atļauties.

Nācis pie šī secinājuma, viņš devās uz bufeti un, apgādājies ar alu un vēl bez tā ar aizvakardienas avīzi, aizgāja uz ķegļu laukumu, nosēdās uz kāda sola un sāka ļoti solīdi un metodiski izklaidēties.

Vispirms viņš ieņēma atspirdzinošu malku alus un tad pacēla acis pret kādu logu un platoniski pamirkšķināja kādai jaunai lēdijai, kas pie tā mizoja kartupeļus. Tad viņš atvēra avīzi un salocīja to tā, lai virspusē būtu policijas ziņas, un, tā kā to izdarīt ir sarežģīta un grūta lieta, ja pūš kaut mazākais vējiņš, tad, darbu pabeidzis, viņš ieņēma otru malku alus. Pēc tam viņš avīzē izlasīja divas rindas un uz brīdi pārtrauca lasīšanu, lai noskatītos uz diviem vīriem, kas pašreiz beidza bumbu spēles partiju, un, spēlei noslēdzoties, atzinīgi iesaucās: «Ļoti labi!» - un paskatījās visapkārt uz pārējiem skatītājiem, lai pārliecinātos, vai to uzskati sakrīt ar viņa uzskatiem. Tādēļ bija nepieciešams paskatīties arī uz logiem, un, tā kā jaunā lēdija vēl arvien bija savā vietā, vienkārša pieklājība prasīja atkal pamirkšķināt un ar klusiem žestiem uzdzert uz viņas veselību, ko Sems arī izdarīja. Tad, baismīgi saraucis pieri pret kādu mazu zēnu, kas ar atplestām acīm bija nolūkojies uz šo pēdējo izdarību, viņš pārmeta vienu kāju pār otru un, turēdams avīzi abās rokās, sāka lasīt pa īstam.

Viņš tikko bija paspējis pienācīgi koncentrēties, kad šķitās dzirdam, ka kādā attālā gaitenī sauc viņa vārdu. Un viņš nebija kļūdījies, jo tas ātri pārgāja no mutes uz muti un pēc dažām sekundēm gaiss trīcēja no kliedzieniem: «Veller!»

- Šeitan! - Sems ierēcās Stentora balsī. - Kas par lietu? Kurš pēc viņa prasa? Vai atnācs ziņnesis pateikt, ka deg viņa muiža?

- Kāds jūs meklē vestibilā, - teica kāds vīrs, kas stāvēja blakus.

- Esiet tik labs, vecais draugs, un pieskatiet šito te avīzi un krūzi! - Sems sacīja. - Es tūliņ nāks. Goda vārds, pat pie tiesas mani nevarētu izsaukt ar lielāku troksni!

Teikdams šos vārdus, Sems viegli uzsita pa galvu iepriekš minētajam jaunajam džentlmenim, kas, nezinādams, ka atrodas tik tuvu meklētajai personai, pilnā rīklē brēca: «Veller!» - tad aizsteidzās pāri pagalmam un uzskrēja pa kāpnēm vestibilā.

Pirmais, ko šeit ieraudzīja viņa acis, bija mīļotais tēvs, kas sēdēja uz kāpņu zemākā pakāpiena, turēdams cepuri rokā, un ik pēc pusminūtes ar visu spēku izkliedza: «Veller!»

- Ko tu te bļaustās? - Sems strauji noprasīja, kad vecais džentlmenis vēlreiz iekliedzās. - Tu ir tā pietvīcs, ka izskatās pēc pārpūlēta stikla pūtēja. Kas par lietu?

- Ahā! - vecais džentlmenis atbildēja. - Es jau sāka bažīties, Semmij, ka tu ir aizgājs pastaigāties pa Ridžensīparku.

- Paklau, - Sems teica, - neņirgājas nu par skopulības upuri un ceļas augšā no kāpnēm! Kamdēļ tu šite ir apsēdies? Es te nedzīvo.

- Es tev, Semmij, parādīs tādus jokus, - vecākais misters Vellers teica pieceldamies.

- Paga brīsniņu, - Sems attrauca, - tev visa mugura balta.

- Tas ir pareizi, Semmij, noberz to, - misters Vellers piebilda, kamēr dēls viņu tīrīja. - Šiten te var uzskatīt par personīgu apvainojumu, ja kāds cilvēks pastaigājas baltās drānās, vai ne, Semmij?

Tā kā misters Vellers izrādīja nepārprotamas pazīmes, ka tuvojas smiešanās lēkme, Sems pasteidzās to pārtraukt.

- Paliec tak rāms, - teica Sems, - tāds vecs ķēms vēl pasaulē nav redzēts. Ko tu te atkal ārdās?

- Semmij, manu zēn, - misters Vellers teica, slaucīdams pieri, - es baidās, ka kādu dienu no smiekliem nedabonu trieku.

- Un kāpēc ta tu tā smejas? - teica Sems. - Nu, kas tev ir ko teikt?

- Kā tu, Semivel, domā, kas ir atnācs ar mani kopā? - misters Vellers sacīja, atkāpdamies pāris soļu, sakniebdams lūpas un paceldams uzacis.

- Pells? - Sems minēja.

Misters Vellers pakratīja galvu, un viņa sarkanie vaigi piepūtās aiz smiekliem, kas centās izkļūt brīvībā.

- Varbūt vīrs ar plankumaino seju? - Sems prātoja. Misters Vellers atkal pakratīja galvu.

- Kas tad? - Sems jautāja.

- Tava pamāte, - teica misters Vellers, un laime, ka viņš to pateica, jo citādi viņa vaigi būtu neizbēgami pārplīsuši aiz pārdabiskās izplešanās.

- Tava pamāte, Semmij, - misters Vellers atkārtoja, - un vīrs ar sarkano degunu, manu zēn, un vīrs ar sarkano degunu. Ho, ho, ho!

Misteram Velleram sākās smieklu krampji, un Sems viņu uzlūkoja ar platu smaidu, kas pamazām pārņēma visu seju.

- Viņi, Semivel, ieradušies ar tevi nopietni parunāt, - teica misters Vellers, acis slaucīdams. - Nesaki, Semmij, ne vārdiņa par to nežēlīgo kreditoru!

- Kā, vai t' šie nezin, kurš tas ir? - Sems jautāja.

- It ne nieka, - tēvs atbildēja.

- Kur t' šie ir? - teica Sems, ar vaibstiem atsaukdamies katram vecā džentlmeņa smīnam.

- Ligzdiņā, - misters Vellers atbildēja. - Pamēģini vien ievilināt sarkandeguni tādā vietā, kur nav ko iedzert, - tas nav no tādiem, Semivel, tas nav no tādiem. Mums šorītās, Semmij, bij varen glauns brauciens no «Marķīza», - misters Vellers teica, kad atkal bija spējīgs daudzmaz sakarīgi runāt. - Es brauca ar veco dābolaini un mazajiem rateļiem, kas piederējši jau tavas pamātes pirmajam laulenim, tajos vēl iecēla atzveltnes krēslu ganam, un lai vells mani parau, - misters Vellers piebilda ar visdziļāko nicinājumu, - uz ceļa mūsu durvu priekšā tak bij iznestas pieslietnes, pa kurām viņam uzkāpt.

- Ko nu muldi, - Sems sacīja.

- Es nemuldu, - atbildēja viņa tēvs, - un es vēlējies, kauč tu būtu redzējs, kā viņš, augšā rāpdamies, ķērās ratu malās, it kā bītos nokrist no veselu sešu pēdu augstuma un sašķīst miljons hātomos. Pēdīgi viņš tomēr iezveļas ratos, un ta mēs brauca prom; un man gandrīz liekas, - es saku, Semivel, man gandrīz liekas, - ka viņu druscītiņ pakratīja, kad mēs griezās ap stūriem.

- Nu, vai tik tev reizēm negadījās uzskriet kādam stabam? - Sems ieminējās.

- Jānudie, - misters Vellers atbildēja, aizgrābtīgi mirkšķinādams acis, - jānudie, Semmij, kādu pārīti laikam būšu gan aizķērs: viņš visu ceļu tā i gāzās laukā no atzvelteņa.

Te vecais džentlmenis pakratīja galvu, un no viņa atskanēja dobja iekšēja rūkoņa, ko pavadīja spēcīga sejas uzpūšanās un visu vaibstu pēkšņa izplešanās - pazīmes, kas ne mazumu satrauca viņa dēlu.

- Nebīstas, Semmij, nebīstas! - vecais džentlmenis teica, kad, krampjaini spārdīdams grīdu, beidzot ar lielām mokām bija atguvis valodu. - Tas, Semmij, tik tāds kluss smiešanās veids, ko es mēģina iemācīties.

- Nu, ja tā, - Sems atteica, - tad labāk gan nemēģini. Tu pats redzēs, ka tas ir diezgan bīstams izgudrojums.

- Vai ta tev tas nepatīk, Semmij? - vecais džentlmenis jautāja.

- Ne drusciņas, - Sems atbildēja.

- Žēl gan, - teica misters Vellers, kam pār vaigiem vēl arvien tecēja asaras, - ja es to varējs iemācīties, tas man varen noderētu un dažubrīd aiztaupītu krietni daudz vārdu maiņas ar tavu pamāti; bet man bail, Semmij, ka tev taisnība, - tas pārāk velk uz triekas pusi, mazlietiņ par daudz, Semivel.

Tā sarunādamies, viņi bija nogājuši līdz ligzdiņas durvīm, kur Sems, mirkli apstājies, lai atskatītos pār plecu un viltīgi uzsmaidītu savam cienījamajam sencim, kas viņam aiz muguras vēl vienmēr irgoja, tūliņ arī gāja iekšā.

- Es ir dikti pateicīgs jums, pamāt, par šiten to apmeklējumu, - Sems teica, pieklājīgi apsveikdams lēdiju. - Gans, un kā klājas jums?

- Oh, Semjuel! - misis Vellere teica. - Tas ir drausmīgi.

- Nemaz ar ne, mammiņ, - Sems attrauca. - Vai nav tiesa, gans?

Misters Stiginss pacēla rokas un vērsa uz augšu acis, līdz bija redzami tikai baltumi vai, pareizāk sakot, dzeltenumi, bet balsī neatbildēja nekā.

- Vai t' šiten to džentelmeni moka kāda smaga kaite? - Sems ieminējās, jautājoši skatīdamies uz savu pamāti.

- Šis labais cilvēks skumst, redzot jūs šeitan, Semjuel, - misis Vellere atbildēja.

- Ak tādas tās lietiņas? - Sems attrauca. - Redzēdams, kā viņš izturas, es jau nobijās, ka tik, pēdīgoreiz ēzdams gurķi, nav aizmirss uzkaisīt piparus. Sēž nu nost, ser, par sēdēšanu nav īpaši jāmaksā, kā teica karalis, atsēdinādams no amata savus ministrus.

- Jauno cilvēk, - lielmanīgi viņu uzrunāja misters Stiginss, - baidos, ka ieslodzījums nav jūsu sirdi mīkstinājis.

- Lūgtu piedošanu, ser, - Sems atbildēja, - kā jums tur labpatikās izteikties?

- Es baidos, jauno cilvēk, ka no šī pārbaudījuma jūsu raksturs nav kļuvis maigāks, - skaļā balsī atkārtoja misters Stiginss;

- Ser, - Sems atbildēja, - jūs ir ļoti laipni, tā runādami. Es ceru, ser, ka man nav maigs raksturs. Es ir ļoti pateicīgs, ser, par jūsu labām domām.

Kad saruna bija sasniegusi šo punktu, kļuva dzirdams, ka no krēsla, kurā sēdēja vecākais misters Vellers, nāk skaņas, kas nepieklājīgā kārtā līdzinās smiekliem, un misis Vellere, steidzīgi apsvērusi visus lietas apstākļus, uzskatīja par savu svētāko pienākumu pamazām krist histērijā.

- Veller, - misis Vellere teica (vecais džentlmenis bija nosēdies stūrī), - Veller, nāc šurp!

- Ļoti pateicīgs, mana mīļā, - misters Vellers atbildēja, - bet man ir ērti diezgan tepat, kur es ir.

Misis Vellere izplūda asarās,

- Kas ta nu sagājs grīstē, mammiņ? - Sems painteresējās.

- O, Semjuel! - misis Vellere atsaucās. - Tavs tēvs mani dzen izmisumā. Vai nekas viņam nevar līdzēt?

- Vai tu dzirž ar? - Sems apvaicājās. - Lēdija grib zināt, vai tev nekas nevarot līdzēt.

- Dikti pateicīgs misis Vellerei par pieklājīgo apprasīšanos, Semmij, - vecais džentlmenis atbildēja. - Es domā, ka viens dūms man brangi līdzētu. Vai to nevar kauč kā sadabūt, Semmij?

Misis Vellere lika nobirt vēl dažām asarām, bet misters Stiginss iekunkstējās.

- Ei, tam nelaimīgajam džentelmeņam atkal sameties nelabi, - Sems teica atskatīdamies. - Kur t' jums tagad sāp, ser?

- Tai pašā vietā, jauno cilvēk, - misters Stiginss atbildēja, - tai pašā vietā.

- Kur ta tas varētu būt, ser? - Sems jautāja, izskatīdamies ļoti vientiesīgs.

- Krūtīs, jauno cilvēk, - misters Stiginss atteica, pielikdams lietussargu sev pie vestes.

Pēc šīs aizgrābjošās atbildes misis Vellere, vairs nespēdama savaldīt savas jūtas, skaļi iešņukstējās un izteica pārliecību, ka vīrs ar sarkano degunu esot svētais, bet misters Vellers seniors iedrošinājās pusbalsī izsacīt domu, ka viņš droši vien pārstāvot divas apvienotas draudzei - Svētā Sīmaņa Ārpusē un Svētā Blēža Iekšpusē.

- Es baidās, mammiņ, - Sems sacīja, - ka šitas džentelmens ar saviebto ģīmi laikam jūt slāpes, redzēdams savā priekšā tik sērīgu bildi. Vai tā nav, mammiņ?

Cienījamā lēdija jautājoši paskatījās uz misteru Stiginsu, un šis džentlmenis, neganti acis valbīdams, ar labo roku pieķēra sev pie rīkles un atdarināja rīšanas kustības, tā norādīdams, ka tiešām ir izslāpis.

- Bīstos, Semjuel, ka satraukums patiešām būs atstājis uz viņu šādu iespaidu, - skumji noteica misis Vellere.

- Kāds jums būtu parastais dzeramais, ser? - Sems apjautājās.

- Ak mans dārgais jaunais draugs, - misters Stiginss atbildēja, - visi dzērieni ir niecība!

- Pārāk patiesi, tiešām, pārāk patiesi, - misis Vellere attrauca, apspiezdama vaidu un piekrītoši pamādama ar galvu.

- Labs ir, ser, - Sems sacīja, - tas viss var būt, bet kāda ir jūsējā iecienītā niecība?

Kāda niecība jums garšo vislabāk, ser?

- Ak mans dārgais jaunais draugs, - misters Stiginss atbildēja, - es nicinu tās visas.

Ja nu kāda no tām ir mazāk nīstama nekā pārējās, - misters Stiginss turpināja, - tad tas ir dzēriens, saukts rums, - karsts, mans dārgais jaunais draugs, ar trim graudiem cukura uz glāzes.

- Žēl gan, ser, - Sems atteica, - ka taisni šito niecību šitamā iestādē neļauj pārdot.

- Ak, šo nocietināto cilvēku cietsirdība! - misters Stiginss izsaucās. - Ak šo necilvēcīgo vajātāju nolādamā nežēlība!

Pēc šiem vārdiem misters Stiginss atkal pārgrieza acis un dauzīja sev krūtis ar lietussargu, un par godu šim cienījamam džentlmenim jāsaka, ka viņa sašutums šķita pilnīgi īsts un neviltots.

Pēc tam kad misis Vellere un džentlmenis ar sarkano degunu bija ļoti asi izteikušies par šiem necilvēcīgajiem paradumiem un raidījuši dažādus dievbijīgus un svētus novēlējumus šo paradumu iestādītājiem, pēdējais izsacījās par labu pudelei portvīna, kas, uzkarsēts kopā ar mazliet ūdens, garšvielām un cukuru, esot labs vēderam un garšojot pēc niecības mazāk nekā daudzi citi maisījumi. Tāpēc deva rīkojumu to sagatavot, un, kamēr to gatavoja, sarkandegunis un misis Vellere skatījās uz vecāko un kunkstēja.

- Nu, Semmij, - šis džentlmenis teica, - es cer, ka šitas jautrais apciemojums tevi uzmundrinās. Visai dzīva un pamācīga saruna, vai ne, Semmij?

- Tu ir nelabojams, - Sems atbildēja, - un es būtu gribējs, lai tu turpmāk vairs nesacījs man šitādas nepiedienīgas piezīmes.

Kaut arī šī atbilde bija īsti vietā, taču vecākais misters Vellers tādēļ nebūt nelabojās, bet izplūda plašā smīnā, un, kad šī nepiedodamā uzvešanās lika lēdijai un misteram Stiginsam aizvērt acis un satraukti grozīties savos krēslos, viņš vēl dažos pantomīmas skatos izrādīja vēlēšanos minēto Stiginsu iekaustīt un paraustīt aiz deguna, turklāt likās, ka šī mēmā izrāde sniedz viņa dvēselei lielu atvieglinājumu. Pie tam veco džentlmeni gandrīz pieķēra, jo, kad atnesa negusu, misters Stiginss strauji sakustējās un viņa galva nonāca ciešā saskarē ar mistera Vellera sažņaugto dūri, ko tas jau vairākas minūtes slepus vicināja gaisā apmēram divas collas no gana auss.

- Ko tu tik mežonīgi grāb pēc glāzes? - Sems strauji uzsauca. - Vai t' neredz, ka iebelzi džentelmeņam?

- Es to nav darījs tīšām, Semmij, - misters Vellers teica, mazliet apmulsis par negaidīto starpgadījumu.

- Pamēģiniet, ser, ieņemt iekšķīgas zāles, - teica Sems, kad vīrs ar sarkano degunu drūmi berzēja galvu. - Ko jūs domā, ser, par šito karsto niecību?

Misters Stiginss nedeva nekādu vārdisku atbildi, bet viņa izturēšanās bija izteiksmīga. Viņš mazliet iedzēra no glāzes, ko Sems bija ielicis tam rokā, nolika lietussargu uz grīdas un vēl mazliet iedzēra, divas vai trīs reizes noglaudīdams vēderu; tad viņš vienā paņēmienā izdzēra visu un, lūpas šmakšķinādams, pasniedza glāzi, lai ielej vēl.

Arī misis Vellere nekavējās parādīt godu maisījumam. Krietnā lēdija iesāka ar apgalvojumu, ka nevarot iedzert ne lāsītes, tad iedzēra mazu lāsīti, tad lielu lāsi un tad labi daudz lāšu; un, tā kā viņas jūtas piederēja pie tām vielām, uz kurām stipri dzērieni iedarbojas jo spēcīgi, viņa nobirdināja asaru pēc katras negusa lāses un tādā garā turpināja kausēt savas jūtas, līdz pēdīgi nonāca pienācīgi jūsmīgā izmisuma bezdibenī.

Vecākais misters Vellers, vērodams šīs zīmes un parādības, daudzkārtīgi izrādīja savu netīksmi, un, kad pēc tā paša dzēriena otrās krūzes misters Stiginss sāka sērīgi nopūsties, viņš skaidri izteica savu nepatiku pret visu notikušo, izņurdēdams dažādus nesakarīgus vārdus, starp kuriem auss varēja izšķirt tikai bieži un pikti atkārtoto vārdu «blēžošanās».

- Es tev, Semivel, manu zēn, pateiks, kā tas ir, - vecais džentlmenis čukstēja savam dēlam ausī, ilgi un neatlaidīgi novērojis savu lauleni un misteru Stiginsu, - es domā, ka tavai pamātei iekšās kauč kas nav kārtībā un tam sarkansnīpim tāpat.

- Kā tu to domā? - Sems atvaicāja.

- Es domā šito, Semmij, - vecais džentlmenis atbildēja, - ka tas, ko viņi iedzer, tiem neiet labumā. Tas viss tūliņ paliek par siltu ūdeni un tek pa acīm ārā. Tici man, Semmij, tā ir iekšķīga kaite.

Šo zinātnisko teoriju misters Vellers apstiprināja ar daudzkārtēju pieres raukšanu un galvas mājieniem, ko ievēroja arī misis Vellere, un, domādama, ka ar to viņš grib izpaust ko niecinošu par viņu vai misteru Stiginsu, vai par abiem kopā, jau gatavojās justies daudz sliktāk, kad misters Stiginss, kā mācēdams uzslējies kājās, sāka teikt pamācošu uzrunu par svētību visiem klātesošajiem, bet jo sevišķi misteram Semjuelam, kam viņš aizkustinošos vārdos lika pie sirds būt nomodā par sevi šajā nekrietnības zaņķī, kurā tas iemests, atturēties no visas liekulības un sirds lepnības un visās lietās ņemt pie mēru un paraugu no viņa (Stiginsa), kādā gadījumā tas varot cerēt agrāk vai vēlāk nonākt pie patīkamā atzinuma, ka, līdzīgi viņam (Stiginsam), tas esot ļoti cienījams un nevainojams cilvēks un ka visi tā paziņas un draugi esot bezcerīgi pazuduši un izvirtuši nelieši, un šāds atzinums, viņš teica, tam katrā ziņā sagādāšot vislielāko apmierinājumu.

Tālāk viņš to mudināja par visām lietām sargāties no žūpošanas netikuma, ko viņš pielīdzināja netīrajiem cūkas paradumiem un indīgajām un kaitīgajām zālēm, par kurām saka, ka tās, mutē sakošļātas, it kā atņemot atmiņu. Tiktāl nonācis, augstcienījamais sarkandegunīgais džentlmenis kļuva dīvaini nesakarīgs vārdos un, savas daiļrunības aizrautībā šurpu turpu šūpodamies, bija laimīgs, ka paspēja pieķerties pie krēslā atzveltnes, lai saglabātu vertikālu stāvokli.

Misters Stiginss gan nelūdza savus klausītājus piesargāties no tiem viltus praviešiem un reliģijas apsmējējiem, kas, nespēdami izskaidrot tās vienkāršākās mācības un izjust tās svarīgākos principus, ir sabiedrībai bīstamāki nekā parastie noziedznieki, jo viņi iespaido vājākos un mazāk mācītos, sēdami naidu un nicināšanu pret to, kas jātur par vissvētāko, un met ēnu uz ļoti daudziem tikumīgiem un krietniem cilvēkiem, kuri pieder pie daudzām lieliskām sektām un konfesijām; bet, tā kā viņš labu laiku stāvēja, pārliecies pār krēsla atzveltni, un, vienu aci aizvēris, ar otru nemitīgi mirkšķināja, jāpieņem, ka viņš par visu to domāja, tikai paturēja to pie sevis.

Pa šīs runas laiku misis Vellere katra paragrāfa beigās šņukstēja un raudāja, bet Sems, apsēdies uz krēsla jāteniski un salicis rokas uz atzveltnes, ļoti pieklājīgi un mīlīgi aplūkoja runātāju, laiku pa laikam uzmezdams zīmīgu skatienu vecajam džentlmenim, kas runas sākumā gan bija sajūsmināts, bet apmēram pusceļā iemiga.

- Bravo, cik skaisti! - Sems teica, kad vīrs ar sarkano degunu pabeidzis uzvilka savus nonēsātos cimdus, izgrūzdams pirkstus pa caurumiem tik tālu, ka kļuva redzami pirkstu kauliņi. - Ļoti skaisti.

- Es ceru, ka tas tev, Semjuel, nāks par labu, - svinīgi noteica misis Vellere.

- Domāju gan, mammiņ, - Sems atbildēja.

- Kaut es varējusi cerēt, ka tas nāks par labu arī tavam tēvam! - misis Vellere turpināja.

- Paldiesiņ, mana mīļā, - misters Vellers seniors atteica. - Bet kā tu, mana mīļā, pate pēc tam sajūtas?

- Ņirga! - misis Vellere iesaucās.

- Aptumšots cilvēks, - augstcienītais misters Stiginss teica.

- Ja es nedabūs labāku apgaismošanu par šito te jūsējo mēnesnīcu, mans cienījamais, - vecākais misters Vellers sacīja, - tad es laikam gan būs un paliks nakts kariete, līdz kamēr mani pavisam noņems no ceļa. Nu, misis V., ja dābolainis vēl ilgi stāvēs pasta stacijas stallī, tad atpakaļceļā tas nestāvēs ne traks un var gadīties, ka atzveltnes krēsls ieveļas kādā dzīvžogā kopā ar visu ganu.

Izdzirdis par šādu varbūtību, augstcienītais misters Stiginss acīm redzamās izbailēs pievāca savu cepuri un lietussargu un ieteica nekavējoties doties ceļā, kam piekrita arī misis Vellere. Sems tos pavadīja līdz sardzes istabai un godbijīgi atvadījās.

- Adjo, Semivel! - vecais džentlmenis teica.

- Kas par «adjo»? - Sems jautāja.

- Nu - ardievu, - vecais džentlmenis paskaidroja.

- Ak uz to tu mērķē? - Sems atsaucās. - Ardievu, vecais velns!

- Semmij, - misters Vellers pačukstēja, piesardzīgi palūkodamies visapkārt, - visu manu cienību tavam saimeniekam un pasak viņam, lai sazinās ar mani, ja atrod što būšanu par labu. Mēs ar vienu mēbeļgaldnieku ir izdomājši plānu, kā dabūt viņu ārā.

Pjanīno, Semivel, - pjanīno! - misters Vellers sacīja, iebelzdams savam dēlam pa krūtīm un atkāpdamies pāris soļu atpakaļ.

- Ko tu grib sacīt? - Sems prasīja.

- Viņš var noīrēt fortepjānu, - misters Vellers atbildēja vēl noslēpumaināk, - tādu, kas nespēlē, Semmij.

- Un kas no tāda par labumu? - Sems brīnījās.

- Lai viņš atsūta pēc mana drauga mēbeļgaldnieka, un tas to paņems apukaļ, Semmij, - misters Vellers skaidroja. - Vai tagadās tu mosti?

- Nē, - Sems atbildēja.

- Tur iekšā nav nekādas ieriktes, - tēvs čukstēja. - Viņš tur ieies viegli ar visu cepuri un kurpēm, un elpot viņš varēs caur kājām, kur ir dobumi. Iepriekš jāiegādā biļete uz Ameriku. Amerikāniešu valdīšana viņu nekadās neizdos, Semmij, ja redzēs, ka šim turas nauda. Lai saimenieks paliek tur, kamēr misis Bārdla nomirst vai ar kamēr misteri Dodsons un Fogs tiek pakārti, un tas gan, Semmij, manuprāt, notiks papriekš; un tad lai viņš nāk apukaļās un raksta par amērikāniešiem grāmatu, tā viņam atmaksās visus izdevumus un vēl vairāk, ja tik viņš tiem sados, kā nākas.

Misters Vellers, steidzīgi un satraukti čukstēdams, izskaidroja savas sazvērestības būtību un tad, it kā bīdamies, ka katrs lieks vārds varētu vājināt šī satricinošā paziņojuma iespaidu, atsveicinājās pēc kučieru paraduma un pazuda.

Sems tikko bija atguvis savu parasto dvēseles mieru, ko šī viņa cienījamā radinieka slepenā vēsts bija stipri iztraucējusi, kad pie viņa pienāca misters Pikviks.

- Sem, - šis džentlmenis ierunājās.

- Ser? - misters Vellers atsaucās.

- Es gatavojos pastaigāties pa cietumu un vēlos, lai jūs mani pavadītu. Redzu, Sem, ka šurp nāk kāds mums pazīstams cietumnieks, - misters Pikviks smaidīdams piemetināja.

- Kurš ta, ser? - misters Vellers taujāja. - Džentelmens ar mataino galvu vai tas interesantīgais ieslodzītais ar garām zeķēm?

- Ne viens, ne otrs, - misters Pikviks atbildēja. - Tas, Sem, ir viens no jūsu vecākajiem draugiem.

- No manējiem, ser! - misters Vellers izsaucās.

- Uzdrošinos teikt, ka jūs, Sem, šo džentlmeni ļoti labi atceraties, - misters Pikviks atbildēja, - vai arī jūs atminat savus vecos paziņas sliktāk, nekā es domāju. Klusāk!

Ne vārda, Sem, ne skaņas! Te viņš ir.

Misteram Pikvikam runājot, pienāca Džingls. Viņš izskatījās mazāk nožēlojams nekā iepriekš, jo bija ģērbies apnēsātā uzvalkā, ko ar mistera Pikvika palīdzību bija atguvis no augļotāja. Viņam bija arī tīra veļa, un viņš bija apgriezis matus. Tomēr Džingls bija ļoti bāls un izdilis, un, kad viņš, balstīdamies uz spieķa, lēni vilkās tuvāk, bija skaidri redzams, ka viņš ir smagi cietis no slimības un trūkuma un vēl arvien ir ļoti nespēcīgs. Kad misters Pikviks viņu sveicināja, viņš noņēma cepuri un šķita ļoti nokaunējies un apjucis, ieraugot Semu Velleru.

Viņam uz pēdām sekoja misters Džobs Troters, kura grēku sarakstā tomēr neatradās uzticības un pieķērības trūkums biedram. Viņš vēl arvien bija noplīsis un netīrs, bet viņa seja vairs nebija gluži tik kārna kā pirms dažām dienām, kad viņš pirmo reizi satika misteru Pikviku. Noņemdams cepuri mūsu labsirdīgā vecā drauga priekšā, viņš nomurmināja dažus nesakarīgus pateicības vārdus un nodudināja kaut ko tādu, ka viņš esot izglābts no bada nāves.

- Labi, labi, - misters Pikviks teica, nepacietīgi viņu pārtraukdams, - nāciet kopā ar Semu mums aiz muguras! Es gribu parunāt ar jums, mister Džingl. Vai jūs varat paiet bez viņa palīdzības?

- Protams, ser - viss kārtībā - ne pārāk ātri - kājas grīļojas - jocīga galva - iet apkārt un apkārt - jūtos kā zemestrīcē - ļoti.

- Ķerieties man pie elkoņa, - misters Pikviks uzaicināja.

- Nē, nē, - Džingls attrauca, - tas nu patiešām neiet - nekādā ziņā.

- Blēņas, - misters Pikviks sacīja. - Atbalstieties pret mani, ser, es jūs lūdzu.

Redzot, ka viņš ir apmulsis un uztraukts un nezina, ko darīt, misters Pikviks darīja lietai ātru galu, paņemdams slimo aktieri zem rokas, un bez liekām runām viņu aizveda.

Pa visu šo laiku mistera Vellera sejā atspoguļojās tik aizrautīga un pārvarīga izbrīna, kādu vien var iedomāties. Dziļā klusumā virzījis acis no Džoba uz Džinglu un no Džingla uz Džobu, viņš tikai izdvesa vārdus: «Nu, lai ta vells mani parau!» - ko atkārtoja vismaz reižu divdesmit. Pēc šīs piepūles viņš likās pilnīgi zaudējis valodu un atkal mēmā izbrīnā un neizpratnē skatījās te uz vienu, te uz otru.

- Nu, Sem, - misters Pikviks sacīja atskatīdamies.

- Nāku, ser, - misters Vellers atsaucās, mehāniski sekodams savam kungam un vēl arvien nenolaizdams acis no mistera Džoba Trotera, kas klusēdams gāja viņam blakus.

Džobs savas acis kādu laiku nepacēla no zemes. Sems, nespēdams atraut savējās no Džoba sejas, uzgrūdās garāmgājējiem, klupa pār maziem bērniem un aizķērās aiz pakāpieniem un margām, šķietami visu to nemaz nemanīdams, līdz Džobs, zaglīgi paceldams acis, teica:

- Kā jums klājas, mister Veller?

- Tas ir viņš! - Sems izsaucās un, nešaubīgi pārliecinājies par Džoba personību, iesita sev pa gurnu un deva vaļu savām jūtām, gari un griezīgi iesvilpdamies.

- Mani apstākļi, ser, ir pārmainījušies, - Džobs sacīja.

- Tā domāt! - misters Vellers atsaucās, ar neslēptu izbrīnu aplūkodams sava sarunas biedra skrandas. - Šķietas, ka pārmaiņa ir uz slikto pusi, mister Troter, kā teica džentelmens, kad par savu labo puskronu dabūja divus viltotus šiliņus un sešus pensus sīknaudā.

- Tas tiešām tiesa, - Džobs atbildēja, galvu pakratīdams. - Šoreiz krāpšanas nav, mister Veller. Asaras, - Džobs turpināja, un viņa skatienā uz mirkli pavīdēja šķelmība, - asaras nav vienīgās liecinieces nelaimei, turklāt arī ne labākās.

- Tā ir, - Sems izteiksmīgi atbildēja.

- Tās, mister Veller, var izsaukt pēc vajadzības, - Džobs teica.

- Es zin, ka var, - Sems atteica. - Dažiem cilvēkiem tās vienādiņ ir gatavībā, un viņi var izvilkt tapu, kad tik vēlas.

- Jā, - Džobs atbildēja, - bet šo te, mister Veller, nevar tik viegli atdarināt, un to iegūt ir daudz sāpīgāk.

To sacīdams, viņš norādīja uz saviem bālajiem, iekritušajiem vaigiem un, uzlocīdams piedurkni, atsedza roku, kuras kaulus, likās, varētu pārlauzt ar vienu pieskārienu - tik tievi un trausli tie izskatījās zem plānā miesas apsega.

- Ko t' jūs ar sevi ir darījs? - Sems atraudamies jautāja.

- Neko, - Džobs atbildēja.

- Neko! - Sems atkārtoja.

- Es jau vairākas nedēļas nekā nedaru un gandrīz nekā arī neēdu un nedzeru, - Džobs paskaidroja.

Sems saprotoši paskatījās uz mistera Trotera izdilušo seju un nožēlojamo apģērbu un tad, satvēris viņu pie rokas, rāva sev līdz.

- Kurp jūs ejat, mister Veller? - Džobs teica, veltīgi pūlēdamies izrauties no sava vecā ienaidnieka spēcīgā tvēriena.

- Nāk tik, - Sems atteica, - nāk tik!

Viņš nedeva tālākus paskaidrojumus, līdz viņi sasniedza bufeti, un tur viņš pasauca krūzi portera, ko tūliņ arī atnesa.

- Nu, - Sems sacīja, - izdzeriet līdz pēdīgai lāsītei un tad apgriež krūzi otrādi, lai es redzu, ka jūs ir ieņems zāles.

- Bet mīļo mister Veller, - Džobs pretojās.

- Cauri! - pavēloši teica Sems.

Tā pamudināts, misters Troters pacēla krūzi pie lūpām un lēni, gandrīz nemanāmi vērsa tās dibenu augšup. Vienreiz un tikai vienreiz viņš apstājās, lai dziļi ievilktu elpu, tomēr nepacēla seju no trauka, ko pēc dažiem mirkļiem turēja izstieptā rokā ar dibenu gaisā. Uz grīdas neizlija nekas, tikai no malas lēni atdalījās nedaudz putu un nokrita zemē.

- Labi darīts, - Sems atzina. - Kā jūs pēc tā jūtas?

- Labāk, ser. Man šķiet, ka labāk, - Džobs atbildēja.

- Protama lieta, ka labāk, - iespaidīgi teica Sems. - Tas ir tas pats, kas ielaist balonā gāzi. Es ar nebruņotām acīm redzu, ka jūs pēc šitā operācijona paliek resnāks.

Ko jūs teiktu vēl par vienu tādu pašu?

- Labāk ne, ser, ļoti pateicos, - Džobs attrauca, - labāk ne.

- Labs ir, bet ko jūs teiktu par kaut ko ēdamu? - Sems apjautājās.

- Pateicoties jūsu cienījamam saimniekam, ser, - misters Troters atsacīja, - ceturksni pirms trijiem mēs ēdām pusi jēra ciskas ar ceptiem kartupeļiem apakšā.

- Ko! Vai t' viņš par jums gādā? - ar uzsvaru jautāja Sems.

- Jā, ser, - Džobs atbildēja. - Vēl vairāk, mister Veller: mans kungs bija ļoti slims, un viņš mums sadabūja istabu - līdz tam mēs dzīvojām suņu būdā - un samaksāja par to, ser; un viņš nāk mūs apmeklēt katru nakti, kad neviens to nezina. Mister Veller, - teica Džobs, kura acīs šoreiz bija īstas asaras, - šim džentlmenim es varētu kalpot, līdz nokristu miris pie viņa kājām.

- Man jums, diemžēl, kauč kas sakāms, mans draugs, - Sems aizrādīja, - šitā lieta neies cauri.

Džobs Troters izskatījās izbrīnījies.

- Es jums teiks, jauno cilvēk, tas neies cauri, - stingri atkārtoja Sems. - Viņam nekalpos neviens cits kā es. Un, reiz nu mēs ir tiktāl, es jums pateiks vēl vienu noslēpumu, - Sems turpināja, maksādams par alu. - Liek aiz auss - es nekad nav redzējs bildēs eņģeli ar īsām biksēm un getrām - arī brillēs ne, cik es atceras, ne ar dzirdējs vai lasījs stāstu grāmatās par tādu, tak var jau būt, ka tādi ir, bet liek vērā manus vārdus, Džob Troter, viņš tik un tā ir īsts tīrasiņu eņģelis, un es grib redzēt to vīru, kas uzdrīkstēsies teikt, ka pazīst kādu vēl labāku.

Pēc šī izaicinājuma misters Vellers iebāza naudas atlikumu sānu kabatā un, sacīto pa ceļam ar daudziem galvas mājieniem un žestiem apstiprinādams, devās meklēt to, par kuru runāja.

Viņi atrada misteru Pikviku un Džinglu ļoti nopietni sarunājamies un neveltījam ne skatiena cilvēku grupām, kas bija sapulcējušās bumbu spēles laukumā; turklāt tās bija ļoti raibas grupas un uz tām bija vērts paskatīties, kaut vai aiz tukšas ziņkārības.

- Labi, - misters Pikviks teica, kad Sems un viņa biedrs pienāca tuvāk, - pagaidiet, kamēr jūsu veselība uzlabojas, un pa to laiku pārdomājiet par to. Pasakiet man savu lēmumu, kad jūtaties spējīgs, un, kad es to būšu pārdomājis, mēs par šo lietu parunāsim. Tagad ejiet uz savu istabu. Jūs esat noguris un vēl ne tik spēcīgs, lai ilgi uzturētos ārā.

Misters Alfrēds Džingls - bez jebkādas dzirksts no sava kādreizējā dzīvīguma, pat bez tās izmisuma jautrības, ko viņš centās izrādīt tad, kad misters Pikviks viņu atrada galējā postā, - ne vārda neteikdams, zemu paklanījās un, ar mājienu norādīdams Džobam, lai tas tūliņ neseko, lēni aizvilkās.

- Interesants skats, vai ne, Sem? - misters Pikviks teica, labsirdīgi palūkodamies visapkārt.

- Ļoti intresantīgs, ser, - Sems atbildēja. - Brīnumi nekad nebeidzas, - viņš pie sevis piemetināja. - Man domāt, es nemaldās, ja teiks, ka šitas Džingls pašlaik pumpē ūdeni!

To Flītas pagalmu, kurā stāvēja misters Pikviks un kurš bija pietiekami liels, lai noderētu par labu bumbu spēles laukumu, no vienas puses ieslēdza siena, bet no otras - tā cietuma daļa, kas skatījās (vai, pareizāk sakot, būtu skatījusies, ja priekšā nebūtu siena) uz svētā Pāvila katedrāles pusi. Visdažādākās apātiskās un laiskās pozās šeit sēdēja vai slamstījās apkārt liels skaits parādnieku, kuru lielākā daļa cietumā gaidīja, kad viņiem pienāks laiks stāties Maksātnespējīgo tiesas priekšā, kamēr citi jau bija notiesāti un centās «nosist» savu ieslodzījuma laiku, cik nu labi prata. Vieni bija noplīsuši, citi labi ģērbušies, daudzi netīri, daži tīri, bet visi viņi blandījās, slaistījās un vazājās apkārt tikpat apātiski un bezmērķīgi kā zvēri menažērijā.

Pa logiem, kas pacēlās pār šo pagalmu, bija izkārušies krietns skaits cilvēku; daži trokšņaini sarunājās ar paziņām apakšā, citi spēlēja bumbu ar dažiem pārgalvīgiem metējiem pagalmā, un vēl citi skatījās uz bumbas spēlētājiem vai vēroja zēnus, kas izkliedza rezultātus. Garām staigāja netīras sievietes nomītās kurpēs, iedamas uz virtuvi vienā pagalma stūrī un nākdamas no tās; otrā stūrī brēca, kāvās un rotaļājās bērni; ķegļu klaudzēšana un spēlētāju izsaucieni nepārtraukti jaucās ar simtējādām citādām skaņām, un visur valdīja troksnis un kņada, - izņemot mazo, nožēlojamo šķūnīti dažus jardus attālāk, kur kluss un baigs gulēja iepriekšējā naktī mirušā kanclera cietumnieka ķermenis, gaidot uz izmeklēšanas komēdiju. Ķermenis! Tas ir juridiskais apzīmējums nemitīgi kustīgajam rūpju un bažu, mīlestības, cerību un bēdu kopojumam, kas veido dzīvu cilvēku. Likums jau bija paņēmis viņa ķermeni, un te nu tas gulēja, ietērpts līķa drānās, - baigs liecinieks par likuma maigo žēlsirdību.

- Vai nevēlaties, ser, apskatīt svilpotavu? - Džobs Troters apjautājās.

- Ko jūs ar to gribat sacīt? - savukārt jautāja misters Pikviks.

- Nu svilpošanas bodīti, ser, - misters Vellers iejaucās.

- Kas tas ir, Sem? Putnu pārdotava? - misters Pikviks taujāja.

- Pasarg, dievs, nē, ser, - Džobs atbildēja. - Svilpotava, ser, ir vieta, kur pārdod stiprus dzērienus.

Un misters Džobs Troters īsumā paskaidroja, ka, piedraudot ar smagu sodu, aizliegts ienest parādnieku cietumā reibinošus dzērienus, bet, tā kā tur ieslodzītie - lēdijas un džentlmeņi - šīs preces augstu vērtē, daži manīgi slēdzēji, mantkārīgu apsvērumu pamudināti, izturas iecietīgi pret to, ka divi vai trīs cietumnieki pelnās, tirgodamies ar iecienīto preci - džinu.

- Pamazām, ser, šāda kārtība ir ievesta visos parādnieku cietumos, - misters Troters paskaidroja.

- Un tai vēl ir liela priekšrocība, - Sems papildināja, - slēdzēji varen cenšas noķert visus, kas ar šo nelietību grib nodarboties, bet viņiem nemaksā; un, kad tas nokļūst avīzēs, viņus uzslavē par modrību; tā tas griež uz divi pusēm - atbaida citus no tirdzniecības un vairo viņu pašu labo slavu.

- Pilnīgi pareizi, mister Veller, - Džobs piezīmēja.

- Nu labi, bet vai tad šīs istabas nekad nepārmeklē, lai pārliecinātos, ka tur nav paslēpti reibinoši dzērieni? - misters, Pikviks ieminējās.

- Skaidrs, ser, ka pārmeklē, - Sems atbildēja, - bet slēdzēji to zin jau iepriekš un palaiž ziņu svilpotājiem, un tad, meklēt aizgājši, jūs var pasvilpot.

Šajā brīdī Džobs pieklauvēja pie kādām durvīm, kuras atvēra kāds džentlmenis ar nesukātu galvu un, kad viņi bija ienākuši, tās aizbultēja un pasmīnēja. Arī Džobs pasmīnēja un tāpat Sems, un misters Pikviks, domādams, ka to varbūt no viņa sagaida, smaidīja nepārtraukti līdz pat apmeklējuma beigām.

Džentlmenis ar nesukāto galvu likās ļoti apmierināts ar šādu klusu darīšanu kārtošanu un, izvilcis no pagultes plakanu māla pudeli, kurā varēja ietilpt apmēram divas kvartas, piepildīja trīs glāzes ar džinu, ar ko Džobs Troters un Sems tika galā kā īsti meistari.

- Vēl? - svilpojošais džentlmenis apjautājās.

- Pietiek, - Džobs Troters atbildēja.

Misters Pikviks samaksāja; durvis atbultēja, un viņi izgāja ārā, turklāt nesukātais džentlmenis draudzīgi pamāja misteram Rokeram, kam tobrīd gadījās iet garām.

Pēc tam misters Pikviks apstaigāja visas galerijas, uzkāpa augšā un nokāpa atkal leja pa visām kāpnēm un vēlreiz apgāja ap visu pagalmu. Lielākā daļa cietuma iedzīvotāju, kā likās, sastāvēja no Maivina, Smengla, mācītāja, miesnieka un blēža, kas atkārtojās atkal, atkal un atkal. Visos kaktos, kā labākajā, tā sliktākajā, bija tās pašas galvenās iezīmes - tā pati netīrība, tā pati kņada un troksnis. Likās, ka visā cietumā valda nemiers un uztraukums, un cilvēki drūzmējās un mētājās šurpu turpu kā ēnas smagā murgā.

- Es esmu redzējis diezgan, - misters Pikviks teica, atkrizdams krēslā savā mazajā istabiņā. - No šiem skatiem man sāp galva un sirds tāpat. No šī brīža es būšu cietumnieks pats savā istabā.

Un misters Pikviks stingri turējās pie šī lēmuma. Trīs garus mēnešus viņš palika visu dienu ieslēdzies un svaigu gaisu ieelpot izgāja tikai pazagšus naktī, kad lielākā daļa viņa cietuma biedru gulēja vai dzīroja savās istabās. Viņa veselība, acīm redzot, sāka ciest no tik stingra ieslodzījuma, bet ne bieži atkārtotie Perkera un draugu lūgumi, ne arī vēl biežāk atkārtotie mistera Semjuela Vellera brīdinājumi un aizrādījumi nevarēja viņu piespiest izmainīt savu nelokāmo lēmumu.